Smaidu zeme Taizeme

Divu nedēļu ceļojums uz Taizemi ar rūpīgi pārdomātu programmu, ietverot valsts ziemeļus, arī jaunajā 2006. gadā piedāvāts par gluži patīkamu cenu. Salīdzinot ar pagājušo gadu, cena mainījusies tikai atbilstoši lidostu nodokļu pieaugumam, turklāt jāņem vērā, ka visas maršrutā paredzētās ekskursijas iekļautas cenā, izņemot vienīgi tās, kuru norisi nevar garantēt, kā arī izvēli laika pavadīšanai brīvajās dienās Pataijas kūrortā. Posies ceļam un atvelc elpu!

Smaidu un orhideju zeme

Grezni budistu tempļi, viesnīcu augstceltnes un dēļu, kartona, bambusa būdiņas. Lotosa ziedi un orhidejas, palmas, kokosrieksti, ananasi un daudzi nepazīstami koki, augļi un ziedi. Mazi, smaidīgi, glīti cilvēki. Taiboksings un gaiļu cīņas, nelegālas izpriecas. Ziloņu, krokodilu, čūsku, mērkaķu šovi. Mūžīgā tropu vasara visu gadu. Cita pasaule, cita uzskatu sistēma, cits dzīvesveids, citas problēmas. Rietumi Austrumus nekad nesapratīs – bet tas tad arī ir eksotikas garants! Savat-dī khrap – esi sveicināta, Taizeme!

Taizeme jau vairākus gadus kā kļuvusi par turīgāku un eksotikas kāru latviešu tūristu iecienītu ceļojuma mērķi. Un ne velti. Visā Dienvidaustrumāzijā tā, līdzās krietni dārgākajai, karstākajai un musulmaniskajai Malaizijai, ir attīstītākā valsts ar lieliski sakārtotu tūrisma infrastruktūru – kas gan vienlaikus nozīmē to, ka, ja vien kaut kur ir iespēja likt jums atdarīt maciņu, tā netiks palaista garām. Cilvēki, sevišķi taju meitenes, ir ļoti pretimnākoši un smaidīgi, pilnībā attaisnojot epitetu smaidu zeme. Un tradicionāli, nākot ārā no lidostas, mūs sagaida glīta meitene ar orhideju virteni katram atbraucējam. Protams, šajā brīdī katrs tiek nobildēts, un vēlāk viesnīcā šo foto glītā rāmītī piedāvā nopirkt. Un tā ikvienā daudzmaz ievērības cienīgā vietā: foto uz nozīmītes, šķīvja, visdažādākajos rāmīšos…
Kontrastu pilnā debesskrāpju un tempļu metropole Bangkoka, kā arī sekstūrisma galvaspilsēta Pataija presē nu jau aprakstītas visai bieži. Pamatīgais karstums cauru gadu, asā Centrāltaizemes virtuve, prostitūtu pārpilnība un uzmācība, kas neļauj pat cilvēcīgi padzert kafiju ielas kafejnīcā (atradis vietu, kur sēdēt, nevar būt, ka viņam neko nevajag, acīmredzot šim prātā kādas īpašas vēlmes – tās vajag noskaidrot…), bieži neatstāj tās patīkamākās atmiņas.
Tāpēc šajā stāstiņā paciemosimies Taizemes ziemeļos, kur tūristu pūļi ir ievērojami mazāki, dzīve mierīgāka, taču netrūkst īsteni ekskluzīvu apskates vietu un pasākumu.

Siāmas ziemeļu galvaspilsēta

Ja nu kāds vēl nezina – Siāma ir agrākais Taizemes nosaukums, taču kopā saauguši dvīņi tur sen nav dzimuši, bet attiecīgās šķirnes kaķi laikam visi kā viens jau izvesti no valsts. Neredzēju neviena.
Lai nokļūtu senās un jaunās karaļvalsts ziemeļos, var izmantot autobusu, vilcienu vai lidmašīnu. Izvēlējāmies, mūsuprāt, optimālāko – nakts vilcienu (~ Ls 10 – 12). No rīta šis Austrumu ekspresis, kur izskatās aptuveni kā filmā “Džezā tikai meitenes”, ieripo Taizemes Ziemeļu galvaspilsētā Čiangmai, un atšķirība uzreiz sajūtama. Normāls, pat nedaudz dzestrs gaiss kontrastā piedūmotajai Bangkokas cepeškrāsnij, kur temperatūra arī naktī nenokrīt zem +30°C. Var elpot!
Čiangmai, ņemot par pamatu žurnāla Asiaweek piedāvātos 22 salīdzinošos rādītājus, tādus kā, piemēram, sasniedzamības ērtība, dzīvošanas izmaksas, gaisa piesārņojums, darbavietu skaits uz iedzīvotāju skaitu, zaļo zonu īpatsvars un tādā garā, atzīta par devīto patīkamai dzīvošanai piemērotāko pilsētu Āzijā, šeit uz dzīvi vai ilgtermiņa biznesa darīšanās apmetušies daudzi eiropieši, amerikāņi, austrālieši. Vilcienā satiku kādu garu, rūsganu norvēģi, īstenu vikingu pēcteci, kurš stāstīja, ka dzimtenē pavadot tikai trīs mēnešus gadā – akurāt tos, kad Norvēģijā ir vasara, bet Taizemē lietus periods. Un tā – jau piecus gadus Čiangmai. Šim Frūdem blakus sēdēja neliela, glīti veidota, smaidīga vietējā meitene – karstās trimdas sieva, bez šaubām. Šīgada vai gadskārtējā, un vai tikai dzimtenē viņam nav vēl viena, kura domā, ka ir vienīgā? – nodomāju. Tā nudien ir visai izplatīta parādība. Vēlāk tiku manījis arī kādu balto, kam pie rokas aptuveni trīsgadīgs dēlēns ar nepārprotamu taju asiņu piešprici. Šis tātad bijis no labajiem tētiem ar nopietniem nolūkiem vai varbūt šie nolūki radušies vēlāk.

Taizemes Himalaju svētnīcas

Pēc īsti eiropeiskām brokastīm, ko papildina vien gardākais no Taizemes augļiem – ananass (kas reiz ēdis īstu ananasu, nekad to vairs nepirks Eiropas lielveikalā – tāda nu ir mana pārliecība!), jādodas pirmajās tropu zemes ziemeļu ekskursijās.
Dīvaini jau izklausās, kad tuvumā esošos paugurus sauc par Himalajiem, tomēr tā ir taisnība. Arī divi tūristu iecienītie kalni – Doi Suthep un Taizemē augstākais – Doi Inthanon – jau piederīgi Himalaju priekškalnēm. Sutepa kalnā atrodas viena no ievērojamākajām taju, precīzāk, t.s. Teravadas budistu svētvietām, kur zeltītā stupā* noglabāts paša Budas kauls. To esot ieguvis senās Lannas karalistes valdnieks Mengrajs, un, atbilstoši leģendai, uzticējis šo relikviju īpašam baltam zilonim, kurš tad arī tikām riņķojis pa apkārtni, kamēr izvēlējies vietu, kur būs celt templi un glabāt vērtīgo pīsli. Starp citu, patiesībā ziloņi albīni nemaz sevišķi balti nav, viņiem esot nedaudz gaišākas acis, nagi, mēle un vēl dažas ķermeņa daļas. Ja tāds ziloņmātei atskrien, saimniekam tas jāatdod karalim. Pašreizējam Taizemes karalim Bumibolam Adulaidejam, ko pazīst kā Ramu IX, esot astoņi baltie ziloņi, kas ir ievērojams rādītājs. Nav arī nekāds brīnums – Rama IX mantoja troni tālajā 1946. gadā un ir visilgāk valdījušais no visiem pašlaik dzīvajiem monarhiem.
Zilonim ir bijis ko pakāpties. Par ziedojumiem mūku būvētais serpentīns (te jāpiebilst, ka katrs taju vīrietis dzīves laikā īsāku vai garāku laiku pavada kā mūks) vijas augšup labu brītiņu. Tagad uz Sutepa kalna templi plūst i svētceļnieku, i tūristu pulki. No autobusu pieturvietas, kur momentā metas virsū suvenīru pārdevēju miriādes, uz templi ved lēzenas, pūķiem-sargiem rotātas trīssimt pakāpienu kāpnes; ja ir veselības problēmas vai vienkārši slinkums kāpt, tūristus augšā uzved moderns funikuliera tipa lifts, kurā svētceļniekus vai mūkus gan neredzēt. Nokļūstot augšā, kā jebkurā budistu templī, jānoauj kājas, jāapsedz pleci, un, ja šorti vai brunči nenosedz ceļus, jāuzvelk milzīgas maisveidīgas bikses. No plašās terases paveras iespaidīga panorāma, tostarp uz padsmit kilometru attālo Čiangmai, labi redzami arī lidostas skrejceļi. Svētā tempļa teritorijā atrodas budistu klosteris, mūki visiem gribētājiem dod savu svētību un laba vēlējumus. Mans ceļabiedrs Agnis arī kāro pēc grēku atlaišanas budisma tradīcijās, un pieprasa, lai nofotografēju viņu šajā procesā. Mūks neprotestē. Citi vienkārši iegrimuši meditācijā un fotoaparātu zibšņiem nepiegriež ne mazāko vērību. (Budisms vispār drīzāk ir pasaules uzskats, dažam arī dzīvesveids, nevis reliģija, un tas nav kareivīgs, kas, izvēloties ceļojuma mērķi mūsdienu globālā terorisma ēnā, nav mazsvarīgs apstāklis!) Spīd saule, mirdz zeltītie tempļu dekori, iešķindas ziedojumu zvaniņi, visapkārt sveces un lotosa ziedi un tradicionālu dzeltenu puķu virtenes, sajūta ir patīkama un viegla.
Citas sajūtas, līdzīgas, šoriez tikai fiziskā izpratnē, ir nākamajā dienā, kad braucam ar mankīkāriem** kalnā visaugstākā – Intanonā. Pašā kalna galā gaida normāls Latvijas vasaras klimats, tādēļ vietējie steidzīgi met plecos džemperīšus un jaciņas, arī man T-kreklā kļūst nedaudz vēsīgi. Nu jā, pierasts pie karstuma. Šeit ir arī militārā zona, no kurienes tiek novērota gaisa telpa, tāpat iespējamie mežu ugunsgrēki, izdarīti meteoroloģiskie novērojumi. Plakāti vēsta, ka šajā virzienā fotografēt aizliegts. Pakāpjoties vēl uzkalniņā, blakus nelielai svētnīcai atrodam Taizemes augstāko punktu 2595 m virs jūras līmeņa, kas atzīmēts ar mazu bronzas pankūciņu, kura no biežajiem pieskārieniem noberzta jo spoža. Vēl te ir dabas parks, kurā aug Taizemē reti sastopami koki un augi un ligzdo milzumdaudz putnu sugu. Kā apliecinājumu šai patiesībai uz speciāli iekārtotās takas satiekam pāris nopietnu vīru ar teleskopiem līdzīgiem fotoobjektīviem uz statīva.
Pabraucot kādu gabaliņu atpakaļ lejup, taisām pieturvietu pie diviem grandioziem čediem*, kuros var ieiet kā templī, un pa daļai tādi tie arī ir, jo veltīti karaļa un karalienes 50 gadu valdīšanas jubilejām. Jā, taji savu karali tur lielā godā. Vērienīgais projekts īstenots ar Taizemes gaisa spēku palīdzību, jo Intanona nogāzēs citādi kā ar helikopteru tik daudz būvmateriālu un gatavu mākslasdarbu nemaz nevarētu nogādāt.

Ieskrējiens birmiešu Bordertaunā

Lai arī visgarākā robeža no visām kaimiņvalstīm Taizemei ir ar Mjanmu***, oficiālie robežšķērsošanas punkti ir tikai nedaudzi. Populārākais atrodas Taizemes tālākajā ziemeļu pilsētā Maesai, ko Sai upe atdala no birmiešu Tečilekas. Abās pilsētās noris aktīva tirdzniecība, preču klāsts un cenas ir identiskas. Tomēr ir kārdinājums ievilkt biogrāfijā ķeksīti Biju Birmā! Vīza nav nepieciešama, ja apmeklē šo valsti ne ilgāk kā uz 24 stundām. Mums pietiek ar divām. Sajūta tomēr ir jocīga: Taizemes pusē jāiemaksā 100 bati (~ Ls 1,5) un jāatstāj pase (Latvijas Republikas īpašums, ko nekur nedrīkstot atstāt!); pie birmiešiem dodies tikai ar pases kopiju, samaksā piecus dolārus, un tev atņem arī pases kopiju, izsniedzot mazu nožēlojamu lapeli, uz kuras uzskribelēts kaut kāds numurs. Tas tad ir vienīgais dokuments, ar kuru pastaigāties valstī, kurā valda militārā diktatūra…
Aina Tečilekā tomēr ir atšķirīga. Arī paši birmieši ir tumšāku ādu un citādiem sejas pantiem. Sāku ticēt gidam, kurš apgalvoja, ka momentā varot atšķirt birmieti no taja. Tikko esam paspēruši pāris soļu no robežpunkta, mums metas virsū velorikšu spiets (Taizemē šādu transporta līdzekli neizmanto – tur ir motorikšas jeb tuk-tuk). Viņi piedāvā stundas vai divu ekskursiju pa Tečilekas ievērojamākajām vietām vai arī uz vietējo priekanamu, rādot izbalējušus foto ar meitenēm, kuras esot gūt, gūt, velī gūt!**** Paejot nedaudz tālāk, kontrasti ar Taizemi kļūst arvien pamanāmāki. Netīrība, aizdomīgi grausti, noplukuši bērneļi plikiem dupšiem piesārņotā notekgrāvī cenšas ar tīkliņu noķert kādu zivteli. Un pēkšņi ārkārtīgi grezna villa. Mašīnu ļoti maz, toties tikai visdārgākie modeļi. Bordertauna! Ne velti jebkuras pasaules markas cigarešu pārdevējs, ja vien sāc ar viņu runāt, drīz vien jau miedz ar aci un saka, ka var dabūt arī labāku pīpējamo.
Priekšstats par šo robežpilsētu ir, taču diezin vai šeit var izdarīt vispārinošu slēdzienu par Mjanmu. Caur pārpildītām piparbodīšu ielām ar īstiem Rolex un Swatch pulksteņiem, patiešām īstu žeņšeņa tēju un kafiju, bižutērijas kaudzēm, dārgakmeņu un ziloņkaula klāstu un diedelnieku bariem virzāmies atpakaļ uz robežkontroles punktu. Pases atgūstam bez problēmām un varam doties atpakaļ Taizemē, kur mūs jau gaida pusdienas un vispār šķiet vieglāk elpot.

