Traģiskākā ugunsnelaime

20070224_445571_ar.jpg

BEZ MĀJĀM. No Alsungas internātskolas Reģu iemītniekus veda izmitināt citās līdzīgās aprūpes iestādēs. Pēc postošā ugunsgrēka daudziem no viņiem tas bija jauns biedējošs pārdzīvojums.

Postošais ugunsgrēks pansionātā Reģi paņem 23 dzīvības

Stindzinošajā salā Reģu pansionāta krāsmatas pret debesīm iezīmējas biedējoši skaidri – zem iebrukušā pārseguma baļķiem un mūra drupām atrodas 23 cilvēku mirstīgās atliekas. Ļoti ticams, ka garīgās atpalicības dēļ daudzi no viņiem savu nāves brīdi pat īsti neapzinājās.

Sarkanīgu blāzmu virs sociālās aprūpes iestādes īsi pēc vieniem pamanījis pansionāta darbinieces Silvijas Teteres mazdēls Gusts – viņi mīt namiņā līdzās pansionāta galvenajai ēkai – 1890. gadā celtajai pilij. Zibenīgi zvanīts dzēsējiem, un abi metās glābt bezpalīdzīgos cilvēkus.

"Viņi liecās ārā pa logiem un bļāva. Es pat neatceros, cik no viņiem dabūju laukā – vilku, rāvu, stiepu… ar visu savu sāpošo muguru. Viena sieviņa man izmuka un ieskrēja tieši ugunī," atminas Silvija. Bēglei liktenis bija labvēlīgs. Sveika, vesela un smaidoša viņa pret rītu atradusies izdegušās ēkas pagrabā, samazinot bez vēsts pazudušo skaitu līdz 23. Šis dīvainais formulējums gan nenorāda uz izredzēm viņus atrast – vienkārši paies laiks, kamēr eksperti noskaidros pārogļojušos ķermeņu identitāti. Pēc veselības kartēm, žokļa kauliem, ja būs nepieciešams, arī pēc DNS. Izvest no degošās mājas izdevās 67 cilvēkus. Ugunsdzēsēji atzīst, ka upuru skaits ir tik milzīgs, jo daudzi pansionāta iemītnieki nav sapratuši, ka jābaidās no liesmām, nevis no glābējiem. "Viņi krampējās kāpņu margās, kliedza, rāvās atpakaļ," stāsta ugunsdzēsējs, kura komanda ieradās notikuma vietā no Alsungas – pirmā. Viņš un kolēģis. Ēka jau bijusi liesmās, un viena niecīga ūdens strūkla uguns spēku nav spējusi mazināt. Taču arī vēlāk, kad atbraukuši kolēģi no Kuldīgas un Ventspils, glābšanas darbi nesekmējās. Milzīgā aukstuma dēļ aizsala šļūtenes. Tērauda jumts karstumam un dūmiem nav ļāvis brīvi celties augšup, bet spiedis uz leju, kur atradušies cilvēki. Lielākā daļa upuru nosmaka un sadega mansardā. "Vislabākie palika tur augšā. Manā nodaļā," klusi saka aprūpētāja Dace. Jumta stāvā dzīvoja cilvēki, kuru atpalicība nebija tik izteikta. Viņi prata daudzmaz rūpēties par sevi, arī strādāja vienkāršus darbus.

Pilī bija malkas apkure, un tradicionāli – auksts laiks veicina ugunsnelaimes, jo krāsnis tiek pārkurinātas. Šoreiz dūmu ejas diezin vai var vainot – janvārī skursteņi tika tīrīti, turklāt pils aizdegšanās laikā krāsnis vairs nebija karstas. Ugunsdzēsēji sliecas domāt, ka nelaimi izraisīja elektrības tīkla pārslodze. Vairākās istabiņās aukstajā naktī tika lietoti elektriskie sildītāji. Alsungas pagasta priekšsēdētājs Gunārs Bloks vairās kādam pārmest notikušo, arī augstākiem spēkiem: "Dievam nav ne vainas – problēma ir centrālapkures trūkumā." Pagastvecis uzskata, ka šāda veida iestādēs – slimnīcās, pansionātos – jābūt centrālapkurei. Trešā versija par ugunsnelaimes cēloni ir personālam. Direktore Irēna Hartmane teic – visticamāk, kāds aizmidzis ar cigareti zobos. Viņa, tāpat kā pārējie darbinieki, vedusi savus aprūpējamos ārā no degošās mājas, taču vienīgo ceļu ātri vien aizšķērsojušas liesmas. Palīdzēt centās arī pansionāta iemītnieki – kā nu kurš mācēja. Artūrs Tamašs, kam līdztekus daudzām citām problēmām ir arī redzes invaliditāte, Neatkarīgajai satraukts stāsta: "Es nekā neredzu. Skrēju pa istabām celt citus augšā, bet ieskrēju stenderē. Redzi – acs tagad zila. Labi, ka savu pulksteni paguvu paņemt. Man ir runājošs pulkstenis. Padomā tikai – viņi visi tur sadega!"

Dramatiski noritējusi izglābto pārvešana uz Alsungas internātskolu. Aprūpējamie bija ļoti satraukušies, un tikai nomierinoši medikamenti līdzēja mazināt viņu paniku, ļaujot pievērsties praktiskām problēmām. Piemēram, kādas mantas kuram sadegušas, kā tikt pie pensijas, ja šodien pastniece atnesīs naudiņu, bet ieraudzīs, ka māja nodegusi, un visbeidzot – "uz kurieni mūs vedīs". Turpat Reģos neizdegušajās ēkās paliks ap desmit pastāvīgo iemītnieku, savukārt 48 cilvēki vakar tika izmitināti sešās līdzīgās sociālās aprūpes iestādēs citur Kurzemē un Pierīgā. Informāciju par konkrētu personu šābrīža atrašanās vietu iespējams iegūt, interesējoties pa tālruni 3351125, savukārt par cietušajiem un mirušajiem jātaujā, zvanot pa 3374402 – vietējai policijai. Līdz vakaram gan bija zināms tikai par vienu smagi ievainoto. Šo sievieti aizveda uz apdegumu centru Rīgā, jo, metoties cauri liesmām, viņa guva ļoti plašus apdegumus. Vieglāk cietuši pāris ugunsdzēsēju – vienam uzkrita krāsns atlūza, otrs sagriezies, dauzot ārā logus. Pansionāta darbinieki stāsta, ka ugunsdzēsēji strādājuši asiņainām rokām, darījuši visu, kas bija viņu spēkos. Taču šie spēki acīmredzami bijuši par vājiem, un, domājams, par izvēlēto glābšanas un dzēšanas taktiku dienestam tagad nāksies nopietni izskaidroties.


Imants Vīksne

2007.gada 24.februāris

Raksts paņemts no

logo_nr.gif

Sēro par ugunsnelaimē zaudētajiem

20070228_149699.jpg

KĀ TĀLĀK? Pansionāta noliktavas pārzine Silvija Tetere zaudējusi tuvu cilvēku, un no patversmes paņemtā kucīte Dina diezin vai spēs viņu aizstāt: mežonīgā uguns suni tā iebiedējusi, ka pie pirmās izdevības tas cenšas bēgt uz mežu

Sēro par ugunsnelaimē zaudētajiem

Reģos sadega Cīravas maniaka dēls.

Postošais ugunsgrēks garīgi slimo cilvēku pansionātā Alsungas pagasta Reģos ir paņēmis arī Andra Šlitera dzīvību, kuram smaga dzīve bijusi kopš bērnības – tēvs puisi turēja ķēdē pie suņubūdas.

Visticamāk, Andris un vēl 23 krāsmatās atrastie mirušie tiks guldīti tuvējos Lāču kapos – pēc tam, kad darbu būs pabeiguši tiesu medicīnas eksperti. Reģu noliktavas pārzine Silvija Tetere drūmi piebilst, ka būs kopīgs apbedījums: "Ko tad tur var identificēt? Daudz ko glābēji ārā iznesa saliktu mazos maisiņos." No visiem 90 pils iemītniekiem tieši Andris kundzei bija kļuvis īpaši tuvs, un pansionātā viņa strādā jau ilgi – kopš 1974. gada. Savukārt puisis Reģos ievietots 1997. gadā. Bezpalīdzīgs, iebaidīts, noslēdzies sevī.

Viņa dzīvesstāsts plašākai sabiedrībai kļuva zināms tikai pēc ilgāka laika, kad tēvam par meitas (Andra pusmāsas) izvarošanu tiesa piesprieda 14 gadu cietumsodu. Par Cīravas maniaku iesauktais Vilnis Šliters garīgi atpalikušo jaunieti bieži sēja ķēdē pie suņubūdas. Dienām ilgi viņš tupējis pie tās, ieskavotajām kājām asiņojot. Reizēm viņam pameta kaut ko ēdamu, reizēm turēja badā. Kaut arī vietējie par šīm šausmām zinājuši, krimināllieta netika ierosināta. Pietrūka pierādījumu, jo no mājiniekiem neviens liecināt neuzdrošinājās, bet pats Andris nebija vērā ņemams runātājs. Viņa pusmāsu Evitu patēvs sistemātiski izvarojis jau pusaudzes vecumā, turklāt viņas mātei noskatoties. Pēc dažiem gadiem tādas pašas šausmas nācās piedzīvot Evitas meitai. Tikai internātskolas pedagogu aizdomas, ko raisīja meitenītes dīvainā uzvedība, ļāva beidzot notiesāt Cīravas maniaku. Līdz tam – visi zināja, un visi klusēja.

Strutainās rētas uz Andra kājām ilgi nav dzijušas, un krietns laiks bija nepieciešams, lai puisis garīgi atkoptos – cik nu tas vispār bija iespējams. S. Tetere atzīst – tas ir brīnums, ka tēva ļaunums neradīja vēl lielāku ļaunumu dēlā. Pansionāta darbinieku un šaušalīgajā ugunsgrēkā izdzīvojušo iemītnieku atmiņā Andris paliks draudzīgs, labestīgs, izpalīdzīgs. Traģiskajā naktī viņš gulēja jumta stāvā, no kurienes izglābties neizdevās tikpat kā nevienam. Un tieši mansardā dzīvojuši spējīgākie un gudrākie Reģu cilvēki. Andris no iebiedēta un aprobežota radījuma bija pārvērties līdz nepazīšanai: darbīgs, vienmēr labā garastāvoklī. Viņa rīts allaž sācies ar tējas krūzi Silvijas namiņā – turpat pie pils. "Pie manis viņam bija otras mājas. Pat durvju atslēgu iedevu. Tāds labs cilvēciņš bija." Pēc brokastīm abi gājuši dienas darbos. Andris palīdzējis ar saimniecības lietām, izcilāt smagos pārtikas maisus, nesis malku. Sava brīvprātīgā palīga trūkumu Silvija izjūt skaudri, jo arī viņu pašu liktenis nav žēlojis. Vīrs ticis nošauts pīļu medībās. Znots gājis bojā autokatastrofā. "Ir grūti aptvert notikušo. Vēl nesen priecīga cēlos, lai dotos uz darbu, bet tagad… Visi, kam vēl tikko galvu noglaudīju, pazuduši oglēs."

Vakar Latvijā pie visām ēkām plīvoja valsts karogi ar sēru lentēm – pieminot 25 bojā gājušos un viņu vidū – arī Cīravas maniaka dēlu Andri.


Imants Vīksne

2007.gada 28.februāris

Raksts paņemts no

logo_nr.gif

Murkšķa diena

Tieši tā – nemeklējiet ciparus kalendārā, neklausieties laika ziņas radio un, ja gadījumā tieši šobrīd ārā lielām, baltām pārslām snieg – neticiet. Tas viss ir blēņas! Īstenībā pavasaris ir klāt! To gluži konfidenciāli, bet autoritatīvi apgalvo Rīgas Zooloģiskā dārza Informācijas dienesta darbinieki, kuri to savukārt uzzinājuši no visdrošākajiem avotiem.
Pirmie par pavasara iestāšanos informēja Zooloģiskā dārza jūras kraukļi, kas enerģiski ķērušies pie ligzdu taisīšanas. Divas ligzdas jau gatavas, bet trešā, visticamāk, tiks pabeigta jau šodien. Parasti jūras kraukļi jeb kormorāni, kurus var apskatīt pirmajā baseinā pa kreisi no zoodārza galvenās ieejas, ligzdas sāk post tikai marta beigās.
Par nākamajiem pavasara vēstnešiem kļuvuši mūsu pašu eži. Cilvēki vairākkārt zvanījuši uz Zooloģisko dārzu. Lai apvaicātos, vai tas ir normāli, ka februāra vidū pa Latvijas meža takām klaiņo miegaini eži. Viens tāds pat atvests uz zoodārzu.
Bet pēdējos, drošos signālus par pavasara iestāšanos zoodārza darbinieki saņēma vakarrīt, kad no stepes murkšķa, kuru sauc arī par baibaku, migas atskanēja skaļi izmisuma pilni brēcieni pēc brokastīm. Lieta tāda, ka murkšķi rudens pusē dodas pagulēt un Latvijas apstākļos guļ līdz pat marta beigām vai aprīļa sākumam, un mostas tikai tad, kad pavasaris ir klāt. Visu ziemu murkšķis guļ stīvs un auksts, un nezinātājs to var noturēt pat par mirušu. Tik agri šis tik daudz pieredzējušais murkšķis vēl nekad nav modies, tāpēc zoodārza darbinieki apgalvo, ka pavasaris patiešām ir klāt.


