Laikraksts: murkšķu parādīšanās Latvijā raisa bažas

Aizkraukles rajonā savvaļā iedzīvojušies stepes murkšķi, un tas raisa bažas par jaunu sugu izplatīšanos Latvijā, otrdien (2004.25.05.) raksta laikraksts «Diena».

«Vai, Dieviņ, kā mēs visi mukām ar tirpām pa kauliem, un viņš riedams mums pakaļ,» bebram līdzīgā baibaka jeb stepes murkšķa gūstīšanu savu māju pagalmā Ērberģē laikrakstam atstāstījusi Aizkraukles rajona Mazzalves pagasta Krūmiņu māju saimniece Dzidra Ruka.

Pagājušajā nedēļā noķertais murkšķis nācis no Ērberģes otra gala — Priedkalnu mājām, kur saimniece Līga Lamaga tos pirms diviem gadiem ievedusi, lai pavairotu, bet tie aizmukuši un iedzīvojušies savvaļā.

Šis dzīvnieks, kuru māju bērni jau nodēvējuši par Zaķi, visticamāk, nonāks Rīgas zooloģiskajā dārzā. Zoodārza Informācijas daļas vadītājs Ingmārs Līdaka laikrakstam atzinis, ka murkšķu parādīšanās Latvijas dabā jāuztver kā brīdinājuma signāls, jo jaunu sugu izplatīšanās sekas esot grūti prognozējamas.

Līdzšinējie piemēri — niknā Amerikas ūdele un jenotsuns — Latvijas dabai sagādājuši tikai postu. Murkšķis gan ir grauzējs, taču aizsargājoties kļūst ļoti agresīvs.

Murkšķis, kas rudenī pamatīgi uzbarojas, lai ziemas guļā pavadītu līdz sešiem mēnešiem, un ar skaļu kaucienu mostas orientējoši aprīlī, Rukas mājās pamanīts pirms trim nedēļām. Pirmajā reizē suņiem nav izdevies dzīvnieciņu sagūstīt, taču otrais mēģinājums izrādījās veiksmīgs. Tad nu nedaudz bebram līdzīgais radījums ievietots būrī, un mājinieki ķērušies pie enciklopēdiju pārlapošanas, lai noskaidrotu nepazīstamā viesa izcelsmi, raksta «Diena».

Līdaka stāsta, ka stepes murkšķa jeb baibaka dzimtene ir Dienvidsibīrija un Ziemeļkazahstāna, bet astoņdesmitajos gados gardās gaļas un ādiņu dēļ sākta to izplatīšana zvēraudzētavās. Biznesa interešu vadīta, no Valmieras zvēraudzētavas murkšķus iegādājusies arī ērberģiete Lamaga, taču dzīvnieki pamukuši.

Viena murkšķu ģimenīte iemājojusi turpat Lamagu mājas pagalmā, un izraktajās alās pērn piedzimuši seši bērniņi. Lai gan pagaidām kaimiņi neesot sūdzējušies, agrāk vai vēlāk tas varētu notikt, jo murkšķi rokot alas, klūpot virsū suņiem un pat lapsām un skaļi svilpjot, tāpēc Lamaga sola šoruden murkšķus izķert.

Pagasta priekšsēdētāja Emīlija Zariņa, kas murkšķus Lamagas pagalmā vērojusi ar binokli, uzskata, ka izmukušie dzīvnieciņi apkārtējos neapdraud, taču piekrita, ka tie nebūtu vēlami.

Līdaka atgādina, ka Latvijā vairākas ievesto dzīvnieku sugas ir ienākušas izbēgot — Amerikas ūdele, jenotsuns, kas nopietni mainījuši Latvijas dabu. «Jāatceras kaut vai Austrālija, kur ievazāja trušus, kas vēlāk kļuva par nacionālo nelaimi, jo tos nekādi nevarēja apkarot,» laikrakstam sacījis Līdaka.

Viņš norāda, ka Latvijā ar likumu aizliegts izlaist savvaļā mūsu dabai nepiederošas sugas, bet ar likuma pārkāpēju sodīšanu neviens gan tā īsti nenodarbojas.


LETA

2004.gada 25. maijs

Murkšķis dažādās valodās

Murkšķis

Marmot (plural: marmots)

A large ground-dwelling rodent of the genera Marmota or Cynomys, in the squirrel family.