Zelta trijstūris

Slavenā kontrabandistu paradīze starp Taizemi, Mjanmu un Laosu, ko šeit atdala Mekongas upe un tās pieteka Sai, pašlaik vairāk barojas no tūristiem, kaut arī gan jau kontrabandas preces neiet līkumu šai tradicionāli iestaigātajai taciņai. Plašākā izpratnē Zelta trijstūris ir visai liela teritorija, kuras augšējais stūris aizsniedz arī netālo Ķīnu, šaurākā – nelielais Sop Ruak ciems, kam atļauts lietāt skanīgo nosaukumu un no kura ar laivu viegli nokļūt Taizemes kaimiņvalstīs. Pa dižo Mekongu kursē arī prāvāku kuģu satiksme, lielākoties uz Ķīnu. Ķīnieši arī pamanījušies atpirkt vai izīrēt nelielus zemes gabalus upes krastā, kur iekārtojuši piestātnes un noliktavas. Jā, kur tik viņu nav!
Apskatām Opija muzeju, neiztrūkstošās suvenīru un apģērbu bodītes un dodamies ekskluzīvā starpvalstu braucienā ar laivu pa Mekongu. Pabraucot pa upi nedaudz augšup, Mjanmas pusē uzcelts milzīgs kazino, ko bieži apmeklējot bagātākie taji un daudzu rietumvalstu tūristi. Lai arī Taizemes karalistē azartspēles ir aizliegtas (izņemot naivu Sprinta tipa loteriju), un varbūt tieši tāpēc – šī spēļu elle esot celta tieši par taju – visticamāk netīro – naudu. Bet tikai pārsimt metru tālāk atrodas nabadzīgo birmiešu zvejnieku bambusa būdeles.
Griežam atpakaļ un kādu gabaliņu braucam tuvu Laosas krastiem, kur aina ir vēl bēdīgāka. Upes malā kāda meitene skalo matus un divi gaužām mazi bērneļi paši mazgā savas bikšeles. Upes atteka izveidojusi palielu salu, kurā drīkst izkāpt bez kādām vīzām vai nodevām. Tas ir neliels ciems ar veikalu lapenēm. Audumi, apģērbi, somas, tarbas… sevišķi jau neatšķiras no Taizemes piedāvājuma. Vienkāršā krodziņā var dabūt kaut ko no Laosas virtuves un vietējo alu. Tomēr tūristus visvairāk pārsteidz daudzās pudeles, kurās vietējā kandžā kā formalīnā mākslinieciski ieritinātas nelielas čūskiņas. Šo dziru var arī degustēt. Pārdevējs, piemiedzot aci, stāsta, ka šis šķidrums uzlabojot libido un potenci, kā arī ieteicams zāļu tiesai vecākiem cilvēkiem, tātad – ārkārtīgi vērtīgs visiem dzertspējīgajiem. Taizemē, kur ir diezgan spēcīga Zaļo kustība un citi dabas aizstāvji, tādas lietas nepārdod.
Atgriežoties Sop Ruak piestātnē, uz kāpnēm mūs sagaida bariņš bērnu hmongu cilts tautastērpos. Viņu darbs ir bezgala skumjām acīm dziedāt dziesmiņu, kurā savārstīti vārdi no angļu, vācu, franču un holandiešu valodām, bet galvenā jēga – ka pietiktu arī ar desmit batiem. Tie, kuri fotografējas vai filmē viņus, kaut ko iedod. Kad tūristi aizgājuši, bērneļu acīs atgriežas dzīvesprieks un atsākas rotaļas – līdz nākamajai tūristu laivai.

Sievietes ar gulbja kaklu

Atceros no bērnu dienām Kinoceļotāju kluba vai sazin kā vēl stāstus par sievietēm kaut kur tālajā Birmā ar zelta riņķiem ap kaklu, kas to izstiepuši tik garu, ka, ja šos riņķus kādreiz noņemtu, nabadzītēm uzreiz pārlūztu sprands.
Jautājam vietējam gidam par iespējām redzēt sievietes ar garajiem kakliem. Savādā garkaklu karenu (padongu) cilts tiešām dzīvo tikai Birmas džungļos, tomēr mūsdienās daudzi no viņiem pārbēguši uz daudz pārtikušāko Taizemi, izveidojot pierobežas kalnos divus visai prāvus ciematus, kur nokļūt gan nav viegli. Par bēgļiem rūpējas Taizemes karaliste, kā arī Karenu nacionālās attīstības partija, iestāde, kas pirmkārt izklapatojusi nacionālo īpatnību veiksmīgu pārdošanu itin kā tautas attīstības interesēs. Tas izpaužas tādējādi, ka ik pa laikam nelielas padongu kopienas tiek izmitinātas tūristiem vieglāk pieejamās vietās, kur vīri, kam ar kakliem viss ir tāpat kā jebkurai citai tautai, pastrādā kādās liči augļu birzīs vai tabakas plantācijās, vai arī vienkārši vāc kalnos skudras, kas esot īpašs gardums karenu ēdienkartē (nez, vai tik atkal nav kādas mārketinga muļķības?), savukārt sievas un meitas gaida tūristus, auž, pārdod suvenīrus un savus foto. Gids brīdina, ka tas nebūšot lēti, vismaz 600 batu (ap Ls 9), kas ietver aptuveni 300 metru braucienu ar mankīkāru stāvā kalnā līdz akā opija pīpmaņu ciemam un atļauju apmeklēt garkaklu karenus. Takas sākumgalā piedāvā arī braucienu ziloņa mugurā, pati taciņa (kā nekā apmetne darbojas otro gadu) paspēta izlikt ar paretām akmens plāksnēm, pat pa ceļam jau piedāvā suvenīrus. Savā ziņā tā ir vilšanās, tomēr garkaklu karenu apmetnes apmeklējums, lai cik arī tas nebūtu komercializējies, vienalga ir ekskluzīvs pasākums.
Nesagatavotu tūristu varētu pārsteigt fotogrāfijas, kur tās pašas meitenes savus garos kaklus bez riņķiem un jebkādām problēmām mazgā upē. Izrādās, tie ir gana spēcīgi un attīstīti, kaut arī tradicionāli, palielinoties vecumam un tinumu skaitam, kļūst nudien iespaidīgi gari. Vispirms jāteic, ka tie nav nekādi riņķi, bet paresna, spirālē satīta stieple, turklāt meitenes to nēsā arī uz rokām un kājām, kur tai piemīt vairs tikai dekoratīva, ne stiepjoša funkcija. Parasti vecākajām padongu kundzēm kakla tinumu svars nepārsniedz piecus kilogramus, taču rekords esot 22 kg uz vairāk nekā 30 cm gara kakla (!).
Kā tas viss sācies, neviens lāgā pateikt nevar. Versijas ir vairākas: cilts vīri gribējuši padarīt savas sievietes tik dīvainas, lai citu cilšu veči uz tām vairs nemestu aci; kad vīri devušies džungļos medībās, sievietes palikušas apmetnē vienas un neaizsargātas, un, tā kā zināms, ka tīģeris savu upuri grābj pie rīkles vai, mazākais, pie locītavām, tinumi sievas sargājuši vismaz no pirmā uzbrukuma (vai gan kakls būtu jāstiepj tādēļ, lai tīģerim ērtāk aplauzt zobus?). Paši padongi stāsta, ka viņu ciltsmāte bijusi sieviešu dzimtes pūķis ar garu, zeltītu kaklu un tāpēc… Lai nu tā arī paliek.
Meitenes pozē cienīgi, par katru fotografēšanos pienākas ziedot vismaz 20 batus – kādu pusdolāru. (Runā, ka par ziedojumiem un pārdotajiem suvenīriem viņām sanākot ap 100 dolāriem mēnesī – salīdzinot ar citām nabadzīgajām kalnu ciltīm tā ir milzu summa.) Lielākā daļa pieklājīgi runā angliski – bizness ir bizness. Līdere šajā nozarē ir vecā – tā ap gadiem piecdesmit, spriežot pēc kakla tinumu garuma, – lai gan noteikt gadu skaitu austrumu sievietēm eiropietim nav viegls uzdevums. Cita, jaunāka meitene, no kuras nopērku foto, kurā viņa redzama bez tradicionālajiem tinumiem, labprāt pastāsta, ka no Birmas pārvākusies pirms četriem gadiem un šajā apmetnē dzīvojot otro sezonu (lietus periodā – lielajā padongu ciematā kalnos). Apmetnīte ir neliela, cik tad ilgi bildēsies un skatīsies! – pamazām apmeklētāji sāk kājot atceļu. Un pēkšņas pārvērtības – meitenes pēc stīvās sēdēšanas un pozēšanas beidzot tiek pie izkustēšanās, sāk spriņģot apkārt, sarunāties, smieties un pat koķetēt ar mums, pārpalikušajiem diviem interesentiem!
Kad esam nonākuši atpakaļ akā cilts ciemā, mūs ar neaprakstāmu smaidu sveicina vecās melnzobainās opija pīpmanīšas, kuru blāvajās acīs atspīd nevienam nezināmi džungļu magoņu lauki. Divdesmit batu – foto kopā ar vietējām superzvaigznēm – Misisisisis Opijpīpēm, piecdesmit batu – auksts rīsa alus no ciema vienīgās leduskastes. Aiz kādas nožēlojamas bambusa būdeles pamanu satelītantenu… Neaizmirstami.

Autors: Raitis Strautiņš

* čedi jeb stupa ir koniskas formas, biežāk slēgta tipa celtne, kurā var atrasties kāds nozīmīgs apbedījums, glabāties dažādas relikvijas, tā var kalpot arī vienkārši kā piemineklis kādam notikumam
** monkey-car – mērkaķauto, daļēji segts kravas auto, kas paredzēts tieši pasažieru pārvadāšanai
*** Mjanmu par Birmu sauca šo zemi kolonizējušie angļi. Pēc atbrīvošanās no Lielbritānijas, valsts atguvusi savu nosaukumu.
**** savdabīga angļu vārdu very good – ļoti labas – izruna.


Raksts paņemts no www.impro.lv

Taizeme pret histēriju

Kā liecina sausie statistikas dati, SARS epidēmija un ar to saistītā histērija nopietni ietekmējusi tūrisma industriju Dienvidaustrumu Āzijā. Turklāt tas attiecas ne tikai uz valstīm, kurās SARS patiešām ir problēma (Ķīna, Taivāna, Singapūra), bet arī uz tām, kur šī slimība nav izplatīta. Piemēram, Taizemē reģistrēti deviņi iespējami saslimšanas gadījumi (divi cilvēki miruši), taču visi inficētie vīrusu bija saķēruši ārzemēs.

Mērogi un priekšstati

Tūrisma industrija pasludināta par Taizemes prioritāti numur viens, taču gan Irākas karš un tam sekojošie terora draudi, gan SARS ievērojami pazeminājuši tūristu vēlmi doties uz šo valsti.

Reģionā kopumā tūrisma apjoms samazinājies par 50–60 procentiem. Liela nelaime esot tā, ka gan eiropieši, gan amerikāņi Dienvidaustrumu Āziju uztverot kā vienotu reģionu. Grūti viņiem ieskaidrot, ka SARS briesmas pastāv, piemēram, Ķīnas dienvidos, bet it kā netālu esošās valstis (tomēr vairāku tūkstošu kilometru attālumā) ir nesalīdzināmi drošākas. Turklāt daudzi joprojām jauc Taivānu un Taizemi, kas nav ne radnieciskas, ne ģeogrāfiski tuvas valstis. Otrs aspekts – Taizeme un tās kaimiņvalstis pēdējos gados bijušas iecienītas ķīniešu tūristu apmeklējuma vietas. Tagad lielai daļai ķīniešu (arī no Honkongas) izbraukšanas iespējas no dzimtenes ierobežotas.

Bet ko tur runāt par parastiem tūristiem, ja reiz pirms došanās uz Taizemi kolēģi (taču jau izglītoti ļaudis!) ne reizi vien visā nopietnībā apjautājās, kāda velna pēc pakļaut sevi nevajadzīgam riskam, rūpju māktiem vaigiem iesakot vismaz lietot sejas masku.

100 000 dolāru garantija

Tagad ar pilnu atbildību varu paziņot, ka aiz medicīniskajām sejas maskām paslēpušos cilvēkus Bangkokā un Siāmas līča pludmalēs var sastapt aptuveni tikpat daudz kā Rīgā vai Saulkrastos. Nē, tomēr samelojos – pilsētas ielās satiksmes regulētāji un neskaitāmo motorolleru un motociklu vadītāji tiešām lieto maskas, taču tikai tādēļ, lai satiksmes sastrēgumu pārpildītajā Bangkokā (ieskaitot priekšpilsētas, tur ir ap 10 miljonu iedzīvotāju) nesaindētos ar izplūdes gāzēm.

Daži maskoti indivīdi redzami arī lidostā, taču tie ir ļautiņi, kas ieradušies no vai arī dodas uz SARS skartajiem reģioniem. Tieši viņi tiek pakļauti skrīningam – tūlīt pēc ierašanās tiek pārbaudīts viņu veselības stāvoklis un izsniegta īpaša medicīniskā pase, lai attiecīgā viesa veselību varētu pārbaudīt ik pēc trim dienām desmit dienu ilgumā (SARS inkubācijas periods). Uz tiem, kas ieceļojuši no Eiropas, šie noteikumi, protams, neattiecas.

