teteris.lv

Tā apgalvo Alsungas muzeja vadītāja Ilona Ratniece. „Jo īstie suiti saka: „Es nav suits.”” Tomēr viņas ieguldījums novada vēstures izzināšanā un publiskošanā ir ievērības cienīgs.

Burdona gaidās

I.Ratniece gatavojas starptautiskajam burdona festivālam, kas pēc pusotras nedēļas notiks suitu pusē, arī Alsungā. Muzeja logi jāaizsedz ar aizkariem, tur viņa izvietos fotogrāfijas no Latvijas Universitātes folkloristu ekspedīcijām, kas vairākus gadus pētīja suitu kultūrvēsturisko mantojumu.
Sestdien, 7. jūlijā, kad muzejā būs folkloras speciālistu zinātniskā konference, ārpusē tiks klāti galdi, uz ugunskura divos lielos katlos vārīti kartupeļi („Vai tu zini, kas ir cūkrāceņi?” viņa ar smaidu vaicā) un putra – suitu nacionālie ēdieni. Interesenti varēšot nobaudīt arī ķīseni (citviet sauktu par auzu pārslu ķīseli), sklandraušus, leiti (karsētu pusgatavu skāba krējuma sviestu, ko ēd ar tiem pašiem cūkrāceņiem jeb ar mizu vārītiem kartupeļiem). Putra – tā ir tikko vārīta, svaiga skābputra, nevis ieskābēta, kādu pieņemts uzskatīt par īsto variantu. To varēs baudīt gan ciemiņi, gan konferences dalībnieki, kad nāks ārā.
„Vislabāk izdodas pasākumi, kas veidojas dabiski, nevis stingri pēc pulksteņa,” uzskata I.Ratniece, tādēļ arī mielošanās nav saplānota pa minūtēm. „Vai tad cilvēki jādzen prom, ja viņi vēl grib pasēdēt?” Muzeja vadītāja domā, ka festivāla laikā šeit iegriezīsies gan vietējie, gan ciemiņi, kas būs atbraukuši paklausīties un noskatīties koncertus: „Tad viņi pašiverēs arī pa Alsungu!”

Muzeja vasara

Alsungas novada muzejā vasarā – tūrisma sezonā – nav jēgas rīkot tematiskas izstādes, atzīst vadītāja. Tad apmeklētāju vidū vairākums ir iebraucēji, un viņiem, visticamāk, nebūs interesanti, piemēram, pētīt, kā sauca vidusskolas absolventus 1965. gadā. Tādēļ šovasar muzejā skatāma alsundznieces, keramikas studentes Sanitas Ābelītes darbu izstāde, bet pērn šai pašā laikā bija kādas tekstilmākslinieces veikums. Alsungas vidusskolas vēstures izstāde, kuru aplūkoja arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, tagad atgriezusies muzeja krātuvē.
„Es viņiem izstāstu par vēsturi, tad aizejam apskatīt vecos krāmus, kā es saucu senos priekšmetus, parādu bildes, kurās redzams, kā senāk kulta labība, kā būvēta māja. Un nav svarīgi, vai to dara Miķelis vai Jānis – vēsture mums visiem daudzmaz vienāda. Vai svarīgi, ka cilvēkus izveda no piecām vai divdesmit piecām mājām? Tad es parādu bildi, kur ir kulšanas talka, un ciemiņam interesanti paskatīties, ko tur dara, piemēram, partordziņš.”

Sava vieta – mākslai

„Kad cilvēki iepazinušies ar Alsungu, viņi ienāk un paskatās mākslas izstādi, kādu varētu redzēt arī Rīgā vai Siguldā. Arī šeit var izbaudīt kaut ko skaistu. Ja ir interese, varu pastāstīt par tehniku, kādā darbs veidots, bet citam to nevajag. Sanita Ābelīte ir vietējā meitene, studente, un tas nekas – nav jau uzreiz jābūt lielam māksliniekam. Pērn caur paziņām mani sameklēja Zane Vizule, kas Mākslas akadēmiju beigusi kā tekstilniece. Viņa dzīvo Rīgā, bet piedāvāja parādīt savus darbus. Bija labi mums un viņai, jo – ja gribi savus darbus rādīt Rīgā, tev salonam jāmaksā pārsimts latu, un ne jau katram tādi ir pie rokas. Šeit ne mēs ko prasījām, ne arī viņa. Pagājušais gads apmeklējumu ziņā mums bija labs gads, un viņas darbiņus redzēja daudzi, turklāt tos nenomāca citi darbi. Te tie varēja elpot! Salonos jau ir arī tādi ar vārdu, ar bārdu. Kas pamanīs tādu jauno, ko neviens nepazīst? Kad izstāde beidzās, mums bija noslēguma vakars, pasēdējām jaukā pulciņā, un beigās, kad vācām darbus nost, bija ļoti laba sajūta, kad viņa teica paldies.
Šeit nav kā Rīgā, kur grozās pastāvīgā izstāžu sabiedrība, kas cits citu pazīst, visu zina. Mūsējie atnāk, paskatās, es katru mēģinu pievilkt, pastāstu par materiālu un tehniku, kā darbiņš veidots, un tad arī tantei, kas par mākslu neko nezina, kļūst interesanti: ak tad tā tas notiek!?
Sanita savu izstādi pati iekārtoja, es teiktu, ka ļoti studentiski. Šie ir mācību darbi no Mākslas akadēmijas, kur viņa nupat trešo kursu pabeidza. Un kāpēc ne? Jāļauj! Viņa taču ir mūsu pašu! Vai tad vienmēr jābūt tā, ka pravieti tēvzemē neatzīst? Arī tante, kas apskata Sanitas darbus, varbūt sapratīs, ka trauki nav tikai tie, kuros krējumu ielej vai tēju. Un viņai šī izstāde varbūt dod ko vairāk nekā galvaspilsētas izlutinātajiem apmeklētājiem.”

Plāni, plāni…

„Es saku, ka muzeja vadītājam jābūt plaša profila profānam: jāzina no visa pa druskai. Nākamgad būtu jāiziet akreditācija, tādēļ daudz jāmācās, jo vērtē ne jau izstādes vien. Pareizi jākārto krājumi, ko agrāk sauca par fondiem. Izstādes savlaicīgi jāplāno, un plāni jāsaskaņo ar Muzeju valsts pārvaldi.”
Muzejam atvēlēts vēl pāris telpu, bet tās aizņem vidusskola. I.Ratniece jau iztēlēm skata vietu, kurā viņa grib iekārtot seno darbarīku un lauksaimniecības tehnikas ekspozīciju. „Es paziņām stāstīju, ka gribu tur logiem kā aizkarus pielikt lupatu segas, ko pati noaudīšu – man šeit ir darbojošās stelles. Viena sieva saka: „Bet tā jau nekur nav!” Atbildēju, ka pie mums tā būs tieši tāpēc, ka nekur citur nav!” Trīs no nepieciešamajām segām jau gandrīz gatavas.

---

Juris Lipsnis

2007. gada 27. jūnijs.
Raksts paņemts no

 

No 6.jūlija līdz 8.jūlijam Alsungā notiks otrais starptautiskais burdona festivāls, aģentūru LETA informēja Kuldīgas rajona kultūras nodaļas vadītāja Dace Reinkopa.

"Suitu kolorītais raksturs, daudzbalsīgs dziedāšanas veids – burdons, tradīcijas un krāšņie tērpi ir unikāli. Viņi zina savas kultūras vērtību, tādēļ cenšas to kopt un saglabāt," atzīst Reinkopa.

Festivāls notiek reizi divos gados, to ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Kuldīgas rajona padomes finansiālu atbalstu rīko etniskās kultūras centrs "Suiti". Festivāla organizēšanai saņemts Alsungas, Gudenieku un Jūrkalnes pašvaldības finansējums, piesaistīti arī sponsori.

Festivāla rīkotāji ir pārliecināti, ka starptautiskais burdona festivāls ir forma, kā vēl dzīvu tautas tradīciju, mantotu no paaudzes paaudzē, kā pārmantotu vērtību iedzīvināt mūsdienu lauku kultūrvidē un popularizēt to plašākā sabiedrībā Latvijā un ārpus tās, aicinot festivālā piedalīties ne tikai pašmāju folkloras grupas, pētniekus un praktiķus, bet arī kolēģus no ārzemēm.

