Dominikānas Republika
Galvaspilsēta: Santo Domingo
Teritorija: 48 730 km2
Iedzīvotāji: 8,3 milj.
Vietējais laiks: GMT – 3
Valūta: Dominikas peso , 1DOP= 100 sentavo. Valstī oficiāli apgrozībā ir tikai vietējā valūta. Ārzemju valūtu var apmainīt viesnīcās un bankās, kuras strādā no 8:00 līdz 15:00
Valoda: valsts valoda ir spāņu, uz robežas ar Haiti ir saglabājusies franču valodas ietekme, kalnu reģionos, kur kādreiz ir imigrējuši vergi no ASV dienvidu štatiem, sarunājas angļu valodā, piemēram San Pedro de Macoris un Samanā. Lielākā daļa Dominikānas iedzīvotāju, kuri strādā tūrisma biznesā runā angļu, vācu vai itāļu valodās.
Reliģija: 95% katoļi
Elektrība: spriegums tīklā 110 V, ir nepieciešams adapteris rozetēm.
Svētku un izejamās dienas: 1., 6., 21., 26. janvāris, 27. februāris, 15. aprīlis, 1. maijs, 16. jūlijs, 16. augusts, 24. septembris, 12., 24. oktobris, 1. novembris, 25 decembris
Veikali, darbalaiki: veikali darbadienās strādā no 9:00 līdz 12:00 un no 15:00 līdz 18:00. Izejamās dienās darbalaiks atkarīgs no veikala profila.
Klimats: mēreni tropiskais, lietus sezona ilgst no pavasara beigām līdz rudens sākumam, kad ir iespējami bieži, bet īslaicīgi nokrišņi. Pats karstākais mēnesis ir augusts. Pārējos mēnešos sauss, silts un saulains laiks. Vidējā gaisa temperatūra no janvāra līdz maijam ir ap +24°С, no jūnija līdz decembrim ap +26-27°С, izņemot augustu, kad ir +29°С. Ūdens temperatūra ziemā +26-27°С, vasarā +29-31°С. Labvēlīgākais laiks Dominikānas apmeklējumam ir periods no decembra līdz aprīlim.
Lielākās pilsētas: Santo Domingo, Santiago,
Kādēļ jabrauc uz Dominikānas Republiku:
Dominikānas Republika aizņem pusi no Haiti salas, kura atrodas starp Kubu un Jamaiku. Tā ir paradīze zemes virsū ar 8,3 miljoniem dzīvespriecīgu iedzīvotāju, bagātu kultūrvēsturisko mantojumu, izcilām pludmalēm un pašu pilnīgāko viesnīcu struktūru Karību salās. Kad 1492. gadā Kristofers Kolumbs atklāja šo, vienu no Antiļu salām, kuru nodēvēja par Espanjolu, viņš rakstija ziņojumā Spānijas karalim: "Šī zeme ir tik lieliska, ka trūkst vārdu, lai to aprakstītu". Dominikānas pilsētas ir vienas no vecākajām Amerikas kontinentā un līdz mūsdienām ir saglabājušas savu bagāto koloniālo mantojumu. Bet, protams, pats lieliskākais šajā zemē ir tās pludmales,- salu ieskauj Atlantijas okeāns ziemeļos un Karību jūra dienvidos. Kopējais piekrastes garums ir ap
Pirmā diena
2006.gada 6.februāris, pirmdiena
Lidojums no Rīgas uz Berlīni
Tā, tā, tā!!!
Beidzot visi tiekamies Rīgas lidostā. Dažu seju (Edgars) redzam pirmo reizi, bet ceru, ka ne pēdējo.
Ir bargs rīts – Rīgā –15C auksts, jābrauc sildīties uz tālām zemēm.
Puiši paliek atvadīties no savām beibēm, bet mūs jau pārējos 6 gab. izģērbj Latvijas Republikas muitnieki. Ko viņi meklē tajos latviešu apģērbos???
Laiks paiet ātri un esam ieņēmuši arī zāļu devu, lai varētu doties uz lidmašīnu.