«Taizeme ir no SARS brīva valsts!» – šo apgalvojumu daudzkārt dienā nācās dzirdēt no visām oficiālajām un neoficiālajām personām, ar kurām izdevās tikties nedēļu ilgās vizītes laikā, kas notika pēc Taizemes Ārlietu ministrijas uzaicinājuma. Šī tēze dominēja arī preses konferencē, kas speciāli Eiropas valstu žurnālistiem un tūrisma aģentūru pārstāvjiem pirms nedēļas notika Sofitel Central Plaza viesnīcas konferenču zālē Bangkokā. Pavisam šis Mega Fam Trip, ko organizēja TAT jeb Taizemes tūrisma pārvalde, bija pulcējis 322 žurnālistus un 226 tūrisma industrijas darboņus no 28 Eiropas valsīm, ieskaitot NVS.

Ne jau velti Taizemes valdība garantējusi 100 000 dolāru lielu kompensāciju ikvienam ārvalstu tūristam, kurš ar SARS saslims, apmeklējot šo valsti. Šī programma darbojas no maija līdz oktobrim, taču pagaidām nevienam nav laimējies uz šo naudiņu pretendēt. Un, ja ņem vērā, ka šī slimība nebūt nav neārstējama (cilvēks no tās pat var atlabt pats, gluži kā no gripas vai pneimonijas), garantijas ir vairāk nekā nopietnas.

Lido un smaidi

Pašlaik situācija tūrisma jomā nav īpaši spoža. Pat slavenajos Bangkokas nakts tirdziņos daudzas tirdzniecības vietas palikušas tukšas, jo vienkārši nav pircēju. Viesnīcu menedžeri cenšas uzsvērt, ka pamazītēm pieprasījums atgriežas iepriekšējās sliedēs, taču, redzot pustukšo Royal Cliff Beach Resort (vienu no lepnākajām Pataijas viesnīcām), tam noticēt var ar lielām grūtībām.

Pašlaik arī nav īstā tūrisma sezona, jo strauji tuvojas lietus periods. Jau tagad Bangkokā pēcpusdienās parasti ir apmācies, laiku pa laikam nogāž kāda tropiska lietusgāze, kas, no vidusmēra eiropieša viedokļa, pašsajūtai nāk tikai par labu. Nonākot jūras (Taizemes jeb Siāmas līča) krastā, prioritātes, protams, mainās, jo saule ir neatņemama pludmales sastāvdaļa. Kā apgalvo vietējie, vislabākais laiks tūrismam tagad būs no novembra līdz februārim, taču tiem, kuri nevēlas brīvo laiku pavadīt, vaļājoties saulītē, arī lietus sezona nevarētu būt šķērslis ceļojumam uz kalnainajiem Taizemes ziemeļiem.

Pagājušajā gadā Taizemi apmeklēja 10,8 miljoni tūristu, un tika cerēts, ka šogad šis skaitlis pieaugs līdz 11,4 miljoniem. SARS dēļ pašlaik vairs netiek tik daudz domāts par pieaugumu kā par noturēšanos iepriekšējā gada pozīcijās.

Par vienu no galvenajiem tūrisma propagandētājiem kļuvusi lidsabiedrība Thai Airways, kas plāno tūrisma reklāmas kampaņā ieguldīt vienu miljardu batu (aptuveni 2,5 miljonus dolāru). Uz pēdējā žurnāla Time Āzijas izlaidumu vāka jau tagad redzama reklāma, kas aicina apmeklēt Tūkstoš smaidu zemi, kā nereti tiek dēvēta Taizeme. Sākot ar 23. jūniju, pērkot biļetes uz šīs sabiedrības reisiem, iespējams laimēt atpakaļceļa biļeti par brīvu; piedāvājums būs spēkā līdz septembrim.

Ko dara latvieši?

Taizemes vēstniecības Oslo, kuras interešu lokā ir arī Latvija, pirmais sekretārs Tanavats Sirikuls Neatkarīgajai stāstīja, ka pērn Taizemi apmeklējuši 600 tūristu no Latvijas. Tas nav daudz. Igauņu kolēģis no Postimees, kuru satiku Bangkokā, teica, ka uz šo zemi gadā vidēji dodoties vairāk par tūkstoti igauņu, bet arī tas nav salīdzināms ar padsmitiem tūkstošu tūristu no Zviedrijas, Norvēģijas vai Somijas. Problēmas rada vīzu iegūšana, jo jau vairāk nekā gadu tās nav iespējams nopirkt Bangkokas lidostā. Pases jāsūta uz Oslo, un tas prasa gan laiku, gan naudu.

Aptaujājot vairākas Latvijas tūrisma kompānijas, Neatkarīgā secināja, ka pieprasījums pēc Taizemes labumiem patiešām mazinājies. Menedžeri to saistīja ar SARS un iespējamajiem terora draudiem, taču situācija neesot tik dramatiska.

DominaTravel Latvia pērn līdz šim laikam uz Taizemi nosūtījusi 40 cilvēku grupu, šogad – tikai trīspadsmit. Relaks tūrei klientu skaits no janvāra līdz martam gada laikā samazinājies no 12 līdz desmit. Impro ceļojumi savukārt pērn uz Taizemi aizsūtījuši ap 140 cilvēku (daži tur uzturējušies tikai dažas dienas, ceļojot tranzītā). Februārī, vēl pirms SARS uzliesmojuma, ceļojumā devusies 20 cilvēku grupa. Maija sākumā pieteikušies vēl 20 tūristu, no kuriem tagad palikuši piecpadsmit. Vai cilvēki patiešām nobijušies, vai arī vienkārši mainījušies viņu plāni – grūti spriest.

Gribējāt teroristus? Atradām!

Vēl viens aspekts, kas ietekmē tūristus, ir bažas par starptautisko terorismu. Kaut gan Taizemē ir visai niecīga musulmaņu kopiena (aptuveni četri procenti, kas pārsvarā dzīvo valsts dienvidos, turklāt vairākums no viņiem ir vietējie taju tautības pārstāvji, kuriem nodrošinātas visas pilsoņiem paredzētās tiesības), procentuāli lielais Rietumu tūristu skaits padara Bangkoku par teroristiem vilinošu mērķi. Daudziem taču atmiņā palicis pret tūristiem vērstais terora akts Indonēzijas salā Bali.

Turklāt šogad Taizeme ir APEC (Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskā savienība) saimniece un oktobrī šeit gaida ierodamies pašu Džordžu Bušu. ASV Valsts departamenta pūles nodrošināt Taizemes valdības atbalstu karā pret starptautisko terorismu pēc principa «Kas nav ar mums, ir pret mums» izdarījušas lāča pakalpojumu šai zemei, kas spiesta demonstrēt izmisīgu cīņu pret teroristiem, kuru, visticamāk, pagaidām Taizemē ne-maz nav.

Jā, tieši pagājušonedēļ, laikā, kad Taizemes premjers Taksins Šinavatra viesojās ASV, tika arestēti trīs taji no valsts dienvidiem un izcēlās skandāls ar radioaktīvu materiālu (netīrās bumbas iespējamu sastāvdaļu) kontrabandu.

Taču šāda akcija, manuprāt, vairāk vērtējama kā ārpolitisks solis, lai pierādītu Vašingtonai, ka Taizeme ir uzticams sabiedrotais. Galu galā, balstoties uz likumu par terorisma apkarošanu, aizdomās var turēt ikvienu, kas atļāvies kartē apvilkt riņķīšus ap attiecīgo personu interesējošām vietām. Un pēc tam jau indivīdam nākas taisnoties, ka viņš šos objektus vēlējies tikai aplūkot, nevis uzlaist gaisā.

Štati gribēja, lai mēs atrodam un arestējam kādu potenciālu teroristu, un mēs to izdarījām – tāds zemteksts ir taju oficiālo personu paziņojumiem. Ne jau velti aplausus iepriekšminētajā preses konferencē izpelnījās harismātiskais Thai Airways šefs Kanoks Apiradi, kurš uz kāda žurnālista jautājumu par terora draudiem Taizemē atbildēja: «Vai tiešām jūs uzskatāt, ka, ja kādā Eiropas zemē arestēts aizdomās turēts terorists, šī valsts vairs nav droša?»

Bumba vai kokosrieksts

No savas puses varētu piebilst, ka Taizeme, lai ko nu tur sacītu oficiālas personas, tūristiem ir gana droša arī tāpēc, ka tā palikusi pusmilitāristiska valsts ar ļoti labu iekšējās drošības, izlūkošanas un novērošanas sistēmu. Brīžam pat nepameta sajūta, ka kāda lielā acs rūpīgi mūs pieskata un, tā kā tūrists jeb farangs (no vārda foreigner) šajā valstī ir gandrīz vai Dievs, patiešām bez liekām bažām devos Bangkokas kanālu rajonu tumsā, kaut gan Rīgā trīsreiz būtu pārdomājis, vai pēc saulrieta slaistīties pa Skonto halles apkaimi, par Maskavas priekšpilsētu nemaz nerunājot.

Kas attiecas uz terora aktiem – tikpat labi kādi fanātiķi var sadomāt uzspridzināt ASV vēstniecību Rīgā (trīs reizes pār kreiso plecu!). Vai tāpēc kāds met līkumu Raiņa bulvārim un Bastejkalnam?

Un vispār – risks, ka tevi džungļos vai, apmeklējot plantāciju, nositīs no palmas krītošs kokosrieksts, manuprāt, ir krietni lielāks nekā terora draudi. Atrasties vai neatrasties nepareizā laikā un nepareizā vietā – tas jau katram zvaigznēs ierakstīts…

Autors: Maris Krūmiņš
"Neatkarīgā Rīta Avīze"


Raksts paņemts no www.impro.lv

Rīdzinieks taju zemē

Pusotras stundas lidmašīnā Rīga–Kopenhāgena, trīs stundas aulēkšošanas pa Dānijas galvaspilsētas lidostu (jāsaņem bagāža, jāatrod Thai Airways birojs, jādabū tur atstātās biļetes, jāreģistrējas, jānodod bagāža, jāatrod pareizie izlidošanas vārti, pa ceļam uzmetot aci tax free veikaliem), vēl deviņarpus stundas mājīgajā Thai Airways boingā – un esmu Taizemes galvaspilsētā Bangkokā. Šeit ir tikai seši no rīta, un, nostellējot pulksteni pēc vietējā laika, konstatēju, ka laika starpība ar Rīgu ir nieka četras stundas.

Ugunsgrēks tveicē

Kamēr mūsu pavadonis – Taizemes vēstniecības Oslo pirmais sekretārs Tanavats Sirikuls – mēģina noskaidrot, kur tad meklējama mūs gaidošā automašīna, ar kolēģi Egilu Līcīti no Lauku Avīzes steidzam meklēt vietu, kur ļauts uzpīpēt – lidmašīnā šie prieki ir liegti.

Jā, zinājām, ka Bangkokā ir karsts un mitrs, taču pirmais iespaids, izejot no lidostas vēsuma, patiešām ir pamatīgs – liekas, ka gaiss vienkārši spiež pie zemes un nav ne vēsts no dzestruma, kam pēc idejas būtu jāvalda pārdesmit minūtes pēc saullēkta. Vietējie saka, ka tāds nieks vien esot – kādi plus 26 pēc Celsija, turklāt esam atbraukuši uz pašu lietus perioda sākumu, taču ilgi šādā pirtī uzkavēties nav vēlēšanās, un patvērumu meklējam vēsajā busiņa salonā.

Pēc brīža jau esam uz maģistrāles, un tepat netālu vīd pelēkmelnā dūmakā tītie Bangkokas debesskrāpji. «Vai ugunsgrēks?» stulbi vaicāju. Nē, tikai un vienīgi visparastākais smogs.

Nākamās piecas dienas Bangkoka ir mūsu mājas un no lielpilsētas izdodas izrauties tikai uz divām dienām. Tāpēc neesmu pabijis kalnainajos ziemeļos, Zelta trijstūrī, dienvidu salās un vēl simtiem interesantās vietās, kaut gan stāstus par tām dzirdu ik pa brīdim. Ar nedēļu šajā valstī nekas nav līdzēts. Lēšu, ka ceļojums pa Taizemi jāplāno vismaz uz trim nedēļām vai pat visu mēnesi. Tas liekas prātīgi arī no ekonomiskā viedokļa – aviobiļetes ir dārgas, bet dzīvošana Taizemē diezgan lēta. Tomēr šis tas redzēts ir, un piedāvāju savas subjektīvās pārdomas.

Zeltītā Grand Palace

Kā iecienītākā tūrisma vieta Bangkokā tiek reklamēta Lielā pils jeb Grand Palace – vieta, kur savulaik dzīvojusi karaliskā ģimene. Tanavats, labu gribēdams, pat noorganizējis vietējo gidi, taču, ja reiz neesat budists vai vismaz nezināt un negribat zināt neko daudz par šīs reliģijas tradīcijām, jēga no tā maza. Nu ko man līdz dzirdēt, ka attiecīgo templi par godu karalim entajam, kurš paveicis kaut ko, uzbūvējis karalis en – plus trešais, kuram par godu savukārt uzbūvēts nākamais nams.

Turklāt tajiem (tā sauc Taizemes pamattautu) ir sava gadu skaitīšanas sistēma, un pieķert, kad gide pārlec no B.E. uz A.D., ir samērā sarežģīti. Un vēl tie vārdi, kurus iegaumēt nepavisam nav iespējams… Tomēr pieklājības pēc jātaisa gudrs ģīmis un kaut kas jāpieraksta kladītē – kā nekā esam pirmā oficiālā Latvijas žurnālistu delegācija Taizemē. Egils tikmēr sunī savu fotoaparātu, tā baterijas un nežēlīgo karstumu, kura dēļ aparāts ir gatavs pildīt savas funkcijas tikai kondicionētās telpās.

