Gan emocionāla, gan lietišķa vizīte

Iespējams, vienā no pēdējām vizītēm pirms amata termiņa beigām Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apmeklēja Kurzemi.

„Arī es varēju aizbraukt no šejienes”

V.Vīķe-Freiberga, kas Otrā pasaules kara noslēgumā bēgļu gaitās devās no Liepājas ostas ar vācu kuģi, iespējams, varēja būt to vidū, kuri laiviņās uz Gotlandi pārcēlās no Jūrkalnes. Prezidentes vecāki atbraukuši meklēt zvejnieku, kas ģimeni pārvestu uz Zviedriju, bet jūrā izbraukt bija bīstami gan vācu, gan padomju patruļkuģu dēļ, un zvejnieki par pārcelšanu prasīja samaksu tīrā zeltā. „Mūsu ģimenei zelta nebija, un vajadzēja atgriezties Liepājā,” teica V.Vīķe-Freiberga, noliekot ziedus pie piemiņas zīmes Jūrkalnē. Etnogrāfiskais ansamblis Maģie suiti, spītējot jūras vējam, kāpās prezidentei dziedāja: „Neviens mani nedzirdēja, kad jūrā(i) gavilēju.” Jūrkalnes pagasta padomes priekšsēdis Māris Dadzis atgādināja, ka reiz šai vietai viņi jau kopā braukuši garām – pirms dažiem gadiem ceļā uz Ventspili. Prezidente teica, ka apbrīno vietējo ļaužu stiprumu, saglabājot tradīcijas.

Nelaime aktualizē problēmas

Ierodoties ugunsgrēkā cietušajā sociālās aprūpes iestādē Reģi, prezidente vispirms nolika ziedus uz kāpnēm. Viesi apstaigāja apkārtni, lai saprastu, kā nelaimes brīdī rīkojās iemītnieki un glābēji. Prezidente gribēja zināt, vai visas izejas bija vaļā un vai pa tām varēja izkļūt. Direktora pienākumu izpildītājs Andis Sīlis un atstādinātā vadītāja Irēna Hartmane apgalvoja, ka visas durvis bija izmantojamas evakuācijai, bet gandrīz visi izkļuva laukā tikai pa centrālajām.
Apciemojot dažus Reģos palikušos viņu istabiņās, prezidente uzklausīja, ko par notikušo un nākotni domā iemītnieki. „Mēs bijām kā viena ģimene – brāļi un māsas,” teica vīrs, kurš gribēja, lai prezidente apsola, ka pansionāts tiks atjaunots vecajā vietā. Šeit viņi varēja strādāt palīgsaimniecībā, kopt lopus, ravēt dārzus, braukt uz mežu ogās. Citiem vārdiem – justies pilnvērtīgi. Visvairāk viņi satraucas, ka varētu tikt ievietoti noslēgtās palātās. Jautāta par nelaimes rūgto mācību, prezidente teica, ka tā aktualizējusi problēmu loku aprūpes iestādēs. Pēc viņas domām, to funkcijām nepietiek finansējuma, sevišķi ugunsdrošībā. Iespējams, pārbaudes un uzlabojumi novērsīs nelaimes citur. Pašlaik valstī esot tāda kā paaugstināta aktivitāte – mobilizācija, tiek pārbaudīta ugunsdrošība aprūpes iestādēs. Bieži vien naudas ir par maz, lai likuma prasības izpildītu. Arī augstāko amatpersonu reakcija neesot situācijas nopietnībai atbilstoša. Prezidente uzskata, ka labklājības ministrei vēl jāpārdomā atrašanās amatā un citi jautājumi. V.Vīķe-Freiberga saka: viens dežurants naktī uz tik daudziem slimiem cilvēkiem ir neadekvāti maz. Apstaigājot ēkas, viņai radies iespaids, ka diez vai ar evakuācijas izejām viss bijis kārtībā. Bet dzīvot vecā muižā tik skaistā vidē – tā ir liela privilēģija.