Marta Indrika

2000.gada 18.februāris

Raksts paņemts no

logo_rb.gif

Modē murkšķis

Ārzemēs aizvien populārāks mājdzīvnieks kļūst murkšķis. Līdzīgi kā suni viņu var vest pavadiņā, un dzīvnieks sargā māju. Pats labākais, ka murkšķi visu ziemu nav jābaro, jo viņi guļ ziemas miegā.


Staburags

2006.gada 17.augusts

Rakts paņemts no

logo_st.gif

Liela jezga ap mazu murkšķi

Iedomājieties, ka pieauguši cilvēki Amerikā katru gadu 2. februārī kuplā skaitā dodas uz kalniem, kur nostājas pie kāda murkšķa alas un gaida, kamēr šis dzīvnieks līdīs laukā, lai novērotu, vai viņš nobīsies vai nenobīsies no savas ēnas (it kā apkārtstāvošais bars nevarētu nobiedēt jebkuru dzīvu radību zemes virsū). Absurds?
Nepavisam. ASV un Kanādā ir pilnīgi oficiāla Murkšķa diena (groundhog day). ASV šo dzīvnieku sauc Panksatonejs Fils, bet Kanādā – Vairtons Villijs. Eiropieši par to tikai pasmietos, taču amerikāņiem un kanādiešiem abi šie murkšķi ir nopietna alternatīva laika prognozei, bet viņu balstiņas ir tikpat kā sludināšana. Murkšķa dienas fenomenu Kanādā daži skaidro ar kanādiešu cenšanos neatpalikt no amerikāņu popkultūras. Nav skaidrs, kam gan tādā gadījumā to ieviesa ASV.
Nopietni cilvēki par to ironizē, bet šā gada notikumi ar nabaga Vairtonu Villiju aizkaitināja kolēģa draudzeni no Toronto ne pa jokam. Karīna Dziļums raksta:
«Ak Dievs, kā man viss noriebies. Ar šo mazo vēstulīti es vēlos pastāstīt, cik sasodīti nikna es esmu uz mūsu valdību. Šādi jūs rīkojaties ar manu nodokļu maksātāja naudu, ko?!
– Mums Kanādā ir tāda diezgan muļķīga tradīcija, kas saucas Murkšķu diena. Šie diezgan stulbie radījumi dzīvo klintīs un alās, un tie spēj izgrauzties cauri visam, pilnīgi jebkam. Viņi ir tīrais posts. Ir tāds ticējums – ja murkšķis izlien no savas alas un neredz savu ēnu saules gaismā, tad mums būs agrs pavasaris (to gan īpaši varēja redzēt šodien, biezajā miglā, ha!). Turpretī, ja murkšķis ierauga savu ēnu, tad viņš nobīstas un ielien atpakaļ savā alā, un tad nu pavasaris vēl aizkavēšoties par divām nedēļām.
Lai vai kā, mūsu Vairtons Villijs nobeidzās, un šamajam nu rīkos svinīgas bēres uz valsts rēķina. Tā nu viņš tagad guļ savā zārciņā ar naudiņām uz actiņām. Premjerministrs gatavojas stāties goda sardzē.
Kurš maksās? Nodokļu maksātāji, protams. Es nupat noskatījos ziņu pārraidi, kurā rādīja šo muļķīgo dzīvnieku šķirstiņā.
Viņu apbērēs kā cilvēku. Tai pašā laikā mums ir cilvēki, kas dzīvo uz ielām un kuriem nav pat tādu tiesību kā dzīvniekiem. Saproti, mums ir citas lietas, kur būtu nepieciešams izmantot valdības naudu. Lai gan murkšķis ir vecs, tomēr tam nav nozīmes, dzīvnieks paliek dzīvnieks…
Okei, es esmu izkratījusi sirdi, bet mēs tomēr netiekam vaļā no tās murkšķa lietas. Nupat avīzes uzoda, ka viņš bija nobeidzies jau labu laiku atpakaļ. Acīmredzot, kad viņu gāja modināt, viņš jau bija pagalam. Tas dzīvnieks zārciņā bija viltojums. Tagad mums pat darbavietā visiem bija liela izsmiešanās par šo jezgu ap vienu beigtu grauzēju.»


Vita Holma

1999.gada 10.februāris

Raksts paņemts no

logo_ja.gif

Pastaiga mākoņos Akmens jūrā

Katram svešiniekam jāsatrūkstas no murkšķu kareivīgajiem uzbļāvieniem.
Berhtesgādenes Alpi ir ideāla vieta, lai līdzenumā dzimis cilvēks inficētos ar kalnu vilinājumu. Šeit atrodams gandrīz viss, ko sirds kāro — fascinējoši ezeri, galvu reibinoši ūdenskritumi, leģendām apvītais Vacmans, noslēpumainā un skarbā Akmens jūra.
Vilinājums kāpt mākoņos
Kalnu vilinājums ir īpaša slimība. No tās nav pasargāts neviens, kam reiz izdevies uzkāpt vismaz kilometru vai divus tuvāk debesīm un vārda tiešākajā nozīmē pastaigāties mākoņos vai pat virs tiem. Mūsu vecmāmiņām, kas ar mediju starpniecību seko valsts mērogā pazīstamu alpīnistu gaitām, kalnos kāpšana vispirms asociējas ar bīstamiem piedzīvojumiem grūti aizsniedzamās smailēs. Daudzi vidējās paaudzes pārstāvji šo slimību vieglākā formā izslimojuši paši, studentu gados apceļojot Kaukāzu un citas toreiz plašās padomjzemes kalnu bagātības. Viņiem mīļš pārrunu temats arvien ir patiešām apjomīgais mugursomu svars, ko šobrīd vairs negribas velt plecos. Vēl kāds, iespējams, teiks, ka tūrisma inventārs, kas nepieciešams, lai uzkāptu Monblānā, maksā daudzkārt dārgāk nekā vienkāršs ceļojums līdz Francijai. Un šajos laikos… Bet, lai pastaigātos mākoņos un justos tuvāk debesīm, nav jārāpjas tik augstu un var iztikt bez visa minētā. Kalnu īpašais skaistums izbaudāms arī, kāpjot pa labi iekārtotām un relatīvi drošām takām, nakšņojot ērti aprīkotās kalnu mājās un, ja maks to atļauj, pārtiekot no tur pieejamajiem labumiem. Ja ne, rupjmaizes kukulis un desa jau nesver nemaz tik daudz. Un, mīļās vecmāmiņas, Alpu takas noteikti ir drošākas nekā Rīgas ceļu satiksmes džungļi. Patiesas briesmas šādā ceļojumā ir tikai vienas — neārstējami saslimt ar kalnu vilinājumu.
Ezeru karalis
Unikāla Berhtesgādenes zemes dabas bagātība ir neskaitāmos tūrisma ceļvežos izslavētais Karaļezers. Milzīgā klinšu plaisā iekārtojies savdabis ir 7,7 kilometru garš un platākajā vietā nedaudz vairāk kā kilometru plats. Virs ūdens redzamā Vacmana masīva klinšu siena šeit stateniski paceļas daudzu simtu metru augstumā. Tieši tikpat vertikāli tā turpinās arī vēl gandrīz divus simtus metru ezera dzelmē. Karaļezers patiešām ir ezeru karalis. Tā dzidrais, tīrais ūdens ne vien priecē acis ar burvīgām krāsu spēlēm, bet var lepoties arī ar dzeramā ūdens kvalitāti un daudzām vērtīgām zivju sugām.
Lai saglabātu šo ūdens kvalitāti, 18 kuģīši, kas ezerā nodrošina satiksmi, strādā ar elektromotoriem. Civilizācija ezeram piekļaujas tikai vienā tā galā. Citur piekļūt Karalim ar kājām iespējams vienīgi, daudzu stundu garumā pārvarot klinšainas kalnu takas. Pasaulslavena svētceļojumu vieta ir Santbartalome. Neatkārtojamos dabas šedevrus — Vacmana Austrumu sienu (augstāko šāda veida klinšu veidojumu Austrumalpos) un tās pakājē esošo pussalu — papildina arhitektu radītais meistardarbs — Santbartalome baznīca. Tai blakus iekārtojies cits tūristu iecienīts objekts — vietējais restorāns ar Bavārijai raksturīgi plašu alus dārzu. Vienīgi alus dārza darba laiks atšķiras no lielpilsētās pieņemtā. Tas pakārtots kuģu satiksmei, jo nakšņošanas iespējas Santbartalome nepiedāvā.
Oberzē un ūdenskritumi
Klinšu ielokā aiz Karaļezera izvietojies nelielais, bet ne mazāk gleznainais Oberzē. No kuģu piestātnes tas desmit minūtēs sasniedzams pa tūristiem pieblīvētu, bet citādi ērtu celiņu. Šeit paveras elpu aizraujošs skats gan uz pašu ezeriņu, gan netālu atrodošos Rotbaha ūdenskritumu. Ūdeņiem bagātais kalnu strauts gāžas pār vertikālo klinšu sienu no daudzu desmitu metru augstuma. Rotbaha ūdenskritums ir lielākais Berhtesgādenes nacionālajā parkā, taču ne vienīgais. Kuģojot pa Karaļezeru, skatienu visupirms piesaista Karaļstrauta ūdenskritums. Īsta ūdenskritumu paradīze, netālu ir arī Vimbahas aiza.
Teikām apvītais bargais kalns
Berhtesgādenes zemes lepnums un zīmols ir Vacmans, kas var lepoties ar otro debesīm tuvāko virsotni Vācijā. Turklāt tas ir augstākais kalns, kas "ar abām kājām" ieaudzis Vācijas zemē. Kā zināms, dižākā Vācijas virsotne — Cūgšpice — ar vienu pusi balstās Austrijā. Teika stāsta, ka reiz dzīvojis ļoti bargs karalis Vacmans. Gan viņš, gan viņa ģimene nežēlīgi izturējusies pret cilvēkiem un dzīvniekiem. Reiz karalis iebrucis kādā mājā kalnos un viņa asinssuņi saplosījuši tās iemītniekus. Vecā zemniece pirms nāves nolādējusi karali ar visu viņa ģimeni, un tie pārvērtušies akmenī. Vecos zīmējumos kalna siluetā prasmīgi ievīti Vacmana, viņa sievas un bērnu attēli. Kartēs oficiāli uzrādīto Mazo Vacmanu parasti sauc par Vacmana sievu, bet mazās virsotnes par Vacmana bērniem. Rokoperu paaudzei šis vārds saistās ar populāru Bavārijas mūziklu "Vacmans sauc".
Virsotņu mednieki
Lai iekarotu abas Vacmana dižākās virsotnes — 2713 metru augsto Mitelšpici un metru zemāko Dienvidu virsotni Zīdšpici (SŅdspitze), nepieciešama zināma pieredze alpīnismā. Savukārt Hoheku (2651 metrs) var sasniegt katrs, kam pietiek uzņēmības kopumā stundas sešas naski cīnīties augšup. Atsevišķas grūtākās vietas pie kores papildus nodrošinātas ar trosēm, un labos laika apstākļos nesagādā būtiskas grūtības. Saulainā vasaras dienā gadījās tur satikt gan kungus krietnā pensijas vecumā, gan arī kādu suni, kas uzticīgi pavadīja kāpienā savu saimnieku. Savukārt 1930 metru augstumā izvietotā Vacmana māja, kas pieder Vācu Alpu biedrības Minhenes sekcijai, gādā par to, lai kāpienā varētu iestiprināties, un tas augšup un lejup nebūtu jāveic vienā dienā. Līdz šejienei caurmērā trīsarpus stundu laikā var ērti uzčāpot, lietojot arī tikai divas ekstremitātes. Skats, kas te paveras, noteikti ir izlieto sviedru vērts.
Ziedi Akmens jūrā
Vientulīgāku taku meklētājiem kā radīta ir no Karaļezera uz dienvidiem izvietotā Akmens jūra, kas ir Berhtesgādenes Alpu apjomīgākais kalnājs. Tā ir ārkārtīgi savdabīga, interesanta un romantiska vieta, kurā kaut ko savai sirdij var atrast gan sapņotājs, gan asu izjūtu cienītājs. Reiz šeit patiešām bijis kādas jūras dibens, bet šobrīd izrobotās akmens mežģīnes meistarīgi papildinātas ar krāšņiem ziediem. Dabas akmensdārzos skatu priecē gan nebeidzami spilgti Alpu rožu lauki, gan neiedomājami pārdrošas dažādu citu ziedu kombinācijas.
Varonīgie trokšņotāji
Nepamanīti un klusumā šo skaistumu baudīt gan neizdodas. Katram svešiniekam te vispirms jāsatrūkstas no murkšķu kareivīgajiem uzbļāvieniem. Precīzāk šim dzīvnieciņam gan piestāvētu vārds "bļauris". Murkšķa kaujas sauciens ir kaut kas vidējs starp svilpienu un kliedzienu, pirmajā reizē pat nevar īsti saprast, vai trokšņotājs ir dzīvnieks vai putns. Tomēr, paraugoties skaņas virzienā, viss top skaidrs. Parasti murkšķis par apmešanās vietu ir izvēlējies kādu augstāku akmeni un nesteidzas no tā pazust. Ar popzvaigznes cienīgu pašapziņu dzīvnieciņš, balss saites nežēlodams, gādā, lai tiktu pamanīts. Nereti turklāt vēl pakaļkājās izslējies. Šķiet, krietna kaķa lielumā esošais žurkveidīgais radījums par katru cenu grib tapt novērtēts un nofotografēts. Tuvojoties kārtējam bļaurīgajam eksemplāram, allaž atkārtojas viens un tas pats scenārijs: murkšķis nebēg, bet nikni kliedz, respektīvi, svilpj nācējam virsū. Tikai pašā pēdējā brīdī tas naski pazūd kaut kur zem akmens. Šāda uzvedība iesākumā liekas amizanta un liek pasmaidīt, taču, ja labi padomā, dzīvnieciņa rīcība ir īsta varonība. Viņš taču "meties uz ambrazūras", piesaistot potenciālā ienaidnieka uzmanību tik ilgi, lai sugas brāļi un citi kalnu iemītnieki pasteigtos noslēpties! Tiesa gan, ne visi šejienes četrkājaiņi uzskata par vajadzīgu slēpties no cilvēka. Daļēji stirnām, daļēji kalnu kazām līdzīgie skaistuļi, ko vācu valodā sauc par gemzēm, ar interesi brīdi no augšas raugās svešiniekā, taču tad mierīgi turpina ēst. Sak, tāds nabaga divkājainis jau mani te tik un tā nepanāks…
Takas un virsotnes Akmens jūrā
Akmens jūru no dažādām pusēm var sasniegt pa vairākām takām, no kurām ikviena prasa vismaz trīs līdz četru stundu ilgu kāpienu. Taču, reiz ticis tur, kur mežs vairs neaug, kalnākāpējs var kūņoties savdabīgajā Alpu augu un akmeņu valstībā dienām ilgi. Pieredzējušiem virsotņu medniekiem šeit paveras iespēja savai kolekcijai pievienot virkni lielisku trofeju: Funtenzētauernu, Lielo Hundstodu, Šēnfeldšpici un vairākas citas vieglāk vai grūtāk sasniedzamas vietas, no kurām augstāk vairs nav kur kāpt. Iesācēji var izmēģināt spēkus, uzkāpjot Fīkogelā. No Funtenezera puses šī virsotne izskatās respektabla un grūti sasniedzama, taču no otras puses kāpiens ir tīrā pastaiga.
Velna dzirnavas
Patvērumu Akmens jūrā piedāvā trīs kalnu mājas: Vācu Alpu biedrības Berhtesgādenes sekcijai piederošā Kerlinga māja, Ingolštates sekcijai piederošās Rīmana un Ingolštates māja. Nakšņošanai kalnu mājā obligāti līdzi jāņem savs guļammaiss, savukārt matracis, spilvens un segas atrodami uz vietas. Brokastis nakšņošanas cenā neietilpst, taču Vācu Alpu biedrībai piederošajās mājās ir atļauts patērēt līdzi atnesto pārtiku, tikai šīs pārtikas iepakojumu un citus atkritumus pašam arī jānogādā atkal lejā. Kērlinga māja izvietojusies pie mazā, neparastā Funtenezera. Tas atrodas aptuveni kilometru augstāk par Karaļezeru. Funtenezera notece uz Karaļezeru iesākumā plūst pazemē. Vietā, kur tā iztek no ezera, dzirdamas neparastas skaņas, kas te uzceltajām dzirnavām devušas nosaukumu "Velna dzirnavas".
No Santbartalome uz Funtenezeru ved salīdzinoši ērti un droši iekārtota taka, kas no kāpēja prasa izturību kilometru lielās augstuma atšķirības pārvarēšanai, taču neprasa nekādas īpašas alpīnisma iemaņas. Iespējams, tieši tādēļ te sastopamā publika ir neparasti raiba un cilvēku ir ļoti daudz. Pārtiku un visu citu mājai nepieciešamo piegādā ar helikopteru, tomēr, vakarpusē ielūkojoties viesu istabā, tā drīzāk atgādina parastu Bavārijas krodziņu. Pavirši raugoties, atšķirība pamanāma vienīgi sportiskajā ietērpā. Arī mājas personāla attieksme ir līdzīga kā krodziņā — viesis atnāk un aiziet kā svešinieks.
Starp divām virsotnēm
Salīdzinoši grūtāk nokļūt abās vairāk nekā divtūkstoš metru augstumā esošajās mājās. Izvietojuma ziņā augstākā no tām — Rīmana māja — ērti iekārtojusies starp divām virsotnēm: Zommeršteinu un Braithornu. Zommeršteina virsotnes krustu no mājas var sasniegt nepilnas pusstundas kāpienā. Skaidrā laikā no Rīmana mājas terases un apkārtējām virsotnēm paveras galvu reibinošs skats uz Austrijas pilsētiņu Zālfeldenu. Apmācies laiks savukārt nozīmē iespēju vārda vistiešākajā nozīmē būt mākoņos un diemžēl neredzēt itin neko, izņemot mitro, miglai līdzīgo masu.
Mājai nepieciešamās preces augšā nonāk ar kravas pacēlāju. Savukārt cilvēkiem ir krietni jāpasvīst stāvā kāpienā. Ja kāds ticis augšā, mājas personāls pret to izturas kā pret ģimenes viesi neatkarīgi no tā, cik naudas atnācējs tērē un ar kādu akcentu viņš runā. Šeit ir piemērota vieta arī asu izjūtu cienītājiem. Mājas tuvumā izveidots klinšu kāpēju "dārzs". Te savus spēkus sarežģītākās kāpšanas formās var izmēģināt gan pieredzes bagātie, gan iesācēji.