Synonyms

  • Groundhog

  • Woodchuck

Translations

  • Albanian: marmota

  • Basque: marmota

  • Belarusian: сурок (surok)

  • Breton: moregan an alpoù

  • Bulgarian: мармот (marmot)

  • Catalan: marmota

  • Croatian: svizac

  • Czech: svišť

  • Danish: murmeldyr

  • Dutch: marmot

  • Esperanto: marmoto

  • Estonian: ümiseja

  • Faroese: múrmildýr

  • Finnish: murmeli

  • French: marmotte f

  • Frisian: bargemot, marmot

  • Friulian: marmote

  • Gallegan: marmota

  • German: Murmeltier n

  • Greek, Modern: αρμότες (armotes)

  • Hungarian: mormota

  • Icelandic: múrmeldýr

  • Irish: marmat

  • Italian: marmotta

  • Ladin: marmota

  • Latvian: murkšķis

  • Lithuanian: švilpikas

  • Lower Sorbian: boback

  • Macedonian: мрмот (mrmot)

  • Maltese: far il-ġebel

  • Mongolian: тарвага (tarwaga)

  • Norwegian: murmeldyr

  • Occitan: marmòta, muret

  • Polish: świstak

  • Portuguese: marmota

  • Romanian: marmota

  • Romansh: muntanella

  • Russian: сурок (surok)

  • Sami: murmel, murmelealli

  • Sardinian: marmotta, drummiccioni

  • Serbian: мрмот (mrmot)

  • Slovak: svišť

  • Slovenian: svizec m

  • Spanish: marmota f

  • Swedish: murmeldjur

  • Turkish: dağ sıçanı

  • Ukrainian: бабак (babak)

  • Upper Sorbian: bobak

  • Welsh: twrlla, marmot

Nav lemts kļūt par mīlulīti

Agrāk ekskursanti tālajos pārbraucienos pa plašajām Padomju Savienības stepēm dažviet redzēja dīvainu ainu: sīki vīriņi kā sastinguši tupēja smilšainajā bezgalīgajā klajumā, priekšējās ķepiņas turot saliektas pie vēdera, un pēkšņi kā uz burvju mājienu atkal pazuda. Tie, lūk, ir stepes murkšķi jeb baibaki.

Pirms vairākiem gadiem baibaku kā kažokzvēru mēģināja audzēt arī pie mums. Diemžēl šī iecere neīstenojās, un tagad dažviet Latvijā var sastapt kādu baibaku vai to pārīti, kurus tur savam priekam. Viņus varbūt audzētu kā mājdzīvniekus, bet baibaku prasme kost visur un visiem neattaisno dzīvnieku mīļotāju lolotās cerības par telpās turamiem mājas mīluļiem. Tādēļ lauku cilvēki baibakus tur ārā ar stiepli izoderētā būrī un priecājas par viņiem, rēķinoties, ka baibakiem nevar piedurt pirkstus.

Baibaks dzimtajā smilšu karaļvalstī

Intensīvās saimnieciskās darbības dēļ stepēs no Ukrainas līdz Urāliem baibaku apdzīvotības areāls ir sašaurinājies.

Šis apmēram pusmetru garais zvēriņš ar padsmit centimetru garu astīti gandrīz 90% sava laika pavada alās, tādēļ ir tikpat liels alu racējs kā mūsu pašu virtuozais un nepārspētais alu vecmeistars āpša kungs. Baibaki ir tālredzīgi dzīvnieciņi un paredz alas visādiem dzīves gadījumiem. Ziemošanas alas ir līdz pat simts metriem garas un sniedzas pat četru metru dziļumā. Tajās atrodas gan ziemošanai paredzētās kameras, gan bērnistaba mazuļiem. Baibaku saime tās parasti izmanto vairākus gadu desmitus. Turklāt virs alām laika gaitā izveidojas savdabīgi metru augsti un 20 metru diametrā plaši uzkalniņi. Uz ziemu baibaki alas ieeju piesedz ar zemes čupiņu. Šīs alas parasti nav sarežģīti būvētas atšķirībā no visam gadam paredzētajām alām. Tās stiepjas zemes dzīlēs līdz pat septiņiem metriem un bērnistaba aizņem ap 0,8 kubikmetru plašu telpu. Vasaras alas baibakiem savukārt paredzētas, lai noslēptos briesmu brīžos. Tādēļ tām ir līdz pat 15 izejām dažādās vietās. Un, lai tādas alu sistēmas izbūvētu, baibakiem atliek vien rakt uz nebēdu. Turklāt racēju netrūkst, jo radu saimē parasti kopā uzturas un vienās alās čuč līdz 24 zvēriņiem.

