Sestdiena, 2017. gada 23. septembris

Meklis

Statistika

Tava IP: 54.162.218.214
Tagad portālu čolē: 1

 

ĶOCIS

Abhāzija

1989.gada 3.maijs.

Suitu galvaspilsētas centrālajā laukā ap plkst. 800 (pēc vietēja laika) sākam pulcēties tik ilgi gaidītajam braucienam. Pēdējos norādījumus dod mammas, savas bažas izskata tēvi utt. Bet man jau tas viss šobrīd ir mazsvarīgi.
Pēdējā brīdī ierodas medeksperti Priede un Borisova ar svariem. Dīvainākais ir tas, ka somas smagākas ir sieviešu kārtas pārstāvēm (to kļūdu cenšamies ceļā labot).
Un tad klāt ir “spec.” autobuss no Gudeniekiem ar Vitāliju pie “barankas”.
Pēc brauciena līdz Rīgai krietna snaudiena garumā tiek veikti pēdējie izmisīgie maršruti pa galvaspilsētas bodēm, citam pēc somas (Džo), citam pēc vēl kaut kā. Manu sirdi vēl spiež nenopirktais “grāpis”. Pērku divus, jo baidos, ka , ja būs tikai viens, “tīņi” kādā zvērīga izsalkuma brīdī to vienu varētu notiesāt ar visu saturu.
Pirms ceļā došanās mūsu doktors vēl iet zvanīt uz mājām, lai pasūtītu karieti atpakaļceļam no Rīgas, ja mēs tomēr atgriežamies.
Un 17.28 (nu jau pēc krievu laika) mūsu mīļais “adlerītis” sāk ripot uz mūsu sapņu zemes pusi. Es personīgi ātri vien atslēdzos no apkārtējās pasaules, jo tās mazgulētās naktis liek sevi manīt.
Vispār vilcienā kā jau vilcienā. Garlaicība. Interesantākais sākas naktī, kad kaut kādās stacijās uzradās pasažieri un gūlās uz grīdas, rāpās augšā uz bagāžas plauktiem, vienam otram pasažierim uzkāpdami uz rokas, galvas un varbūt vēl kaut kā. Atceros, cik grūti bija mums dabūt biļetes. Bet kur tad nu šie te varenās tautas pārstāvji tās dabūjuši? Lai jau nu brauktu, ka tikai nebūtu tik nekaunīgi okupējuši nākamajā dienā likumīgo biļešu īpašnieku vietas. Bet ko nu tu krievam padarīsi. Viņam jau visur kopējās mājas.
Mūsu “tīņiem” vilcienā uzradās viens nejauks paradums – grauzt “sēmenes”. Es jau Rīgā vienu kuli ar tām konfiscēju un aizsūtīju atpakaļ ar mūsu spec.autobusu uz suitiem. Bet kaut kā to kontrabandas preci līdz šejienei tomēr dabūjuši. Bet lai nu kā arī viņi centās, īstiem “iedzimtajiem” līdzi tikt tanī ēšanā netiek ne ātruma, ne daudzuma, ne pēc tam paliekošās cūcības ziņā. Laikam šos svarīgos rādītājus ietekmēja tas, ka mūsos ar Kaufmani šis nejaukais paradums izraisa alerģiju. Un tas fakts tiek respektēts.
Guļam, ēdam, dzeram tēju, spēlējam kārtis. Labi, ka mūsu ēdienu reizes vagonā neredz mūsu mājinieki, jo izskatāmies droši vien kā pirmatnējais bars ap kaut ko ēdamu. Izņēmums ir Maijas civilizētais bariņš.
Kaufmanei ir kafija līdzi. Un tai nu nepavisam nebūs neskartai mājās nokļūt. Manai kafijai mana “caurā” galva labāku likteni lēmusi, to mājās aizmirsdama kopā ar sauļošanās kostīma augšdaļu. Ha! Ha!
Adlerā iebraucām ar nokavēšanos, jo kaut kur kaut kāds vilciens esot avarējis un līdz ar to visa dzelzceļa satiksme dezorganizēta. Rīt no rīta jāsūta uz mējām telegrammas, lai mājinieki, padzirdējuši par to, nesāktu uztraukties.
Adleras pasākumu plāna pirmais punkts ir peldēšanās Melnajā jūrā. Palieku pie mantām.
Pirms pusnakts ēdam garšīgas un interesantas vakariņas skvēriņā zem palmām. Padzeramies gāzēto ūdeni, kuru “tīņi” iemanījušies iegūt bez naudas.
Vilciens atiet divos naktī. Bet pēc vairākkārtējas izlūkošanas viens no mūsējiem paziņo, ka viens vietējais meklējot pasažierus uz Suhumi. Patīkams fakts. Brāžamies ar savu ragaino bagāžu autobusā.
Pēc pāris stundām esam galā. Žēl, ka mūsu “zelta” jaunatne neredzēja šo braucienu, jo visi saldi snauda.
Suhumi tiek apbrīnotas tiešām vienreizēji skaistās palmas. Tikai esam pilnīgā neizpratnē par to, ka apkārt tik cēliem kokiem var nokraut tik daudz pretīgi smirdošu atkritumu. Smako visapkārt kā vienā milzīgā tualetē. Doktors secina, ka vienīgā vieta, kur šīs smakas nav, ir tualete. Komentāri lieki.
Visa suitu “armāda” novietojas uz soliem, bet es dodos uz autoostu. Ar šoferi izdodas sarunāt, lai viņš aizbrauc pakaļ mūsējiem uz staciju. Mūsējie, protams, mani tik ātri nebija gaidījuši un tādēļ kaut kur paklīduši. Bet pēc diezgan zvērīga mana bļāviena visi ir pie vietas. Rikšojam uz autobusu.
Velta


