Ceļojums uz Rūjienu ar WW

tnIMG_0436.JPGTā nu ir sanācis, ka pēdējā gada laikā vairākkārtēji esmu turpinājis iepazīt jauko Vidzemes novadu, tā arī šoreiz. Kopā ar jautriem un patīkamiem grupas biedriem no WW devāmies vienas dienas izbraucienā uz Rūjienas novadu iepazīt Ķoņu dzirnavas, Rūjienas saldējuma ražotnes gardumus, vietējo mākslinieku izstāžu zāli un baznīcu, kas tiek atjaunota ar rūjēniešu neatlaidīgu entuziasmu.

Iesākumā nedaudz pastāstīšu par Rūjienu un Rūjienas novadu…

tnruj_dome.jpgRūjiena ir pilsēta, kas atrodas vistālāk uz ziemeļiem Latvijā. Pilsētas tiesības iegūtas kopš 1920. gada, platība 18 km2, iedzīvotāji: ~3,7 tūkst, attālums līdz Rīgai ~150 km. Tā ir jauka pilsētiņa, kuru mēdz dēvēt arī par vislatviskāko pilsētu, jo 95% tās iedzīvotāju ir latvieši. Savu nosaukumu Rūjiena ieguvusi no pilsētai cauri tekošās Rūjas upes, tā savukārt, visticamāk, no igauņu vārda ruhi – sile, vienkoču laiva, jo Rūja senatnē bijusi nozīmīgs Livonijas ūdensceļš, bet pats Rūjienas novads ietilpis igauņu Sakalas valstī. Rūjienas novadam ir sena un bagāta vēsture: jau senatnē novads dēvēts par Vidzemes maizes klēti, krievu kņazi valkājuši prasmīgo rūjieniešu audēju austās drānas, te visagrāk zemnieki sākuši iepirkt mājas par dzimtu, te likts pamats Ziemeļlatvijas armijai.tnmadonna.jpg

Rūjienieši bija pirmie, kas atzina, ka lieli pasākumi veicami ciešā vienprātībā un kopdarbā. Tas izpaudās dažādu biedrību dibināšanā. Šī vienprātība un savas pilsētas mīlestība vienojusi rūjieniešus visos laikos. Izglītība vienmēr šeit ir bijusi lielā godā, tāpēc no Rūjienas nāk daudzi ievērojami cilvēki.tnsejejs.jpg

Rūjiena lepojas ar trim K. Zemdegas pieminekļiem- ,,Tālavas taurētāju”, ,,Sējēju” un ,,Madonnu Orans”.

Rūjienā tiek ražots tik ļoti garšīgais Rūjienas saldējums, ,,Liepkalnos” cepta garšīga maize no pašu zemnieku audzētās labības, te atrodas Imantas ūdensdzirnavas ar skaisto dzirnavu dambi. Ievērību pelna arī ēkas, kas ir konstruktīvisma paraugs Latvijas brīvvalsts arhitektūrā un tilts, kas savieno abas pilsētas daļas.

Rūjiena piesaista ar mazpilsētai raksturīgo mieru un nesteidzīgo dzīves ritmu, ar īpatnējo rūveniešu valodu, maziem jaukiem veikaliņiem un te var nobaudīt garšīgu ēdienu. Šeit dzīvo atsaucīgi un viesmīlīgi cilvēki, tādēļ – esiet gaidīti Rūjienā!

tntilts.jpgRūjienas novadu veido astoņu pašvaldību administratīvās teritorijas, kas ir tīri subjektīvs veidojums un juridiski nepastāv. Septiņus pagastus un Rūjienas pilsētu vieno gan kopīga vēsturiskā attīstība – muižas, baznīca, kapi, administratīvo robežu maiņa, gan Rūjienas kā pakalpojumu, ražošanas un sociālās infrastruktūras centra nozīme, gan arī cilvēciskās saiknes – ģimeņu dzimtas saknes, radniecība, īpašumu atrašanās vieta.

Rūjienas novads atrodas Valmieras rajona ziemeļu daļā- Igaunijas pierobežā. Kopējā novada teritorija ir 694 km2. Attālums no Rūjienas līdz rajona centram un tuvākajai dzelzceļa stacijai- Valmierai 44 km, līdz Rīgai- 156 km.

