Gribas pateikties visiem kursa biedriem par jauko mācību laiku mūsu kursā! Cerams, ka arī turpmāk būsim tikpat atvērti un iecietīgi viens pret otru, kā šajos divos gados, un "uzturēsim kontaktus" visā atlikušajā dzīves laikā. 🙂
Jāņu svinēšanas tradīcijas
Jāņu svinēšanas apraksti „Latvju Dainās” dažādos apvidos Vidzemē un Kurzemē.
1) Dolē, Rīgas apriņķī. No Simenova.
Dienu priekš Jāņiem, vaj jau agrāki, saimnieks sataisa un sagādā visu, kas uz dzīrēm vajadzīgs, izbrūvē alu, nokauj sivenu; tapat saimniece, sieru jau agrāk sasējusi, izcep pīrāgus, un Jāņu vakarā uzklāj galdu, apkrauj to bagāti ar ēdieniem un izpušķo zaļumiem.
No pusdienas jau atļauts iet pa pļavām un lasīt zāles. Kas savas pļavas priekš tam liedz, to tura par sliktu, ļaunu cilvēku, vaj burvi.
Meitas un zēni sapin kroņus no visādām puķēm, un saplūc Jāņu zāles. Tiklīdz saulīte nogājusi, tie dodās līgodami ar kroņiem galvā un zālēm klēpī pie Jāņu tēva vārtiem. Tos laipni uzņem un ielaiž iekšā. Jāņu tēvs sēž aiz bagāta galda. Jāņu bērni tam pasniedz zāļu un puķu kroņus un dabū ikkatris savu gabalu siera. Tad tos vēl sēdina pie klātā Jāņu galda, kur dieva svētība uzkrauta, lai Jānītis arī nākamā gadā neatrautu savu svētību.
Pamieloti un izlīgojušies savā mājā, Jāņu bērni sataisās iet līgot arī uz kaimiņu mājām, jo Jāņa nakti jādzīvo un jālīgo visu cauru nakti. Pa ceļu iedami, Jāņu bērni aplīgo visu, kas ceļā atrodās, rudzus, miežus, auzas, katru krūmiņu un kociņu, tricina līgodami visas malu maliņas līdz rītam, līdz kamēr saule lec. Jāņu rītu arī saulīte nelec vis vienkārši kā allaž, bet rotājas trejdeviņās rotās.
Ap Jāņiem un pašos Jāņos dzied jeb līgo visas dziesmas pēc vienas pašas līgo melodijas.
2) Mālpilī, Rīgas apr. No Brimmerberga.
Jāņu diena nākot Jāņu tēvs, saimnieks, dara alu, un Jāņu māte, saimniece, sien sieru, cep pīrāgus, plāceņus jeb raušus. Bez tam ikkatrās mājās saimnieks kauj kādu lopu: sivēnu, jēru, kazlēnu vaj teļu, jo vecās gaļas Jāņos neviens negrib ēst.
Dienu priekš Jāņiem sauc "zāļu dienu". Zāļu dienā izsūta saimniece ganus, vaj arī kalpones, lai salasa un saplūc visvisādas zāles un ziedošas puķes pa laukiem, pļavām un mežiem. Tās gan savij vainagos, gan arī nesavītas nes uz mājām noliek kaut kur pakrēslī, kamēr nav pienācis vakars. Priekš saules norietēšanas izpoš jo tīri istabu, nomazgā galdus, krēslus un it īpaši logus. Visas pārējās lietas iznes ārā, lai istaba paliktu jo klaja, un tad pušķo to ar Jāņu zālēm. Jāņu zāles ir visas zāles un puķes kopā, kas zāļu dienu un Jāņu vakaru rokām plūktas. Tās skaistākās liek uz logiem, citas krauj uz beņķiem un grīdas, citas slien ap sienām. Vainagiem apkar sienas un logu stenderes un lapu koku zariem apsprauž griestus un sijas. Starp citām Jāņu zālēm redz ikkatrā mājā allaž lupstājus, biškrēsliņus un skalbes. Vīri atnes no meža bērziņus un ozola zarus un šādām meijām appušķo vārtus, sētsvidu, durvis un gultas. Bez tam vajadzīgi sērmaukša jeb pīlādža zari. Tos sprauda uz visām durvīm, lai nelīstu iekšā ļaunie gari, kas īpaši Jāņu nakti apkārt klejo.
Gani, Jāņu vakaru lopus mājās dzīdami, pušķo tos ar bērzu zaru vainagiem. Lai arī pēc tam dažkārt lielu lielais pūliņš, tie tomēr izpilda svēti šo vectēvu ierašu. Daži pušķojās ar puķu vainagiem un nāk priecīgi līgodami uz mājām.
Kad lopi salaisti kūtī, tad uzsprauž uz durvīm sērmaukša zaru un noliek iekšpusē pie sliegšņa dadzi ar visu sakni.. to dara, lai raganas nevarētu tikt kūtī govis slaukt.
Nelabu garu dēļ, kas Jāņu nakti apkārt vazājās, arī zirgus nejāj pieguļā, bet baro tos ar mājā ar sēku. Jāņu nakti tikai velns ar saviem zirgiem jājot pieguļā.
Vakarā, kad māja pareizi apkopta, saģērbjās visi māju ļaudis savās labākajās drēbēs un iet pie galda vakariņās. Jāņu tēvs dod saimei šņabi un alu, un Jāņu māte izdala sieru ikkatram pa gabalam.
