Katra psihologa un katra psihoterapeita rokās nonāk vistrauslākais, visīpašākais, kas vispār var būt – cilvēka dvēsele. Tā atgādina ziedu ar trauslām ziedlapiņām, ko cilvēks noliek uz savām plaukstām, lēnām atverot un parādot, atklājot un uzticot. Iespējams, ka tas pirmo un vienīgo reizi notiek tieši viņu klātbūtnē.
“Man ļoti palīdzēja manas terapeites saprotošā attieksme pret mani,” stāstīja mana paziņa, „es varēju runāt par visu, kas mani uztrauc, kas man sāp un kas man neliek mieru. Es tiešām jutos saprasta. Viņa izrādīja tik pretimnākošu attieksmi, ka es spēju pamazām uzticēt viņai arvien dziļākas un intīmākas lietas. Nekad nebiju tā raudājusi, kā pie viņas kabinetā.”
Ievērojamais psihologs Karls Rodžerss, uz kura humānistiskajiem principiem savā darbā balstās liela daļa mūsdienu psihologu un psihoterapeitu, aprakstot savu pieeju cilvēkam, citēja Lao Dzi:
“Ja es neiejaucos cilvēku lietās, viņi rūpējas paši par sevi;
Ja es nekomandēju viņus, viņi rīkojas paši;
Ja es nelasu cilvēkiem sprediķus, viņi pilnveidojas paši;
Ja es neuzspiežu cilvēkiem savus uzskatus, viņi kļūst par tādiem, kādi viņi ir.”
Šis raksts mēģina atbildēt uz jautājumu: kas mums, klientiem, būtu jāzina par vizīti pie psihologa un psihoterapeita? Raksts vairāk domāts tiem, kuri līdz šim vēl nav bijuši pie šiem speciālistiem, bet kuri varbūt gribētu aiziet, taču nezina, kas notiks, ko no viņiem prasīs? Raksts arī varētu būt adresēts tiem, kas ir dzirdējuši dažādus stāstus un nostāstus par apmeklējumiem pie šiem speciālistiem. Vienu vārdu sakot, raksts ir domāts visiem, kuriem ir dažādi neskaidri jautājumi.
Psihologs vai psihoterapeits?
Ir zināmas atšķirības starp vizīti pie psihologa un vizīti pie psihoterapeita. Gadās, ka mēs jaucam šīs divas profesijas un nereti arī iejaucam psihiatra profesiju (psihiatrs strādā ar cilvēkiem, kuriem ir psihiskas saslimšanas. Viņš ir orientēts uz slimības izpausmēm, īpaši, ja šīm saslimšanām ir bioloģisks pamats. Psihiatrs ārstē psihiskās slimības, izmantojot bioloģiskās metodes un ķīmiskās vielas – zāles.). Par psihologu var strādāt tas, kurš ir ieguvis pilnu psihologa izglītību, bet pasaulē par psihoterapeitu var kļūt ārsts, psihologs, sociālais darbinieks vai priesteris pēc speciālas apmācības psihoterapijā. Psihoterapija ir jauna un patstāvīga profesija. Tāpēc pakavēsimies pie jautājuma, kādas ir būtiskākās atšķirības starp vizīti pie psihologa un pie psihoterapeita.
Gan psihologs, gan psihoterapeits strādā ar psiholoģiskām metodēm (empātiska attieksme, jūtu atspoguļošana, aktīvā klausīšanās utt.) un sniedz psiholoģiska veida palīdzību. Palīdzība var būt dažāda – konsultējoša, terapeitiska, atbalstoša, informatīva, reizēm viņš var ieteikt citu speciālistu.
Psihologa kompetence ir konsultēšana. Pie psihologa bieži vien vēršas ar kādu konkrētu problēmu. Visbiežāk šī problēma ir tagadnes problēma, pašreizēja. Konsultēšanas procesā tiek skarta tikai kāda personības daļa, kas saistās ar risināmo problēmu. Psihologs neiet dziļumā, kā to dara psihoterapeits. Citiem vārdiem sakot, konsultēšanā tiek strādāts ar tagadni (atsevišķos gadījumos tiek analizēti arī pagātnes notikumi). Psihoterapijai nav nekāda laika ierobežojuma.
Konsultēšanā tiek runāts par konkrētu situāciju un konkrētu problēmu. Psihologs var strādāt, piemēram, ar tādām problēmām kā traucējošas izjūtas – bailes, trauksme, greizsirdība, dusmas, nepilnvērtības sajūta, vientulības izjūta u.c. Ja ir grūtības veidot ilgstošas draudzīgas, mīlestības pilnas, intīmas attiecības, grūtības bērnu audzināšanā, nesaskaņas darbā, izvēles grūtības, problēmas ģimenes dzīvē, vai, citiem vārdiem sakot, pie psihologa var doties ar jebkuru psiholoģisku problēmu.
Psihoterapeits dara visu to pašu un var risināt tās pašas problēmas, bet psihoterapija maina personības struktūru un personības funkcionēšanas veidu. Psihoterapija ir piemērota faktiski visiem cilvēkiem, kuriem neizdodas nodibināt un izveidot attiecības ar citiem, kuri no attiecībām negūst gandarījumu, kuri bez redzama iemesla jūtas nelaimīgi un nomākti, kuriem ir bailes, iekšējā trauksme vai sasprindzinājums, kuri ir viegli aizkaitināmi, kuriem neizdodas sasniegt nodomāto, tendence atlikt lietas. Pie psihoterapeita var vērsties, ja ir somatiskas vainas – galvassāpes, sāpes kuņģī, sirdī, un šo sāpju cēloņus ārsts nevar atrast. Reizēm tas var būt saistīts ar grūtībām apzināties un izpaust dažādas jūtas.
Tātad, kas nosaka atšķirības starp konsultēšanu un psihoterapiju?
– Terapijas laikā iespējams dziļāks apzināšanās līmenis un izmaiņas nekā konsultēšanā.
– Problēmu raksturs. Konsultēšanā tiek risināta kāda konkrēta problēma, bet psihoterapijā – plašāks problēmu klāsts.
– Cik dziļi tiek skarta personība. Terapijas laikā tiek realizēta dziļāka iedarbība uz cilvēku.
– Sesiju daudzums. Konsultēšanas cikls būs īsāks nekā psihoterapijai atvēlētais laiks.(Izņēmums ir psihoterapija, kurā izmanto kognitīvi – biheiviorālās metodes, un īstermiņa psihodinamiskā terapija. Tās ilgst līdzīgi kā konsultēšana.)
Kā izvēlēties, vai doties pie psihologa vai psihoterapeita? Pirmais, ko var darīt, saka Lūcija Rutka, intuitīvi novērtēt situāciju, atbildot uz jautājumu: vai esmu gatavs mazākam darbam vai dziļākam darbam ar sevi? Vai vēlos tikai apspriest savu problēmu vai analizēt dziļāk? Bet tā nebūtu galvenā problēma, jo psihologs vai psihoterapeits, izvērtējot katru konkrēto gadījumu, iesaka klientam, kādu speciālistu būtu labāk apmeklēt.
Pirms došanās uz vizīti
Pirms došanās uz vizīti būtu jāpadomā, kas ir tas, par ko es vēlos runāt, apzināties un noformulēt to. Kas ir tas, ko es sagaidu no psihologa vai psihoterapeita, kā es šo palīdzību iedomājos? Ja tas neizdodas, tad speciālists palīdzēs.
Šobrīd vēl ir daudz dzirdēti gadījumi, kad par speciālistiem sevi dēvē cilvēki, kas nav ieguvuši atbilstošu izglītību. Tāpēc pirms došanās pie psihologa vai psihoterapeita būtu jāpārliecinās par psihologa vai psihoterapeita profesionālo kvalifikāciju. Ja dodaties pie psihologa vai psihoterapeita, kas strādā kādā iestādē, piemēram, veselības vai ģimenes centrā, tad ir zināma garantija. Jo iestādes vadība, pieņemot darbā speciālistu, ir pārliecinājusies par viņa kvalifikāciju. Savādāk ir, ja jūs dodaties pie individuālajā praksē strādājoša speciālista. Tad noteikti der pajautāt speciālistam izglītības dokumentus, sertifikātus, ja tie nav izlikti kādā redzamā vietā. Klientam ir tiesības jautāt un apskatīt šos dokumentus, un speciālista pienākums ir tos uzrādīt klientam. Par to var interesēties arī psihologu vai psihoterapeitu profesionālajās asociācijās.
