Murkšķa diena

Tieši tā – nemeklējiet ciparus kalendārā, neklausieties laika ziņas radio un, ja gadījumā tieši šobrīd ārā lielām, baltām pārslām snieg – neticiet. Tas viss ir blēņas! Īstenībā pavasaris ir klāt! To gluži konfidenciāli, bet autoritatīvi apgalvo Rīgas Zooloģiskā dārza Informācijas dienesta darbinieki, kuri to savukārt uzzinājuši no visdrošākajiem avotiem.
Pirmie par pavasara iestāšanos informēja Zooloģiskā dārza jūras kraukļi, kas enerģiski ķērušies pie ligzdu taisīšanas. Divas ligzdas jau gatavas, bet trešā, visticamāk, tiks pabeigta jau šodien. Parasti jūras kraukļi jeb kormorāni, kurus var apskatīt pirmajā baseinā pa kreisi no zoodārza galvenās ieejas, ligzdas sāk post tikai marta beigās.
Par nākamajiem pavasara vēstnešiem kļuvuši mūsu pašu eži. Cilvēki vairākkārt zvanījuši uz Zooloģisko dārzu. Lai apvaicātos, vai tas ir normāli, ka februāra vidū pa Latvijas meža takām klaiņo miegaini eži. Viens tāds pat atvests uz zoodārzu.
Bet pēdējos, drošos signālus par pavasara iestāšanos zoodārza darbinieki saņēma vakarrīt, kad no stepes murkšķa, kuru sauc arī par baibaku, migas atskanēja skaļi izmisuma pilni brēcieni pēc brokastīm. Lieta tāda, ka murkšķi rudens pusē dodas pagulēt un Latvijas apstākļos guļ līdz pat marta beigām vai aprīļa sākumam, un mostas tikai tad, kad pavasaris ir klāt. Visu ziemu murkšķis guļ stīvs un auksts, un nezinātājs to var noturēt pat par mirušu. Tik agri šis tik daudz pieredzējušais murkšķis vēl nekad nav modies, tāpēc zoodārza darbinieki apgalvo, ka pavasaris patiešām ir klāt.


Marta Indrika

2000.gada 18.februāris

Raksts paņemts no

logo_rb.gif

Modē murkšķis

Ārzemēs aizvien populārāks mājdzīvnieks kļūst murkšķis. Līdzīgi kā suni viņu var vest pavadiņā, un dzīvnieks sargā māju. Pats labākais, ka murkšķi visu ziemu nav jābaro, jo viņi guļ ziemas miegā.


Staburags

2006.gada 17.augusts

Rakts paņemts no

logo_st.gif

Liela jezga ap mazu murkšķi

Iedomājieties, ka pieauguši cilvēki Amerikā katru gadu 2. februārī kuplā skaitā dodas uz kalniem, kur nostājas pie kāda murkšķa alas un gaida, kamēr šis dzīvnieks līdīs laukā, lai novērotu, vai viņš nobīsies vai nenobīsies no savas ēnas (it kā apkārtstāvošais bars nevarētu nobiedēt jebkuru dzīvu radību zemes virsū). Absurds?
Nepavisam. ASV un Kanādā ir pilnīgi oficiāla Murkšķa diena (groundhog day). ASV šo dzīvnieku sauc Panksatonejs Fils, bet Kanādā – Vairtons Villijs. Eiropieši par to tikai pasmietos, taču amerikāņiem un kanādiešiem abi šie murkšķi ir nopietna alternatīva laika prognozei, bet viņu balstiņas ir tikpat kā sludināšana. Murkšķa dienas fenomenu Kanādā daži skaidro ar kanādiešu cenšanos neatpalikt no amerikāņu popkultūras. Nav skaidrs, kam gan tādā gadījumā to ieviesa ASV.
Nopietni cilvēki par to ironizē, bet šā gada notikumi ar nabaga Vairtonu Villiju aizkaitināja kolēģa draudzeni no Toronto ne pa jokam. Karīna Dziļums raksta:
«Ak Dievs, kā man viss noriebies. Ar šo mazo vēstulīti es vēlos pastāstīt, cik sasodīti nikna es esmu uz mūsu valdību. Šādi jūs rīkojaties ar manu nodokļu maksātāja naudu, ko?!
– Mums Kanādā ir tāda diezgan muļķīga tradīcija, kas saucas Murkšķu diena. Šie diezgan stulbie radījumi dzīvo klintīs un alās, un tie spēj izgrauzties cauri visam, pilnīgi jebkam. Viņi ir tīrais posts. Ir tāds ticējums – ja murkšķis izlien no savas alas un neredz savu ēnu saules gaismā, tad mums būs agrs pavasaris (to gan īpaši varēja redzēt šodien, biezajā miglā, ha!). Turpretī, ja murkšķis ierauga savu ēnu, tad viņš nobīstas un ielien atpakaļ savā alā, un tad nu pavasaris vēl aizkavēšoties par divām nedēļām.
Lai vai kā, mūsu Vairtons Villijs nobeidzās, un šamajam nu rīkos svinīgas bēres uz valsts rēķina. Tā nu viņš tagad guļ savā zārciņā ar naudiņām uz actiņām. Premjerministrs gatavojas stāties goda sardzē.
Kurš maksās? Nodokļu maksātāji, protams. Es nupat noskatījos ziņu pārraidi, kurā rādīja šo muļķīgo dzīvnieku šķirstiņā.
Viņu apbērēs kā cilvēku. Tai pašā laikā mums ir cilvēki, kas dzīvo uz ielām un kuriem nav pat tādu tiesību kā dzīvniekiem. Saproti, mums ir citas lietas, kur būtu nepieciešams izmantot valdības naudu. Lai gan murkšķis ir vecs, tomēr tam nav nozīmes, dzīvnieks paliek dzīvnieks…
Okei, es esmu izkratījusi sirdi, bet mēs tomēr netiekam vaļā no tās murkšķa lietas. Nupat avīzes uzoda, ka viņš bija nobeidzies jau labu laiku atpakaļ. Acīmredzot, kad viņu gāja modināt, viņš jau bija pagalam. Tas dzīvnieks zārciņā bija viltojums. Tagad mums pat darbavietā visiem bija liela izsmiešanās par šo jezgu ap vienu beigtu grauzēju.»