Baibaks ģībst zemeņu dēļ

Šā zvēriņa ieradumi – ēšanas veids, kustēšanās, pat snauduļošana – ir tik amizanti, ka izsauc cilvēku apbrīnu. "Parasti pie mums brauc skatīties strausus, bet neviens nepaiet garām baibaka būrim," saka zemnieku saimniecības "Vildēni" īpašnieki Ināra un Aivars Pabriki. Baibaka saimnieki viņu raksturo kā spēcīgu grauzēju, kurš mīl ielaist zobus visā, kam tiek klāt, un grauž visos virzienos, izņemot virzienā uz augšu. Tādēļ arī tā būris viscaur, arī migas koka daļas, izliktas ar metāla režģi. Šā iemesla dēļ arī viņu nekad neņem rokās.

Vēl viena stepes murkšķa īpatnība – tas pirms došanās garajā ziemas miegā katastrofāli uzbarojas. Liekas, ka tauki zvēriņa vēderā ieguvuši trīs litru burkas izmēru. Un, kad pavasarī baibaks izlien no ziemas migas, ir tieši pretējs skats. Viņš ir tā notievējis, ka āda nokarājas krokās. "Uz viņu paskatoties, pirmā doma bija – es nekad negribēšu nomest svaru," pasmaidot konstatē Ināra. Pirmās dienas baibaks jūtas flegmatisks, neko daudz neēd, vairāk staigā pa būri. Un tikai pēc tam, intensīvi ēdot, atgūst apaļās ķermeņa formas. Un ēd viņš zāli, burkānus, kāpostus un pienenes. Taču vislielākā delikatese zvēriņam ir zemenes. Tāpēc "Vildēnos" pirmās zemeņu dobes divu metru platumā pieder baibakam.

Kad būrim visapkārt ir daudz svešinieku, baibaks nejūtas drošs un no migas ārā nelien. Līdzko viņa mītnē ieliek kādu cienastu, piemēram, pieneņu lapas, viņam svešinieki bijuši nebijuši un izrāde publikai var sākties. Vispirms migas nodalījuma caurumā kā uz burvju mājiena parādās galva, lūkodamās apkārt. Tad viņš ierauga nolikto cienastu un nesteidzīgi izlien pats. Pēc tam nostutējas puspietupienā uz pakaļkājām un, lapas priekšķepās turēdams, kā vāvere čāpstina iekšā cienastu. Ja ēdamā ir pavairāk un maltīte ieilgst, baibaks piekūst tupēdams un apsēžas uz dibena.

Ināra spriež – baibaks saimniekus atpazīst. Tamdēļ, ja viņa no rīta būrim paiet trīs reizes garām un zvēriņu neuzcienā, stepes murkšķis rausta sētu. Tas ir atgādinājums, ka jāpabaro. Ja ārā ir labs laiks un nav ne vēja, ne lietus, baibaks labpatikā guļ, izlaidies uz muguras un kājas gaisā turēdams.

Surkšķīši relaksē

Arī z/s "Purmaļi" pie Ivetas Nīmantes-Meinartes nu jau trešo gadu dzīvo divi pāri baibaku, kuriem piepulcējies viens pērnā gada mazulis. Viņa saka – jau labu laiku vēlējusies iegādāties šos dzīvniekus, jo uzskatījusi tos par ļoti feiniem zvēriņiem. Mājās viņi šos stepes murkšķus dēvē par surkšķīšiem un uzskata, ka nelielo dzīvnieku amizantās kustības un paradumi cilvēkus relaksē. Katrs baibaku pāris dzīvo savā būrī, bet pieaugušais bērnelis – alā. Izrādās, ka, vēl mazs būdams, baibacēns tomēr atrada kādu spraugu uz ārpasauli un izvēlējās sev tādu dzīvi kā savvaļas murkšķi. Izraka alu un tajā arī mitinās. Turklāt tālākā apgaitā no tās par divdesmit metriem nedodas. No pieaugušajiem baibakiem mātītes ir raksturā ieturētas dāmas, toties abi kungi diezgan nīgri. Un viens – visnīgrākais, kad sadusmojas, klabina zobus un pat grauž būrī ielikto koku, uzdarbodamies kā smalcināmā iekārta. Viņiem ir arī sazināšanās sistēma savā starpā. Ja baibaks sajūt briesmas, kad kaut vai suns paskrien garām, tas nosvilpjas kā palaidnīgs puika.


Evita Pabērza

2006. gada 12. jūlijs.
Raksts paņemts no

Latvijas Avīze

Paviesojies Ģipkā!!

Baumo, ka šajā nedēļas nogalē, konkrētāk sestdien, daži māsteri un viņu sabiedrotie dosies un Ģipku un tuvāko šī dižā ciema apkaimi!! Tad nu lūk, visi, kam ir vēlēšanās var piebiedroties šajā neorganizētajā pasākumā – t.i. baidīt jūru, sauli, vēju un visu pārējo, kas ienāk prātā!!

Ja kas sīkāk jautājams, raxtiet man uz emīlu vai zvaniet!! (koordinātes iekš Teteris.lv)

Cieņā, Krītiņš!!

Pusi gada nomodā, pusi – ziemas miegā

tnIMG_4392_1.JPG

Ar drāšu žogu apjoztā, betonētā, bet gaisadārziem rotātā laukumā Jaunstuču saimniecībā Alsungas pagasta Reģos mitinās 12 stepes murkšķi jeb baibaki.

Liela atbildība

Šos Eiropā, Āzijā un Austrālijā vietām savvaļā dzīvojošos zvēriņus Reģu pansionāta noliktavas pārzine Silvija Tetere audzē otro gadu. Lai sāktu pelnīt, būs jāpagaida vēl kāds laiks. Murkšķi pārojas tikai trešajā dzīves gadā, bet ādu pieņēmēji interesējas vien tad, ja var piedāvāt vismaz 100 ādiņas. tnIMG_4382_1.JPG

Arī gaļu, kaut tā esot delikatese, spēj novērtēt tikai smalki restorāni. Ja baibakiem nodrošināti kārtīgi, nepārgraužami būri, darba neesot daudz – pusi gada dzīvnieciņi uzkrāj barības rezerves, bet otru pusi, ieritinājušies sienā, guļ kā lāči migā.

tnIMG_4364.JPG

Tomēr saimniekiem jābūt ļoti uzmanīgiem, ar lielu atbildību. Kā nieks tiek sagrauzts pats cietākais koks, dusmīgāku uzbrukumu neiztur pat metāla pinums. Bet, savvaļā izkļuvuši, murkšķi var savairoties un dārziem radīt tādus pašus postījumus kā bebri. Dzīvnieka mūžs ir gadu 15, pieaudzis tas var sasniegt 10 kg svaru un ir tik ēdelīgs, lai izmucis kļūtu par dārzkopju biedu.

Nemāk dzīvot bezdarbībā

S.Tetere Reģos strādā kopš 1960. gada. Pēc vīra pāragrās nāves bērnus izaudzinājusi viena, tie izmācījušies un strādā labā darbā lielpilsētās, arī audžumeitu Sanitu Sīli izskolojusi. tnIMG_4369_1.JPG

„Laba meitene. Dod, Dievs, katram īsto meitu tādu! Man sāp kājas, netieku pie murkšķiem, bet viņa sakopj, pabaro, būrus iztīra. Daži dzīvnieki Sanitu nepieņēma, nācās man ar tiem aprunāties, laikam saprata,” viņa stāsta.

Saimniecei dzīvoklītis ir Reģu muižas kalpu mājā, bet līdzās nesen īpašumā paņemtā zeme – saimniekošanai. Silvija teic, ka daudz palīdzējusi pašvaldība. Tagad 1800 kvadrātmetros iekopta murkšķu audzētava. Kur bija paredzēts instrumentu šķūnītis un barības novietne, slejas maza guļbaļķu mājiņa.

Tā, lai ciemiņus uzņemtu, arī tos, kuri brauc murkšķus skatīties. Kad dzīvnieki apbērnosies, šajā pašā namiņā varēšot tos šķirot pēc dzimuma. Namiņš, ko palīdzēja celt vietējais amatnieks Artis Alsbergs, ir drošs, un baibaki tik ātri neizbēgs.

Teteres kundze stāsta, ka varētu jau dzīvot tikai no algas, bet nemākot pēc darba sēdēt, rokas klēpī salikusi – pilsētnieku dzīve viņu nevilina. Murkšķi nav pirmie dzīvnieki, ko viņa audzē: bijušas nūtrijas, fretkas, jenoti. Tad Silvija saslimusi, pārcietusi smagas operācijas un šo saimniecību likvidējusi.

