Psihologa konsultanta darba supervīzija: būtība, svarīgākās funkcijas un nozīme.
Diezgan bieži nākas sastapt pietiekami pieredzējušus un kompetentus psihologus, kurus māc šaubas par sevi un savām iespējām. Viņi sūdzas par iztukšotības izjūtu, par vainas izjūtu savas nespējas dēļ kaut ko dot citiem. Reizēm tas pat var izpausties kā negatīvisms un cinisms pret klientiem. Fiziskā un psihiskā izsīkuma stāvoklis, kam raksturīga emocionālā pārsātinājuma izjūta, vājāks emocionālais fons vai vienaldzība, ir pazīstams arī speciālistiem iesācējiem. Saskaroties ar reālo īstenību, kas bieži vien neatbilst jaunā speciālista gaidām un iecerēm, viņš sāk pārdzīvot emocionālu šoku un pēc 2–4 darba gadiem jūtas vīlies sevī un savā darbā. Līdzīgus stāvokļus raksturo tā saucamais “izdegšanas sindroms”. Šāda stāvokļa svarīgākais profilakses veids būtu regulāra supervīzija – individuāla vai grupā. Supervīzija – tā ir arī iespēja apzināties savu profesionālo un darba pozīciju, pārdomāt gan savas veiksmes, gan grūtības, atklāt “baltos plankumus” savā profesijā, atrast optimālus darbības veidus katrā konkrētā gadījumā. Turklāt supervīzija ir svarīga ne tikai psihologiem, bet arī sociālajiem darbiniekiem un vēl dažu citu profesiju pārstāvjiem.
Šī raksta galvenais mērķis – sniegt pilnīgāku priekšstatu par supervīzijas nozīmi un iespējām palīdzēt speciālistiem apzināties psiholoģiskās gatavības īpatnības supervīzijas saņemšanai un tās grūtības, ar kurām profesionālis sastopas, uzsākot supervīzijas darbu.
Psiholoģiskajā literatūrā supervīzijas būtība tiek raksturota dažādi:
• kā atbalsta forma, kuras laikā konsultants var koncentrēties uz savām grūtībām darbā ar klientu (Hawkins, Robin);
• kā savstarpēji bagātinoša divu personu mijiedarbība, kad kāds cilvēks – supervizors mēģina padarīt otru – supervizējamo efektīvāku palīdzības sniegšanā citiem cilvēkiem (Hoss);
• kā iespēja aizstāvēt klienta intereses (no britu konsultēšanas asociācijas supervīzijas noteikumiem);
• kā iespēja dalīt atbildību par savu darbu ar supervizoru (Williams);
• kā apmācības un profesionālās attīstības turpinājums (atbilstoši Eiropas Psihologu asociāciju federācijas prasībām).
Supervīzijai ir vairākas pamatfunkcijas (Kadushin, Proctor).
1. Izglītojošā vai veidojošā funkcija – saistīta ar supervizējamo prasmju, sapratnes, spēju attīstību.
Supervīzija var palīdzēt konsultantam labāk saprast klientu, labāk apzināties arī savas reakcijas pret klientu, saprast mijiedarbības dinamiku ar klientu, izpētīt savas intervences un to secību, atrast citus darba veidus ar šo un līdzīgām situācijām.
2. Atbalstošā vai stimulējošā funkcija – speciālista spēja noturēties pret distresa iedarbību, sāpēm un zaudējuma izjūtām, ko pārdzīvo klients, tā ir “izdegšanas sindroma” profilakses iespēja.
Supervizējamais mācās apzināties to, kā klienta jūtas iedarbojas uz viņu, mācās tikt galā ar jebkuru klienta reakciju.
3. Virzošā vai normatīvā funkcija – stereotipu, kļūdu, arī trūkumu un vājo vietu atrašana un atklāšana psihologa darbā, kā arī atbilstības ētikas principiem ievērošana.
Atkarībā no supervīzijas grupas sastāva un kontakta ar supervizoru supervīzija var būt vairāk fokusēta uz vienu no aprakstītajām funkcijām. Tādā gadījumā supervīzija var būt vai nu galvenokārt mācību (praktizējošiem studentiem vai apmācāmiem konsultantiem, kas atrodas skolēna lomā), vai pārraudzības tipa (speciālistiem iesācējiem, kam nepieciešams atbalsts un virzošā funkcija), vai virzoša (kad supervizors vienlaikus ir arī supervizējamā priekšnieks, piemēram, krīzes centrā), vai konsolidējoša (pieredzējušiem kvalificētiem speciālistiem).