Pēc vakariņām Jāņu bērni uzliek vainagus galvā, saņem Jāņu zāles klēpī un iet Jāņu tēvu un māti, saimnieku un saimnieci, aplīgot. Jāņu tēvam uzliek galvā vainagu, no ozola zariem vītu, un Jāņu mātei puķu vainagu, un apber tos vēl ar Jāņu zālēm, līgodami pie tam piederīgas Jāņu dziesmas. Tad iet laukā, aplīgo dārzā kāpostus, apiņus, druvās rudzus, miežus, linus, kartupeļus u.c. un iesprauž katrā druvā sērmaukša zaru.
Sava Jāņu tēva mājas un druvas aplīgojuši, Jāņu bērni iet uz nāburgiem līgot, ceļā Jāņu zāles plūkdami, kādas un kur tik tās var dabūt. Klusām piegājuši pie nāburga istabas durvīm, sāk dziedāt. Durvis drīz atveras un Jāņu māte saņem savus Jāņu bērnus un ielūdz tos istabā. Atnākušie Jāņu ļaudis pušķo mājas tēvu un māti vainagiem un apber Jāņu zālēm tāpat, kā to darīja savās mājās. Bet ja atrod saimniekus guļam, tad samet zāles, īpaši nātres, gultā.
Jāņu bērnus sēdina pie galda un mielo ar to, kas nu kuram pie rokas. Bez tam vēl īpaši Jāņu māte izdala sieru, un Jāņu tēvs dod viesiem pa alus malkai.
Paēduši, Jāņu bērni sāk nāburgus aplīgot, gan slavēdami, gan arī dažādi nievādami. Jāņa vakarā neviens neņem par ļaunu, ja to arī bezkaunīgi aplīgo, tikai garši pasmejās. Tāpat saimnieks neļaunojās, ja kāds no Jāņu bērniem, zāles lasīdams, nomīdījis pļavu vaj druvu, jo kur gan lai citur Jāņu zāles ņemot.
Diezgan izlīgojušies, sanāk Jāņu bērni no visām pusēm kādā zināmā augstākā kalniņā kopā un dedzina tur Jāņu uguni garas kārts galā. Priekš tam ņēma darvas muciņas, sveķus, tāsis, sveķainus priekšu celmus un garkūļu salus, kas jau viss priekšlaiku apgādāts no nāburgu puišiem kopā. Ap uguni sapulcējušies dzied visādas Jāņu dziesmas vaj nu visi vienā barā, vaj atkal meitas aplīgo puišus, un puiši meitas; iet arī dažādās rotaļās un danco, mūzikai spēlējot.
Kamēr jaunie kalnā līgsmojās, tamēr vecie iet līgot uz krogu, kur krogus papa par atnestām Jāņu zālēm dod katram pa glāzītei sūrā un pa gabaliņam siera. Beidzot arī jauni sanāk no malu malām krogū un tur danco un līgo, kamēr saulei lecot jāšķirās un jāiet katram uz savām mājām. Visi vēl jūt, it kā maz lustējušies, jo īsa esot Jāņu nakts. Mājās pārnākuši, labprāt vēl izguļas uz Jāņu zālēm, jo uz tām tikai vienreiz pa gadu dabujot gulēt.
Tā beidzās sen gaidītā priecīgā Jāņu diena, jeb īsi sakot, Jāņu nakts. Pašā Jāņu dienā reti vien vēl kur dzird līgojot.
Kad Jāņi nosvinēti, tad Jāņu zāles iznes no istabas saulē kaltēšanai, un vaiņagus samauc klēts augšā uz kārts, lai tur pakrēslī izžūst. Jo vairāk sanests Jāņu zāļu, jo priecīgāka Jāņu māte, kā nu būšot ko dot telītēm. Izkaltušās Jāņu zāles noliek klēts augšā pie vaiņagiem, savrup no cita siena. Tās dod govīm barībā, kad govis atnesās, vaj kad saslimst.
Bērnu saņēmājas dod arī mātēm padomu, lai mazgājot bērniņu Jāņu zāļu sulā, tad tie būšot vienumēr veseli. Daži atkal no īpaši priekš tam izlasītām puķēm vij vainagus. Šīs puķes lieto ziemu tējas vietā.
Ļaudis tic, ka paparde ziedot Jāņu nakts vidū baltiem sudrabotiem ziediem, bet tikai īsu brītiņu, un ne katrs cilvēks tos ziedus varot redzēt.
3) Valmieras muižā. No Marijas Viļum.
Tā diena priekš Jāņiem aizgāja rīkojoties un sataisoties uz Jāņu vakaru. Apgādāja meijas, pina kroņus, sēja sieru. Ar kroņiem un meijā m pušķoja pavakarē visus vārtus un durvis, tāpat arī visas ēkas, istabu un kūtis. Daži pušķoja ari dārzus, tīrumus un pļavas, lai izsargātu tos no visa ļauna. Gani atkal pušķoja lopus vaiņagiem un dzina tad līgodami uz mājām. Lopus ganija Jāņu vakarā ļoti vēlu un bažās vietās pat cauru nakti.
Beidzot vēl pušķoja saime līgodama mājas tēvu un mājas māti smaržīgiem puķu kroņiem, un šie atkal pamieloja savus saimes bērnus ar sieru, pienu, sviestu un raušiem.
Pēc tam gāja arī līgodami un kroņus nesdami uz nāburgu mājām un beidzot sapulcējās visas apciemes jaunu un arī veci ļaudis ap Jāņu uguni.
4) Satarta muižā, Cēsu apriņķī. No Upīša.
Jāņu vakarā uzkāra katrai govij uz ragiem kroni, lai ta labi dod piena un lai atnes labus teļus. Kad govs nāca slaucama, tad ta dabuja savu kroni pirmajā ēdienā kā kādu veselības zāli.