No Rīgas izlidojam ar ātro easyJet lideni un jau pirms pusdienlaika esam iekš Berlīnes. Noķeram busu, tad vilcienu un laipnā viesnīcas saimniece liek gaidīt līdz 14:00, kur 1 st. izmantojam, lai uzēstu pusdienas, tad jau arī istabas uzkoptas un var iekārtoties. 15:00 ateja uz centru. Sākumā paredzēta tikšanās ar Ilzes sola un cīņu biedreni Antru, kas brīžiem izraisa izbrīnu par latviešu viesmīlību. . . . Bet kāda gan mums daļa, mēs tik vērotāji no malas. Pēc laimīgas tikšanās nolemjam aplūkot Berlīnes ievērojamākās vietas. . . Brandenburgas vārtus, tad arī pats Reihstāgs, kas izrādās vēl atvērts apmeklētājiem un arī gaida mūs. Ceru sasildīties!!! Bet, kas tev dos. Kupolā velk visi vēji un vēl sācis ir snigt. Dodamies uz ZOO un tur jau mūs gaida laipnā Ķīnas virtuve. “Tai-Tung” saēdāmies gan cāļus, pīles, čūskas un visādus ceptus un vārītus zaļumus, tad gan vēl galā katram saldais – cepums ar jauko vēlējumu. Ko tik tie ķīnīzeri nav izdomājuši, bet ļoti jauki. Ceļš uz viesnīcu paiet ātri, bet vēl nevaram šķirties un satiekamies pie viesmīlīgās Buliņu ģimenes. Notiek “kārtīga” iepazīšanās. Tad jau arī vakars klāt un jāiet kājas pūtināt!
Vēl pirms pusnakts Māris mēģina tikt skaidrībā par laikiem A.M un P.M, kāda atšķirība, kad mainās??? Izrādās pusnaktī parādās 12 A.M. Tāda ir šī patiesība, redzēs kā būs dzīvē, jo alkohols tālajā zemē tikšot dots līdz 12 A.M, tieci nu gudrs.
Ar labu nakti!!!
Jaukus sapņus jaunā vietā!
Anita
Otrā diena
2006.gada 7.februāris, otrdiena
Lidojums no Berlīnes uz Puerto Plata
Berlīnē Rīts iesākās ar vācu modē taisītām sātīgām brokastīm viesnīcā, pēc kurām visa komanda mēģināja organizēties, lai dotos uz lidostu. Tādi daži labi kadri, kā Mārtiņš un Edgars parūpējās arī par ceļamaizi, bet vienīgi, ka tikai priekš sevis. Ceļā uz lidostu vēl joprojām bija aktuāls jautājums, vai par vienas pieturas nobraukšanu S9 vilcienā vajag pirkt biļeti? Domājām un analizējām ilgi, kamēr nokļuvām galapunktā un biļetes vairs nevajadzēja.
Lidostā uzreiz aizgājām piereģistrēties lidojumam, pirms tam izejot pārbaudes, kur mani kratīja vairākas reizes, jo somā bija ļoti aizdomīgs dators. Vispār jau likās, ka tiem lidostas apsardzes darbiniekiem vienkārši skauda un tāpēc mani “mocīja”.
Iepirkšanās prieki Tax free veikalos pagāja samērā aizraujošā gaisotnē, jo tika ieguldīti finansiālie resursi dažādu “medikamentu” iegādei. Pēc vairāku “aptieku” apmeklējumiem tika uzsākta aktīva pirmslidojuma šoka terapijas procedūra. Izskatījās, ka terapijas kursu izgāja visi brauciena dalībnieki. Pēc kāda laika jau bijām gatavi doties uz iekāpšanu, bet to aizkavēja neliela grūstīšanās un stumdīšanās uzgaidāmajā telpā. Te labi palīdzēja mani elkoņi un masa, jo samērā ātri izkaroju sev iespēju iekāpt sākuma tūrē LTU čartera kompānijas lidmašīnā Airbus A 330. Lai labāk raksturotu lidaparātu, minēšu dažus tehniskos parametrus: celtspēja 217000kg; spārnu izbīdījums 60,42 m; garums 63,69 m; augstums 17,18 m; pasažieru vietu skaits 343.
Lidmašīna gandrīz piepildīta, laikam arī fričiem ir vēlme nedaudz apsildīt saulītē savus āriešu degunus un baltos vaigus. Lidmašīna čīkstot un grabot no zemes atrāvās pulksten 10:30. Lidojums noritēja mierīgi, ēst deva pat divas reizes, bija pat aperitīvs, bet dzert savus dzērienus gan neļāva, vismaz man, lai gan aizrādīja tad, kad jau savu mazo vīna pudelīti biju laimīgi izsūcis.