6.maijs.
Mazs, dzeltens autiņš rauj mūs gar klints malu uz augšu – uz Cebeldu. Pēc negulētas nakts daži snauž, pārējie vēro sirdi kutinošus skatus. Mārcis, skatoties lejā, stāsta, kad kaut kur kaut kāds autobuss nogāzies lejā, aizā.
Bez starpgadījumiem nonākam Cebeldā. Pirmajā pļaviņā nolemjam atpūsties. Vāram tēju.
Kāds “iedzimtais” mūs cienā ar koka zemenēm. Viņš arī apsola parādīt ceļu uz Antkela ezeru.
Šai sakarā Velta mani iesēdina gruzīna žigulī. Braucam ceļu lūkoties. Melosis mani izsēdina tieši aizas malā. Mazie gruzīnēni tekā pa klintīm kā kazlēni.
Sagaidu pārējos. Dodamies norādītajā virzienā. Diena ļoti karsta. Ejam pa kalnu ceļu un mūs panāk šī rīta dzeltenais busiņš. Braucam. Kādā apdzīvotā vietā visi izkāpjam – sasārtuši, šortos, mazos krekliņos tērpti. Te mūs ar lielu interesi aplūko bariņš vietējo, arī kādi zēni ar “ziliņu”. Cita “iedzimtā – Staļina” pavadībā ejam ezera virzienā. Uz jautājumu – cik vēl tālu, viena atbilde – viens kilometrs. Tā vismaz 3 stundas sparīgi gājuši pret kalnu, nonākam pie Antkela. Izrādās, ka ezera ūdens līmenis krities, Skats kā pēc rahanu dzīrēm – juku jukām izmētāti klints bluķi, resnu koku stumbri. Ūdens duļķains. Ezeru ietver stāvas klintis. Nolemjam fotografēt no rīta.
Kuram uguni, ceļam teltis.
Drīz pēc mums pie ezera ierodas vēl daži tūristi, arī kurina uguni, kauj un cep uz iesmiem sivēnu. Jau tumst, kad viņi ierodas pie mūsu ugunskura. Mazie jau guļ, tādēļ sarunas ar gruzīniem jāved mums zr Veltu un dažiem lielajiem “tīņiem” Draudzīgi lamājam krievus un pastāvošo iekārtu. Kad viņi jau izdzēruši visu kannu vīna, viņi vienkārši “salūst”.
Dodamies visi gulēt. Rīt no rīta agri jāceļas, lai varētu, kamēr vēl nav pārāk karsti, aiziet līdz Antkela ciematam.
No rīta agri ceļamies. Atpakaļ ejam pa citu ceļu. Gājiens ļoti interesants, arī karstums nemoka.
Pēc kādas stundas nonākam aizas malā. Nedaudz atpūšamies un tad dodamies lejā. Lielie puikas iet pirmie. Nav ilgi jāgaida, kad viņi jau atpakaļ, lai palīdzētu pārējiem.
Lejā aizā ļoti auksti, bet gaiss ļoti mitrs un nav patīkami uzturēties tur. Uzvāram tēju, paēdam un dodamies tālāk pa aizu uz Antkela ciematu. Ejam gar aukstas upītes malu. Ilgāku laiku ejam arī caur miršu mežu.
Beidzot esam no aizas ārā. Tūlīt arī saule sāk cepināt. Drīz klāt arī ciemats. Lienam visi krūmos atpūsties, kamēr tiks noskaidrots par autobusu uz Suhumi.
Ar Māra gādību autobuss atkal atbrauc mums pakaļ. Lienam no krūmiem laukā un rāpjamies autobusā.
Suhumos tiek uz l dn noīrēta dzīvošana pa 3 rbļ. Padārgi mūsu kabatām, bet citas izejas nav. Visi ļoti noguruši. Lielie zēni grib vēl iet uz jūru peldēties. Cenšamies atrunāt. Bet tad mūsu mīļie puisēniņi kļūst gandrīz vai agresīvi un plātām acīm un lielām balsīm nāk mums virsū kā Ķīnas mūris. “Bāžam bieti” šiem ausī un apsolam, ka pēc pusstundas pagulēšanas iesim (pusstunda bija līdz rītam, protams), un šis variants tiek pieņemts. Tālāko var iedomāties bez teikšanas, kā likāmies, tā palikām visi.
Kaufmaņi


