Sveces gaisma ir mīlīga, nomierinoša un romantiska. Dažkārt rodas sajūta, ka caur vienmērīgi pulsējošo uguns blāzmu iespējams sarunāties ar debesīm, līdz ar liesmu ļaujot izplēnēt drūmām domām vai sliktiem vārdiem.
Šodien ir Sveču diena, ko dēvē arī par Svecaini, Grabenīcu, Ziemas Māru un Vēja dienu, kad svecei – svinīguma simbolam – atvēlēta galvenā vieta.
Pazīstamas kopš pagānu laikiem
Sveču diena, latīniski festum candelarum, esot attīstījusies no seniem pagānu šķīstīšanās svētkiem, un ar šo dienu, iespējams, jau piektajā gadsimtenī saistīja arī Marijas šķīstīšanās svētkus. Sākotnēji abi svētki pastāvējuši līdzās, kamēr beidzot virsroku ņēmusi kristīgā ticība. Sveces lietotas abos minētajos svētkos. Katoļiem Sveču dienā notiek sveču svētīšanas ceremonija. Katoļu Marijas šķīstīšanas dienu Latgalē dēvē par Svacaini jeb Gromnicu. Šinī dienā svētītās sveces sargājot māju no zibens. Svētītās sveces liek rokās arī mirējam, lai tās rādītu gaišu ceļu taisaulē.
Lai gan šo dienu saista ar minētajiem svētkiem, latviešu tautas ticējumi Sveču dienas nozīmi skaidro vienkārši: tas ir ziemas vidus, kad vēlams stipri smieties, lai būtu jautrs un labs gads. Droši vien viņiem taisnība, ka Sveču dienā sveces deg īpaši gaiši un taupīgi.
Romiešu iecienīts gaismas ķermenis
Sveces, īpaši tās, kas gatavotas no bišu vaska, pazīstamas jau ļoti sen, jo ziņas par tām rodamas jau seno romiešu autoru darbos. Vēsturē lasām, ka pirmā apgaismes ierīce, ko izmantoja cilvēks, bija degoša koka nūja, ko izvilka no ugunskura. Par pirmo lampu kalpoja akmens ar iedobumu, gliemežvāks vai pat galvaskauss, kas bija piepildīti ar dzīvnieku vai zivs taukiem – kā degvielu un dakti izmantojot no niedres, meldra vai no koka šķiedrām savītas auklas. Pirmās sveces izskatījās kā rupji vaska vai citas taukainas vielas cilindri, kas ietvēra no koka šķiedras vai savīta auduma gabaliņa darinātu dakti.
Ja aitas to būtu zinājušas
Sveču sākotnējā kvalitāte palika nemainīga daudzus gadus. Līdz 19.gadsimta vidum sveču izgatavošana bija mājsaimnieču pārziņā, kuras aitu vai liellopu taukus izkausēja lielā katlā. Tad viegli savītu kokvilnas diegu, kas bija divreiz garāks par pašu sveci, pakarināja uz klūdziņas un abus galus sapina kopā. Šos diegus vairākas reizes iemērca izkausētos taukos un pēc katras mērkšanas ļāva tiem izdzist. Kad tauku kārta sasniedza vajadzīgo biezumu, svece bija gatava. Dažreiz izkausētos taukus ielēja cilindriskās formiņās, kurās bija ievietots deglis, bet visbiežāk sveces izgatavoja ar iemērkšanas metodi. Pēc tam sveces kaltētas, jo nekaltētas tās briesmīgu sprakstējušas. Modernās rūpnīcas, kurās izgatavo sveces, ievērojami uzlaboja to kvalitāti. Piemēram, dakti izgatavojot no viegli savērpta kokvilnas diega un izmanto bišu vasku, parafīnu, taukus un citas taukus saturošas vielas. Tās apstrādā tā, lai svece dotu iespējami vairāk gaismas un mazāk dūmotu. Senos laikos tās stipri dūmojušas un nepatīkami odušas, jo tauki saturējuši glicerīnu.
Tici, netici, bet pareģo vasaru
Sveču diena ir saistīta ar dažādiem tautas ticējumiem. Liela daļa no tiem saistīti ar gaidāmo vasaru. Piemēram, ja Sveču dienā saule nespīd, tā nespīdēs arī vasarā siena laikā, bet, ja saules tik vien ir, ka var zirgu apseglot, tad pietiks arī siena laikam. Ja 2.februāra dienā snieg un putina, tad gaidāma silta un lietaina vasara, ja ir skaidrs laiks – sausa. Ja Sveču dienā ir nosarmojuši koki, tad būs laba vasara, bet, ja pil tik daudz ūdens, ka vista var padzerties, tad būs labs gads. Nekas cits neatliks, kā iedegt sveci un uzmanīgi paraudzīties ārā pa logu.
Kurmji neraks un dunduri nekodīs
Virkne ticējumu saistīti ar dārzeņu ražu, to pasargāšanu pret kurmjiem un dunduru atvairīšanu. Ja saimniecēm un saimniekiem pietiek drosmes un ir laiks, tad Sveču dienā vajadzētu salūkot ragavas un laisties lejā no kalna, tad vasarā tārpi neēdīs kāpostus, savukārt saimnieks tādējādi gādās par linu garumu, bet bērni – par kāļu apaļumu. Pirms doties vizināties, pusdienreizē jāieturas ar biezputru, tad augs balti un cieti kāposti. No kāpostu ēšanas gan šinī dienā jāatsakās, jo tad tiem aug garas un tievas galviņas kā sveces. Ja neesat iegādājušies un izlasījuši Andra Šķēles grāmatu "Sveiks, kurmi" par samtsvārča izdzīvošanu no mazdārziņa, bet jau ziemas vidū esat nobažījies, vai atkal nevajadzēs cīnīties ar šo aktīvo racēju, varbūt pārliecinieties, cik liels spēks ir Sveču dienas ticējumiem. Ja iespējams, tad teciniet cūku taukus, ar tiem pavasarī apsmērējiet arkla lemešus, un kurmis būs prom, bet zirgus nekodīs dunduri. Ja tauku nav, tad no meža pārnesiet pīlādža rungu, tās resgali turot uz priekšu, bet tievgali – uz mugurpusi. Pavasarī ar šo rungu iebadiet kurmju rakumos. Ja nelīdzēs, tad neskādēs. Lai vasarā arī govis pasargātu no dunduru uzbrukuma, Sveču dienā tās nomazgājiet ar sniegu.