Vai var izdzīvot mazs novads?

Alsungas vēstures muzejā, tiekoties ar suitu pagastu vadītājiem, vietējiem etnogrāfiskā mantojuma kopējiem, kā arī folkloristiem, kuri Janīnas Kursītes vadībā vairākas sezonas te vākuši materiālus, Valsts prezidente uzdeva retorisku jautājumu: vai mūsdienās var pastāvēt mazs novads, kurā apvienoti tikai trīs pagasti. Viņa uzskata, ka risināmi daudzi jautājumi, kas tik tikko pa spēkam lielām pašvaldībām, jo sevišķi pansionātu, skolu uzturēšana. „Es atturēšos komentēt reģionālo reformu, – visu laiku par to vien dzirdu, un problēmas ir vienas un tās pašas. Progress ir tik vien tas, ka pagasti, kas jau apvienojušies, spējuši kaut kādu naudu piesaistīt un kaut ko uzcelt.” Mazs ļaužu skaits neko nevar uzturēt, uzskata prezidente, jābūt noteiktai kritiskajai iedzīvotāju masai. Par suitiem dzirdējusi jau bērnībā: tie esot citādi nekā pārējie, un tie jocīgi dziedot. Turklāt dziedājuši vīri, nevis kā tagad – sievas. V.Vīķe-Freiberga pat nodziedāja dziesmu, kas esot no suitu puses un ko viņa iemācījusies bērnībā.
Pēc pusdienām Alsungas Spēlmaņu krogā prezidente ar pavadītājiem devās uz Ķoniņciemu Turlavā.


Juris Lipsnis

2007. gada 9. marts.
Raksts paņemts no

 

Gan emocionāla, gan lietišķa vizīte

Iespējams, vienā no pēdējām vizītēm pirms amata termiņa beigām Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apmeklēja Kurzemi.

„Arī es varēju aizbraukt no šejienes”

V.Vīķe-Freiberga, kas Otrā pasaules kara noslēgumā bēgļu gaitās devās no Liepājas ostas ar vācu kuģi, iespējams, varēja būt to vidū, kuri laiviņās uz Gotlandi pārcēlās no Jūrkalnes. Prezidentes vecāki atbraukuši meklēt zvejnieku, kas ģimeni pārvestu uz Zviedriju, bet jūrā izbraukt bija bīstami gan vācu, gan padomju patruļkuģu dēļ, un zvejnieki par pārcelšanu prasīja samaksu tīrā zeltā. „Mūsu ģimenei zelta nebija, un vajadzēja atgriezties Liepājā,” teica V.Vīķe-Freiberga, noliekot ziedus pie piemiņas zīmes Jūrkalnē. Etnogrāfiskais ansamblis Maģie suiti, spītējot jūras vējam, kāpās prezidentei dziedāja: „Neviens mani nedzirdēja, kad jūrā(i) gavilēju.” Jūrkalnes pagasta padomes priekšsēdis Māris Dadzis atgādināja, ka reiz šai vietai viņi jau kopā braukuši garām – pirms dažiem gadiem ceļā uz Ventspili. Prezidente teica, ka apbrīno vietējo ļaužu stiprumu, saglabājot tradīcijas.