Jāņu nakti staigāja apkārt daudz raganu un tīkoja īpaši lopiem uzmākties. Tāpēc lūkoja kūtis un laidarus visādi aizsargāt un raganas atgaiņāt. Jāņu vakarā māmiņas taisīja priekš kūts durvīm un iekšpusē nātres, lai raganām kājās dzeļ, ja tās gribētu iet stallī. Tāpat arī taisīja nātres uz piena spaņņiem, lai raganām dzeļ rokās, ja tās ietu piena ņemt.
5) Lejas pagastā, Valkas apriņķī. No Sama.
To dienu priekš Jāņiem visi naigi rīkojās uz Jāņu vakaru. Ganu meitas lasa puķes pa mežiem un pļavām, taisa no puķēm un ozolu, vaj sērmaukšu zariņiem pušķus un pin vaiņakus jeb kroņus. Ragainām govīm piesēja pušķus stāvu ragu starpā un tolēm aplika vaiņakus ap kaklu, un tad , uz māju pusi laizdamās, jau sāka līgot un līgoja, kamēr appušķotos lopus iedzina laidarā.
Puiši atkal pēc pusdienas brauc uz mežu pēc bērzu meijām, un pēc zālēm zirgiem, ko Jāņu nakti nejāj pieguļā. Ar meijām pušķo visu māju. Pie vārtu stabiem piesien garas meijas, kuru galotnes saliec kopā; pie katras ēkas durvu stenderēm pieslien ār- un iekšpusē pa pāram meiju, katrā rijas kaktā pa meijai un pie katras gultas pa četrām meijām. Daži vēl sprauž pagalma vidū no meijām būdiņu un ieliek tur galdiņu, uz kura netrūkst kanna salda alutiņa.
Kad krēsla metās, tad jau no tālienes dzird līgotājus, kas mājai tuvojās. Saimniece, Jāņu māte, steidzas griezt sieru, gabalus priekšautā salikdama, un saimnieks, Jāņu tēvs, laiž alu kannā. Mājas puiši un meitas steidzas pretī un pievienojās Jāņu bērniem, kas tad dziedādami nāk sētā iekšā. Jāņu māte ar citām māju sievām tāpat ar dziesmām saņem Jāņu bērnus. Nāk arī pretī Jāņu tēvs ar alus kannu un krūzīti rokā. Jāņu bērni uzliek Jāņu tēvam un mātei kroņus galvā, un tiek no šiem pamieloti ar sieru un alu, vaj nu turpat pagalmā, vaj ielūgti istabā. Kādu laiciņu vienā vietā pakavējušies, Jāņu bērni iet līgodami uz otrām, trešām mājām, līdz kamēr gaisma aust, jo Jāņu nakti jauni puiši un jaunas meitas nedrīkst gulēt.
Kad jau saulīte taisās uzlekt, tad tik katris iet uz savu māju, meitas govis slaukt un ganos dzīt, puiši zirgus uz ganībām jāt.
6) Trikātē, Valkas apriņķī. No Punkas.
Jāņu vakaram nama māte sasien sieru un nama tēvs izbrūvē alu un pagādā brandvīnu. Puiši pašā Jāņu vakarā izpušķo meijām vārtus, durvis un gultas, meitas sapin kroņus, gani appušķo vaiņakiem lopus, tad vakarā laiž uz mājām. Nama tēvs un māte savus Jāņu bērnus pacienā, pirmais ar alu un brandvīnu, otrā ar sieru. Pēc tam puiši un meitas iet ar kroņiem uz nāburgiem "līgot".
Vairāk Jāņu bērnu kopā sanākuši allaž uzvelk kādā augstā kokā vecu podu ar sveķainu malku, vaj ar darvu, un to aizdedzina. Pie šādas gaišas uguns sapulcējušies dzied dažādas Jāņu dziesmas.
7)Sērpilī, Jaunjelgavas apriņķī. No R.Blauberga.
Zāļu dienu, t.i. dienu priekš Jāņiem, savija vaiņakus no visādām lauka un dārza puķēm, ziediem un mētrām, no ozola lapām, īpaši arī no visādiem dābuliņiem: sarkanā, baltā, samta, zelta malas un medus dābuliņa. Ar šiem vaiņakiem apkāra istabas, klēts un maltuves sienas. Uz galdiem un logiem uzlika viādas skaistas un smaržīgas puķes un mētras, kā: biškrēsliņus, platās un krūsotās mētras, kārklenīcas, dievlodziņus, lukstājus, medus dābuliņu, zirga cekuliņus, buldurjāni un daudz citas. Durvis un vārtus appušķoja zaļām meijām un logus apsprauda ozolu zariem. Istabas, klēts un maltuves plānu, un sētsvidu izkaisīja skalbēm. Arī dadzi ar savām platām lapām un deviņiem žuburiem piekāra istabā pie griestiem.
Puķes plūcot, vaiņakus vijot, māju pušķojot, aizgāja visa zāļu diena un pienāca sen gaidītais priecīgais Jāņu vakars.
Nama māte uzlika vakariņas, un nama tēvs saldu alutiņu. Pie šī bagāti apliktā Jāņu galda sastājās visi mājas iedzīvotāji, visa saime, ir pirtnieka bērns netrūka. Aizbildināties varēja tikai slimnieks; tam tad Jāņu mielastu pienesa klāt pie gultas. Jautri un priecīgi pagāja vakariņas, un beidzot māte vēl katram mājas bērnam iedeva savu siera gabaliņu, un mājas tēvs alus malku. Kas Jāņiem nedarīja alu, tam mieži neizdevās, jeb tos noēda zaķi.