Amanda Upe

2005.gada 24.septembris

Raksts paņemts no

logo_vz_1.gif

Sveču dienā sveces svečojas

Sveces gaisma ir mīlīga, nomierinoša un romantiska. Dažkārt rodas sajūta, ka caur vienmērīgi pulsējošo uguns blāzmu iespējams sarunāties ar debesīm, līdz ar liesmu ļaujot izplēnēt drūmām domām vai sliktiem vārdiem.
Šodien ir Sveču diena, ko dēvē arī par Svecaini, Grabenīcu, Ziemas Māru un Vēja dienu, kad svecei – svinīguma simbolam – atvēlēta galvenā vieta.
Pazīstamas kopš pagānu laikiem
Sveču diena, latīniski festum candelarum, esot attīstījusies no seniem pagānu šķīstīšanās svētkiem, un ar šo dienu, iespējams, jau piektajā gadsimtenī saistīja arī Marijas šķīstīšanās svētkus. Sākotnēji abi svētki pastāvējuši līdzās, kamēr beidzot virsroku ņēmusi kristīgā ticība. Sveces lietotas abos minētajos svētkos. Katoļiem Sveču dienā notiek sveču svētīšanas ceremonija. Katoļu Marijas šķīstīšanas dienu Latgalē dēvē par Svacaini jeb Gromnicu. Šinī dienā svētītās sveces sargājot māju no zibens. Svētītās sveces liek rokās arī mirējam, lai tās rādītu gaišu ceļu taisaulē.
Lai gan šo dienu saista ar minētajiem svētkiem, latviešu tautas ticējumi Sveču dienas nozīmi skaidro vienkārši: tas ir ziemas vidus, kad vēlams stipri smieties, lai būtu jautrs un labs gads. Droši vien viņiem taisnība, ka Sveču dienā sveces deg īpaši gaiši un taupīgi.
Romiešu iecienīts gaismas ķermenis
Sveces, īpaši tās, kas gatavotas no bišu vaska, pazīstamas jau ļoti sen, jo ziņas par tām rodamas jau seno romiešu autoru darbos. Vēsturē lasām, ka pirmā apgaismes ierīce, ko izmantoja cilvēks, bija degoša koka nūja, ko izvilka no ugunskura. Par pirmo lampu kalpoja akmens ar iedobumu, gliemežvāks vai pat galvaskauss, kas bija piepildīti ar dzīvnieku vai zivs taukiem – kā degvielu un dakti izmantojot no niedres, meldra vai no koka šķiedrām savītas auklas. Pirmās sveces izskatījās kā rupji vaska vai citas taukainas vielas cilindri, kas ietvēra no koka šķiedras vai savīta auduma gabaliņa darinātu dakti.
Ja aitas to būtu zinājušas
Sveču sākotnējā kvalitāte palika nemainīga daudzus gadus. Līdz 19.gadsimta vidum sveču izgatavošana bija mājsaimnieču pārziņā, kuras aitu vai liellopu taukus izkausēja lielā katlā. Tad viegli savītu kokvilnas diegu, kas bija divreiz garāks par pašu sveci, pakarināja uz klūdziņas un abus galus sapina kopā. Šos diegus vairākas reizes iemērca izkausētos taukos un pēc katras mērkšanas ļāva tiem izdzist. Kad tauku kārta sasniedza vajadzīgo biezumu, svece bija gatava. Dažreiz izkausētos taukus ielēja cilindriskās formiņās, kurās bija ievietots deglis, bet visbiežāk sveces izgatavoja ar iemērkšanas metodi. Pēc tam sveces kaltētas, jo nekaltētas tās briesmīgu sprakstējušas. Modernās rūpnīcas, kurās izgatavo sveces, ievērojami uzlaboja to kvalitāti. Piemēram, dakti izgatavojot no viegli savērpta kokvilnas diega un izmanto bišu vasku, parafīnu, taukus un citas taukus saturošas vielas. Tās apstrādā tā, lai svece dotu iespējami vairāk gaismas un mazāk dūmotu. Senos laikos tās stipri dūmojušas un nepatīkami odušas, jo tauki saturējuši glicerīnu.
Tici, netici, bet pareģo vasaru
Sveču diena ir saistīta ar dažādiem tautas ticējumiem. Liela daļa no tiem saistīti ar gaidāmo vasaru. Piemēram, ja Sveču dienā saule nespīd, tā nespīdēs arī vasarā siena laikā, bet, ja saules tik vien ir, ka var zirgu apseglot, tad pietiks arī siena laikam. Ja 2.februāra dienā snieg un putina, tad gaidāma silta un lietaina vasara, ja ir skaidrs laiks – sausa. Ja Sveču dienā ir nosarmojuši koki, tad būs laba vasara, bet, ja pil tik daudz ūdens, ka vista var padzerties, tad būs labs gads. Nekas cits neatliks, kā iedegt sveci un uzmanīgi paraudzīties ārā pa logu.
Kurmji neraks un dunduri nekodīs
Virkne ticējumu saistīti ar dārzeņu ražu, to pasargāšanu pret kurmjiem un dunduru atvairīšanu. Ja saimniecēm un saimniekiem pietiek drosmes un ir laiks, tad Sveču dienā vajadzētu salūkot ragavas un laisties lejā no kalna, tad vasarā tārpi neēdīs kāpostus, savukārt saimnieks tādējādi gādās par linu garumu, bet bērni – par kāļu apaļumu. Pirms doties vizināties, pusdienreizē jāieturas ar biezputru, tad augs balti un cieti kāposti. No kāpostu ēšanas gan šinī dienā jāatsakās, jo tad tiem aug garas un tievas galviņas kā sveces. Ja neesat iegādājušies un izlasījuši Andra Šķēles grāmatu "Sveiks, kurmi" par samtsvārča izdzīvošanu no mazdārziņa, bet jau ziemas vidū esat nobažījies, vai atkal nevajadzēs cīnīties ar šo aktīvo racēju, varbūt pārliecinieties, cik liels spēks ir Sveču dienas ticējumiem. Ja iespējams, tad teciniet cūku taukus, ar tiem pavasarī apsmērējiet arkla lemešus, un kurmis būs prom, bet zirgus nekodīs dunduri. Ja tauku nav, tad no meža pārnesiet pīlādža rungu, tās resgali turot uz priekšu, bet tievgali – uz mugurpusi. Pavasarī ar šo rungu iebadiet kurmju rakumos. Ja nelīdzēs, tad neskādēs. Lai vasarā arī govis pasargātu no dunduru uzbrukuma, Sveču dienā tās nomazgājiet ar sniegu.
Nestrādā, jo pievēršas skaistumam
Ar šo dienu saistās arī kāds sievietēm patīkams ticējums. Proti, viņas šai dienā nemēdzot strādāt un gulēt, bet pievēršoties dzērveņu ēšanai, jo tad kļūstot tik skaistas kā ogas. Pretruna radusies starp sabiedrības iestāšanos pret alkohola lietošanu un Sveču dienas ticējumiem. Piemēram, visiem, kas vēlas tikt pie skaistuma, šinī dienā pirms saullēkta jādzer šņabis vai arī labi daudz alus, jo tad cilvēks visu gadu būs sarkans un vesels. Veseli gribam būt visi, bet sarkani – diezin vai. Arī pamatīgi iedzēris cilvēks nez vai būs īpaši izskatīgs. Tiesa, smiekli gan nāks ar pirkstu, pašam uz sevi norādot. Sveču dienu, ja vien maciņā ir kāds lieks lats, var svētīt lielās gavilēs, daudz tērējot un baudot, jo, kas būs vispriecīgākais un tērīgākais, tam šis gads būs bagāts un laimīgs. Gads varbūt, bet algas dienu gan būs grūti sagaidīt.
Vistas dēj, bet kaķis neredz peles
Agrākos laikos jau Sveču dienas priekšvakarā saimnieces esot vistas iesprostojušas tumšā vietā, kur tās pavadījušas visu šo dienu. Vasarā ieslodzīto mazajā putna galviņā pat domas nebūšot par kasīšanos dārzos. Vistas esot jābaro lokā, tad tās olas dēšot vienā vietā, bet, ja vēl saimnieces atturēsies no istabas slaucīšanas, tad dējējas vasarā būs īpaši godīgas. Izrādās, ka arī kaķa medīgums esot pakārtots Sveču mēneša iegribām, jo tas peles vispār ne tikai neķerot, pat neredzot, tāpēc esot labi barojams. Lai vasarā mušas iznīktu, Sveču dienā visas caurās lietas vajagot nolikt tumšā vietā un ap māju pirms saules lēkta apvilkt dzirnakmeni. Mazāku akmeni varētu mēģināt vilkt, bet dzirnu akmens laikam būs par smagu. Senlatviešiem ir recepte arī tiem, kas baidās no pērkona. Sveču dienā no baznīcas jāatnes svece un ar to četrās vietās krustiski uz galvas jāapdedzina mati. Ticējumu varētu ņemt vērā, ja vien pēc šā nelielā rituāla nebūs jābaidās pašam no sevis.
Neiesaka piepīpēt un ostīt dūmus
Virkni ticējumu vajadzētu ievērot arī vīriešiem, kas neiztiek bez pīpēšanas. Viņiem nevajadzētu cigareti degt pie sveces, jo tad vecumā var asarot acis, bet, ieostot sveces dūmus, var gadīties, ka piečurā gultu. Vakaros vīriem, aizdedzot sveci, vajadzētu krustu mest, bet to nekad nededzināt abos galos, jo tad nevarēs sadzirdēt zagļus.
Ir daudz ticējumu, kas saistīti ar Sveču dienu. Ticēt tiem vai neticēt, mēģināt vai nemēģināt – tas ir katra paša rokās. Vienam gan noticiet, ka šodien jūsu mājās noteikti jāiededz vismaz viena svece.
Ko nozīmē Vienības svece?
Pēc ebreju tradīcijas mājas māte ir tā, kas aizdedzina sveces, tādējādi ievadot īpašu laiku – sabatu jeb svētkus. Tā kā visi ir dzimuši no sievām, ir pareizi, ka arī līgavas un līgavaiņa mātes aizdedzina sveces, lai simbolizētu savu bērnu dzīves. Stājoties laulībā, līgava un līgavainis kļūst par vienu miesu, un tas ir attēlots ar Vienības sveces aizdegšanu.
Pensilvānijā svin Murkšķa dienu
ASV Pensilvānijas štata Panksataunijas pilsētā kopš 1887.gada 2.februāra svin Murkšķa dienu, kas pazīstama arī kā Sveču diena. Saskaņā ar vācu imigrantu ieviesto tradīciju, ja murkšķis šinī dienā ieraudzīs savu ēnu, ziema turpināsies vēl pusotru mēnesi. Ja ēnu skatīt neizdosies – pavasaris iestāsies agri. Vācieši kādreiz murkšķus izmantoja par sezonāliem barometriem. Piemēram, 1999.gadā apmēram 12 tūkstoši cilvēku šīs dienas agrā rītā dejoja polku, lai gan ārā bija stindzinošs aukstums, gaidot, kad mazais zvērēns izlīdīs no savas migas. Tomēr murkšķa prognozes apšauba klimatologi, kuri uzskata, ka zvērēns pavasara atnākšanas laiku var gan uzminēt, gan smagi maldīties.


