LIELDIENAS

Ziemai lēnām atkāpjoties, garās, tumšās naktis kļūst īsākas, līdz beidzot diena ir pastiepusies tik pat gara kā nakts. Tad klāt ir Lieldienu laiks. Pēc svētkiem dienas jau būs garākas par naktīm un turpinās pieaugt līdz pat Jāņiem. Interesanti, ka pats nosaukums – Lieldienas, Liela diena – norāda uz būtisko šajā notikumā.

Agrāk Lieldienas svinētas trīs, garajā gadā pat visas četras dienas. Ļaudis savu prieku par atnākošo pavasari, gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, izteica un apliecināja Lieldienu norisēs. Tāpat kā citi gadskārtu svētki, arī Lieldienas tiek cilvēkotas vai nu par lielu sievu, vai par trim māsām.

Svētki, protams, ir gaidīti. Lieldienām gatavojas visa saime. Meitas pa ziemu ir čakli strādājušas un pūra lādēs sagūluši gan jauni brunči, gan villaines, gan pa kādam cimdu un zeķu pārim. Un kad gan citreiz, ja ne svētkos, savu bagātību lai izrāda?

Šūpoļu gatavošana un kāršana bija puišu un vīru darbs. Jau laicīgi vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus.

Šūpoļu kāršana bija ļoti atbildīgs darbs, jo, nemākulīgi pakārtas, tās varēja salūzt un kādu savainot.

Ap šūpolēm Lieldienu laikā vienmēr pulcējās daudz ļaužu. Tie savstarpēji apdziedājās, mijās pautiem, spēlēja spēles. Tādēļ vislabāk šūpoles kārt bija kalna galā, jo pietika vietas visām Lieldienu izdarībām un svinētājus varēja pamanīt pa lielu gabalu.

Ūdens malā un aramzemē šūpoles parasti nekāra.

Pirmos izšūpoja saimnieku un saimnieci, pēc tam šūpojās pārējie. Par šūpošanu meitas puišiem maksāja ar olām, plāceņiem vai pat cimdiem un zeķēm.

Šūpošanās nozīme ir auglības veicināšana. Senāk latvieši ticēja: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža, jo brangāki lopi.

Tos, kuri Lieldienās bija kārtīgi šūpojušies, odi un citi kukaiņi vasarā nekoda.

Šūpošanās kustību cilvēki neizgudroja vis savā prātā, bet gan noskatījās dabā. Piemēram, kā labība, vējā šūpojoties, pamazām nobriest. Pastāv ticējums, ka Lieldienu rītā pati saule dejo un šūpojas. Ļaudis domāja, ka atdarinot šādas kustības, viņi vairo auglības spēku.

Lai iemantotu veselību un skaistumu, ļaudis cēlās vēl pirms saules lēkta. Piecēlušies, viņi steidzās nomazgāt seju tekošā ūdenī, pie kam īsti dziedinošs bija tikai tāds, kas tecēja pret rītiem.

Kas bija piecēlušies pirmie, modināja vēl guļošos un nopēra tos ar izplaucētiem zariem. Uzskatīja, ka tādā veidā no zariem tiek pārnests īpašs spēks, kas apveltī cilvēku ar veselību un veiksmi.

Rietumkurzemē bija izplatīta vēl kāda tradīcija – putnu dzīšana. Arī tās nozīme bija pasargāt no ļaunuma un slimībām.

Lieldienu norisēs ieņem darbības ar pautiem. Lieldienās raksturīgas dažnedažādākās darbības ar olām. Tās ēda, dāvināja, ar tām mainījās, spēlēja spēles. Olu krāsošana ir salīdzinoši nesena paraža. Tā ieviesusies tikai jaunākos laikos. Neskatoties uz to, tā šobrīd noteikti ir visizplatītākā no visām Lieldienu izdarībām.

Olas Lieldienām sāk krāt jau kādu laiciņu iepriekš.

Ola ir topošās, jaunās dzīvības, auglības, arī saules simbols. Latvieši ticēja, ka veicot ar olām Lieldienu izdarības, dzīvības spēks, kas tām piemīt, pāriet uz cilvēkiem un dzīvniekiem.