6.jūlija vakarā Alsungas pils pagalmā skatītājiem festivālu ieskandēs atklāšanas koncerts – ar dūdu skaņām, garo "ē", iepazīšanos un sadancošanu, būs arī cienāšanās ar speķa pīrāgiem, sklandu raušiem un alu.

Alsungas muzejā notiks seminārs "Tradīciju pārmantojamība", dūdu spēles meistardarbnīca, koncerti Alsungā, Ēdolē, Basos un Jūrkalnē.

Seminārā, ko vadīs Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes profesore Janīna Kursīte, ar pētnieciska un pedagoģiska rakstura prezentācijām par tautas tradīciju saglabāšanu un pārmantošanas problēmām Latvijā, Balkānos un Gruzijā, uzstāsies pašmāju pētnieki un praktiķi, kā arī viesi no Bulgārijas un Gruzijas.

Dūdu spēles meistardarbnīcā "Tautas mākslas centra" vecākais speciālists folkloras jautājumos Andris Kapusts rosinās suitu jauniešus apgūt dūdu spēli un dūdu darināšanu, tādējādi veicinot šīs muzicēšanas tradīcijas atjaunošanu.

Suiti Latvijā savulaik bijis pēdējais novads, kur dzīva bijusi dūdu spēle. 8.jūlijā skanēs koncerti Gudenieku un Alsungas baznīcā, vakarā festivāla noslēgums Jūrkalnē, Vēverlejas pļavā.

Savu piekrišanu piedalīties izteikušas sešas ārzemju folkloras grupas un 12 grupas no Latvijas.

Pirmais starptautiskais burdona festivāls Alsungā notika 2004.gadā. Nākotnē plānots festivālam iegūt CIOFF statusu (starptautiska tradicionālās kultūras festivālu organizācija pie UNESCO). Tas nozīmētu festivāla starptautisku prestižu un atpazīstamību. Latvijā šāds statuss ir vēl tikai starptautiskajam folkloras festivālam "Baltica", sacīja Reinkopa.

Burdons ir viens no senākajiem tradicionālās mūzikas daudzbalsības veidiem. Tas sakņojas pirmskristietisma kultūrā un vēl šodien dzīvas tradīcijas veidā sastopams Baltijā, Balkānos, Gruzijā un Pireneju pussalā. Latvijā vēl saglabājušies nedaudzi novadi, sava veida salas, kurās burdona tradīcijas nekad nav pārtrūkušas. Tādas visvairāk atrodamas Latgalē, Kurzemē saglabātas Bārtā, Nīcā un suitu zemē – Alsungā, Gudeniekos, Jūrkalnē.

---

Normunds Kārkls

2007.gada 13.maijā

Informācijas avots LETA

No 6.jūlija līdz 8.jūlijam Alsungā notiks otrais starptautiskais burdona festivāls, aģentūru LETA informēja Kuldīgas rajona kultūras nodaļas vadītāja Dace Reinkopa.

“Suitu kolorītais raksturs, daudzbalsīgs dziedāšanas veids – burdons, tradīcijas un krāšņie tērpi ir unikāli. Viņi zina savas kultūras vērtību, tādēļ cenšas to kopt un saglabāt,” atzīst Reinkopa.

Festivāls notiek reizi divos gados, to ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Kuldīgas rajona padomes finansiālu atbalstu rīko etniskās kultūras centrs “Suiti”. Festivāla organizēšanai saņemts Alsungas, Gudenieku un Jūrkalnes pašvaldības finansējums, piesaistīti arī sponsori.

Festivāla rīkotāji ir pārliecināti, ka starptautiskais burdona festivāls ir forma, kā vēl dzīvu tautas tradīciju, mantotu no paaudzes paaudzē, kā pārmantotu vērtību iedzīvināt mūsdienu lauku kultūrvidē un popularizēt to plašākā sabiedrībā Latvijā un ārpus tās, aicinot festivālā piedalīties ne tikai pašmāju folkloras grupas, pētniekus un praktiķus, bet arī kolēģus no ārzemēm.

6.jūlija vakarā Alsungas pils pagalmā skatītājiem festivālu ieskandēs atklāšanas koncerts – ar dūdu skaņām, garo “ē”, iepazīšanos un sadancošanu, būs arī cienāšanās ar speķa pīrāgiem, sklandu raušiem un alu.

Alsungas muzejā notiks seminārs “Tradīciju pārmantojamība”, dūdu spēles meistardarbnīca, koncerti Alsungā, Ēdolē, Basos un Jūrkalnē.

Seminārā, ko vadīs Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes profesore Janīna Kursīte, ar pētnieciska un pedagoģiska rakstura prezentācijām par tautas tradīciju saglabāšanu un pārmantošanas problēmām Latvijā, Balkānos un Gruzijā, uzstāsies pašmāju pētnieki un praktiķi, kā arī viesi no Bulgārijas un Gruzijas.

Dūdu spēles meistardarbnīcā “Tautas mākslas centra” vecākais speciālists folkloras jautājumos Andris Kapusts rosinās suitu jauniešus apgūt dūdu spēli un dūdu darināšanu, tādējādi veicinot šīs muzicēšanas tradīcijas atjaunošanu.

Suiti Latvijā savulaik bijis pēdējais novads, kur dzīva bijusi dūdu spēle. 8.jūlijā skanēs koncerti Gudenieku un Alsungas baznīcā, vakarā festivāla noslēgums Jūrkalnē, Vēverlejas pļavā.

Savu piekrišanu piedalīties izteikušas sešas ārzemju folkloras grupas un 12 grupas no Latvijas.

Pirmais starptautiskais burdona festivāls Alsungā notika 2004.gadā. Nākotnē plānots festivālam iegūt CIOFF statusu (starptautiska tradicionālās kultūras festivālu organizācija pie UNESCO). Tas nozīmētu festivāla starptautisku prestižu un atpazīstamību. Latvijā šāds statuss ir vēl tikai starptautiskajam folkloras festivālam “Baltica”, sacīja Reinkopa.

Burdons ir viens no senākajiem tradicionālās mūzikas daudzbalsības veidiem. Tas sakņojas pirmskristietisma kultūrā un vēl šodien dzīvas tradīcijas veidā sastopams Baltijā, Balkānos, Gruzijā un Pireneju pussalā. Latvijā vēl saglabājušies nedaudzi novadi, sava veida salas, kurās burdona tradīcijas nekad nav pārtrūkušas. Tādas visvairāk atrodamas Latgalē, Kurzemē saglabātas Bārtā, Nīcā un suitu zemē – Alsungā, Gudeniekos, Jūrkalnē.

---

Normunds Kārkls

2007.gada 13.maijā

Informācijas avots LETA

Alsungas deputāti nosprieduši, ka pagasts Kuldīgas novadam nepievienosies.
Šādu lēmumu atbalstīja Gunārs Bloks, Grigorijs Rozentāls, Aivars Sokolovskis, Lija Baumane un Andris Kaminskis, neatbalstīja Juris Šteinbergs, bet Indra Rastopčina atturējās. Vēl padome sēdē nolēma pārskatīt namu uzturēšanas un īres maksu, kas ilgstoši nav mainīta. Tiks veidots saraksts ar projektiem, kuros pašvaldība varētu piedalīties.

---

2007. gada 26. aprīlis.
Raksts paņemts no

Alsungas deputāti nosprieduši, ka pagasts Kuldīgas novadam nepievienosies.
Šādu lēmumu atbalstīja Gunārs Bloks, Grigorijs Rozentāls, Aivars Sokolovskis, Lija Baumane un Andris Kaminskis, neatbalstīja Juris Šteinbergs, bet Indra Rastopčina atturējās. Vēl padome sēdē nolēma pārskatīt namu uzturēšanas un īres maksu, kas ilgstoši nav mainīta. Tiks veidots saraksts ar projektiem, kuros pašvaldība varētu piedalīties.

---

2007. gada 26. aprīlis.
Raksts paņemts no

Iespējams, vienā no pēdējām vizītēm pirms amata termiņa beigām Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apmeklēja Kurzemi.

„Arī es varēju aizbraukt no šejienes”

V.Vīķe-Freiberga, kas Otrā pasaules kara noslēgumā bēgļu gaitās devās no Liepājas ostas ar vācu kuģi, iespējams, varēja būt to vidū, kuri laiviņās uz Gotlandi pārcēlās no Jūrkalnes. Prezidentes vecāki atbraukuši meklēt zvejnieku, kas ģimeni pārvestu uz Zviedriju, bet jūrā izbraukt bija bīstami gan vācu, gan padomju patruļkuģu dēļ, un zvejnieki par pārcelšanu prasīja samaksu tīrā zeltā. „Mūsu ģimenei zelta nebija, un vajadzēja atgriezties Liepājā,” teica V.Vīķe-Freiberga, noliekot ziedus pie piemiņas zīmes Jūrkalnē. Etnogrāfiskais ansamblis Maģie suiti, spītējot jūras vējam, kāpās prezidentei dziedāja: „Neviens mani nedzirdēja, kad jūrā(i) gavilēju.” Jūrkalnes pagasta padomes priekšsēdis Māris Dadzis atgādināja, ka reiz šai vietai viņi jau kopā braukuši garām – pirms dažiem gadiem ceļā uz Ventspili. Prezidente teica, ka apbrīno vietējo ļaužu stiprumu, saglabājot tradīcijas.

Nelaime aktualizē problēmas

Ierodoties ugunsgrēkā cietušajā sociālās aprūpes iestādē Reģi, prezidente vispirms nolika ziedus uz kāpnēm. Viesi apstaigāja apkārtni, lai saprastu, kā nelaimes brīdī rīkojās iemītnieki un glābēji. Prezidente gribēja zināt, vai visas izejas bija vaļā un vai pa tām varēja izkļūt. Direktora pienākumu izpildītājs Andis Sīlis un atstādinātā vadītāja Irēna Hartmane apgalvoja, ka visas durvis bija izmantojamas evakuācijai, bet gandrīz visi izkļuva laukā tikai pa centrālajām.
Apciemojot dažus Reģos palikušos viņu istabiņās, prezidente uzklausīja, ko par notikušo un nākotni domā iemītnieki. „Mēs bijām kā viena ģimene – brāļi un māsas,” teica vīrs, kurš gribēja, lai prezidente apsola, ka pansionāts tiks atjaunots vecajā vietā. Šeit viņi varēja strādāt palīgsaimniecībā, kopt lopus, ravēt dārzus, braukt uz mežu ogās. Citiem vārdiem – justies pilnvērtīgi. Visvairāk viņi satraucas, ka varētu tikt ievietoti noslēgtās palātās. Jautāta par nelaimes rūgto mācību, prezidente teica, ka tā aktualizējusi problēmu loku aprūpes iestādēs. Pēc viņas domām, to funkcijām nepietiek finansējuma, sevišķi ugunsdrošībā. Iespējams, pārbaudes un uzlabojumi novērsīs nelaimes citur. Pašlaik valstī esot tāda kā paaugstināta aktivitāte – mobilizācija, tiek pārbaudīta ugunsdrošība aprūpes iestādēs. Bieži vien naudas ir par maz, lai likuma prasības izpildītu. Arī augstāko amatpersonu reakcija neesot situācijas nopietnībai atbilstoša. Prezidente uzskata, ka labklājības ministrei vēl jāpārdomā atrašanās amatā un citi jautājumi. V.Vīķe-Freiberga saka: viens dežurants naktī uz tik daudziem slimiem cilvēkiem ir neadekvāti maz. Apstaigājot ēkas, viņai radies iespaids, ka diez vai ar evakuācijas izejām viss bijis kārtībā. Bet dzīvot vecā muižā tik skaistā vidē – tā ir liela privilēģija.

Vai var izdzīvot mazs novads?

Alsungas vēstures muzejā, tiekoties ar suitu pagastu vadītājiem, vietējiem etnogrāfiskā mantojuma kopējiem, kā arī folkloristiem, kuri Janīnas Kursītes vadībā vairākas sezonas te vākuši materiālus, Valsts prezidente uzdeva retorisku jautājumu: vai mūsdienās var pastāvēt mazs novads, kurā apvienoti tikai trīs pagasti. Viņa uzskata, ka risināmi daudzi jautājumi, kas tik tikko pa spēkam lielām pašvaldībām, jo sevišķi pansionātu, skolu uzturēšana. „Es atturēšos komentēt reģionālo reformu, – visu laiku par to vien dzirdu, un problēmas ir vienas un tās pašas. Progress ir tik vien tas, ka pagasti, kas jau apvienojušies, spējuši kaut kādu naudu piesaistīt un kaut ko uzcelt.” Mazs ļaužu skaits neko nevar uzturēt, uzskata prezidente, jābūt noteiktai kritiskajai iedzīvotāju masai. Par suitiem dzirdējusi jau bērnībā: tie esot citādi nekā pārējie, un tie jocīgi dziedot. Turklāt dziedājuši vīri, nevis kā tagad – sievas. V.Vīķe-Freiberga pat nodziedāja dziesmu, kas esot no suitu puses un ko viņa iemācījusies bērnībā.
Pēc pusdienām Alsungas Spēlmaņu krogā prezidente ar pavadītājiem devās uz Ķoniņciemu Turlavā.

---

Juris Lipsnis

2007. gada 9. marts.
Raksts paņemts no

 

Iespējams, vienā no pēdējām vizītēm pirms amata termiņa beigām Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apmeklēja Kurzemi.

„Arī es varēju aizbraukt no šejienes”

V.Vīķe-Freiberga, kas Otrā pasaules kara noslēgumā bēgļu gaitās devās no Liepājas ostas ar vācu kuģi, iespējams, varēja būt to vidū, kuri laiviņās uz Gotlandi pārcēlās no Jūrkalnes. Prezidentes vecāki atbraukuši meklēt zvejnieku, kas ģimeni pārvestu uz Zviedriju, bet jūrā izbraukt bija bīstami gan vācu, gan padomju patruļkuģu dēļ, un zvejnieki par pārcelšanu prasīja samaksu tīrā zeltā. „Mūsu ģimenei zelta nebija, un vajadzēja atgriezties Liepājā,” teica V.Vīķe-Freiberga, noliekot ziedus pie piemiņas zīmes Jūrkalnē. Etnogrāfiskais ansamblis Maģie suiti, spītējot jūras vējam, kāpās prezidentei dziedāja: „Neviens mani nedzirdēja, kad jūrā(i) gavilēju.” Jūrkalnes pagasta padomes priekšsēdis Māris Dadzis atgādināja, ka reiz šai vietai viņi jau kopā braukuši garām – pirms dažiem gadiem ceļā uz Ventspili. Prezidente teica, ka apbrīno vietējo ļaužu stiprumu, saglabājot tradīcijas.

Nelaime aktualizē problēmas

Ierodoties ugunsgrēkā cietušajā sociālās aprūpes iestādē Reģi, prezidente vispirms nolika ziedus uz kāpnēm. Viesi apstaigāja apkārtni, lai saprastu, kā nelaimes brīdī rīkojās iemītnieki un glābēji. Prezidente gribēja zināt, vai visas izejas bija vaļā un vai pa tām varēja izkļūt. Direktora pienākumu izpildītājs Andis Sīlis un atstādinātā vadītāja Irēna Hartmane apgalvoja, ka visas durvis bija izmantojamas evakuācijai, bet gandrīz visi izkļuva laukā tikai pa centrālajām.
Apciemojot dažus Reģos palikušos viņu istabiņās, prezidente uzklausīja, ko par notikušo un nākotni domā iemītnieki. „Mēs bijām kā viena ģimene – brāļi un māsas,” teica vīrs, kurš gribēja, lai prezidente apsola, ka pansionāts tiks atjaunots vecajā vietā. Šeit viņi varēja strādāt palīgsaimniecībā, kopt lopus, ravēt dārzus, braukt uz mežu ogās. Citiem vārdiem – justies pilnvērtīgi. Visvairāk viņi satraucas, ka varētu tikt ievietoti noslēgtās palātās. Jautāta par nelaimes rūgto mācību, prezidente teica, ka tā aktualizējusi problēmu loku aprūpes iestādēs. Pēc viņas domām, to funkcijām nepietiek finansējuma, sevišķi ugunsdrošībā. Iespējams, pārbaudes un uzlabojumi novērsīs nelaimes citur. Pašlaik valstī esot tāda kā paaugstināta aktivitāte – mobilizācija, tiek pārbaudīta ugunsdrošība aprūpes iestādēs. Bieži vien naudas ir par maz, lai likuma prasības izpildītu. Arī augstāko amatpersonu reakcija neesot situācijas nopietnībai atbilstoša. Prezidente uzskata, ka labklājības ministrei vēl jāpārdomā atrašanās amatā un citi jautājumi. V.Vīķe-Freiberga saka: viens dežurants naktī uz tik daudziem slimiem cilvēkiem ir neadekvāti maz. Apstaigājot ēkas, viņai radies iespaids, ka diez vai ar evakuācijas izejām viss bijis kārtībā. Bet dzīvot vecā muižā tik skaistā vidē – tā ir liela privilēģija.

Vai var izdzīvot mazs novads?

Alsungas vēstures muzejā, tiekoties ar suitu pagastu vadītājiem, vietējiem etnogrāfiskā mantojuma kopējiem, kā arī folkloristiem, kuri Janīnas Kursītes vadībā vairākas sezonas te vākuši materiālus, Valsts prezidente uzdeva retorisku jautājumu: vai mūsdienās var pastāvēt mazs novads, kurā apvienoti tikai trīs pagasti. Viņa uzskata, ka risināmi daudzi jautājumi, kas tik tikko pa spēkam lielām pašvaldībām, jo sevišķi pansionātu, skolu uzturēšana. „Es atturēšos komentēt reģionālo reformu, – visu laiku par to vien dzirdu, un problēmas ir vienas un tās pašas. Progress ir tik vien tas, ka pagasti, kas jau apvienojušies, spējuši kaut kādu naudu piesaistīt un kaut ko uzcelt.” Mazs ļaužu skaits neko nevar uzturēt, uzskata prezidente, jābūt noteiktai kritiskajai iedzīvotāju masai. Par suitiem dzirdējusi jau bērnībā: tie esot citādi nekā pārējie, un tie jocīgi dziedot. Turklāt dziedājuši vīri, nevis kā tagad – sievas. V.Vīķe-Freiberga pat nodziedāja dziesmu, kas esot no suitu puses un ko viņa iemācījusies bērnībā.
Pēc pusdienām Alsungas Spēlmaņu krogā prezidente ar pavadītājiem devās uz Ķoniņciemu Turlavā.

---

Juris Lipsnis

2007. gada 9. marts.
Raksts paņemts no

Piektdien Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ieradīsies Jūrkalnē, Alsungā un Turlavā.

 

Paredzēts, ka pa ceļam no Liepājas prezidente Jūrkalnē noliks ziedus pie piemiņas zīmes Cerību bura latviešiem, kuri bēgļu gaitās devās uz Zviedriju. Pēc tam Alsungā viņa apmeklēs ugunsgrēkā cietušo sociālās aprūpes iestādi Reģi, plkst. 13.00 vēstures muzejā tiksies ar trīs suitu pagastu – Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku – pašvaldību vadītājiem, etniskās kultūras centra Suiti pārstāvjiem, folkloras pētnieci profesori Janīnu Kursīti. Valsts prezidente iecerējusi apspriest suitu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Kurzeme ir V.Vīķes-Freibergas mātes dzimtā puse, un par suitu dziesmām un novada savdabību prezidente dzirdējusi jau bērnībā. Kā saglabāt vēsturisko identitāti un vienlaikus panākt pagastu attīstību, kā tradīcijas savienot ar mūsdienu vērtībām un kā šo procesu ietekmēs administratīvi teritoriālā reforma – tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem prezidente cer rast atbildes. Pēc tikšanās Alsungā prezidente plāno apskatīt arī Turlavas Ķoniņciemu.

---

Juris Lipsnis

2007. gada 8. marts.
Raksts paņemts no