Ceļamies, ēdam, kravājam somas, līst kā pa Jāņiem, bet jādodas prom.
Pirms aiziešanas sameklēju skolas direktoru, lai pateiktos par viesmīlību. Viņš ir jūtami pārsteigts pat to, ka dodamies jau projām. Nekas taču neesot noticis. Protams, neviens jau nav ne nosists, ne nodurts. Bet, lai kā nu tas arī nebūtu, mūsu kompānija nav pretiniece šiem mežoņiem. Un labi vien ir tā. Jo uz kurieni tad tā varenā cilvēku cilts, tā dzīvodama, var aiziet? Tikai pretī iznīcībai.
Stacijā steigšus stājos rindā pēc biļetēm, jo drīz vilciena atiešanas laiks. Nervozēju, jo kasiere aiz lodziņa mierīgi snauž, telefonu apskāvusi. Bet pārējie stāv un nemaz neuztraucas. Neko nesaprotu. Jautāju vienam rindā, cik pulkstenis (nejautāšu taču, kādēļ kasiere guļ un neceļas augšā). Atbilde ir nepārprotams apliecinājums tam, ka šai stacijā, vismaz šobrīd, nav lielākas zoss par mani. Atkal tā krievu laika neapjēgšana ( izglītības kļūda?). Un tie pārējie mani cīņu biedri zosu kandidāti, jo visi kopā taču tos laikus rēķinājām.
Beidzot braucam. Vagonā bez mums vēl tikai daži pasažieri. Tas ir jauki, varam ērti iekārtoties ar savām “ramenēm”. Garlaicīgi nav nevienam, jo gandrīz visi guļ. Tie lielie “tīņi”, kuri neguļ, dodas “ekskursijā uz citiem vagoniem. Lai jau iet. Bet pavisam drīz visi ir atpakaļ. Nezin kādēļ viņus pārņēmusi nevaldāma jautrības lēkme, pat līdz asarām. Interesanti, kur gan viņi varētu būt bijuši? Un kas viņus tā varēja uzjautrināt? Varbūt viņi bija devušies meklēt tualeti, kuras šai vilcienā nav? Var jau būt, jo noteikti tā Suhumos izdzertā kafija neliks viņiem miera. Bet noteikti no tās ir vaļā tikts. Jo nevar taču būt tā, ka cilvēks tik bezgala priecātos, no šādas situācijas veiksmīgi neizkļuvis. Tā kā domāju, viss kārtībā.
Osītis atkal jau paspējis saost, ka viens krievs ēdot smirdošu vistu. Nu šis fakts tiek tik plaši un vienpusīgi apspriests, ka, liekas, paši arī nesmādētu tādu pašu vistu, ja tikai būtu. Tādēļ mēs ar Kaufmani steidzīgi sākam gatavot maizes ar “tušeni”. Tās tiek tādā ātrumā aprītas, ka tikko spējam maizīti griezt un kraut tai virsū mūsu latviskās cūciņas gaļu ar neparasti lielo tauku piedevu. Pēc tam tikpat lielā ātrumā tiek tukšotas ūdens pudeles. Un tad viss ir kārtībā.
Klāt arī Soči. Liekas, ka no elles paradīzē nokļūts.
Kreiča vadībā un Kaufmanes uzraudzībā mūsējo bars dodas uz Melno jūru peldēties. Man jākārto naktsmītņu jautājums.
Uzreiz dodos uz dzīvokļu kombinātu. Kad noskaidroju, ka cena par 1 dn ir 5 rbļ., mute paliek sausa. Divus gadus atpakaļ vēl bija 3 rbļ. Gribu pierunāt, lai atļauj gulēt pa diviem gultā. Man savukārt apgalvo, ka, lai arī ar savu vīru vienā gultā gulētu, vienalga būšot par diviem jāmaksā. Kad paziņoju, ka es bez vīra un ar skolēnu baru, uz mani lūr šausmu pilnām acīm un vispār vairāk negrib runāt. Tos mežoņus jau nu neviens pie sevis neņemšot. Apvainojos un nemaz necenšos iestāstīt, ka latviešu skolēni nav mežoņi. Tas lai paliek mans noslēpums un tā krievene lai mūžu nodzīvo, to neuzzinājusi.
Stāvu pie autoostas un stulbi lūru visapkārt, neko prātīgu nespēdama izdomāt. Diezgan ilgi tā stāvu un blenžu uz pienākošajiem un atejošajiem autobusiem. . .
Vietējā autobusa šoferis man iesaka Macestu. Tikai esot vajadzīga IK atļauja telts celšanai. Nolemju, ka mums tāda nav vajadzīga, jo neesam jau nekādi migranti un uz dzīvi te neesam ieradušies.
Braucam līdz galam. Kreicis dodas izlūkot. Drīz viņš ir atpakaļ. Ejam. Kaspars, tā starp citu, izmet, ka esot jāiet garām milicijai. Man pēdas aukstas. Bet izrādās, ka tas ir tikai VAI automašīnu remontpunkts.
Kādā nogāzē ceļam teltis, ēdam un ejam gulēt. Guļu ārā, jo baidos, ka mūs neaptīra.

