Jāņu svinēšanas apraksti „Latvju Dainās” dažādos apvidos Vidzemē un Kurzemē.
1) Dolē, Rīgas apriņķī. No Simenova.
Dienu priekš Jāņiem, vaj jau agrāki, saimnieks sataisa un sagādā visu, kas uz dzīrēm vajadzīgs, izbrūvē alu, nokauj sivenu; tapat saimniece, sieru jau agrāk sasējusi, izcep pīrāgus, un Jāņu vakarā uzklāj galdu, apkrauj to bagāti ar ēdieniem un izpušķo zaļumiem.
No pusdienas jau atļauts iet pa pļavām un lasīt zāles. Kas savas pļavas priekš tam liedz, to tura par sliktu, ļaunu cilvēku, vaj burvi.
Meitas un zēni sapin kroņus no visādām puķēm, un saplūc Jāņu zāles. Tiklīdz saulīte nogājusi, tie dodās līgodami ar kroņiem galvā un zālēm klēpī pie Jāņu tēva vārtiem. Tos laipni uzņem un ielaiž iekšā. Jāņu tēvs sēž aiz bagāta galda. Jāņu bērni tam pasniedz zāļu un puķu kroņus un dabū ikkatris savu gabalu siera. Tad tos vēl sēdina pie klātā Jāņu galda, kur dieva svētība uzkrauta, lai Jānītis arī nākamā gadā neatrautu savu svētību.
Pamieloti un izlīgojušies savā mājā, Jāņu bērni sataisās iet līgot arī uz kaimiņu mājām, jo Jāņa nakti jādzīvo un jālīgo visu cauru nakti. Pa ceļu iedami, Jāņu bērni aplīgo visu, kas ceļā atrodās, rudzus, miežus, auzas, katru krūmiņu un kociņu, tricina līgodami visas malu maliņas līdz rītam, līdz kamēr saule lec. Jāņu rītu arī saulīte nelec vis vienkārši kā allaž, bet rotājas trejdeviņās rotās.
Ap Jāņiem un pašos Jāņos dzied jeb līgo visas dziesmas pēc vienas pašas līgo melodijas.
2) Mālpilī, Rīgas apr. No Brimmerberga.
Jāņu diena nākot Jāņu tēvs, saimnieks, dara alu, un Jāņu māte, saimniece, sien sieru, cep pīrāgus, plāceņus jeb raušus. Bez tam ikkatrās mājās saimnieks kauj kādu lopu: sivēnu, jēru, kazlēnu vaj teļu, jo vecās gaļas Jāņos neviens negrib ēst.
Dienu priekš Jāņiem sauc "zāļu dienu". Zāļu dienā izsūta saimniece ganus, vaj arī kalpones, lai salasa un saplūc visvisādas zāles un ziedošas puķes pa laukiem, pļavām un mežiem. Tās gan savij vainagos, gan arī nesavītas nes uz mājām noliek kaut kur pakrēslī, kamēr nav pienācis vakars. Priekš saules norietēšanas izpoš jo tīri istabu, nomazgā galdus, krēslus un it īpaši logus. Visas pārējās lietas iznes ārā, lai istaba paliktu jo klaja, un tad pušķo to ar Jāņu zālēm. Jāņu zāles ir visas zāles un puķes kopā, kas zāļu dienu un Jāņu vakaru rokām plūktas. Tās skaistākās liek uz logiem, citas krauj uz beņķiem un grīdas, citas slien ap sienām. Vainagiem apkar sienas un logu stenderes un lapu koku zariem apsprauž griestus un sijas. Starp citām Jāņu zālēm redz ikkatrā mājā allaž lupstājus, biškrēsliņus un skalbes. Vīri atnes no meža bērziņus un ozola zarus un šādām meijām appušķo vārtus, sētsvidu, durvis un gultas. Bez tam vajadzīgi sērmaukša jeb pīlādža zari. Tos sprauda uz visām durvīm, lai nelīstu iekšā ļaunie gari, kas īpaši Jāņu nakti apkārt klejo.