Vita Holma

1999.gada 10.februāris

Raksts paņemts no

logo_ja.gif

Pastaiga mākoņos Akmens jūrā

Katram svešiniekam jāsatrūkstas no murkšķu kareivīgajiem uzbļāvieniem.
Berhtesgādenes Alpi ir ideāla vieta, lai līdzenumā dzimis cilvēks inficētos ar kalnu vilinājumu. Šeit atrodams gandrīz viss, ko sirds kāro — fascinējoši ezeri, galvu reibinoši ūdenskritumi, leģendām apvītais Vacmans, noslēpumainā un skarbā Akmens jūra.
Vilinājums kāpt mākoņos
Kalnu vilinājums ir īpaša slimība. No tās nav pasargāts neviens, kam reiz izdevies uzkāpt vismaz kilometru vai divus tuvāk debesīm un vārda tiešākajā nozīmē pastaigāties mākoņos vai pat virs tiem. Mūsu vecmāmiņām, kas ar mediju starpniecību seko valsts mērogā pazīstamu alpīnistu gaitām, kalnos kāpšana vispirms asociējas ar bīstamiem piedzīvojumiem grūti aizsniedzamās smailēs. Daudzi vidējās paaudzes pārstāvji šo slimību vieglākā formā izslimojuši paši, studentu gados apceļojot Kaukāzu un citas toreiz plašās padomjzemes kalnu bagātības. Viņiem mīļš pārrunu temats arvien ir patiešām apjomīgais mugursomu svars, ko šobrīd vairs negribas velt plecos. Vēl kāds, iespējams, teiks, ka tūrisma inventārs, kas nepieciešams, lai uzkāptu Monblānā, maksā daudzkārt dārgāk nekā vienkāršs ceļojums līdz Francijai. Un šajos laikos… Bet, lai pastaigātos mākoņos un justos tuvāk debesīm, nav jārāpjas tik augstu un var iztikt bez visa minētā. Kalnu īpašais skaistums izbaudāms arī, kāpjot pa labi iekārtotām un relatīvi drošām takām, nakšņojot ērti aprīkotās kalnu mājās un, ja maks to atļauj, pārtiekot no tur pieejamajiem labumiem. Ja ne, rupjmaizes kukulis un desa jau nesver nemaz tik daudz. Un, mīļās vecmāmiņas, Alpu takas noteikti ir drošākas nekā Rīgas ceļu satiksmes džungļi. Patiesas briesmas šādā ceļojumā ir tikai vienas — neārstējami saslimt ar kalnu vilinājumu.
Ezeru karalis
Unikāla Berhtesgādenes zemes dabas bagātība ir neskaitāmos tūrisma ceļvežos izslavētais Karaļezers. Milzīgā klinšu plaisā iekārtojies savdabis ir 7,7 kilometru garš un platākajā vietā nedaudz vairāk kā kilometru plats. Virs ūdens redzamā Vacmana masīva klinšu siena šeit stateniski paceļas daudzu simtu metru augstumā. Tieši tikpat vertikāli tā turpinās arī vēl gandrīz divus simtus metru ezera dzelmē. Karaļezers patiešām ir ezeru karalis. Tā dzidrais, tīrais ūdens ne vien priecē acis ar burvīgām krāsu spēlēm, bet var lepoties arī ar dzeramā ūdens kvalitāti un daudzām vērtīgām zivju sugām.
Lai saglabātu šo ūdens kvalitāti, 18 kuģīši, kas ezerā nodrošina satiksmi, strādā ar elektromotoriem. Civilizācija ezeram piekļaujas tikai vienā tā galā. Citur piekļūt Karalim ar kājām iespējams vienīgi, daudzu stundu garumā pārvarot klinšainas kalnu takas. Pasaulslavena svētceļojumu vieta ir Santbartalome. Neatkārtojamos dabas šedevrus — Vacmana Austrumu sienu (augstāko šāda veida klinšu veidojumu Austrumalpos) un tās pakājē esošo pussalu — papildina arhitektu radītais meistardarbs — Santbartalome baznīca. Tai blakus iekārtojies cits tūristu iecienīts objekts — vietējais restorāns ar Bavārijai raksturīgi plašu alus dārzu. Vienīgi alus dārza darba laiks atšķiras no lielpilsētās pieņemtā. Tas pakārtots kuģu satiksmei, jo nakšņošanas iespējas Santbartalome nepiedāvā.
Oberzē un ūdenskritumi
Klinšu ielokā aiz Karaļezera izvietojies nelielais, bet ne mazāk gleznainais Oberzē. No kuģu piestātnes tas desmit minūtēs sasniedzams pa tūristiem pieblīvētu, bet citādi ērtu celiņu. Šeit paveras elpu aizraujošs skats gan uz pašu ezeriņu, gan netālu atrodošos Rotbaha ūdenskritumu. Ūdeņiem bagātais kalnu strauts gāžas pār vertikālo klinšu sienu no daudzu desmitu metru augstuma. Rotbaha ūdenskritums ir lielākais Berhtesgādenes nacionālajā parkā, taču ne vienīgais. Kuģojot pa Karaļezeru, skatienu visupirms piesaista Karaļstrauta ūdenskritums. Īsta ūdenskritumu paradīze, netālu ir arī Vimbahas aiza.