Tas nozīmē, ka supervīzija profesionāliem konsultantiem sniedz vairākas iespējas:
• profesionāļa rūpes par sevi, savu stāvokli un darba spējām;
• iespēju novērtēt savas darbības rezultātus, jo tas ne vienmēr ir redzams un ne vienmēr ir skaidrs, kā novērtēt darba efektivitāti;
• iespēju ieraudzīt savas vājās vietas darbā un savstarpējo atkarību attiecībās ar klientu;
• savu motīvu un vajadzību apzināšanos, jo reizēm konsultants neapzināti izmanto citus savu mērķu sasniegšanai un neaizrāda viņiem uz to, ko nevar paciest sevī;
• iespēju ieraudzīt potences klientos, viņu personības resursos, jo reizēm konsultanta palīga loma pataisa viņu par “glābēju”;
• vienu no labākajiem veidiem iemācīties pieņemt klientu negatīvās jūtas, atklājot viņu dabu un būtību;
• iespēju labāk izmantot savu potenciālu – plānot darba apjomu, mainīt neapmierinošos uzvedības paternus;
• izdevību būt atvērtam pret jauno, pastāvīgu pašapziņas attīstību un profesionālo izaugsmi;
• iespēju veidot sevī iekšēju supervizoru.
Ne velti Smits (Smith) teicis: “Jūs nevarat apgūt psihoterapijas mākslu, lasot grāmatas, strādājot ar datoru, aplūkojot videoierakstus un pārcilājot papīrus, šī māksla ir jāapgūst dziļā iekšējas saskarsmes procesā ar citiem cilvēkiem.[..] Pārraudzība (supervizēšana) – tā ir anahronisms mūsdienu pasaulē, jo tā ir saistīta ar mutisku tradīciju, apslēpto zināšanu nodošanu.”
Supervīzijas atšķirība no psihoterapijas un konsultēšanas
Lai raksturotu supervīzijas specifiku, ir nepieciešams nošķirt supervīziju no psihoterapijas un psiholoģiskās konsultēšanas. Turklāt ir svarīgi saprast to, cik lielā mērā supervīzijas procesam ir jābūt personiskam. Psihoterapija un supervīzija realizējas situācijā, ko raksturo mērķtiecība, diādiskums, konsultatīvisms un nepārtrauktība (Jakobs, David, Meyer). Tomēr supervīzijas situācija atšķiras no psihoterapijas un psiholoģiskās konsultēšanas (Jakobs, David, Meyer).
1. Supervīzijā ir nepieciešams sniegt palīdzību vairākām personām – supervizējamam, klientam, bet bieži arī mācību, medicīniskai vai psiholoģiskai iestādei.
2. Konsultantu parasti izvēlas klients, bet supervizorus nozīmē profesionāla apvienība vai sabiedriska organizācija (profesionāla organizācija), vai administratīva iestāde.
3. Parasti klienti var pārtraukt terapeitiskās attiecības pēc savas iniciatīvas, bet supervizējamais darba ciklu pārtraukt nevar. Tāpēc izvēles iespējas klientam un supervizējamam atšķiras.
4. Supervīzijas dialogā netiek sīki iztirzāta ne personiskā, ne profesionālā biogrāfija, netiek analizētas attiecības starp supervizoru un konsultantu. Supervīzijā tiek apspriestas tikai ziņas par konsultanta uzvedību un darbību terapijas sesijās, viņa iespaidi un priekšstati par klientu, kuri balstīti uz reāliem vērojumiem, un profesionāļa sava gadījuma prezentācijas īpatnības, kas būtu vērojamas tiešā veidā.
5. Supervīzijas mācību mijiedarbībā supervizējamā emocijām nevajadzētu ieņemt centrālo vietu, bet tajā pašā laikā nepieciešams kopīgi pārrunāt konsultanta emocionālo reakciju uz klientu un psihoterapijas procesu. ”Supervīzijas mērķis – terapeitus iesācējus padarīt par pieredzējušiem terapeitiem, nevis par pieredzējušiem klientiem. Terapijas iziešana vēl nenodrošina tās apgūšanu.” (Mid) Konsultantam, balstoties uz dialogu ar supervizoru, ir jāiemācās refleksīvās domāšanas un pašanalīzes prasmes:
• savaldīt, noteikt un izanalizēt konkrētu emociju sevī pašā un sasaistīt to ar notiekošo terapeitisko procesu,
• tikt galā un izanalizēt jebkuru iekšēju emocionālu rezonansi, kas rodas konsultēšanas procesa dēļ vai kā atbilde uz to.
