Iespējams, vienā no pēdējām vizītēm pirms amata termiņa beigām Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apmeklēja Kurzemi.
„Arī es varēju aizbraukt no šejienes”
V.Vīķe-Freiberga, kas Otrā pasaules kara noslēgumā bēgļu gaitās devās no Liepājas ostas ar vācu kuģi, iespējams, varēja būt to vidū, kuri laiviņās uz Gotlandi pārcēlās no Jūrkalnes. Prezidentes vecāki atbraukuši meklēt zvejnieku, kas ģimeni pārvestu uz Zviedriju, bet jūrā izbraukt bija bīstami gan vācu, gan padomju patruļkuģu dēļ, un zvejnieki par pārcelšanu prasīja samaksu tīrā zeltā. „Mūsu ģimenei zelta nebija, un vajadzēja atgriezties Liepājā,” teica V.Vīķe-Freiberga, noliekot ziedus pie piemiņas zīmes Jūrkalnē. Etnogrāfiskais ansamblis Maģie suiti, spītējot jūras vējam, kāpās prezidentei dziedāja: „Neviens mani nedzirdēja, kad jūrā(i) gavilēju.” Jūrkalnes pagasta padomes priekšsēdis Māris Dadzis atgādināja, ka reiz šai vietai viņi jau kopā braukuši garām – pirms dažiem gadiem ceļā uz Ventspili. Prezidente teica, ka apbrīno vietējo ļaužu stiprumu, saglabājot tradīcijas.
Nelaime aktualizē problēmas
Ierodoties ugunsgrēkā cietušajā sociālās aprūpes iestādē Reģi, prezidente vispirms nolika ziedus uz kāpnēm. Viesi apstaigāja apkārtni, lai saprastu, kā nelaimes brīdī rīkojās iemītnieki un glābēji. Prezidente gribēja zināt, vai visas izejas bija vaļā un vai pa tām varēja izkļūt. Direktora pienākumu izpildītājs Andis Sīlis un atstādinātā vadītāja Irēna Hartmane apgalvoja, ka visas durvis bija izmantojamas evakuācijai, bet gandrīz visi izkļuva laukā tikai pa centrālajām.
Apciemojot dažus Reģos palikušos viņu istabiņās, prezidente uzklausīja, ko par notikušo un nākotni domā iemītnieki. „Mēs bijām kā viena ģimene – brāļi un māsas,” teica vīrs, kurš gribēja, lai prezidente apsola, ka pansionāts tiks atjaunots vecajā vietā. Šeit viņi varēja strādāt palīgsaimniecībā, kopt lopus, ravēt dārzus, braukt uz mežu ogās. Citiem vārdiem – justies pilnvērtīgi. Visvairāk viņi satraucas, ka varētu tikt ievietoti noslēgtās palātās. Jautāta par nelaimes rūgto mācību, prezidente teica, ka tā aktualizējusi problēmu loku aprūpes iestādēs. Pēc viņas domām, to funkcijām nepietiek finansējuma, sevišķi ugunsdrošībā. Iespējams, pārbaudes un uzlabojumi novērsīs nelaimes citur. Pašlaik valstī esot tāda kā paaugstināta aktivitāte – mobilizācija, tiek pārbaudīta ugunsdrošība aprūpes iestādēs. Bieži vien naudas ir par maz, lai likuma prasības izpildītu. Arī augstāko amatpersonu reakcija neesot situācijas nopietnībai atbilstoša. Prezidente uzskata, ka labklājības ministrei vēl jāpārdomā atrašanās amatā un citi jautājumi. V.Vīķe-Freiberga saka: viens dežurants naktī uz tik daudziem slimiem cilvēkiem ir neadekvāti maz. Apstaigājot ēkas, viņai radies iespaids, ka diez vai ar evakuācijas izejām viss bijis kārtībā. Bet dzīvot vecā muižā tik skaistā vidē – tā ir liela privilēģija.
Vai var izdzīvot mazs novads?
Alsungas vēstures muzejā, tiekoties ar suitu pagastu vadītājiem, vietējiem etnogrāfiskā mantojuma kopējiem, kā arī folkloristiem, kuri Janīnas Kursītes vadībā vairākas sezonas te vākuši materiālus, Valsts prezidente uzdeva retorisku jautājumu: vai mūsdienās var pastāvēt mazs novads, kurā apvienoti tikai trīs pagasti. Viņa uzskata, ka risināmi daudzi jautājumi, kas tik tikko pa spēkam lielām pašvaldībām, jo sevišķi pansionātu, skolu uzturēšana. „Es atturēšos komentēt reģionālo reformu, – visu laiku par to vien dzirdu, un problēmas ir vienas un tās pašas. Progress ir tik vien tas, ka pagasti, kas jau apvienojušies, spējuši kaut kādu naudu piesaistīt un kaut ko uzcelt.” Mazs ļaužu skaits neko nevar uzturēt, uzskata prezidente, jābūt noteiktai kritiskajai iedzīvotāju masai. Par suitiem dzirdējusi jau bērnībā: tie esot citādi nekā pārējie, un tie jocīgi dziedot. Turklāt dziedājuši vīri, nevis kā tagad – sievas. V.Vīķe-Freiberga pat nodziedāja dziesmu, kas esot no suitu puses un ko viņa iemācījusies bērnībā.
Pēc pusdienām Alsungas Spēlmaņu krogā prezidente ar pavadītājiem devās uz Ķoniņciemu Turlavā.
Juris Lipsnis
2007. gada 9. marts.
Raksts paņemts no