Nedaudz par lidojuma statistiku, tātad lidojam ~12000 m augstumā, aiz lidmašīnas borta pārsvarā bija ~ -620C, no Berlīnes līdz Puerto Plata ~8000km, kas tika nolidoti 9 ½ stundās, laika atšķirība starp Rīgu un Puerto Plata 6 stundas. Lidmašīna pati lidinājās aptuveni ar 498,96 mph vai 803 kmh lielu ātrumu.
Lidostā nolaidāmies necerēti gludi. Pirms nolaišanās, no putna lidojuma pavērās jauks skats uz okeānu un zaļo zemi ar neciliem kalniem. Cerams, ka šis skats nepievils arī mūsu cerības.
Lidostā kontroli izgājām bez problēmām, jo tiem kam bija vīzas nevajadzēja neko ne maksāt un ne arī īpaši daudz papīru pildīt. Pie durvīm mūs sagaidīja transfēra busiņš ar pavadoni tumšā ādas krāsā un baltiem zobiem, kas izvadāja jauno atpūtnieku partiju pa vairākām viesnīcām. Mūsējā apmešanās vieta ir mazpilsētiņas Cabarete tuvumā, kas bija viena no pēdējām šajā izvadāšanas maršrutā.
Viesnīca Barcelo Punta Goleta Beach Resort no ārpuses izskatījās visnotaļ normāla, nu vismaz pirmajā mirklī, pārējo varēsim noskaidrot vēlāk, jo laika jau te pietiks, lai izbaudītu visus “All inclusive” labumus un sliktumus.
Un jā, 12:00 PM tomēr nozīmē līdz pusnaktij, tātad man bija taisnība, tikai žēl, ka ne ar vienu uz šo štelli nesalīgu. Vakarā nedaudz iemēģinājām jauno dzīves vietu un “All inclusive” priekšrocības.
Māris
Trešā diena
2006.gada 8.februāris, trešdiena
Iepazīstam Barcelo Punta GoletaBeach Resort
Netālu no Atlantijas okeāna krasta slejas mūsu viesnīca “Barcelo Punta Goleta Beach Resort”. Esam iekārtojušies un “pārlaiduši” pirmo nakti aiz tāltālām jūrām, tāltālā zemē.
Tas, ka Latvijas laika joslas starpība ar Dominikānas Republiku ir 6 stundas, izraisa diezgan neparastas sajūtas. Tu jūties izgulējies, bet aiz loga ir pilnīga tumsa un plkst. ir 3:00 naktī pēc vietējā laika.
Nobaudījuši brokastīs vietējās virtuves delikateses, dodamies tikties ar tūrfirmas pārstāvi Fransu Goleslotu (laikam dānis – ar noslieci uz sērfošanu, kam Dānija diemžēl nav piemērota).
Visapkārt mūžīgās vasaras elpa – palmas, zaļa zāle, ziedoši koki, dziedoši putni. Gaisa temperatūra varētu būt vismaz +25C (lielā mitruma dēļ liekas krietni siltāks). Ļoti patīkama sajūta februārī. Tūrfirmas pārstāvis mums gari un plaši izklāsta piedāvāto ekskursiju programmu. Pēc nelielām diskusijām esam vienojušies par sava brīvā laika pavadīšanu turpmākajā laika periodā.
Mums tiek sniegti dažādi derīgi padomi- arī par naudas iztērēšanu – kā un kur pirkt cigārus, suvenīrus un . . . meitenes (protams – vietējās). Par pēdējo pakalpojumu naudiņai (10-30$) jābūt atliktai tik, cik par šo baudkāres apmierināšanu šeit esot pieņemts maksāt. Pretējā gadījumā par to tiek samaksāts ar visu kabatas saturu.
Pirmā ekskursija paredzēta sestdien, 11.februārī – tā nu trīs dienas varam “slaistīties” pēc sirds patikas.
Dodamies uz tikšanos ar Atlantijas okeānu (pa lidmašīnas iluminatoru redzētais neskaitās). Skats varens un iespaidīgs, bet . . . kur ir baltās pludmales smiltis?! Jūtos nedaudz vīlusies (reklāmas bukletos un skatu kartēs izskatījās citādāk). Bet tas ātri aizmirstās, jo sajūtas ir vārdos neaprakstāmas. Viļņi ir spēcīgi un ūdens tālu krastā izskalojas baltu putu veidā. Pelde okeānā ir ļoti spirdzinoša, bet ir jābūt uzmanīgam, lai kaut ko nepazaudētu (domāts peldkostīmu). Ilze gandrīz veiksmīgi “šķiras” no savām mīļākajām brillēm. Labi, ka pirms peldes “uz krūts” uzņemta neliela deva vietējā kokteiļa (nezinu Banana Mama vai Banana Papa), jo savādāk kaut ko tik veikli atrast putojošajā okeānā nebūtu iespējams. Ar veiksmīgu smēlienu brilles atgriežas pie saimnieces .
