Sēro par ugunsnelaimē zaudētajiem

20070228_149699.jpg

KĀ TĀLĀK? Pansionāta noliktavas pārzine Silvija Tetere zaudējusi tuvu cilvēku, un no patversmes paņemtā kucīte Dina diezin vai spēs viņu aizstāt: mežonīgā uguns suni tā iebiedējusi, ka pie pirmās izdevības tas cenšas bēgt uz mežu

Sēro par ugunsnelaimē zaudētajiem

Reģos sadega Cīravas maniaka dēls.

Postošais ugunsgrēks garīgi slimo cilvēku pansionātā Alsungas pagasta Reģos ir paņēmis arī Andra Šlitera dzīvību, kuram smaga dzīve bijusi kopš bērnības – tēvs puisi turēja ķēdē pie suņubūdas.

Visticamāk, Andris un vēl 23 krāsmatās atrastie mirušie tiks guldīti tuvējos Lāču kapos – pēc tam, kad darbu būs pabeiguši tiesu medicīnas eksperti. Reģu noliktavas pārzine Silvija Tetere drūmi piebilst, ka būs kopīgs apbedījums: "Ko tad tur var identificēt? Daudz ko glābēji ārā iznesa saliktu mazos maisiņos." No visiem 90 pils iemītniekiem tieši Andris kundzei bija kļuvis īpaši tuvs, un pansionātā viņa strādā jau ilgi – kopš 1974. gada. Savukārt puisis Reģos ievietots 1997. gadā. Bezpalīdzīgs, iebaidīts, noslēdzies sevī.

Viņa dzīvesstāsts plašākai sabiedrībai kļuva zināms tikai pēc ilgāka laika, kad tēvam par meitas (Andra pusmāsas) izvarošanu tiesa piesprieda 14 gadu cietumsodu. Par Cīravas maniaku iesauktais Vilnis Šliters garīgi atpalikušo jaunieti bieži sēja ķēdē pie suņubūdas. Dienām ilgi viņš tupējis pie tās, ieskavotajām kājām asiņojot. Reizēm viņam pameta kaut ko ēdamu, reizēm turēja badā. Kaut arī vietējie par šīm šausmām zinājuši, krimināllieta netika ierosināta. Pietrūka pierādījumu, jo no mājiniekiem neviens liecināt neuzdrošinājās, bet pats Andris nebija vērā ņemams runātājs. Viņa pusmāsu Evitu patēvs sistemātiski izvarojis jau pusaudzes vecumā, turklāt viņas mātei noskatoties. Pēc dažiem gadiem tādas pašas šausmas nācās piedzīvot Evitas meitai. Tikai internātskolas pedagogu aizdomas, ko raisīja meitenītes dīvainā uzvedība, ļāva beidzot notiesāt Cīravas maniaku. Līdz tam – visi zināja, un visi klusēja.

Strutainās rētas uz Andra kājām ilgi nav dzijušas, un krietns laiks bija nepieciešams, lai puisis garīgi atkoptos – cik nu tas vispār bija iespējams. S. Tetere atzīst – tas ir brīnums, ka tēva ļaunums neradīja vēl lielāku ļaunumu dēlā. Pansionāta darbinieku un šaušalīgajā ugunsgrēkā izdzīvojušo iemītnieku atmiņā Andris paliks draudzīgs, labestīgs, izpalīdzīgs. Traģiskajā naktī viņš gulēja jumta stāvā, no kurienes izglābties neizdevās tikpat kā nevienam. Un tieši mansardā dzīvojuši spējīgākie un gudrākie Reģu cilvēki. Andris no iebiedēta un aprobežota radījuma bija pārvērties līdz nepazīšanai: darbīgs, vienmēr labā garastāvoklī. Viņa rīts allaž sācies ar tējas krūzi Silvijas namiņā – turpat pie pils. "Pie manis viņam bija otras mājas. Pat durvju atslēgu iedevu. Tāds labs cilvēciņš bija." Pēc brokastīm abi gājuši dienas darbos. Andris palīdzējis ar saimniecības lietām, izcilāt smagos pārtikas maisus, nesis malku. Sava brīvprātīgā palīga trūkumu Silvija izjūt skaudri, jo arī viņu pašu liktenis nav žēlojis. Vīrs ticis nošauts pīļu medībās. Znots gājis bojā autokatastrofā. "Ir grūti aptvert notikušo. Vēl nesen priecīga cēlos, lai dotos uz darbu, bet tagad… Visi, kam vēl tikko galvu noglaudīju, pazuduši oglēs."

Vakar Latvijā pie visām ēkām plīvoja valsts karogi ar sēru lentēm – pieminot 25 bojā gājušos un viņu vidū – arī Cīravas maniaka dēlu Andri.


Imants Vīksne

2007.gada 28.februāris

Raksts paņemts no

logo_nr.gif

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.