Nav nepieciešams pirms došanās uz vizīti ievākt sīku informāciju par to, ar kādām problēmām strādā psihologs. Taču nebūtu slikti, ja pirms tam painteresētos un ievāktu rekomendācijas par šo speciālistu. Tagad informācija par dažādiem speciālistiem ir pieejama plašsaziņas līdzekļos, veselības un ģimenes centros, dažādos atbalsta centros, sociālajos dienestos, asociāciju izdotajos bukletos un internetā.
„Ir ļoti svarīgi, kā klients pats uztver savu vizīti pie speciālista. Pirmkārt, katrs psihiski vesels cilvēks pats ir atbildīgs par savu veselību, tāpēc pašam jābūt uzmanīgam, izvēloties speciālistu. Mūsu sabiedrībā vēl līdz šim atsevišķi cilvēki ir stereotipu vai aizspriedumu varā, uzskatot, ka palīdzību lūdz tikai vājie un pie psihologa vai psihoterapeita dodas cilvēki, kuriem “ar psihi viss nav kārtībā”. Tomēr arvien vairāk un vairāk cilvēki sāk izmantot dzīvē piedāvātās iespējas, tai skaitā arī minēto speciālistu palīdzību. Rūpēties par sevi un maksimāli izmantot sniegto palīdzību, kļūst nepieciešami un moderni,” saka Lūcija Rutka.
Kas notiek pirmajā tikšanās reizē?
Pirmajai konsultēšanas un terapijas sesijai ir liela nozīme. Tā ir „iepazīšanās vizīte”, kuras laikā tiek pārrunātas gaidas no klientu puses. Speciālists jautā, kāda it klienta sāpe, ko viņš sagaida, ko gribētu sasniegt vai atrisināt. Klients pastāsta par sevi, kas viņam liekas svarīgs. Speciālistam ir jāpastāsta klientam, kas notiek konsultēšanas vai terapijas laikā un ko var sagaidīt darba gaitā, jāizrunā klienta un terapeita loma, jāinformē par cenu. Terapeits var iepazīstināt arī ar psihoterapijas metodi.
„Klients var nākt ar jebkuru savu problēmu, ar jebko, kas viņu uztrauc. Profesionāļa uzdevums ir sniegt adekvātu palīdzību. Tas ir ļoti cilvēcīgi, ja klients sagaida lielu palīdzību. Daļai cilvēku gribas, lai kāds cits viņu vietā izlemj, izdomā, pasaka priekšā, bet arī uz to klientam ir tiesības. Drošību šādā situācijā klientam rada speciālista attieksme un gatavība darīt visu, kas ir atkarīgs no viņa. Speciālistam ir jācenšas maksimāli palīdzēt, un klientam ir jābūt gatavam darīt visu, kas ir atkarīgs no viņa. Es darīšu visu, kas ir atkarīgs no manis, bet jums jādara viss, kas ir atkarīgs no jums – tā ir sadarbība un atbildības sadalīšana. Psihologs nedrīkst dot nepamatotas cerības klientam: mēs visu nokārtosim, viss būs labi. Klientam ir jāsajūt, ka psihologs ir gatavs strādāt, ka viņš uzņemas savu daļu atbildības, taču palīdz arī klientam izprast viņa atbildības daļu jeb izprast, kas būs atkarīgs no klienta paša,” skaidro Lūcija Rutka.
„Piemēram, psihoanalītiskajā terapijā pirmās četras sesijas ir izvērtējoša rakstura, kurās tiek pārrunātas klienta grūtības un paša skatījums uz tām. Reizēm cilvēks runā par lietām, kas attāli saistās ar patieso problēmu. Izvērtējot klienta personību tās dziļumā, atklājot simptomu jēgu, terapeitam būtu jāizprot, kas klientam ir patiesi būtisks. Mēs visi aizsargājam sevi no sāpīgiem pārdzīvojumiem. Ja problēmu skar vēl tad, kad neesam gatavi tās risināšanai, varam tikt traumēti vai vēl vairāk noslēgties sevī. Psihoterapeita kvalifikācija ļauj izprast, ko cilvēks pārdzīvo, cik tuvu viņa problēma ir apziņas slieksnim un kad par to var sākt runāt,” stāsta Evelīna Mūze.
Psihologs savā darbā var izmantot testus, projektīvās metodes, zīmējumus, lomu spēles un tos terapijas elementus un metodes, kādus ir apguvis, piemēram, mākslas terapijas, smilšu spēļu terapijas u.c. metodes.
