Liela jezga ap mazu murkšķi

Iedomājieties, ka pieauguši cilvēki Amerikā katru gadu 2. februārī kuplā skaitā dodas uz kalniem, kur nostājas pie kāda murkšķa alas un gaida, kamēr šis dzīvnieks līdīs laukā, lai novērotu, vai viņš nobīsies vai nenobīsies no savas ēnas (it kā apkārtstāvošais bars nevarētu nobiedēt jebkuru dzīvu radību zemes virsū). Absurds?
Nepavisam. ASV un Kanādā ir pilnīgi oficiāla Murkšķa diena (groundhog day). ASV šo dzīvnieku sauc Panksatonejs Fils, bet Kanādā – Vairtons Villijs. Eiropieši par to tikai pasmietos, taču amerikāņiem un kanādiešiem abi šie murkšķi ir nopietna alternatīva laika prognozei, bet viņu balstiņas ir tikpat kā sludināšana. Murkšķa dienas fenomenu Kanādā daži skaidro ar kanādiešu cenšanos neatpalikt no amerikāņu popkultūras. Nav skaidrs, kam gan tādā gadījumā to ieviesa ASV.
Nopietni cilvēki par to ironizē, bet šā gada notikumi ar nabaga Vairtonu Villiju aizkaitināja kolēģa draudzeni no Toronto ne pa jokam. Karīna Dziļums raksta:
«Ak Dievs, kā man viss noriebies. Ar šo mazo vēstulīti es vēlos pastāstīt, cik sasodīti nikna es esmu uz mūsu valdību. Šādi jūs rīkojaties ar manu nodokļu maksātāja naudu, ko?!
– Mums Kanādā ir tāda diezgan muļķīga tradīcija, kas saucas Murkšķu diena. Šie diezgan stulbie radījumi dzīvo klintīs un alās, un tie spēj izgrauzties cauri visam, pilnīgi jebkam. Viņi ir tīrais posts. Ir tāds ticējums – ja murkšķis izlien no savas alas un neredz savu ēnu saules gaismā, tad mums būs agrs pavasaris (to gan īpaši varēja redzēt šodien, biezajā miglā, ha!). Turpretī, ja murkšķis ierauga savu ēnu, tad viņš nobīstas un ielien atpakaļ savā alā, un tad nu pavasaris vēl aizkavēšoties par divām nedēļām.
Lai vai kā, mūsu Vairtons Villijs nobeidzās, un šamajam nu rīkos svinīgas bēres uz valsts rēķina. Tā nu viņš tagad guļ savā zārciņā ar naudiņām uz actiņām. Premjerministrs gatavojas stāties goda sardzē.
Kurš maksās? Nodokļu maksātāji, protams. Es nupat noskatījos ziņu pārraidi, kurā rādīja šo muļķīgo dzīvnieku šķirstiņā.
Viņu apbērēs kā cilvēku. Tai pašā laikā mums ir cilvēki, kas dzīvo uz ielām un kuriem nav pat tādu tiesību kā dzīvniekiem. Saproti, mums ir citas lietas, kur būtu nepieciešams izmantot valdības naudu. Lai gan murkšķis ir vecs, tomēr tam nav nozīmes, dzīvnieks paliek dzīvnieks…
Okei, es esmu izkratījusi sirdi, bet mēs tomēr netiekam vaļā no tās murkšķa lietas. Nupat avīzes uzoda, ka viņš bija nobeidzies jau labu laiku atpakaļ. Acīmredzot, kad viņu gāja modināt, viņš jau bija pagalam. Tas dzīvnieks zārciņā bija viltojums. Tagad mums pat darbavietā visiem bija liela izsmiešanās par šo jezgu ap vienu beigtu grauzēju.»


Vita Holma

1999.gada 10.februāris

Raksts paņemts no

logo_ja.gif

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.