Nelaime aktualizē problēmas

Ierodoties ugunsgrēkā cietušajā sociālās aprūpes iestādē Reģi, prezidente vispirms nolika ziedus uz kāpnēm. Viesi apstaigāja apkārtni, lai saprastu, kā nelaimes brīdī rīkojās iemītnieki un glābēji. Prezidente gribēja zināt, vai visas izejas bija vaļā un vai pa tām varēja izkļūt. Direktora pienākumu izpildītājs Andis Sīlis un atstādinātā vadītāja Irēna Hartmane apgalvoja, ka visas durvis bija izmantojamas evakuācijai, bet gandrīz visi izkļuva laukā tikai pa centrālajām.
Apciemojot dažus Reģos palikušos viņu istabiņās, prezidente uzklausīja, ko par notikušo un nākotni domā iemītnieki. „Mēs bijām kā viena ģimene – brāļi un māsas,” teica vīrs, kurš gribēja, lai prezidente apsola, ka pansionāts tiks atjaunots vecajā vietā. Šeit viņi varēja strādāt palīgsaimniecībā, kopt lopus, ravēt dārzus, braukt uz mežu ogās. Citiem vārdiem – justies pilnvērtīgi. Visvairāk viņi satraucas, ka varētu tikt ievietoti noslēgtās palātās. Jautāta par nelaimes rūgto mācību, prezidente teica, ka tā aktualizējusi problēmu loku aprūpes iestādēs. Pēc viņas domām, to funkcijām nepietiek finansējuma, sevišķi ugunsdrošībā. Iespējams, pārbaudes un uzlabojumi novērsīs nelaimes citur. Pašlaik valstī esot tāda kā paaugstināta aktivitāte – mobilizācija, tiek pārbaudīta ugunsdrošība aprūpes iestādēs. Bieži vien naudas ir par maz, lai likuma prasības izpildītu. Arī augstāko amatpersonu reakcija neesot situācijas nopietnībai atbilstoša. Prezidente uzskata, ka labklājības ministrei vēl jāpārdomā atrašanās amatā un citi jautājumi. V.Vīķe-Freiberga saka: viens dežurants naktī uz tik daudziem slimiem cilvēkiem ir neadekvāti maz. Apstaigājot ēkas, viņai radies iespaids, ka diez vai ar evakuācijas izejām viss bijis kārtībā. Bet dzīvot vecā muižā tik skaistā vidē – tā ir liela privilēģija.

Vai var izdzīvot mazs novads?

Alsungas vēstures muzejā, tiekoties ar suitu pagastu vadītājiem, vietējiem etnogrāfiskā mantojuma kopējiem, kā arī folkloristiem, kuri Janīnas Kursītes vadībā vairākas sezonas te vākuši materiālus, Valsts prezidente uzdeva retorisku jautājumu: vai mūsdienās var pastāvēt mazs novads, kurā apvienoti tikai trīs pagasti. Viņa uzskata, ka risināmi daudzi jautājumi, kas tik tikko pa spēkam lielām pašvaldībām, jo sevišķi pansionātu, skolu uzturēšana. „Es atturēšos komentēt reģionālo reformu, – visu laiku par to vien dzirdu, un problēmas ir vienas un tās pašas. Progress ir tik vien tas, ka pagasti, kas jau apvienojušies, spējuši kaut kādu naudu piesaistīt un kaut ko uzcelt.” Mazs ļaužu skaits neko nevar uzturēt, uzskata prezidente, jābūt noteiktai kritiskajai iedzīvotāju masai. Par suitiem dzirdējusi jau bērnībā: tie esot citādi nekā pārējie, un tie jocīgi dziedot. Turklāt dziedājuši vīri, nevis kā tagad – sievas. V.Vīķe-Freiberga pat nodziedāja dziesmu, kas esot no suitu puses un ko viņa iemācījusies bērnībā.
Pēc pusdienām Alsungas Spēlmaņu krogā prezidente ar pavadītājiem devās uz Ķoniņciemu Turlavā.


Juris Lipsnis

2007. gada 9. marts.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif

Prezidente apciemos suitus un ķoniņus

Piektdien Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ieradīsies Jūrkalnē, Alsungā un Turlavā.

Paredzēts, ka pa ceļam no Liepājas prezidente Jūrkalnē noliks ziedus pie piemiņas zīmes Cerību bura latviešiem, kuri bēgļu gaitās devās uz Zviedriju. Pēc tam Alsungā viņa apmeklēs ugunsgrēkā cietušo sociālās aprūpes iestādi Reģi, plkst. 13.00 vēstures muzejā tiksies ar trīs suitu pagastu – Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku – pašvaldību vadītājiem, etniskās kultūras centra Suiti pārstāvjiem, folkloras pētnieci profesori Janīnu Kursīti. Valsts prezidente iecerējusi apspriest suitu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Kurzeme ir V.Vīķes-Freibergas mātes dzimtā puse, un par suitu dziesmām un novada savdabību prezidente dzirdējusi jau bērnībā. Kā saglabāt vēsturisko identitāti un vienlaikus panākt pagastu attīstību, kā tradīcijas savienot ar mūsdienu vērtībām un kā šo procesu ietekmēs administratīvi teritoriālā reforma – tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem prezidente cer rast atbildes. Pēc tikšanās Alsungā prezidente plāno apskatīt arī Turlavas Ķoniņciemu.


Juris Lipsnis

2007. gada 8. marts.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif

Glābj stirnu buku

Sestdien ap pusdienlaiku Alsungas ugunsdzēsēji saņēma izsaukumu uz Lapu kapiem.

Kāda ģimene, aizbraucot apkopt tuvinieku kapus, ieraudzījusi vārtiņu režģī iesprūdušu stirnu buku. Acīmredzot dzīvnieks kapsētā ielēcis pāri žogam, bet ārā nolēmis iziet kulturāli – pa vārtiem. Metāla režģim cauri tikusi vien galva un pleci, bet pakaļpuse iestrēgusi. Atpakaļgaitu ieslēgt neprazdams, pārgurušais un abos sānos ievainotais dzīvnieks, ierodoties glābējiem, vairs tikai žēli īdējis. Aleksandrs Štefaņuks un Andris Dāboliņš vispirms režģi atliekuši ar lauzni, bet pēc tam nolēmuši ķerties pie griezējinstrumenta. A.Štefaņuks turējis dzīvnieku, kamēr A.Dāboliņš iedarbinājis griezēja motoru. Sākumā gribējuši buku pie skaņas pieradināt, bet tas pēkšņi sasprindzinājis spēkus, atcerējies par atpakaļgaitu un – izrāvies gan no slazda, gan glābēja rokām. Pēc atvadu apļa pa kapiem izgājis, kā ienācis, – pāri žogam.


Juris Lipsnis

2007. gada 8. marts.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif

Taivāna ziedo Reģu iemītniekiem

Pirmdien Alsungā ieradās Taipejas (Taivānas galvaspilsētas) misijas Latvijā pirmais sekretārs Andijs Čins (Andy Chin), lai aprūpes nama Reģi direktora pienākumu izpildītājam Andim Sīlim pasniegtu čeku par 2000 dolāru.

Ne jau summā ir būtība

A.Čins teica, ka summa nav pārāk liela, bet ziedojuma mērķis ir arī citu valstu pārstāvniecības rosināt uz līdzīgu rīcību. Taivāna pati daudz piedzīvojusi dažādas katastrofas un saprot, ko nozīmē ciešanas. Pirms dažiem gadiem ap 2000 iedzīvotāju gāja bojā postošā zemestrīcē, kuras sekas jūtamas vēl tagad. A.Čins: „1992. gadā Latvijā tika atvērts Taivānas ģenerālkonsulāts, bet 1994. gadā Ķīnas Tautas Republikas spiediena dēļ diplomātiskās attiecības pārtrauktas.” Pārsteidzoši, bet Taivānā Latviju zina ļoti labi. Taivānieši uzmanīgi vērojuši Baltijas brīvības cīņas 90. gadu sākumā. Abas galvaspilsētas – Rīga un Taipeja – kļuvušas par sadraudzības pilsētām, arī Jelgavai un Balviem ir partneres Taivānā. Misija sadarbojas ar vairākām pašvaldībām. Dāvināti datori divām klasēm Latgales skolās, aparatūra slimnīcām, nauda bērnu plenēram Saldū. 15 gados kvalifikācijas kursos Taivānā bijuši 126 cilvēki no Latvijas. Aptuveni simts tur mācījies ķīniešu valodu.

Ņemot vērā ilgstošo sadarbību un uzzinot par nelaimi, misija nolēmusi palīdzēt cietušajiem un to ģimenēm. „Ar šo ziedojumu gribam Alsungas iedzīvotājiem sacīt, ka visi esam dzīvas būtnes, kurām ir līdzīga vērtību sistēma.” Alsungas pagasta padomes priekšsēdim Gunāram Blokam viesis pasniedza kompaktdiskus ar videofilmām par savu valsti un piedāvāja veidot sadraudzības pilsētu attiecības ar kādu viņa dzimtenes reģionu. G.Bloks: „Labprāt sadarbotos ar jūsu valsti, bet tikai uz vienlīdzīgiem noteikumiem, jo arī mēs vēlētos sniegt jums kādu atbalstu. Nevaram taču vienmēr būt tikai ņēmēji!” Aprūpes nama direktora pienākumu izpildītājs Andis Sīlis pateicās Taipejas misijas pārstāvim par līdzjūtību un teica, ka naudu ieguldīs saimniecības pārkārtošanā, lai pēc ugunsgrēka atjaunotu normālu darbību.

Kā Reģus atjaunot?

Saeimas deputātes no Jaunā laika, Latvijas un Taivānas parlamenta sadarbības grupas priekšsēde Ingrīda Circene un vietniece Silva Bendrāte, kas pavadīja viesi, pastāstīja, ka Taipejas misija meklējusi iespēju palīdzēt nelaimē cietušajiem un viņu grupa sameklējusi pašvaldību. Deputātes interesēja arī aprūpes iestādes atjaunošanas varianti. Viņas atzina, ka pēc daļas bijušo iemītnieku izvietošanas Gudenieku Saulrietos būtu apsverama iespēja atjaunot ēku Reģos un pēc tam darbību turpināt abās vietās – varbūt pat ar vienu administrāciju, lai ietaupītu naudu. Valstī uz ievietošanu šādās aprūpes iestādēs gaida daudz cilvēku, tukša nestāvēs neviena ēka. Viesi apmeklēja pansionātu. Taipejas misijas pirmais sekretārs iegriezās dažās istabiņās. Dace Ledaine, kas nodarbojas ar izšūšanu, viņam uzdāvināja izšūtu spilvendrānu, bet A.Čins apsolīja Daci apciemot vēl kādreiz un uzdāvināt diegus rokdarbiem.

Sociālās aprūpes centra Reģi ziedojumu konts Valsts kasē TRELLV22: konta nr. LV15TREL7181110000000, SAC Reģi, reģistrācijas nr. 90000035887. (Papildu informācija: S.Tamsonei Reģos, tālr. 63351125.)


Juris Lipsnis

2007. gada 8. marts.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif

Prezidente apciemos suitus un ķoniņus

Piektdien Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ieradīsies Jūrkalnē, Alsungā un Turlavā.

 

Paredzēts, ka pa ceļam no Liepājas prezidente Jūrkalnē noliks ziedus pie piemiņas zīmes Cerību bura latviešiem, kuri bēgļu gaitās devās uz Zviedriju. Pēc tam Alsungā viņa apmeklēs ugunsgrēkā cietušo sociālās aprūpes iestādi Reģi, plkst. 13.00 vēstures muzejā tiksies ar trīs suitu pagastu – Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku – pašvaldību vadītājiem, etniskās kultūras centra Suiti pārstāvjiem, folkloras pētnieci profesori Janīnu Kursīti. Valsts prezidente iecerējusi apspriest suitu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Kurzeme ir V.Vīķes-Freibergas mātes dzimtā puse, un par suitu dziesmām un novada savdabību prezidente dzirdējusi jau bērnībā. Kā saglabāt vēsturisko identitāti un vienlaikus panākt pagastu attīstību, kā tradīcijas savienot ar mūsdienu vērtībām un kā šo procesu ietekmēs administratīvi teritoriālā reforma – tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem prezidente cer rast atbildes. Pēc tikšanās Alsungā prezidente plāno apskatīt arī Turlavas Ķoniņciemu.


Juris Lipsnis

2007. gada 8. marts.
Raksts paņemts no

 

Traģiskākā ugunsnelaime

20070224_445571_ar.jpg

BEZ MĀJĀM. No Alsungas internātskolas Reģu iemītniekus veda izmitināt citās līdzīgās aprūpes iestādēs. Pēc postošā ugunsgrēka daudziem no viņiem tas bija jauns biedējošs pārdzīvojums.

Postošais ugunsgrēks pansionātā Reģi paņem 23 dzīvības

Stindzinošajā salā Reģu pansionāta krāsmatas pret debesīm iezīmējas biedējoši skaidri – zem iebrukušā pārseguma baļķiem un mūra drupām atrodas 23 cilvēku mirstīgās atliekas. Ļoti ticams, ka garīgās atpalicības dēļ daudzi no viņiem savu nāves brīdi pat īsti neapzinājās.

Sarkanīgu blāzmu virs sociālās aprūpes iestādes īsi pēc vieniem pamanījis pansionāta darbinieces Silvijas Teteres mazdēls Gusts – viņi mīt namiņā līdzās pansionāta galvenajai ēkai – 1890. gadā celtajai pilij. Zibenīgi zvanīts dzēsējiem, un abi metās glābt bezpalīdzīgos cilvēkus.

"Viņi liecās ārā pa logiem un bļāva. Es pat neatceros, cik no viņiem dabūju laukā – vilku, rāvu, stiepu… ar visu savu sāpošo muguru. Viena sieviņa man izmuka un ieskrēja tieši ugunī," atminas Silvija. Bēglei liktenis bija labvēlīgs. Sveika, vesela un smaidoša viņa pret rītu atradusies izdegušās ēkas pagrabā, samazinot bez vēsts pazudušo skaitu līdz 23. Šis dīvainais formulējums gan nenorāda uz izredzēm viņus atrast – vienkārši paies laiks, kamēr eksperti noskaidros pārogļojušos ķermeņu identitāti. Pēc veselības kartēm, žokļa kauliem, ja būs nepieciešams, arī pēc DNS. Izvest no degošās mājas izdevās 67 cilvēkus. Ugunsdzēsēji atzīst, ka upuru skaits ir tik milzīgs, jo daudzi pansionāta iemītnieki nav sapratuši, ka jābaidās no liesmām, nevis no glābējiem. "Viņi krampējās kāpņu margās, kliedza, rāvās atpakaļ," stāsta ugunsdzēsējs, kura komanda ieradās notikuma vietā no Alsungas – pirmā. Viņš un kolēģis. Ēka jau bijusi liesmās, un viena niecīga ūdens strūkla uguns spēku nav spējusi mazināt. Taču arī vēlāk, kad atbraukuši kolēģi no Kuldīgas un Ventspils, glābšanas darbi nesekmējās. Milzīgā aukstuma dēļ aizsala šļūtenes. Tērauda jumts karstumam un dūmiem nav ļāvis brīvi celties augšup, bet spiedis uz leju, kur atradušies cilvēki. Lielākā daļa upuru nosmaka un sadega mansardā. "Vislabākie palika tur augšā. Manā nodaļā," klusi saka aprūpētāja Dace. Jumta stāvā dzīvoja cilvēki, kuru atpalicība nebija tik izteikta. Viņi prata daudzmaz rūpēties par sevi, arī strādāja vienkāršus darbus.

Pilī bija malkas apkure, un tradicionāli – auksts laiks veicina ugunsnelaimes, jo krāsnis tiek pārkurinātas. Šoreiz dūmu ejas diezin vai var vainot – janvārī skursteņi tika tīrīti, turklāt pils aizdegšanās laikā krāsnis vairs nebija karstas. Ugunsdzēsēji sliecas domāt, ka nelaimi izraisīja elektrības tīkla pārslodze. Vairākās istabiņās aukstajā naktī tika lietoti elektriskie sildītāji. Alsungas pagasta priekšsēdētājs Gunārs Bloks vairās kādam pārmest notikušo, arī augstākiem spēkiem: "Dievam nav ne vainas – problēma ir centrālapkures trūkumā." Pagastvecis uzskata, ka šāda veida iestādēs – slimnīcās, pansionātos – jābūt centrālapkurei. Trešā versija par ugunsnelaimes cēloni ir personālam. Direktore Irēna Hartmane teic – visticamāk, kāds aizmidzis ar cigareti zobos. Viņa, tāpat kā pārējie darbinieki, vedusi savus aprūpējamos ārā no degošās mājas, taču vienīgo ceļu ātri vien aizšķērsojušas liesmas. Palīdzēt centās arī pansionāta iemītnieki – kā nu kurš mācēja. Artūrs Tamašs, kam līdztekus daudzām citām problēmām ir arī redzes invaliditāte, Neatkarīgajai satraukts stāsta: "Es nekā neredzu. Skrēju pa istabām celt citus augšā, bet ieskrēju stenderē. Redzi – acs tagad zila. Labi, ka savu pulksteni paguvu paņemt. Man ir runājošs pulkstenis. Padomā tikai – viņi visi tur sadega!"

Dramatiski noritējusi izglābto pārvešana uz Alsungas internātskolu. Aprūpējamie bija ļoti satraukušies, un tikai nomierinoši medikamenti līdzēja mazināt viņu paniku, ļaujot pievērsties praktiskām problēmām. Piemēram, kādas mantas kuram sadegušas, kā tikt pie pensijas, ja šodien pastniece atnesīs naudiņu, bet ieraudzīs, ka māja nodegusi, un visbeidzot – "uz kurieni mūs vedīs". Turpat Reģos neizdegušajās ēkās paliks ap desmit pastāvīgo iemītnieku, savukārt 48 cilvēki vakar tika izmitināti sešās līdzīgās sociālās aprūpes iestādēs citur Kurzemē un Pierīgā. Informāciju par konkrētu personu šābrīža atrašanās vietu iespējams iegūt, interesējoties pa tālruni 3351125, savukārt par cietušajiem un mirušajiem jātaujā, zvanot pa 3374402 – vietējai policijai. Līdz vakaram gan bija zināms tikai par vienu smagi ievainoto. Šo sievieti aizveda uz apdegumu centru Rīgā, jo, metoties cauri liesmām, viņa guva ļoti plašus apdegumus. Vieglāk cietuši pāris ugunsdzēsēju – vienam uzkrita krāsns atlūza, otrs sagriezies, dauzot ārā logus. Pansionāta darbinieki stāsta, ka ugunsdzēsēji strādājuši asiņainām rokām, darījuši visu, kas bija viņu spēkos. Taču šie spēki acīmredzami bijuši par vājiem, un, domājams, par izvēlēto glābšanas un dzēšanas taktiku dienestam tagad nāksies nopietni izskaidroties.


Imants Vīksne

2007.gada 24.februāris

Raksts paņemts no

logo_nr.gif

Sēro par ugunsnelaimē zaudētajiem

20070228_149699.jpg

KĀ TĀLĀK? Pansionāta noliktavas pārzine Silvija Tetere zaudējusi tuvu cilvēku, un no patversmes paņemtā kucīte Dina diezin vai spēs viņu aizstāt: mežonīgā uguns suni tā iebiedējusi, ka pie pirmās izdevības tas cenšas bēgt uz mežu

Sēro par ugunsnelaimē zaudētajiem

Reģos sadega Cīravas maniaka dēls.

Postošais ugunsgrēks garīgi slimo cilvēku pansionātā Alsungas pagasta Reģos ir paņēmis arī Andra Šlitera dzīvību, kuram smaga dzīve bijusi kopš bērnības – tēvs puisi turēja ķēdē pie suņubūdas.

Visticamāk, Andris un vēl 23 krāsmatās atrastie mirušie tiks guldīti tuvējos Lāču kapos – pēc tam, kad darbu būs pabeiguši tiesu medicīnas eksperti. Reģu noliktavas pārzine Silvija Tetere drūmi piebilst, ka būs kopīgs apbedījums: "Ko tad tur var identificēt? Daudz ko glābēji ārā iznesa saliktu mazos maisiņos." No visiem 90 pils iemītniekiem tieši Andris kundzei bija kļuvis īpaši tuvs, un pansionātā viņa strādā jau ilgi – kopš 1974. gada. Savukārt puisis Reģos ievietots 1997. gadā. Bezpalīdzīgs, iebaidīts, noslēdzies sevī.

Viņa dzīvesstāsts plašākai sabiedrībai kļuva zināms tikai pēc ilgāka laika, kad tēvam par meitas (Andra pusmāsas) izvarošanu tiesa piesprieda 14 gadu cietumsodu. Par Cīravas maniaku iesauktais Vilnis Šliters garīgi atpalikušo jaunieti bieži sēja ķēdē pie suņubūdas. Dienām ilgi viņš tupējis pie tās, ieskavotajām kājām asiņojot. Reizēm viņam pameta kaut ko ēdamu, reizēm turēja badā. Kaut arī vietējie par šīm šausmām zinājuši, krimināllieta netika ierosināta. Pietrūka pierādījumu, jo no mājiniekiem neviens liecināt neuzdrošinājās, bet pats Andris nebija vērā ņemams runātājs. Viņa pusmāsu Evitu patēvs sistemātiski izvarojis jau pusaudzes vecumā, turklāt viņas mātei noskatoties. Pēc dažiem gadiem tādas pašas šausmas nācās piedzīvot Evitas meitai. Tikai internātskolas pedagogu aizdomas, ko raisīja meitenītes dīvainā uzvedība, ļāva beidzot notiesāt Cīravas maniaku. Līdz tam – visi zināja, un visi klusēja.

Strutainās rētas uz Andra kājām ilgi nav dzijušas, un krietns laiks bija nepieciešams, lai puisis garīgi atkoptos – cik nu tas vispār bija iespējams. S. Tetere atzīst – tas ir brīnums, ka tēva ļaunums neradīja vēl lielāku ļaunumu dēlā. Pansionāta darbinieku un šaušalīgajā ugunsgrēkā izdzīvojušo iemītnieku atmiņā Andris paliks draudzīgs, labestīgs, izpalīdzīgs. Traģiskajā naktī viņš gulēja jumta stāvā, no kurienes izglābties neizdevās tikpat kā nevienam. Un tieši mansardā dzīvojuši spējīgākie un gudrākie Reģu cilvēki. Andris no iebiedēta un aprobežota radījuma bija pārvērties līdz nepazīšanai: darbīgs, vienmēr labā garastāvoklī. Viņa rīts allaž sācies ar tējas krūzi Silvijas namiņā – turpat pie pils. "Pie manis viņam bija otras mājas. Pat durvju atslēgu iedevu. Tāds labs cilvēciņš bija." Pēc brokastīm abi gājuši dienas darbos. Andris palīdzējis ar saimniecības lietām, izcilāt smagos pārtikas maisus, nesis malku. Sava brīvprātīgā palīga trūkumu Silvija izjūt skaudri, jo arī viņu pašu liktenis nav žēlojis. Vīrs ticis nošauts pīļu medībās. Znots gājis bojā autokatastrofā. "Ir grūti aptvert notikušo. Vēl nesen priecīga cēlos, lai dotos uz darbu, bet tagad… Visi, kam vēl tikko galvu noglaudīju, pazuduši oglēs."

Vakar Latvijā pie visām ēkām plīvoja valsts karogi ar sēru lentēm – pieminot 25 bojā gājušos un viņu vidū – arī Cīravas maniaka dēlu Andri.


Imants Vīksne

2007.gada 28.februāris

Raksts paņemts no

logo_nr.gif