Laiks, telpa, maksa
Psiholoģiskās konsultēšanas cikls parasti ilgst no vienas līdz divpadsmit reizēm. Psihoterapija ir daudz dziļāks process, tāpēc arī garāks. Terapijā pēc kognitīvi – biheiviorālās metodes individuālās terapijas ilgums var būt 20 sesijas. Īstermiņa psihodinamiskā terapija var ilgt 16 sesijas. Latvijā psihoanalītiskajā terapijā ilgākais individuālās terapijas laiks ir bijis 10 vai 12 gadi.
Vizīšu daudzums ir atkarīgs no risināmās problēmas lieluma, dziļuma un klienta vēlmes ar to strādāt, arī no psihoterapijas virziena, pēc kura strādā terapeits. Ja klients nevēlas dziļāk risināt savas problēmas, viņam ir tiesības pārtraukt konsultēšanu vai terapiju jebkurā laikā. Par to būtu jāvienojas ar speciālistu.
Vienas konsultācijas vai vienas individuālās terapijas sesijas ilgums ir aptuveni 45 – 50 minūtes, kas saglabājies vēl kopš Z. Freida laikiem. Tam ir savi iemesli. 45 – 50 minūtēs iegūtās informācijas apjoms ir vieglāk apstrādājams gan klientam, gan terapeitam. Taču mēdz būt arī garākas vizītes. Vizīte pie ģimenes terapeita var ilgt pusotru stundu, ja piedalās visa ģimene vai pāris. Arī grupu terapijā viena tikšanās reize ilgs ilgāk nekā individuālā terapija.
Sava nozīme ir arī regularitātei. Konsultēšana parasti notiek vienu reizi nedēļā. Terapija noris reizi nedēļā noteiktā dienā, taču, atkarībā no psihoterapeitiskā virziena, tikšanās var notikt no 2 līdz 3 reizēm nedēļā. Grupu terapijā tikšanās notiek 1 – 2 reizes nedēļā, bet var būt arī cauru dienu – tā saucamais maratons (12 un vairāk stundas pēc kārtas).
Ļoti liela nozīme ir konsultēšanas, terapijas vietai. Konsultēšanai vai psihoterapijai ir jānotiek tam piemērotā vietā un eksistē konkrētas profesionālas prasības šai vietai. Tā nevar būt pasēdēšana kafejnīcā pie kafijas tases. (Kaut gan jaunākajā literatūrā par konsultēšanu tiek minēts, ka atsevišķās reizēs tas varētu notikt arī kafejnīcā.) Turklāt tas arī atgādina būtisku atšķirību starp sarunu ar draugu vai ar speciālistu. Telpai jābūt tādai, kur klients var justies droši un netraucēti, kura ir pietiekami komfortabla, lai runātu par jebkurām problēmām. Tai jābūt mierīgos toņos, ērti iekārtotai, nedrīkst būt pārblīvēta ar mēbelēm vai ar uzkrītošām psihologa personiskajām mantām. Jābūt labai skaņas izolācijai un ideālā variantā iepriekšējais klients nedrīkstētu satikties ar nākošo klientu. Konsultēšanas telpām ir īpašas prasības, un profesionāļi parasti tās ievēro.
Evelīna Mūze: „Maksa un laika ierobežojums motivē klientu darbam un motivē maksimāli izmantot viņam paredzēto laiku. Kad, stāstot par sevi, viņam sāk raisīties spēcīgas jūtas, šie nosacījumi atgādina, ka darbs notiek noteiktā laikā un telpā. Jo speciālists, nebūdams subjektīvi saistīts vai ieinteresēts attiecībās un izmantojot savas speciālās zināšanas, var labāk izprast, izvērtēt situāciju un atrast piemērotāko palīdzības veidu”.
Konsultanti un terapeiti nosaka katrs pats savu cenu. Jāņem vērā, ka cenā tiek iekļauta telpu īre, nodokļi, alga. Vienas konsultācijas cena Latvijā svārstās vidēji no 2 līdz 7 latiem. Vienas terapijas vizītes cena svārstās no 7 līdz 20 latiem. Grupas terapijas vienas tikšanās cena var būt ļoti atšķirīga, atkarībā no grupas ilguma, terapijas veida, grupas lieluma u.c. Piemēram, 3 stundas ilga psihodrāmas grupas nodarbības cena var būt no 6 līdz 9 latiem. Lielpilsētās un rajonos cenas var atšķirties.
Ir terapeiti, kas diferencē cenu atkarībā no klienta maksātspējas un no motivācijas. Latvijā izplatīta prakse, ka klients maksā par vienu sesiju, taču Rietumos, piemēram, psihoanalītiskajā terapijā klients maksā mēnesi uz priekšu. Arī Latvijā citviet tas tiek praktizēts. Latvijā ir terapeiti, kuriem klients maksā arī par izlaistu vizīti, ja terapeits netiek brīdināts savlaicīgi. Parasti jābrīdina būtu vienu nedēļu iepriekš. Taču bijuši arī gadījumi, kad terapeits jābrīdina trīs mēneši iepriekš. Te der piebilst, ka katram terapeitam var būt savi nosacījumi. Pastāv diskusijas – vai par izlaisto vizīti jāmaksā arī gadījumā, ja klients saslimst. Vairāki terapeiti uz to raugās dažādi. Par vizītes cenu un par nosacījumiem, ja vizīte tiek izlaista, vajadzētu painteresēties, piesakoties uz pirmo vizīti vai arī pirmajā tikšanās reizē.
Latvijā ir pieejama arī bezmaksas psiholoģiskā palīdzība, piemēram, krīzes centros. To piedāvā arī valsts iestādes, pašvaldību centri, bezmaksas uzticības tālruņi. Skolēniem un viņu vecākiem skolās arī ir pieejamas bezmaksas skolas psihologa konsultācijas.
Konfidencialitāte
Mēs katrs vēlamies, lai tas, ko mēs atklājam citiem, netiktu izpausts nevienam. Mēs vēlamies justies droši un aizsargāti. Konfidencialitāte jeb informācijas, ko klients sniedz konsultācijas vai terapijas laikā, drošība ir ļoti būtiska. Informācija, ko sniedz klients, ir konfidenciāla. To nosaka psihologu un psihoterapeitu ētikas kodeksi. Klientam vajadzētu iepazīties ar šo ētikas kodeksu. Viņš drīkst to palūgt savam psihologam vai psihoterapeitam.
Psihologu ētikas kodeksā ir teikts, ka „psihologam klients ir jāinformē par konfidencialitāti un tās robežām, pirms vēl radusies kāda konfliktsituācija”. Speciālistam būtu jāpastāsta, ka visa informācija ir konfidenciāla, izņemot dažus gadījumus, kad tiek apdraudēta citu cilvēku dzīvība un veselība. (Vairāk par gadījumiem, kad speciālists var izpaust konfidenciālu informāciju, var izlasīt žurnāla „Psiholoģijas Pasaule” 2003. gada 10. numurā.)
Ar psihologu ētikas kodeksu var iepazīties arī profesionālajās psihologu asociācijās. Latvijā šobrīd ir vairāki psihologu ētikas kodeksi, kuru galvenie ētiskie principi būtiski neatšķiras. Savs ētikas kodekss ir Latvijas Skolu psihologu asociācijai, Latvijas Praktisko psihologu asociācijai, Latvijas Profesionālo psihologu asociācijai. Savukārt psihoterapeitu ētikas kodeksu ir izstrādājusi Latvijas Psihoterapeitisko asociāciju apvienība un Latvijas Psihoterapeitu asociācija.
Ja klients speciālista rīcību uzskata par neētisku, tad viņš var griezties profesionālajā asociācijā, kuras biedrs ir minētais psihologs vai psihoterapeits.
Kur ir garantija, ka būs rezultāts?
Tas ir klasiskais jautājums no klientu puses. Jāatzīmē, ka sasniegumi parasti ir individuāli un katram var būt ļoti dažādi. Mēs katrs gaidām atvieglojumu, atklājumu un bieži vien arī to saņemam. Būtu jāzina, ka konsultēšanas un terapijas laikā pozitīvās emocijas mijas ar negatīvām emocijām. Tām ir jābūt līdzsvarā. Šīs dažādās emocijas ir normāla parādība! Jāuzsver, ka pirmais, kas notiek, tās ir izmaiņas. Ir jautājums, ko mums katram nozīmē šīs izmaiņas un kā mēs tās uztveram. Ir iespējams, ka pēc zināma laika var būt pat emocionāli smagāks periods, kuram sekos izmaiņas. Svarīgi zināt, ka uzlabošanās nenotiek uzreiz un nepārtraukti.