Ipiķu, Jeru, Ķoņu, Lodes, Naukšēnu, Sēļu, Vilpulkas pagastu un Rūjienas pilsētas pašvaldību sadarbība notiek jau kopš 1997.gada, kad tika uzsākta “Rūjienas novada attīstības plāna” izstrāde. Jau vairāk kā divus gadus uz līguma pamata kopīgi tiek finansēta pašvaldību sadarbības iestāde “Rūja 7+”, kas izstrādā un vada teritorijas plānošanu un investīciju projektus.

Novada, it īpaši piecu pierobežas pagastu attīstību nelabvēlīgi ietekmē robežas tuvums- attīstība iespējama tikai dienvidu virzienā. Ir lielas cerības, ka Latvijas iestāšanās ES uzlabos tirdzniecības saites ar tuvākjiem kaimiņiem.

Tagad atgriezīsimies atpakaļ pie mūsu grupas ceļojuma…

Mūsu ceļojums iesākas agrā sestdienas rītā (17.12.2005 pulksten 8:30) Rīgā no Strēlnieku laukuma, kur gida lomu uzņēmusies tūrisma firma Skaisto skatu aģentūra. Pēc laimīgas un miermīlīgas sagrupēšanās pa autobusiem – ceļojums var sākties.

Pirmā pieturas vieta ir Raganas ķēķis kur izslāpušie un izsalkušie tūristi tnIMG_0209.JPGvar veldzēt rīta slāpes pēc kafijas un salātiņiem, kurus pagatavojusi Raganu ķēķa pati galvenā ķēkša. Pēc nelielā rīta mielasta, tūristi apmierināti čalojot nemaz nepamana, ka esam jau nonākuši pie vēlamā galamērķa Ķoņu dzirnavām. Tur mūs sagaida Krustmāmiņa Meluzīne un rūķis, kuri apņēmušies iepazīstināt ar dzirnavu gaņģiem, Ziemassvētku dāvanu pagatavošanas mākslu un piparkūku cepšanas noslēpumiem.

tnIMG_0381.JPGĶoņu dzirnavās, kas atrodas Ziemeļlatvijas gandrīz pašā attālākajā nostūrī – tikai dažus kilometrus no Igaunijas robežas, saglabājies daudz kas no rakstnieka Kārļa Skalbes pasakā ”Kaķīša dzirnaviņas” atainotās senatnīgās burvības.

Pirms aptuveni 150 gadiem barona Džema fon Menzenkampfa uz Rūjas upes celtās ,,dzirnas zaļā ielejā” ir vienīgā vieta Latvijā, kur vienkopus tiek turpināti divi lauku ļaudīm nepieciešami arodi. Tāpat kā savulaik, starp dzirnakmeņiem tiek malti graudi un ir arī iekārtota vilnas kāršana un vērpšana ar XIX gadsimtā Vācijā iegādāto tolaik moderno tehniku. Tiek šūtas segas un spilveni, kas pildīti ar dabīgo aitu vilnu. Un apkārtnes zemnieki tieši te grib labību pārvērst miltos, jo veikalā tik gardu karašas nevar nopirkt, kā tās kas ceptas no Ķoņu dzirnavās maltajiem miltiem.tnIMG_0218.JPG

Laikmetu griežos Ķoņu dzirnavas ir piedzīvojušas dažādus saimniekus. Mirdzas un Ilgoņa Čākuru ģimenes īpašumā tās nonāca 1999.gadā. Bijušais īpašnieks, tagad Austrālijā dzīvojošais A.Lāmanis, tās pārdeva ar novēlējumu – cik nu vien iespējams saglabāt viņa tēva laikā koptās ražošanas tradīcijas.

Luda Alberinga un Eduarda Līča grāmatā ,,RŪJIENA” /izd. 1978.gadā Zviedrijā rakstīts:
,,Spēcīgākās un ražīgākās dzirnavas Rūjienas novadā bija Ķoņos Maksim Menzenkampfam, kurš pēc agrārreformas tās pārdeva Ernestam Lāmanim. Dzirnavas atradās uz Rūjas krasta un bija darbināmas ar ūdensspēku, vajadzības gadījumā to pastiprinot ar motoru. Dzirnavās bija divi maļamie gaņģi, bīdeļu valči, grūbu un putraimu mašīnas, kā arī vilnas plucināmās, kāršamās, vērpjamās un šķetināmās mašīnas”.