Pēdējos gados audzējusi buļļus, bet pirms gada pavasarī tīši nodedzināta kūts un viss siens. Buļļus pēdējā brīdī izglābusi audžumeita Sanita. S.Tetere brīnās, kur meitenei bijis tāds spēks un enerģija. Pēc nelaimes saimniece aprēķinājusi, ka viņas gados vairs nav spēka celt kūti no jauna, tādēļ meklējusi citu iespēju. tnIMG_4360_1.JPG

Trūkst informācijas

Sākumā braukusi pie šinšillu audzētājiem, bet sapratusi, ka prasības ir pārāk bargas – lai audzētavu iekārtotu, savi desmit tūkstoši latu vajadzīgi. Pie strausu audzētājiem arī bijusi: „Apžēliņ! Kur to lielo zvēru lai liek? Viens spēriens, un es būšu gar zemi!” Gudrojusi, līdz atmiņā nācis fakts, ka pirms gadiem trim televīzijā rādīti murkšķi. Ziņas meklējusi internetā.

„Krievijā savvaļā baibaki tiek iznīcināti garšīgās gaļas un skaistās ādas dēļ. Austrālijā tiek turēti kolonijās, alās. Tāds pats trusis vien ir. Ēd cūkpienes, āboliņu, gurķus grauž, trušiem domāto kombinēto barību,” viņa stāsta. Latvijā baibaki tiek audzēti Daugavpilī un Valmierā, bijuši arī Jēkabpilī, bet lielajā vētrā it kā izmukuši.

S.Teteres saime vesta no Valmieras. „Vēl tikai mācos tos kopt. Man Zemkopības ministrija atsūtīja kopētu materiālu, kas rakstīts ļoti zinātniskā valodā un krieviski. Latviski nav, tikai angliski. Iepriekšējos zvērus arī pati mācījos audzēt. Lauku cilvēkam jau kādas zināšanas ir, pārējo var apgūt.”

Ved pie zobārsta

„Neganti viņi ir – saēd būra sietu,” saimniece rāda postījumu. Murkšķi pēc rakstura atšķiroties, dažiem pat izdodoties muguru noglāstīt, bet mātīte, kas sietu sagrauza, pret asajām malām savainojusi žokli. Kad saimniece kopā ar veterinārārsti pamanījušas, ka dzīvnieks pavisam noliesējis, ievērojušas traumu. Murkšķis vests pie zobārstes Dzintras Ozoliņas.
tnIMG_4376_1.JPG
Četri vīri turējuši, kamēr daktere drosmīgi ņēmusies gar savainoto žokli. Mājās negantniece tomēr visas skavas norāvusi un ārstes padarīto sabojājusi. Nācies vest pie veterinārārsta Jelgavā, kas specializējies dzīvnieku zobu labošanā. Tagad vājiniece dzīvojot istabā, tiekot barota ar īpašu šķidru ēdienu, bet vēl aizvien gatava saimniecei rokā iekosties.

Citas kaites baibakiem nemetoties, daba tos nodrošinājusi. S.Tetere uztraucas, ka līdz pirmajam metienam jāgaida trīs gadus. Tik drīz viņas ferma nepaplašināsies un peļņu nenesīs, bet Eiropas Savienības struktūrfonds, kas subsidējis murkšķu audzētavu, pieprasa, lai jau 2009. gadā tā pelnītu. Saimniece vēlētos kooperēties ar citiem zemniekiem, ja tie ieinteresētos par savdabīgajiem dzīvniekiem. Pagaidām šķiet, ka apkārtnē tādu nav.


Inguna Spuleniece

2006. gada 7. augusts.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif

Košs un bagāts suitu pūrs

25. jūlijā apritēja 110. gadadiena, kopš dzimusi Grieta Kāpiņa, kuras krāšņais pūrs no Gudenieku pagasta Kāpniekiem pirms 20 gadiem pārvests uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Rīgā. Neliela daļa tekstiliju no vairāk nekā 500 ekspedīcijā iegūtajiem priekšmetiem pašlaik apskatāma Kuldīgas novada muzejā.

Govskuņģis, zīdstrīpa, kuļķene zem plec’ drān’s

Izstādi ievada pati pūralāde taisnu vāku, apkaltiem stūriem un dekoratīvi kaltiem rokturiem galos, redzams gadskaitlis 1852. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izdevumā Suitu pūrs aprakstīts lādes atvēršanas brīdis: „Kaut kas notinkšķēja, noklikšķēja, un, steidzīgu roku celts, pūralādes vāks atvāzās, uzvējodams zāļu tēju, tabakas lapu un vaska smārdu.”

Tumšajiem vadmalas un gaišajiem lina auduma baķiem pāri pagalmā tiek klātas spilgtās, trakās suitu sadzīvei raksturīgās tekstilijas, kurām ikdienā doti specifiski nosaukumi. Lielie lakati saucas plec’ drān’s. Bet šīs vilnas drānas – austenes – savukārt iedalās pēc krāsas vai raksta: mellās, govskuņģi.