Teikām apvītais bargais kalns
Berhtesgādenes zemes lepnums un zīmols ir Vacmans, kas var lepoties ar otro debesīm tuvāko virsotni Vācijā. Turklāt tas ir augstākais kalns, kas "ar abām kājām" ieaudzis Vācijas zemē. Kā zināms, dižākā Vācijas virsotne — Cūgšpice — ar vienu pusi balstās Austrijā. Teika stāsta, ka reiz dzīvojis ļoti bargs karalis Vacmans. Gan viņš, gan viņa ģimene nežēlīgi izturējusies pret cilvēkiem un dzīvniekiem. Reiz karalis iebrucis kādā mājā kalnos un viņa asinssuņi saplosījuši tās iemītniekus. Vecā zemniece pirms nāves nolādējusi karali ar visu viņa ģimeni, un tie pārvērtušies akmenī. Vecos zīmējumos kalna siluetā prasmīgi ievīti Vacmana, viņa sievas un bērnu attēli. Kartēs oficiāli uzrādīto Mazo Vacmanu parasti sauc par Vacmana sievu, bet mazās virsotnes par Vacmana bērniem. Rokoperu paaudzei šis vārds saistās ar populāru Bavārijas mūziklu "Vacmans sauc".
Virsotņu mednieki
Lai iekarotu abas Vacmana dižākās virsotnes — 2713 metru augsto Mitelšpici un metru zemāko Dienvidu virsotni Zīdšpici (SŅdspitze), nepieciešama zināma pieredze alpīnismā. Savukārt Hoheku (2651 metrs) var sasniegt katrs, kam pietiek uzņēmības kopumā stundas sešas naski cīnīties augšup. Atsevišķas grūtākās vietas pie kores papildus nodrošinātas ar trosēm, un labos laika apstākļos nesagādā būtiskas grūtības. Saulainā vasaras dienā gadījās tur satikt gan kungus krietnā pensijas vecumā, gan arī kādu suni, kas uzticīgi pavadīja kāpienā savu saimnieku. Savukārt 1930 metru augstumā izvietotā Vacmana māja, kas pieder Vācu Alpu biedrības Minhenes sekcijai, gādā par to, lai kāpienā varētu iestiprināties, un tas augšup un lejup nebūtu jāveic vienā dienā. Līdz šejienei caurmērā trīsarpus stundu laikā var ērti uzčāpot, lietojot arī tikai divas ekstremitātes. Skats, kas te paveras, noteikti ir izlieto sviedru vērts.
Ziedi Akmens jūrā
Vientulīgāku taku meklētājiem kā radīta ir no Karaļezera uz dienvidiem izvietotā Akmens jūra, kas ir Berhtesgādenes Alpu apjomīgākais kalnājs. Tā ir ārkārtīgi savdabīga, interesanta un romantiska vieta, kurā kaut ko savai sirdij var atrast gan sapņotājs, gan asu izjūtu cienītājs. Reiz šeit patiešām bijis kādas jūras dibens, bet šobrīd izrobotās akmens mežģīnes meistarīgi papildinātas ar krāšņiem ziediem. Dabas akmensdārzos skatu priecē gan nebeidzami spilgti Alpu rožu lauki, gan neiedomājami pārdrošas dažādu citu ziedu kombinācijas.
Varonīgie trokšņotāji
Nepamanīti un klusumā šo skaistumu baudīt gan neizdodas. Katram svešiniekam te vispirms jāsatrūkstas no murkšķu kareivīgajiem uzbļāvieniem. Precīzāk šim dzīvnieciņam gan piestāvētu vārds "bļauris". Murkšķa kaujas sauciens ir kaut kas vidējs starp svilpienu un kliedzienu, pirmajā reizē pat nevar īsti saprast, vai trokšņotājs ir dzīvnieks vai putns. Tomēr, paraugoties skaņas virzienā, viss top skaidrs. Parasti murkšķis par apmešanās vietu ir izvēlējies kādu augstāku akmeni un nesteidzas no tā pazust. Ar popzvaigznes cienīgu pašapziņu dzīvnieciņš, balss saites nežēlodams, gādā, lai tiktu pamanīts. Nereti turklāt vēl pakaļkājās izslējies. Šķiet, krietna kaķa lielumā esošais žurkveidīgais radījums par katru cenu grib tapt novērtēts un nofotografēts. Tuvojoties kārtējam bļaurīgajam eksemplāram, allaž atkārtojas viens un tas pats scenārijs: murkšķis nebēg, bet nikni kliedz, respektīvi, svilpj nācējam virsū. Tikai pašā pēdējā brīdī tas naski pazūd kaut kur zem akmens. Šāda uzvedība iesākumā liekas amizanta un liek pasmaidīt, taču, ja labi padomā, dzīvnieciņa rīcība ir īsta varonība. Viņš taču "meties uz ambrazūras", piesaistot potenciālā ienaidnieka uzmanību tik ilgi, lai sugas brāļi un citi kalnu iemītnieki pasteigtos noslēpties! Tiesa gan, ne visi šejienes četrkājaiņi uzskata par vajadzīgu slēpties no cilvēka. Daļēji stirnām, daļēji kalnu kazām līdzīgie skaistuļi, ko vācu valodā sauc par gemzēm, ar interesi brīdi no augšas raugās svešiniekā, taču tad mierīgi turpina ēst. Sak, tāds nabaga divkājainis jau mani te tik un tā nepanāks…
