Šoruden folkloras ansamblim Gudenieku suiti apritēja 40. gadskārta. Rīt, 18. novembrī, tas kopā ar Alsungas Suitu sievām, vidējās paaudzes deju kolektīvu Suiti un Jūrkalnes Maģajiem suitiem atkal koncertēs Rīgā. Par pirmsākumiem un nākotni stāsta vadītāja Lidija Jansone.
Kas šajos gados Gudenieku suitos mainījies?
– Mainījušies gan dziedātāji, gan apstākļi, kuros darbojamies. Tagad dzied galvenokārt basenieces. Rudzīšu Rozālija (intervija tapa, kad viņa vēl bija starp mums – aut.) un Kantiķu Emīlija vairs visur līdzi nevar izskraidīt, toties vismaz viena no Rozālijas mazmeitām Līga gan parasti ir klāt. Basenieču mazmeitas arī piebiedrojas koncertos, gan Gudiņu Zentas Ilze, gan Margrietas Smidrovskas Ilze, gan Marijas Pūteles Inga kopā ar draudzeni, arī manējās: Skaidrīte un Janta. Pašvaldības atbalsts pēdējos gados pieaudzis ļoti jūtami. Acīmredzot tradicionālās kultūras vērtības suitu zemē atkal tiek celtas godā.
Kādi apstākļi to veicinājuši?
– Vairāki. Sabiedriskās organizācijas – etniskās kultūras centra Suiti – nodibināšana un darbība, kā arī Tautas mākslas centra aktivitātes: gatavošanās folkloras festivālam Baltica, novada kolektīvu skates. Tas veicina pastāvīgu rosīšanos.
Centrs Suiti darbojas jau trīs gadus. Ko esat paveikuši?
– Esam realizējuši desmit projektus, septiņi bija darbietilpīgi. Tagad vadu pēdējo šī gada projektu Suitu koncertdarbības 80 gadiem veltītie atceres pasākumi Rīgā. Izdarīgs un uzticams palīgs man ir Alsungas uzņēmējs Aloizs Čačs, ar kuru kopā visus darbus gan plānojam, gan virzām. Pēc tam vadības grožus nodosim jaunajai valdei un Ilgai Leimanei.
Bet kā Gudenieku suitu vadītājai man ir atbildība par sava kolektīva tikšanos ar muzeja apmeklētājiem Rīgas pilī. 1924. gadā Basu un Gudenieku dziedātāji tur rādījuši kāzu uzvedumu senatnes pētītāju biedrības pasākumā. Tātad mēs ejam pa senču pēdām. Vēl ar steigu Gudenieku suitiem un Basu pamatskolas Krētainajiem suitiem vajadzētu kopā sadziedāt ķekatu dziesmas, bet, pats galvenais, man jāpabeidz darbs pie Jāņa Šperliņa grāmatas Suitu kāzas un ķekatas. Viņš ir man radinieks, mātes brālēns, kura dzimta otro gadu pulcējas un dalās atmiņās par pagātnes notikumiem. Tas ļauj man pamatīgāk ielūkoties Gudenieku un Basu tautas dziedāšanas tradīcijās.
Vai ir gandarījums par paveikto?
– Nevar būt lielāka prieka par to, ka suitu tradicionālā kultūra var izpausties ne vien kādā atsevišķā koncertā, bet, piemēram, Starptautiskajā burdona festivālā Alsungā, arī Rīgā: Mūzikas akadēmijā, Nacionālajā teātrī, Latvijas vēstures muzejā. Varu iedomāties, kādu lepnumu izjutīs suiti, 18. novembrī uzstājoties kinoteātrī Rīga tāpat kā viņu senči pirms 70 gadiem, kad pēc Brīvības pieminekļa atklāšanas tur notika mākslas filmas Kāzas Alsungā pirmizrāde.
Lielu gandarījumu devusi iespēja uzfilmēt suitu kāzu brīvdabas uzvedumu, arī tas, ka Basu pamatskolas bērni apgūst suitu muzicēšanu, ka ar partijas Jaunais laiks atbalstu ieguvām biroja tehniku un varēsim apkopot materiālus par savas koncertdarbības vēsturi.
Vai darāt kaut ko arī ārpus projektiem?
– Ceļojam pa suitu zemi, tiekamies ar kaimiņiem. Veicinājām tautas paražām atbilstošu Jāņu svinēšanu gan Jūrkalnē, gan Basos. Te daudz varētu darīt pašvaldības, biežāk aicinot iedzīvotājus iesaistīties svinību vietu sakopšanā, ieinteresēt skolēnus. Tūrisma stratēģijai jābūt pašvaldību izglītības, kultūras un sporta komisiju rūpju lokā, jo interesentiem jābrauc pie mums kultūras vērtības skatīties, nevis otrādi.
Vai vēl kāda organizācija aktīvi iestājas par suitu kultūru?
– Latvijas Universitātes profesores, akadēmiķes Janīnas Kursītes vadītā Filoloģijas fakultātes pētnieku grupa darbojusies šai pusē. Nu izdota grāmata Suitu identitāte. Vēl ir Alsungas vēlētāju apvienība Suitu zeme, kas novada tradīciju popularizēšanu pasludinājusi par prioritāti.
Inta Jansone
2005.gada 16.novembris
Raksts paņemts no www.kurzemnieks.lv