Pāris desmitu folkloras kopu no visas Latvijas un arī tālākām zemēm – Udmurtijas un Horvātijas – sestdien pieskandēja Suitu novadu.
Vietējiem – Alsungas Suitu sievām, Jūrkalnes Maģajiem suitiem un Gudenieku suitiem bija sarežģīts uzdevums: veidot no tik atšķirīgajiem viesiem vienotu saimi trijās vietās: Basu pamatskolā – Biržu saimi, Alsungas pagastā pie Zvirgzdu ezera – Ezermaļu, bet Jūrkalnē – Vēverleju saimi. Pie tam katrai saimei bija jāiemāca kopīgs priekšnesums vakara koncertam Alsungas Ziedlejā.
Ja reiz atver sirdi, tad pa īstam
Biržos namamātes lomā iejutās Gudenieku pašvaldības priekšsēde Daina Bērende un folkloriste Lidija Jansone, muižas parkā notika īsts koncerts ar daudziem skatītājiem. Pēc koncerta, kas bija veltīts kāzu tradīcijām, viesi tika izvadāti pa pagasta skaistākajām vietām, vislielāko interesi un pat sajūsmu raisīja kadiķu audze. Kopīgajam priekšnesumam tika izvēlēta Mazs bij’ tēva novadiņ(i)s, ko vakara koncertā, kājās pieceļoties, dziedāja arī skatītāji, horvātu viesi pat apjautājās, vai tā ir valsts himna.
Savukārt Suitu sievas bija izvēlējušās citādu viesu uzņemšanu. Lai pēc saspringtā darba cēliena uzkrātu spēkus, ciemiņi pie klātiem galdiem Zvirgzdu ezera krastā tika pacienāti ar skābeņu zupu, visiem bija iespēja nopeldēties, diemžēl izpalika izbrauciens ar laivām, jo ezerā pūta stiprs vējš. Namamātes gods un rūpes tika Inesei Tauberei, ciemos ieradās arī pats pagastvecis Gunārs Bloks. Suitu sievas nelika mieru ciemiņiem, pat ēdot tiem bija jāklausās trāpīgas apdziedāšanās dziesmas. Kopīgi tika apgūta dziesma Rīgā iešu es, māmiņa!
Jūrkalnē, pūšot brāzmainam ziemelim, jūra rādījās nemīlīga, bet to atsvēra siltā uzņemšana, kur piedalījās Jūrkalnes pagastvecis Māris Dadzis. Ilga Leimane, Alsungas un Jūrkalnes suitu vadītāja, viesiem parādīja gan Jūrkalnes lepnumu – stāvkrastu, gan izvija kopīgu dejas soli pa Vēverleju apkārtni, bet pēc kopīgi baudītas zivju zupas jūrā tika laista ziedu laiva – kā piekrastes ļaužu pateicība jūrai par to, ka tā dod dienišķo iztiku un saudzē cilvēkus.
Bija arī piemiņas brīdis kapos jūrkalniekam Augustam Lācim, kura vākto folkloras mantojumu tagad izmanto Jūrkalnes folkloristi. Lai nejauktu galvu ārzemju viesiem, kopīgi tika iestudēta nevis dziesma, bet gan deja Krauklīt’s sēž ozolā.
Ilga Leimane teica, ka darīts viss, lai kliedētu mītu par kurzemniekiem kā nelaipniem, neviesmīlīgiem un skopiem ļaudīm. Viņa uzskata, ka mēs gan esam skarbi, bet toties patiesi, un nekad netēlojam laipnību. Ja reiz kurzemnieks atver savu sirdi svešiniekam, tad – pa īstam.
Vakarā visas trīs saimes satikās Alsungā, kopējā gājienā no skolas līdz Ziedlejai rādīja gan to, ko iemācījās dienā, gan katra savu priekšnesumu. Noslēgumā visi griezās zaļumballē.
Tradīcijas joprojām dzīvas
Starp viesiem Biržos bija arī Krievijas autonomās republikas Udmurtijas folkloras ansamblis. Udmurtija atrodas Krievijas vidienē, Urālu kalnu rietumu pusē. Udmurti pieder somu – ugru tautu grupai, līdz mūsdienām saglabājuši valodu un tradīcijas. Kā teica viesi, viņi pamanījuši, ka latvieši cenšas atjaunot savas tradīcijas, bet pie viņiem tās joprojām esot dzīvas.