Zīdstrīpa savukārt bija pirkts izstrādājums, un, kā liecina pats nosaukums, neatņemama rotājuma sastāvdaļa ir kontrastējošas krāsas svītra gar malām. Krāšņie lakati bija ne tikai daži, kā reizēm redzēts, bet ap divi desmiti, kuplām bārkstīm greznoti. „Mellais ar pelēku – tas baznīcā braucamais,” muzejniekiem stāstīja pūra īpašniece. Zem tā varēts paslēpt kādu dzīvespriecīgāku krāsu.

Ja runa ir par paslēpšanu, tad arī ceļā uz baznīcu līdzi ņemta balta lina auduma kuļķene (kulīte) ar klātpiešūtu prievetu (prievīti) baltsārtā rakstā. Tā varēja kalpot kā sieviešu rokassomiņa, kurā paņemt līdzi ko garšīgu, lai ik pa brītiņam iestiprinātos (vai noderēt slepenā aģenta šaujamierocim). Tas nāk prātā, klausoties, ka „to prievetu pārmauca pāri galvai un roku ar’ izņēma caur’, lai kule padusē karājas. Plec’ drān’ bi’ virsū”.

Burbuļsakta

Katras suitenes lielākais dārgums ir dižā burbuļsakta – trīsrindene villaines saspraušanai. Dzirdēts nostāsts, ka tāda savulaik bijusi pat govs cenā un līdz mūsdienām nākusi cauri daudzām paaudzēm. Uz 5,3 cm platas robotas aploces trijās rindās izvietotas 20 rubīnsarkanas, slīpēta stikla zīles, kas, aptvertas smalki kaltām dzeltena metāla lapiņām, mijas ar kaltiem burbuļu izciļņiem.

Ārmalā apmali noslēdz stieple, uz pamatnes – stieplītes loki, ir vanagnadziņu (trīsstūrveida rotājumu) gravējums, zosla (stiprinātājadata) – ar gravētu līkloci. Saktas augstums ir 3,2 cm, diametrs – 17,3 cm, tā gatavota 19. gs.

Ar mežģīnēm, pērlēm un rozītēm

Pūrs nav iedomājams bez sarkanām un baltām knipelētām (veidotas cilpas un sieti dažādi mezgliņi) un tamborētām mežģīnēm, austām un pītām jostām, jostiņām un prievītēm.

„Tās, ka brūt’ brauc māje, svied’ acēs dziedātājiem, lai beidz apdziedāt. Pie akas lika, kūtē lika. Bruslakiem sēja apkārt, brunčiem ar. Ap zeķēm sēja tik ar rokām pītos prievetus.”

Lādē glabājās arī blūzes – gan jaunmodes, gan senie krekli – īpatnā piegriezumā ar garām, balti izšūtām aprocēm. Turpat blakus atsevišķi ir aproces jeb uzmauči, kas uzvelkami piedurkņu galiem. Adītas no koši zaļas vilnas dzijas, ieadot lauztos līkločus no baltām stikla pērlītēm. Noslēgumā – baltu un tumši zilu, caurspīdīgu pērlīšu josla. To adījusi Katrīna Dreimane 20. gs. vidū.

Pūra deķi – pašas Grietas austās koši svītrotās segas – ir kā varavīksne uz pelēka pamata. Linu velki, vilnas audi. Šie darbi tapuši 20. gs. 30. gados. Vecā saimniece gandrīz katram gabalam var nosaukt darinātāju: „Govskuņģi audusi Kulberģe, bet veclaik’ suitdrān’s un lielos lakatus – Peršvic’ Trīne.” Vēl te atrodama rožu sega jeb rozaiņā – ar kokvilnas velkiem, vilnas audiem un ielasītām rozītēm. Tas ir 20. gs. sākuma darbs.

Visādiem godiem

Pītā vācelītē glabātas smalkas lietas: aubes, zīdeņi un cimdi. Baltie kokvilnas viesību cimdi mežģīņadījumā ar smalku mežģīnīti delnas virspusē pirkstu vietā un vaļēju, atšūtu īkšķa galu ir fabrikas darbs un iegādāti pagājušā gadsimta 20. gados.

Sevišķs ir bēru pūrs – sainītis adītu cimdu un zeķu nesējiem un kapračiem. Šādus cimdus ar melnu rombveida rūtojumu un putniņiem valnītī 20. gs. 50. gados adījusi Matilde Kiršteine Gudeniekos. Bez pieciem rubļiem pāra nebija.