Anita atļāvās pierunāties un tika pie divām (pagaidām) krāsainām bizītēm galvas apvidū. Izskatās amizanti!
Diena pagāja, bieži, bieži uzņemot barību un daudz, daudz dzerot dažādu dzērienu. Tika iemēģināts arī viesnīcas baseins un džakuzi.
Laiskā bezrūpībā un vienos smieklos pavadīta šī februāra diena.
Secinājums: Atlantijas okeāns, saule, utt. – kas var būt ZIEMĀ labāks par to!?
Judīte
Ceturtā diena
2006.gada 9.februāris,ceturtdiena
Pirmie soļi Cabarrete
Rīts iesākas ar dedzinošu sajūtu uz ķermeņa. Izrādās, ka sauļošanās krēms ar numuru 24 nav mani pasargājis. Uz okeānu nolemju neiet. Uz okeānu aiziet Ilze, Judīte un Andris, pārējie paliek viesnīcā. Visi, izņemot Māri, cenšas savus atpūtas krēslus iegrozīt ēnā. Periodiski ielecu baseinā. Pamēģināju spēlēt galda tenisu, neesmu to darījis vismaz 10 gadus. Edgars ar Mārtiņu uzspēlēja arī lielo tenisu.
Pēc pusdienām nolemjam iet uz netālo pilsētu Cabarete. Pirms tam gan Māris nodemonstrē savu filmu kolekciju. Iesākām skatīties filmu, puse aizmieg, arī dators.
Tomēr, lai nenogulētu visu dienu, ceļamies un ejam uz pilsētu. Pēc kādu 15 minūšu gājiena esam pilsētā. Iemainām nedaudz vietējās valūtas. Auto nomā noskaidrojām- cik maksā džips. Sākuma cena ir 50$ par dienu.
Ar kaulēšanos ir tā, ka reāli var nokaulēt pusi no sākumā prasītās cenas. Pilsētā mūs pārsteidz lietusgāzes, apmēram 1 stundu sēžam kafejnīcā un dzeram espreso par 20 peso tasītē(100peso~3$). Cigāru veikalā Andrim izdodas dabūt 2 cigārus uz provi. Es nopirku kreklu. Atpakaļ uz viesnīcu ejam gar okeānu. Pēc tam vakariņas, kokteiļi. Pie vakariņām parādās dzīvā mūzika– 4 vīri, divi ar ģitārām, divi ar sitamiem instrumentiem. Nospēlēja tikai 3 dziesmas un aizgāja, atgriezās apmēram pēc stundas atkal uz 3 dziesmām. Lielākā daļa no mūsu grupas aizgāja gulēt. Visizturīgākie izrādījāmies mēs ar Andri. Uz skatuves tiek demonstrēts aizvakardienas šovs ar klaunu. Pa kokteilim un ejam gulēt arī mēs.
Ainārs
Piektā diena
2006.gada 10.februāris,piektdiena
Aklimatizācija notikusi
Holá! – tas ir sveiciens, ko no rīta uzsaucam personālam, kas droši vien ir apvainojies, jo mazajām melnajām sievietītēm aizmirsām atstāt redzamā vietā dolāra banknoti. Tas nekas, virzāmies uz ēdammāju. Kā izrādās, ar Mārtiņu esam pirmie no grupas, kas ar šķīvi un dakšiņu sāk uzbrukumu salātu, gaļas, siera un citu gastronomisku labumu kalniem. Izņemot Māri un Anitu, pārējie okeāna peldi jau pieņēmuši. Neskatoties uz diezgan mazkustīgo dzīvesveidu, izskatās, ka apetīte visiem laba. Pie brokastīm nosecinām, ka mūsu pionieru nometnē ir daudz jauniņo- varēja taču kāds no viņiem pienest kafiju. Nu labi, aprobežojamies ar vienkāršu sasmaidīšanos.
Brokastu rituālu šodien bez nu jau ierastajiem putniem, kas līdzīgi strazdiem diedelē drupatas pāris metru attālumā, papildina maziņš ķirzaciņš, kas no krēsla kājas nokļūst uz galda un visus uzjautrina.
