Alsungas Sv. Miķeļa katoļu baznīcas daudzos dārgumus vēl aizvien sargā draudzes priekšniece Leokādija Gūtmane.
Ne jau zelta vai sudraba, bet pašas un citu alsundznieču rokām darinātos: piemēram, greznas altārsegas un baznīcas karogus. Sešmetrīgās egles, ko viņa kopā ar dēlu baznīcas rotai gādāja Ziemassvētkos, jau sen nometušas skujas, arī daļa pašas lieto sveču izkūpējušas smaržīgos dūmos.
Procesijā ap dievnamu
Leokādijas kundze rāda, ka pagaidām greznie karogi salikti augšā pie kora. Ziemassvētkos tiem mazāka nozīme, bet Lieldienās gan būs krāšņa procesija. "Savulaik gājām apkārt baznīcai katru svētdienu. Katrā organizācijā ir karogi, arī baznīcā. Galvenais ir Dievmātes un Jēzus sirds karogs, ir svētajiem veltīti. Miķeļa karoga mums nav, bet pirms gadiem 30 bija Svētā Franciska karogs. Senāk tos darināja klostermāsas, bet drēbe ir dārga, nevaram vienmēr pasūtīt, tādēļ divus esmu pati pāršuvusi. Vienam vecam karogam bija labi saglabājušās izšūtas rozītes, tās pāršuvu uz stiprāka auduma. Senāk nevarēja dabūt ne drēbi, ne zīda diegus. Bārkstis meklēju virsnieku veikalā Rīgā."
Leokādijas kundze atceras, ka 16 gados nesusi karogu: "Brīv jau nebija, bet mēs, meitenes, sadomājām iet procesijā. Pašas izdomājām un sašuvām baltus tērpus. Procesija vienmēr devusies apkārt baznīcai, bet sliktākā laikā – pa iekšu. Parasti dziedam dziesmas, bet kādreiz Vasarsvētkos evaņģēlijs tika lasīts, laukā taisītas četras būdiņas ar četriem galdiem, pie kuriem cilvēki lasīja. Tagad jau viss vienkāršots."
Greznākās uz altāra
Leokādijas kundze rāda, ka altāri sedz pašas šūta sega. Viņai bijuši gadi 26, kad to darinājusi. "Gribējās kaut ko baznīcai dot, pa vakariem pēc darba to izšuvu. Rišeljē mežģīnēs ir krustiņš, biķeris." Sarežģītais darbs tapis padomju gados. Draudzes priekšniece atceras, ka nedaudz nācies uzmanīties, skolā viņa esot izsmieta par baznīcā iešanu: "Es neko daudz neklausījos un neslēpos. Bija skolēni, kuri nāca paslepus, bet skolotāji vaktēja."
Jautāta, cik bieži greznās segas tiek mainītas, Leokādijas kundze atteic, ka galvenais, lai tās būtu tīras. "Mācītājs Viktors Grebeško man nenosaka, ko un kā klāt. Izdomāju pati. Galvenais, ka apakšā jāliek linu drēbe, jo arī Pestītājs bija tādā ietīts." Senākās segas saglabājušās no Suitu sievu vadītājas Ilgas Leimanes tantes Annas. Platā mežģīņu mala ir sieta un pēc tam izšūta. "Ziemā, kad gavēnis nāk, tik greznas neliekam, bet Lieldienās gan."
Lai gan draudzē jauniešu netrūkst, meitenes smalko mākslu neapgūst, jo, lai tamborētu, izšūtu un mezglotu, vajadzīga pacietība un laiks. Leokādijas kundze nopūšas, ka pēc vidusskolas jaunie no Alsungas tomēr aizejot un draudze ejot mazumā.
Ne tikai rokdarbi vien
L.Gūtmanes pienākums ir dievnamu turēt tīru ikdienā un izpušķotu svētkos. Kad jāmazgā, divi cilvēki nākot palīgā. Draudzes priekšniece viņa ir kopš 1994. gada, kad sācis kalpot prāvests V.Grebeško: "Man vīrs nomira, domāju – iešu vairāk strādāt pie baznīcas. Negribēju to pienākumu uzņemties, neesmu skolota, ko nu zināšu. Man teica, ka nekas nebūs jāzina, un ievēlēja. Nav jau arī cita, kas uzņemtos. Vecie cilvēki negrib, jauno tik daudz nav. Kad Grebeško atnāca, kādi 200 pierakstījās, bet bija arī tādi, kas nepierakstījās. Bet nu jau kāds 100 no draudzes izmiris, citi vairs nespēj atnākt. No rītiem dievkalpojumā kādi seši vai septiņi esam. Varētu jau mani pārvēlēt, aizvien grūtāk izstaigāt no mājām. Vasarā braucu ar riteni."
Leokādijas kundze skaidro, ka darba esot daudz, arī apkārtnē. Pašvaldība palīdzējusi lielos kokus nozāģēt, daļa pārtapuši dēlīšos, ar ko apšūtas sienas. Malku nācies zāģēt arī prāvestam. "Paldies Dievam, ka to koku vairs nav! Gan baznīcu bojāja, gan lapas bija jāgrābj."
Katru dienu dievnamā deg tikai pašu darinātās sveces. Ap diviem simtiem vajagot izliet. "No vaska vien neder, tās ātri saliecas. Liekam parafīnu klāt. Vai svece gaišāka vai tumšāka, atkarīgs no vaska. Kādreiz es to pērku, citreiz kaimiņš iedod, jo grib, lai arī viņam izleju, bet parafīnu var Ventspilī nopirkt, tur ir tāds Dobeles veikals, no kura man parafīnu ved Ausma Čača. Bet viņi domā, ka esam konkurenti, prasa, kur tik daudz likšot. Ausma teikusi, lai nebaidās, mums vajag tikai baznīcai," atklāj Leokādijas kundze.
Inguna Spuleniece
2006. gada 14. februāris.
Raksts paņemts no
