BEZ MĀJĀM. No Alsungas internātskolas Reģu iemītniekus veda izmitināt citās līdzīgās aprūpes iestādēs. Pēc postošā ugunsgrēka daudziem no viņiem tas bija jauns biedējošs pārdzīvojums.
Postošais ugunsgrēks pansionātā Reģi paņem 23 dzīvības
Stindzinošajā salā Reģu pansionāta krāsmatas pret debesīm iezīmējas biedējoši skaidri – zem iebrukušā pārseguma baļķiem un mūra drupām atrodas 23 cilvēku mirstīgās atliekas. Ļoti ticams, ka garīgās atpalicības dēļ daudzi no viņiem savu nāves brīdi pat īsti neapzinājās.
Sarkanīgu blāzmu virs sociālās aprūpes iestādes īsi pēc vieniem pamanījis pansionāta darbinieces Silvijas Teteres mazdēls Gusts – viņi mīt namiņā līdzās pansionāta galvenajai ēkai – 1890. gadā celtajai pilij. Zibenīgi zvanīts dzēsējiem, un abi metās glābt bezpalīdzīgos cilvēkus.
"Viņi liecās ārā pa logiem un bļāva. Es pat neatceros, cik no viņiem dabūju laukā – vilku, rāvu, stiepu… ar visu savu sāpošo muguru. Viena sieviņa man izmuka un ieskrēja tieši ugunī," atminas Silvija. Bēglei liktenis bija labvēlīgs. Sveika, vesela un smaidoša viņa pret rītu atradusies izdegušās ēkas pagrabā, samazinot bez vēsts pazudušo skaitu līdz 23. Šis dīvainais formulējums gan nenorāda uz izredzēm viņus atrast – vienkārši paies laiks, kamēr eksperti noskaidros pārogļojušos ķermeņu identitāti. Pēc veselības kartēm, žokļa kauliem, ja būs nepieciešams, arī pēc DNS. Izvest no degošās mājas izdevās 67 cilvēkus. Ugunsdzēsēji atzīst, ka upuru skaits ir tik milzīgs, jo daudzi pansionāta iemītnieki nav sapratuši, ka jābaidās no liesmām, nevis no glābējiem. "Viņi krampējās kāpņu margās, kliedza, rāvās atpakaļ," stāsta ugunsdzēsējs, kura komanda ieradās notikuma vietā no Alsungas – pirmā. Viņš un kolēģis. Ēka jau bijusi liesmās, un viena niecīga ūdens strūkla uguns spēku nav spējusi mazināt. Taču arī vēlāk, kad atbraukuši kolēģi no Kuldīgas un Ventspils, glābšanas darbi nesekmējās. Milzīgā aukstuma dēļ aizsala šļūtenes. Tērauda jumts karstumam un dūmiem nav ļāvis brīvi celties augšup, bet spiedis uz leju, kur atradušies cilvēki. Lielākā daļa upuru nosmaka un sadega mansardā. "Vislabākie palika tur augšā. Manā nodaļā," klusi saka aprūpētāja Dace. Jumta stāvā dzīvoja cilvēki, kuru atpalicība nebija tik izteikta. Viņi prata daudzmaz rūpēties par sevi, arī strādāja vienkāršus darbus.
Pilī bija malkas apkure, un tradicionāli – auksts laiks veicina ugunsnelaimes, jo krāsnis tiek pārkurinātas. Šoreiz dūmu ejas diezin vai var vainot – janvārī skursteņi tika tīrīti, turklāt pils aizdegšanās laikā krāsnis vairs nebija karstas. Ugunsdzēsēji sliecas domāt, ka nelaimi izraisīja elektrības tīkla pārslodze. Vairākās istabiņās aukstajā naktī tika lietoti elektriskie sildītāji. Alsungas pagasta priekšsēdētājs Gunārs Bloks vairās kādam pārmest notikušo, arī augstākiem spēkiem: "Dievam nav ne vainas – problēma ir centrālapkures trūkumā." Pagastvecis uzskata, ka šāda veida iestādēs – slimnīcās, pansionātos – jābūt centrālapkurei. Trešā versija par ugunsnelaimes cēloni ir personālam. Direktore
Dramatiski noritējusi izglābto pārvešana uz Alsungas internātskolu. Aprūpējamie bija ļoti satraukušies, un tikai nomierinoši medikamenti līdzēja mazināt viņu paniku, ļaujot pievērsties praktiskām problēmām. Piemēram, kādas mantas kuram sadegušas, kā tikt pie pensijas, ja šodien pastniece atnesīs naudiņu, bet ieraudzīs, ka māja nodegusi, un visbeidzot – "uz kurieni mūs vedīs". Turpat Reģos neizdegušajās ēkās paliks ap desmit pastāvīgo iemītnieku, savukārt 48 cilvēki vakar tika izmitināti sešās līdzīgās sociālās aprūpes iestādēs citur Kurzemē un Pierīgā. Informāciju par konkrētu personu šābrīža atrašanās vietu iespējams iegūt, interesējoties pa tālruni 3351125, savukārt par cietušajiem un mirušajiem jātaujā, zvanot pa 3374402 – vietējai policijai. Līdz vakaram gan bija zināms tikai par vienu smagi ievainoto. Šo sievieti aizveda uz apdegumu centru Rīgā, jo, metoties cauri liesmām, viņa guva ļoti plašus apdegumus. Vieglāk cietuši pāris ugunsdzēsēju – vienam uzkrita krāsns atlūza, otrs sagriezies, dauzot ārā logus. Pansionāta darbinieki stāsta, ka ugunsdzēsēji strādājuši asiņainām rokām, darījuši visu, kas bija viņu spēkos. Taču šie spēki acīmredzami bijuši par vājiem, un, domājams, par izvēlēto glābšanas un dzēšanas taktiku dienestam tagad nāksies nopietni izskaidroties.
Imants Vīksne
2007.gada 24.februāris
Raksts paņemts no