Nestrādā, jo pievēršas skaistumam
Ar šo dienu saistās arī kāds sievietēm patīkams ticējums. Proti, viņas šai dienā nemēdzot strādāt un gulēt, bet pievēršoties dzērveņu ēšanai, jo tad kļūstot tik skaistas kā ogas. Pretruna radusies starp sabiedrības iestāšanos pret alkohola lietošanu un Sveču dienas ticējumiem. Piemēram, visiem, kas vēlas tikt pie skaistuma, šinī dienā pirms saullēkta jādzer šņabis vai arī labi daudz alus, jo tad cilvēks visu gadu būs sarkans un vesels. Veseli gribam būt visi, bet sarkani – diezin vai. Arī pamatīgi iedzēris cilvēks nez vai būs īpaši izskatīgs. Tiesa, smiekli gan nāks ar pirkstu, pašam uz sevi norādot. Sveču dienu, ja vien maciņā ir kāds lieks lats, var svētīt lielās gavilēs, daudz tērējot un baudot, jo, kas būs vispriecīgākais un tērīgākais, tam šis gads būs bagāts un laimīgs. Gads varbūt, bet algas dienu gan būs grūti sagaidīt.
Vistas dēj, bet kaķis neredz peles
Agrākos laikos jau Sveču dienas priekšvakarā saimnieces esot vistas iesprostojušas tumšā vietā, kur tās pavadījušas visu šo dienu. Vasarā ieslodzīto mazajā putna galviņā pat domas nebūšot par kasīšanos dārzos. Vistas esot jābaro lokā, tad tās olas dēšot vienā vietā, bet, ja vēl saimnieces atturēsies no istabas slaucīšanas, tad dējējas vasarā būs īpaši godīgas. Izrādās, ka arī kaķa medīgums esot pakārtots Sveču mēneša iegribām, jo tas peles vispār ne tikai neķerot, pat neredzot, tāpēc esot labi barojams. Lai vasarā mušas iznīktu, Sveču dienā visas caurās lietas vajagot nolikt tumšā vietā un ap māju pirms saules lēkta apvilkt dzirnakmeni. Mazāku akmeni varētu mēģināt vilkt, bet dzirnu akmens laikam būs par smagu. Senlatviešiem ir recepte arī tiem, kas baidās no pērkona. Sveču dienā no baznīcas jāatnes svece un ar to četrās vietās krustiski uz galvas jāapdedzina mati. Ticējumu varētu ņemt vērā, ja vien pēc šā nelielā rituāla nebūs jābaidās pašam no sevis.
Neiesaka piepīpēt un ostīt dūmus
Virkni ticējumu vajadzētu ievērot arī vīriešiem, kas neiztiek bez pīpēšanas. Viņiem nevajadzētu cigareti degt pie sveces, jo tad vecumā var asarot acis, bet, ieostot sveces dūmus, var gadīties, ka piečurā gultu. Vakaros vīriem, aizdedzot sveci, vajadzētu krustu mest, bet to nekad nededzināt abos galos, jo tad nevarēs sadzirdēt zagļus.
Ir daudz ticējumu, kas saistīti ar Sveču dienu. Ticēt tiem vai neticēt, mēģināt vai nemēģināt – tas ir katra paša rokās. Vienam gan noticiet, ka šodien jūsu mājās noteikti jāiededz vismaz viena svece.
Ko nozīmē Vienības svece?
Pēc ebreju tradīcijas mājas māte ir tā, kas aizdedzina sveces, tādējādi ievadot īpašu laiku – sabatu jeb svētkus. Tā kā visi ir dzimuši no sievām, ir pareizi, ka arī līgavas un līgavaiņa mātes aizdedzina sveces, lai simbolizētu savu bērnu dzīves. Stājoties laulībā, līgava un līgavainis kļūst par vienu miesu, un tas ir attēlots ar Vienības sveces aizdegšanu.
Pensilvānijā svin Murkšķa dienu
ASV Pensilvānijas štata Panksataunijas pilsētā kopš 1887.gada 2.februāra svin Murkšķa dienu, kas pazīstama arī kā Sveču diena. Saskaņā ar vācu imigrantu ieviesto tradīciju, ja murkšķis šinī dienā ieraudzīs savu ēnu, ziema turpināsies vēl pusotru mēnesi. Ja ēnu skatīt neizdosies – pavasaris iestāsies agri. Vācieši kādreiz murkšķus izmantoja par sezonāliem barometriem. Piemēram, 1999.gadā apmēram 12 tūkstoši cilvēku šīs dienas agrā rītā dejoja polku, lai gan ārā bija stindzinošs aukstums, gaidot, kad mazais zvērēns izlīdīs no savas migas. Tomēr murkšķa prognozes apšauba klimatologi, kuri uzskata, ka zvērēns pavasara atnākšanas laiku var gan uzminēt, gan smagi maldīties.
Malda Ilgaža
2002.gada 2.februāris
Raksts paņemts no