„Es saku – izmaiņas ir vienmēr. Jau tas vien, ka cilvēks ir atnācis, liecina, ka viņā ir sākušās kādas izmaiņas, un viņš vēlas kaut ko darīt,” saka Lūcija Rutka, „katram klientam jāsaprot, kas ir tas, kas viņam visvairāk ir vajadzīgs. Tas nekas, ja viņš to vēl neapjauš vai nevar noformulēt. Atbilde viņā ir, un psihologs ir tas, kas viņam palīdz atrast šo atbildi un iet šo ceļu. Citreiz mēdz būt, ka klients noformulē vienu, bet konsultācijas vai terapijas laikā tas pārformulējas, problēma kļūst savādāka. Jebkurā gadījumā noteicošās ir klienta sajūtas un kas notiek ar viņu. Ja ejot pie psihologa uz konsultāciju, klients pabeidz augstskolu, atrod darbu, sāk izskatīties labāk, izmaiņas parādās viņa uzvedībā, ārējā izskatā. Tas ir rezultāts. Piemēram, pāris apmeklē psihologu, lai saglābtu ģimeni, bet konsultāciju laikā viņi tomēr konstatē, ka labāk ir izšķirties. Šajā gadījumā mēs nevaram viennozīmīgi apgalvot, ka rezultāts ir slikts vai labs. Svarīgākais ir tas, ko klientam nozīmē labs rezultāts.”
Individuālā vai grupu terapija?
Latvijā ir pieejamas gan individuālās konsultācijas un terapija, gan arī grupu terapija. Tiek rīkoti dažādi sociālpsiholoģiskie treniņi. Kas ir atšķirīgs grupu vai individuālajai terapijai?
Grupas var dēvēt par “savstarpējo attiecību laboratoriju”. Grupas lielums var būt ļoti dažāds no 6 līdz 16 dalībniekiem, un pat vairāk. Piemēram, psihodrāmas terapijā grupā notiek lomu spēles. Geštaltterapijā, strādājot ar grupu, netiek ņemta vērā tik daudz pašas grupas dinamika, bet darbs noris ar katru cilvēku atsevišķi. Smilšu spēles terapijā strādā pa vienam, ar pāri vai ar ģimeni. Grupā notiek vairāk darbs ar lomu, no lomas notiek virziens uz personību – no ārējās uzvedības uz jūtām. Grupā ir iespējams salīdzināt savas problēmas ar citu problēmām, paskatīties uz sevi ar citu acīm, var ieraudzīt, kā citi risina līdzīgas problēmas. Grupas dalībnieki var parādīt cilvēkam to, kā viņš izskatās, dažādas situācijas un pat viņš var ieraudzīt, kā šo pašu situāciju varētu risināt savādāk. Piemēram, geštaltterapijā un psihodrāmā notiek dažādu situāciju un pat sapņu izspēlēšana, kā rezultātā klients daudz ko sāk saprast savādāk. Turpretī psihoanalītiskajā terapijā, īpaši individuālās terapijas laikā, terapeits un klients pārrunā sapni, analizējot to verbāli.
Darbs grupā ir ieteicams tiem, kuriem ir grūtības ar verbalizāciju – jūtu izpaušanu vārdos. Savukārt nav ieteicams agresīviem cilvēkiem, tiem, kuri nevar apvaldīt savas emocijas, to izpausmi, jo tas var traumēt citus dalībniekus. Zema tolerance, impulsivitāte ir nevēlama grupas terapijā.
Ne katrs cilvēks ir gatavs atklāties vairāku cilvēku priekšā.
Cilvēki, kas nāk uz individuālo terapiju mēdz teikt, ka viņi nevēlētos klāstīt visas savas problēmas citiem cilvēkiem. Viņiem tas būtu par grūtu. Viņi netic, ka citi varēs palīdzēt pietiekoši. Reizēm viņi pat domā, ka citi runās no sava viedokļa, un tas nepalīdzēs. Tad varētu izvēlēties individuālo terapiju.