Takas un virsotnes Akmens jūrā
Akmens jūru no dažādām pusēm var sasniegt pa vairākām takām, no kurām ikviena prasa vismaz trīs līdz četru stundu ilgu kāpienu. Taču, reiz ticis tur, kur mežs vairs neaug, kalnākāpējs var kūņoties savdabīgajā Alpu augu un akmeņu valstībā dienām ilgi. Pieredzējušiem virsotņu medniekiem šeit paveras iespēja savai kolekcijai pievienot virkni lielisku trofeju: Funtenzētauernu, Lielo Hundstodu, Šēnfeldšpici un vairākas citas vieglāk vai grūtāk sasniedzamas vietas, no kurām augstāk vairs nav kur kāpt. Iesācēji var izmēģināt spēkus, uzkāpjot Fīkogelā. No Funtenezera puses šī virsotne izskatās respektabla un grūti sasniedzama, taču no otras puses kāpiens ir tīrā pastaiga.
Velna dzirnavas
Patvērumu Akmens jūrā piedāvā trīs kalnu mājas: Vācu Alpu biedrības Berhtesgādenes sekcijai piederošā Kerlinga māja, Ingolštates sekcijai piederošās Rīmana un Ingolštates māja. Nakšņošanai kalnu mājā obligāti līdzi jāņem savs guļammaiss, savukārt matracis, spilvens un segas atrodami uz vietas. Brokastis nakšņošanas cenā neietilpst, taču Vācu Alpu biedrībai piederošajās mājās ir atļauts patērēt līdzi atnesto pārtiku, tikai šīs pārtikas iepakojumu un citus atkritumus pašam arī jānogādā atkal lejā. Kērlinga māja izvietojusies pie mazā, neparastā Funtenezera. Tas atrodas aptuveni kilometru augstāk par Karaļezeru. Funtenezera notece uz Karaļezeru iesākumā plūst pazemē. Vietā, kur tā iztek no ezera, dzirdamas neparastas skaņas, kas te uzceltajām dzirnavām devušas nosaukumu "Velna dzirnavas".
No Santbartalome uz Funtenezeru ved salīdzinoši ērti un droši iekārtota taka, kas no kāpēja prasa izturību kilometru lielās augstuma atšķirības pārvarēšanai, taču neprasa nekādas īpašas alpīnisma iemaņas. Iespējams, tieši tādēļ te sastopamā publika ir neparasti raiba un cilvēku ir ļoti daudz. Pārtiku un visu citu mājai nepieciešamo piegādā ar helikopteru, tomēr, vakarpusē ielūkojoties viesu istabā, tā drīzāk atgādina parastu Bavārijas krodziņu. Pavirši raugoties, atšķirība pamanāma vienīgi sportiskajā ietērpā. Arī mājas personāla attieksme ir līdzīga kā krodziņā — viesis atnāk un aiziet kā svešinieks.
Starp divām virsotnēm
Salīdzinoši grūtāk nokļūt abās vairāk nekā divtūkstoš metru augstumā esošajās mājās. Izvietojuma ziņā augstākā no tām — Rīmana māja — ērti iekārtojusies starp divām virsotnēm: Zommeršteinu un Braithornu. Zommeršteina virsotnes krustu no mājas var sasniegt nepilnas pusstundas kāpienā. Skaidrā laikā no Rīmana mājas terases un apkārtējām virsotnēm paveras galvu reibinošs skats uz Austrijas pilsētiņu Zālfeldenu. Apmācies laiks savukārt nozīmē iespēju vārda vistiešākajā nozīmē būt mākoņos un diemžēl neredzēt itin neko, izņemot mitro, miglai līdzīgo masu.
Mājai nepieciešamās preces augšā nonāk ar kravas pacēlāju. Savukārt cilvēkiem ir krietni jāpasvīst stāvā kāpienā. Ja kāds ticis augšā, mājas personāls pret to izturas kā pret ģimenes viesi neatkarīgi no tā, cik naudas atnācējs tērē un ar kādu akcentu viņš runā. Šeit ir piemērota vieta arī asu izjūtu cienītājiem. Mājas tuvumā izveidots klinšu kāpēju "dārzs". Te savus spēkus sarežģītākās kāpšanas formās var izmēģināt gan pieredzes bagātie, gan iesācēji.