Šodien paredzēts gājiens uz Ahuna kalnu. Nezinu, kādi izskatīsies mūsu zēni, kad būs jākāpj kalnā pēc tā vakarnakts koncerta. Koncerts jau bijā tā nekas, sevišķi, kad tika dziedāti “pūt vējiņi”. 4 puikas 6 balsīs lika vaļā. Nezinātu vārdus, pēc melodijas nepateiktu, kāds šedevrs tiek izpildīts. Biju jau iesnaudusies, kad mans privātais “tīnis” pajautāja, kā tad skanot.
Beidzot puikas nolūza, jo cik tad ilgi var baurot. Un tad sākās mans cīniņš ar vietējiem suņiem. Kamēr rēja vien, nemaz neņēmu galvā. Bet tad sāka grabēt katls. Cēlos un gāju skatīties, vai tiešām suņi šeit tik civilizēti, ka spējīgi saimniekot pa mūsu virtuvi. Tiešām, lielais novilcis plēvi, kura bija pārsegta katlam, un dzer ūdeni, kurš paredzēts rīta tējai. Mazais krancis atspēries un ņurdēdams velk aiz siksnas Džo somu uz krūmiem (somā maize). Triecu tos bandītus prom, drošības pēc mezdama pakaļ vēl apdegušās pagales. Ņemu maizes somu un lienu teltī gulēt.
Lamāju sevi par to, ka telts uzcelta uz akmeņiem. Viens pamatīgs eksemplārs pamatīgi buksē man ribas. Par aizmigšanu nav ko domāt. Vēl pāris reizes eju suņus dzīt projām, jo viņu duets kļuvis galīgi neciešams.
Līdzko svīst gaisma, ceļos. Atkal jāiet pēc ūdens. Velkot maizes somu laukā no telts, izrauju līdzi Māra 40 pēdējā izmēra kurpi, kurai, kā izrādās, visu nakti esmu virsū gulējusi, noturēdama to par akmeni. Gandrīz vai raudiens nāk (ne jau par sāpošajām ribām, bet gan par savu muļķību).
Kuru ugunskuru, vāru ūdeni un klusībā ceru, ka varbūt arī Kaufmane celsies (viņai vēl kafija ir). Bet, kā redzams, viņa uz kurpes neguļ un neceļas vis augšā.
Pamanu, ka Maijas telts tā jocīgi sagāzusies. Saliekamie mieti nav labi savienoti. Cenšos šo kļūdu labot. Bet, ak šausmas, mieta augšdaļa izslīd man no rokām un ar diezgan pamatīgu troksni pret kaut ko atsitas. Tā kā šinī galā meitenēm galvas, tad ļoti gribas ticēt, ka tas troksnis nav radis, mietam atsitoties pret pieri. Teltī sākas rosīšanās. Bet es muļķīgus jautājumus neuzdodu. Kad viņas līdīs no teltīm ārā, tad viss būs redzams.
Lai nu kā, bet nu ir pienācis brīdis, kad tas doktors raušus no telts ārā jārauj ar visu kafijas bundžu. Citādi, kas zin, ko vēl varu nostrādāt. Bet viņa jau neko nesaka. Smaidīdama lien no telts laukā. Pašlaik jau arī gribas kafiju.
Ceļam drīz arī “tīņus”. Tādas šķībākas jau ir tās fasādes. Bet neviens neko nesaka, jo manējā savukārt laikam izskatās itin draudoša pēc nakts piedzīvojumiem. Maijas telts iemītnieces bez puniem, tātad viss normāli.
Somas atstājam pie vienas vecentiņas un ejam. Sākumā neatceros īsto ceļu. Jautāju. Parāda. Ejam. Skaisti. Daba vienreizēja. Labi, ka ir milzīga koku ēna. Citādi diez kas nebūtu. Vienam otram jau ir pagrūti. Atpūšamies. Nekur nav jāsteidzas.
Nonākam pie ūdenskrituma. Daži izpeldas. Padzeramies. Ejam atkal.
Arvien biežāk tiek apspriests jautājums par to, cik garšīgi varētu būt šašliki tur augšā. Tādēļ ar šausmām domāju par to, kas būs, ja tur augšā būs brīvdiena. Vēderi rūc kā vulkāni.
Gunita “nelūst”. Tiek organizēta garā atpūta. Un tiešām aizkustinoši redzēt, ka bez kāda rīkojuma “no augšas” Raimis ņem Gunitu aiz rokas un velk viņu augšā kalnā.
Vispār tanī ziņā mūsu kompānija ir kolosāla.
Nekad netiek čīkstēts, ka kāds “lūzt”, bet gan momentā tiek organizēta palīdzība. Kaut nu tādi būtu “lielie tūristi”. Tad droši vien tik daudz negadījumu lielajos maršrutos nenotiktu.
Beidzot saožam dūmu smaržu un dzirdam mūziku. Paldies Dievam! Tātad nav viss brīvdiena.
Tūlīt dodamies pie šašlikiem. Kaufame sauc pakaļ, lai pasūtot uzreiz pa divām porcijām. Domāju, ka tiem citiem tas nu gan nekas nebūs, bet kur viņa ar savu mazulīti tās divas saliks?
Pasūtīju, kā vēlēts. Sulu gan nē. To te pasniedz 2 l karafēs par 4 rbļ. Traukā. Ja to pasniegtu spaiņos, tad jau gan varētu.
Mūs apkalpoja mūsu zēni, kā jau tas pienākas. Cits ēda pats abas porcijas, cits iedeva daļu kādam citam. Bet abi Kaufmaņi, to es zinu skaidri, savas apēda paši. Un par mani vispār nav ko runāt, droši vien vēl varētu.
Pēc pusdienām kāpjam skatu tornī. Paveras tik kolosāls skats, ka nogurums kā ar roku atņemts. Tiek fotografēts uz velna paraušanu. Redzama arī jūra. “Kaifojam” pa augšu labu laiku. Bet galu galā jāiet vien lejā.
Mūsu apēstie šašliki sāk slāpēt. Ūdens meklējumi beidzas neveiksmīgi. Šiem te izdevīgāk ūdens krānus “aizgriezt”, jo tādējādi rodas izdevība pārdot to dārgo sulu. Pie vienīgā ūdens krāna uzrakstīts, ka ūdens neesot dzerams. Uzraksta licēji laikam uzskata sevi par ļoti gudriem. Bet mēs sevi uzskatījām par vēl gudrākiem un dzeram vien to ūdeni, sīrupu klāt pielikdami.
Viss apskatīts un varētu doties uz “mājām”. Un sākas strīdi par to, kādā veidā tas varētu notikt. Es jau nu domāju, ka varētu iet arī kājām, bet tiem jaunajiem tik ļoti gribas tikt uz jūru, ka laikam jābrauc vien būs (ja tikai būtu ar ko braukt).
Beidzot parādās viens “mikriņš”. Šoferis prasa 1 rbļ. un vēl 50 kap. arīdzan. Cenšos viņam iestāstīt, ka tik daudz pasažieru viņš uzreiz vairāk nesagaidīs. Noteikti jau netic, bet tomēr aicina kāpt iekšā.
Ceļš uz leju atkal ļoti skaists. Kā pasakā. Viss būtu ļoti jauki, ja vien man tie šašliki vēderā tais asajos pagriezienos uzvestos prātīgāk. Personīgi es tomēr labāk justos, ja mēs ietu kājām. Bet par vēlu.
Lejā palūdzam apturēt autobusu vietā, no kuras visātrāk jūra sasniedzama.
Beidzot visi ūdenī esam. Baigi jau nu labi. Lielie sāk nodarboties ar krabju ķeršanu.. Mēs ar Kaufmani guļam sākumā uz akmeņiem, bet tad pārceļamies uz blakus atrodošos kaut kādu tur resora pludmali. Jo kādēļ tad jāguļ uz plikiem akmeņiem, ja var to pašu darīt uz kaut kā labāka. Uz vienas špaktelētas, zeltotas dāmas aizrādījumu par to, ka šeit esot sanatorija un nepiederošiem ieeja aizliegta, nereaģējam, jo nospriežam, ka ar tiem resoriem vienreiz jāizbeidz.
“Tīņi” turpina ķert krabjus, mēs atkal pārmaiņus peldamies un sauļojamies. Vienīgi Ērika to vairs diezgan ilgi nedarīs, jo saulīte jau paspējusi viņu apdāvināt ar čūlām uz pleciem. Arī Maija tāda aizdomīgi rozā kļuvusi.
Beidzot nolemjam, ka pietiek zvilnēt saulē un jāiet uz mājām. Puikas kategoriski protestē. Vienīgi Džo ir ar mums. Ejam, nesam mantas un kārtojam nometni.
Pēc pāris stundām ierodas arī pārējie, saķēruši krabjus. Māris priecīgs par to, ka esot savas “kefīra pudeles” nosauļojis.
Vakarā ēdam vārītus krabjus, pļāpājam par dzīvi. Ļoti skaists vakars un ļoti liela cerība, ka tie suņi šonakt vairs nebūs tādi suņi kā pagājšnakt.


Rīts. Kravājam mantas un gatavojamies atstāt uz visiem laikiem šo nometni. Brauksim uz Ricas ezeru. Pēc tam paredzēts vakarā braukt uz Adleru.
Plkst. 8-os paredzēta ekskursija. Bet mūsu puikas, kuri atkal pagājušajā naktī koncertēja, nevar vien piecelties un sakravāt savas mantas. Velta kā žandarms ņemas viņiem apkārt, bet rezultāti ne pārāk spīdoši. Beidzot varam dodies uz autobusu. Bet tiek izteiktas tādas aizdomas, ka autobuss tiks nokavēts. Sočos ejam nodot somas bagāžas glabātuvē, bet Velta ar taksometru dodas uz Rivjeras parku, lai lūgtu pagaidīt mūs visus.
Kad ierodamies parkā, autobuss vēl nav pienācis, tā kā viss kārtībā. Velta aizsauc puikas sāņus. Pēc viņu sejām redzams, ka komplimenti viņiem teikti netiek nekādā ziņā.
Beidzot braucam. Gide pa ceļam iepazīstina ar pilsētu. Bet neko prātīgu pateikt viņa vis nevarēja. Stāstījumam īsta stagnācijas laika piegarša.
Pa ceļam apskatījām Gagru, piejūras parku. Es ar mazajiem meklējam tualeti, bet bez panākumiem. Tomēr ar Veltas palīdzību atradām. Tavu laimi!
Nākošā pietura ir pie Zilā ezeriņa. Šeit mūs sagaida lietus. Tālāk skatam paveras kolosālas klintis. Šeit esot uzņemtas filmas. Pa ceļam redzam arī vietas, kur notiek alpiniādes.
Un tad klāt ir slavenais Ricas ezers. Peldēties šeit, ka jau rezervātā, aizliegts. Paveras skaists. Es pat teiktu, vienreizējs skats uz sniegotiem kalniem.
Paēdam pusdienas, ejam pastaigāties. Lilitai atkal uzsākušās galvassāpes. Steidzamies uz autobusu. Tikai lejā braucot redzams, cik augstu atradāmies. Šoferis speciāli brauc lēnāk, lai varētu fotografēt. Nedaudz jau pakutināja nervus. Skats vienreizējs. Vēlreiz atpakaļceļā apstājamies pie zilā ezeriņa. Tad dodamies uz Sočiem. Šodien mums vēl jāpaspēj uz Adleru aizbraukt.
Līdz turienei braucam ar autobusu. Un atkal esam vecajā vietā – skvēriņa. Jūtamies kā mājās. Paēdam, atkal padzeramies gāzēto ūdeni par “krievu” naudu pirktu un ejam gulēt uz soliņiem. Velta kārtējo reizi dodas noskaidrot, kā rīt brauksim tālāk.
Maija un Lilita.

Atkal esam Adlerā skvēriņā uz soliņiem. Vēlu vakarā dodos uz lidostu, lai noskaidrotu, vai varam rīt ar helikopteru aizlidot līdz Krasnajai poļanai. Izrādās, ka var gan. K o l o s ā l i! Braucu atpakaļ. Bet laikam aiz lielas sajūsmas par gaidāmo lidojumu esmu iekāpusi ne tajā autobusā. To apjaušu tikai tad, kad paziņo gala pieturu un es izkāpju pavisam svešā un nepazīstamā vietā. Velns lai parauj tās dienvidu naktis tumšās un tos “kulturālos” cilvēkus, kuri visas spuldzes laternās uz ielām izsituši. Visapkārt viss tumšs un melns kā nēģera padusē. Beidzot dzirdu tepat blakus skaļi dziedam stiprā dzimuma pārstāvjus. Drusku jocīgi jau nu ir tādā tumsā iet klāt kā vēršiem baurojošiem vīriešiem un prasīt, vai šonakt vēl būs kāds autobuss uz Adleru.
Bet tad nolemju, ka noteikti nav Amtkola tēviņi un eju. Viņi ir tikpat laipni kā pilni un pat pavada mani apmēram puskilometru līdz viena garāmejoša autobusa pieturai. Tā, lūk! Būtu skaidrā, diez vai pavadītu uz parādītu.
Braucu atpakaļ, Beidzot, paldies Dievam, esmu “mājās”! Dežurēju līdz rītam, jo bailes jau ir pazaudēt tos mūsu netīro drēbju un palikušo konservu krājumus.
No rīta sešos ceļamies, lai brauktu uz Adleru. Lidostā nostājos rindā pēc biļetēm. Kārtējā lielā gaidīšana. Iznāk nneliels konflikts ar kādu vietējo dāmu, kurai ir veseli divi bērni un kura cenšas kasierei iestāstīt, ka biļetes noteikti vajadzīgas viņai un nevis tai grupai (t.i., man). Bet, kad paziņoju, ka man ir vairāk kā 10 tādu bērnu kā viņai, kasiere uzreiz paņem pases un sāk rakstīt biļetes.
Uz pirmo reisu biļetes nedabūju. Labi, ka vispār dabūjām, jo braucēju ļoti daudz.
Beidzot ejam uz helikopteru. Maziņš gan, Nu taisni kā rādīts būtu mūsu grupai.
Lidojums vienreizējs. Kalni kā uz delnas. Un ātri galā esam. Apmēram 15 min. lidojuma.
Pie lidostas Krasnaja poļana atstāju grupu un eju uz tūristu bāzi reģistrēt grupu. Bāzē man uzzīmē maršrutu.
Kad atnāku atpakaļ, skats uz “tīņiem” visai žēlīgs. To jau var arī saprast. Kārtējā negulētā nakts un karstais laiks dara savu. Notiek jau spriedelēšana par to, vai vispār kaut kur iet vai neiet.
Pēc diezgan ilgām pārrunām tomēr sākam kustēties kalnu virzienā. Arī pašai spēka tā pamaz.
Līdz ābeļdārzam Māris mūs pavada, tad iet atpakaļ, lai dotos vispār uz mājām. Par to man ļoti žēl. Kas zina, vai kādreiz vēl uz kalniem atbrauks.
Ejam tālāk bez viņa. Uzzīmētajā maršrutā atzīmēts, ka jāiet pa ābeļdārzu, nevis blakus tam. Tas man nav galīgi saprotams tad, kad esam spiesti dārza galā bez vārtiem rāpties pāri žogam, lai izkļūtu no dārza. Droši vien tas, kas man šo maršrutu zīmēja, bija instruktors “uz papīra”. Cita izskaidrojuma tam neredzu.
Ejam jau kalnā. Karsts kā peklē. Kājas “mīkstas” un mute sausa. Labi, ka drīz vien ieejam mežā. Atpūšamies, padzeramies. Ejam tālāk. Kaut kāds tūristu bāzes “boss”, kurš mūs panāca savā mašīnā, lai pārbaudītu, vai mums ir atļauja iešanai kalnos, apgalvoja, ka esot kādi 8 km ejami. Turpretī tie divi, ko satiekam pa ceļam jau kalnos, apgalvo, ka esot vēl vismaz 8 jāiet. Ej nu tu saproti viņus.
Ejam un ejam. Grūti bez gala. Vienīgi mazie iet kā pulksteņi.
Apstājamies vietā, kur vajadzētu būt tūristu bāzei. Tā tās tiešām ir. Kreicis pēkšņi sāk ņurdēt, ka nevarot vairs viens otrs paiet. Esot jāpaliek bāzē. Bet man tik ļoti gribas uziet augšā, ka par palikšanu negribu ne dzirdēt.
Lūdzu, lai kāds no lielajiem uziet augšā un noskaidro, cik vēl tālu jāiet līdz meteostacijai. Un tad Osis ar visu savu smago “rāmeni” rikšus dodas augšā pa gandrīz vertikālu nogāzi. Viss skaidrs. Visu laiku visi puikas “vilkās” gluži kā “sabrauktas reņģes”, bet tam bija savs nolūks. Par palikšanu vairs nav ne runas. Vienīgi Džo ir grūti, jo sāp viņam traumētā kāja (to var redzēt). Pats gan viņš par to neko nesaka. Paņemu viņa telti un dažas lielās konservu kārbas. Daļu no viņa bagāžas paņem vēl citi. Var redzēt, ka viens otrs tik dusmīgs, ka runāt pat vairs negrib. Arī labi. Klusējot vieglāka iešana.
Drīs arī pati sāku just, ka esmu savus spēkus mazliet pārvērtējusi. Brīžiem raibs gar acīm griežas. Palaikam neko vairs neredzu. Atpūšamies diezgan bieži. Satiekam atkal lejā nākošos atpūtniekus, kuri apgalvo, ka vēl jāiet tālu. Es pati savu somu plecos uzcelt jau vairs nespēju. Runāt sen jau vairs negribas. Lielie puikas šļaugani kā zeķu gumijas. Žēl viņu un pašai sevi arī gandrīz. Baidos, ka nedabūjam nakšņot vietā, kur nevarētu teltis uzcelt.
Un tad satiekam vēl divus. Tie apgalvo, ka ne pārāk tālu esot vieta, piemērota nakšņošanai. Tas uzmundrina. Ejam pēdējiem spēkiem.
Kaufmane visu laiku man piedāvā savu palīdzību. Bet ko gan viņa var man līdzēt. Pašai arī soma smaga. Un viņas ķermeņa masa un manējā – puse.
Vispār nebiju domājusi, ka viņai tik daudz spēka. Kad viņa pieteicās līdzi braukt, protams, neatteicu. Bet klusībā cerēju gan, ka viņa atteiksies. Par to es tad nemaz nebūtu noskumusi. Baidījos, ka viņa nevarēs pastiept savu somu. Bet tagad esmu ļoti laimīga, ka viņa tomēr ir šeit. Dieviņš jau nav mazais bērns un zina, ko dara.
Bet mēs tik ejam un ejam. Liekas, ka esam jau divas reizes pa 8 km nogājuši.
Vairākas reizes šķērsota upīte. Vēl viena. Atkal pūšamies, padzeramies.
To sajūsmu un atvieglojuma sajūtu nav iespējams vispār aprakstīt, kāda pārņem, kad beidzot izejam pļaviņā. Pie liela akmens metam somas zemē. Tikai pēc krietna laika ierodas lielie puikas. Bļāviens korī iespaidīgs.
Kamēr visi apbrīno iespaidīgos skatus uz sniegotajām kalnu virsotnēm, mēs ar Kaufmani ejam pēc ūdens. Tālu jau nav jāiet. Bet, kad nākam atpakaļ, jūtu, ka spēka vairs nav. Kādus 7 l ūdens tikko varu panest. Daktere gan vēl ņipra. Bet jaunība ir jaunība.
Pa to laiku, kamēr gājām pēc ūdens, cerējām, ka kāds kaut ko būs darījis. Bet ne velna. Visi vaļējām mutēm sēž un apbrīno kalnus. Vienīgi nenogurdināmais Džo kaut ko dara pie ugunskura. Noguruši visi pamatīgi. Beidzot tomēr sākam celt teltis un gatavot vakariņas. Sāk visi pamazām kustēt, bet lielas jēgas no tā nav. Visi kaut ko dara, bet neko jēdzīgu vienalga nav spējīgi izdarīt.
Beidzot teltis kaut kā tomēr tiek uzslietas, kaut kā tiek iekurts ugunskurs. Mazgāties neviens, izņemot Aigu, neiet, un nebūtu ļāvusi arī, jo ūdens ledus auksts.
Pēc vakariņām aizsūtu puikas pēc ūdens brokastīm. Ejam gulēt, jo rīt jāiet augšā un tādēļ jāizguļas.
Gulēšana ne visai ērta, jo slīpums diezgan pamatīgs. Arvien lienam uz augšu, kad esam noslīdējuši lejā. Kaufmane priecājas, ka esot viens akmens, pret kuru atsperties, lai neslīdētu lejā ( no rīta konstatēts tiek fakts, ka tas gan nav bijis akmens, bet gan mans “Zenīts”, kurš ielikts telts kabatā).
Naktī sāk līt. Ceļos un apsedzu teltis un somas. Vakarā nospriedām, ka nelīs, jo tik skaists laiks, citiem vārdiem sakot, nebija spēka apsegt tās teltis. No rīta aplūkojam lietus nodarīto skādi. Vispār normāli. Cietusi vienīgi maize, kura nez kādēļ bija palikusi neapsegta. Bet tas jau arī nekas. Zupa pakas vesels kalns.
Izrādās, ka ūdens vakar izlijis. Tādēļ jāiet pakaļ. Eju. Bet, ak mīļa pasaulīt, upītē ūdens nav. Berzē acis, cik gribi un skaties – upīte sausa. Bet, ja mute tikpat izkaltusi, tad diez kas nav.
Sūtu lielos ūdeni meklēt. Protams, ka atrod. Tikpat saprotams ir tas, ka upītē ūdens radies, kalnos sniegiem saulē kūstot.
Pēc brokastīm gatavojamies iet augšā. Nometnē piesakās palikt Kreicis, Gunita? Aiga? Raimis. Lai nu tā būtu. Laikam tomēr kāds no šīs kompānijas nav spējīgi tālāk iet.
Ģērbjam šortus, mazus krekliņus un ejam. Pa ceļam mūs panāk arī Osis, kurš sākumā bija pie palicējiem.
No vasaras atkal esam nonākuši pavasarī. Zied lazdas, parādās sniegs. Ieraugam alpu vijolītes.
Ejam pa lopu iemīdītu taku. Kas nekaiš Kaufmaņiem ar saviem tūristu zābakiem. Pārējie mīcāmies pa mēslaino taku ar saviem vieglajiem apaviem kā tādi pēdējie nabagi.
Beidzot tiekam īstā sniegā. Tīņi atskrien un bļauj. No malas viss tas izskatās laikam tā, it kā mēs visi būtu drusku “tērēti”. Bet lai!
Fotografējamies. Ejam tālāk uz staciju. Drīz esam klāt un ejam skatīt to meteostaciju tuvplānā. Tādu bardaku ilgi nebijām redzējuši.
Osis pa to laiku kaut kur nozudis. Beidzot izlien no krūmiem un stāsta, ka redzējis skaistu aizu. Esot paskatījies lejā un vējš nopūtis cepurīti. Bet tālu jau neesot bijis pēc tās cepurītes lejā jākāpj. Varbūt mazliet citādā situācijā būtu uzšāvusi pa ausi, bet tagad priecājos, ka viņš stāv manā priekšā ar visu savu super vērtīgo cepurīti.
Ejam augstāk. Zied rododendri. Balti. Dzelteni. Violeti. Pasaka, ne īstenība. Un visapkārt vēl sniegotas kalnu virsotnes. Gribas fotografēt, bet tad nolemjam pagaidīt, kad izklīdīs migla, kura visu laiku lien pāri kalna korei.
Augšā esam jau kādu stundu, bet migla visu laiku lien un lien. Beidzot sāk līt. Līst aizvien stiprāk. Nu ir jādodas lejā. Pa ceļam satiekam tūristu grupu. Visi ģērbti garajās biksēs, zābakos un jakās. Skats uz mums laikam diezgan stulbs. Bet vismaz interesants gan. Sevišķi amizants laikam šajā situācijā izskatās Džo ar savu lietussargu.
Lejā mūs gaida pusgatavas pusdienas. Izsalkums pamatīgs.
Mūsu doktors grib pirms ēšanas izžaut savu samirkušo jaku pie ugunskura un uzkar to uz pavarda mieta. Miets to laikam ļaunā ņēma un gāžas gar zemi. Un nu kulinārijas brīnums makaronu izskatā vārtās pelnos. Brīdi visi stulbi skatās, bet tad metas palīgā pusdienām. Katls tiek no uguns izrauts, ūdens tajā atkal pieliets un sausās zupas tiek bērtas pie vēl palikušajiem makaroniem. Notiek vēl viens misēklis. Oskars sajauc katlus un ieber zupas pakas saturu tējas katlā. Labi, ka visi smejas un neviens nelamājas.
Beidzot pusdienas paēstas. Līst. Steidzīgi pošamies lejup. Iešana būs slikta, jo taka būs slidena. Sāk birt arī krusa. Graudi kā zirņi. Stāvam zem saviem apmetņiem.
Beidzot ejam lejā. Nolemts iet līdz tūristu bāzei.
Taka tiešām slidena. Uztraucos, jo lielie lemuri nav ne vadāmi, ne valdāmi. Aiziet “pa taisno”. Mazais lemurs arī pazūd no savas māmiņas redzes loka.
Vispār bez zābakiem ļoti grūti iet. Manas botas piemirkušas un izplētušās kā pannas.
Beidzot esam bāzē. Eju noskaidrot, vai ir iespējams tur pārnakšņot. Bet vietu, protams, nav. Instruktors parāda vietu aiz žoga, kur drīkstam celt teltis.
Sākam iekārtot nometni. Ceļam teltis, kuram ugunskuru. Eju uz bāzi lūgt, lai pārdod maizi. To iedod tāpat.
Viss būtu labi, bet uguni nekādi neizdodas iekurt. Beidzot lietā tiek liktas visādas deficīta mantas, sākot ar plastmasas ziepju traukiem, zobu birstēm un aiziet pat līdz franču smaržām. Beidzot kaut kā sāk dūmot ugunskurs.
Visiem tā sakārojies maizes, ka sāk to spraust uz kaut kādiem stipri apšaubāmas tīrības mietiem un cept uz uguns.
Pa to laiku aiz bāzes žoga sastājušies bariņš tā saucamo “organizēti” tūristu, kuri platām acīm apbrīno un diezgan paskaļi komentē mūsu aktīvo darbošanos. Bet mēs jau šajās divās nedēļās esam ne to vien pieredzējuši, tādēļ tāds sīkums mums omu nespēj sabojāt. Viņiem jau droši vien interesanti paskatīties, kā ceļ teltis utt., jo paši to neprot. Kā instruktors stāstīja, tad šie tūristi tiek uzpucēti bāzes “ancukos”, salādēti ar visām somām mašīnās un no vienas bāzes līdz otrai aizvesti. To jau tā varētu domāt, jo tik resnus vēderus, kādi te vienam otram, un dibenus, kopā ar mugursomu plecos panest neiespējami.
Gunita apslimusi. Tiek sniegta palīdzība.
Pēc vakariņām lielie lemuri liek pie uguns žāvēt slapjās drēbes. Žāvēts tiek cītīgi. Par to liecina caurums Osīša jakas piedurknē.
Naktī teltī ļoti auksti, jo maiss galīgi slapjš, nekad vēl tā rītu nebiju gaidījusi.
Piecos ceļos. Kuru uguni. Vāru tēju. Sildos. Balss galīgi aizsmakusi. Zem acīm zili riņķi. Īsts Kaupēns. Kājas stīvas nosalušas.
Ap astoņiem ceļas pārējie. Ēdam brokastis. Pēc tam žaujam uz bāzes žoga slapjos maisus un visu pārējo.
Diplomātiskā korpusa priekšniece dr.Kaufmane dodas pie bāzes priekšniecības pēc atļaujas izmantot dušas. Tās tiek kurinātas jau no paša rīta, gaidot ierodamies mašīnās braucot noputējušos un pārgurušos “organizētos tūristus”. Misija veiksmīga. Pa trim dodamies uz dušu. Sajūta kolosāla.
Sākam gatavot pusdienas. Pēkšņi lejā dzirdams kaut kāds troksnis, kurš strauji tuvojas. Un tad ar lielu joni mūsu nometnē iebrāžas ragaiņu bars. Cits mēģina aizvilkt mazā lemura somu, cita cenšas degustēt plēvi. Laikam iegaršojās, jo velk to līdzi. Tiek organizēti pretpasākumi “okupantu” graujošajai darbībai – Osis no savas somas izrāvis netīru sarkanu kreklu un sāk purināt to uz visām pusēm un baurot. Nometnē vispārēja jautrība. Beidzot karojošās puses ar lielu troksni dodas prom no nometnes.
Sauļojamies.
Pēc pusdienām braucu uz bāzi “Gornij vozduh” pēc PSRS tūristu apliecības, jo nozīmītes jau dabūtas. Neveiksmīgi, jo tur to nav. Eju uz izeju. Nelaiž mani laukā. Brīnās, kā es vispār bez caurlaides iekšā tikusi. Un nu es dabūju redzēt mūsu varenās PA tūristu bāzi visā tās godībā.
Vispār jau sardze tiešām pie vārtiem vajadzīga, lai kurš katrs mirstīgais tur neiekļūtu un neredzētu, kā atpūšas mūsu varonīgās armijas dēlu un meitas (te, starp citu, bija vairāk). Parazīti. Interesanti, par kādu naudu tas viss, kas šeit ir, iekārtots? Nekur tādas greznības tūristu bāzēs redzējusi nebiju.
Laika man maz. Tādēļ soļoju vien ar savu rāmju somu un slapjajos šortos tērpta gar baseina malu tieši pāri rožu dobei (apkārt apiet nav laika), pārkāpju žogam un pa krūmiem dodos lejā. Visi tie dīkdieņi skatās kā uz kādas citas planētas iemītnieci.
Lejā ābeļdārzā gaidu pārējos. Atpūšamies un dodamies lejā uz mūsu “lido hopera” pacelšanās laukumu.
Pēc pusstundas esam Adlerā. Ceļojums beidzies. Līdz vilcienam abas ar Kaufmani vēl izdzeram lērumu kafijas. Un tas laiks paiet pavisam nemanot. Pašā vakarā turpat pie bagāžas glabātuves pārģērbjamies. Beidzot esam vilcienā un sākas brauciens uz mājām.
Vilcienā tiek kārtīgi gulēts. To gan nevarētu teikt par ēšanu. Vagonā jau zupas nevārīsi. Konservi jau nu vēl ir, bet ar maizi žēlīgi. Ejam uz restorānu ēst un palūdzam, lai pārdod maizi. Pārdod. Uz šo brīdi situācija glābta. Bet tas jau nav uz ilgu laiku. Eju atkal uz restorānu pēc maizes. Negrib dot. Paziņoju, ka vedīšu visus 15 uz restorānu uz gurķu salātiem un piedevām apēdīsim visu maizi, kas uz šķīvjiem. Draudi iedarbojas. Turpmāk par maizi nav jābēdājas.
Man ir pie Ricas ezera pirktas kafijas pupiņas. Ejam atkal uz restorānu cerībā tās sasmalcināt. Nekā. Tad blatoju lemurus, lai viņi tās pupiņas sasmalcina. Darbā tiek likts cirvis. Bet tā dauzīšana uz vagona grīdas dara tramīgus dažus pasažierus. Man saka, ka tā varot pārbiedēt pasažierus tā, ka viens otrs varot sākt lēkt ārā no vilciena. Pie sevis nodomāju, ka varētu es vienam otram migrantam to palīdzēt izdarīt, ja vien te vilcienā kāds tāds būtu. Bet fakts, ka turpmāk šāda darbošanās jāpārtrauc. Kafijas smalcināšanas procedūra tiek turpināta vilciena tamburā. Džo gan nobaidīja kādu virsnieku. Bet viņš jau nezināja, ka, ieraudzījis cirvi, virsnieks, acis ieplētis, metīs smēķi zemē un skries projām.
Vispār divas diennaktis ir pietiekoši ilgs laiks, lai varētu paspēt izgulēties, atcerēties redzēto un pafantazēt par to, ko mīļie mājinieki galdā liks, kad aizbrauksim.
Rīgā mūs, visiem par pārsteigumu, sagaida Martinova un Gordona ar puķēm. Un arī autobuss mūs gaida.
Sakāpjam autobusā, un pēc neilga laika visi jau saldi snauž.
Pēc pusnakts esam savā mīļajā, labajā suitu galvaspilsētā. Šķiramies, lai nākošo reizi visi tiktos “bildiņballē” Vanagos.


Sadaļa: ĶOCIS
Ievietoja: Māris / 2006.11.06 07:56
Komentari

Mani sauc:

Komentars:

Apstiprinājuma kods:
Apstiprinājuma koda bilde

Var izmantot <b><i><a><ul><li><p><hr> HTML tagus



Ieeja savējiem

Lietotājs:

Parole:

Ienākt | Kļūt par savējo!

Šodien uzsauc!

Vārda dienas svin:
Vanda, Veneranda, Venija

Dzimšanas dienas svin:
  • mixxx (36)

Citi notikumi:
Šodien 6:09 sākas astronomiskais rudens