Gani, Jāņu vakaru lopus mājās dzīdami, pušķo tos ar bērzu zaru vainagiem. Lai arī pēc tam dažkārt lielu lielais pūliņš, tie tomēr izpilda svēti šo vectēvu ierašu. Daži pušķojās ar puķu vainagiem un nāk priecīgi līgodami uz mājām.
Kad lopi salaisti kūtī, tad uzsprauž uz durvīm sērmaukša zaru un noliek iekšpusē pie sliegšņa dadzi ar visu sakni.. to dara, lai raganas nevarētu tikt kūtī govis slaukt.
Nelabu garu dēļ, kas Jāņu nakti apkārt vazājās, arī zirgus nejāj pieguļā, bet baro tos ar mājā ar sēku. Jāņu nakti tikai velns ar saviem zirgiem jājot pieguļā.
Vakarā, kad māja pareizi apkopta, saģērbjās visi māju ļaudis savās labākajās drēbēs un iet pie galda vakariņās. Jāņu tēvs dod saimei šņabi un alu, un Jāņu māte izdala sieru ikkatram pa gabalam.
Pēc vakariņām Jāņu bērni uzliek vainagus galvā, saņem Jāņu zāles klēpī un iet Jāņu tēvu un māti, saimnieku un saimnieci, aplīgot. Jāņu tēvam uzliek galvā vainagu, no ozola zariem vītu, un Jāņu mātei puķu vainagu, un apber tos vēl ar Jāņu zālēm, līgodami pie tam piederīgas Jāņu dziesmas. Tad iet laukā, aplīgo dārzā kāpostus, apiņus, druvās rudzus, miežus, linus, kartupeļus u.c. un iesprauž katrā druvā sērmaukša zaru.
Sava Jāņu tēva mājas un druvas aplīgojuši, Jāņu bērni iet uz nāburgiem līgot, ceļā Jāņu zāles plūkdami, kādas un kur tik tās var dabūt. Klusām piegājuši pie nāburga istabas durvīm, sāk dziedāt. Durvis drīz atveras un Jāņu māte saņem savus Jāņu bērnus un ielūdz tos istabā. Atnākušie Jāņu ļaudis pušķo mājas tēvu un māti vainagiem un apber Jāņu zālēm tāpat, kā to darīja savās mājās. Bet ja atrod saimniekus guļam, tad samet zāles, īpaši nātres, gultā.
Jāņu bērnus sēdina pie galda un mielo ar to, kas nu kuram pie rokas. Bez tam vēl īpaši Jāņu māte izdala sieru, un Jāņu tēvs dod viesiem pa alus malkai.
Paēduši, Jāņu bērni sāk nāburgus aplīgot, gan slavēdami, gan arī dažādi nievādami. Jāņa vakarā neviens neņem par ļaunu, ja to arī bezkaunīgi aplīgo, tikai garši pasmejās. Tāpat saimnieks neļaunojās, ja kāds no Jāņu bērniem, zāles lasīdams, nomīdījis pļavu vaj druvu, jo kur gan lai citur Jāņu zāles ņemot.
Diezgan izlīgojušies, sanāk Jāņu bērni no visām pusēm kādā zināmā augstākā kalniņā kopā un dedzina tur Jāņu uguni garas kārts galā. Priekš tam ņēma darvas muciņas, sveķus, tāsis, sveķainus priekšu celmus un garkūļu salus, kas jau viss priekšlaiku apgādāts no nāburgu puišiem kopā. Ap uguni sapulcējušies dzied visādas Jāņu dziesmas vaj nu visi vienā barā, vaj atkal meitas aplīgo puišus, un puiši meitas; iet arī dažādās rotaļās un danco, mūzikai spēlējot.