Grupas mēdz būt dažādas, un atšķirīgi ir to uzdevumi. Piemēram, ir treniņa grupa, kur cilvēks trenē kādas spējas, piemēram, kā uzvesties, stājoties darbā, izmēģina iespējamos uzvedības modeļus. Sensitivitātes treniņos darbs notiek ar savām jūtām, lai skaidrāk saprastu, kā tu jūties ar dažādiem cilvēkiem, dažādās situācijās. Var būt iepazīšanās, tikšanās (encounter) grupas ar dažādiem cilvēkiem, var būt cilvēcisko attiecību (human relations) grupas, kas domātas attiecību uzlabošanai ar cilvēkiem. Personības izaugsmes grupas palīdz kopumā saprast sevi, savus mērķus, savu vietu pasaulē vai starp cilvēkiem.
Kā atrast savu terapeitu?
Stāsta Evelīna Mūze: „Mēs ejam pie terapeita, lai labāk saprastu sevi. Terapija ir tranzīttelpa – parejas vide starp sevi un pasauli. Tai jābūt īpašai vietai, kur tu vari justies tik droši un labi, lai domātu par sevi, lai mēģinātu atrast atbildes un mainītos. Svarīgi, lai terapeits palīdzētu cilvēkam vispirms būt pašam un kļūt pašam par sevi. Daudzi gaida, ka viņiem pateiks, tāpat kā pie ārsta, ko darīt un kādiem viņiem jābūt. Tas ir mānīgi. Terapeits reizēm palīdz “piedzimt” vai “uzaugt” un “nobriest” kopā ar terapeitu, lai klients pēc tam pats varētu iet tālāk un dzīvot.
Terapeita personībai ir izšķiroša nozīme. No terapeita ir atkarīgs kā viņš spēj izmantot savas zināšanas un pieredzi. Klientam būtu jāskatās uz to, kā viņš jūtas ar šo terapeitu, vai viņš jūtas saprasts, sadzirdēts, drošs. Ar kādu iejūtību un sapratni pret viņu izturas terapeits? Vai viņš varēs atklāties tieši šim cilvēkam? Klientam ir svarīgi uzticēt un uzticēties tik daudz, cik viņš var to izdarīt.”
„Savu psihologu atrast ir diezgan sarežģīti. Tāpat kā savu frizieri, ginekologu. Viss ir atkarīgs no psihologa darba stila. Citam ir maigāks stils, citam skarbāks. Klientam ir izvēle, īpaši lielākajās pilsētās. Ļoti svarīgi sev noformulēt – kas ir tas, ko es vēlos,” saka Lūcija Rutka.
Karls Rodžerss raksta: „klients ir cilvēks, kas ir atnācis uz konsultāciju pēc brīvas izvēles. Vēršoties pēc palīdzības savu grūtību atrisināšanā, viņš ir gatavs izrādīt personisko aktivitāti. Viņš paļaujas uz saviem spēkiem un nedomā pārlikt uz terapeitu visu atbildību par situācijas attīstību.”
“Karls Rodžerss uzticas cilvēka spēkiem,” stāsta Evelīna Mūze, „konsultantam pietiek sadzirdēt klientu, saprast un izrādīt to, lai cilvēks pats spētu sakārtot sevi. Lai spētu apzināties to, kas ar viņu notiek, un varētu atrisināt savu problēmu psihologa klātbūtnē. Tā arī būtu klienta atbildības daļa. K. Rodžerss izdala trīs būtiskus principus, kuri svarīgi konsultanta darbā: nevērtējošā attieksme, patiesa ieinteresētība klienta problēmās un empātija – spēja izjust to, ko jūt klients. Tā ir spēja paskatīties ar klienta acīm uz to, ko stāsta klients. Tas nozīmē būt blakus, būt līdzās. Patiesa ieinteresētība nozīmē – censties patiesi saprast otru. Nevērtējoša attieksme nozīmē – nespriest, kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi. Tā ir beznosacījuma pieņemšana, kura ir pamatā beznosacījuma mīlestībai, kas piemīt patiesi mīlošiem vecākiem pret saviem bērniem. Galvenais, lai klients jūt, ka viņš tiek pieņemts, saprasts un viņam patiesi grib palīdzēt.”
Pateicos Latvijas Profesionālo psihologu asociācijas valdes priekšsēdētājai, psihoterapeitei Evelīnai Mūzei un valdes priekšsēdētājas vietniecei, Ētikas komisijas priekšsēdētājai, psiholoģei Lūcijai Rutkai par sadarbību raksta tapšanā.
Autors: Ilona Vindule
Psiholoģijas Pasaule (2004/10)