Lai tiktu pie dzijas garajiem ziemas vakariem un siltām zeķēm no savu aitiņu vilnas, to atliek tikai izmazgāt un maisos vest uz Ķoņu dzirnavām. Lai tiktu darbinātas mašīnas un notiktu viss process ir nepieciešams vismaz 1 kg vilnas.

Vispirms plucināšanas mašīnā to attīra no visiem gružiem, bet pēc tam, izkāršot caur daudziem ruļļiem, iznāk pamatne jēldzijai.

tnIMG_0355.JPGKad vilna saplucināta to pa speciālu atveri griestos padod uz otro stāvu, kur tālāk vienu daļu saplucināto vilnu izmanto segu un spilvenu polsterējumam un no pārējā vērpj dziju. Lai to savērptu, tagad vērpšanas iekārtu darbina elektrības spēks.

tnIMG_0372.JPGTaču agrāk smago mašīnu šurpu turpu apmēram trīs metrus ar rokām vajadzējis stumt cilvēkiem. Vēl tagad grīda glabā soļu iestaigātu celiņu. Taču joprojām vērpšana prasa daudz roku darba, jo 180 pilno spolīšu noņemšana un tukšo uzlikšana nav mehanizēta. Tikai pēc pavediena notīšanas ar tītavām un meistarīgas savīšanas resnā šķeterē lielais darbs ir galā, un dziju var atdot vilnas īpašniekam.

Ķoņu dzirnavās apmēram gadu gatavo arī kaut ko pavisam neparastu – gabaliņu tehnikā darinātas siltas segas, kas pildītas vai nu ar aitu vilnu, vai arī tās sajaukumu ar izcili silto suņa vilnu. Tās ir gan veselīgas, gan siltas un tās pat var mazgāt veļas mazgājamā mašīnā. Vienas segas izgatavošanai ar rokām dažkārt var paiet visa diena.

Bet kas tad būtu dzirnavas bez dzirnakmeņiem? Vēsturiskais dzirnakmens no senākiem laikiem tagad iemūrēts dzirnavu sienā – uz mūžīgiem laikiem, kā atgādinājums par dzirnavu īsto būtību.

tnIMG_0348.JPGĶoņu dzirnavās tiek malti milti un putraimi. Gaņģi strādā gandrīz katru dienu. Tagad dzirnavas darbina elektrība, kas tiek ražota tepat dzirnavās kopš 2000.gada.

Par Ķoņu dzirnavu pievilcības āderi tagadējie dzirnavu saimnieki izraudzījušies tūrismu. Ķoņu dzirnavas kopš 2001.gada pavasara ir iekļautas vairākos Rūjienas informācijas centra tūristiem piedāvātajos maršrutos, kā arī ir Vidzemes tūrisma asociācijas biedrs.

Ekskursijas uz Ķoņu dzirnavām var pieteikt pa mob.6424567 vai tel.4264260.

Pēc Ziemassvētku dāvanu gatavošanas, piparkūku cepšanas un dzirnavu iepazīšanās, mūsu ceļs turpinās uz saldējuma ražotni Rūjienā.

Rūjienas pienotava atrodas namā Upes ielā 5/7, kas uzcelts 1912.gadā un 1931.gadā paplašināts.

1939.gadā pienu piegādā 950 zemnieki un eksportam sagatavo 8500 muciņas sviesta, tai laikā tā ir lielākā sviesta eksportētāja Latvijā (433,5 tonnas).

1973.gadā ražoja 613 tonnas sviesta, ko eksportēja uz Kubu. Pienu veda uz Ļeņingradu (Pēterburgu) un Maskavu, sieru uz Vācijas Demokrātisko Republiku, Čehoslovākiju, Franciju.tnIMG_0394.JPG

Tagad pienotava tūristiem piedāvā Rūjienas saldējuma degustāciju – te pastāsta, kā top atvēsinošie gardumi no izejvielām, kuras gandrīz visas tiek iepirktas tepat Latvijā vai audzētas pašu ogu dārzos. Videofilmā var redzēt kā top saldējums. Šeit varēsiet nogaršot vairāk nekā 20 Rūjienā ražotā saldējuma veidus, arī tādus, kas retāk redzami veikalu vitrīnās, piemēram, saldējumu ar ziedputekšņiem.