Ne tikai festivālos, bet arī svētkos tiekot vilkti tautastērpi, kuri ļoti līdzīgi igauņu un somu tērpiem. Viņu ciemā Karamaspeļga, kur esot ap 200 sētu, sadzīvojot pareizticība ar pagānisma tradīcijām – piemēram, Lieldienās vienu dienu tiekot dziedātas garīgās dziesmas, bet otrajā svētvietā vārīta īpaša biezputra, ko pēc tam ar pajūgu atved uz ciemu kopīgam mielastam, ēdienu ziedo arī senajiem dieviem.
Esot arī īpašs rituāls, ar kuru viss ciems izvada puišus armijā, to savām acīm redzēja arī skatītāji Ziedlejā. Ikviens no rituāliem, ko rāda Udmurtijas folkloras ansamblis, joprojām ir tālā ciema ļaužu ikdienas dzīves sastāvdaļa. Folkloristi pieminēja arī darbu kolhozā, kas mums jau šķiet kaut kas tāls un sen pagājis.
Vēl atmiņā atausa ne tik senā padomijas dzīve, kad arī Latvijā bija viens vienīgais pareizais viedoklis: Kurzemnieka sarunā ar bajānistu, ikdienā kluba vadītāju, pēkšņi iejaucās kāda dāma, kas sevi nosauca par ciema administrācijas vadītāja vietnieci. Viņa pārņēma sarunas pavedienu, un šķita, ka tas tika darīts, lai intervējamais nesarunātu ko nepieņemamu oficiālajai nostājai.
Kuriozu jautājumu kāda udmurtiete uzdevusi Alsungas kultūras nama vadītājai Guntai Matēvičai. Viņa vaicājusi, vai Latvijā nātres nemaz neaugot, ka nekur neredz sazēlušas. Kad Gunta atbildējusi, ka tās tiekot pļautas, viešņa brīnījusies, ko tad latvieši dodot cūkām, ja ne nātres? Beigās viešņa noteikusi, ka latvieši nu gan esot čakla tauta, ja nātres pļaujot tāpat vien.
Izjūt Latvijas dabu
Savukārt otri tālo zemju viesi – folkloras ansamblis Broda uz festivālu bija mērojis ceļu no Horvātijas pilsētas Slavonski Broda, kurā esot ap 60 000 iedzīvotāju. Horvāti pārstāvēja folkloras klubu, kurā ir ap 300 biedru. Klubs dibināts 1948.gadā, tajā darbojas tikai bērni un jaunieši, kas sadalīti vecuma grupās.
Vaicāts, kāpēc klubā ir tikai jaunieši līdz 22 gadiem, organizācijas prezidents Josips Perčevičs atbildēja, ka parasti šajā vecumā jaunieši sāk studijas augstskolā citās pilsētās. Tomēr kluba biedri folkloru neaizmirst, daudzi, kas gados vecāki, dzīvojot lauku ciemos, kur paši vadot kopas.
Katru gadu Broda piedaloties kādā ārzemju folkloras festivālā, kur regulāri satiekot arī pa kādai latviešu kopai. Horvāti iepriekš dziedājuši Balticas 2002. un 2004. gada festivālā un droši varot apgalvot, ka baltiešu rīkotie esot visaugstākā līmeņa saieti. Latvijā horvāti ieradušies, kad pie mums valdīja stipra svelme, kas tik ierasta viņu dzimtenē.
Atbraucot līdz Jūrkalnei, viņi sapratuši, ko nozīmē spirdzinošs un pat auksts ziemeļu vējš. Horvātu jaunieši tomēr ar sajūsmu metās lielajos viļņos. Viņu Adrijas jūra esot mierīga, ar vismaz 28 grādus siltu ūdeni. Koncertā viņi dejoja stīgu instrumentu (ģitāras, kontrabass u.c.) grupas pavadījumā, viņu melodijas rosināja iztēli par siltiem, mierīgiem vakariem pie dienvidu jūrām.
Pēc festivāla viesi dosies 2000 km tālajā atceļā, vienu dienu atpūšoties un koncertējot pie draugiem Polijā.
Juris Lipsnis
2006. gada 17. jūlijs.
Raksts paņemts no