Turklāt tiek apskatīts nevis pats afekts un tā daba, bet gan konsultanta darbības iespējas gadījumos, kad parādās sakaitinātība, apjukums, neveiklība utt. Personiskas dabas materiālu supervīzijas sesijā būtu jāiekļauj tikai tad, ja tas tiešā veidā iespaido konsultanta profesionālo darbu ar klientiem, supervīziju attiecības vai speciālists izjūt to iespaidu.
Apzinātai afektu apvaldīšanai jāiet roku rokā ar konsultanta prasmi noteikt konkrētā brīža izjūtas – niknumu, bezspēcību, skumjas…
Supervīzijas telpa
Supervīzijā savstarpējās attiecībās sevišķi svarīga ir supervizējamā drošības izjūta un pārliecība. Pirmkārt, nepieciešams radīt pārliecību, ka dialogs risināsies situācijas mērķu noteiktajās robežās un citi jautājumi netiks apspriesti. Otrkārt, jābūt pārliecības izjūtai par supervīzijas attiecību drošību, piemēram, lai supervizējamais, paziņojot par saviem trūkumiem, var sagaidīt objektīvu attieksmi pret sevi, un tas viņam nedarītu kaunu un viņu nepazemotu. Kad psihoterapijā un supervīzijā parādās kauna un vainas izjūta, labvēlīgai attieksmei pret supervizējamo ir īpaši svarīga nozīme (Lewis). Supervīzijas telpas drošību nosaka arī darba konfidencialitātes princips. To precīzi definējis E. Viljamss (Williams): “Supervīzijas vide kalpo par konteineru emocionālajām vētrām, distresam, izmisumam, kas saistīts gan ar cilvēci kopumā, gan ar savu personu, bet tā kalpo arī saprātīgai plānošanai un stingram savstarpējam vērtējumam. Tā ir eksperimentēšanas vieta, kurā terapeiti pēta tos pašus procesus, kuros viņi piedalās.”
Supervīzijas vide ir stabilizējoša konsultantiem, tāpēc ka tā dod iespēju dalīt atbildības nastu smagi slimu un bīstamu pacientu gadījumā.
Kas speciālistu traucē saņemt supervīziju
Kaut gan supervīzijas efektivitāte ir acīmredzama, tomēr pastāv jautājums – kas tad īsti traucē speciālistu pieņemt atbalstu un saņemt supervīziju? Bieži pretestība pret supervīziju saistās ar bailēm no kritikas un aizsardzību pret nosodījumu, – kaut arī ir pietiekami skaidrs, ka visstingrākais tiesnesis mitinās cilvēkā pašā. Nespēju pieņemt palīdzību un atbalstu var paust konsultanta grūtības atzīt savu potenciālo ievainojamību un izjust vajadzību pēc supervīzijas. Jo viņa palīga loma attiecībās ar klientu ir pretrunā ar šādu pozīciju. Kaut kas līdzīgs reizēm notiek arī ar varbūtējiem klientiem vīriešiem, kad cilvēks nešaubīgi turas pie dzimumu stereotipa. Profesionālim vai apmācāmajam pilnīgākas informācijas trūkums par supervīziju rada grūtības novērtēt šo atbalsta veidu un, iespējams, kļūst par vēl vienu izvairīšanās iemeslu. Jācer, ka šis raksts kaut kādā mērā kompensēs šo zināšanu trūkumu.
Reizēm par šķērsli supervīzijas darbā var kļūt iepriekšējā supervīzijas pieredze. Ja tā ir bijusi neveiksmīga, tad rodas piesardzība, bet, ja tā ir bijusi veiksmīga, var traucēt salīdzinājums: “Neviens nav tāds kā iepriekšējais supervizors.” Tas bieži vien liecina par grūtībām saskarsmē ar autoritātēm, kad supervizors tiek uztverts kā persona, kas spēj atrisināt visu vai– gluži pretēji – nekam neder. Tas var būt par iemeslu nepamatotām gaidām no supervizora un supervīzijas.
Iespējamās supervizora lomas
Ko var gaidīt no supervizora? Kuras lomas realizē “labs supervizors”? Pēc E. Viljamsa domām, labs supervizors ir kaut kas vairāk par klīniskās informācijas servisu. Supervizors, tiekoties ar supervizējamo, var ieņemt dažādas lomas:
• konsultanta fasilitatora lomu, kurš sniedz atbalstu,
• skolotāja lomu, kurš palīdz supervizējamam mācīties un attīstīties,
• eksperta lomu, kurš uzņēmies atbildību par to, ko supervizējamais dara ar klientu,
• organizatora lomu, kurš uzņēmies atbildību tās organizācijas priekšā, kas bijusi supervīzijas ierosinātāja.