Tomēr Grand Palace ir apskates vērta, pat neraugoties uz to, ka no zeltījumu pārbagātības brīžam neglābj pat saulesbrilles – vienkārši žilbst acis. Jāatgādina arī, ka liela daļa tempļu ir nebudistiem nepieejami, bet pārējos pie ieejas jānovelk apavi. Taju paražās neietilpst staigāšana šortos un iešļūcenēs (pat ārprātīgajā karstumā), un pilis ir vietas, kur tām pielāgojas arī tūristi. Taču pagari šorti, zeķes un sandales varētu būt tas dress code, ar kuru jūs ielaidīs arī Grand Palace.

Nākot ārā no pils, jāuzmanās no vietējiem māksliniekiem un suvenīru pārdevējiem. Viens tāds indivīds sākumā man mēģināja iesmērēt savu zīmējumu par 1500 batu (gandrīz 40 dolāru), vēlāk piedāvāja trīs, piecus, bet pēc kvartāla jau visu bloku (ap 20 zīmējumu) par šo pašu summu. Iespējams, ka cena būtu vēl kritusies, taču mēs jau iegriezāmies kādā krodziņā, kur ielu tirgoņa jurisdikcija beidzās. Kolēģis gan teica, ka šī uzbāzība esot maza bērna šļupsti, salīdzinot ar Kairas autentisko papirusu tirgotājiem.

Ajutajas pīšļu lauki

Atgriežoties pie tempļiem – daudz vairāk man patika senās galvaspilsētas Ajutajas (Ayutthaya) krāsmatas. Ap 1758. gadu šo pilsētu nodedzinājuši birmiešu iekarotāji, kas izkausējuši tempļu jumtu zeltu un aizveduši to uz Birmu (tagad Mjanmu), līdzi ņemot ap 30 000 gūstekņu. Pēc šā iebrukuma galvaspilsēta pārcelta uz Bangkoku, bet vēl tagad liela daļa taju tur uz birmiešiem ļaunu prātu.

Tad, lūk – nodedzinātās Ajutajas pils parkos pārņem sajūta, it kā tu būtu iegājis kāda Kurzemes pakalna kapsētā. Miers, zināma atslēgšanās no realitātes, laiks pārdomām un fantāzijām par to, kā šeit izskatījās pirms kādiem 250 gadiem…

Tanavats, kurš kā jau budists reizēm mēdz iegrimt savās domās un nereaģēt uz apkārtējo vidi, apstiprina šo domu, sakot, ka mēs staigājam pa viņa senču pīšļiem. Turklāt nieka 80 kilometru no Bangkokas robežas beidzot ir sajūta, ka esi ticis ārā no lielpilsētas betona džungļiem, un pat 30 grādu karstums, pateicoties svaiga vēja brīzei, vairs neliekas tik nomācošs.

Ziloņi un sekss

Ajutaja arī ir tā vieta, kur izdevās piepildīt vienu no saviem Taizemes sapņiem un veikt izjādelējienu ziloņa mugurā. Šis prieks (apmēram 20 minūtes) maksāja aptuveni 10 dolāru, vēl četrus nācās maksāt par fotogrāfiju. Bet kā tu nepirksi, ja, atgriežoties no izjājiena, tā jau skaisti izkārta stendā… Citiem ziloņsuvenīrprodukcijas paraugiem gan izdevās tikt garām, tēlojot varenu steigu un raugoties laikrādī, taču vajadzības gadījumā ar tiem varētu piekraut pilnu somu.

Izbrauciens uz ziloņa? Jocīgi, bet, pat neraugoties uz to, ka elefants klīda pa ielu ar diezgan nopietnu satiksmi, bija pārliecība, ka viss būs kārtībā. Vienīgi jāpieskata, kad snuķainis maina soli, piemēram, slājot lejā pa kalnu – tad mainās arī sēdekļa šūpošanās ritms. Man stāsta, ka ziemeļos par līdzīgu summu iespējams ziloni noīrēt uz ilgāku laiku un veikt reālu pārgājienu no viena ciemata uz otru. Nākamreiz…

Otra lieta, kas urdīja smadzenes jau labu laiku pirms brauciena – izslavētā Taizemes seksa industrija. Pašlaik gan šo biznesu vietējā tūrisma bosi cenšas nereklamēt, uzsverot, ka taju valstī ir gana daudz ko redzēt arī bez mazgadīgām prostitūtām. Vismaz lielajos tūrisma centros ir panākts, ka pavisam jauniņas meitenītes pa bāriem nevazājas, kaut gan prostitūcija oficiāli, protams, nav legalizēta. Tanavats smej, ka kādi 60% tūristu no Eiropas cer ātri un lēti nogrābt skuķi, kādi 40% arī mēģina to darīt, aptuveni 20% mēģina vienoties par cenu, bet tālāk – statistika klusē.

Bangkokas Hardrock Cafe biju liecinieks kāda zviedra pūlēm dabūt meiteni. Spriežot pēc dāmas (kaut gan pēc auguma tas tikpat labi varēja būt kāds transvestīts, jo vietējās meitenes garākas par 170 cm ir dabas retums) žestiem savai kompānijai, skandināvs bija izrādījies knauzeris un ne par ko nevēlējās uzsaukt kādu dzērienu. Galu galā šī meiča no viņa pazuda, bet jau pēc brīža zviedrs bija manāms ar citu. Ar ko tas beidzās un vai viņam izdevās meiteni ievilināt gultā – nezinu, zviedrs tā arī nepiezvanīja un savus piedzīvojumus neizstāstīja.

Taču principā – iespējams tas ir. Vienīgi tā arī nekļuva skaidrs, vai mēs būtu varējuši iegādātu meiteni iešmugulēt viesnīcā Hilton International un vai vēlāk namatēviem (Taizemes Ārlietu ministrijai un Tanavatam) par šo izklaidi nebūtu sanākušas nepatikšanas. Paliek jau iespēja doties uz dāmas rezidenci, taču tas tomēr var būt samērā riskanti…

Nejokojiet par karali un reliģiju

Tajiem tāpat kā lielākajai daļai latviešu ir samērā laba humora izjūta. Nācās novērot, ka vislielāko prieku viņiem sagādā ar nopietnu sejas izteiksmi sarunu biedram klāstīt pilnīgus absurdus un uzjautrināties par samulsumu. Tiesa, ir divas tēmas, par kurām jokot nebūtu ieteicams – reliģija un karaļnams. Jūs vienkārši nesapratīs…

Kas attiecas uz karaļnamu, tas ir pavisam īpašs stāsts. Taizemes karalis (kopš 1946. gada tur valda 1927. gadā dzimušais Bhumibols Aduljadejs, kas ir devītais savas dinastijas pārstāvis) nebūt nav līdzīgs saviem pārdemokratizētajiem eiropiešu kolēģiem – viņu nemanīsiet ejam uz kino vai pārvietojamies sabiedriskajā transportā. Parasts tajs, kurš ir redzējis dzīvu karali, nekavējoties kļūst par savu līdzbiedru apbrīnas objektu. Konstitucionālās monarhijas apstākļos krīžu laikos karalis parasti saglabā neitralitāti. Karaļnams arī uzņemas rūpes par nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, dibinot neskaitāmus fondus un projektus.

Vēl viena lieta, kas pārsteidz – neskaitāmās pilis, kas vai nu ir piederējušas karalim un viņa ģimenei, vai arī tai pieder joprojām. Mūsu pavadonim zināmu neizpratni izraisīja mans jautājums – kādi iemesli likuši karalim pamest to vai citu rezidenci? «Kādi iemesli? Viņš taču ir karalis un dara, kā grib,» – tāda bija atbilde. Vēlāk gan noskaidrojās, ka daudziem tajiem ir zināmi aizspriedumu dzīvot mājās, kur miruši viņu senči, un karalim iespēju mainīt dzīvesvietu, protams, ir krietni vairāk nekā parastajiem mirstīgajiem.

Azarts un kūlas dedzināšana

Taji ir diezgan azartiski ļaudis, taču kazino un spēļu automāti karaļvalstī ir aizliegti, tāpēc vienīgais veids, kā legāli apmierināt tieksmi pēc azarta – piedalīties valsts loterijā. Divreiz mēnesī, kad lielākie laikraksti publicē tās rezultātus, valda liela ažiotāža, bet jau tāpat lielākās avīzes Thai Rath tirāža ir 800 000 eksemplāru. Vēl legāls ir totalizators zirgu skriešanas sacīkstēs, taču nelegāli darbojoties vesela gūzma totalizatoru, un pati iecienītākā ir likmju izdarīšana uz Anglijas futbola premjerlīgas maču rezultātiem.

Bet atgriežoties pie līdzības ar latviešiem – varat ticēt, varat neticēt, bet arī taji… dedzina kūlu. Sava īsā ceļojuma laikā pamanīju vairākas liesmojošas pļavas, citviet zemi sedza Latvijas pavasarim tik pierastā pelnu kārta. Arī Taizemē tā ir problēma, taču cita veida – proti, lietus periodā uguns izplatības briesmas tikpat kā nepastāv, taču dūmi nereti radot problēmas autovadītājiem un uz maģistrālēm to dēļ notikusi ne viena vien liela autokatastrofa.

Motociklu paradīze

Nāksies mazliet apbēdināt eksotikas cienītājus – ziloņi atrodami laukos, bet pa Bangkokas ielām tie patiešām nestaigā (tāpat kā Maskavā nav lāču). Arī velosipēdi vai, piemēram, rikšas lielpilsētā tikpat kā netiek izmantotas. Taču neaizmirstamu jūkli rada daudzumdaudzie motocikli un motorolleri (japāņu markas, bet ražoti uz vietas), ar kuriem taji pārvietojas uz velna paraušanu. Pirmais iespaids – ielās valda īsts haoss, taču izrādās, ka tā vis nav.

Salīdzinoši nesen ļaudīm, kas pārvietojas uz diviem riteņiem, uzlikts par pienākumu valkāt aizsargķiveres, taču mani novērojumi liecina – jo tālāk no galvaspilsētas, jo mazāk šis likums tiek ievērots. Vidēji Bangkokā dienā ejot bojā ap pieciem auto vai motovadītājiem, stāsta mūsu pavadonis. Taču taju tradīcija esot sīkākus satiksmes negadījumus (motocikls noskrāpē busiņa sānus un vadītājs apdauza roku) nemaz nereģistrēt.

Ak, jā, aizmirsu pieminēt, ka Taizemē valda angļu braukšanas likumi – mašīnas pārvietojas pa ceļa kreiso pusi. Tiesa, latviešu tūrists šā kā tā ielu šķērso kā pagadās, un nav jau lielas starpības, uz kuru pusi neskatīties – kreiso vai labo. Sliktāk ir uz trotuāriem, jo arī tur pieņemts iet pa kreiso pusi – ja aizmirsties, tad regulāri nākas sadurties ar pretimnācējiem.

Vēl, domājot par pārvietošanos Bangkokā un pētot karti, nākas ņemt vērā, ka daudzas ielas ir vienvirziena vai pārsvarā vienvirziena (četras joslas uz vienu pusi un tikai viena – pretējā virzienā). Līdz ar to brīžam sanāk, ka līdz kādai vietai vienkāršāk nokļūt kājām, nekā taksometrā braukt apkārt visam kvartālam.

Protams, eiropietim grūti pierast pie klimata, taču tūristam nav nekādu problēmu laiku pa laikam ieiet atvēsināties vai nu lielveikalā, vai bankā, vai galu galā kioskā Seven Eleven, kas sastopams teju uz katra stūra – ar gaisa kondicionēšanas iekārtām viss ir vislabākajā kārtībā.

Vai nu brauc, vai stāvi

Atgriežoties pie satiksmes organizācijas – novēroju vienu interesantu lietu, ko, iespējams, būtu vērts likt aiz auss Rīgas domes deputātiem. Transporta korķi Bangkokas ielās, protams, ir iespaidīgi, taču luksofori strādā citā režīmā nekā pieņemts pie mums un gaismas signāli mainās aptuveni ik pēc četrām piecām minūtēm. Reāli tas nozīmē, ka tu vai nu brauc, vai arī stāvi, un nav Rīgas ielām tik pierastās raustīšanās, kad ik pa desmit metriem jāmet mašīna mierā. Zināmā mērā tas, protams, izskaidrojams ar to, ka viens kvartāls Bangkokā ir apmēram četri kvartāli Rīgā, līdz ar to luksoforu ir mazāk.

Lieki teikt, ka tāpat kā citur Āzijā pilsētā ir vairāku līmeņu satiksme un, ja reiz esi ticis uz estakādes, kas slejas četrstāvu mājas augstumā, pārvietoties var samērā ātri. Pilsētā ir arī gaisa vilciens, taču to iemēģināt šoreiz neizdevās. Toties ar tuk-tuk gan sanāca braukt. Tas ir tāds īpašs taksometra paveids – motorollers ar būdiņu, kurā bez vadītāja ir vēl vietas maksimums trim cilvēkiem. Nezinu, kā dienas tveicē un sastrēgumos, bet vēlā naktī šis brauciens bija ne mazāk atspirdzinošs kā sēdēšana ar kondicionētāju aprīkotajā taksometrā. Starp citu, taksometru cenas ir zemākas nekā pie mums, taču to, vai taksists jūs uz mērķi nevadā pa aplinkus ceļiem, nākas kontrolēt pašam. Jāatgādina gan par vienvirziena ielām – kas uz kartes izskatās pavisam tuvu, patiesībā var izrādīties trīsreiz tālāk.

Vēl viens transporta līdzeklis Bangkokā ir paliela izmēra motorlaivas, kas šurpu turpu šaudās pa upi. Taču apjēgt to maršrutu un, galvenais, laikus ielēkt vai izlēkt no piestātnē uz brīdi piebraukušās laivas ir varen sarežģīti. Kas interesanti – laivām nav kreisās puses satiksmes. Un vēl – nākamgad plānots pabeigt Bangkokas metro pirmo kārtu – vietējie uzskata, ka tas lielā mērā atrisinās transporta problēmu.