Amanda Upe

2005.gada 24.septembris

Raksts paņemts no

logo_vz_1.gif

Sveču dienā sveces svečojas

Sveces gaisma ir mīlīga, nomierinoša un romantiska. Dažkārt rodas sajūta, ka caur vienmērīgi pulsējošo uguns blāzmu iespējams sarunāties ar debesīm, līdz ar liesmu ļaujot izplēnēt drūmām domām vai sliktiem vārdiem.
Šodien ir Sveču diena, ko dēvē arī par Svecaini, Grabenīcu, Ziemas Māru un Vēja dienu, kad svecei – svinīguma simbolam – atvēlēta galvenā vieta.
Pazīstamas kopš pagānu laikiem
Sveču diena, latīniski festum candelarum, esot attīstījusies no seniem pagānu šķīstīšanās svētkiem, un ar šo dienu, iespējams, jau piektajā gadsimtenī saistīja arī Marijas šķīstīšanās svētkus. Sākotnēji abi svētki pastāvējuši līdzās, kamēr beidzot virsroku ņēmusi kristīgā ticība. Sveces lietotas abos minētajos svētkos. Katoļiem Sveču dienā notiek sveču svētīšanas ceremonija. Katoļu Marijas šķīstīšanas dienu Latgalē dēvē par Svacaini jeb Gromnicu. Šinī dienā svētītās sveces sargājot māju no zibens. Svētītās sveces liek rokās arī mirējam, lai tās rādītu gaišu ceļu taisaulē.
Lai gan šo dienu saista ar minētajiem svētkiem, latviešu tautas ticējumi Sveču dienas nozīmi skaidro vienkārši: tas ir ziemas vidus, kad vēlams stipri smieties, lai būtu jautrs un labs gads. Droši vien viņiem taisnība, ka Sveču dienā sveces deg īpaši gaiši un taupīgi.
Romiešu iecienīts gaismas ķermenis
Sveces, īpaši tās, kas gatavotas no bišu vaska, pazīstamas jau ļoti sen, jo ziņas par tām rodamas jau seno romiešu autoru darbos. Vēsturē lasām, ka pirmā apgaismes ierīce, ko izmantoja cilvēks, bija degoša koka nūja, ko izvilka no ugunskura. Par pirmo lampu kalpoja akmens ar iedobumu, gliemežvāks vai pat galvaskauss, kas bija piepildīti ar dzīvnieku vai zivs taukiem – kā degvielu un dakti izmantojot no niedres, meldra vai no koka šķiedrām savītas auklas. Pirmās sveces izskatījās kā rupji vaska vai citas taukainas vielas cilindri, kas ietvēra no koka šķiedras vai savīta auduma gabaliņa darinātu dakti.
Ja aitas to būtu zinājušas
Sveču sākotnējā kvalitāte palika nemainīga daudzus gadus. Līdz 19.gadsimta vidum sveču izgatavošana bija mājsaimnieču pārziņā, kuras aitu vai liellopu taukus izkausēja lielā katlā. Tad viegli savītu kokvilnas diegu, kas bija divreiz garāks par pašu sveci, pakarināja uz klūdziņas un abus galus sapina kopā. Šos diegus vairākas reizes iemērca izkausētos taukos un pēc katras mērkšanas ļāva tiem izdzist. Kad tauku kārta sasniedza vajadzīgo biezumu, svece bija gatava. Dažreiz izkausētos taukus ielēja cilindriskās formiņās, kurās bija ievietots deglis, bet visbiežāk sveces izgatavoja ar iemērkšanas metodi. Pēc tam sveces kaltētas, jo nekaltētas tās briesmīgu sprakstējušas. Modernās rūpnīcas, kurās izgatavo sveces, ievērojami uzlaboja to kvalitāti. Piemēram, dakti izgatavojot no viegli savērpta kokvilnas diega un izmanto bišu vasku, parafīnu, taukus un citas taukus saturošas vielas. Tās apstrādā tā, lai svece dotu iespējami vairāk gaismas un mazāk dūmotu. Senos laikos tās stipri dūmojušas un nepatīkami odušas, jo tauki saturējuši glicerīnu.