Olas krāsoja ar dabiskām krāsvielām – lapām, mizām, putraimiem. Tāpēc krāsas pārsvarā bija dzeltenīgas, brūnganas, zaļganas.

Ar sīpolu mizām olas var nokrāsot dzeltenīgi brūnas, ar alkšņu mizām – iesarkanas, bērzu lapām un sūnām – dzelteni zaļas, kumelītēm – viegli dzeltenas, rudzu zelmeni – koši zaļas. Lai iegūtu vienkrāsainas olas, tās vāra nokāstā novārījumā, mazliet raibākas sanāks, ja biezumus atstāsi katliņā. Ja gribi lāsumainas vai rakstainas, samitrini olu, ar lupatiņu pietin mizas vai putraimus klāt un cieši nosien. Lai iegūtu svītrainas olas, tās jāapsien ar dažādu krāsu diegiem. Var nosiet arī ar baltiem, bet tad tās jāvāra krāsainā ūdenī.

Ticējumi

    • Lieldienās šūpojoties šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā, lēni un līgojoties, nozied linu druva.

    • Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.

    • Lieldienās vajag šūpoties, tad būs brangas aitas.

    • Pirmā Lieldienas rītā ir jāpurina ābeles, lai vasarā būtu daudz ābolu.

    • Ja negrib, lai ir lielas kājas, tad vajag Lieldienu rītā priekš saules vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmeņa.

    • Ja pirmo Lieldienu lietus līst, tad govis dos daudz piena.

    • Kad Lieldienu olas zogot, tad zaglis paliekot tik pat pliks, kā ola.

    • Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošajā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.

    • Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melo.

    • Jo vairāk olu bija saimniecei Lieldienās, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu.

    • Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksēm, tad vārnas cāļus neēd.

    • Lieldienās jākrāso olas, tad vistas dēs skaistas olas.

    • Leldīnā nūdātū ūlu vajag likt izperēt, jo nu tuos ūlas izīs skaista un dējeiga visteņa.

    • Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.

    • Ja grib, lai vaigi būtu sārti, tad Lieldienas rītā pirms saules vajag apēst 13 dzērveņu ogas.

    • Kurš Lieldienas rītā visagrāk uzceļas, tas visu vasaru nekad neizguļas.

    • Lieldienas sestdienas naktī jāmazgājas zirgu stallī zirgu dzirdamā ūdenī un tas pats zirgu ūdens arī jādzer, tad būs modrs miegs.

    • Ja Lieldienas rītā pirms saules lēkta nomazgā muti tekošā ūdenī vai arī zirgu silē, tad visu gadu ir jautrs miegs.

    • Pirmo Lieldienas rītu pirms saules vajag skriet basām kājām uz kādu upīti jeb strautiņu, kas tek pret sauli, muti mazgāt, tad visu gadu varot agri uzcelties.

    • Lieldienas rītā saulei lecot, vajag iet uz upi muti mazgāt, tad var no rītiem agri uzcelties, nenāk miegs.

    • Kas Lieldienas rītā pirms saules lēkšanas iet pie upes muti mazgāt, tam nākošā gadā nenākot miegs.

    • Ja Lieldienas pirmo rītu iet pirms saules lēkšanas upē mazgāties, tad visu gadu ir vesels.

    • Veci ļaudis stāstīja, ka tie, kas Lieldienās, saulei lecot, tekošā ūdenī muti nomazgāšot, tie vasarā nenodegšot melni, un tiem pie darba nenākšot miegs.

    • Lieldienas rītā vajagot kājas mazgāt tādā ūdenī, kas tek uz rītiem, tad kājas nesūtot. Tāpat uz rītiem tekošā ūdenī vajagot nomazgāt muti, jo tad esot gaišs prāts.

    • Ja Lieldienu rītā nomazgājas strautiņā, kas tek pret rītiem, tad visu gadu paliek jautrs un mundrs kā strautiņš.

    • Lieldienas rītā, saulei lecot, mati ar zaķa kāju jāķemmē, apiņos stāvot, tad aug skaisti mati.

    • Lieldienas rītā vajagot laukā saukt jeb šaut. No kuras puses atskanot atbalss, no tās puses nākšot brūte vai brūtgāns.