Vēders pakļauts eksperimentiem

Pirms došanās un Bangkoku zinātāji mani brīdināja, ka eiropieša vēderam nepierastais ēdiens var radīt zināmas problēmas, un jau laikus biju apgādājies ar krietnu pretcaurejas zāļu krājumu. Jāteic, ka visu šo arsenālu izmantot tā arī nebija vajadzības, kaut gan kādā trešajā dienā iekšas nepārprotami pieprasīja izbeigt eksperimentus ar visdažādāko veidu sea food (pirmajās dienās uz lielajiem priekiem bijām nomēģinājuši visu, kas vien iespējams) un vēlējās ierastos kartupeļus ar karbonādi. Kompromiss tika panākts visbanālākajā veidā – apnicis klīst eiropeiskās pārtikas medībās un nevēloties lieki riskēt, iegriezos tuvākajā Mc Donald’s, jo bigmaks arī Taizemē ir bigmaks.

Par gastronomiskām lietām – tas ir ļoti subjektīvi – kas vienam patīk, otram ne. Piemēram, man nekādas problēmas nesagādāja ēdienu asums, taču mazliet šķebināja kāds ingredients, kas pievienots visam iespējamajam. Vēlāk atšifrēju, ka tas ir laims – mazs citronveidīgs auglis ar samērā specifisku garšu. Mazās devās – nekādas vainas, bet lielās… Sajūta tāda, it kā pēdējās piecas dienas būtu pārticis tikai no šīs skāņās barības. Vēl viens taju niķis – rīsus vārīt nevis tīrus, bet piegāzt tiem klāt, teiksim, kukurūzu (ar to grēko arī Rīgas krogi) vai citus augus. Ja tie ir sarkanie vai zaļie pipari – man nav problēmu, bet, ja kas saldskābens, tad gan nepatika. Taču tā jau atkal gaumes lieta…

No visa pa druskai

Toties varen prātīgs likās taju ēšanas stils. Ja savācas kāda draugu kompānija, katrs pasūtina, ko vien vēlas, un visi ēdieni salātu plašu veidā tiek servēti galda vidū (katram, protams, piešķirts atsevišķs šķīvis). Līdz ar to izvēle ir varen plaša, oficiants (-e) pieskata, kurai ņammai lielākā piekrišana, un ātri to papildina. Pats būtiskākais – šādā gadījumā iespējams eksperimentēt un savā glupībā nepagrābt otrā porciju, ar kuru nākas knibināties visu vakaru, nesaprotot, kas no šķīvī atrodamā ir ēdams un kas nav. Tiesa, tiklīdz barība ir eiropeiskā, arī to pasniedz porcijās, taču Tanavats apskaidroja, ka arī tās ierasts novietot tā, lai ikviens pie galda sēdošais varētu pasniegties un nobaudīt, – ko tad tu esi izvēlējies.

Cenas? Jūras veltes ir samērā lētas, un par dolāriem septiņiem visai normālā krodziņā būsi pieēdies līdz ūkai (ja, protams, vēders ņem pretim taju pārtiku). Par krokodila steiku nākas maksāt ap deviņiem dolāriem, turklāt porcija neko liela nav. Ēdienu var atrast arī pie ielu tirgotājiem, kaut gan ceļvežos rakstīts, lai tiem īpaši neuzticas. Bet ticiet man – šaurās strēmelītēs sagrieztas ceptas desiņas ar mērci (un tas viss par vienu dolāru) bija akurāt tas, kas mums ap pustrijiem naktī bija patiešām nepieciešams.

Alus (ieteiktu Singha Beer) kioskos maksā 50 batu (1,25 dolārus) puslitra pudelē, bet, augot krodziņa statusam, attiecīgi aug arī cenas. Pieļauju, ka lielveikalos, kur iepērkas tikai vietējie, to pašu Singha kādā lielākā iepakojumā (tikai ne sikspeks, jo seši tajiem skaitās nelaimīgs skaitlis) var nopirkt vēl lētāk. Vēl no vietējiem dzērieniem iecienīts ir viskijs Mekong, taču neviens tā arī nespēj saprast, kāpēc 35 grādu stiprā no cukurniedrēm gatavotā dzira tiek dēvēta par viskiju, kaut gan tas ir visīstākais rums, kas nezināmu iemeslu dēļ garšo pēc brendija.

TAIZEME

  • Līdz 1939. gada 8. maijam saukta par Siāmu
  • Platība: 514 000 kvadrātkilometru
  • Valsts iekārta: konstitucionālā monarhija
  • Administratīvais iedalījums: 76 provinces
  • Robežojas ar: Mjanmu, Laosu, Kambodžu, Malaiziju
  • Galvaspilsēta: Bangkoka
  • Iedzīvotāju skaits: 62 308 887 (2001. g.)
  • Tautības: taji (75%), ķīnieši (14%), citi (11%)
  • Reliģija: budisms (95%), islāms (4%), citas (1%)
  • Naudas vienība: bats (1 dolārs = aptuveni 41 bats)

Autors: Māris KRŪMIŅŠ
"Neatkarīgā Rīta Avīze"
28.06.2003


Raksts paņemts no www.impro.lv

Dienvidtaizeme

Puketa, Krabi, Džeimsa Bonda sala, dabas parki un citi Taizemes dienvidu jaukumi, neaizmirstot arī par slavenajiem Bangkokas tempļiem un karaļpili, kā arī romantisku nakti džungļu upes vidū – jauns, vilinošs piedāvājums, sevišķi jau tiem, kam ar reizi vien taju smaidu un labvēlības bijis par maz. Tā ir iespēja tiklab gūt pirmos priekšstatus par Taizemi, kā atgriezties vēlreiz fascinējošajā Austrumu karalistē, iepazīstot gleznainām ainavām bagāto valsts dienvidu daļu!

Ne jau velti Malakas pussalas vidiene kritusi acīs Holivudas kinodarboņiem. Populārs, kaut arī nu jau krietni komercializējies ir brauciens uz slaveno Džeimsa Bonda salu Phang Nga līcī – vietu, kas iemūžināta 1974. gadā filmā Men with the Golden Gun, kurā slavenā aģenta 007 lomā bija Rodžers Mūrs. Īstenībā šī sala ir milzīgs kaļķakmens bluķis, kas jūras līča vidū balansē uz ļoti šauras pamatnes – gluži kā māja uz vistas kājas. Salīdzinoši nesenāks Holivudas projekts ir Pludmale (Beach) ar Leonardo di Kaprio, kas filmēts Maya Bay. Tagad skaistais līcis tautas mutē, kā arī tūristu pievilināšanai, iesaukts par Leo Bay.

Andamanu jūras viļņi vispār Taizemes piekrastes mīkstās kaļķakmens klintis un salas apstrādājuši ļoti mākslinieciski, veidojot neskaitāmas grotas un alas, uz kurām var aizirties ar kanoe laivām. Tāpat vietējos ūdeņos, tiesa, jau patālāk jūrā, var doties kārtīgu Indijas okeāna briesmoņu copē. Zobenzivs āķa galā nebūtu slikts ceļojuma noslēgums, vai ne? Vai ātrā, plēsīgā barakuda, vai varbūt lielais resnulis tuncis?

Mangrovju džungļus esat redzējuši? Aizbrauciet uz Tha Pom dabas parku – tur ir labiekārtotas pastaigu takas, no kurām var vērot gan virsūdens saaudzes, gan arī dzidrajā ūdenī savijušās mangrovju saknes.Savukārt Tharn Bokorani dabas parkā drīkst pat peldēties nelielās ūdenskrātuvītēs, kas izveidojušās starp ūdenskritumu kaskādēm!

Savdabīgas, neredzētas ainavas gaida tā sauktajā Gliemežvāku kapsētā netālu no Krabi pilsētas – gliemežvāku fosilijas jūras krastu noklājušas kā bruģis. Turpat Krabi apkārtnē atrodas arī viens noDienvidtaizemes greznākajiem tempļiem, kur zem klints pārkares atrodami daudzi Budas tēli un tīģera ķepas nospiedumi, kas devuši vārdu templim. Tagad Tīģera alas templis (Wat Tham Sua) ir nozīmīgākais svētceļnieku mērķis Taizemes dienvidos.

Visbeidzot, Puketa visdažādāko izklaides piedāvājumu ziņā ne ar ko neatpaliek no vieglāk sasniedzamās Pataijas, bieži vien to pat pārspējot. Jo… skaistāks fons – daba, dabiņa. Pat savs transvestītu šovs – Simon –tur ir. Un, ja labi papūlas, starp neskaitāmajām intīmo pakalpojumu sniedzējām iestādēm, kas maskējas aiz dažādu salonu un bāru izkārtnēm, var atrast arī tradicionālās masāžas skolas un vispār mazāk apdzīvotus rajonus, tā ka kādreiz jums liek arī mieru.


Raksts paņemts no www.impro.lv

Abhāzija

1989.gada 3.maijs.

Suitu galvaspilsētas centrālajā laukā ap plkst. 800 (pēc vietēja laika) sākam pulcēties tik ilgi gaidītajam braucienam. Pēdējos norādījumus dod mammas, savas bažas izskata tēvi utt. Bet man jau tas viss šobrīd ir mazsvarīgi.
Pēdējā brīdī ierodas medeksperti Priede un Borisova ar svariem. Dīvainākais ir tas, ka somas smagākas ir sieviešu kārtas pārstāvēm (to kļūdu cenšamies ceļā labot).
Un tad klāt ir “spec.” autobuss no Gudeniekiem ar Vitāliju pie “barankas”.
Pēc brauciena līdz Rīgai krietna snaudiena garumā tiek veikti pēdējie izmisīgie maršruti pa galvaspilsētas bodēm, citam pēc somas (Džo), citam pēc vēl kaut kā. Manu sirdi vēl spiež nenopirktais “grāpis”. Pērku divus, jo baidos, ka , ja būs tikai viens, “tīņi” kādā zvērīga izsalkuma brīdī to vienu varētu notiesāt ar visu saturu.
Pirms ceļā došanās mūsu doktors vēl iet zvanīt uz mājām, lai pasūtītu karieti atpakaļceļam no Rīgas, ja mēs tomēr atgriežamies.
Un 17.28 (nu jau pēc krievu laika) mūsu mīļais “adlerītis” sāk ripot uz mūsu sapņu zemes pusi. Es personīgi ātri vien atslēdzos no apkārtējās pasaules, jo tās mazgulētās naktis liek sevi manīt.
Vispār vilcienā kā jau vilcienā. Garlaicība. Interesantākais sākas naktī, kad kaut kādās stacijās uzradās pasažieri un gūlās uz grīdas, rāpās augšā uz bagāžas plauktiem, vienam otram pasažierim uzkāpdami uz rokas, galvas un varbūt vēl kaut kā. Atceros, cik grūti bija mums dabūt biļetes. Bet kur tad nu šie te varenās tautas pārstāvji tās dabūjuši? Lai jau nu brauktu, ka tikai nebūtu tik nekaunīgi okupējuši nākamajā dienā likumīgo biļešu īpašnieku vietas. Bet ko nu tu krievam padarīsi. Viņam jau visur kopējās mājas.
Mūsu “tīņiem” vilcienā uzradās viens nejauks paradums – grauzt “sēmenes”. Es jau Rīgā vienu kuli ar tām konfiscēju un aizsūtīju atpakaļ ar mūsu spec.autobusu uz suitiem. Bet kaut kā to kontrabandas preci līdz šejienei tomēr dabūjuši. Bet lai nu kā arī viņi centās, īstiem “iedzimtajiem” līdzi tikt tanī ēšanā netiek ne ātruma, ne daudzuma, ne pēc tam paliekošās cūcības ziņā. Laikam šos svarīgos rādītājus ietekmēja tas, ka mūsos ar Kaufmani šis nejaukais paradums izraisa alerģiju. Un tas fakts tiek respektēts.
Guļam, ēdam, dzeram tēju, spēlējam kārtis. Labi, ka mūsu ēdienu reizes vagonā neredz mūsu mājinieki, jo izskatāmies droši vien kā pirmatnējais bars ap kaut ko ēdamu. Izņēmums ir Maijas civilizētais bariņš.
Kaufmanei ir kafija līdzi. Un tai nu nepavisam nebūs neskartai mājās nokļūt. Manai kafijai mana “caurā” galva labāku likteni lēmusi, to mājās aizmirsdama kopā ar sauļošanās kostīma augšdaļu. Ha! Ha!
Adlerā iebraucām ar nokavēšanos, jo kaut kur kaut kāds vilciens esot avarējis un līdz ar to visa dzelzceļa satiksme dezorganizēta. Rīt no rīta jāsūta uz mējām telegrammas, lai mājinieki, padzirdējuši par to, nesāktu uztraukties.
Adleras pasākumu plāna pirmais punkts ir peldēšanās Melnajā jūrā. Palieku pie mantām.
Pirms pusnakts ēdam garšīgas un interesantas vakariņas skvēriņā zem palmām. Padzeramies gāzēto ūdeni, kuru “tīņi” iemanījušies iegūt bez naudas.
Vilciens atiet divos naktī. Bet pēc vairākkārtējas izlūkošanas viens no mūsējiem paziņo, ka viens vietējais meklējot pasažierus uz Suhumi. Patīkams fakts. Brāžamies ar savu ragaino bagāžu autobusā.
Pēc pāris stundām esam galā. Žēl, ka mūsu “zelta” jaunatne neredzēja šo braucienu, jo visi saldi snauda.
Suhumi tiek apbrīnotas tiešām vienreizēji skaistās palmas. Tikai esam pilnīgā neizpratnē par to, ka apkārt tik cēliem kokiem var nokraut tik daudz pretīgi smirdošu atkritumu. Smako visapkārt kā vienā milzīgā tualetē. Doktors secina, ka vienīgā vieta, kur šīs smakas nav, ir tualete. Komentāri lieki.
Visa suitu “armāda” novietojas uz soliem, bet es dodos uz autoostu. Ar šoferi izdodas sarunāt, lai viņš aizbrauc pakaļ mūsējiem uz staciju. Mūsējie, protams, mani tik ātri nebija gaidījuši un tādēļ kaut kur paklīduši. Bet pēc diezgan zvērīga mana bļāviena visi ir pie vietas. Rikšojam uz autobusu.
Velta

6.maijs.
Mazs, dzeltens autiņš rauj mūs gar klints malu uz augšu – uz Cebeldu. Pēc negulētas nakts daži snauž, pārējie vēro sirdi kutinošus skatus. Mārcis, skatoties lejā, stāsta, kad kaut kur kaut kāds autobuss nogāzies lejā, aizā.
Bez starpgadījumiem nonākam Cebeldā. Pirmajā pļaviņā nolemjam atpūsties. Vāram tēju.
Kāds “iedzimtais” mūs cienā ar koka zemenēm. Viņš arī apsola parādīt ceļu uz Antkela ezeru.
Šai sakarā Velta mani iesēdina gruzīna žigulī. Braucam ceļu lūkoties. Melosis mani izsēdina tieši aizas malā. Mazie gruzīnēni tekā pa klintīm kā kazlēni.
Sagaidu pārējos. Dodamies norādītajā virzienā. Diena ļoti karsta. Ejam pa kalnu ceļu un mūs panāk šī rīta dzeltenais busiņš. Braucam. Kādā apdzīvotā vietā visi izkāpjam – sasārtuši, šortos, mazos krekliņos tērpti. Te mūs ar lielu interesi aplūko bariņš vietējo, arī kādi zēni ar “ziliņu”. Cita “iedzimtā – Staļina” pavadībā ejam ezera virzienā. Uz jautājumu – cik vēl tālu, viena atbilde – viens kilometrs. Tā vismaz 3 stundas sparīgi gājuši pret kalnu, nonākam pie Antkela. Izrādās, ka ezera ūdens līmenis krities, Skats kā pēc rahanu dzīrēm – juku jukām izmētāti klints bluķi, resnu koku stumbri. Ūdens duļķains. Ezeru ietver stāvas klintis. Nolemjam fotografēt no rīta.
Kuram uguni, ceļam teltis.
Drīz pēc mums pie ezera ierodas vēl daži tūristi, arī kurina uguni, kauj un cep uz iesmiem sivēnu. Jau tumst, kad viņi ierodas pie mūsu ugunskura. Mazie jau guļ, tādēļ sarunas ar gruzīniem jāved mums zr Veltu un dažiem lielajiem “tīņiem” Draudzīgi lamājam krievus un pastāvošo iekārtu. Kad viņi jau izdzēruši visu kannu vīna, viņi vienkārši “salūst”.
Dodamies visi gulēt. Rīt no rīta agri jāceļas, lai varētu, kamēr vēl nav pārāk karsti, aiziet līdz Antkela ciematam.
No rīta agri ceļamies. Atpakaļ ejam pa citu ceļu. Gājiens ļoti interesants, arī karstums nemoka.
Pēc kādas stundas nonākam aizas malā. Nedaudz atpūšamies un tad dodamies lejā. Lielie puikas iet pirmie. Nav ilgi jāgaida, kad viņi jau atpakaļ, lai palīdzētu pārējiem.
Lejā aizā ļoti auksti, bet gaiss ļoti mitrs un nav patīkami uzturēties tur. Uzvāram tēju, paēdam un dodamies tālāk pa aizu uz Antkela ciematu. Ejam gar aukstas upītes malu. Ilgāku laiku ejam arī caur miršu mežu.
Beidzot esam no aizas ārā. Tūlīt arī saule sāk cepināt. Drīz klāt arī ciemats. Lienam visi krūmos atpūsties, kamēr tiks noskaidrots par autobusu uz Suhumi.
Ar Māra gādību autobuss atkal atbrauc mums pakaļ. Lienam no krūmiem laukā un rāpjamies autobusā.
Suhumos tiek uz l dn noīrēta dzīvošana pa 3 rbļ. Padārgi mūsu kabatām, bet citas izejas nav. Visi ļoti noguruši. Lielie zēni grib vēl iet uz jūru peldēties. Cenšamies atrunāt. Bet tad mūsu mīļie puisēniņi kļūst gandrīz vai agresīvi un plātām acīm un lielām balsīm nāk mums virsū kā Ķīnas mūris. “Bāžam bieti” šiem ausī un apsolam, ka pēc pusstundas pagulēšanas iesim (pusstunda bija līdz rītam, protams), un šis variants tiek pieņemts. Tālāko var iedomāties bez teikšanas, kā likāmies, tā palikām visi.
Kaufmaņi

Ceļamies, ēdam, kravājam somas, līst kā pa Jāņiem, bet jādodas prom.
Pirms aiziešanas sameklēju skolas direktoru, lai pateiktos par viesmīlību. Viņš ir jūtami pārsteigts pat to, ka dodamies jau projām. Nekas taču neesot noticis. Protams, neviens jau nav ne nosists, ne nodurts. Bet, lai kā nu tas arī nebūtu, mūsu kompānija nav pretiniece šiem mežoņiem. Un labi vien ir tā. Jo uz kurieni tad tā varenā cilvēku cilts, tā dzīvodama, var aiziet? Tikai pretī iznīcībai.
Stacijā steigšus stājos rindā pēc biļetēm, jo drīz vilciena atiešanas laiks. Nervozēju, jo kasiere aiz lodziņa mierīgi snauž, telefonu apskāvusi. Bet pārējie stāv un nemaz neuztraucas. Neko nesaprotu. Jautāju vienam rindā, cik pulkstenis (nejautāšu taču, kādēļ kasiere guļ un neceļas augšā). Atbilde ir nepārprotams apliecinājums tam, ka šai stacijā, vismaz šobrīd, nav lielākas zoss par mani. Atkal tā krievu laika neapjēgšana ( izglītības kļūda?). Un tie pārējie mani cīņu biedri zosu kandidāti, jo visi kopā taču tos laikus rēķinājām.
Beidzot braucam. Vagonā bez mums vēl tikai daži pasažieri. Tas ir jauki, varam ērti iekārtoties ar savām “ramenēm”. Garlaicīgi nav nevienam, jo gandrīz visi guļ. Tie lielie “tīņi”, kuri neguļ, dodas “ekskursijā uz citiem vagoniem. Lai jau iet. Bet pavisam drīz visi ir atpakaļ. Nezin kādēļ viņus pārņēmusi nevaldāma jautrības lēkme, pat līdz asarām. Interesanti, kur gan viņi varētu būt bijuši? Un kas viņus tā varēja uzjautrināt? Varbūt viņi bija devušies meklēt tualeti, kuras šai vilcienā nav? Var jau būt, jo noteikti tā Suhumos izdzertā kafija neliks viņiem miera. Bet noteikti no tās ir vaļā tikts. Jo nevar taču būt tā, ka cilvēks tik bezgala priecātos, no šādas situācijas veiksmīgi neizkļuvis. Tā kā domāju, viss kārtībā.
Osītis atkal jau paspējis saost, ka viens krievs ēdot smirdošu vistu. Nu šis fakts tiek tik plaši un vienpusīgi apspriests, ka, liekas, paši arī nesmādētu tādu pašu vistu, ja tikai būtu. Tādēļ mēs ar Kaufmani steidzīgi sākam gatavot maizes ar “tušeni”. Tās tiek tādā ātrumā aprītas, ka tikko spējam maizīti griezt un kraut tai virsū mūsu latviskās cūciņas gaļu ar neparasti lielo tauku piedevu. Pēc tam tikpat lielā ātrumā tiek tukšotas ūdens pudeles. Un tad viss ir kārtībā.
Klāt arī Soči. Liekas, ka no elles paradīzē nokļūts.
Kreiča vadībā un Kaufmanes uzraudzībā mūsējo bars dodas uz Melno jūru peldēties. Man jākārto naktsmītņu jautājums.
Uzreiz dodos uz dzīvokļu kombinātu. Kad noskaidroju, ka cena par 1 dn ir 5 rbļ., mute paliek sausa. Divus gadus atpakaļ vēl bija 3 rbļ. Gribu pierunāt, lai atļauj gulēt pa diviem gultā. Man savukārt apgalvo, ka, lai arī ar savu vīru vienā gultā gulētu, vienalga būšot par diviem jāmaksā. Kad paziņoju, ka es bez vīra un ar skolēnu baru, uz mani lūr šausmu pilnām acīm un vispār vairāk negrib runāt. Tos mežoņus jau nu neviens pie sevis neņemšot. Apvainojos un nemaz necenšos iestāstīt, ka latviešu skolēni nav mežoņi. Tas lai paliek mans noslēpums un tā krievene lai mūžu nodzīvo, to neuzzinājusi.
Stāvu pie autoostas un stulbi lūru visapkārt, neko prātīgu nespēdama izdomāt. Diezgan ilgi tā stāvu un blenžu uz pienākošajiem un atejošajiem autobusiem. . .
Vietējā autobusa šoferis man iesaka Macestu. Tikai esot vajadzīga IK atļauja telts celšanai. Nolemju, ka mums tāda nav vajadzīga, jo neesam jau nekādi migranti un uz dzīvi te neesam ieradušies.
Braucam līdz galam. Kreicis dodas izlūkot. Drīz viņš ir atpakaļ. Ejam. Kaspars, tā starp citu, izmet, ka esot jāiet garām milicijai. Man pēdas aukstas. Bet izrādās, ka tas ir tikai VAI automašīnu remontpunkts.
Kādā nogāzē ceļam teltis, ēdam un ejam gulēt. Guļu ārā, jo baidos, ka mūs neaptīra.

Šodien paredzēts gājiens uz Ahuna kalnu. Nezinu, kādi izskatīsies mūsu zēni, kad būs jākāpj kalnā pēc tā vakarnakts koncerta. Koncerts jau bijā tā nekas, sevišķi, kad tika dziedāti “pūt vējiņi”. 4 puikas 6 balsīs lika vaļā. Nezinātu vārdus, pēc melodijas nepateiktu, kāds šedevrs tiek izpildīts. Biju jau iesnaudusies, kad mans privātais “tīnis” pajautāja, kā tad skanot.
Beidzot puikas nolūza, jo cik tad ilgi var baurot. Un tad sākās mans cīniņš ar vietējiem suņiem. Kamēr rēja vien, nemaz neņēmu galvā. Bet tad sāka grabēt katls. Cēlos un gāju skatīties, vai tiešām suņi šeit tik civilizēti, ka spējīgi saimniekot pa mūsu virtuvi. Tiešām, lielais novilcis plēvi, kura bija pārsegta katlam, un dzer ūdeni, kurš paredzēts rīta tējai. Mazais krancis atspēries un ņurdēdams velk aiz siksnas Džo somu uz krūmiem (somā maize). Triecu tos bandītus prom, drošības pēc mezdama pakaļ vēl apdegušās pagales. Ņemu maizes somu un lienu teltī gulēt.
Lamāju sevi par to, ka telts uzcelta uz akmeņiem. Viens pamatīgs eksemplārs pamatīgi buksē man ribas. Par aizmigšanu nav ko domāt. Vēl pāris reizes eju suņus dzīt projām, jo viņu duets kļuvis galīgi neciešams.
Līdzko svīst gaisma, ceļos. Atkal jāiet pēc ūdens. Velkot maizes somu laukā no telts, izrauju līdzi Māra 40 pēdējā izmēra kurpi, kurai, kā izrādās, visu nakti esmu virsū gulējusi, noturēdama to par akmeni. Gandrīz vai raudiens nāk (ne jau par sāpošajām ribām, bet gan par savu muļķību).
Kuru ugunskuru, vāru ūdeni un klusībā ceru, ka varbūt arī Kaufmane celsies (viņai vēl kafija ir). Bet, kā redzams, viņa uz kurpes neguļ un neceļas vis augšā.
Pamanu, ka Maijas telts tā jocīgi sagāzusies. Saliekamie mieti nav labi savienoti. Cenšos šo kļūdu labot. Bet, ak šausmas, mieta augšdaļa izslīd man no rokām un ar diezgan pamatīgu troksni pret kaut ko atsitas. Tā kā šinī galā meitenēm galvas, tad ļoti gribas ticēt, ka tas troksnis nav radis, mietam atsitoties pret pieri. Teltī sākas rosīšanās. Bet es muļķīgus jautājumus neuzdodu. Kad viņas līdīs no teltīm ārā, tad viss būs redzams.
Lai nu kā, bet nu ir pienācis brīdis, kad tas doktors raušus no telts ārā jārauj ar visu kafijas bundžu. Citādi, kas zin, ko vēl varu nostrādāt. Bet viņa jau neko nesaka. Smaidīdama lien no telts laukā. Pašlaik jau arī gribas kafiju.
Ceļam drīz arī “tīņus”. Tādas šķībākas jau ir tās fasādes. Bet neviens neko nesaka, jo manējā savukārt laikam izskatās itin draudoša pēc nakts piedzīvojumiem. Maijas telts iemītnieces bez puniem, tātad viss normāli.
Somas atstājam pie vienas vecentiņas un ejam. Sākumā neatceros īsto ceļu. Jautāju. Parāda. Ejam. Skaisti. Daba vienreizēja. Labi, ka ir milzīga koku ēna. Citādi diez kas nebūtu. Vienam otram jau ir pagrūti. Atpūšamies. Nekur nav jāsteidzas.
Nonākam pie ūdenskrituma. Daži izpeldas. Padzeramies. Ejam atkal.
Arvien biežāk tiek apspriests jautājums par to, cik garšīgi varētu būt šašliki tur augšā. Tādēļ ar šausmām domāju par to, kas būs, ja tur augšā būs brīvdiena. Vēderi rūc kā vulkāni.
Gunita “nelūst”. Tiek organizēta garā atpūta. Un tiešām aizkustinoši redzēt, ka bez kāda rīkojuma “no augšas” Raimis ņem Gunitu aiz rokas un velk viņu augšā kalnā.
Vispār tanī ziņā mūsu kompānija ir kolosāla.
Nekad netiek čīkstēts, ka kāds “lūzt”, bet gan momentā tiek organizēta palīdzība. Kaut nu tādi būtu “lielie tūristi”. Tad droši vien tik daudz negadījumu lielajos maršrutos nenotiktu.
Beidzot saožam dūmu smaržu un dzirdam mūziku. Paldies Dievam! Tātad nav viss brīvdiena.
Tūlīt dodamies pie šašlikiem. Kaufame sauc pakaļ, lai pasūtot uzreiz pa divām porcijām. Domāju, ka tiem citiem tas nu gan nekas nebūs, bet kur viņa ar savu mazulīti tās divas saliks?
Pasūtīju, kā vēlēts. Sulu gan nē. To te pasniedz 2 l karafēs par 4 rbļ. Traukā. Ja to pasniegtu spaiņos, tad jau gan varētu.
Mūs apkalpoja mūsu zēni, kā jau tas pienākas. Cits ēda pats abas porcijas, cits iedeva daļu kādam citam. Bet abi Kaufmaņi, to es zinu skaidri, savas apēda paši. Un par mani vispār nav ko runāt, droši vien vēl varētu.
Pēc pusdienām kāpjam skatu tornī. Paveras tik kolosāls skats, ka nogurums kā ar roku atņemts. Tiek fotografēts uz velna paraušanu. Redzama arī jūra. “Kaifojam” pa augšu labu laiku. Bet galu galā jāiet vien lejā.
Mūsu apēstie šašliki sāk slāpēt. Ūdens meklējumi beidzas neveiksmīgi. Šiem te izdevīgāk ūdens krānus “aizgriezt”, jo tādējādi rodas izdevība pārdot to dārgo sulu. Pie vienīgā ūdens krāna uzrakstīts, ka ūdens neesot dzerams. Uzraksta licēji laikam uzskata sevi par ļoti gudriem. Bet mēs sevi uzskatījām par vēl gudrākiem un dzeram vien to ūdeni, sīrupu klāt pielikdami.
Viss apskatīts un varētu doties uz “mājām”. Un sākas strīdi par to, kādā veidā tas varētu notikt. Es jau nu domāju, ka varētu iet arī kājām, bet tiem jaunajiem tik ļoti gribas tikt uz jūru, ka laikam jābrauc vien būs (ja tikai būtu ar ko braukt).
Beidzot parādās viens “mikriņš”. Šoferis prasa 1 rbļ. un vēl 50 kap. arīdzan. Cenšos viņam iestāstīt, ka tik daudz pasažieru viņš uzreiz vairāk nesagaidīs. Noteikti jau netic, bet tomēr aicina kāpt iekšā.
Ceļš uz leju atkal ļoti skaists. Kā pasakā. Viss būtu ļoti jauki, ja vien man tie šašliki vēderā tais asajos pagriezienos uzvestos prātīgāk. Personīgi es tomēr labāk justos, ja mēs ietu kājām. Bet par vēlu.
Lejā palūdzam apturēt autobusu vietā, no kuras visātrāk jūra sasniedzama.
Beidzot visi ūdenī esam. Baigi jau nu labi. Lielie sāk nodarboties ar krabju ķeršanu.. Mēs ar Kaufmani guļam sākumā uz akmeņiem, bet tad pārceļamies uz blakus atrodošos kaut kādu tur resora pludmali. Jo kādēļ tad jāguļ uz plikiem akmeņiem, ja var to pašu darīt uz kaut kā labāka. Uz vienas špaktelētas, zeltotas dāmas aizrādījumu par to, ka šeit esot sanatorija un nepiederošiem ieeja aizliegta, nereaģējam, jo nospriežam, ka ar tiem resoriem vienreiz jāizbeidz.
“Tīņi” turpina ķert krabjus, mēs atkal pārmaiņus peldamies un sauļojamies. Vienīgi Ērika to vairs diezgan ilgi nedarīs, jo saulīte jau paspējusi viņu apdāvināt ar čūlām uz pleciem. Arī Maija tāda aizdomīgi rozā kļuvusi.
Beidzot nolemjam, ka pietiek zvilnēt saulē un jāiet uz mājām. Puikas kategoriski protestē. Vienīgi Džo ir ar mums. Ejam, nesam mantas un kārtojam nometni.
Pēc pāris stundām ierodas arī pārējie, saķēruši krabjus. Māris priecīgs par to, ka esot savas “kefīra pudeles” nosauļojis.
Vakarā ēdam vārītus krabjus, pļāpājam par dzīvi. Ļoti skaists vakars un ļoti liela cerība, ka tie suņi šonakt vairs nebūs tādi suņi kā pagājšnakt.