Pēc vakariņām nama māte tūliņ iesāka līgot un citi visi līgoja līdz. Aplīgoja dažādas vietas mājās, dārzus, laukus.
Ja nebija norunāts sagaidīt mājās ciema līgotājus, tad paši gāja līgot uz ciemu. Līgoja jau visu ceļu, Jāņu zāles plūkdami un vaiņakus vīdami. Ar Jāņu zālēm un vaiņakiem bij jāapdāvina Jāņu māte un Jāņu tēvs ciemā.
Pie ciema vārtiem nonākuši, Jāņu bērni deva dziedādami Jāņu mātei labvakaru. Šī steidzās lūgt Jāņu bērnus istabā. Istabā iegājuši, tie vēl reiz ar dziesmām apsveica Jāņu tēvu un māti, kas laipni uzņēma mīļus viesus.
Viens no līgotājiem uzlika Jāņu tēvam ozola vaiņaku, un viena no līgotājām Jāņu mātei puķu vaiņaku galvā. Šo godāšanu pavadīja ar piederīgām līgotnēm. Tad vēl katrs pēc kārtas meta savu puķu jeb Jāņu zāļu kūlīti tēvam un mātei uz galvu un tos pārpārim apbēra, vienumēr pie tam līgodami. Tēv’ un māti appušķojuši, Jāņu bērni sagāja istabas dibinā, lai Dievs visādu svētību sagrieztu Jāņu tēva sētā.
Kamēr Jāņu māte rūpējās galdu klādama un ēdienus uzlikdama, lai varētu viesus pamielot, tamēr Jāņu bērni vienumēr līgoja piederīgas dziesmas.
Paēduši un padzēruši Jāņu bērni atkal līgoja pateikdamies un tēvam un mātei visādu labumu un svētību novēlēdami.
Kur līgotājus labi neuzņēma un nepacienāja, kas senāk gan ļoti reti būs noticis, tur tie otru reizi vairs negāja; turpretim tie aiziedami atriebās, dažādas sīvas apsmiekla dziesmas līgodami.
Istabā daudz un dažādas daiļas līgotnes izdziedājuši, Jāņu bērni devās uz laidaru jeb govu dārziņu. Tēvas gāja līdz ar alus slauktuvīti un māte ar siera aizsainīti, ar ko telīšu aplīgotājus pacienāt.
No laidara atnāca vēl sētsvidū, kur salīgoja daždažādas vispārīgas Jāņu dziesmas.
Vienu ciemu izlīgojuši, gāja dažreiz vēl uz otru ciemu līgot. Un kad beidzot gaisma ausa, tad Jāņu bērni līgodami žēlojās, ka tik īsa Jāņu nakts, un līgoja, līdz sauli ieraudzīja uzlecot.
Avots: Barons K., Visendorfs H. Latvju Dainas V. Pēterpils, 1915.
Vasaras saulgrieži jeb Jāņi
Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Pirmās norādes par šo svētku seniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos. Šo uzskatu nostiprinājuši latviešu tautiskie romantiķi.
Romas katoļu baznīca 24.jūniju svin kā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu. Tomēr latviešu Jāņu tradīcijās ar Jāni Kristītāju saistītā materiāla ir ļoti maz. Jāņa Kristītāja, tāpat kā Jēzus un Marijas, īstais dzimšanas dienas datums nav zināms. Visas šīs dienas dažādu nolūku dēļ noteiktos datumos fiksējusi baznīca.
Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Vasaras saulgriežos diena ir visgarākā un nakts – visīsākā. Jāņu pamatā ir zemkopju tautu zemes auglības kults, saules kults un falla kults.
Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī tādi nosaukumi kā Līgosvētki, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars. Nav skaidri zināms, kā šo dienu saukuši senie latvieši. Iespējams, ka to sauca ar Ziedu svētkiem, Ziedu dienu.
Latviešu tautas dziesmu krājumā ir tūkstošiem Jāņu dziesmu. Tās veltītas katrai lietai, norisei, katram svētku brīdim un cilvēkam. Pirmie līgo dziesmas sāka dziedāt gani, lai paātrinātu Jāņu atnākšanu. Tradicionālais refrēns Jāņu dziesmām ir līgo!, arī līgā!, līgojame!, līgojē! Latgalē – leigū! leigō! rūtō! rūtoj! veju!
Dziedāšanu Jāņos sauc par līgošanu un dziedātājus par līgotājiem un līgotājām. Līgošanu katrā mājā mēdz iesākt, kad vakariņas paēstas, un viņu turpina visu cauru nakti gandrīz līdz saules lēkšanai, vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju, kur tos laipni uz ņem, pacienā gan ar sieru, gan ar alu, gan citu ko. Tikpat pie Jāņu uguns, kā arī pa mājām līgojot, viņi cits citu apdziedas. Šādu apdziedāšanos Jāņos sauc par aplīgošanu. Tādās reizēs kalpi aplīgo savus kungus, saimniekus, maizes devējus un otrādi, kā arī meitas puišus un puiši meitas, u.t.t. Līgojamais laiks iesākas tā divas nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko stāvokli sasniedz Jāņu priekšvakarā un pastāv līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkst līgot. (LTT: D. Ozoliņš, Jaunroze.)
Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari un nesakristu veldrē. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā.
Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus. Saimnieks ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru. Tika ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem.
Jāņa dienā dara alu, sien sierus un ēd, jo tad šinī vasaras laikā govis dod visvairāk piena. (LTT: K. Bika, Gaujiena.)
Liela loma Jāņos veltīta Jāņu zālēm. Jāņu zāles otrā dienā žāvēja, lai ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām varētu dot tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Arī tad, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un dota slimajai govij iedzert.
Atsevišķiem augiem plūkšanas laiks bija dažāds: dažas jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas Jāņu rītā – rasā. Jāņu zāļu galvenais iedarbības spēks slēpjas cilvēku pašsuģestijā. Tomēr šo zāļu starpā bija arī tādas, kurās atrodamas aktīvas dziednieciskas vielas – kā buldurenes, rubatenes, deviņvīru spēks, retējumi u.c.
Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām. (LTT: P. Einhorns, 1627.)
Priekš Jāņiem lauku ārstes sameklēja savas zāles. Tās zāles turēja par vislabākām, kas plūktas Jāņu vakarā bez saules. Tādām piemita vislabākais dziedināmais spēks, un tās tad arī tika uzglabātas. Zāles savārīja un deva arī slimām govīm, tomēr nekad tūlīt pēc atnešanās, bet tikai pēc septiņām dienām, jo citādi piens pastāvot tikai līdz Jāņiem. Citiem lopiem deva Jāņa zāles bez ierobežojumiem. (LTT: J. Bēdulis, Rundāle.)
Jāņu zāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā. Ārā neslaucīja, lai neizslaucītu svētību. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu vainagiem. Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bij nolūkojusi.
Visas zāles, ko plūca Jāņos, uzskatīja par Jāņu zālēm, tomēr, atkarībā no novada, dažas zāles tika uzskatītas par visīstenākajām Jāņu zālēm.
LTdz 14787
No Jānīša pavaicāju,
Kādu plūkt Jāņa zāli.
– Plūc papriekšu buldurjāni,
Tad sarkanu āboliņu.
Latgalē iecienītas Jāņu zāles ir kādīlas.
Pie Jāņa zālēm pieder gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules, debestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķo istabas, sētu, pagalmu, tās vij arī vaiņagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķo ar apses un alkšņa zariem: tos uzskata par ļaunā kokiem. (LTT: B. Riekstiņš, "Atpūta" 1932, 17. VI, 22.)
Arī vainagu vīšanā izmantoja dažādus ziedus, arī ozolu lapas. Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Vainags veidoja apli, un tas tāpat kā Jāņu siers un Jāņu uguns simbolizē sauli. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam. Ozolu vainags, ko liek Jāņa tēvam galvā, sola zirgu, arī bišu svētību. Ar vanagu vītnēm izrotāja arī istabas. Gani appušķoja ganāmpulkus – govīm apvija ragus, bullim uzlika ozola vainagu.
Mājas rotāšanu parasti sāka ar vārtu pušķošanu. Pie tiem piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Tāpat arī pie visām durvīm tika pieliktas meijas – gan istabā, gan klētī un kūtī. Aiz griestu sijām aizbāza lauztus ozolu, pīlādžu un liepu zarus. Īpaša uzmanība tika veltīta govju laidara pušķošanai. Tautasdziesmās, dažādu ļaunu garu, īpaši raganu atvairīšanai, min visus dzeloņaugus, ērkšķus, dadžus un nātres, lai raganas uz šo augu adatām sadurtos vai nodurtos.
LTdz 15192
Es savām gotiņām
Adatiņu kūti taisu,
Lai raganas nodurās,
Jāņu nakti staigādamas.
Rasai Jāņos piedēvētas neparastas spējas un dziednieciskas īpašības. Lai govis dotu daudz piena, tad Jāņu rītā jāiet ar govs saiti pa rasu. Jāņos balta drēbe jāvalkā pa rasu, nogriezto ūdeni savāra ar medu, tad ar to jāmazgā acis, lai neasaro, un kājas, lai nesalst.
Jāņi ir laiks, kad īpaši aktivizējas burvju un raganu darbība. Par raganām Jāņos uzskata sievas, kuras savas burvestības veic kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemto svētību.
Jāņu rītā piena raganas skrej rasu traukdamas un saka: "Viss uz mani, viss uz mani!" Ja kāds to dzird, tad lai saka: "Man kaut pusīti!" Tad arī tam piena netrūks. (LTT: A. Zālīte, Bērzpils.)
Raganas esot ģērbušās baltās drānās, vaļējiem matiem un izskatoties tāpat kā citas sievietes. Īpaši uzmanījās, lai raganas nenoviltu pienu govīm.
Jāņu naktī kūts stūros, sienās, jumtā un durvīs jāsasprauž dadži, usnes, nātres un ērkšķi, lai raganas, jājot mocīt lopus, sadurstītos un netiktu pie lopiem. Lai nenāktu lopus burt ir jānolauž pīlādža zars un jāapvelk aiz galotnes ap kūti un zars jāaizsprauž aiz kūts staba.
Jāņu vakarā no šērmūkšļa zariem iztaisa trīs krustus. Divus krustus piesprauž katrā pusē pie kūts durvīm, trešo zem sliekšņa un apkaisa ar salmiem. Tad dzen govis pāri. Lopiem nekas vairs ļauns nenotiks. (LTT: Berķenē, Lavīze Kuģis)
Latvijā un arī citās kaimiņu zemēs, bijis paradums nelaist Jāņu naktī zirgus pieguļā, lai burvji un raganas nepielaistu tiem dažādas kaites.
Jāņabērni, Jāņa dziesmas dziedādami, staigā no sētas uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem Jāņa tēvu un Jāņa māti (saimnieku pāri). Jāņa bērni nes auglību, ražas svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei. Jāņabērni maģiskā rituālā darbībā līdzinās ķekatām, budēļiem, mārtiņbērniem citos gadskārtu svētkos. Kā svētības nesēju pienākums Jāņabērniem ir lauku un tīrumu, lopu un sētas aplīgošana. Notika arī savstarpēja apdziedāšanās starp Jāņabērniem un sētas saimi.
Vasaras saulgrieži iekrīt zemniekam visnabadzīgākajā laikā, kad jaunā raža vēl nav ievākta un pagājušā gada krājumi jau iztukšoti. Tomēr mājas saimnieku pienākums ir rūpēties par to, lai šais svētkos nekā netrūktu Jāņa bērnu pamielošanai.
Jāņuguns kā vasaras saulgriežu senā rituāla neatņemama sastāvdaļa ir bijusi plaši pazīstama Austrumeiropā un citās Eiropas daļās – no skandināvu zemēm līdz Francijai, Spānijai, Itālijai, Īrijai un Grieķijai – tādēļ to var uzskatīt par ļoti senu, no indoeiropiešu tautu kopienas laikiem mantotu tradīciju.
Jāņuguns simbolika ir galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu, pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņuguns šķīsta, veicina veselību un auglību.
Jāņugunis sauktas arī par pundelēm, pūdelēm, raganām, Jāņu lampām, Jāņu svecēm. Ugunskura vieta tiek izvēlēta augstākajā kalnā. Tika dedzināts vai nu ugunskurs, vai garas kārts galā uzvilkta darvas muca vai darvots ritenis.
Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie Jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas.
Pēc tautas ticējumiem, Jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to izmantoja dažādiem nākotnes zīlējumiem.
Jāņu nakts ir maģijas un brīnumu pilna. Paaudžu paaudzēm tautā klīst nostāsti par papardes ziedu, ko tikai retajam laimējies ieraudzīt. Šo ziedu, kas zied sidraba, zelta, dimanta ziediņiem, meklēt gājuši daudzi, cerot iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Papardes ziedu sargā ļauni gari un zvēri, kas, papardes ziedam plaukstot, kauks un biedēs.
Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt. (LTT: B. Riekstiņš, "Atpūta", 1932, 17. VI, 22.)
Papardes ziedam piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam laimējas papardes ziedu iegūt, tad tam laimējas viss, ko tas vēlas. Tas zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus. Ja papardes ziedu ieliek apavos, tad var iet, kur vien vēlas, neviens to neredz un nedzird.
Papardes zieda iegūšanas paņēmieni ir dažādi:
Jāņa naktī jāiziet uz papardēm un jāpaklāj zīda nēzdodziņš. Papardes ziedot ziedus nobirdina nēzdodziņā. Nēzdodziņš ir jāaizsien un jāpaglabā. Tad visu var zināt, kas notiek pasaulē. (LTT: L. Dragūne, Meirāni.)
Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam. (LTT: L. Aizupe, Irlava.)
Jāņa naktī vajaga gulēt zem papardēm, tad dabūjot redzēt, kā tās pašā pusnaktī zied. Viņas noziedot vienā acumirklī. Papardes ziedot sudrabotiem, pēc citu nostāstiem zelta vai pat dimanta ziediem. Kad papardes ziedus ieliekot kāju apavās, tad varot iet, kur gribot, bet neviens to nedzirdot. Tāds cilvēks kļūstot laimīgs: viņš varot atsaukt tālus neredzamus cilvēkus, kad tikai klusām to vēloties. (LTT: D. Ozoliņš, Jaunroze.)
Zāļu vakarā jāiet uz mežu un jānostājas pie kādas papardes. Tēva reizi skaitot ar dzelzs nūju jāapvelk sev un papardei pēc iespējas liels riņķis un jāgaida līdz paparde uzziedēs. Kas dabūjis papardes ziedu, tas uz visu mūžu laimīgs. (LTT: L. Lupiķis, Dzelzava.)
Jāņi bija laiks jauniem ļaudīm sapazīties. Par šo jauno ļaužu satikšanos stāsta ne viena vien tautasdziesma.
LTdz 16974
Pa pāram rieksti auga,
Pa pāram āboliņš;
Pa pāram jauni ļaudis
Jāņu nakti pulcējās.
LTdz 17114
Nevien’ nakt’ tā nesala,
Kā nosala Jāņu nakti:
Man nosala rokas, kājas,
Ar tautieti runājot.
Arī pieaugušie Jāņu naktī varēja atļauties ne vienu vien vaļību. Jāņu dienā sievas, tāpat kā jaunas meitas galvā lika vainagu. Arī citādi nešķīra sievas no meitām – visas kopā dziedāja, dejoja, gāja rotaļās. Arī seksuālajā sfērā Jāņi bija laiks, kad varēja notikt ikdienas normu pārkāpumi – erotiska vaļība. Tam ir maģiska nozīme, jo pastāvēja uzskats, ka ar līdzīgām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radošo veģetācijas spēku, veicinot vispārēju dabas enerģijas kāpināšanu.
LTdz 16960
Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
I sievām, i meitām
Zaļi ziedu vainadziņi.
LTdz 16962
Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
Ne sievām mice bija,
Ne meitām vainadziņi.
Nākotnes zīlēšanai Jāņos kā maģijas pārpilnā laikā piešķirta liela nozīme. Īpaša bija mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko likteni precību sakarā varēja pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens.
Jāņa naktī meitas skatījušās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam. (LTT: J. Eniķis jun., Jaunlaicene.)
Jāņu naktī vajaga nopīt divus vainadziņus un pusnaktī aiziet uz upi un iemest; ja vainadziņi saplūst kopā, tad izved tautās, ja nesaplūst, tad neizved. (LTT: A. Lazdāne, Kalupe.)
Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij vainadziņš no 9 šķiru puķēm. No katras šķiras jāņem 9 ziedi. Ar šo vainadziņu galvā jāiet gulēt. Kas sapņos vainadziņu noņems, tas apprecēs. (LTT: J. A. Jansons.)
