Lai nedaudz apgaismotu tos, kuriem vēl nakts krēslu nomaina rīta saules spilgtā gaisma, pastāstīšu ko tad varēsim redzēt tajā Dobelē…
Pētera Upīša piemiņas muzejs piedāvā:
– Iepazīt spēcīgu personību, vienu no Latvijas izcilākajiem dārzkopjiem – selekcionāriem Pēteri Upīti.
– Iepazīt vidi, kas spējusi rosināt dižo dārzkopi, kas kļuva par iedvesmojošu mākslas un kultūras centru.
– Iepazīties ar augļkopības vēsturi Latvijā un nesenās pagātnes realitāti, kā arī ar augļkopību mūsdienās – modernu, konkurētspējīgu lauksaimniecības nozari.
– Izjust ceriņlaika burvību Dobelē, kur atrodas lielākais ceriņu stādījums Latvijā (174 šķirnes un hibrīdi), kā arī viena no plašākajām kolekcijām ceriņu pasaulē.
– Apmeklēt dārzu, kad "zem Dobeles zilajām debesīm" aprikozes rotājas rozā ziedu mākoņos, kad saulē vaigus spīdina saldie ķirši, kad ražu briedina plūmes, bumbieres, ābeles, vīnogas…
“Skaitliski nelielā latviešu tauta devusi cilvēcei daudz dižu garu. Manuprāt, arī Pētera Upīša vārdam starp tiem ir vieta.” Ar šādiem vārdiem ievērojamā dārzkopja – selekcionāra, lauksaimniecības zinātņu kandidāta mūža veikumu raksturo akadēmiķis Aleksandrs Ņikonovs.
Pēteris Upītis ir dzimis 1896.gada 19.maijā Cēsu apriņķa Jumurdas pagastā. Interese par dārzkopību radās jau bērnībā, kļūstot par mūža lielo mīlestību. Līdz 1913.gadam P.Upītis mācās Priekuļu lauksaimniecības skolā, turpmāk izglītība tiek apgūta pašmācības ceļā. Jaunais Latvijas dārzkopis apceļo lielākos augļkopības centrus Eiropā. Visa darba mūža garumā notiek intensīva sarakste, informācijas un sēklas materiāla apmaiņa ar dārzkopjiem dažādās pasaules valstīs.
Pēc skolas beigšanas vecāku saimniecībā “Jaun – Rūsiņi” tiek iestādīts 1,6 ha liels pomoloģiskais dārzs, ierīkota laboratorija, kur izdarīt augsnes analīzes, izvērtēt augļus pēc to bioķīmiskā sastāva. Veiksmīgi uzsākto darbību pārtrauc Otrais Pasaules karš, kad
“… izdzina visus – kur kur,
pļavā, re, tulpes vēl aug.”
I.Ziedonis
1945.gada rudenī Pēteris Upītis sāk strādāt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, apzinot un pētot augļaugu tautas selekcijas šķirnes. Ar savu divriteni viņš apceļojis vai visu Latviju, vācot un aprakstot interesantākos sēklaudžus.
Dārzniekam sevis realizēšanai ir vajadzīgs dārzs. Tas tiek atrasts Dobelē, kur līdz 1941.gada 14.jūnijam “Lauciņos” darbojusies brāļu Vārnu kokaudzētava. Uz tās bāzes 1945.gadā tiek izveidota izmēģinājumu saimniecība. Kopš 1957.gada Pēteris Upītis Dobeles smagajā, auglīgajā zemē sāk veidot savus dārzus. Meistars strādā ar 24 kultūru selekciju un introdukciju: ābelēm, bumbierēm, plūmēm, ķiršiem, aprikozēm, valriekstiem, lazdām, īstajām cidonijām, avenēm, zemenēm u.c. Īpaši veiksmīga bijusi ceriņu selekcija. Latvijā un tālu aiz mūsu zemes robežām cilvēkus priecē ‘Māte Ede Upītis’, ‘Liega’, ‘Gaiziņkalns’, ‘Esības Prieks’ un daudzas citas šķirnes, jo Pēteris Upītis sapņoja pārvērst Latviju par ceriņu lielvalsti. Selekcionāra piemiņai dārzos zied un smaržo arī liliju šķirnes ‘Brūnupīte’, ‘Dzintarlāse’.
Dārzkopja mērķis bija izaudzēt Latvijas apstākļiem piemērotas ziemcietīgas augļaugu šķirnes ar augstas kvalitātes augļiem. No plašā selekcijas materiāla klāsta izdalītas ābeļu šķirnes ‘Ausma’, ‘Dobeliete’, ‘Ilga’, ‘Magone’, ‘Steiga’, ‘Velte’, ‘Ventspiliete’, bumbieru šķirnes ‘Jumurda’, ‘Paulīna’, ķiršu šķirnes ‘Aija’, ‘Indra’, ‘Jānis’, aprikozes ‘Daiga’, ‘Lāsma’, ‘Velta’, ‘Dzintars’, ‘Rītausma’, plūmes ‘Minjona’, ‘Zemgale’, ‘Ziedture’, hibrīdplūmes ‘Agrā Dzeltenā’, ‘Inese’, avenes ‘Ivars’, zemenes ‘Jūnija Smaids’.
Ievērojamais dārznieks sirdī bija mākslinieks, interesējās par fotografēšanu, dzeju, mūziku. Dobele kļuva par savdabīgu kultūras centru. Interesantas bija dižā dārznieka un varas sarežģītās attiecības.
P.Upīša dzīves gājums aprāvās 1976.gada 4.aprīlī.
Jau daudzus pavasarus dārzs Dobelē saplaukst bez sava kādreizējā saimnieka. Iestādes nosaukums ir mainījies, bet Latvijā tas pazīstams kā “Upīša dārzs”. Vislabākā piemiņa Pētera Upīša mūžam ir tas, ka viņa iesāktais darbs turpinās.