Rīts. Kravājam mantas un gatavojamies atstāt uz visiem laikiem šo nometni. Brauksim uz Ricas ezeru. Pēc tam paredzēts vakarā braukt uz Adleru.
Plkst. 8-os paredzēta ekskursija. Bet mūsu puikas, kuri atkal pagājušajā naktī koncertēja, nevar vien piecelties un sakravāt savas mantas. Velta kā žandarms ņemas viņiem apkārt, bet rezultāti ne pārāk spīdoši. Beidzot varam dodies uz autobusu. Bet tiek izteiktas tādas aizdomas, ka autobuss tiks nokavēts. Sočos ejam nodot somas bagāžas glabātuvē, bet Velta ar taksometru dodas uz Rivjeras parku, lai lūgtu pagaidīt mūs visus.
Kad ierodamies parkā, autobuss vēl nav pienācis, tā kā viss kārtībā. Velta aizsauc puikas sāņus. Pēc viņu sejām redzams, ka komplimenti viņiem teikti netiek nekādā ziņā.
Beidzot braucam. Gide pa ceļam iepazīstina ar pilsētu. Bet neko prātīgu pateikt viņa vis nevarēja. Stāstījumam īsta stagnācijas laika piegarša.
Pa ceļam apskatījām Gagru, piejūras parku. Es ar mazajiem meklējam tualeti, bet bez panākumiem. Tomēr ar Veltas palīdzību atradām. Tavu laimi!
Nākošā pietura ir pie Zilā ezeriņa. Šeit mūs sagaida lietus. Tālāk skatam paveras kolosālas klintis. Šeit esot uzņemtas filmas. Pa ceļam redzam arī vietas, kur notiek alpiniādes.
Un tad klāt ir slavenais Ricas ezers. Peldēties šeit, ka jau rezervātā, aizliegts. Paveras skaists. Es pat teiktu, vienreizējs skats uz sniegotiem kalniem.
Paēdam pusdienas, ejam pastaigāties. Lilitai atkal uzsākušās galvassāpes. Steidzamies uz autobusu. Tikai lejā braucot redzams, cik augstu atradāmies. Šoferis speciāli brauc lēnāk, lai varētu fotografēt. Nedaudz jau pakutināja nervus. Skats vienreizējs. Vēlreiz atpakaļceļā apstājamies pie zilā ezeriņa. Tad dodamies uz Sočiem. Šodien mums vēl jāpaspēj uz Adleru aizbraukt.
Līdz turienei braucam ar autobusu. Un atkal esam vecajā vietā – skvēriņa. Jūtamies kā mājās. Paēdam, atkal padzeramies gāzēto ūdeni par “krievu” naudu pirktu un ejam gulēt uz soliņiem. Velta kārtējo reizi dodas noskaidrot, kā rīt brauksim tālāk.
Maija un Lilita.