    • Meita var ieēdināt puisi ar olu pirmā Lieldienas dienā: ola viņai jāapņem ap kreisās kājas gurnu un puisim, par to nezinot, jāiedod.

    • Ja grib naudu atrast, tad Lieldienas rītā jālasa skaidiņas

    • Lieldienas rītā pirms saules lēkšanas agri jāpaceļas un basām kājām jāaizskrien uz šķūni (istabā ģērbjoties, nedrīkst ilgi kavēties). Labāk, ja var, kā no gultas cēlies, tūlīt izskriet ārā), kur atrodas kādas čužas, skaidiņas, no malkas un cits kas. Tie neskatoties jāsagrābj klēpī un jāienes iekšā. Pēc tam jāsadedzina. Tad tai gadā var daudz ko atrast, kā naudu u. c.

    • Ja Lieldienu rītā pirms saules nomazgājas skaidrā avota ūdenī, tad to vasaru nav karsti, un arī neviens nevar nekā ļauna padarīt.

    • Lieldienas naktī redzētie sapņi piepildās.

    • Ja negrib, lai ir resnas kājas, tad Lieldienu rītā pirms saullēkta vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmens.

    • Lieldienas naktī redzētie sapņi piepildās.

    • Lieldienās jāvāra olas, lai augtu tikpat apaļi kā olas.

    • Lieldienās pirmo olu ēdot, nedrīkst to skrāpēt, jo tad būs tik slimību, cik olai skrambu.

    • Lieldienu rītā jāmazgājas pretsaules straumē, tad vasaru āda nenodegs.

    • Lieldienas rītā, saulei lecot, jāmazgā mute, jo tad tiekot skaists.

    • Cilvēkam, kas svētdienā dzimis, jāiet Lieldienas rītu uz kādu augstu kalnu. Tur viņš redzēs, kā saules stari dejo, un būs laimīgs visu mūžu.
    • Lieldienas rītā priekš saules lēkta jāmazgā cūka dīķī, kura jāvelk atmuguriski ūdenī, tad visu gadu būs mājās tīrība, arī zirnekļi neapplēkos griestus.

    • Kurš pirmais pirmās Lieldienas rītu iziet laukā, tam tai gadā laba laime.

    • Vecu vecā Lieldienu paraša ir olu sišana. Kam ola stiprāka, tas dzīvos ilgāku mūžu.

Mīklas

  • Četras kājas kumeļam, augšpēdu danco.

  • Pats sarkans, acis baltas.

  • Biezu putru izvāra katlā, sviests vidū paliek neizkusis.

  • Uzliek uz galda – paliek balts, nokrīt zemē – paliek dzeltens.

  • Maza maza baznīciņa, ne durvju, ne logu.

  • Maza, maza muciņa, divējāds alutiņš.

  • Cērt ledu, uzcērt sudrabu; cērt sudrabu, uzcērt zeltu.

Tautas dziesmas

Četras māsas Lieldieniņas,

Četri brāļi Ziemassvētki;

Astoņām dieniņām

Daram saldu alutiņu.

Raibu mešu, raibu aužu,

Lielās dienas gaidīdama;

Kad atnāca Liela diena,

Raibu velku mugurā.

Cērtiet, brāļi, oša kārtis,

Vītējiet saulītē:

Nāks māsiņa šūpoties

Visas trejas Lieldieniņas.

Karat, brāļi, šūpulītes

Augstā kalna galiņā;

Lai redzēja tā māsiņa,

Kas tautiņu lejiņā.

Dodu olu bāliņami

Par šūpuļu kārumiņu;

Divas devu tautiešami

Par augsto šūpošanu.

Kas to Lieldienu

Iešūpoja,

Tam auga liniņi,

Tam kaņepītes.

Ēd, vistīna, kviešu graudus,

Dēj olīnas Lieldienām:

Daudz bij man bālēlīnu,

Baltu olu ēdājīnu.

Ai, odiņi, masalīši,

Neēdiet šovasar:

Jau es gana šūpojos,

Visas trīs Lieldieniņas.


Izmantoti materiāli no http://folklora.lv/

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *