Sestdiena, 2017. gada 23. septembris

Meklis

Statistika

Tava IP: 54.162.218.214
Tagad portālu čolē: 1

 

ĶOCIS

Rīdzinieks taju zemē

Pusotras stundas lidmašīnā Rīga–Kopenhāgena, trīs stundas aulēkšošanas pa Dānijas galvaspilsētas lidostu (jāsaņem bagāža, jāatrod Thai Airways birojs, jādabū tur atstātās biļetes, jāreģistrējas, jānodod bagāža, jāatrod pareizie izlidošanas vārti, pa ceļam uzmetot aci tax free veikaliem), vēl deviņarpus stundas mājīgajā Thai Airways boingā – un esmu Taizemes galvaspilsētā Bangkokā. Šeit ir tikai seši no rīta, un, nostellējot pulksteni pēc vietējā laika, konstatēju, ka laika starpība ar Rīgu ir nieka četras stundas.

Ugunsgrēks tveicē

Kamēr mūsu pavadonis – Taizemes vēstniecības Oslo pirmais sekretārs Tanavats Sirikuls – mēģina noskaidrot, kur tad meklējama mūs gaidošā automašīna, ar kolēģi Egilu Līcīti no Lauku Avīzes steidzam meklēt vietu, kur ļauts uzpīpēt – lidmašīnā šie prieki ir liegti.

Jā, zinājām, ka Bangkokā ir karsts un mitrs, taču pirmais iespaids, izejot no lidostas vēsuma, patiešām ir pamatīgs – liekas, ka gaiss vienkārši spiež pie zemes un nav ne vēsts no dzestruma, kam pēc idejas būtu jāvalda pārdesmit minūtes pēc saullēkta. Vietējie saka, ka tāds nieks vien esot – kādi plus 26 pēc Celsija, turklāt esam atbraukuši uz pašu lietus perioda sākumu, taču ilgi šādā pirtī uzkavēties nav vēlēšanās, un patvērumu meklējam vēsajā busiņa salonā.

Pēc brīža jau esam uz maģistrāles, un tepat netālu vīd pelēkmelnā dūmakā tītie Bangkokas debesskrāpji. «Vai ugunsgrēks?» stulbi vaicāju. Nē, tikai un vienīgi visparastākais smogs.

Nākamās piecas dienas Bangkoka ir mūsu mājas un no lielpilsētas izdodas izrauties tikai uz divām dienām. Tāpēc neesmu pabijis kalnainajos ziemeļos, Zelta trijstūrī, dienvidu salās un vēl simtiem interesantās vietās, kaut gan stāstus par tām dzirdu ik pa brīdim. Ar nedēļu šajā valstī nekas nav līdzēts. Lēšu, ka ceļojums pa Taizemi jāplāno vismaz uz trim nedēļām vai pat visu mēnesi. Tas liekas prātīgi arī no ekonomiskā viedokļa – aviobiļetes ir dārgas, bet dzīvošana Taizemē diezgan lēta. Tomēr šis tas redzēts ir, un piedāvāju savas subjektīvās pārdomas.

Zeltītā Grand Palace

Kā iecienītākā tūrisma vieta Bangkokā tiek reklamēta Lielā pils jeb Grand Palace – vieta, kur savulaik dzīvojusi karaliskā ģimene. Tanavats, labu gribēdams, pat noorganizējis vietējo gidi, taču, ja reiz neesat budists vai vismaz nezināt un negribat zināt neko daudz par šīs reliģijas tradīcijām, jēga no tā maza. Nu ko man līdz dzirdēt, ka attiecīgo templi par godu karalim entajam, kurš paveicis kaut ko, uzbūvējis karalis en - plus trešais, kuram par godu savukārt uzbūvēts nākamais nams.

Turklāt tajiem (tā sauc Taizemes pamattautu) ir sava gadu skaitīšanas sistēma, un pieķert, kad gide pārlec no B.E. uz A.D., ir samērā sarežģīti. Un vēl tie vārdi, kurus iegaumēt nepavisam nav iespējams... Tomēr pieklājības pēc jātaisa gudrs ģīmis un kaut kas jāpieraksta kladītē – kā nekā esam pirmā oficiālā Latvijas žurnālistu delegācija Taizemē. Egils tikmēr sunī savu fotoaparātu, tā baterijas un nežēlīgo karstumu, kura dēļ aparāts ir gatavs pildīt savas funkcijas tikai kondicionētās telpās.

Tomēr Grand Palace ir apskates vērta, pat neraugoties uz to, ka no zeltījumu pārbagātības brīžam neglābj pat saulesbrilles – vienkārši žilbst acis. Jāatgādina arī, ka liela daļa tempļu ir nebudistiem nepieejami, bet pārējos pie ieejas jānovelk apavi. Taju paražās neietilpst staigāšana šortos un iešļūcenēs (pat ārprātīgajā karstumā), un pilis ir vietas, kur tām pielāgojas arī tūristi. Taču pagari šorti, zeķes un sandales varētu būt tas dress code, ar kuru jūs ielaidīs arī Grand Palace.

Nākot ārā no pils, jāuzmanās no vietējiem māksliniekiem un suvenīru pārdevējiem. Viens tāds indivīds sākumā man mēģināja iesmērēt savu zīmējumu par 1500 batu (gandrīz 40 dolāru), vēlāk piedāvāja trīs, piecus, bet pēc kvartāla jau visu bloku (ap 20 zīmējumu) par šo pašu summu. Iespējams, ka cena būtu vēl kritusies, taču mēs jau iegriezāmies kādā krodziņā, kur ielu tirgoņa jurisdikcija beidzās. Kolēģis gan teica, ka šī uzbāzība esot maza bērna šļupsti, salīdzinot ar Kairas autentisko papirusu tirgotājiem.

Ajutajas pīšļu lauki

Atgriežoties pie tempļiem – daudz vairāk man patika senās galvaspilsētas Ajutajas (Ayutthaya) krāsmatas. Ap 1758. gadu šo pilsētu nodedzinājuši birmiešu iekarotāji, kas izkausējuši tempļu jumtu zeltu un aizveduši to uz Birmu (tagad Mjanmu), līdzi ņemot ap 30 000 gūstekņu. Pēc šā iebrukuma galvaspilsēta pārcelta uz Bangkoku, bet vēl tagad liela daļa taju tur uz birmiešiem ļaunu prātu.

Tad, lūk – nodedzinātās Ajutajas pils parkos pārņem sajūta, it kā tu būtu iegājis kāda Kurzemes pakalna kapsētā. Miers, zināma atslēgšanās no realitātes, laiks pārdomām un fantāzijām par to, kā šeit izskatījās pirms kādiem 250 gadiem...

Tanavats, kurš kā jau budists reizēm mēdz iegrimt savās domās un nereaģēt uz apkārtējo vidi, apstiprina šo domu, sakot, ka mēs staigājam pa viņa senču pīšļiem. Turklāt nieka 80 kilometru no Bangkokas robežas beidzot ir sajūta, ka esi ticis ārā no lielpilsētas betona džungļiem, un pat 30 grādu karstums, pateicoties svaiga vēja brīzei, vairs neliekas tik nomācošs.

Ziloņi un sekss

Ajutaja arī ir tā vieta, kur izdevās piepildīt vienu no saviem Taizemes sapņiem un veikt izjādelējienu ziloņa mugurā. Šis prieks (apmēram 20 minūtes) maksāja aptuveni 10 dolāru, vēl četrus nācās maksāt par fotogrāfiju. Bet kā tu nepirksi, ja, atgriežoties no izjājiena, tā jau skaisti izkārta stendā... Citiem ziloņsuvenīrprodukcijas paraugiem gan izdevās tikt garām, tēlojot varenu steigu un raugoties laikrādī, taču vajadzības gadījumā ar tiem varētu piekraut pilnu somu.

Izbrauciens uz ziloņa? Jocīgi, bet, pat neraugoties uz to, ka elefants klīda pa ielu ar diezgan nopietnu satiksmi, bija pārliecība, ka viss būs kārtībā. Vienīgi jāpieskata, kad snuķainis maina soli, piemēram, slājot lejā pa kalnu – tad mainās arī sēdekļa šūpošanās ritms. Man stāsta, ka ziemeļos par līdzīgu summu iespējams ziloni noīrēt uz ilgāku laiku un veikt reālu pārgājienu no viena ciemata uz otru. Nākamreiz...

Otra lieta, kas urdīja smadzenes jau labu laiku pirms brauciena – izslavētā Taizemes seksa industrija. Pašlaik gan šo biznesu vietējā tūrisma bosi cenšas nereklamēt, uzsverot, ka taju valstī ir gana daudz ko redzēt arī bez mazgadīgām prostitūtām. Vismaz lielajos tūrisma centros ir panākts, ka pavisam jauniņas meitenītes pa bāriem nevazājas, kaut gan prostitūcija oficiāli, protams, nav legalizēta. Tanavats smej, ka kādi 60% tūristu no Eiropas cer ātri un lēti nogrābt skuķi, kādi 40% arī mēģina to darīt, aptuveni 20% mēģina vienoties par cenu, bet tālāk – statistika klusē.

Bangkokas Hardrock Cafe biju liecinieks kāda zviedra pūlēm dabūt meiteni. Spriežot pēc dāmas (kaut gan pēc auguma tas tikpat labi varēja būt kāds transvestīts, jo vietējās meitenes garākas par 170 cm ir dabas retums) žestiem savai kompānijai, skandināvs bija izrādījies knauzeris un ne par ko nevēlējās uzsaukt kādu dzērienu. Galu galā šī meiča no viņa pazuda, bet jau pēc brīža zviedrs bija manāms ar citu. Ar ko tas beidzās un vai viņam izdevās meiteni ievilināt gultā – nezinu, zviedrs tā arī nepiezvanīja un savus piedzīvojumus neizstāstīja.

Taču principā – iespējams tas ir. Vienīgi tā arī nekļuva skaidrs, vai mēs būtu varējuši iegādātu meiteni iešmugulēt viesnīcā Hilton International un vai vēlāk namatēviem (Taizemes Ārlietu ministrijai un Tanavatam) par šo izklaidi nebūtu sanākušas nepatikšanas. Paliek jau iespēja doties uz dāmas rezidenci, taču tas tomēr var būt samērā riskanti...

Nejokojiet par karali un reliģiju

Tajiem tāpat kā lielākajai daļai latviešu ir samērā laba humora izjūta. Nācās novērot, ka vislielāko prieku viņiem sagādā ar nopietnu sejas izteiksmi sarunu biedram klāstīt pilnīgus absurdus un uzjautrināties par samulsumu. Tiesa, ir divas tēmas, par kurām jokot nebūtu ieteicams – reliģija un karaļnams. Jūs vienkārši nesapratīs...

Kas attiecas uz karaļnamu, tas ir pavisam īpašs stāsts. Taizemes karalis (kopš 1946. gada tur valda 1927. gadā dzimušais Bhumibols Aduljadejs, kas ir devītais savas dinastijas pārstāvis) nebūt nav līdzīgs saviem pārdemokratizētajiem eiropiešu kolēģiem – viņu nemanīsiet ejam uz kino vai pārvietojamies sabiedriskajā transportā. Parasts tajs, kurš ir redzējis dzīvu karali, nekavējoties kļūst par savu līdzbiedru apbrīnas objektu. Konstitucionālās monarhijas apstākļos krīžu laikos karalis parasti saglabā neitralitāti. Karaļnams arī uzņemas rūpes par nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, dibinot neskaitāmus fondus un projektus.

Vēl viena lieta, kas pārsteidz – neskaitāmās pilis, kas vai nu ir piederējušas karalim un viņa ģimenei, vai arī tai pieder joprojām. Mūsu pavadonim zināmu neizpratni izraisīja mans jautājums – kādi iemesli likuši karalim pamest to vai citu rezidenci? «Kādi iemesli? Viņš taču ir karalis un dara, kā grib,» – tāda bija atbilde. Vēlāk gan noskaidrojās, ka daudziem tajiem ir zināmi aizspriedumu dzīvot mājās, kur miruši viņu senči, un karalim iespēju mainīt dzīvesvietu, protams, ir krietni vairāk nekā parastajiem mirstīgajiem.

Azarts un kūlas dedzināšana

Taji ir diezgan azartiski ļaudis, taču kazino un spēļu automāti karaļvalstī ir aizliegti, tāpēc vienīgais veids, kā legāli apmierināt tieksmi pēc azarta – piedalīties valsts loterijā. Divreiz mēnesī, kad lielākie laikraksti publicē tās rezultātus, valda liela ažiotāža, bet jau tāpat lielākās avīzes Thai Rath tirāža ir 800 000 eksemplāru. Vēl legāls ir totalizators zirgu skriešanas sacīkstēs, taču nelegāli darbojoties vesela gūzma totalizatoru, un pati iecienītākā ir likmju izdarīšana uz Anglijas futbola premjerlīgas maču rezultātiem.

Bet atgriežoties pie līdzības ar latviešiem – varat ticēt, varat neticēt, bet arī taji... dedzina kūlu. Sava īsā ceļojuma laikā pamanīju vairākas liesmojošas pļavas, citviet zemi sedza Latvijas pavasarim tik pierastā pelnu kārta. Arī Taizemē tā ir problēma, taču cita veida – proti, lietus periodā uguns izplatības briesmas tikpat kā nepastāv, taču dūmi nereti radot problēmas autovadītājiem un uz maģistrālēm to dēļ notikusi ne viena vien liela autokatastrofa.

Motociklu paradīze

Nāksies mazliet apbēdināt eksotikas cienītājus – ziloņi atrodami laukos, bet pa Bangkokas ielām tie patiešām nestaigā (tāpat kā Maskavā nav lāču). Arī velosipēdi vai, piemēram, rikšas lielpilsētā tikpat kā netiek izmantotas. Taču neaizmirstamu jūkli rada daudzumdaudzie motocikli un motorolleri (japāņu markas, bet ražoti uz vietas), ar kuriem taji pārvietojas uz velna paraušanu. Pirmais iespaids – ielās valda īsts haoss, taču izrādās, ka tā vis nav.

Salīdzinoši nesen ļaudīm, kas pārvietojas uz diviem riteņiem, uzlikts par pienākumu valkāt aizsargķiveres, taču mani novērojumi liecina – jo tālāk no galvaspilsētas, jo mazāk šis likums tiek ievērots. Vidēji Bangkokā dienā ejot bojā ap pieciem auto vai motovadītājiem, stāsta mūsu pavadonis. Taču taju tradīcija esot sīkākus satiksmes negadījumus (motocikls noskrāpē busiņa sānus un vadītājs apdauza roku) nemaz nereģistrēt.

Ak, jā, aizmirsu pieminēt, ka Taizemē valda angļu braukšanas likumi – mašīnas pārvietojas pa ceļa kreiso pusi. Tiesa, latviešu tūrists šā kā tā ielu šķērso kā pagadās, un nav jau lielas starpības, uz kuru pusi neskatīties – kreiso vai labo. Sliktāk ir uz trotuāriem, jo arī tur pieņemts iet pa kreiso pusi – ja aizmirsties, tad regulāri nākas sadurties ar pretimnācējiem.

Vēl, domājot par pārvietošanos Bangkokā un pētot karti, nākas ņemt vērā, ka daudzas ielas ir vienvirziena vai pārsvarā vienvirziena (četras joslas uz vienu pusi un tikai viena – pretējā virzienā). Līdz ar to brīžam sanāk, ka līdz kādai vietai vienkāršāk nokļūt kājām, nekā taksometrā braukt apkārt visam kvartālam.

Protams, eiropietim grūti pierast pie klimata, taču tūristam nav nekādu problēmu laiku pa laikam ieiet atvēsināties vai nu lielveikalā, vai bankā, vai galu galā kioskā Seven Eleven, kas sastopams teju uz katra stūra – ar gaisa kondicionēšanas iekārtām viss ir vislabākajā kārtībā.

Vai nu brauc, vai stāvi

Atgriežoties pie satiksmes organizācijas – novēroju vienu interesantu lietu, ko, iespējams, būtu vērts likt aiz auss Rīgas domes deputātiem. Transporta korķi Bangkokas ielās, protams, ir iespaidīgi, taču luksofori strādā citā režīmā nekā pieņemts pie mums un gaismas signāli mainās aptuveni ik pēc četrām piecām minūtēm. Reāli tas nozīmē, ka tu vai nu brauc, vai arī stāvi, un nav Rīgas ielām tik pierastās raustīšanās, kad ik pa desmit metriem jāmet mašīna mierā. Zināmā mērā tas, protams, izskaidrojams ar to, ka viens kvartāls Bangkokā ir apmēram četri kvartāli Rīgā, līdz ar to luksoforu ir mazāk.

Lieki teikt, ka tāpat kā citur Āzijā pilsētā ir vairāku līmeņu satiksme un, ja reiz esi ticis uz estakādes, kas slejas četrstāvu mājas augstumā, pārvietoties var samērā ātri. Pilsētā ir arī gaisa vilciens, taču to iemēģināt šoreiz neizdevās. Toties ar tuk-tuk gan sanāca braukt. Tas ir tāds īpašs taksometra paveids – motorollers ar būdiņu, kurā bez vadītāja ir vēl vietas maksimums trim cilvēkiem. Nezinu, kā dienas tveicē un sastrēgumos, bet vēlā naktī šis brauciens bija ne mazāk atspirdzinošs kā sēdēšana ar kondicionētāju aprīkotajā taksometrā. Starp citu, taksometru cenas ir zemākas nekā pie mums, taču to, vai taksists jūs uz mērķi nevadā pa aplinkus ceļiem, nākas kontrolēt pašam. Jāatgādina gan par vienvirziena ielām – kas uz kartes izskatās pavisam tuvu, patiesībā var izrādīties trīsreiz tālāk.

Vēl viens transporta līdzeklis Bangkokā ir paliela izmēra motorlaivas, kas šurpu turpu šaudās pa upi. Taču apjēgt to maršrutu un, galvenais, laikus ielēkt vai izlēkt no piestātnē uz brīdi piebraukušās laivas ir varen sarežģīti. Kas interesanti – laivām nav kreisās puses satiksmes. Un vēl – nākamgad plānots pabeigt Bangkokas metro pirmo kārtu – vietējie uzskata, ka tas lielā mērā atrisinās transporta problēmu.

Vēders pakļauts eksperimentiem

Pirms došanās un Bangkoku zinātāji mani brīdināja, ka eiropieša vēderam nepierastais ēdiens var radīt zināmas problēmas, un jau laikus biju apgādājies ar krietnu pretcaurejas zāļu krājumu. Jāteic, ka visu šo arsenālu izmantot tā arī nebija vajadzības, kaut gan kādā trešajā dienā iekšas nepārprotami pieprasīja izbeigt eksperimentus ar visdažādāko veidu sea food (pirmajās dienās uz lielajiem priekiem bijām nomēģinājuši visu, kas vien iespējams) un vēlējās ierastos kartupeļus ar karbonādi. Kompromiss tika panākts visbanālākajā veidā – apnicis klīst eiropeiskās pārtikas medībās un nevēloties lieki riskēt, iegriezos tuvākajā Mc Donald’s, jo bigmaks arī Taizemē ir bigmaks.

Par gastronomiskām lietām – tas ir ļoti subjektīvi – kas vienam patīk, otram ne. Piemēram, man nekādas problēmas nesagādāja ēdienu asums, taču mazliet šķebināja kāds ingredients, kas pievienots visam iespējamajam. Vēlāk atšifrēju, ka tas ir laims – mazs citronveidīgs auglis ar samērā specifisku garšu. Mazās devās – nekādas vainas, bet lielās... Sajūta tāda, it kā pēdējās piecas dienas būtu pārticis tikai no šīs skāņās barības. Vēl viens taju niķis – rīsus vārīt nevis tīrus, bet piegāzt tiem klāt, teiksim, kukurūzu (ar to grēko arī Rīgas krogi) vai citus augus. Ja tie ir sarkanie vai zaļie pipari – man nav problēmu, bet, ja kas saldskābens, tad gan nepatika. Taču tā jau atkal gaumes lieta...

No visa pa druskai

Toties varen prātīgs likās taju ēšanas stils. Ja savācas kāda draugu kompānija, katrs pasūtina, ko vien vēlas, un visi ēdieni salātu plašu veidā tiek servēti galda vidū (katram, protams, piešķirts atsevišķs šķīvis). Līdz ar to izvēle ir varen plaša, oficiants (-e) pieskata, kurai ņammai lielākā piekrišana, un ātri to papildina. Pats būtiskākais – šādā gadījumā iespējams eksperimentēt un savā glupībā nepagrābt otrā porciju, ar kuru nākas knibināties visu vakaru, nesaprotot, kas no šķīvī atrodamā ir ēdams un kas nav. Tiesa, tiklīdz barība ir eiropeiskā, arī to pasniedz porcijās, taču Tanavats apskaidroja, ka arī tās ierasts novietot tā, lai ikviens pie galda sēdošais varētu pasniegties un nobaudīt, – ko tad tu esi izvēlējies.

Cenas? Jūras veltes ir samērā lētas, un par dolāriem septiņiem visai normālā krodziņā būsi pieēdies līdz ūkai (ja, protams, vēders ņem pretim taju pārtiku). Par krokodila steiku nākas maksāt ap deviņiem dolāriem, turklāt porcija neko liela nav. Ēdienu var atrast arī pie ielu tirgotājiem, kaut gan ceļvežos rakstīts, lai tiem īpaši neuzticas. Bet ticiet man – šaurās strēmelītēs sagrieztas ceptas desiņas ar mērci (un tas viss par vienu dolāru) bija akurāt tas, kas mums ap pustrijiem naktī bija patiešām nepieciešams.

Alus (ieteiktu Singha Beer) kioskos maksā 50 batu (1,25 dolārus) puslitra pudelē, bet, augot krodziņa statusam, attiecīgi aug arī cenas. Pieļauju, ka lielveikalos, kur iepērkas tikai vietējie, to pašu Singha kādā lielākā iepakojumā (tikai ne sikspeks, jo seši tajiem skaitās nelaimīgs skaitlis) var nopirkt vēl lētāk. Vēl no vietējiem dzērieniem iecienīts ir viskijs Mekong, taču neviens tā arī nespēj saprast, kāpēc 35 grādu stiprā no cukurniedrēm gatavotā dzira tiek dēvēta par viskiju, kaut gan tas ir visīstākais rums, kas nezināmu iemeslu dēļ garšo pēc brendija.

TAIZEME

  • Līdz 1939. gada 8. maijam saukta par Siāmu
  • Platība: 514 000 kvadrātkilometru
  • Valsts iekārta: konstitucionālā monarhija
  • Administratīvais iedalījums: 76 provinces
  • Robežojas ar: Mjanmu, Laosu, Kambodžu, Malaiziju
  • Galvaspilsēta: Bangkoka
  • Iedzīvotāju skaits: 62 308 887 (2001. g.)
  • Tautības: taji (75%), ķīnieši (14%), citi (11%)
  • Reliģija: budisms (95%), islāms (4%), citas (1%)
  • Naudas vienība: bats (1 dolārs = aptuveni 41 bats)

Autors: Māris KRŪMIŅŠ
"Neatkarīgā Rīta Avīze"
28.06.2003


Raksts paņemts no www.impro.lv

Sadaļa: ĶOCIS
Ievietoja: Māris / 2006.11.23 08:13
Komentari

Mani sauc:

Komentars:

Apstiprinājuma kods:
Apstiprinājuma koda bilde

Var izmantot <b><i><a><ul><li><p><hr> HTML tagus



Ieeja savējiem

Lietotājs:

Parole:

Ienākt | Kļūt par savējo!

Šodien uzsauc!

Vārda dienas svin:
Vanda, Veneranda, Venija

Dzimšanas dienas svin:
  • mixxx (36)

Citi notikumi:
Šodien 6:09 sākas astronomiskais rudens