Kamēr jaunie kalnā līgsmojās, tamēr vecie iet līgot uz krogu, kur krogus papa par atnestām Jāņu zālēm dod katram pa glāzītei sūrā un pa gabaliņam siera. Beidzot arī jauni sanāk no malu malām krogū un tur danco un līgo, kamēr saulei lecot jāšķirās un jāiet katram uz savām mājām. Visi vēl jūt, it kā maz lustējušies, jo īsa esot Jāņu nakts. Mājās pārnākuši, labprāt vēl izguļas uz Jāņu zālēm, jo uz tām tikai vienreiz pa gadu dabujot gulēt.
Tā beidzās sen gaidītā priecīgā Jāņu diena, jeb īsi sakot, Jāņu nakts. Pašā Jāņu dienā reti vien vēl kur dzird līgojot.
Kad Jāņi nosvinēti, tad Jāņu zāles iznes no istabas saulē kaltēšanai, un vaiņagus samauc klēts augšā uz kārts, lai tur pakrēslī izžūst. Jo vairāk sanests Jāņu zāļu, jo priecīgāka Jāņu māte, kā nu būšot ko dot telītēm. Izkaltušās Jāņu zāles noliek klēts augšā pie vaiņagiem, savrup no cita siena. Tās dod govīm barībā, kad govis atnesās, vaj kad saslimst.
Bērnu saņēmājas dod arī mātēm padomu, lai mazgājot bērniņu Jāņu zāļu sulā, tad tie būšot vienumēr veseli. Daži atkal no īpaši priekš tam izlasītām puķēm vij vainagus. Šīs puķes lieto ziemu tējas vietā.
Ļaudis tic, ka paparde ziedot Jāņu nakts vidū baltiem sudrabotiem ziediem, bet tikai īsu brītiņu, un ne katrs cilvēks tos ziedus varot redzēt.
3) Valmieras muižā. No Marijas Viļum.
Tā diena priekš Jāņiem aizgāja rīkojoties un sataisoties uz Jāņu vakaru. Apgādāja meijas, pina kroņus, sēja sieru. Ar kroņiem un meijā m pušķoja pavakarē visus vārtus un durvis, tāpat arī visas ēkas, istabu un kūtis. Daži pušķoja ari dārzus, tīrumus un pļavas, lai izsargātu tos no visa ļauna. Gani atkal pušķoja lopus vaiņagiem un dzina tad līgodami uz mājām. Lopus ganija Jāņu vakarā ļoti vēlu un bažās vietās pat cauru nakti.
Beidzot vēl pušķoja saime līgodama mājas tēvu un mājas māti smaržīgiem puķu kroņiem, un šie atkal pamieloja savus saimes bērnus ar sieru, pienu, sviestu un raušiem.
Pēc tam gāja arī līgodami un kroņus nesdami uz nāburgu mājām un beidzot sapulcējās visas apciemes jaunu un arī veci ļaudis ap Jāņu uguni.
4) Satarta muižā, Cēsu apriņķī. No Upīša.
Jāņu vakarā uzkāra katrai govij uz ragiem kroni, lai ta labi dod piena un lai atnes labus teļus. Kad govs nāca slaucama, tad ta dabuja savu kroni pirmajā ēdienā kā kādu veselības zāli.
Jāņu nakti staigāja apkārt daudz raganu un tīkoja īpaši lopiem uzmākties. Tāpēc lūkoja kūtis un laidarus visādi aizsargāt un raganas atgaiņāt. Jāņu vakarā māmiņas taisīja priekš kūts durvīm un iekšpusē nātres, lai raganām kājās dzeļ, ja tās gribētu iet stallī. Tāpat arī taisīja nātres uz piena spaņņiem, lai raganām dzeļ rokās, ja tās ietu piena ņemt.
5) Lejas pagastā, Valkas apriņķī. No Sama.
To dienu priekš Jāņiem visi naigi rīkojās uz Jāņu vakaru. Ganu meitas lasa puķes pa mežiem un pļavām, taisa no puķēm un ozolu, vaj sērmaukšu zariņiem pušķus un pin vaiņakus jeb kroņus. Ragainām govīm piesēja pušķus stāvu ragu starpā un tolēm aplika vaiņakus ap kaklu, un tad , uz māju pusi laizdamās, jau sāka līgot un līgoja, kamēr appušķotos lopus iedzina laidarā.
Puiši atkal pēc pusdienas brauc uz mežu pēc bērzu meijām, un pēc zālēm zirgiem, ko Jāņu nakti nejāj pieguļā. Ar meijām pušķo visu māju. Pie vārtu stabiem piesien garas meijas, kuru galotnes saliec kopā; pie katras ēkas durvu stenderēm pieslien ār- un iekšpusē pa pāram meiju, katrā rijas kaktā pa meijai un pie katras gultas pa četrām meijām. Daži vēl sprauž pagalma vidū no meijām būdiņu un ieliek tur galdiņu, uz kura netrūkst kanna salda alutiņa.
Kad krēsla metās, tad jau no tālienes dzird līgotājus, kas mājai tuvojās. Saimniece, Jāņu māte, steidzas griezt sieru, gabalus priekšautā salikdama, un saimnieks, Jāņu tēvs, laiž alu kannā. Mājas puiši un meitas steidzas pretī un pievienojās Jāņu bērniem, kas tad dziedādami nāk sētā iekšā. Jāņu māte ar citām māju sievām tāpat ar dziesmām saņem Jāņu bērnus. Nāk arī pretī Jāņu tēvs ar alus kannu un krūzīti rokā. Jāņu bērni uzliek Jāņu tēvam un mātei kroņus galvā, un tiek no šiem pamieloti ar sieru un alu, vaj nu turpat pagalmā, vaj ielūgti istabā. Kādu laiciņu vienā vietā pakavējušies, Jāņu bērni iet līgodami uz otrām, trešām mājām, līdz kamēr gaisma aust, jo Jāņu nakti jauni puiši un jaunas meitas nedrīkst gulēt.
Kad jau saulīte taisās uzlekt, tad tik katris iet uz savu māju, meitas govis slaukt un ganos dzīt, puiši zirgus uz ganībām jāt.
6) Trikātē, Valkas apriņķī. No Punkas.
Jāņu vakaram nama māte sasien sieru un nama tēvs izbrūvē alu un pagādā brandvīnu. Puiši pašā Jāņu vakarā izpušķo meijām vārtus, durvis un gultas, meitas sapin kroņus, gani appušķo vaiņakiem lopus, tad vakarā laiž uz mājām. Nama tēvs un māte savus Jāņu bērnus pacienā, pirmais ar alu un brandvīnu, otrā ar sieru. Pēc tam puiši un meitas iet ar kroņiem uz nāburgiem "līgot".
Vairāk Jāņu bērnu kopā sanākuši allaž uzvelk kādā augstā kokā vecu podu ar sveķainu malku, vaj ar darvu, un to aizdedzina. Pie šādas gaišas uguns sapulcējušies dzied dažādas Jāņu dziesmas.
7)Sērpilī, Jaunjelgavas apriņķī. No R.Blauberga.
Zāļu dienu, t.i. dienu priekš Jāņiem, savija vaiņakus no visādām lauka un dārza puķēm, ziediem un mētrām, no ozola lapām, īpaši arī no visādiem dābuliņiem: sarkanā, baltā, samta, zelta malas un medus dābuliņa. Ar šiem vaiņakiem apkāra istabas, klēts un maltuves sienas. Uz galdiem un logiem uzlika viādas skaistas un smaržīgas puķes un mētras, kā: biškrēsliņus, platās un krūsotās mētras, kārklenīcas, dievlodziņus, lukstājus, medus dābuliņu, zirga cekuliņus, buldurjāni un daudz citas. Durvis un vārtus appušķoja zaļām meijām un logus apsprauda ozolu zariem. Istabas, klēts un maltuves plānu, un sētsvidu izkaisīja skalbēm. Arī dadzi ar savām platām lapām un deviņiem žuburiem piekāra istabā pie griestiem.
Puķes plūcot, vaiņakus vijot, māju pušķojot, aizgāja visa zāļu diena un pienāca sen gaidītais priecīgais Jāņu vakars.
Nama māte uzlika vakariņas, un nama tēvs saldu alutiņu. Pie šī bagāti apliktā Jāņu galda sastājās visi mājas iedzīvotāji, visa saime, ir pirtnieka bērns netrūka. Aizbildināties varēja tikai slimnieks; tam tad Jāņu mielastu pienesa klāt pie gultas. Jautri un priecīgi pagāja vakariņas, un beidzot māte vēl katram mājas bērnam iedeva savu siera gabaliņu, un mājas tēvs alus malku. Kas Jāņiem nedarīja alu, tam mieži neizdevās, jeb tos noēda zaķi.
Pēc vakariņām nama māte tūliņ iesāka līgot un citi visi līgoja līdz. Aplīgoja dažādas vietas mājās, dārzus, laukus.
Ja nebija norunāts sagaidīt mājās ciema līgotājus, tad paši gāja līgot uz ciemu. Līgoja jau visu ceļu, Jāņu zāles plūkdami un vaiņakus vīdami. Ar Jāņu zālēm un vaiņakiem bij jāapdāvina Jāņu māte un Jāņu tēvs ciemā.
Pie ciema vārtiem nonākuši, Jāņu bērni deva dziedādami Jāņu mātei labvakaru. Šī steidzās lūgt Jāņu bērnus istabā. Istabā iegājuši, tie vēl reiz ar dziesmām apsveica Jāņu tēvu un māti, kas laipni uzņēma mīļus viesus.
Viens no līgotājiem uzlika Jāņu tēvam ozola vaiņaku, un viena no līgotājām Jāņu mātei puķu vaiņaku galvā. Šo godāšanu pavadīja ar piederīgām līgotnēm. Tad vēl katrs pēc kārtas meta savu puķu jeb Jāņu zāļu kūlīti tēvam un mātei uz galvu un tos pārpārim apbēra, vienumēr pie tam līgodami. Tēv’ un māti appušķojuši, Jāņu bērni sagāja istabas dibinā, lai Dievs visādu svētību sagrieztu Jāņu tēva sētā.
Kamēr Jāņu māte rūpējās galdu klādama un ēdienus uzlikdama, lai varētu viesus pamielot, tamēr Jāņu bērni vienumēr līgoja piederīgas dziesmas.
Paēduši un padzēruši Jāņu bērni atkal līgoja pateikdamies un tēvam un mātei visādu labumu un svētību novēlēdami.
Kur līgotājus labi neuzņēma un nepacienāja, kas senāk gan ļoti reti būs noticis, tur tie otru reizi vairs negāja; turpretim tie aiziedami atriebās, dažādas sīvas apsmiekla dziesmas līgodami.
Istabā daudz un dažādas daiļas līgotnes izdziedājuši, Jāņu bērni devās uz laidaru jeb govu dārziņu. Tēvas gāja līdz ar alus slauktuvīti un māte ar siera aizsainīti, ar ko telīšu aplīgotājus pacienāt.
No laidara atnāca vēl sētsvidū, kur salīgoja daždažādas vispārīgas Jāņu dziesmas.
Vienu ciemu izlīgojuši, gāja dažreiz vēl uz otru ciemu līgot. Un kad beidzot gaisma ausa, tad Jāņu bērni līgodami žēlojās, ka tik īsa Jāņu nakts, un līgoja, līdz sauli ieraudzīja uzlecot.
Avots: Barons K., Visendorfs H. Latvju Dainas V. Pēterpils, 1915.