Tas, cik daudz supervizors savā darbā izmanto katru no šīm lomām, ir atkarīgs no supervīzijas mērķa un supervizējamā reālās profesionālās pieredzes.
Supervīzijas sesijas darba formas
Supervīzijas sesijas darba forma var būt atkarīga gan no konkrētās supervīzijas mērķa un virzības, gan no supervizora teorētiskās pozīcijas, gan arī no reālā kontrakta ar supervizējamiem. Vienā variantā sesija būs veltīta vienam konsultāciju gadījumam, citā, sevišķi grupas un jo īpaši mācību variantā, – tiks apspriests darbs ar vairākiem klientiem. Vienā gadījumā supervizējamais iesniegs darba fragmenta stenogrammu (vai audio un video ierakstu), citā – vienkārši izstāstīs par savu darbu. Darba cikla sākumā ir jāvienojas par to, vai supervizējamais informēs supervizoru un grupu par sava darba turpinājumu ar iepriekš apspriesto gadījumu vai arī par savu jauno klientu. Svarīgi tikai, lai tipiskā darba sesijas forma būtu noteikta supervizora kontraktā ar dalībniekiem un darbā ar grupu vai diādi (individuālās supervīzijas gadījumā) tā saglabātos nemainīga noteikta laika periodā (parasti vienu mācību vai kalendāro gadu). Līdz supervīzijas sākumam svarīgi apspriest ne tikai supervīzijas sesijas darba formu, bet arī tās struktūru, dalībnieku gaidas, supervizora un supervizējamā atbildību, kā arī darbības ētiskos principus un darba apstākļus (darba ilgumu un periodiskumu, darba vietu, apmaksu, sertifikāta saņemšanas noteikumus par supervīziju).
Supervizējamā atbildība
Inskips un Proktors (Inskipp, Proctor), ņemot vērā speciālista ievirzi uz aktivitāti, ir piedāvājuši šādu supervizējamā atbildības loku:
• praktisko jautājumu noteikšana, kuros viņam nepieciešama palīdzība;
• spējas palielināšanās atklāti dalīties savās jūtās,
• gaidāmās reakcijas noteikšana, savu gaidu apzināšanās;
• nosodīšanas, attaisnošanās un aizsardzības tendenču pamanīšana un vērošana;
• lielāka uzmanība pret jebkuru organizatoriska rakstura vienošanos, kas iespaido klientus un supervizējamos;
• atvērtība pret atgriezenisko saikni;
• spējas attīstība atgriezeniskās saiknes veida noteikšanai, kura būtu noderīga supervizējamajam.
Supervīzijas efektivitāte var palielināties tikai supervizora un supervīzijas dalībnieku kopīgu centienu rezultātā. Supervīzija – tas ir savstarpēji radošs process, kas balstīts uz attiecībām.
Kāda supervīzija ir nepieciešama un vēlama jums
Laiku pa laikam ir svarīgi apstāties un padomāt, kāda supervīzija būtu nepieciešama un vēlama tieši jums – ņemot vērā to, ko jūs jau protat. Iespējams, R. Houkinsa un R. Šoheta (Hawkins, Shohet) piedāvātie jautājumi palīdzēs jums saskatīt lielākas supervīzijas un atbalsta saņemšanas iespējas un nepieciešamību.
• Kādas ir jūsu īpašās vajadzības pēc supervīzijas, un kā jūs tās varat apmierināt supervīzijas gaitā?
• Cik liela ir jūsu atvērtība pret supervīziju un atgriezenisko saikni? Ja tās nav pietiekami, tad ko jūs varat darīt, lai kļūtu atvērtāks (-a) pret komunikāciju?
• Vai jūs baidāties no nosodījuma un vērtējuma? Vai jūs esat mēģinājis (-usi) noskaidrot šo bažu pamatu?
• Vai jūs varat turēties pretī savam supervizoram un sniegt viņam atgriezenisko saikni? Ja ne, tad kas jūs traucē?
• Kādas aizsardzības programmas jums ir tieksme izmantot? Ko jums vajag, lai virzītos tālāk?
• Vai jūs mēģināt vainot citus, kad pats (-i) neesat spējīgs (-a) to mainīt?
• Vai jūs esat gatavs (-a) lielākai vienlīdzībai supervīzijas attiecībās un – tātad – arī lielākai atbildībai?
Labas supervīzijas attiecības ir labākais no mums zināmajiem veidiem, kā pārliecināties par to, ka mēs paliekam atvērti paši sev un mūsu klientiem.
Autors: Natālija Ivanova
Psiholoģijas pasaule (2003/09)
www.psihologijaspasaule.lv