Smalko lina auduma priekšautu, rotātu ar pirktām rišeljē mežģīnēm, aizpogājamām lencēm un sasienamu jostiņu pagājušā gadsimta 20. gados šuvusi pati Grieta Kāpiņa. Lādē bija arī lakati, tā sauktie zīdeņi, cits par citu greznāki. Zaļais ar violeto svītru tika lienēts vīriešiem uz Kāzām Alsungā, vienu no pirmajām skaņu filmām Latvijā, uzņemtu 1935. gadā.


Alise Volanska

2006. gada 28. jūlijs.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif

Baltica suitu novadā

Pāris desmitu folkloras kopu no visas Latvijas un arī tālākām zemēm – Udmurtijas un Horvātijas – sestdien pieskandēja Suitu novadu.

Vietējiem – Alsungas Suitu sievām, Jūrkalnes Maģajiem suitiem un Gudenieku suitiem bija sarežģīts uzdevums: veidot no tik atšķirīgajiem viesiem vienotu saimi trijās vietās: Basu pamatskolā – Biržu saimi, Alsungas pagastā pie Zvirgzdu ezera – Ezermaļu, bet Jūrkalnē – Vēverleju saimi. Pie tam katrai saimei bija jāiemāca kopīgs priekšnesums vakara koncertam Alsungas Ziedlejā.

Ja reiz atver sirdi, tad pa īstam

Biržos namamātes lomā iejutās Gudenieku pašvaldības priekšsēde Daina Bērende un folkloriste Lidija Jansone, muižas parkā notika īsts koncerts ar daudziem skatītājiem. Pēc koncerta, kas bija veltīts kāzu tradīcijām, viesi tika izvadāti pa pagasta skaistākajām vietām, vislielāko interesi un pat sajūsmu raisīja kadiķu audze. Kopīgajam priekšnesumam tika izvēlēta Mazs bij’ tēva novadiņ(i)s, ko vakara koncertā, kājās pieceļoties, dziedāja arī skatītāji, horvātu viesi pat apjautājās, vai tā ir valsts himna.

Savukārt Suitu sievas bija izvēlējušās citādu viesu uzņemšanu. Lai pēc saspringtā darba cēliena uzkrātu spēkus, ciemiņi pie klātiem galdiem Zvirgzdu ezera krastā tika pacienāti ar skābeņu zupu, visiem bija iespēja nopeldēties, diemžēl izpalika izbrauciens ar laivām, jo ezerā pūta stiprs vējš. Namamātes gods un rūpes tika Inesei Tauberei, ciemos ieradās arī pats pagastvecis Gunārs Bloks. Suitu sievas nelika mieru ciemiņiem, pat ēdot tiem bija jāklausās trāpīgas apdziedāšanās dziesmas. Kopīgi tika apgūta dziesma Rīgā iešu es, māmiņa!

Jūrkalnē, pūšot brāzmainam ziemelim, jūra rādījās nemīlīga, bet to atsvēra siltā uzņemšana, kur piedalījās Jūrkalnes pagastvecis Māris Dadzis. Ilga Leimane, Alsungas un Jūrkalnes suitu vadītāja, viesiem parādīja gan Jūrkalnes lepnumu – stāvkrastu, gan izvija kopīgu dejas soli pa Vēverleju apkārtni, bet pēc kopīgi baudītas zivju zupas jūrā tika laista ziedu laiva – kā piekrastes ļaužu pateicība jūrai par to, ka tā dod dienišķo iztiku un saudzē cilvēkus.

Bija arī piemiņas brīdis kapos jūrkalniekam Augustam Lācim, kura vākto folkloras mantojumu tagad izmanto Jūrkalnes folkloristi. Lai nejauktu galvu ārzemju viesiem, kopīgi tika iestudēta nevis dziesma, bet gan deja Krauklīt’s sēž ozolā.

Ilga Leimane teica, ka darīts viss, lai kliedētu mītu par kurzemniekiem kā nelaipniem, neviesmīlīgiem un skopiem ļaudīm. Viņa uzskata, ka mēs gan esam skarbi, bet toties patiesi, un nekad netēlojam laipnību. Ja reiz kurzemnieks atver savu sirdi svešiniekam, tad – pa īstam.

Vakarā visas trīs saimes satikās Alsungā, kopējā gājienā no skolas līdz Ziedlejai rādīja gan to, ko iemācījās dienā, gan katra savu priekšnesumu. Noslēgumā visi griezās zaļumballē.

