Kas tik neatklājās Alsungas kultūras nama etnogrāfiskā ansambļa 50. jubilejā – nosaukums nemaz neesot oficiāls! Un sievas tiek nokrustītas par Suitu sievām uz mūžu mūžiem.
Piedzīvotā atmiņu stāsti mijās ar kino kadriem, un patiesi stāsti – ar jokiem. Cienījamās mākslinieces, kā unikālā, nu jau ne tikai dziedošā, bet arī dejojošā, spēlējoša un projektus īstenojošā etnogrāfiskā ansambļa dziedātājas uzrunāja Alsungas pagasta priekšsēdis Gunārs Bloks, sevi pašas augstu neceļ, bet Latvijā viņas kļuvušas ja ne par nacionālajām varonēm, tad par mūsu valsts tautiskuma simbolu noteikti.
Rajona kultūras nodaļas vadītāja Dace Reinkopa jau pareizi saka: tik lielas zvaigznes tuvumā nav patiesi novērtējamas. Kolektīvs ir pētāms ne tikai ar Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes studentu un pasniedzēju spēkiem vien, bet gan daudz plašāk. Un arī grāmata par viņām būtu jāraksta.
Sveicēji Suitu sievas dēvē par vis-, vis- vis- , bet kā jau Kurzemes pērlēm redzama tikai viena no spožajām malām. Dziedātāju saknes ir bezgala spēcīgi ieaugušas savā Dižo suitu zemē Alsungā, bet zari stiepjas vai visā pasaulē, ja ne pašām klātbūtnē dziedot, tad ar skaņu ierakstiem, videofilmām, fotogrāfijām un sajūsmas pilniem nostāstiem noteikti.
Tik nopietna jubileja, bet sievām nopietnības nekādas, ne jaunajām dziedātājām ar spēcīgām balsīm, ne ansambļa kodolam: vadītājai Ilgai Leimanei, Marijai Steimanei jeb Ručam, Elzai Vanagai un Rozālijai Brūderei jeb Latvijā pazīstamai kā Rozei, ne arī padomu devējai, teju 93 gadu pieredzes bagātajai Katrīnai Antonovičai.
Bet šajā attieksmē ir vislielākais spēks, kas palīdz izturēt, kā teica kolektīva vadītāja, līdz 60 un pat vairāk uzstāšanās reizēm gadā. Kā patiesi spēcīgu maiņu sevi piesaka arī jaunie – Guntas Matēvičas vadītie suitiņi. Tad kopā skan gandrīz vai novada himna Tumsa, tumsa. Vēl pa kādam piparotam pantam publikai, un jau skan slavenais beigu sauciens. Suitu sievas iesoļo nākamajā pusgadsimtā, jo suiti dziedāja un dziedās mūžos.
Dace Nasteviča
2006.gada 9.janvāris
Raksts paņemts no