Malda Ilgaža

2002.gada 2.februāris

Raksts paņemts no

logo_az_1.gif

Nekļūdīgais barometrs Fils

Katru gadu 2. februārī mazā ASV Pensilvānijas štata Panksatonijas pilsētiņa kļūst par Meku slavenā murkšķa Fila cienītājiem – tieši šajā dienā mazais zvērēns jau 117. gadu pavēstīs, vai drīzumā gaidāms pavasaris vai arī būs gara ziema.
Jau tagad ir skaidrs, ka šāgada Murkšķa dienas svinības būs pavisam citādas – pērnā gada 11. septembra terora akti Ņujorkā un Vašingtonā ieviesuši savas korekcijas, un tagad no potenciālajiem teroristiem grauzēju un tā sinoptiķa talanta cienītājus sargās policijas vienības, Nacionālā gvarde un īpaši apmācīti suņi.
Murkšķa kluba prezidents Bils Kūpers izteicies, ka šāgada pasākumā gaidāms līdz 30 000 skatītāju. Par Fila popularitāti liecina arī fakts, ka viņam ir pašam savas interneta lapas, kā arī vairākas fanu lapas, kurās sīki un smalki stāstīts par zvērēna gaitām un svētkiem. Pat respektablie CNN un Reuters 2. februārī mēdz ziņot, ko paredzējis miesās dūšīgais murkšķis.
Ja Fils met ēnu
Laika prognozēšanas process ir vienkāršs – šajā dienā ņiprais zvēriņš Fils izlien no savas migas pēc ilgās ziemas guļas.
Ja viņš redzēs paša ēnu, murkšķis secinās, ka ziema vēl būs sešas nedēļas, un atgriezīsies alā. Ja debesis ir mākoņainas un ēna nebūs saskatāma, zvērēns nodomās, ka pienācis pavasaris, un paliks ārpusē. Pēdējo 116 gadu laikā murkšķis Fils un viņa senči ēnu redzējuši 101 reizi, arī pērn. Pēc vācu imigrantu tradīcijas murkšķus agrāk izmantoja par sezonāliem barometriem.
Kā liecina pieejamā informācija, Fils, kuru 1986. gadā Vašingtonā suminājis pat toreizējais prezidents Ronalds Reigans, pērn bijis 56 centimetrus garš un 6,75 kilogramus smags. Viņa meteorologa spējas izskaidro ar ēdienkarti – viņš, dabiski, ir veģetārietis, taču zvērēnam garšo saldējums un zemeņu sīrups.
Svētki un bizness
Biznesa līderi šo svinēšanu sāka, lai popularizētu savu izolēto pilsētiņu, kurā dzīvo 6800 cilvēku. Par godu tam tiek rīkoti dažādi pasākumi, piemēram, parādes, kamanu braucieni un festivāli. Murkšķa diena izvērtusies par izklaides biznesu, bet internetā var iegūt plašu informāciju par pasākumiem un arī par iespējām nokļūt pilsētiņā, kuru vidusmēra cilvēks diez vai spētu atrast pat kartē.
Murkšķa Fila cienītāju interneta lapās atrodami interesanti krikumi – piemēram, sausā likuma laikos Fila draudi uzsūtīt 60 ziemas nedēļas, ja viņam nedošot iedzert. Savukārt 1981. gadā Fils nēsājis dzeltenu lenti, lai godinātu amerikāņu ķīlniekus Irānā.
Šos svētkus pasaulē populārus padarīja slavenā 1993. gada filma Murkšķa diena ar Bilu Mareju un Endiju Makdauelu galvenajās lomās. Filmā galvenajam varonim minētajā pilsētiņā katru dienu atkārtojas 2. februāris. Nav nekāds brīnums, ka pēc filmas noskatīšanās šīs Pensilvānijas pilsētiņas viesu skaits palielinājies vairākkārt.
Neticīgie noliedz
Ir arī neticīgie, kuri uzskata, ka viss ir tīrā nejaušība. Zvērēns pavasara atnākšanas laiku var gan uzminēt, gan smagi maldīties, – uzskata Nacionālā okeanogrāfijas un atmosfēras pētījumu dienesta klimata eksperts Toms Ross.
Zinātnieks pārbaudījis murkšķa paredzējumus ar reālajiem klimatiskajiem datiem, meklējot kādas sakritības, un konstatējis, ka «nekā īpaša tur nav». Kā izteicies zinātnieks, murkšķis «nav parādījis prognozēšanas iemaņas šīs analīzes pēdējos gados».
Tomēr nav taisnīgi gaidīt precīzu laika prognozi no mazā Fila, kurš dzīvo mākslīgā koka stumbrā. Viņš tā vietā, lai gulētu ziemas miegā, piemēram, 1995. gada Jaungada laiku pavadīja publicitātes tūrēs, ieskaitot parādīšanos populārajā Opras Vinfrijas šovā – lai popularizētu dzimtā štata tūrismu. Un tūrisms, par spīti politiskām un ekonomiskām vētrām pasaulē, šajā pilsētiņā plaukst. Vismaz – kamēr tur dzīvo Fils.


Nils Zālmanis

2002.gada 2.februāris

Raksts paņemts no

logo_nr.gif

Murkškis ceļo no Japānas uz Ameriku

Kāda ASV kompānija kuģa kravā no Japānas kopā ar preci saņēma arī mazu pūkainu murkšķi.
Aptuveni septiņus kilogramus smagais radījums izdrāzās no kastes, kura kuģī bija iekrauta Japānas pilsētā Osakā pirms trim nedēļām. Pēc ilgās badošanās (kuģa kravā bija diemžēl murkšķiem neēdamas lietas) murkšķis ar lielu apetīti notiesāja burkānu un padzērās ūdeni. «Es domāju, viņš tagad jūtas daudz labāk,» pārliecināti teica dzīvnieku patversmes darbiniece Mērija Stouta, kurai murkšķis jau bija paguvis iekost rokā.


Vakara Ziņas

1998. gada 20. jūnijs

Raksts paņemts no

logo_vz_1.gif

Sarkanās Cūkas gada jeb 2007.gada horoskopi

Auns

Gada sākums sola visneticamākās pārmaiņas gan darbā, gan personīgajā dzīvē. Radīsies jaunas idejas, un katra būs patiesas apbrīnas vērta. Lai gan radošais potenciāls būs ļoti augsts, pārliecības trūkuma dēļ uz kādu brīdi var būt apturēta ideju realizācija. Veselības jomā var rasties sarežģījumi ar centrālo nervu sistēmu, kustību koordināciju. Spriedzes dēļ par sevi var likt manīt vecās kaites. Pavasara mēnešos palielināsies interese par pretējo dzimumu un ciešākām mīlas attiecībām. Šajā laikā vientuļie zīmes pārstāvji var atteikties no vientuļnieka celles. Mājokļa jautājumu risināšanai piemērotāka būs rudens pirmā puse, atvasaras sākums. Gada beigās cieši vērosiet citus cilvēkus, analizēsiet viņu rīcību un mēģināsiet atklāt laimīgas dzīves formulu. Noteikti izmantojiet Cūkas labvēlību, lai pakarsētos eksotisku zemju kūrortos. Tiem, kas labprāt izvēlas ekstrēmus atpūtas veidus, būs iespēja izrādīt savas spējas plašākai publikai. Ziemas sākumā jutīga būs gremošanas sistēma, tāpēc vajadzētu atturēties no produktiem, kuri apgrūtina kuņģa darbību. Neaizmirstiet, ka teicamas veselības ķīla ir laba oma un pozitīvas emocijas!

Vērsis

Gadu iesāksiet ar to, ka atbrīvosieties no vecām lietām, neauglīgām attiecībām un parādiem. Tā kā jūsu rīcība būs ekscentriska, saskarsmes joma nebūs jūsu stiprākā puse. Iespējams, apzināsieties, ka zaudējat ietekmi uz apkārtējiem, tāpēc nereti izmantosiet trikus, lai tie palīdzētu nostiprināt jūsu pozīcijas. Gada vidus būs dinamisks un satraucošiem notikumiem bagāts. Laimīgi būs tie, kas, neskatoties uz pārpratumiem un neskaitāmām krīzēm, saglabās sirsnīgas attiecības ar savu otru pusīti. Tuvojoties ražas laikam, darba jomā gaidāmas straujas un visumā labvēlīgas pārmaiņas. Daži zīmes pārstāvji pelnīti iemantos sabiedrības atzinību, un var gadīties, ka kļūs pasakaini bagāti. Gada nogalē radīsies jauns spars un dzīvesziņa, kas liks jums pavērties uz notiekošo no globāla viedokļa. Jūsu atsaucība un godprātība tiks augstu novērtēta. Atsauksies kāds nopietns darījumu partneris, sadarbībā ar kuru īsā laika posmā spēsiet paveikt šķietami neiespējamo. Ja jūsu mērķi būs cēli un augstsirdīgi, risks attaisnosies ar uzviju, radot pacilātu noskaņojumu. Veselības jomā lielāka uzmanība jāpievērš emocionālajam stāvoklim, jāattīsta dzīvesprieks.