Tici, netici, bet pareģo vasaru
Sveču diena ir saistīta ar dažādiem tautas ticējumiem. Liela daļa no tiem saistīti ar gaidāmo vasaru. Piemēram, ja Sveču dienā saule nespīd, tā nespīdēs arī vasarā siena laikā, bet, ja saules tik vien ir, ka var zirgu apseglot, tad pietiks arī siena laikam. Ja 2.februāra dienā snieg un putina, tad gaidāma silta un lietaina vasara, ja ir skaidrs laiks – sausa. Ja Sveču dienā ir nosarmojuši koki, tad būs laba vasara, bet, ja pil tik daudz ūdens, ka vista var padzerties, tad būs labs gads. Nekas cits neatliks, kā iedegt sveci un uzmanīgi paraudzīties ārā pa logu.
Kurmji neraks un dunduri nekodīs
Virkne ticējumu saistīti ar dārzeņu ražu, to pasargāšanu pret kurmjiem un dunduru atvairīšanu. Ja saimniecēm un saimniekiem pietiek drosmes un ir laiks, tad Sveču dienā vajadzētu salūkot ragavas un laisties lejā no kalna, tad vasarā tārpi neēdīs kāpostus, savukārt saimnieks tādējādi gādās par linu garumu, bet bērni – par kāļu apaļumu. Pirms doties vizināties, pusdienreizē jāieturas ar biezputru, tad augs balti un cieti kāposti. No kāpostu ēšanas gan šinī dienā jāatsakās, jo tad tiem aug garas un tievas galviņas kā sveces. Ja neesat iegādājušies un izlasījuši Andra Šķēles grāmatu "Sveiks, kurmi" par samtsvārča izdzīvošanu no mazdārziņa, bet jau ziemas vidū esat nobažījies, vai atkal nevajadzēs cīnīties ar šo aktīvo racēju, varbūt pārliecinieties, cik liels spēks ir Sveču dienas ticējumiem. Ja iespējams, tad teciniet cūku taukus, ar tiem pavasarī apsmērējiet arkla lemešus, un kurmis būs prom, bet zirgus nekodīs dunduri. Ja tauku nav, tad no meža pārnesiet pīlādža rungu, tās resgali turot uz priekšu, bet tievgali – uz mugurpusi. Pavasarī ar šo rungu iebadiet kurmju rakumos. Ja nelīdzēs, tad neskādēs. Lai vasarā arī govis pasargātu no dunduru uzbrukuma, Sveču dienā tās nomazgājiet ar sniegu.
Nestrādā, jo pievēršas skaistumam
Ar šo dienu saistās arī kāds sievietēm patīkams ticējums. Proti, viņas šai dienā nemēdzot strādāt un gulēt, bet pievēršoties dzērveņu ēšanai, jo tad kļūstot tik skaistas kā ogas. Pretruna radusies starp sabiedrības iestāšanos pret alkohola lietošanu un Sveču dienas ticējumiem. Piemēram, visiem, kas vēlas tikt pie skaistuma, šinī dienā pirms saullēkta jādzer šņabis vai arī labi daudz alus, jo tad cilvēks visu gadu būs sarkans un vesels. Veseli gribam būt visi, bet sarkani – diezin vai. Arī pamatīgi iedzēris cilvēks nez vai būs īpaši izskatīgs. Tiesa, smiekli gan nāks ar pirkstu, pašam uz sevi norādot. Sveču dienu, ja vien maciņā ir kāds lieks lats, var svētīt lielās gavilēs, daudz tērējot un baudot, jo, kas būs vispriecīgākais un tērīgākais, tam šis gads būs bagāts un laimīgs. Gads varbūt, bet algas dienu gan būs grūti sagaidīt.
Vistas dēj, bet kaķis neredz peles
Agrākos laikos jau Sveču dienas priekšvakarā saimnieces esot vistas iesprostojušas tumšā vietā, kur tās pavadījušas visu šo dienu. Vasarā ieslodzīto mazajā putna galviņā pat domas nebūšot par kasīšanos dārzos. Vistas esot jābaro lokā, tad tās olas dēšot vienā vietā, bet, ja vēl saimnieces atturēsies no istabas slaucīšanas, tad dējējas vasarā būs īpaši godīgas. Izrādās, ka arī kaķa medīgums esot pakārtots Sveču mēneša iegribām, jo tas peles vispār ne tikai neķerot, pat neredzot, tāpēc esot labi barojams. Lai vasarā mušas iznīktu, Sveču dienā visas caurās lietas vajagot nolikt tumšā vietā un ap māju pirms saules lēkta apvilkt dzirnakmeni. Mazāku akmeni varētu mēģināt vilkt, bet dzirnu akmens laikam būs par smagu. Senlatviešiem ir recepte arī tiem, kas baidās no pērkona. Sveču dienā no baznīcas jāatnes svece un ar to četrās vietās krustiski uz galvas jāapdedzina mati. Ticējumu varētu ņemt vērā, ja vien pēc šā nelielā rituāla nebūs jābaidās pašam no sevis.
Neiesaka piepīpēt un ostīt dūmus
Virkni ticējumu vajadzētu ievērot arī vīriešiem, kas neiztiek bez pīpēšanas. Viņiem nevajadzētu cigareti degt pie sveces, jo tad vecumā var asarot acis, bet, ieostot sveces dūmus, var gadīties, ka piečurā gultu. Vakaros vīriem, aizdedzot sveci, vajadzētu krustu mest, bet to nekad nededzināt abos galos, jo tad nevarēs sadzirdēt zagļus.
Ir daudz ticējumu, kas saistīti ar Sveču dienu. Ticēt tiem vai neticēt, mēģināt vai nemēģināt – tas ir katra paša rokās. Vienam gan noticiet, ka šodien jūsu mājās noteikti jāiededz vismaz viena svece.
Ko nozīmē Vienības svece?
Pēc ebreju tradīcijas mājas māte ir tā, kas aizdedzina sveces, tādējādi ievadot īpašu laiku – sabatu jeb svētkus. Tā kā visi ir dzimuši no sievām, ir pareizi, ka arī līgavas un līgavaiņa mātes aizdedzina sveces, lai simbolizētu savu bērnu dzīves. Stājoties laulībā, līgava un līgavainis kļūst par vienu miesu, un tas ir attēlots ar Vienības sveces aizdegšanu.
Pensilvānijā svin Murkšķa dienu
ASV Pensilvānijas štata Panksataunijas pilsētā kopš 1887.gada 2.februāra svin Murkšķa dienu, kas pazīstama arī kā Sveču diena. Saskaņā ar vācu imigrantu ieviesto tradīciju, ja murkšķis šinī dienā ieraudzīs savu ēnu, ziema turpināsies vēl pusotru mēnesi. Ja ēnu skatīt neizdosies – pavasaris iestāsies agri. Vācieši kādreiz murkšķus izmantoja par sezonāliem barometriem. Piemēram, 1999.gadā apmēram 12 tūkstoši cilvēku šīs dienas agrā rītā dejoja polku, lai gan ārā bija stindzinošs aukstums, gaidot, kad mazais zvērēns izlīdīs no savas migas. Tomēr murkšķa prognozes apšauba klimatologi, kuri uzskata, ka zvērēns pavasara atnākšanas laiku var gan uzminēt, gan smagi maldīties.