Literatūra:
LTdz – Latviešu tautas dziesmas IV sēj. R., 1982.
LTT – Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. R., 1940-1941.
Līdeks O. Latviešu svētki. R., 1940.
Olupe E. Latviešu gadskārtu ieražas. R., 1992.
Raksts aizgūts no: http://www.liis.lv/folklora/gadsk/origin/jani.htm
LU izlaidumu saraksts 2006
2005./2006.ak. gada izlaidumu saraksts
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Izlaižamies
Nu ko, dārgie, maģistrs rokā – izlaižamies!!!
Gribēju tikai pateikt Jums PALDIES par sadarbību!!
Un vēl – pieņemu, ka uz atvadām esmu uzstādījis savdabīgu LU rekordu, proti darba recenziju saņēmu iepriekšējā vakarā pirms aizstāvēšanas pulksten 23.17 (liecinieki – J.P. un LU apsardze), jo vienam kungam lāgā nebija laika to uzraxtīt!! Vārdu sakot jautājumus sev uzdevu es pats, jo pasniedzējs bija sevi izsmēlis:))) Ja kāds var šito pārsist, ziņojiet Krītiņa ziņu lentei!!
Tiekamies kaut kad maijā!!
Nedaudz arī par Dobeles pili
Dobeles Livonijas ordeņa pils (drupas)
Valsts nozīmes kultūras piemineklis
Livonijas ordeņa pilsdrupas 1335. -1347.
Dobeles pils bija ordeņa komtura pils.
Nostāsti: Nostāsti vēstī, ka zem Dobeles ordeņa pils esot apakšzemes ejas.
Ēkas būvēšanas gads: 1335
Senais nosaukums: Doblen
Dobeles ordeņa pils drupas atrodas
Livonijas ordeņa mūra pils Dobeles pilskalnā celta tieši senās zemgaļu pils vietā no 1335. līdz 1359. gadam. Pils bijusi apdzīvota līdz 1736. gadam, laika gaitā vairākkārt paplašināta un labiekārtota. Pie pilsdrupu A sienas saglabājušies ēkas mūri, kas celta Kurzemes hercogistes laikā. Kurzemes hercogu Ketleru dzimtas valdīšanas laikā Dobele bija svarīgs militāra atbalsta punkts un nozīmīgs administratīvais centrs. 16. un 17. gs. mijā hercoga ģimene izbūvēja Dobeles pili Rietumeiropas renesanses arhitektūras tradīcijās. Pils tika bagātīgi izrotāta, izveidota vaļēja pagalma arkāde, lietots grezns apmetums.
No pils līdz mūsdienām saglabājies no laukakmeņiem celtais aizsargmūris, kas gan nav savā sākotnējā augstumā. Vēl ir saglabājusies priekšpils siena divu stāvu augstumā ar logu un durvju ailām.
Akmens pils tika celta
Pils tika vairākkārt ieņemta un postīta zviedru – poļu kara laikā – 1621., 1625., 1658.,
Pils bija apdzīvota līdz
20. gs. pirmajā pusē pils pagalms tiek pārvērsts par pilsētnieku atpūtas vietu, pils pagalmā uzceļot estrādi un baznīcas vienā galā izbūvējot skatu platformu.
Pils celšanas darbos piedalījušie ļoti daudz cilvēku, ka pat nav bijis iespējams tos saskaitīt. Pilskungs licis katram strādniekam paņemt vienu pupu no mājām un, no rīta ierodoties darbā, iesviest to speciāli šim nolūkam novietotā lādē. Ja lāde bijusi pilna, tad kungs zinājis, ka visi strādnieki ir ieradušies.
Pilskungs solījis sieku naudas tam, kas būtu ar mieru kļūt par jaunās pils pirmo vārtsargu. Viens gribētājs arī pieteicies. Tam tad arī kungs licis iebērt sieku zelta klēpī un ar visu zeltu iemūrēt pils mūrī.
Pils bruņiniekam bijusi ļoti skaista meita, kurai bija iepaticies kāds zemnieku puisis. Kad bruņinieks to uzzinājis, viņš ieslodzījis meitu pils tornī. Tornis biji ļoti augsts, no tā varējis pārredzēt Ventspils jūrmalu. Tā kā torņa istabiņā pastāvīgi degusi uguns, kuģotāji domājuši, ka tā ir bāka.
Kādu nakti kāds muzikants gājis gar Dobeles pilsdrupām. Te pēkšņi viņam priekšā iznācis melns jaunskungs, kurš lūdzis muzikantu viņam uzspēlē un solījis daudz naudas par to. Muzikants arī piekritis. Melnais jaunskungs paņēmis muzikantu pie rokas un uzvedis uz pils aizsargmūra. Kamēr muzikants spēlējis, tikmēr viņam pilnas kabatas sabirušas ar zeltu. Kad no rīta sāka dziedāt gailis, muzikants vairs nav varējis paspēlēt. Un arī visi pils ļaudis bija pazuduši. Par laimi gar pili gājuši ļaudis, kas palīdzējuši muzikantam nokāpt zemē. Muzikants gājis mājās dziedādams, jo naudas viņam bijis pilnas kabatas.
Adrese: Dobeles pilsdrupas Dobele Dobeles raj.
Tālrunis: 3725386
Kāpēc braucam ceriņus lūkoties?
Lai nedaudz apgaismotu tos, kuriem vēl nakts krēslu nomaina rīta saules spilgtā gaisma, pastāstīšu ko tad varēsim redzēt tajā Dobelē…
Pētera Upīša piemiņas muzejs piedāvā:
– Iepazīt spēcīgu personību, vienu no Latvijas izcilākajiem dārzkopjiem – selekcionāriem Pēteri Upīti.
– Iepazīt vidi, kas spējusi rosināt dižo dārzkopi, kas kļuva par iedvesmojošu mākslas un kultūras centru.
– Iepazīties ar augļkopības vēsturi Latvijā un nesenās pagātnes realitāti, kā arī ar augļkopību mūsdienās – modernu, konkurētspējīgu lauksaimniecības nozari.
– Izjust ceriņlaika burvību Dobelē, kur atrodas lielākais ceriņu stādījums Latvijā (174 šķirnes un hibrīdi), kā arī viena no plašākajām kolekcijām ceriņu pasaulē.
– Apmeklēt dārzu, kad "zem Dobeles zilajām debesīm" aprikozes rotājas rozā ziedu mākoņos, kad saulē vaigus spīdina saldie ķirši, kad ražu briedina plūmes, bumbieres, ābeles, vīnogas…
“Skaitliski nelielā latviešu tauta devusi cilvēcei daudz dižu garu. Manuprāt, arī Pētera Upīša vārdam starp tiem ir vieta.” Ar šādiem vārdiem ievērojamā dārzkopja – selekcionāra, lauksaimniecības zinātņu kandidāta mūža veikumu raksturo akadēmiķis Aleksandrs Ņikonovs.
Pēteris Upītis ir dzimis 1896.gada 19.maijā Cēsu apriņķa Jumurdas pagastā. Interese par dārzkopību radās jau bērnībā, kļūstot par mūža lielo mīlestību. Līdz 1913.gadam P.Upītis mācās Priekuļu lauksaimniecības skolā, turpmāk izglītība tiek apgūta pašmācības ceļā. Jaunais Latvijas dārzkopis apceļo lielākos augļkopības centrus Eiropā. Visa darba mūža garumā notiek intensīva sarakste, informācijas un sēklas materiāla apmaiņa ar dārzkopjiem dažādās pasaules valstīs.
Pēc skolas beigšanas vecāku saimniecībā “Jaun – Rūsiņi” tiek iestādīts 1,6 ha liels pomoloģiskais dārzs, ierīkota laboratorija, kur izdarīt augsnes analīzes, izvērtēt augļus pēc to bioķīmiskā sastāva. Veiksmīgi uzsākto darbību pārtrauc Otrais Pasaules karš, kad
“… izdzina visus – kur kur,
pļavā, re, tulpes vēl aug.”
I.Ziedonis
1945.gada rudenī Pēteris Upītis sāk strādāt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, apzinot un pētot augļaugu tautas selekcijas šķirnes. Ar savu divriteni viņš apceļojis vai visu Latviju, vācot un aprakstot interesantākos sēklaudžus.
Dārzniekam sevis realizēšanai ir vajadzīgs dārzs. Tas tiek atrasts Dobelē, kur līdz 1941.gada 14.jūnijam “Lauciņos” darbojusies brāļu Vārnu kokaudzētava. Uz tās bāzes 1945.gadā tiek izveidota izmēģinājumu saimniecība. Kopš 1957.gada Pēteris Upītis Dobeles smagajā, auglīgajā zemē sāk veidot savus dārzus. Meistars strādā ar 24 kultūru selekciju un introdukciju: ābelēm, bumbierēm, plūmēm, ķiršiem, aprikozēm, valriekstiem, lazdām, īstajām cidonijām, avenēm, zemenēm u.c. Īpaši veiksmīga bijusi ceriņu selekcija. Latvijā un tālu aiz mūsu zemes robežām cilvēkus priecē ‘Māte Ede Upītis’, ‘Liega’, ‘Gaiziņkalns’, ‘Esības Prieks’ un daudzas citas šķirnes, jo Pēteris Upītis sapņoja pārvērst Latviju par ceriņu lielvalsti. Selekcionāra piemiņai dārzos zied un smaržo arī liliju šķirnes ‘Brūnupīte’, ‘Dzintarlāse’.
Dārzkopja mērķis bija izaudzēt Latvijas apstākļiem piemērotas ziemcietīgas augļaugu šķirnes ar augstas kvalitātes augļiem. No plašā selekcijas materiāla klāsta izdalītas ābeļu šķirnes ‘Ausma’, ‘Dobeliete’, ‘Ilga’, ‘Magone’, ‘Steiga’, ‘Velte’, ‘Ventspiliete’, bumbieru šķirnes ‘Jumurda’, ‘Paulīna’, ķiršu šķirnes ‘Aija’, ‘Indra’, ‘Jānis’, aprikozes ‘Daiga’, ‘Lāsma’, ‘Velta’, ‘Dzintars’, ‘Rītausma’, plūmes ‘Minjona’, ‘Zemgale’, ‘Ziedture’, hibrīdplūmes ‘Agrā Dzeltenā’, ‘Inese’, avenes ‘Ivars’, zemenes ‘Jūnija Smaids’.
Ievērojamais dārznieks sirdī bija mākslinieks, interesējās par fotografēšanu, dzeju, mūziku. Dobele kļuva par savdabīgu kultūras centru. Interesantas bija dižā dārznieka un varas sarežģītās attiecības.
P.Upīša dzīves gājums aprāvās 1976.gada 4.aprīlī.
Jau daudzus pavasarus dārzs Dobelē saplaukst bez sava kādreizējā saimnieka. Iestādes nosaukums ir mainījies, bet Latvijā tas pazīstams kā “Upīša dārzs”. Vislabākā piemiņa Pētera Upīša mūžam ir tas, ka viņa iesāktais darbs turpinās.