Dvīņi

Visa gada garumā jāuzmanās no personām, kuras izsenis iemantojušas sliktu slavu. Iespējams, ātrumā noslēgti līgumi radīs nopietnas problēmas ar valsts pārstāvjiem. Atsakieties no «cūcīgas» attieksmes pret tiem, kas darījuši un vēlējuši jums labu. Ziedoņa laikā jādarbojas cik vien iespējams operatīvi. Pastāv varbūtība, ka gada laikā nomainīsiet vairākus darbus, tomēr rezultāts noteikti būs pozitīvs. Iespējami arī tādi brīži, kad nolemsiet, ka neviens jūs nemīl un nevienam neesat vajadzīgs, bet ilgstošs šis stāvoklis nebūs, to ātri nomainīs enerģijas pārpilnība. Ziemas mēneši būs salīdzinoši mierīgāki un harmoniskāki. Brīvie zīmes pārstāvji šajā laikā arvien biežāk apsvērs domu stāties likumīgā laulībā. Lai pietuvinātos savam mūža sapnim, būs jāpieliek milzum daudz pūļu, kuras neapšaubāmi tiks novērtētas. Tuvojoties gadu mijai, kļūsiet apdomīgāks un lēnīgāks, tomēr joprojām noteikti virzīsieties uz mērķi. Mīlas lietās šajā laikā iespējami daudzi pārpratumi, strīdi un nelāgas situācijas. Risiniet sarežģījumus ar vēsu prātu, nedodot vaļu emocijām un neieklausoties citu cilvēku viedoklī. Ja nevēlaties iegūt hroniskas kaites, neignorējiet pat niecīgas pašsajūtas pasliktināšanās pazīmes.

Vēzis

Gada sākumā Cūka ar jums izspēlēs ne vienu vien smalku joku. Kaut gan no visa spēka centīsieties uzlabot savus dzīves apstākļus, rezultāti nebūs tik ātri saskatāmi. Izvēloties strādāt komandā, pielūkojiet, lai potenciālie partneri ne vien sola jums savu palīdzību, bet arī pilda saistības. Vasaras mēnešos būs jānokārto juridiskās saistības, jānorēķinās ar aizdevējiem. Ja nevēlaties iekļūt krustugunīs, nebūtu vēlams sākt attiecības, kuras jau sākotnēji rada šaubas, neticību. Personīgajā dzīvē visa gada garumā valdīs nemierīga gaisotne. Jūs par katru cenu centīsieties pakļaut sev otru pusīti. Vasaras vidū nopietni strādāsiet pie nozīmīgām lietām, bet kaut ko prātīgu izdomāt būs samērā grūti. Peļņas iespējas šajā laikā nebūs īpaši daudzsološas, lai gan iespējamas situācijas, kad nauda nokrīt gluži vai no zila gaisa. Gada beigas sola izdošanos darījumos, lietišķajās pārrunās. Privātās dzīves joma šajā laikā būs aktuāla, bet dažu brīdi jums pietrūks apņēmības, ko no jums tik ļoti gaidīs otra pusīte. Veselības jomā šajā laikā iespējamas problēmas miera un miega trūkuma dēļ.

Lauva

Cūkas gads sāksies ar apvērsumiem profesionālajā jomā. Tie, kas kādreiz ar iedvesmu darījuši savu darbu, jutīsies garlaikoti un sāks lūkoties pēc jauniem apvāršņiem. Šis gads nebūs piemērots ceļošanai un vēl mazāk — darba meklējumiem ārzemēs. Ja būsiet vērīgs, lieliskas peļņas iespējas atklāsiet tepat dzimtajā zemītē. Gada vidū baudīsiet ģimenes idilli un, iespējams, saņemsiet ziņu par ilgi gaidīto mantinieku. Veselības ziņā šis gads jums nesola sarežģījumus — tāpēc ievērojiet veselīgu, aktīvu dzīvesveidu, tad viss pārējais būs labākajā kārtībā. Rudens pusē uzmanību piesaistīs neparastas lietas un cilvēki. Var gadīties, ka kritīsiet galējībās un kļūsiet atkarīgs no kāda nelāga netikuma. Lai neradītu problēmas sev un citiem, centieties izvairīties no avantūrām un riskantas sadarbības! Gada nogalē viens pārsteigums sekos citam, dažubrīd jutīsieties kā pasakā, kurai noteikti sekos laimīgas beigas. Meditējiet un mēģiniet apjaust savu sūtību, atbrīvot savu augstāko saprātu! Izbaudiet katra mirkļa burvību un necentieties ielūkoties pārāk tālu nākotnē, jo Ugunīgā Cūka jums savus nodomus tik viegli neatklās!

Jaunava

Gada sākums var atnest satraucošus notikumus personīgajā dzīvē. Attiecības, kas balstās uz partneru uzticību un abpusēju cieņu, šo pārbaudījumu izturēs ar teicamu novērtējumu, savukārt pārējiem būs jādomā, kā stiprināt arī garīgo, ne vien fizisko saikni. Darba lietās vajadzēs enerģiskāk aizstāvēt savu viedokli un neļauties priekšniecības spiedienam. Pavasarī saskarsieties ar situācijām, kurās ar skaidro saprātu vien būs par maz. Brīžos, kad uzmācas bezcerība, domās atslēdzieties no nepatīkamā un centieties izdomāt savu notikumu attīstības variantu. Mīlas attiecībās dažkārt būsiet pārlieku skarbs un neiecietīgs pret otru pusīti, tāpēc tieši šīs īpašības var kļūt par emocionālā saspīlējuma cēloni. Ražas laikā jums būs iespēja ar strauju izrāvienu pakāpties pa karjeras kāpnēm. Nebūs brīnums, ja nolemsiet iesaistīties politiskajā dzīvē. Gada nogalē par labu sadarbībai un komandas darbam būs jāatkāpjas no saviem principiem. Neuzkrājiet sevī dusmas, tās var saindēt gan jūsu organismu, gan arī dvēseli. Brīžos, kad kļūst grūti, pacentieties ieklausīties savās izjūtās, vēlmēs un intuīcijā.

Svari

Cūka šajā gadā aplaimos jūs ar savu labvēlību vairāk nekā jebkuru citu. Gada sākumā būsiet aizņemts ar sadzīves jautājumu risināšanu, vecu parādu atmaksu. Kas atteicas uz parādiem, būs jātiek skaidrībā ne vien ar naudas saistību izpildi, bet arī ar attiecībām. Neļaujiet sevi apvārdot, ietekmēt vai kā citādi pakļaut. Izvairieties no attiecībām, kurās saskatāmas psiholoģiskā terora iezīmes. Pavasarī varat atļauties saprātīgu risku. No iespaidīgām investīcijām labāk izvairieties, bet, ja tomēr esat spiests to darīt, centieties paredzēt iespējamos klupšanas akmeņus. Vasaras karstumā ciešāki kļūs sakari ar ārzemju partneriem vai draugiem. Tie, kas būs neapmierināti, dzīvojot un strādājot dzimtajā zemītē, nolems doties laimes meklējumos svešumā. Veselības jomā ieteicams palielināt fizisko slodzi. Biežāk iegriezieties baseinā, sporta zālē. Ļoti vēlamas būtu jogas nodarbības, pilates. Sievietēm, kuras norūpējušas par savu ārieni, skaistumkopšanā ieteicams izmantot dabīgas izcelsmes kosmētiskos līdzekļus un, galvenais, uzkrāt sevī pozitīvas emocijas.

Skorpions

Gada sākums būs ievērojams ar strauju kāpumu finanšu jomā. Ar uzņēmību un arī lieliski attīstītu intuīciju spēsiet īstenot sen lolotus sapņus. Ambiciozā attieksme pret dzīvi samazinās kopā ar ģimeni pavadītos mirkļus. Ziedoņa laikā plūksiet darba augļus un iepriecināsiet ar saviem panākumiem tuviniekus. Šajā laikā īpaši rūpīgi jāpiestrādā pie attiecībām ar mīļoto cilvēku, citādi starp jums izzudīs emocionālās tuvības burvība. Vasaras mēnešos variet ieplānot braucienus uz tuvām un tālām zemēm. Profesionālā izaugsme būs salīdzinoši lēnāka, nekā jūs to vēlētos, tomēr jums pietiks pacietības novest iesākto līdz galam. Ražas laikā svarīgi ir izvirzīt konkrētus mērķus, jo uzmanības sadalīšana vairākos virzienos radīs vienu vienīgu haosu. Tuvojoties gadu mijai, samazināsiet sabiedriskās aktivitātes un vairāk laika pavadīsiet pie ģimenes pavarda. Veselības jomā šis gads būs visumā labvēlīgs. Možs gars un optimisms palīdzēs izdziedināt senas kaites. Daži zīmes pārstāvji aizrausies ar garīgām praksēm un atklās sevī spējas, par kurām līdz šim nav bijusi ne mazākā nojausma.

Strēlnieks

Brīdī, kad šķitīs, ka visa dzīve ir viens vienīgs neveiksmīgu notikumu virknējums, jums uzspīdēs tāda laime, par kādu pat sapņot neesat uzdrošinājies. Gada sākumā iespējama gan pēkšņa darba, gan dzīvesvietas maiņa. Esiet uzmanīgs ar vēlmēm, jo tās piepildīsies kosmiskā ātrumā. Pavasarī gaisā virmojošā enerģija padarīs jūs nedaudz vieglprātīgāku un, iespējams, pat bezatbildīgāku. Ja mīļotais cilvēks nespēs piesaistīt jūsu uzmanību, visticamāk, jūsu turpmākie ceļi vīsies pretējos virzienos. Vasarā jutīsieties kā no laivas izmests, neviens no agrākajiem mērķiem nešķitīs pietiekami saistošs. Tuvākie cilvēki, nespējot izturēt jūsu ekscentriskos gājienus, var uzstādīt skarbu ultimātu. Septembra sākumā kļūsiet patiesi neciešams, līdz ar to strauji samazināsies jūsu draugu un paziņu loks. Gada beigās steigsiet labot kļūdas, nokārtot senus parādus. Šajā laikā būsiet ļoti noraizējies par savu finansiālo stāvokli, lai gan patiesībā bez graša kabatā nepaliksiet nekad. Veselības ziņā vairāk uzmanības jāpievērš asinsritei un sirdsdarbībai. Uzturā vairāk lietojiet kāliju un kalciju saturošus produktus.

Mežāzis

Droši varat rēķināties ar veiksmi un iespaidīgiem panākumiem darbā. Kādam nelabvēlim labpatiks sarežģīt jūsu dzīves ritējumu, tomēr jūs par to nesatrauksieties, bet — tieši pretēji — turpināsiet darboties ar trīskāršiem apgriezieniem. Sirdslietās kļūsiet daudz iejūtīgāks, maigāks, tā iepriecinot un padarot bezgala laimīgu otru pusīti. Emocionālā saliedētība un kopīgie mērķi radīs zem kājām stabilu pamatu. Darbā avantūristiski piedāvājumi nebūs retums, tomēr jūs nebūsiet tendēts uz riskantām darbībām, tā vietā izvēloties pārbaudītus ceļus. Rudens pusē veiksmes pamatā būs sistemātisks darbs, situācijas analīze. Darījumu cilvēkiem izdosies noslēgt līgumus, kas manāmi atvieglos eksistenciālos jautājumus. Decembrī emocionālā spriedze var izraisīt domstarpības ar augstākstāvošām personām. Atrodoties sabiedrībā, turiet sevi rokās, no uzkrātajām negācijām atbrīvojieties, aktīvi sportojot, ceļojot. Veselība būs jūsu dzīves prioritāte visa gada garumā — lai atbrīvotos no kaitīgiem ieradumiem, kaitēm, jūs nežēlosiet ne laiku, ne līdzekļus.

Ūdensvīrs

Darbošanās līdzšinējā stilā un jomā vairs nešķitīs tik aktuāla kā iepriekš, līdz ar to gada sākums sola kardinālas pārmaiņas gan darbā, gan privātajā dzīvē. Būs tendence noliegt sabiedrībā valdošo nostāju, meklēt jaunus sevis un pasaules izzināšanas ceļus. Tuviniekiem nebūs viegli pieņemt jūsu idejas, līdz ar to jūsu mērķu īstenošana var būt divkārt grūta. Laika gaitā pratīsiet atsijāt graudus no pelavām un jau ziedoņa laikā sāksiet savu dzīvi no jaunas lapas. Sirdslietas būs mainīgas, tomēr ikviens notikums rosinās jūs uz dziļi filozofiskām pārdomām, galu galā radot svētlaimīgas izjūtas. Lai gan būs nesaskaņas attiecībās ar mīļoto, jūsu savstarpējā saikne kļūs nesaraujama. Septembra sākumā esiet piesardzīgāks, īstenojot spontānas idejas, noteikti izvēlieties uzticamus sabiedrotos. Gada nogalē, atskatoties uz paveikto, secināsiet, ka esat paveicis neiespējamo. Arvien pieaugošā pašapziņa palīdzēs jums atrisināt jautājumus, kas ilgstoši izraisījuši nomāktību. Visa gada garumā ieteicams veikt regulāras, organismu attīrošas diētas. Brīvos brīžus veltiet aktīvam dzīvesveidam, saskarsmei ar cilvēkiem, kuri piepilda jūs ar pozitīvām emocijām.