Tradīcijas joprojām dzīvas

Starp viesiem Biržos bija arī Krievijas autonomās republikas Udmurtijas folkloras ansamblis. Udmurtija atrodas Krievijas vidienē, Urālu kalnu rietumu pusē. Udmurti pieder somu – ugru tautu grupai, līdz mūsdienām saglabājuši valodu un tradīcijas. Kā teica viesi, viņi pamanījuši, ka latvieši cenšas atjaunot savas tradīcijas, bet pie viņiem tās joprojām esot dzīvas.

Ne tikai festivālos, bet arī svētkos tiekot vilkti tautastērpi, kuri ļoti līdzīgi igauņu un somu tērpiem. Viņu ciemā Karamaspeļga, kur esot ap 200 sētu, sadzīvojot pareizticība ar pagānisma tradīcijām – piemēram, Lieldienās vienu dienu tiekot dziedātas garīgās dziesmas, bet otrajā svētvietā vārīta īpaša biezputra, ko pēc tam ar pajūgu atved uz ciemu kopīgam mielastam, ēdienu ziedo arī senajiem dieviem.

Esot arī īpašs rituāls, ar kuru viss ciems izvada puišus armijā, to savām acīm redzēja arī skatītāji Ziedlejā. Ikviens no rituāliem, ko rāda Udmurtijas folkloras ansamblis, joprojām ir tālā ciema ļaužu ikdienas dzīves sastāvdaļa. Folkloristi pieminēja arī darbu kolhozā, kas mums jau šķiet kaut kas tāls un sen pagājis.

Vēl atmiņā atausa ne tik senā padomijas dzīve, kad arī Latvijā bija viens vienīgais pareizais viedoklis: Kurzemnieka sarunā ar bajānistu, ikdienā kluba vadītāju, pēkšņi iejaucās kāda dāma, kas sevi nosauca par ciema administrācijas vadītāja vietnieci. Viņa pārņēma sarunas pavedienu, un šķita, ka tas tika darīts, lai intervējamais nesarunātu ko nepieņemamu oficiālajai nostājai.

Kuriozu jautājumu kāda udmurtiete uzdevusi Alsungas kultūras nama vadītājai Guntai Matēvičai. Viņa vaicājusi, vai Latvijā nātres nemaz neaugot, ka nekur neredz sazēlušas. Kad Gunta atbildējusi, ka tās tiekot pļautas, viešņa brīnījusies, ko tad latvieši dodot cūkām, ja ne nātres? Beigās viešņa noteikusi, ka latvieši nu gan esot čakla tauta, ja nātres pļaujot tāpat vien.

Izjūt Latvijas dabu

Savukārt otri tālo zemju viesi – folkloras ansamblis Broda uz festivālu bija mērojis ceļu no Horvātijas pilsētas Slavonski Broda, kurā esot ap 60 000 iedzīvotāju. Horvāti pārstāvēja folkloras klubu, kurā ir ap 300 biedru. Klubs dibināts 1948.gadā, tajā darbojas tikai bērni un jaunieši, kas sadalīti vecuma grupās.

Vaicāts, kāpēc klubā ir tikai jaunieši līdz 22 gadiem, organizācijas prezidents Josips Perčevičs atbildēja, ka parasti šajā vecumā jaunieši sāk studijas augstskolā citās pilsētās. Tomēr kluba biedri folkloru neaizmirst, daudzi, kas gados vecāki, dzīvojot lauku ciemos, kur paši vadot kopas.

Katru gadu Broda piedaloties kādā ārzemju folkloras festivālā, kur regulāri satiekot arī pa kādai latviešu kopai. Horvāti iepriekš dziedājuši Balticas 2002. un 2004. gada festivālā un droši varot apgalvot, ka baltiešu rīkotie esot visaugstākā līmeņa saieti. Latvijā horvāti ieradušies, kad pie mums valdīja stipra svelme, kas tik ierasta viņu dzimtenē.

Atbraucot līdz Jūrkalnei, viņi sapratuši, ko nozīmē spirdzinošs un pat auksts ziemeļu vējš. Horvātu jaunieši tomēr ar sajūsmu metās lielajos viļņos. Viņu Adrijas jūra esot mierīga, ar vismaz 28 grādus siltu ūdeni. Koncertā viņi dejoja stīgu instrumentu (ģitāras, kontrabass u.c.) grupas pavadījumā, viņu melodijas rosināja iztēli par siltiem, mierīgiem vakariem pie dienvidu jūrām.

Pēc festivāla viesi dosies 2000 km tālajā atceļā, vienu dienu atpūšoties un koncertējot pie draugiem Polijā.


Juris Lipsnis

2006. gada 17. jūlijs.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif