25. jūlijā apritēja 110. gadadiena, kopš dzimusi Grieta Kāpiņa, kuras krāšņais pūrs no Gudenieku pagasta Kāpniekiem pirms 20 gadiem pārvests uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Rīgā. Neliela daļa tekstiliju no vairāk nekā 500 ekspedīcijā iegūtajiem priekšmetiem pašlaik apskatāma Kuldīgas novada muzejā.
Govskuņģis, zīdstrīpa, kuļķene zem plec’ drān’s
Izstādi ievada pati pūralāde taisnu vāku, apkaltiem stūriem un dekoratīvi kaltiem rokturiem galos, redzams gadskaitlis 1852. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izdevumā Suitu pūrs aprakstīts lādes atvēršanas brīdis: „Kaut kas notinkšķēja, noklikšķēja, un, steidzīgu roku celts, pūralādes vāks atvāzās, uzvējodams zāļu tēju, tabakas lapu un vaska smārdu.”
Tumšajiem vadmalas un gaišajiem lina auduma baķiem pāri pagalmā tiek klātas spilgtās, trakās suitu sadzīvei raksturīgās tekstilijas, kurām ikdienā doti specifiski nosaukumi. Lielie lakati saucas plec’ drān’s. Bet šīs vilnas drānas – austenes – savukārt iedalās pēc krāsas vai raksta: mellās, govskuņģi.
Zīdstrīpa savukārt bija pirkts izstrādājums, un, kā liecina pats nosaukums, neatņemama rotājuma sastāvdaļa ir kontrastējošas krāsas svītra gar malām. Krāšņie lakati bija ne tikai daži, kā reizēm redzēts, bet ap divi desmiti, kuplām bārkstīm greznoti. „Mellais ar pelēku – tas baznīcā braucamais,” muzejniekiem stāstīja pūra īpašniece. Zem tā varēts paslēpt kādu dzīvespriecīgāku krāsu.
Ja runa ir par paslēpšanu, tad arī ceļā uz baznīcu līdzi ņemta balta lina auduma kuļķene (kulīte) ar klātpiešūtu prievetu (prievīti) baltsārtā rakstā. Tā varēja kalpot kā sieviešu rokassomiņa, kurā paņemt līdzi ko garšīgu, lai ik pa brītiņam iestiprinātos (vai noderēt slepenā aģenta šaujamierocim). Tas nāk prātā, klausoties, ka „to prievetu pārmauca pāri galvai un roku ar’ izņēma caur’, lai kule padusē karājas. Plec’ drān’ bi’ virsū”.
Burbuļsakta
Katras suitenes lielākais dārgums ir dižā burbuļsakta – trīsrindene villaines saspraušanai. Dzirdēts nostāsts, ka tāda savulaik bijusi pat govs cenā un līdz mūsdienām nākusi cauri daudzām paaudzēm. Uz 5,3 cm platas robotas aploces trijās rindās izvietotas 20 rubīnsarkanas, slīpēta stikla zīles, kas, aptvertas smalki kaltām dzeltena metāla lapiņām, mijas ar kaltiem burbuļu izciļņiem.
Ārmalā apmali noslēdz stieple, uz pamatnes – stieplītes loki, ir vanagnadziņu (trīsstūrveida rotājumu) gravējums, zosla (stiprinātājadata) – ar gravētu līkloci. Saktas augstums ir 3,2 cm, diametrs – 17,3 cm, tā gatavota 19. gs.
Ar mežģīnēm, pērlēm un rozītēm
Pūrs nav iedomājams bez sarkanām un baltām knipelētām (veidotas cilpas un sieti dažādi mezgliņi) un tamborētām mežģīnēm, austām un pītām jostām, jostiņām un prievītēm.
„Tās, ka brūt’ brauc māje, svied’ acēs dziedātājiem, lai beidz apdziedāt. Pie akas lika, kūtē lika. Bruslakiem sēja apkārt, brunčiem ar. Ap zeķēm sēja tik ar rokām pītos prievetus.”
Lādē glabājās arī blūzes – gan jaunmodes, gan senie krekli – īpatnā piegriezumā ar garām, balti izšūtām aprocēm. Turpat blakus atsevišķi ir aproces jeb uzmauči, kas uzvelkami piedurkņu galiem. Adītas no koši zaļas vilnas dzijas, ieadot lauztos līkločus no baltām stikla pērlītēm. Noslēgumā – baltu un tumši zilu, caurspīdīgu pērlīšu josla. To adījusi Katrīna Dreimane 20. gs. vidū.
Pūra deķi – pašas Grietas austās koši svītrotās segas – ir kā varavīksne uz pelēka pamata. Linu velki, vilnas audi. Šie darbi tapuši 20. gs. 30. gados. Vecā saimniece gandrīz katram gabalam var nosaukt darinātāju: „Govskuņģi audusi Kulberģe, bet veclaik’ suitdrān’s un lielos lakatus – Peršvic’ Trīne.” Vēl te atrodama rožu sega jeb rozaiņā – ar kokvilnas velkiem, vilnas audiem un ielasītām rozītēm. Tas ir 20. gs. sākuma darbs.
Visādiem godiem
Pītā vācelītē glabātas smalkas lietas: aubes, zīdeņi un cimdi. Baltie kokvilnas viesību cimdi mežģīņadījumā ar smalku mežģīnīti delnas virspusē pirkstu vietā un vaļēju, atšūtu īkšķa galu ir fabrikas darbs un iegādāti pagājušā gadsimta 20. gados.
Sevišķs ir bēru pūrs – sainītis adītu cimdu un zeķu nesējiem un kapračiem. Šādus cimdus ar melnu rombveida rūtojumu un putniņiem valnītī 20. gs. 50. gados adījusi Matilde Kiršteine Gudeniekos. Bez pieciem rubļiem pāra nebija.
Smalko lina auduma priekšautu, rotātu ar pirktām rišeljē mežģīnēm, aizpogājamām lencēm un sasienamu jostiņu pagājušā gadsimta 20. gados šuvusi pati Grieta Kāpiņa. Lādē bija arī lakati, tā sauktie zīdeņi, cits par citu greznāki. Zaļais ar violeto svītru tika lienēts vīriešiem uz Kāzām Alsungā, vienu no pirmajām skaņu filmām Latvijā, uzņemtu 1935. gadā.
Alise Volanska
2006. gada 28. jūlijs.
Raksts paņemts no