Atkal esam Adlerā skvēriņā uz soliņiem. Vēlu vakarā dodos uz lidostu, lai noskaidrotu, vai varam rīt ar helikopteru aizlidot līdz Krasnajai poļanai. Izrādās, ka var gan. K o l o s ā l i! Braucu atpakaļ. Bet laikam aiz lielas sajūsmas par gaidāmo lidojumu esmu iekāpusi ne tajā autobusā. To apjaušu tikai tad, kad paziņo gala pieturu un es izkāpju pavisam svešā un nepazīstamā vietā. Velns lai parauj tās dienvidu naktis tumšās un tos “kulturālos” cilvēkus, kuri visas spuldzes laternās uz ielām izsituši. Visapkārt viss tumšs un melns kā nēģera padusē. Beidzot dzirdu tepat blakus skaļi dziedam stiprā dzimuma pārstāvjus. Drusku jocīgi jau nu ir tādā tumsā iet klāt kā vēršiem baurojošiem vīriešiem un prasīt, vai šonakt vēl būs kāds autobuss uz Adleru.
Bet tad nolemju, ka noteikti nav Amtkola tēviņi un eju. Viņi ir tikpat laipni kā pilni un pat pavada mani apmēram puskilometru līdz viena garāmejoša autobusa pieturai. Tā, lūk! Būtu skaidrā, diez vai pavadītu uz parādītu.
Braucu atpakaļ, Beidzot, paldies Dievam, esmu “mājās”! Dežurēju līdz rītam, jo bailes jau ir pazaudēt tos mūsu netīro drēbju un palikušo konservu krājumus.
No rīta sešos ceļamies, lai brauktu uz Adleru. Lidostā nostājos rindā pēc biļetēm. Kārtējā lielā gaidīšana. Iznāk nneliels konflikts ar kādu vietējo dāmu, kurai ir veseli divi bērni un kura cenšas kasierei iestāstīt, ka biļetes noteikti vajadzīgas viņai un nevis tai grupai (t.i., man). Bet, kad paziņoju, ka man ir vairāk kā 10 tādu bērnu kā viņai, kasiere uzreiz paņem pases un sāk rakstīt biļetes.
Uz pirmo reisu biļetes nedabūju. Labi, ka vispār dabūjām, jo braucēju ļoti daudz.
Beidzot ejam uz helikopteru. Maziņš gan, Nu taisni kā rādīts būtu mūsu grupai.
Lidojums vienreizējs. Kalni kā uz delnas. Un ātri galā esam. Apmēram 15 min. lidojuma.
Pie lidostas Krasnaja poļana atstāju grupu un eju uz tūristu bāzi reģistrēt grupu. Bāzē man uzzīmē maršrutu.
Kad atnāku atpakaļ, skats uz “tīņiem” visai žēlīgs. To jau var arī saprast. Kārtējā negulētā nakts un karstais laiks dara savu. Notiek jau spriedelēšana par to, vai vispār kaut kur iet vai neiet.
Pēc diezgan ilgām pārrunām tomēr sākam kustēties kalnu virzienā. Arī pašai spēka tā pamaz.
Līdz ābeļdārzam Māris mūs pavada, tad iet atpakaļ, lai dotos vispār uz mājām. Par to man ļoti žēl. Kas zina, vai kādreiz vēl uz kalniem atbrauks.
Ejam tālāk bez viņa. Uzzīmētajā maršrutā atzīmēts, ka jāiet pa ābeļdārzu, nevis blakus tam. Tas man nav galīgi saprotams tad, kad esam spiesti dārza galā bez vārtiem rāpties pāri žogam, lai izkļūtu no dārza. Droši vien tas, kas man šo maršrutu zīmēja, bija instruktors “uz papīra”. Cita izskaidrojuma tam neredzu.
Ejam jau kalnā. Karsts kā peklē. Kājas “mīkstas” un mute sausa. Labi, ka drīz vien ieejam mežā. Atpūšamies, padzeramies. Ejam tālāk. Kaut kāds tūristu bāzes “boss”, kurš mūs panāca savā mašīnā, lai pārbaudītu, vai mums ir atļauja iešanai kalnos, apgalvoja, ka esot kādi 8 km ejami. Turpretī tie divi, ko satiekam pa ceļam jau kalnos, apgalvo, ka esot vēl vismaz 8 jāiet. Ej nu tu saproti viņus.
Ejam un ejam. Grūti bez gala. Vienīgi mazie iet kā pulksteņi.
Apstājamies vietā, kur vajadzētu būt tūristu bāzei. Tā tās tiešām ir. Kreicis pēkšņi sāk ņurdēt, ka nevarot vairs viens otrs paiet. Esot jāpaliek bāzē. Bet man tik ļoti gribas uziet augšā, ka par palikšanu negribu ne dzirdēt.
Lūdzu, lai kāds no lielajiem uziet augšā un noskaidro, cik vēl tālu jāiet līdz meteostacijai. Un tad Osis ar visu savu smago “rāmeni” rikšus dodas augšā pa gandrīz vertikālu nogāzi. Viss skaidrs. Visu laiku visi puikas “vilkās” gluži kā “sabrauktas reņģes”, bet tam bija savs nolūks. Par palikšanu vairs nav ne runas. Vienīgi Džo ir grūti, jo sāp viņam traumētā kāja (to var redzēt). Pats gan viņš par to neko nesaka. Paņemu viņa telti un dažas lielās konservu kārbas. Daļu no viņa bagāžas paņem vēl citi. Var redzēt, ka viens otrs tik dusmīgs, ka runāt pat vairs negrib. Arī labi. Klusējot vieglāka iešana.
Drīs arī pati sāku just, ka esmu savus spēkus mazliet pārvērtējusi. Brīžiem raibs gar acīm griežas. Palaikam neko vairs neredzu. Atpūšamies diezgan bieži. Satiekam atkal lejā nākošos atpūtniekus, kuri apgalvo, ka vēl jāiet tālu. Es pati savu somu plecos uzcelt jau vairs nespēju. Runāt sen jau vairs negribas. Lielie puikas šļaugani kā zeķu gumijas. Žēl viņu un pašai sevi arī gandrīz. Baidos, ka nedabūjam nakšņot vietā, kur nevarētu teltis uzcelt.
Un tad satiekam vēl divus. Tie apgalvo, ka ne pārāk tālu esot vieta, piemērota nakšņošanai. Tas uzmundrina. Ejam pēdējiem spēkiem.
Kaufmane visu laiku man piedāvā savu palīdzību. Bet ko gan viņa var man līdzēt. Pašai arī soma smaga. Un viņas ķermeņa masa un manējā – puse.
Vispār nebiju domājusi, ka viņai tik daudz spēka. Kad viņa pieteicās līdzi braukt, protams, neatteicu. Bet klusībā cerēju gan, ka viņa atteiksies. Par to es tad nemaz nebūtu noskumusi. Baidījos, ka viņa nevarēs pastiept savu somu. Bet tagad esmu ļoti laimīga, ka viņa tomēr ir šeit. Dieviņš jau nav mazais bērns un zina, ko dara.
Bet mēs tik ejam un ejam. Liekas, ka esam jau divas reizes pa 8 km nogājuši.
Vairākas reizes šķērsota upīte. Vēl viena. Atkal pūšamies, padzeramies.
To sajūsmu un atvieglojuma sajūtu nav iespējams vispār aprakstīt, kāda pārņem, kad beidzot izejam pļaviņā. Pie liela akmens metam somas zemē. Tikai pēc krietna laika ierodas lielie puikas. Bļāviens korī iespaidīgs.
Kamēr visi apbrīno iespaidīgos skatus uz sniegotajām kalnu virsotnēm, mēs ar Kaufmani ejam pēc ūdens. Tālu jau nav jāiet. Bet, kad nākam atpakaļ, jūtu, ka spēka vairs nav. Kādus 7 l ūdens tikko varu panest. Daktere gan vēl ņipra. Bet jaunība ir jaunība.
Pa to laiku, kamēr gājām pēc ūdens, cerējām, ka kāds kaut ko būs darījis. Bet ne velna. Visi vaļējām mutēm sēž un apbrīno kalnus. Vienīgi nenogurdināmais Džo kaut ko dara pie ugunskura. Noguruši visi pamatīgi. Beidzot tomēr sākam celt teltis un gatavot vakariņas. Sāk visi pamazām kustēt, bet lielas jēgas no tā nav. Visi kaut ko dara, bet neko jēdzīgu vienalga nav spējīgi izdarīt.
Beidzot teltis kaut kā tomēr tiek uzslietas, kaut kā tiek iekurts ugunskurs. Mazgāties neviens, izņemot Aigu, neiet, un nebūtu ļāvusi arī, jo ūdens ledus auksts.
Pēc vakariņām aizsūtu puikas pēc ūdens brokastīm. Ejam gulēt, jo rīt jāiet augšā un tādēļ jāizguļas.
Gulēšana ne visai ērta, jo slīpums diezgan pamatīgs. Arvien lienam uz augšu, kad esam noslīdējuši lejā. Kaufmane priecājas, ka esot viens akmens, pret kuru atsperties, lai neslīdētu lejā ( no rīta konstatēts tiek fakts, ka tas gan nav bijis akmens, bet gan mans “Zenīts”, kurš ielikts telts kabatā).
Naktī sāk līt. Ceļos un apsedzu teltis un somas. Vakarā nospriedām, ka nelīs, jo tik skaists laiks, citiem vārdiem sakot, nebija spēka apsegt tās teltis. No rīta aplūkojam lietus nodarīto skādi. Vispār normāli. Cietusi vienīgi maize, kura nez kādēļ bija palikusi neapsegta. Bet tas jau arī nekas. Zupa pakas vesels kalns.
Izrādās, ka ūdens vakar izlijis. Tādēļ jāiet pakaļ. Eju. Bet, ak mīļa pasaulīt, upītē ūdens nav. Berzē acis, cik gribi un skaties – upīte sausa. Bet, ja mute tikpat izkaltusi, tad diez kas nav.
Sūtu lielos ūdeni meklēt. Protams, ka atrod. Tikpat saprotams ir tas, ka upītē ūdens radies, kalnos sniegiem saulē kūstot.
Pēc brokastīm gatavojamies iet augšā. Nometnē piesakās palikt Kreicis, Gunita? Aiga? Raimis. Lai nu tā būtu. Laikam tomēr kāds no šīs kompānijas nav spējīgi tālāk iet.
Ģērbjam šortus, mazus krekliņus un ejam. Pa ceļam mūs panāk arī Osis, kurš sākumā bija pie palicējiem.
No vasaras atkal esam nonākuši pavasarī. Zied lazdas, parādās sniegs. Ieraugam alpu vijolītes.
Ejam pa lopu iemīdītu taku. Kas nekaiš Kaufmaņiem ar saviem tūristu zābakiem. Pārējie mīcāmies pa mēslaino taku ar saviem vieglajiem apaviem kā tādi pēdējie nabagi.
Beidzot tiekam īstā sniegā. Tīņi atskrien un bļauj. No malas viss tas izskatās laikam tā, it kā mēs visi būtu drusku “tērēti”. Bet lai!
Fotografējamies. Ejam tālāk uz staciju. Drīz esam klāt un ejam skatīt to meteostaciju tuvplānā. Tādu bardaku ilgi nebijām redzējuši.
Osis pa to laiku kaut kur nozudis. Beidzot izlien no krūmiem un stāsta, ka redzējis skaistu aizu. Esot paskatījies lejā un vējš nopūtis cepurīti. Bet tālu jau neesot bijis pēc tās cepurītes lejā jākāpj. Varbūt mazliet citādā situācijā būtu uzšāvusi pa ausi, bet tagad priecājos, ka viņš stāv manā priekšā ar visu savu super vērtīgo cepurīti.
Ejam augstāk. Zied rododendri. Balti. Dzelteni. Violeti. Pasaka, ne īstenība. Un visapkārt vēl sniegotas kalnu virsotnes. Gribas fotografēt, bet tad nolemjam pagaidīt, kad izklīdīs migla, kura visu laiku lien pāri kalna korei.
Augšā esam jau kādu stundu, bet migla visu laiku lien un lien. Beidzot sāk līt. Līst aizvien stiprāk. Nu ir jādodas lejā. Pa ceļam satiekam tūristu grupu. Visi ģērbti garajās biksēs, zābakos un jakās. Skats uz mums laikam diezgan stulbs. Bet vismaz interesants gan. Sevišķi amizants laikam šajā situācijā izskatās Džo ar savu lietussargu.
Lejā mūs gaida pusgatavas pusdienas. Izsalkums pamatīgs.
Mūsu doktors grib pirms ēšanas izžaut savu samirkušo jaku pie ugunskura un uzkar to uz pavarda mieta. Miets to laikam ļaunā ņēma un gāžas gar zemi. Un nu kulinārijas brīnums makaronu izskatā vārtās pelnos. Brīdi visi stulbi skatās, bet tad metas palīgā pusdienām. Katls tiek no uguns izrauts, ūdens tajā atkal pieliets un sausās zupas tiek bērtas pie vēl palikušajiem makaroniem. Notiek vēl viens misēklis. Oskars sajauc katlus un ieber zupas pakas saturu tējas katlā. Labi, ka visi smejas un neviens nelamājas.
Beidzot pusdienas paēstas. Līst. Steidzīgi pošamies lejup. Iešana būs slikta, jo taka būs slidena. Sāk birt arī krusa. Graudi kā zirņi. Stāvam zem saviem apmetņiem.
Beidzot ejam lejā. Nolemts iet līdz tūristu bāzei.
Taka tiešām slidena. Uztraucos, jo lielie lemuri nav ne vadāmi, ne valdāmi. Aiziet “pa taisno”. Mazais lemurs arī pazūd no savas māmiņas redzes loka.
Vispār bez zābakiem ļoti grūti iet. Manas botas piemirkušas un izplētušās kā pannas.
Beidzot esam bāzē. Eju noskaidrot, vai ir iespējams tur pārnakšņot. Bet vietu, protams, nav. Instruktors parāda vietu aiz žoga, kur drīkstam celt teltis.
Sākam iekārtot nometni. Ceļam teltis, kuram ugunskuru. Eju uz bāzi lūgt, lai pārdod maizi. To iedod tāpat.
Viss būtu labi, bet uguni nekādi neizdodas iekurt. Beidzot lietā tiek liktas visādas deficīta mantas, sākot ar plastmasas ziepju traukiem, zobu birstēm un aiziet pat līdz franču smaržām. Beidzot kaut kā sāk dūmot ugunskurs.
Visiem tā sakārojies maizes, ka sāk to spraust uz kaut kādiem stipri apšaubāmas tīrības mietiem un cept uz uguns.
Pa to laiku aiz bāzes žoga sastājušies bariņš tā saucamo “organizēti” tūristu, kuri platām acīm apbrīno un diezgan paskaļi komentē mūsu aktīvo darbošanos. Bet mēs jau šajās divās nedēļās esam ne to vien pieredzējuši, tādēļ tāds sīkums mums omu nespēj sabojāt. Viņiem jau droši vien interesanti paskatīties, kā ceļ teltis utt., jo paši to neprot. Kā instruktors stāstīja, tad šie tūristi tiek uzpucēti bāzes “ancukos”, salādēti ar visām somām mašīnās un no vienas bāzes līdz otrai aizvesti. To jau tā varētu domāt, jo tik resnus vēderus, kādi te vienam otram, un dibenus, kopā ar mugursomu plecos panest neiespējami.
Gunita apslimusi. Tiek sniegta palīdzība.
Pēc vakariņām lielie lemuri liek pie uguns žāvēt slapjās drēbes. Žāvēts tiek cītīgi. Par to liecina caurums Osīša jakas piedurknē.
Naktī teltī ļoti auksti, jo maiss galīgi slapjš, nekad vēl tā rītu nebiju gaidījusi.
Piecos ceļos. Kuru uguni. Vāru tēju. Sildos. Balss galīgi aizsmakusi. Zem acīm zili riņķi. Īsts Kaupēns. Kājas stīvas nosalušas.
Ap astoņiem ceļas pārējie. Ēdam brokastis. Pēc tam žaujam uz bāzes žoga slapjos maisus un visu pārējo.
Diplomātiskā korpusa priekšniece dr.Kaufmane dodas pie bāzes priekšniecības pēc atļaujas izmantot dušas. Tās tiek kurinātas jau no paša rīta, gaidot ierodamies mašīnās braucot noputējušos un pārgurušos “organizētos tūristus”. Misija veiksmīga. Pa trim dodamies uz dušu. Sajūta kolosāla.
Sākam gatavot pusdienas. Pēkšņi lejā dzirdams kaut kāds troksnis, kurš strauji tuvojas. Un tad ar lielu joni mūsu nometnē iebrāžas ragaiņu bars. Cits mēģina aizvilkt mazā lemura somu, cita cenšas degustēt plēvi. Laikam iegaršojās, jo velk to līdzi. Tiek organizēti pretpasākumi “okupantu” graujošajai darbībai – Osis no savas somas izrāvis netīru sarkanu kreklu un sāk purināt to uz visām pusēm un baurot. Nometnē vispārēja jautrība. Beidzot karojošās puses ar lielu troksni dodas prom no nometnes.
Sauļojamies.
Pēc pusdienām braucu uz bāzi “Gornij vozduh” pēc PSRS tūristu apliecības, jo nozīmītes jau dabūtas. Neveiksmīgi, jo tur to nav. Eju uz izeju. Nelaiž mani laukā. Brīnās, kā es vispār bez caurlaides iekšā tikusi. Un nu es dabūju redzēt mūsu varenās PA tūristu bāzi visā tās godībā.
Vispār jau sardze tiešām pie vārtiem vajadzīga, lai kurš katrs mirstīgais tur neiekļūtu un neredzētu, kā atpūšas mūsu varonīgās armijas dēlu un meitas (te, starp citu, bija vairāk). Parazīti. Interesanti, par kādu naudu tas viss, kas šeit ir, iekārtots? Nekur tādas greznības tūristu bāzēs redzējusi nebiju.
Laika man maz. Tādēļ soļoju vien ar savu rāmju somu un slapjajos šortos tērpta gar baseina malu tieši pāri rožu dobei (apkārt apiet nav laika), pārkāpju žogam un pa krūmiem dodos lejā. Visi tie dīkdieņi skatās kā uz kādas citas planētas iemītnieci.
Lejā ābeļdārzā gaidu pārējos. Atpūšamies un dodamies lejā uz mūsu “lido hopera” pacelšanās laukumu.
Pēc pusstundas esam Adlerā. Ceļojums beidzies. Līdz vilcienam abas ar Kaufmani vēl izdzeram lērumu kafijas. Un tas laiks paiet pavisam nemanot. Pašā vakarā turpat pie bagāžas glabātuves pārģērbjamies. Beidzot esam vilcienā un sākas brauciens uz mājām.
Vilcienā tiek kārtīgi gulēts. To gan nevarētu teikt par ēšanu. Vagonā jau zupas nevārīsi. Konservi jau nu vēl ir, bet ar maizi žēlīgi. Ejam uz restorānu ēst un palūdzam, lai pārdod maizi. Pārdod. Uz šo brīdi situācija glābta. Bet tas jau nav uz ilgu laiku. Eju atkal uz restorānu pēc maizes. Negrib dot. Paziņoju, ka vedīšu visus 15 uz restorānu uz gurķu salātiem un piedevām apēdīsim visu maizi, kas uz šķīvjiem. Draudi iedarbojas. Turpmāk par maizi nav jābēdājas.
Man ir pie Ricas ezera pirktas kafijas pupiņas. Ejam atkal uz restorānu cerībā tās sasmalcināt. Nekā. Tad blatoju lemurus, lai viņi tās pupiņas sasmalcina. Darbā tiek likts cirvis. Bet tā dauzīšana uz vagona grīdas dara tramīgus dažus pasažierus. Man saka, ka tā varot pārbiedēt pasažierus tā, ka viens otrs varot sākt lēkt ārā no vilciena. Pie sevis nodomāju, ka varētu es vienam otram migrantam to palīdzēt izdarīt, ja vien te vilcienā kāds tāds būtu. Bet fakts, ka turpmāk šāda darbošanās jāpārtrauc. Kafijas smalcināšanas procedūra tiek turpināta vilciena tamburā. Džo gan nobaidīja kādu virsnieku. Bet viņš jau nezināja, ka, ieraudzījis cirvi, virsnieks, acis ieplētis, metīs smēķi zemē un skries projām.
Vispār divas diennaktis ir pietiekoši ilgs laiks, lai varētu paspēt izgulēties, atcerēties redzēto un pafantazēt par to, ko mīļie mājinieki galdā liks, kad aizbrauksim.
Rīgā mūs, visiem par pārsteigumu, sagaida Martinova un Gordona ar puķēm. Un arī autobuss mūs gaida.
Sakāpjam autobusā, un pēc neilga laika visi jau saldi snauž.
Pēc pusnakts esam savā mīļajā, labajā suitu galvaspilsētā. Šķiramies, lai nākošo reizi visi tiktos “bildiņballē” Vanagos.