Zivis

Tiklīdz būsiet pārkāpis gadu mijas slieksni, sāksiet strādāt pie savu ideju ieviešanas realitātē. Sākot kaut ko jaunu, saskarsieties ar šķēršļiem, kas sākotnējā posmā radīs apjukumu, bezcerību, taču sasparojies spēsiet īstenot visu, ko esat iecerējis. Būtiska loma jūsu karjeras attīstībā būs mīļotā cilvēka, tuvinieku atbalstam. Pavasaris līdz ar dabas mošanos atnesīs pārmaiņas sabiedriskajā dzīvē. Biežāk apmeklēsiet kultūras pasākumus, vēlēsieties kavēties dzīves gudru cilvēku klātbūtnē. Lai gan jūs intuitīvi sajutīsiet citu cilvēku nodomus, vasaras vidū varat pakļauties nelabvēlīgas personas ietekmei. Jūlijā un augustā nav vēlama darba maiņa, tāli ceļojumi. Savukārt septembrī varat atļauties riskēt un mainīt savu dzīvi jaunā kvalitātē. Daudzi atklāti nosodīs jūsu ambiciozo rīcību, bet tuvākie jūs noteikti atbalstīs. Gada beigās darbi ritēs gausāk, biežāk peldēsiet pa straumi nekā tai pretosieties. Bezcerība var radīt depresīvu noskaņojumu, no kura atbrīvosieties tikai ar nopietnu terapiju. Ikdienas ēdienkartē iekļaujiet jūras veltes, samaziniet miltu izstrādājumu patēriņu.


Raksta autors www.apollo.lv

Raksts paņemts no www.apollo.lv

Smaidu zeme Taizeme

Divu nedēļu ceļojums uz Taizemi ar rūpīgi pārdomātu programmu, ietverot valsts ziemeļus, arī jaunajā 2006. gadā piedāvāts par gluži patīkamu cenu. Salīdzinot ar pagājušo gadu, cena mainījusies tikai atbilstoši lidostu nodokļu pieaugumam, turklāt jāņem vērā, ka visas maršrutā paredzētās ekskursijas iekļautas cenā, izņemot vienīgi tās, kuru norisi nevar garantēt, kā arī izvēli laika pavadīšanai brīvajās dienās Pataijas kūrortā. Posies ceļam un atvelc elpu!

Smaidu un orhideju zeme

Grezni budistu tempļi, viesnīcu augstceltnes un dēļu, kartona, bambusa būdiņas. Lotosa ziedi un orhidejas, palmas, kokosrieksti, ananasi un daudzi nepazīstami koki, augļi un ziedi. Mazi, smaidīgi, glīti cilvēki. Taiboksings un gaiļu cīņas, nelegālas izpriecas. Ziloņu, krokodilu, čūsku, mērkaķu šovi. Mūžīgā tropu vasara visu gadu. Cita pasaule, cita uzskatu sistēma, cits dzīvesveids, citas problēmas. Rietumi Austrumus nekad nesapratīs – bet tas tad arī ir eksotikas garants! Savat-dī khrap – esi sveicināta, Taizeme!

Taizeme jau vairākus gadus kā kļuvusi par turīgāku un eksotikas kāru latviešu tūristu iecienītu ceļojuma mērķi. Un ne velti. Visā Dienvidaustrumāzijā tā, līdzās krietni dārgākajai, karstākajai un musulmaniskajai Malaizijai, ir attīstītākā valsts ar lieliski sakārtotu tūrisma infrastruktūru – kas gan vienlaikus nozīmē to, ka, ja vien kaut kur ir iespēja likt jums atdarīt maciņu, tā netiks palaista garām. Cilvēki, sevišķi taju meitenes, ir ļoti pretimnākoši un smaidīgi, pilnībā attaisnojot epitetu smaidu zeme. Un tradicionāli, nākot ārā no lidostas, mūs sagaida glīta meitene ar orhideju virteni katram atbraucējam. Protams, šajā brīdī katrs tiek nobildēts, un vēlāk viesnīcā šo foto glītā rāmītī piedāvā nopirkt. Un tā ikvienā daudzmaz ievērības cienīgā vietā: foto uz nozīmītes, šķīvja, visdažādākajos rāmīšos…
Kontrastu pilnā debesskrāpju un tempļu metropole Bangkoka, kā arī sekstūrisma galvaspilsēta Pataija presē nu jau aprakstītas visai bieži. Pamatīgais karstums cauru gadu, asā Centrāltaizemes virtuve, prostitūtu pārpilnība un uzmācība, kas neļauj pat cilvēcīgi padzert kafiju ielas kafejnīcā (atradis vietu, kur sēdēt, nevar būt, ka viņam neko nevajag, acīmredzot šim prātā kādas īpašas vēlmes – tās vajag noskaidrot…), bieži neatstāj tās patīkamākās atmiņas.
Tāpēc šajā stāstiņā paciemosimies Taizemes ziemeļos, kur tūristu pūļi ir ievērojami mazāki, dzīve mierīgāka, taču netrūkst īsteni ekskluzīvu apskates vietu un pasākumu.

Siāmas ziemeļu galvaspilsēta

Ja nu kāds vēl nezina – Siāma ir agrākais Taizemes nosaukums, taču kopā saauguši dvīņi tur sen nav dzimuši, bet attiecīgās šķirnes kaķi laikam visi kā viens jau izvesti no valsts. Neredzēju neviena.
Lai nokļūtu senās un jaunās karaļvalsts ziemeļos, var izmantot autobusu, vilcienu vai lidmašīnu. Izvēlējāmies, mūsuprāt, optimālāko – nakts vilcienu (~ Ls 10 – 12). No rīta šis Austrumu ekspresis, kur izskatās aptuveni kā filmā “Džezā tikai meitenes”, ieripo Taizemes Ziemeļu galvaspilsētā Čiangmai, un atšķirība uzreiz sajūtama. Normāls, pat nedaudz dzestrs gaiss kontrastā piedūmotajai Bangkokas cepeškrāsnij, kur temperatūra arī naktī nenokrīt zem +30°C. Var elpot!
Čiangmai, ņemot par pamatu žurnāla Asiaweek piedāvātos 22 salīdzinošos rādītājus, tādus kā, piemēram, sasniedzamības ērtība, dzīvošanas izmaksas, gaisa piesārņojums, darbavietu skaits uz iedzīvotāju skaitu, zaļo zonu īpatsvars un tādā garā, atzīta par devīto patīkamai dzīvošanai piemērotāko pilsētu Āzijā, šeit uz dzīvi vai ilgtermiņa biznesa darīšanās apmetušies daudzi eiropieši, amerikāņi, austrālieši. Vilcienā satiku kādu garu, rūsganu norvēģi, īstenu vikingu pēcteci, kurš stāstīja, ka dzimtenē pavadot tikai trīs mēnešus gadā – akurāt tos, kad Norvēģijā ir vasara, bet Taizemē lietus periods. Un tā – jau piecus gadus Čiangmai. Šim Frūdem blakus sēdēja neliela, glīti veidota, smaidīga vietējā meitene – karstās trimdas sieva, bez šaubām. Šīgada vai gadskārtējā, un vai tikai dzimtenē viņam nav vēl viena, kura domā, ka ir vienīgā? – nodomāju. Tā nudien ir visai izplatīta parādība. Vēlāk tiku manījis arī kādu balto, kam pie rokas aptuveni trīsgadīgs dēlēns ar nepārprotamu taju asiņu piešprici. Šis tātad bijis no labajiem tētiem ar nopietniem nolūkiem vai varbūt šie nolūki radušies vēlāk.

Taizemes Himalaju svētnīcas

Pēc īsti eiropeiskām brokastīm, ko papildina vien gardākais no Taizemes augļiem – ananass (kas reiz ēdis īstu ananasu, nekad to vairs nepirks Eiropas lielveikalā – tāda nu ir mana pārliecība!), jādodas pirmajās tropu zemes ziemeļu ekskursijās.
Dīvaini jau izklausās, kad tuvumā esošos paugurus sauc par Himalajiem, tomēr tā ir taisnība. Arī divi tūristu iecienītie kalni – Doi Suthep un Taizemē augstākais – Doi Inthanon – jau piederīgi Himalaju priekškalnēm. Sutepa kalnā atrodas viena no ievērojamākajām taju, precīzāk, t.s. Teravadas budistu svētvietām, kur zeltītā stupā* noglabāts paša Budas kauls. To esot ieguvis senās Lannas karalistes valdnieks Mengrajs, un, atbilstoši leģendai, uzticējis šo relikviju īpašam baltam zilonim, kurš tad arī tikām riņķojis pa apkārtni, kamēr izvēlējies vietu, kur būs celt templi un glabāt vērtīgo pīsli. Starp citu, patiesībā ziloņi albīni nemaz sevišķi balti nav, viņiem esot nedaudz gaišākas acis, nagi, mēle un vēl dažas ķermeņa daļas. Ja tāds ziloņmātei atskrien, saimniekam tas jāatdod karalim. Pašreizējam Taizemes karalim Bumibolam Adulaidejam, ko pazīst kā Ramu IX, esot astoņi baltie ziloņi, kas ir ievērojams rādītājs. Nav arī nekāds brīnums – Rama IX mantoja troni tālajā 1946. gadā un ir visilgāk valdījušais no visiem pašlaik dzīvajiem monarhiem.
Zilonim ir bijis ko pakāpties. Par ziedojumiem mūku būvētais serpentīns (te jāpiebilst, ka katrs taju vīrietis dzīves laikā īsāku vai garāku laiku pavada kā mūks) vijas augšup labu brītiņu. Tagad uz Sutepa kalna templi plūst i svētceļnieku, i tūristu pulki. No autobusu pieturvietas, kur momentā metas virsū suvenīru pārdevēju miriādes, uz templi ved lēzenas, pūķiem-sargiem rotātas trīssimt pakāpienu kāpnes; ja ir veselības problēmas vai vienkārši slinkums kāpt, tūristus augšā uzved moderns funikuliera tipa lifts, kurā svētceļniekus vai mūkus gan neredzēt. Nokļūstot augšā, kā jebkurā budistu templī, jānoauj kājas, jāapsedz pleci, un, ja šorti vai brunči nenosedz ceļus, jāuzvelk milzīgas maisveidīgas bikses. No plašās terases paveras iespaidīga panorāma, tostarp uz padsmit kilometru attālo Čiangmai, labi redzami arī lidostas skrejceļi. Svētā tempļa teritorijā atrodas budistu klosteris, mūki visiem gribētājiem dod savu svētību un laba vēlējumus. Mans ceļabiedrs Agnis arī kāro pēc grēku atlaišanas budisma tradīcijās, un pieprasa, lai nofotografēju viņu šajā procesā. Mūks neprotestē. Citi vienkārši iegrimuši meditācijā un fotoaparātu zibšņiem nepiegriež ne mazāko vērību. (Budisms vispār drīzāk ir pasaules uzskats, dažam arī dzīvesveids, nevis reliģija, un tas nav kareivīgs, kas, izvēloties ceļojuma mērķi mūsdienu globālā terorisma ēnā, nav mazsvarīgs apstāklis!) Spīd saule, mirdz zeltītie tempļu dekori, iešķindas ziedojumu zvaniņi, visapkārt sveces un lotosa ziedi un tradicionālu dzeltenu puķu virtenes, sajūta ir patīkama un viegla.
Citas sajūtas, līdzīgas, šoriez tikai fiziskā izpratnē, ir nākamajā dienā, kad braucam ar mankīkāriem** kalnā visaugstākā – Intanonā. Pašā kalna galā gaida normāls Latvijas vasaras klimats, tādēļ vietējie steidzīgi met plecos džemperīšus un jaciņas, arī man T-kreklā kļūst nedaudz vēsīgi. Nu jā, pierasts pie karstuma. Šeit ir arī militārā zona, no kurienes tiek novērota gaisa telpa, tāpat iespējamie mežu ugunsgrēki, izdarīti meteoroloģiskie novērojumi. Plakāti vēsta, ka šajā virzienā fotografēt aizliegts. Pakāpjoties vēl uzkalniņā, blakus nelielai svētnīcai atrodam Taizemes augstāko punktu 2595 m virs jūras līmeņa, kas atzīmēts ar mazu bronzas pankūciņu, kura no biežajiem pieskārieniem noberzta jo spoža. Vēl te ir dabas parks, kurā aug Taizemē reti sastopami koki un augi un ligzdo milzumdaudz putnu sugu. Kā apliecinājumu šai patiesībai uz speciāli iekārtotās takas satiekam pāris nopietnu vīru ar teleskopiem līdzīgiem fotoobjektīviem uz statīva.
Pabraucot kādu gabaliņu atpakaļ lejup, taisām pieturvietu pie diviem grandioziem čediem*, kuros var ieiet kā templī, un pa daļai tādi tie arī ir, jo veltīti karaļa un karalienes 50 gadu valdīšanas jubilejām. Jā, taji savu karali tur lielā godā. Vērienīgais projekts īstenots ar Taizemes gaisa spēku palīdzību, jo Intanona nogāzēs citādi kā ar helikopteru tik daudz būvmateriālu un gatavu mākslasdarbu nemaz nevarētu nogādāt.

