Sestdiena, 2017. gada 23. septembris

Meklis

Statistika

Tava IP: 54.162.218.214
Tagad portālu čolē: 1

 

PSIHOLOĢIJA

Vienatnes norma kā personības attīstības faktors

Runājot par cilvēka vajadzību pēc vienatnes, bieži tiek pārprasts un jautāts par vientulību. Vientulība un vienatne nav viens un tas pats jēdziens. Psihoterapeits Dž.Hilmens to raksturo šādi: „Kad vientulības sajūtu apskata no arhetipiskā viedokļa, izrādās, ka vientulība ir nepieciešama. Mēs varam akceptēt šīs sajūtas dīvaino autonomiju un pārtraukt identificēt vientulību ar norobežošanos no cilvēkiem.” [7., 65]

Iepazīstoties ar dažādu autoru teorētiskiem un praktiskiem pētījumiem par vientulību, neatkarīgi no psiholoģijas virziena, kuru konkrētais zinātnieks pārstāv, nākas secināt, ka vientulība tiek traktēta kā subjektīvs un galēji individuāls pārdzīvojums, un tikai dažas psiholoģijas skolas (kognitīvā, psihodinamiskā) šķir vientulību no vienatnes.

L.Binsvangers vientulību definē kā kompleksu un intensīvu pārdzīvojumu, kurā notiek specifiska sevis apzināšanās un atklājas attiecību pārrāvums, kas attiecas gan uz savstarpējām, reālajām attiecībām, gan uz attiecībām cilvēka iekšējā pasaulē.[31] K.Rodžerss aplūko vientulības pārdzīvojumu no diviem aspektiem:

1) vientulība kā nošķirtība – cilvēkus šķir viņu unikalitāte, runājot K.Rodžersa vārdiem: ”Tu nekad neuzzināsi, kas esmu es, bet es nekad neuzzināšu, kas esi tu”;

2) vientulība kā patiesu, pilnvērtīgu attiecību trūkums starp cilvēkiem.[25., 278]

Pirmais aspekts runā par eksistenciālās vientulības pārdzīvojumu, otrais – par savstarpējo attiecību dziļumu un patiesumu starp diviem subjektiem. Šo attiecību sākums meklējams agrīnajās mātes un bērna attiecībās. [19., 295]

Savukārt dažādas psiholoģijas un skaidrojošās vārdnīcas jēdzienam vientulība dod šādu skaidrojumu:

„saturīgo sociālo kontaktu trūkums, kas paredz:

1) neapmierinošu emocionālo kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem;

2) neapmierinošu informācijas apmaiņu ar apkārtējiem cilvēkiem;

3) nespēju sazināties ar cilvēkiem, ar kuriem gribas sazināties.” [13.,153]

K.Rodžers savas teorijas ietvaros vientulību skaidro, ka vientulība ir psiholoģiskās aizsardzības trūkums un pārliecība, ka visi cilvēki atraidīs. [25., 278] Savukārt Latviešu valodas vārdnīca jēdzienus vienatne un vientulība skaidro šādi:

Vienatne - stāvoklis, kad (kāds) ir viens. Palikt vienatnē ar savām domām. [9., 855]

Vientulība - savrupība, nošķirtība. [9., 858]

Skaidrojošā literatūrā nepastāv lielas nošķirtības starp šiem diviem jēdzieniem, pārsvarā tie tiek lietoti kā sinonīmi ar vienu jēgu, bet apskatot šos jēdzienus no psiholoģiskā aspekta, tiem ir diametrāli pretējas nozīmes, jo būt vienam nozīmē būt bez citu cilvēku sabiedrības, bet justies vientuļam - nozīmē būt nelaimīgam tādēļ, ka trūkst citu cilvēku sabiedrība, dažkārt vienatne ir prieks, kas jābauda, un ne vienmēr tā ir biedēklis, no kura visiem spēkiem jābēg. Vienatnē cilvēks izdzīvo sevi, t.i., sakārto savas domas, iztēli, izvērtē savu rīcību, veic analītisko darbu par savu patību, attīsta to. Vienatne cilvēkam, kā sociālai būtnei, ir tikpat nepieciešama personības izaugsmē, kā ikdienas kontakti un informācija.

Apskatot vārdnīcās sniegtos skaidrojumus par vienatni, termins vienatnes norma netiek formulēts viennozīmīgi, taču vairāki autori, par šo jēdzienu ir devuši savus skaidrojumus un tam tiek doti vairāki nosaukumi. Zviedru psihologs Larss H. Gustavsons, grāmatā „Bērnu tētis” [6., 91], aprakstot bērnu attīstību un skaidrojot šādu vienatnes normas nozīmi bērna dzīvē, dod savu šī termina skaidrojumu un sauc to par „starptelpu”. Gustavsons raksta, ka starptelpa ir vide, kas atrodas starp ārējo un iekšējo īstenību. Ārējā īstenība ir apkārtne, kurā dzīvojam - vecāki un bērni, radi un draugi, darbs un brīvais laiks, prieki un lietas, par ko uztraucamies. Ārējā īstenība ir vienmēr klātesoša, uzmācas, piespiež mūs izteikt savu attieksmi un darboties.

Iekšējā īstenība ir tā, kas šajā acumirklī veido mūsu „es” - visa tā, kas mūsos bijis jau sākumā, un vēlāk klātpieliktā - sintēze. Mūsu „es” pastāvīgi attīstās un nekad nebūs pilnīgs. Mēs pastāvīgi vēlamies, lai mūs pieņem tādus, kādi esam, vienlaicīgi pašiem īsti nezinot, kādi mēs esam. Lai aprakstītu paša vai kāda cita iekšējo īstenību, laikam vairāk ir jārunā par pareizā ceļa atrašanu nekā stāvokli.

Starptelpa atrodas vidū. Tā ir sfēra, kurā tiecamies atpakaļ, lai apstrādātu iespaidus, kas gūti ārējā īstenībā, pirms tos novietojam iekšējā plauktiņā. Vai, runājot datoru valodā, - failā. [6., 91]

Citiem vārdiem runājot, tas ir laiks, ko cilvēks velta savām vajadzībām - sev, pārdomājot gūtos iespaidus un apstrādājot iegūto informāciju. Un nav svarīgi, ko tieši katrs šajā laikā dara, kā to pavada - tas ir katra cilvēka personīgais laiks, viņa vienatnes norma.

Vienatne ir nepieciešams iekšējā dialoga un domas rašanās priekšnosacījums. Vienatnē cilvēks piedzimst pats sev un cilvēcībai. [34]

Cilvēka iekšējā pasaule visu laiku aug un attīstās, tai ik pa laikam ir nepieciešama atkopšanās no ikdienas, tāpēc nepieciešams kaut uz brīdi pabūt vienatnē – padomāt par bijušo, esošo un nākamo. [35]

Lai kā arī vēlētos, cilvēks nespēj tikai bezgalīgi uzņemt informāciju, darīt ko nozīmīgu un svarīgu, darboties. Jebkuram indivīdam ir jādod sev atelpa, lai atpūstos, pasēdētu, pārdomātu piedzīvoto un atlasītu sev būtisko. Un tieši tā sauktajā starptelpā cilvēks attīsta savas jūtas, savu apziņu, tieši tur viņš mācās ieklausīties savā iekšējā ES. L.H.Gustavsons uzskata, ka tieši starptelpā notiek radīšana un rodas kaut kas jauns. Starptelpa ir cilvēka radošo spēju un viņa personības izaugsmes sākumpunkts.[6., 123]

Bieža atrašanās starp cilvēkiem, nogurdina un iztukšo. Mums ikdienā nepieciešami sociāli kontakti un arī vienatnes brīži. Kad esam sabiedrībā, mēs veltām simts procentus uzmanības cilvēkiem, ar kuriem esam kopā. Lai atgūtu spēkus, mēs esam parādā sev to pašu, tas nozīmē, ka cilvēks nevar visu laiku būt sabiedrībā un nepārtraukti uzņemt jaunu informāciju, ir jāatvēl atelpas brīdis arī sev, kad visu uzzināto pārdomāt, atsijāt nevajadzīgo, bet svarīgāko saglabāt un izmantot turpmākajā dzīvē, savas personības attīstībai un pieredze veidošanai.

Gustavsons, runājot par starptelpu, uzsver, ka bērniem ļoti svarīgas ir tā sauktās starptelpas rotaļas jeb kā saka psihologs - vienspēle. Vienspēlei jābūt pietiekamā apjomā, jo tā attīsta bērna spējas būt kopā ar citiem. Viņš norāda, ka šodienas dzīve ir kļuvusi tik strauja un trauksmaina, ka jāsāk domāt par to, kā augošam bērnam atrast pietiekoši daudz vientulības, lai viņš rastu vietu savām domām un to netraucētu citi bērni vai pieaugušie. [6., 121] Gustavsons norāda, ka pastāvīgā aktivitāte, stress un straujais dzīves temps var apgrūtināt spēju iejusties vientulībā un klusumā. Un tad starptelpa kļūst draudoša, jo cilvēks nezina, ko tur darīt. Taču tas savukārt draud ar agrāku vai vēlāku pārpūli, nespēju pārstādāt informāciju un visbeidzot stresu un infarkta iespēju. Lai cilvēks spētu kaut ko radīt, viņam ir jāmāk ieklausīties klusumā un ieiet savā iekšējā telpā.

Šai starptelpai jeb laikam, ko veltām sev, ir tiešs sakars ar cilvēka iekšējo identitāti un savu ES. Ja cilvēks to zaudē, tad viņš var zaudēt arī savu cilvēcību un kļūt par kaut ko līdzīgu tehnikai vai datoram..

Ego attīstības teorijas aizsācējs E.H.Eriksons [30., 199-200], runājot par Ego attīstību grāmatā „Bērnība un sabiedrība” arī uzsver rotaļas nozīmi cilvēka personības, viņa Ego attīstībā. Psihologs apraksta spēles nozīmi dažādās indivīda dzīves situācijās un sfērās, uzsverot to saistību ar Ego attīstību. Eriksons uzskata, ka rotaļa ir Ego funkcija, mēģinājums sinhronizēt somatiskos un sociālos procesus ar patību (the self). Tomēr īpaša nozīme jāpievērš Ego vajadzībai pakļaut sev dažādas dzīves sfēras, un īpaši tās, kurās indivīds atrod sevi, savu ķermeni, savu sociālo lomu. Izraisīt Ego varas halucināciju un, pie tam īstenot to starprealitātē starp fantāziju un īstenību — tas arī ir rotaļas uzdevums.

Cilvēka Ego attīstība, savas identitātes apziņa ir svarīga, lai viņi spētu noteikt robežas starp sevi un otru cilvēku, lai cilvēks spētu pieņemt kā sevi, tā arī otru. E.Eriksons atzīst, ka cilvēka eksistences sociālajos džungļos bez identitātes apziņas patiešām nav iespējams justies īsti dzīvam. [4., 102]

Psihoterapeite un psihiatre Katrīna Bensaīda grāmatā "Mīli sevi, tad dzīve tevi mīlēs", runājot par savas identitātes apjēgsmi, citē kādas pacientes vēstuli:

„Man vienmēr vajadzīgi vientulības brīži, lai atjēgtos. Citu cilvēku nemitīgā rosīšanās ap mani liekas nogurdinoša un reizēm pat apnicīga, tā mani iztukšo. Tad man rodas viena vienīga vēlēšanās: iegūt pietiekami ilgu laiku, lai aptvertu, ko tiešām vēlos darīt, atrast ritmu, piepildīt sevi ar to, ko mīlu.” [2., 110]

K.Bensaīda norāda, ka šādi vientulības brīži ir vajadzīgi katram cilvēkam, lai spētu ieskatīties sevī, savās vajadzībās. Cilvēks nedrīkst pazaudēt šo sajūtu, jo citādi viņš sāk nemitīgi rosīties un meklēt otra cilvēka sabiedrību. Viņš baidās palikt viens, jo viņa iekšējā pasaule viņa Es, viņa Ego ir kļuvis par nepazīstamu pasauli, no kuras viņš baidās un bēg. Bensaīda arī norāda, ja mūsu vientulībai nav sociāla pamata, kad tā ir nevis otra cilvēka trūkums, bet brīva izvēle būt vienam, tā var būt bagāta, pilnestīga, un mēs to meklējam, jo protam novērtēt, kad piedzīvojam. [2., 113]

Mūsdienu sabiedrībā, kad visapkārt valda steiga gan ikdienā - darbs, mājas, ģimene, bērni, gan darbā - padarītie un vēl darāmie darbi, projektu realizēšanā nosprausto termiņu ievērošana, darba kolēģi ar savām problēmām, kvalifikāciju paaugstinoši apmācību kursi, studijas augstskolā, kā arī vēl jāpaspēj piepildīt savas sabiedriskās aktivitātes – apmeklēt sporta zāli, jeb kādas citas nodarbības, vai vienkārši paspēt uz saviesīgu pasākumu. Vai šajā ikdienas steigā cilvēkam atliek laiks, kad viņš var pabūt viens, laiks, ko viņš var veltīt tikai sev, savām vajadzībām? Laiks, kurā var pārdomāt un pārstrādāt gūtos iespaidus, laiks, ko var veltīt savas personības attīstībai un savu īpašo spēju izkopšanai, laiks, kurā var vienkārši atpūsties no urbanizētās vides, trokšņiem, pienākumiem.

A.Ādlers pirmais pievērsa uzmanību tam, ka piedzimšanas kārtība ietekmē cilvēka dzīves stilu, kas izpaužas risinot galvenās dzīves problēmas. [29., 178] Piedzimšanas kārtība ir viena no Individuālās psiholoģijas pamatkoncepcijām. Tā uzskatāma par sociālās uzvedības un dzīves stila determinējošu aspektu. Konkrēti, ja bērniem ir vienu un tie paši vecāki, un viņi aug apmēram vienādos ģimenes apstākļos, viņiem tomēr nav identiska sociālā vide. Vecākā bērna pieredze vai jaunākā bērna pieredze ģimenē attiecībās ar citiem bērniem, īpaši vecāku nostādnes ietekme un vērtības – tas viss mainās, ja ģimenē parādās nākošie bērni, kas ļoti spēcīgi ietekmē individuālā dzīves stila formēšanos. Pētnieciskā darba pamatā ir noskaidrot vai pastāv likumsakarības starp pirmdzimtajiem un nākošajiem bērniem, un to vienatnes normu vajadzību izpausmi ikdienas dzīvē gan darba vidē, gan ģimenē.

Psihoanalītiķis Z.Freids uzskata, ka mēs visi piedzimstam ar divām dziņām jeb instinktiem – dzīvības un nāves instinktu. Tagad atklāts, ka ikkatrā cilvēka šūnā ir gēni, kas atbild par šūnas izdzīvošanu, un ir gēni, kas atbild par tās iznīcināšanu. Ikvienā cilvēkā ir gan mīlestības, gan naida enerģija. Vēlme dot un vēlme arī kaut ko gribēt ņemt sev. Viena vajadzīga, lai mīlētu, otra – lai ar sevi cīnītos. [5., 4] Cilvēks ir sabiedriska būtne, viņš dzīvo, darbojas sociālā vidē. Pēc Ē.Fromma domām, katram cilvēkam ir vismaz piecas sociālās vajadzības, kuras apmierinot cilvēks var pilnvērtīgi dzīvot. Katram cilvēkam ir vajadzība pēc cilvēciskiem sakariem, vajadzība būt elementam kādā lielākā "Mēs", vajadzība pēc pieķeršanās, simpātijām - mīlēt un justies mīlētam, vajadzība pēc pašapziņas: cilvēkam nepieciešams apzināt sevi kā neatkārtojamu personību, vajadzība pēc pašapliecināšanās - justies nepieciešamam un nozīmīgam, vajadzība pēc informācijas un vērtību orientācijas sistēmas. [27., 156] Šīs vajadzības cilvēks var apmierināt tikai kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, bet vai vajadzība pēc vienatnes arī nav tikpat sociāli nozīmīga vajadzība kā pēc kontaktiem.

Par brāļu un māsu attiecībām ir izveidojušies daudzi šabloni. Dažos runā par konkrētas atrašanās vietas nozīmi brāļu un māsu vidū. Daži ir norūpējušies par situāciju, kādā atrodas pirmais bērns. [6., 46-47] “Jābūt pirmā bērna protesta tiesībām,” dažreiz dzird sakām. Doma ir tāda, ka pirmais bērns ir it kā eksperimentāls, pie kura vecāki vingrinās, lai vēlāk, kad ierodas nākošais, izceltos kā izglītoti un kompetenti audzinātāji. Tanī pašā laikā daudzi pētījumi rāda, ka tā mīlestība un uzmanība, ko saņem pirmais bērns – sevišķi savā pirmajā dzīvības gadā -, vairāk nekā pietiekami kompensē vecāku praktisko neveiklību.

Citi šabloni piemin vidējo bērnu grūto situāciju un norāda uz risku, ka tie “tiek atstumti” un netiek pietiekoši uzraudzīti un aprūpēti. Vēl daži vairāk uztraucas par pēdējo bērnu un bieži norāda uz vecāku – galvenokārt, mātes – grūtībām emocionāli to “atlaist” no sevis. Vecākiem, kuri lielu savas dzīves daļu ir veltījuši tam, lai tiešām būtu vecāki, ir grūti pārkārtoties, kad pēdējais bērns sāk “atsvešināties”.

Ir arī tādi pieaugušie, kas raizējas par vienīgā bērna situāciju. Sakot, ka būt vienam bērnam esot liels zaudējums, bet veikti pētījumi visās jomās, kas saistīti ar demogrāfisko situāciju valstī, nesaceļ īpašu rezonansi sabiedrībā. Vienīgais bērns saņem ļoti daudz ko citu vietā, sevišķi no tuvās kopības ar vecākiem.

Bērns dzīvodams ģimenē, uzkrāj sevī lielu savstarpējo attiecību pieredzi. Viņš uztver, kas ir pareizi vai nepareizi, kā vecāki izturas pret viņu – izvairās no bērna, ir ar viņu apmierināti, atzīst bērna neatkarību vai nomāc to, labvēlīgi izturas pret bērnu vai arī nē. Ar laiku bērns apzinās, vai vecāki viņu mīl, vai nē, vai viņš ir saviem vecākiem vajadzīgs, nozīmīgs. Bērns tāpat veido savu attieksmi; vai viņš mīl savus vecākus, kādi viņi ir, vai jūt viņu emocionālo atsvešinātību un cenšas to samazināt. Bērna un vecāku savstarpējo attiecību apzināšanās izpaužas bērna izteicienos, rīcībā, garastāvoklī. [12., 86]

Bērns augot gūst pieredzi ģimenes attiecību modelim, kas “iesēžas” bezapziņā un ļoti iespējams, ka tieši tādas pašas attiecības, kādas ir pieredzējis savu vecāku ģimenē, bērns neapzināti modelēs arī jau savā ģimenē.

Ā.Karpova [8., 103] raksta, ka dzīvesbiedra izvēlē liela loma varētu būt t.s. siblinga pozīcijas noskaidrošanai. Tas nozīmē zināt dzimšanas kārtas numuru ģimenē, un, tātad, attiecību pieredzi, katra partnera pamatģimenē.

Pirmdzimtais (vecākais dēls vai meita) ģimenē instinktīvi tiek virzīts uz pirmā pozīciju, uz dominēšanu, komandēšanu, citu brāļu un māsu aizstāvēšanu. Viņu ilgi audzina kā vienīgo bērnu, vecāku mazās pieredzes dēļ, viņam jāpārdzīvo arī vecāku nekonsekvences kļūdas. Vecākais bērns ir relatīvi nopietnāks, atbildīgāks, cītīgāk strādā, vairāk identificējas ar vecākiem un ģimenes normām, pierod paļauties uz saviem spēkiem. Viņam var būt saskarsmes grūtības. Viņam piemīt lielāka pilnveidošanās vajadzība, bailes no kļūdām un bažas, ka sarūgtinās autoritātes. Labāka sieva varētu būt brāļu jaunākā māsa, sliktākais variants – māsu vecākā māsa, jo tad abi jutīsies kā divi monarhi vienā cietoksnī. Vecākais dēls parasti kļūst stingrs, konservatīvs tēvs.

Visērtākie attiecību aspektā ir vidējie bērni, jo visa bērnības pieredze ir saistīta ar saskarsmes treniņu, gan ar vecākiem, gan jaunākiem bērniem. Viņi ir lieli diplomāti, prot būt plastiski. Jaunākie bērni ir ļoti dažādi, arī kaprīzi, bezatbildīgāki, nereti izlutināti. Viņi ir saņēmuši daudz uzmanības, piedošanas, vairāk pieraduši gan gaidīt, gan saņemt labo – tātad optimistiskāki. Daudzi piekopj “piedzīvojumu” pieeju dzīvei un viegli sāk kaut ko no jauna. Prot panākt, ka viņu visi mīl. [8.,103]


Autors: Māris Teteris
Sadaļa: PSIHOLOĢIJA
Ievietoja: Māris / 2006.04.27 06:11
Komentari
  • Ļoti labs raksts par vienatnes normas vajadzību. Būtu labi, ja vēl plašāk būtu aprakstīts!
    Laila / 2006.08.11 18:37
  • vispār labs raksts, šis tas jauns uzzināts, bet ta ka plašāk mazliet vajadzētu.
    RAITIS / 2006.11.22 23:13
  • Ļoti labs raksts.Es piekrītu ,varētu būt plašāks.
    Lolita / 2006.12.05 11:27
  • kāda jēga no atsaucēm, ja nav zināma literatūra? Labprāt zinātu šīs grāmatas vai citus šīs infomācijas avotus.
    Inga / 2007.05.12 11:43
  • Pastāv iespēja uzrakstīt vēstuli un pajautāt? :)
    Māris / 2007.05.12 14:17
  • Paldies, ļoti labs raksts, palīdzēja sagatavoties eksāmenam personības psiholoģijā.... :)))
    Baiba / 2008.12.17 08:33

Mani sauc:

Komentars:

Apstiprinājuma kods:
Apstiprinājuma koda bilde

Var izmantot <b><i><a><ul><li><p><hr> HTML tagus



Ieeja savējiem

Lietotājs:

Parole:

Ienākt | Kļūt par savējo!

Šodien uzsauc!

Vārda dienas svin:
Vanda, Veneranda, Venija

Dzimšanas dienas svin:
  • mixxx (36)

Citi notikumi:
Šodien 6:09 sākas astronomiskais rudens