Malda Ilgaža

2002.gada 2.februāris

Raksts paņemts no

logo_az_1.gif

Nekļūdīgais barometrs Fils

Katru gadu 2. februārī mazā ASV Pensilvānijas štata Panksatonijas pilsētiņa kļūst par Meku slavenā murkšķa Fila cienītājiem – tieši šajā dienā mazais zvērēns jau 117. gadu pavēstīs, vai drīzumā gaidāms pavasaris vai arī būs gara ziema.
Jau tagad ir skaidrs, ka šāgada Murkšķa dienas svinības būs pavisam citādas – pērnā gada 11. septembra terora akti Ņujorkā un Vašingtonā ieviesuši savas korekcijas, un tagad no potenciālajiem teroristiem grauzēju un tā sinoptiķa talanta cienītājus sargās policijas vienības, Nacionālā gvarde un īpaši apmācīti suņi.
Murkšķa kluba prezidents Bils Kūpers izteicies, ka šāgada pasākumā gaidāms līdz 30 000 skatītāju. Par Fila popularitāti liecina arī fakts, ka viņam ir pašam savas interneta lapas, kā arī vairākas fanu lapas, kurās sīki un smalki stāstīts par zvērēna gaitām un svētkiem. Pat respektablie CNN un Reuters 2. februārī mēdz ziņot, ko paredzējis miesās dūšīgais murkšķis.
Ja Fils met ēnu
Laika prognozēšanas process ir vienkāršs – šajā dienā ņiprais zvēriņš Fils izlien no savas migas pēc ilgās ziemas guļas.
Ja viņš redzēs paša ēnu, murkšķis secinās, ka ziema vēl būs sešas nedēļas, un atgriezīsies alā. Ja debesis ir mākoņainas un ēna nebūs saskatāma, zvērēns nodomās, ka pienācis pavasaris, un paliks ārpusē. Pēdējo 116 gadu laikā murkšķis Fils un viņa senči ēnu redzējuši 101 reizi, arī pērn. Pēc vācu imigrantu tradīcijas murkšķus agrāk izmantoja par sezonāliem barometriem.
Kā liecina pieejamā informācija, Fils, kuru 1986. gadā Vašingtonā suminājis pat toreizējais prezidents Ronalds Reigans, pērn bijis 56 centimetrus garš un 6,75 kilogramus smags. Viņa meteorologa spējas izskaidro ar ēdienkarti – viņš, dabiski, ir veģetārietis, taču zvērēnam garšo saldējums un zemeņu sīrups.
Svētki un bizness
Biznesa līderi šo svinēšanu sāka, lai popularizētu savu izolēto pilsētiņu, kurā dzīvo 6800 cilvēku. Par godu tam tiek rīkoti dažādi pasākumi, piemēram, parādes, kamanu braucieni un festivāli. Murkšķa diena izvērtusies par izklaides biznesu, bet internetā var iegūt plašu informāciju par pasākumiem un arī par iespējām nokļūt pilsētiņā, kuru vidusmēra cilvēks diez vai spētu atrast pat kartē.
Murkšķa Fila cienītāju interneta lapās atrodami interesanti krikumi – piemēram, sausā likuma laikos Fila draudi uzsūtīt 60 ziemas nedēļas, ja viņam nedošot iedzert. Savukārt 1981. gadā Fils nēsājis dzeltenu lenti, lai godinātu amerikāņu ķīlniekus Irānā.
Šos svētkus pasaulē populārus padarīja slavenā 1993. gada filma Murkšķa diena ar Bilu Mareju un Endiju Makdauelu galvenajās lomās. Filmā galvenajam varonim minētajā pilsētiņā katru dienu atkārtojas 2. februāris. Nav nekāds brīnums, ka pēc filmas noskatīšanās šīs Pensilvānijas pilsētiņas viesu skaits palielinājies vairākkārt.
Neticīgie noliedz
Ir arī neticīgie, kuri uzskata, ka viss ir tīrā nejaušība. Zvērēns pavasara atnākšanas laiku var gan uzminēt, gan smagi maldīties, – uzskata Nacionālā okeanogrāfijas un atmosfēras pētījumu dienesta klimata eksperts Toms Ross.
Zinātnieks pārbaudījis murkšķa paredzējumus ar reālajiem klimatiskajiem datiem, meklējot kādas sakritības, un konstatējis, ka «nekā īpaša tur nav». Kā izteicies zinātnieks, murkšķis «nav parādījis prognozēšanas iemaņas šīs analīzes pēdējos gados».
Tomēr nav taisnīgi gaidīt precīzu laika prognozi no mazā Fila, kurš dzīvo mākslīgā koka stumbrā. Viņš tā vietā, lai gulētu ziemas miegā, piemēram, 1995. gada Jaungada laiku pavadīja publicitātes tūrēs, ieskaitot parādīšanos populārajā Opras Vinfrijas šovā – lai popularizētu dzimtā štata tūrismu. Un tūrisms, par spīti politiskām un ekonomiskām vētrām pasaulē, šajā pilsētiņā plaukst. Vismaz – kamēr tur dzīvo Fils.


Nils Zālmanis

2002.gada 2.februāris

Raksts paņemts no

logo_nr.gif

Murkškis ceļo no Japānas uz Ameriku

Kāda ASV kompānija kuģa kravā no Japānas kopā ar preci saņēma arī mazu pūkainu murkšķi.
Aptuveni septiņus kilogramus smagais radījums izdrāzās no kastes, kura kuģī bija iekrauta Japānas pilsētā Osakā pirms trim nedēļām. Pēc ilgās badošanās (kuģa kravā bija diemžēl murkšķiem neēdamas lietas) murkšķis ar lielu apetīti notiesāja burkānu un padzērās ūdeni. «Es domāju, viņš tagad jūtas daudz labāk,» pārliecināti teica dzīvnieku patversmes darbiniece Mērija Stouta, kurai murkšķis jau bija paguvis iekost rokā.


Vakara Ziņas

1998. gada 20. jūnijs

Raksts paņemts no

logo_vz_1.gif