Ieskrējiens birmiešu Bordertaunā

Lai arī visgarākā robeža no visām kaimiņvalstīm Taizemei ir ar Mjanmu***, oficiālie robežšķērsošanas punkti ir tikai nedaudzi. Populārākais atrodas Taizemes tālākajā ziemeļu pilsētā Maesai, ko Sai upe atdala no birmiešu Tečilekas. Abās pilsētās noris aktīva tirdzniecība, preču klāsts un cenas ir identiskas. Tomēr ir kārdinājums ievilkt biogrāfijā ķeksīti Biju Birmā! Vīza nav nepieciešama, ja apmeklē šo valsti ne ilgāk kā uz 24 stundām. Mums pietiek ar divām. Sajūta tomēr ir jocīga: Taizemes pusē jāiemaksā 100 bati (~ Ls 1,5) un jāatstāj pase (Latvijas Republikas īpašums, ko nekur nedrīkstot atstāt!); pie birmiešiem dodies tikai ar pases kopiju, samaksā piecus dolārus, un tev atņem arī pases kopiju, izsniedzot mazu nožēlojamu lapeli, uz kuras uzskribelēts kaut kāds numurs. Tas tad ir vienīgais dokuments, ar kuru pastaigāties valstī, kurā valda militārā diktatūra…
Aina Tečilekā tomēr ir atšķirīga. Arī paši birmieši ir tumšāku ādu un citādiem sejas pantiem. Sāku ticēt gidam, kurš apgalvoja, ka momentā varot atšķirt birmieti no taja. Tikko esam paspēruši pāris soļu no robežpunkta, mums metas virsū velorikšu spiets (Taizemē šādu transporta līdzekli neizmanto – tur ir motorikšas jeb tuk-tuk). Viņi piedāvā stundas vai divu ekskursiju pa Tečilekas ievērojamākajām vietām vai arī uz vietējo priekanamu, rādot izbalējušus foto ar meitenēm, kuras esot gūt, gūt, velī gūt!**** Paejot nedaudz tālāk, kontrasti ar Taizemi kļūst arvien pamanāmāki. Netīrība, aizdomīgi grausti, noplukuši bērneļi plikiem dupšiem piesārņotā notekgrāvī cenšas ar tīkliņu noķert kādu zivteli. Un pēkšņi ārkārtīgi grezna villa. Mašīnu ļoti maz, toties tikai visdārgākie modeļi. Bordertauna! Ne velti jebkuras pasaules markas cigarešu pārdevējs, ja vien sāc ar viņu runāt, drīz vien jau miedz ar aci un saka, ka var dabūt arī labāku pīpējamo.
Priekšstats par šo robežpilsētu ir, taču diezin vai šeit var izdarīt vispārinošu slēdzienu par Mjanmu. Caur pārpildītām piparbodīšu ielām ar īstiem Rolex un Swatch pulksteņiem, patiešām īstu žeņšeņa tēju un kafiju, bižutērijas kaudzēm, dārgakmeņu un ziloņkaula klāstu un diedelnieku bariem virzāmies atpakaļ uz robežkontroles punktu. Pases atgūstam bez problēmām un varam doties atpakaļ Taizemē, kur mūs jau gaida pusdienas un vispār šķiet vieglāk elpot.

Zelta trijstūris

Slavenā kontrabandistu paradīze starp Taizemi, Mjanmu un Laosu, ko šeit atdala Mekongas upe un tās pieteka Sai, pašlaik vairāk barojas no tūristiem, kaut arī gan jau kontrabandas preces neiet līkumu šai tradicionāli iestaigātajai taciņai. Plašākā izpratnē Zelta trijstūris ir visai liela teritorija, kuras augšējais stūris aizsniedz arī netālo Ķīnu, šaurākā – nelielais Sop Ruak ciems, kam atļauts lietāt skanīgo nosaukumu un no kura ar laivu viegli nokļūt Taizemes kaimiņvalstīs. Pa dižo Mekongu kursē arī prāvāku kuģu satiksme, lielākoties uz Ķīnu. Ķīnieši arī pamanījušies atpirkt vai izīrēt nelielus zemes gabalus upes krastā, kur iekārtojuši piestātnes un noliktavas. Jā, kur tik viņu nav!
Apskatām Opija muzeju, neiztrūkstošās suvenīru un apģērbu bodītes un dodamies ekskluzīvā starpvalstu braucienā ar laivu pa Mekongu. Pabraucot pa upi nedaudz augšup, Mjanmas pusē uzcelts milzīgs kazino, ko bieži apmeklējot bagātākie taji un daudzu rietumvalstu tūristi. Lai arī Taizemes karalistē azartspēles ir aizliegtas (izņemot naivu Sprinta tipa loteriju), un varbūt tieši tāpēc – šī spēļu elle esot celta tieši par taju – visticamāk netīro – naudu. Bet tikai pārsimt metru tālāk atrodas nabadzīgo birmiešu zvejnieku bambusa būdeles.
Griežam atpakaļ un kādu gabaliņu braucam tuvu Laosas krastiem, kur aina ir vēl bēdīgāka. Upes malā kāda meitene skalo matus un divi gaužām mazi bērneļi paši mazgā savas bikšeles. Upes atteka izveidojusi palielu salu, kurā drīkst izkāpt bez kādām vīzām vai nodevām. Tas ir neliels ciems ar veikalu lapenēm. Audumi, apģērbi, somas, tarbas… sevišķi jau neatšķiras no Taizemes piedāvājuma. Vienkāršā krodziņā var dabūt kaut ko no Laosas virtuves un vietējo alu. Tomēr tūristus visvairāk pārsteidz daudzās pudeles, kurās vietējā kandžā kā formalīnā mākslinieciski ieritinātas nelielas čūskiņas. Šo dziru var arī degustēt. Pārdevējs, piemiedzot aci, stāsta, ka šis šķidrums uzlabojot libido un potenci, kā arī ieteicams zāļu tiesai vecākiem cilvēkiem, tātad – ārkārtīgi vērtīgs visiem dzertspējīgajiem. Taizemē, kur ir diezgan spēcīga Zaļo kustība un citi dabas aizstāvji, tādas lietas nepārdod.
Atgriežoties Sop Ruak piestātnē, uz kāpnēm mūs sagaida bariņš bērnu hmongu cilts tautastērpos. Viņu darbs ir bezgala skumjām acīm dziedāt dziesmiņu, kurā savārstīti vārdi no angļu, vācu, franču un holandiešu valodām, bet galvenā jēga – ka pietiktu arī ar desmit batiem. Tie, kuri fotografējas vai filmē viņus, kaut ko iedod. Kad tūristi aizgājuši, bērneļu acīs atgriežas dzīvesprieks un atsākas rotaļas – līdz nākamajai tūristu laivai.

Sievietes ar gulbja kaklu

Atceros no bērnu dienām Kinoceļotāju kluba vai sazin kā vēl stāstus par sievietēm kaut kur tālajā Birmā ar zelta riņķiem ap kaklu, kas to izstiepuši tik garu, ka, ja šos riņķus kādreiz noņemtu, nabadzītēm uzreiz pārlūztu sprands.
Jautājam vietējam gidam par iespējām redzēt sievietes ar garajiem kakliem. Savādā garkaklu karenu (padongu) cilts tiešām dzīvo tikai Birmas džungļos, tomēr mūsdienās daudzi no viņiem pārbēguši uz daudz pārtikušāko Taizemi, izveidojot pierobežas kalnos divus visai prāvus ciematus, kur nokļūt gan nav viegli. Par bēgļiem rūpējas Taizemes karaliste, kā arī Karenu nacionālās attīstības partija, iestāde, kas pirmkārt izklapatojusi nacionālo īpatnību veiksmīgu pārdošanu itin kā tautas attīstības interesēs. Tas izpaužas tādējādi, ka ik pa laikam nelielas padongu kopienas tiek izmitinātas tūristiem vieglāk pieejamās vietās, kur vīri, kam ar kakliem viss ir tāpat kā jebkurai citai tautai, pastrādā kādās liči augļu birzīs vai tabakas plantācijās, vai arī vienkārši vāc kalnos skudras, kas esot īpašs gardums karenu ēdienkartē (nez, vai tik atkal nav kādas mārketinga muļķības?), savukārt sievas un meitas gaida tūristus, auž, pārdod suvenīrus un savus foto. Gids brīdina, ka tas nebūšot lēti, vismaz 600 batu (ap Ls 9), kas ietver aptuveni 300 metru braucienu ar mankīkāru stāvā kalnā līdz akā opija pīpmaņu ciemam un atļauju apmeklēt garkaklu karenus. Takas sākumgalā piedāvā arī braucienu ziloņa mugurā, pati taciņa (kā nekā apmetne darbojas otro gadu) paspēta izlikt ar paretām akmens plāksnēm, pat pa ceļam jau piedāvā suvenīrus. Savā ziņā tā ir vilšanās, tomēr garkaklu karenu apmetnes apmeklējums, lai cik arī tas nebūtu komercializējies, vienalga ir ekskluzīvs pasākums.
Nesagatavotu tūristu varētu pārsteigt fotogrāfijas, kur tās pašas meitenes savus garos kaklus bez riņķiem un jebkādām problēmām mazgā upē. Izrādās, tie ir gana spēcīgi un attīstīti, kaut arī tradicionāli, palielinoties vecumam un tinumu skaitam, kļūst nudien iespaidīgi gari. Vispirms jāteic, ka tie nav nekādi riņķi, bet paresna, spirālē satīta stieple, turklāt meitenes to nēsā arī uz rokām un kājām, kur tai piemīt vairs tikai dekoratīva, ne stiepjoša funkcija. Parasti vecākajām padongu kundzēm kakla tinumu svars nepārsniedz piecus kilogramus, taču rekords esot 22 kg uz vairāk nekā 30 cm gara kakla (!).
Kā tas viss sācies, neviens lāgā pateikt nevar. Versijas ir vairākas: cilts vīri gribējuši padarīt savas sievietes tik dīvainas, lai citu cilšu veči uz tām vairs nemestu aci; kad vīri devušies džungļos medībās, sievietes palikušas apmetnē vienas un neaizsargātas, un, tā kā zināms, ka tīģeris savu upuri grābj pie rīkles vai, mazākais, pie locītavām, tinumi sievas sargājuši vismaz no pirmā uzbrukuma (vai gan kakls būtu jāstiepj tādēļ, lai tīģerim ērtāk aplauzt zobus?). Paši padongi stāsta, ka viņu ciltsmāte bijusi sieviešu dzimtes pūķis ar garu, zeltītu kaklu un tāpēc… Lai nu tā arī paliek.
Meitenes pozē cienīgi, par katru fotografēšanos pienākas ziedot vismaz 20 batus – kādu pusdolāru. (Runā, ka par ziedojumiem un pārdotajiem suvenīriem viņām sanākot ap 100 dolāriem mēnesī – salīdzinot ar citām nabadzīgajām kalnu ciltīm tā ir milzu summa.) Lielākā daļa pieklājīgi runā angliski – bizness ir bizness. Līdere šajā nozarē ir vecā – tā ap gadiem piecdesmit, spriežot pēc kakla tinumu garuma, – lai gan noteikt gadu skaitu austrumu sievietēm eiropietim nav viegls uzdevums. Cita, jaunāka meitene, no kuras nopērku foto, kurā viņa redzama bez tradicionālajiem tinumiem, labprāt pastāsta, ka no Birmas pārvākusies pirms četriem gadiem un šajā apmetnē dzīvojot otro sezonu (lietus periodā – lielajā padongu ciematā kalnos). Apmetnīte ir neliela, cik tad ilgi bildēsies un skatīsies! – pamazām apmeklētāji sāk kājot atceļu. Un pēkšņas pārvērtības – meitenes pēc stīvās sēdēšanas un pozēšanas beidzot tiek pie izkustēšanās, sāk spriņģot apkārt, sarunāties, smieties un pat koķetēt ar mums, pārpalikušajiem diviem interesentiem!
Kad esam nonākuši atpakaļ akā cilts ciemā, mūs ar neaprakstāmu smaidu sveicina vecās melnzobainās opija pīpmanīšas, kuru blāvajās acīs atspīd nevienam nezināmi džungļu magoņu lauki. Divdesmit batu – foto kopā ar vietējām superzvaigznēm – Misisisisis Opijpīpēm, piecdesmit batu – auksts rīsa alus no ciema vienīgās leduskastes. Aiz kādas nožēlojamas bambusa būdeles pamanu satelītantenu… Neaizmirstami.

Autors: Raitis Strautiņš

* čedi jeb stupa ir koniskas formas, biežāk slēgta tipa celtne, kurā var atrasties kāds nozīmīgs apbedījums, glabāties dažādas relikvijas, tā var kalpot arī vienkārši kā piemineklis kādam notikumam
** monkey-car – mērkaķauto, daļēji segts kravas auto, kas paredzēts tieši pasažieru pārvadāšanai
*** Mjanmu par Birmu sauca šo zemi kolonizējušie angļi. Pēc atbrīvošanās no Lielbritānijas, valsts atguvusi savu nosaukumu.
**** savdabīga angļu vārdu very good – ļoti labas – izruna.


Raksts paņemts no www.impro.lv

Taizeme pret histēriju

Kā liecina sausie statistikas dati, SARS epidēmija un ar to saistītā histērija nopietni ietekmējusi tūrisma industriju Dienvidaustrumu Āzijā. Turklāt tas attiecas ne tikai uz valstīm, kurās SARS patiešām ir problēma (Ķīna, Taivāna, Singapūra), bet arī uz tām, kur šī slimība nav izplatīta. Piemēram, Taizemē reģistrēti deviņi iespējami saslimšanas gadījumi (divi cilvēki miruši), taču visi inficētie vīrusu bija saķēruši ārzemēs.

Mērogi un priekšstati

Tūrisma industrija pasludināta par Taizemes prioritāti numur viens, taču gan Irākas karš un tam sekojošie terora draudi, gan SARS ievērojami pazeminājuši tūristu vēlmi doties uz šo valsti.

Reģionā kopumā tūrisma apjoms samazinājies par 50–60 procentiem. Liela nelaime esot tā, ka gan eiropieši, gan amerikāņi Dienvidaustrumu Āziju uztverot kā vienotu reģionu. Grūti viņiem ieskaidrot, ka SARS briesmas pastāv, piemēram, Ķīnas dienvidos, bet it kā netālu esošās valstis (tomēr vairāku tūkstošu kilometru attālumā) ir nesalīdzināmi drošākas. Turklāt daudzi joprojām jauc Taivānu un Taizemi, kas nav ne radnieciskas, ne ģeogrāfiski tuvas valstis. Otrs aspekts – Taizeme un tās kaimiņvalstis pēdējos gados bijušas iecienītas ķīniešu tūristu apmeklējuma vietas. Tagad lielai daļai ķīniešu (arī no Honkongas) izbraukšanas iespējas no dzimtenes ierobežotas.

Bet ko tur runāt par parastiem tūristiem, ja reiz pirms došanās uz Taizemi kolēģi (taču jau izglītoti ļaudis!) ne reizi vien visā nopietnībā apjautājās, kāda velna pēc pakļaut sevi nevajadzīgam riskam, rūpju māktiem vaigiem iesakot vismaz lietot sejas masku.

100 000 dolāru garantija

Tagad ar pilnu atbildību varu paziņot, ka aiz medicīniskajām sejas maskām paslēpušos cilvēkus Bangkokā un Siāmas līča pludmalēs var sastapt aptuveni tikpat daudz kā Rīgā vai Saulkrastos. Nē, tomēr samelojos – pilsētas ielās satiksmes regulētāji un neskaitāmo motorolleru un motociklu vadītāji tiešām lieto maskas, taču tikai tādēļ, lai satiksmes sastrēgumu pārpildītajā Bangkokā (ieskaitot priekšpilsētas, tur ir ap 10 miljonu iedzīvotāju) nesaindētos ar izplūdes gāzēm.

Daži maskoti indivīdi redzami arī lidostā, taču tie ir ļautiņi, kas ieradušies no vai arī dodas uz SARS skartajiem reģioniem. Tieši viņi tiek pakļauti skrīningam – tūlīt pēc ierašanās tiek pārbaudīts viņu veselības stāvoklis un izsniegta īpaša medicīniskā pase, lai attiecīgā viesa veselību varētu pārbaudīt ik pēc trim dienām desmit dienu ilgumā (SARS inkubācijas periods). Uz tiem, kas ieceļojuši no Eiropas, šie noteikumi, protams, neattiecas.

«Taizeme ir no SARS brīva valsts!» – šo apgalvojumu daudzkārt dienā nācās dzirdēt no visām oficiālajām un neoficiālajām personām, ar kurām izdevās tikties nedēļu ilgās vizītes laikā, kas notika pēc Taizemes Ārlietu ministrijas uzaicinājuma. Šī tēze dominēja arī preses konferencē, kas speciāli Eiropas valstu žurnālistiem un tūrisma aģentūru pārstāvjiem pirms nedēļas notika Sofitel Central Plaza viesnīcas konferenču zālē Bangkokā. Pavisam šis Mega Fam Trip, ko organizēja TAT jeb Taizemes tūrisma pārvalde, bija pulcējis 322 žurnālistus un 226 tūrisma industrijas darboņus no 28 Eiropas valsīm, ieskaitot NVS.

Ne jau velti Taizemes valdība garantējusi 100 000 dolāru lielu kompensāciju ikvienam ārvalstu tūristam, kurš ar SARS saslims, apmeklējot šo valsti. Šī programma darbojas no maija līdz oktobrim, taču pagaidām nevienam nav laimējies uz šo naudiņu pretendēt. Un, ja ņem vērā, ka šī slimība nebūt nav neārstējama (cilvēks no tās pat var atlabt pats, gluži kā no gripas vai pneimonijas), garantijas ir vairāk nekā nopietnas.

Lido un smaidi

Pašlaik situācija tūrisma jomā nav īpaši spoža. Pat slavenajos Bangkokas nakts tirdziņos daudzas tirdzniecības vietas palikušas tukšas, jo vienkārši nav pircēju. Viesnīcu menedžeri cenšas uzsvērt, ka pamazītēm pieprasījums atgriežas iepriekšējās sliedēs, taču, redzot pustukšo Royal Cliff Beach Resort (vienu no lepnākajām Pataijas viesnīcām), tam noticēt var ar lielām grūtībām.

Pašlaik arī nav īstā tūrisma sezona, jo strauji tuvojas lietus periods. Jau tagad Bangkokā pēcpusdienās parasti ir apmācies, laiku pa laikam nogāž kāda tropiska lietusgāze, kas, no vidusmēra eiropieša viedokļa, pašsajūtai nāk tikai par labu. Nonākot jūras (Taizemes jeb Siāmas līča) krastā, prioritātes, protams, mainās, jo saule ir neatņemama pludmales sastāvdaļa. Kā apgalvo vietējie, vislabākais laiks tūrismam tagad būs no novembra līdz februārim, taču tiem, kuri nevēlas brīvo laiku pavadīt, vaļājoties saulītē, arī lietus sezona nevarētu būt šķērslis ceļojumam uz kalnainajiem Taizemes ziemeļiem.

Pagājušajā gadā Taizemi apmeklēja 10,8 miljoni tūristu, un tika cerēts, ka šogad šis skaitlis pieaugs līdz 11,4 miljoniem. SARS dēļ pašlaik vairs netiek tik daudz domāts par pieaugumu kā par noturēšanos iepriekšējā gada pozīcijās.

Par vienu no galvenajiem tūrisma propagandētājiem kļuvusi lidsabiedrība Thai Airways, kas plāno tūrisma reklāmas kampaņā ieguldīt vienu miljardu batu (aptuveni 2,5 miljonus dolāru). Uz pēdējā žurnāla Time Āzijas izlaidumu vāka jau tagad redzama reklāma, kas aicina apmeklēt Tūkstoš smaidu zemi, kā nereti tiek dēvēta Taizeme. Sākot ar 23. jūniju, pērkot biļetes uz šīs sabiedrības reisiem, iespējams laimēt atpakaļceļa biļeti par brīvu; piedāvājums būs spēkā līdz septembrim.

Ko dara latvieši?

Taizemes vēstniecības Oslo, kuras interešu lokā ir arī Latvija, pirmais sekretārs Tanavats Sirikuls Neatkarīgajai stāstīja, ka pērn Taizemi apmeklējuši 600 tūristu no Latvijas. Tas nav daudz. Igauņu kolēģis no Postimees, kuru satiku Bangkokā, teica, ka uz šo zemi gadā vidēji dodoties vairāk par tūkstoti igauņu, bet arī tas nav salīdzināms ar padsmitiem tūkstošu tūristu no Zviedrijas, Norvēģijas vai Somijas. Problēmas rada vīzu iegūšana, jo jau vairāk nekā gadu tās nav iespējams nopirkt Bangkokas lidostā. Pases jāsūta uz Oslo, un tas prasa gan laiku, gan naudu.

Aptaujājot vairākas Latvijas tūrisma kompānijas, Neatkarīgā secināja, ka pieprasījums pēc Taizemes labumiem patiešām mazinājies. Menedžeri to saistīja ar SARS un iespējamajiem terora draudiem, taču situācija neesot tik dramatiska.

DominaTravel Latvia pērn līdz šim laikam uz Taizemi nosūtījusi 40 cilvēku grupu, šogad – tikai trīspadsmit. Relaks tūrei klientu skaits no janvāra līdz martam gada laikā samazinājies no 12 līdz desmit. Impro ceļojumi savukārt pērn uz Taizemi aizsūtījuši ap 140 cilvēku (daži tur uzturējušies tikai dažas dienas, ceļojot tranzītā). Februārī, vēl pirms SARS uzliesmojuma, ceļojumā devusies 20 cilvēku grupa. Maija sākumā pieteikušies vēl 20 tūristu, no kuriem tagad palikuši piecpadsmit. Vai cilvēki patiešām nobijušies, vai arī vienkārši mainījušies viņu plāni – grūti spriest.

Gribējāt teroristus? Atradām!

Vēl viens aspekts, kas ietekmē tūristus, ir bažas par starptautisko terorismu. Kaut gan Taizemē ir visai niecīga musulmaņu kopiena (aptuveni četri procenti, kas pārsvarā dzīvo valsts dienvidos, turklāt vairākums no viņiem ir vietējie taju tautības pārstāvji, kuriem nodrošinātas visas pilsoņiem paredzētās tiesības), procentuāli lielais Rietumu tūristu skaits padara Bangkoku par teroristiem vilinošu mērķi. Daudziem taču atmiņā palicis pret tūristiem vērstais terora akts Indonēzijas salā Bali.

Turklāt šogad Taizeme ir APEC (Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskā savienība) saimniece un oktobrī šeit gaida ierodamies pašu Džordžu Bušu. ASV Valsts departamenta pūles nodrošināt Taizemes valdības atbalstu karā pret starptautisko terorismu pēc principa «Kas nav ar mums, ir pret mums» izdarījušas lāča pakalpojumu šai zemei, kas spiesta demonstrēt izmisīgu cīņu pret teroristiem, kuru, visticamāk, pagaidām Taizemē ne-maz nav.

Jā, tieši pagājušonedēļ, laikā, kad Taizemes premjers Taksins Šinavatra viesojās ASV, tika arestēti trīs taji no valsts dienvidiem un izcēlās skandāls ar radioaktīvu materiālu (netīrās bumbas iespējamu sastāvdaļu) kontrabandu.

Taču šāda akcija, manuprāt, vairāk vērtējama kā ārpolitisks solis, lai pierādītu Vašingtonai, ka Taizeme ir uzticams sabiedrotais. Galu galā, balstoties uz likumu par terorisma apkarošanu, aizdomās var turēt ikvienu, kas atļāvies kartē apvilkt riņķīšus ap attiecīgo personu interesējošām vietām. Un pēc tam jau indivīdam nākas taisnoties, ka viņš šos objektus vēlējies tikai aplūkot, nevis uzlaist gaisā.

Štati gribēja, lai mēs atrodam un arestējam kādu potenciālu teroristu, un mēs to izdarījām – tāds zemteksts ir taju oficiālo personu paziņojumiem. Ne jau velti aplausus iepriekšminētajā preses konferencē izpelnījās harismātiskais Thai Airways šefs Kanoks Apiradi, kurš uz kāda žurnālista jautājumu par terora draudiem Taizemē atbildēja: «Vai tiešām jūs uzskatāt, ka, ja kādā Eiropas zemē arestēts aizdomās turēts terorists, šī valsts vairs nav droša?»

Bumba vai kokosrieksts

No savas puses varētu piebilst, ka Taizeme, lai ko nu tur sacītu oficiālas personas, tūristiem ir gana droša arī tāpēc, ka tā palikusi pusmilitāristiska valsts ar ļoti labu iekšējās drošības, izlūkošanas un novērošanas sistēmu. Brīžam pat nepameta sajūta, ka kāda lielā acs rūpīgi mūs pieskata un, tā kā tūrists jeb farangs (no vārda foreigner) šajā valstī ir gandrīz vai Dievs, patiešām bez liekām bažām devos Bangkokas kanālu rajonu tumsā, kaut gan Rīgā trīsreiz būtu pārdomājis, vai pēc saulrieta slaistīties pa Skonto halles apkaimi, par Maskavas priekšpilsētu nemaz nerunājot.

Kas attiecas uz terora aktiem – tikpat labi kādi fanātiķi var sadomāt uzspridzināt ASV vēstniecību Rīgā (trīs reizes pār kreiso plecu!). Vai tāpēc kāds met līkumu Raiņa bulvārim un Bastejkalnam?

Un vispār – risks, ka tevi džungļos vai, apmeklējot plantāciju, nositīs no palmas krītošs kokosrieksts, manuprāt, ir krietni lielāks nekā terora draudi. Atrasties vai neatrasties nepareizā laikā un nepareizā vietā – tas jau katram zvaigznēs ierakstīts…

Autors: Maris Krūmiņš
"Neatkarīgā Rīta Avīze"


Raksts paņemts no www.impro.lv