Rūjienas pienotavas apmeklējums jāpiesaka laicīgi (lai tiktu nogaršot saldējumu maijā un septembrī – vismaz 3 nedēļas iepriekš) pa tel.4263526. Maksa no personas 0.70.

tnizstazu_zale.jpgPie Rūjienas baznīcas, kas celta 13.gs otrā pusē, vienmēr atradusies arī mācītājmuiža. Kādēļ gan ne blakus baznīcai? Runā, ka starp baznīcu un mācītājmuižu atradies katoļu klosteris.

tnIMG_0399.JPGIzstāžu zāle iekārtota bijušajā mācītājmuižas zirgu stallī, kas nav pārāk sena celtne- domājams, ka tas celts 19.gs. beigās.tnIMG_0403.JPG

Izstāžu zālē saimnieko Līga Siliņa, kas vienmēr laipni sagaida katru rūjienieti un Rūjienas viesi. Pirmajā stāvā izstādes mainās katru mēnesi un pastāv tikai viens noteikums – māksliniekam jābūt saistītam ar Rūjienas novadu.

Izstāžu zāles otrajā stāvā atrodas Rūjienas mākslinieka Arvīda Straujas gleznas. 92 gadus garajā mūžā viņš uzgleznojis vairāk nekā 1000 darbus.
Rūjienas muzejā ienācējs uzreiz pamanīs arī milzīgo, simtgadīgo seifu, kura plauktos tagad glabājas baznīcas grāmatas pat no 1885.gada.tnIMG_0413.JPG

Izstāžu zāles darba laiks – T C P 1200-1700, vasaras sezonā no 1.maija līdz 1.oktobrim tā atvērta arī S Sv 1200- 1600.

Izstāžu zāle atrodas Rīgas ielā 34, tel. 4263175, mob.tel.6381413 (ieeja par ziedojumiem).

Rūjienas Svētās Bērtuļa evanģēliski luteriskā baznīca iesākumā ir celta kā katoļu kapela, bet 1263.gadā celt sāktās katoļu kapelas mūžs ir bijis piedzīvojumiem bagāts, domā, ka sākotnēji bijusi neliela koka baznīciņa.

tnIMG_0422.JPG15.gs baznīca paplašināta un 16.gs jau ir ziņas par mūra baznīcu. Polijas – Zviedrijas kara laikā (1600. – 1629.g.) no baznīcas palikuši tikai mūri un 1637.gadā tā atkal atjaunota.

Lielajā Ziemeļu karā (1700. – 1721.g.) baznīcu atkal izposta un mācītāju Verneru Šnē krievi sagūsta un 1707.gadā viņš Pleskavā nomirst. 1743.gadā baznīca atkal atjaunota. Strādājuši zviedru tautības meistari. 1820.gadā uzbūvēts koka zvanu tornis.

tnIMG_0425.JPG1785.gadā Rūjienas draudzē sākās Bergmaņu laiki, kad draudzi vadīja četru paaudžu mācītāji Bergmaņi – Gustavs (1785.-1814.g.), Benjamins (1824.-1842.g.), Rihards (1842.-1878.g.) un Eduards (1878.-1889.g.).

Tagad baznīca, kurā sprediķojis arī 30-to gadu leģenda – mācītājs Roberts Slokenbergs, atjaunota un 1993.gadā iesvētīta.

Līdz ar Svētās Bērtuļa evanģēliski luteriskās baznīcas apmkelējumu mūsu viesošanās Rūjienas novadā ir beigusies. Tagad varam doties mājup ar iegūto Ziemassvētku noskaņu sirdīs, ar jauniem iespaidiem pārņemti, ar pārdomām par rūjēniešu apņēmību un entuziasmu, kas veido novada īpašo šarmu.

Tūristi ir un paliek tūristi, jo neviens labs krodziņs nevar tikt palaists garām neizbaudot to, tā arī mājupceļa laikā, vēlme sasildīties mūs ieved Mazajā Ansī.

5 iemesli, kāpēc doties uz Rūjienas novadu

1. Interesantas ekskursijas pa ražošanas objektiem, vietējo ražojumu degustācija – saldējums, maizes izstrādājumi, minerālūdens, “šitake” sēnes.

2. Mierīgs, nesteidzīgs dzīves ritms, kas raksturīgs mazpilsētai.

3. Atsaucīgi un viesmīlīgi cilvēki.

4. Latviska vide ar bagātu dabas un kultūras mantojumu.

5. Garšīgs un lēts ēdiens.

Vairāk bildes no brauciena var redzēt iekš sadaļas FOTOTĒKA


Materiāls paņemts no www.rujiena.lv

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *