ubenis (Lyrurus tetrix) ir ļoti skaists, vistveidīgo kārtas, fazānu dzimtas purva putns. Rubenis jeb teteris ir vidēji liels putns ar īsiem izliektiem spārniem. Sver līdz 1,5 kg. Rubeņu tēviņš viscaur melns ar zilganu lāsmojumu, vienīgais šāda lieluma sauszemes putns ar baltu šķērsvītru uz spārniem. Cietās, melnās spalvas zilgani spīguļo. Aste ar platu rakstu un tās spalvas sagriezušās gredzenos uz divām pusēm kā lira un spārnu gali žilbīgi spoži. Baltas ir arī paduses un zemaste. Acis spoži melnas, virs acīm lielas, kuplas, kvēlojošas, asinssārtas uzacis. Rubeņu gailim lidojumā aiz astes redzamas izstieptas kājas un tā siluets ir līdzīgs laucim.
————————————————————————
Rubeņu māte ir mazāka, brūnraiba, līdzīga medņu mātei, bet ir rūsganāka un ar izteikti šķeltu asti. Rubeņu mātei nav rūsgana laukuma uz guzas, medņu mātei ir. Rubeņu mātei lidojumā aste ir šķelta un iztraucēta tā parasti aizlido tālu prom.
Dažādu vistveidīgo putnu starpā vērojami krustojumi. Visbiežāk sastopams ir hibrīds, rubeņu tēvam un medņu mātei pārojoties – raķelis, kas var līdzināties kā vienai, tā otrai sugai. Raķeļa ārējā izskatā ir jauktas rubeņa un medņa raksturīgākās iezīmes. Uzskata, ka raķelis ir neauglīgs. Raķeļu tēviņi parasti novērojami rubeņu riestos, retāk medņu riestos. Raķeļi ir lielāki, stiprāki par rubeņu gaiļiem un tādēļ izjauc normālu rubeņu riesta norisi.
Rubenis sastopams ļoti plašā teritorijā Eiropas un Āzijas mežu un meža stepju joslā. Ziemeļu pierobežas areālā un kalnos dzīvojošie putni veic nelielus sezonālus klejojumus. Latvijā rubeņi apdzīvo galvenokārt bērzu un jauktas audzes, kas mijas ar laukiem, ganībām, izcirtumiem, sūnekļiem un degumiem.
Martā, kad vēl nav nokusis sniegs, savus «kāzu rituālus» uzsāk rubeņi, tad arī viņus visvieglāk var ieraudzīt. Riests sākas pirms saules lēkta. Gaišajā naktī pirmās ierodas rubeņu vistas, dažas uz zemes, citas satupušas kokos. Tās uzturas riesta perifērijā atsevišķi vai nelielās grupiņās. Rubeņi ir poligāmi putni – katra vista var pāroties ar vairākiem gaiļiem un otrādi. Rubeņu riests ir grūta cīņa, jo vistas izvēlēsies par partneri tikai visdrosmīgāko, izveicīgāko un visstiprāko. Riestošanai raksturīga šņākšana, «rubināšana», dažādu pozu demonstrēšana un riestojošo gaiļu cīņas. Barvedis (bez tā riests izjūk) pirmais nolaižas noras vidū, apskata riesta vietu, novērtē rubeņu vistas, noliec kaklu pie zemes, lepnā aste izslienas gaisā, bet slīpie spārni skar zemi un sāk «rubināt». Riests sākas ar barveža signālu – skaļu šņācienu. Tad, atsizdamies ar stiprajām kājām pret zemi, nolaižas citi gaiļi. Sabozuši visas spalvas, astes kā vēdekļi. Cīnās pa pāriem. 
Rubina, šņāc, liecas pie zemes un palecas, tuvojas viens otram, knābi pret knābi un pretiniekam tieši sejā: čuš-ši! – nikns šņāciens. Gaiļi pielec un iecērt, atlec un atkal abi pielec viens otram klāt, sitas ar spārniem, ka plīkšķ vien, tad saķeras gaisā. Sitiens, vēl sitiens, abi nokrīt zemē, atlec katrs uz savu pusi. Pirmos saules starus gaiļi sagaida klusēdami un pēc īsās atpūtas tie atkal sāk lēkāt, šņākt, rubināt līdz pusdienlaikam. Katrs gailis izkaro savu iecirkni, pa kuru, demonstrēdams sevi, balto asti izpletis, lēkādams un sizdams spārnus, tas lēnām pārvietojas. Uz riesta iecirkņu robežām, satiekoties gaiļiem, iznāk kautiņš. Gaiļi sparīgi skrien cits citam virsū, ka spalvas vien pajūk. Vājākais gailis aizbēg. Reizēm pretinieki ir drosmīgi, strauji un negrib padoties. Kautiņā tiek salauztas pāris stipro spārnu spalvu un ievainotas uzacis tā, ka tek asinis. Dzirdēti gadījumi, kad spēcīgākais, jaunais gailis nositis veco gaili. Ap pusdienlaiku putni riesta vietu atstāj. Ja riestu netraucē, vieta gadu no gada paliek pastāvīga.
Vēl 20.gs. vidū Latvijā bija lieli riesti, kur vienkopus pulcējās vairāki desmiti gaiļu, taču tagad tādi izzuduši. Rubeņi sākuši riestot izklaidus (gailis no gaiļa pa gabalu) vai riesto kokos. Tas tāpēc, ka ir zems populācijas līmenis un putnus bieži traucē mednieki. 
Ligzdai rubeņu māte izvēlas sausāku vietu zem kāda kadiķa vai krūma riesta tuvumā. 9-12 gaišu, brūnraibu olu lielais dējums blakus kuplam melleņu vai zileņu krūmam ir jau aizperēts, bet gaiļi vēl joprojām rubina, neizrādīdami ne mazāko interesi par saviem pēctečiem. Netālu no ligzdas ir meža zemenāju un citu ogulāju platības, kur barojas izvestie cālīši. Rubeņi ir ļoti jūtīgi pret mitrumu un zemu temperatūru dēšanas un perēšanas laikā. Mazuļi ir ligzbēgļi un jau nedēļu veci tie spēj nedaudz lidot. Jaunuļi turas kopā līdz septembrim. Rubeņu māte ar bariņu pūkainu cālīšu barojas ar kukainīšiem, ogām. Briesmām draudot, māte iekvakšķinās un visi jaunie acumirklī pazūd: guļ nekustoties, cieši pieplakuši pie zemes.
Rubenis ir augēdājs, vasarā nelielā daudzumā ēd skudras un citus kukaiņus. Parasti pārtiek no melleņu, zileņu, brūkleņu un citu ogulāju ogām, lapām. Ēd kadiķu ogas, bērzu un alkšņu spurdzes, sēkliņas un pumpurus. Mazliet ēd priežu skujas un labības graudus.
Augusta beigās rubeņi sāk lasīties baros. Barā ir rubeņu gaiļi ar stingrajām spalvām, rūsganās, raibiņās vistas un jaunie putni. No koku zariem bars trokšņaini lido uz ogu mētrām. Dažs knābā cietās, sarkanās brūklenes, cits, ar kājām atkārpījis zāli, rij sīkos oļus. Oļi veicina gremošanu un sasmalcina muskuļkuņģī cieto barību. Pēc maltītes bars trokšņaini salido bērzu galotnēs. 
Rubeņu rubināšanu var dzirdēt arī rudeņos, bet tas ir mazāk izteikts nekā pavasarī. Jaunie gaiļi cenšas sevi izrādīt, dižojas veco gaiļu priekšā. Vecie rubeņi jau tad novērtē jaunos pretiniekus.
Ziemas mēnešos rubeņi turas baros. Pārtiek galvenokārt no bērzu spurdzēm. Parasti guļ sniegā. Viss putnu bars no kokiem iekrīt sniegā, izveido zem sniega katrs savu nelielu alu un guļ. Atkušņu un pēkšņi uznākoša sala laikā putni bieži iet bojā, jo nespēj izkļūt no sērsnas apakšas.
Latvijā rubeņu skaits turpina samazināties. Tas sākās jau 30.gadu beigās, jo tika medīti uz nebēdu. 1970. gadā Latvijā bija uzskaitīti 44 470 rubeņu, bet 1980. gadā – 18 200 rubeņu.
Krustkalnu rezervātā 1980. gados rubeņu bija daudz. Dažos riestos bijuši 8–10 gaiļi. 1985. gadā Teiču rezervātā bija saglabājies viens no lielākajiem Latvijas rubeņu riestiem ar apmēram 40 gaiļiem. 1990.gadu sākumā rubenis no rezervāta teritorijas gandrīz izzudis lielā mežacūku skaita dēļ. 1997.gadā redzēti tikai 2 riestojoši gaiļi. 
Gaujas Nacionālā parka teritorijā 1984. gadā uzskaitīti 52 rubeņu gaiļi un 72 vistas. Tagad nelielā skaitā ligzdo Sedas purvā un tā apkaimē. 2001.gada maijā Latvijā uzskaitīti 22 340 rubeņi un 1349 riesti. Rubeņu skaits samazinās:
pieaugošās plēsēju un mežacūku darbības rezultātā, jo putnu sapulcēšanās signāli piesaista plēsējus;
piemērotu dzīves vietu (purvu, ganību) saimnieciskā apgūšana;
ilgus gadus praktizētā aplamā medīšana pavasara riestos, riests tiek iztraucēts un bieži arī izjaukts.
Eiropas valstīs rubeņus pavasara riestos aizliegts medīt, bet daudzviet rubeņu atlicis tik maz, ka tos vairs vispār nemedī.
Raksts paņemts no http://videsvestis.lv/
Fogrāfijas no http://www.focusgallery.nl/Korhoen-by-Simone-Gerard