Diena gan ir padevusies mākoņaina, tomēr dodamies uz okeānu. Protams, ilgi nav jāgaida uz mūsu tumšādainajiem “amigos”, kas neatstājas un mēģina pārdot kādu no ekskursijām. Neizpaliek kaulēšanās, jo ir interese par makšķerēšanas izbraucienu. Par cik esam tipa“poļi” (poļi, zviedri, arī krievi tās ir nacionalitātes ko pārstāvam, jo ieskaidrot kur ir Latvija šeit nav iespējams), seko stāsts par kādu poli, kas šādā izbraucienā ir noķēris zilo mārlinu (liela zivs) un tad veiksmīgi pārdevis savam hotelim, kurā dzīvojis. Tomēr par cenu ekskursijai nevienojamies, jo abas puses nolemj piedāvājumu apsvērt. Sākuma cena 70$, mūsu – 35$, pārdevējs nolaiž tikai līdz 50$.
Pastaiga gar okeānu pieber pilnas kabatas ar koraļļu, iežu un gliemežvāku fragmentiem, kā arī veco vāciešu zobu protēžu fragmentiem (ļoti tak līdzīgs viens gliemeža veids izrādās).
Izmantojam iespēju paēst pusdienas turpat pludmalē un atsvaidzināmies ar kādu kokteili. Pēc nelielas pēcpusdienas lietus dušas, nolemjam apmeklēt pilsētu. Pilsētā interneta pakalpojumi ir 4x lētāki un to arī izmantojam. Sazināmies ar mājiniekiem, izmantojot Skype. Bravo mūsdienu tehnoloģijām.
Vakariņas ir paēstas, sākas vakara priekšnesums ierastā dejotājas un klauna horeogrāfija pie ierastajiem dziesmu ritmiem. Tas mūsu jau tā mierīgos ķermeņus nomierina un pēc nelielas vīna devas, domājot par rītdienu, var doties pie miera. Jā, rīt pirmā ekskursija uz Santo Domingo pāri visai salai.
Edgars
Sestā diena
2006.gada 11.februāris,sestdiena
Santo Domingo
Laikam februāris, puteņu mēnesis.
Sākam aklimatizēties, čurāt 2:30 vairs negribējās un miedziņš 5:00 no rīta vēl bija labs, bet tas nekas – uz galvaspilsētas ekskursiju 5:20 visi bija sanākuši laicīgi. Sakāpām autobusā, kurā vairāki līdzbraucēji neprata runāt latviski – jocīgi, bet sāku jau pierast. Iepazināmies ar dažiem citiem hoteļiem un tad devāmies ceļā uz Santo Domingo. Piestājām Santjago, iedzērām kafiju, atlējām un laidām tālāk.
Līdz Santjago braucām pa tumsu – iespaidi vislabākie – nekādi, jo gulēju. Visiem par pārsteigumu mazais celiņš pēc Santjago pārvērtās krutā šosejā un tā līdz pašai galvaspilsētai.
Pa ceļam gids mūs iepazīstināja ar Dominikānas īso vēstures kursu – neticēju savām ausīm, ka ar vietējiem indiāņiem spāņi tika galā jau pirmajos 50 kolonizācijas gados kādā tur gadsimtā, veiksmīgi atšķaidot tos ar Āfrikas čaklajiem melņiem un kvalitatīvu spāņu spermu. Lai cik tas arī nebūtu skumji zudušajiem indiāņiem – visu šo gadu darbības rezultāts tomēr ir izcils – piedodiet latvietes, jūs varat pavārtīties dubļos vai pasauļoties biežāk.
Galvaspilsēta, kā jau pieņemts, bija sākusies ar cietoksni-pili, kurā dzīvoja kārtējā Marija ar ģimeni. Neatceros, ka Kolumbs arī tur būtu mitinājies. Toties pateicībā par paveikto Atklājējs (domāts Kolumbs) pēc nāves par velti tika vizināts zārkos kopā ar ģimeni ekskursijās pa visu pasauli (Kuba, Spānija… atpakaļ) tik ilgi, kamēr zaudēja identitāti un pazuda kopā ar savu DNS (domāts dēls un sieva)- nu vairs neviens nevar droši pateikt, kur viņs īsti apglabāts. Laikam indiāņu gari viņiem nepiedeva salas atklāšanu un pēc tam veiktās brīnumainās pārvērtības.
Apmeklējām arī laicīgāku vietu – Jūras muzeju – paspējām tur tik vien kā safotogrāfēties un pagremdēt bruņurupučus. Atšķirībā no austrumvāciešiem – pirkstus mutē tiem nebāzām. Judītei izdevās izdīkt no Māra 20 naudiņas ūdens pudelei – man kārtējie izdevumi, bet būs vien jāatdod – nemēģināšu tak apčakarēt prokuroru ar medicīniskām priekšzināšanām. Muzejā satikām arī pamukušus varānus – izrādās, ka šie baigi fiksi skrien, ja drusku bail.
Par pusdienām krodziņā – kas tur ko rakstīt? Garšīgi ēdam un atliekam katru dienu.
Asākās izjūtas no Santo Domingo apmeklējuma protams saistās ar atpakaļceļu, kad tika izlemts nebāzties iekšā aizkorķētajā Santjago, bet apbraukt to pa mazajiem celiņiem cauri kalniem. Te nu beidzot autobusa šoferītis varēja paspīdēt (domāts pasportot). Uzbraucām 789 m(vismaz es tā atceros) augstumā un tikām laimīgi arī lejā – tas tik bija rallis ar neārstējamu sportistu pie stūres – vienreiz gan šoferītim bija jāstājas un jākāpj ārā no autobusa, lai pārliecinātos, vai riteņos nav iesprūdis kāds motociklists un netraucē braukt tālāk.
Vispār vietējie iedzīvotāji kalnos ir ļoti izcila populācija, jo izdzīvo tikai veiklākie un veiksmīgākie – pārējos nobrauc sporta autobusi.
Kalnos gaiss varēja būt svaigāks – tā lieta ar vēdināšanu Dominikānā pieklibo – ievēroju jau pirmajā dienā – vēsums nenāk pat no okeāna, kuru šodien tā arī nepataustījām.
It kā diena jau bija beigusies, kad Ainārs veica iespējams vienu no lielākajiem atklājumiem šī ceļojuma laikā – “mama Huana” no ledusskapja. Šis atklājums pārvērtās grandiozos dziesmu svētkos Mārtiņa un Edgara izpildījumā. Dziedāšana gan ar laiku pārgāja ļoti skaļā dziedāšanā – kaimiņi no blakus galdiņiem lēnām pazuda – laikam nebija čangaļi, nepatika viņiem tās Jezupa dziesmas. Arī Māris ar Aināru nemanot notinās – laikam tie 600 km prasīja savu.
Kalendārā diena pirmo reizi Dominikānā mums beidzās pēc pusnakts.
Secinājumi:
1) esam aklimatizējušies;
2) dikotēkas bārs strādā līdz 01:AM
3) jāiedzer aspirīns;
4) kārtīgi jānosauļo Judīte – varbūt izdodas no viņas iztaisīt vietējo šokolādes meiteni.
P.S. Par darbu šodien neiedomājos ne reizi.
Vēl joprojām neesam satikuši nevienu krievu, bet krīt aizdomas uz diviem leišiem.
Andris
Septītā diena
2006.gada 12.februāris, svētdiena
Viesnīcas virtuve jau sāk apnikt
Esam pilnībā aklimatizējušies. No rīta plkst. 9:00 tā nāk miegs, ka labprāt gulētu vēl, bet jāpiespiež sevi celties, jo brokastis dod tikai līdz 10:30. Atšķirībā no iepriekšējām naktīm, plkst. 3:00 nepamodos un par iešanu uz darbu neiedomājos.
Šodien atkal slaistīšanās diena. Laiski paēdam brokastis un visi 8 kopā draudzīgi dodamies uz Atlantijas okeāna piekrasti. Spīd saule, beidzot nelīst un pat mākoņu nav. Ir reāla iespēja apdedzināt vēl neapdegušos ādas laukumus. Daži no mūsu kolektīva uzskata, ka saules aizsargkrēma lietošana ir pārāk sarežģīts un darbietilpīgs process, bet lielākā daļa tomēr ir sapratuši pēc pirmās saulainās dienas, ka joki mazi. Tāpēc pludmalē notiek draudzīga ieziešanās ar dažādu ciparu krēmiem. Sūcam kokteiļus, daži pastaigājas, citi guļ saulē… Mazais, melnais pludmales darbonis ir neatlaidīgs un atkal apstrādā blondo, zilacaino Mārtiņu un draudzīgo Edgaru. Plāns viņam vienkāršs – pielauzt smukos un naudīgos puišus uz zveju. Tiek atkal rādītas sekojošas fotogrāfijas ar smaidīgiem tūristiem pie lielu zivju lielām kaudzēm. Pēc diezgan ilgām sarunām mūsējie izvelk makus un darījums ir noticis – brauks makšķerēt otrdien. Zivju noķeršanas garantija gan nekāda. Zvejas sākuma cena 65 USD, gala cena 45 USD.
Pusdienojam pludmalē (pārmaiņas pēc). Godīgi sakot viesnīcas restorāns jau ir stipri piegriezies.
Pēc pusdienām meitenes slaistās pa viesnīcas pagalmu, puiši nododas dažādām spēlēm (aktīvi atpūšas) – mētā kaut kādas tur smagas bumbas pa smiltīm, bet tas ātri apnīk.
Tālāk puikas dodas uz biljardu. Ainārs ar Andri uzvar jauniešus. Judīte arī uzrauj vienu partiju. Tālāk aiziet galda teniss. Atkal uzvar Ainārs ar Andri. Mārtiņš ar Edgaru knapi valda asaras par zaudējumu. Edgars gan meitenēm taisnojas, ka esot zaudējis speciāli, lai uzturētu labu mikroklimatu mūsu nelielajā kolektīvā. Bet neviens sevišķi netic…
Viesnīcas pagalmā pusmelnais darbonis pārģērbies par T.Tērneri. Fonā skan Tērneres dziesma un šis kāpj virsū visiem tūristiem, kas ir atlaidušies uz sauļošanās krēsliem. Atpūtniekiem patīk šī atrakcija, jo džekiņš tiešām labi izskatās un labi atdarina slaveno dziedātāju.
Sakarā ar to, ka gribas reālas pārmaiņas ēdienkartē, Mārtiņš tiek nosūtīts uz itāļu restorānu pieteikt vakariņas 8 personām. 1830 tiek nolikts laiks un piekodināts, ka jāierodas solīdi ģērbtiem.
1830 visi sapucējušies dodamies uz glauno krogu. Uz galda sadegtas sveces, ļoti romantiska gaisotne, tikai nedaudz par tumšu, īsti nevaram saskatīt, kas rakstīts ēdienkartē. Mārtiņš ar Edgaru nokavē 15 min, jo esot skatījušies ļoti labu filmu…. Jocīgi… neviens atkal tā īsti nenotic… Toties puiši arī ir sapucējušies jaunos kreklos un garās puiku biksēs. Pasūtam vīnu (par to ir skaidrs, ka būs jāmaksā, bet pārmaiņas pēc gribas jau kaut ko nopirkt arī par naudu).
Par pārējiem ēdieniem īstas skaidrības nav – kas “all inclusive”, kas par naudu. Mārtiņš tiek izvirzīts par sarunu vedēju ar oficiantu. Beidzot rodas skaidrība. Es ēdu zivi un esmu ļoti apmierināta – vismaz kaut kas savādāks. Neskaidrības atkal rodas, kad gribam pasūtīt kafiju un saldo. Tad nav kafija, tad ir kafija… apvainojamies un ejam prom. Par vīnu maksāt neviens neliek – jocīgi. Anita sāk uztraukties, ka tā neesot smuki, bet Mārtiņš viņu mierina, ka visu esot sarunājis ar oficiantu un viss ir kārtībā. Ejam uz zaļo māju pēc saldā un kafijas… Kamēr zirgojamies un ēdam kūkas, ierodas arī oficiants un pieprasa 500 peso par vīnu. Māris samaksā, Mārtiņš klusē… Ir jau tumšs un rīt agri jāceļas uz snorkelēšanu. Visi dodamies gulēt (tā vismaz saka).
Mēs ar Buliņu pēc grūtās dienas esam piekusuši un aizmiegam bez problēmām.
Ilze
Astotā diena
2006.gada 13.februāris, pirmdiena
Paradīzes sala
Rīts sākas ar gatavošanos izbraucienam uz “Paradīzes salu”, kur notiks snorkelēšana jeb latviskojot “lūkošanās zem ūdens ar brillēm”. Aviobusiņš atbrauc precīzi 6:35 un ieņemam labākās vietas. Paiet vesela stunda līdz savākti ir visi līdzbraucēji un tad vēl 2 stundas, kamēr nonākam līdz kuģim, kas gan izrādās vienkārša laiva. Mūsu pavadonis ir nemainīgs, tas pats Osvaldo, kas Santo Domingo braucienā. Arī mēs vēl tie paši “astoņi latvieši”.
Tad laiva uzņem apgriezienus un dodamies salas virzienā. Katram uzliek glābšanas vesti, katram gadījumam. Pēc 40 min. traukšanās pa nelieliem viļņiem ieraugam ko varenu !!! Tā ir maza smilšu saliņa, uz kuras slejas apmēram 5 vietējo nojumes, katrai no tām sava grupa piekomandēta. Arī mēs, izkāpjot krastā, kā putni tiekam gredzenoti, šoreiz ar zaļām aprocēm ap rokām. Tas laikam, lai saskaitītu, vai visi atpeldējuši. Dodamies saņemt inventāru – brilles, cauruli, pa kuru ievilkt gaisu un pleznas. Kad viss tiek pārbaudīts, ienirstam korāļu rifā un te jau visi pajūk kur kurais. Es sākumā patrenējos pareizo elpošanu, kā izrādās Judītei ilgu laiku tas neizdodas, bet tad jau arī viņa piešaujas un spēj skatīt skaistos skatus. Māris ir piedalījies zivju barošanā (dažas pagrauzušas arī pašu). Kad mēs ar Mārtiņu tur aizpeldam, šovs jau beidzies. Tomēr daža skaistule vēl plivinās starp korāļiem. Netrūkst arī jūras ežu, no kuriem labāk tālāk, ka neuzkāpj, bet mums jau pleznas. Kāds pirātiska izskata vīrs, zem ūdens sāka Māri raustīt aiz pleznas, tas peldot aizdomājies to nebija pamanījis un nodomāja, ka kāda lielā zivs šo jau kampj ciet un sāka spert. Šis man ar Māri sākumā franciski, tad angliski skaidro, lai tālāk nepeldam, jo tur ir ļoti bīstami. Tā nu griežam atpakaļ un taisam pirmo pauzi. Mūsu bārā tiek piedāvāts visiecienītākais dzēriens šajā dienā “Kuba Libre”, kas sastāv no ruma un kolas ar ledu. Nosaukuma vēsture – vēlējums, kad Kuba būs brīva, tad arī dzers ne tikai rumu, bet arī kolu, kas nāk no Amerikas. Tātad “Brīvā Kuba” – tas šodien topā visu dienu. Tualešu jautājums šeit gan nav atrisināts, tādēļ jāiet atkal okeānā… Pēc otrā ieniriena sākās foto sesija un te nu mēģinām iemūžināt gan salu, gan sevi, gan visus citus, no bāra īpaši tālu neatejot.
Kad esam pavadījuši kādas 3 stundas uz šīs miniatūrās salas, kuras lielums ir šokējoši mazs, toties smiltis baltas un smalkas, kā visjaukākajā pludmalē (skatīt reklāmas krāsaino bukletu). Kad esam nodevuši visu lieko, varam kāpt laivā un doties uz pusdienām, kas ir restorānā In Punta Rusia. Pusstundu mūs atkal vizina pa okeāna viļņiem un mūsu sajūsmas saucieni un spiedzieni ir dzirdami tālu. Braucam gar krasta daļu, kur koki ieauguši ar savām kā taustekļiem saknēm ūdenī un gids apgalvo, ka šeit mītot slavenās murejas, tādēļ lūdz, lai rokas pār laivas malu īpaši nekārtu. Pēc kārtējās pusdienu pauzes ap 1400 mūs saliek atpakaļ busiņā. Daži nekaunīgi ārzemnieki ieņēmuši mūsu vietas, tādēļ man nākas sēdēt beigās un tas jau ir nežēlīgi, jo dodamies pa lauku ceļu cauri ciematiem, kur redzams kā dzīvo vienkāršie lauku ļaudis, kas audzē tabaku un cukurniedres. Ja dotos vēl nedaudz uz priekšu, tad būtu Haiti, bet tas citu dienu. Krata dikti nežēlīgi, visi mēģina gulēt, bet praktiski tas ir ļoti grūti, jo prasa lielu veiklību, lai galvu noturētu uz atzveltnes. Pēc kādas stundas atelpa vietējā suvenīru veikalā, kur var nobaudīt slaveno vietējo rumu “Mama Huana”, kas uzliets uz daudzām zālītēm, gluži kā mūsu balzāms. Esam apskatījuši arī kā tad īsti tin tos cigārus, vienu pat iedod notestēt. Tad atkal busiņā un kratāmies tālāk. Pēc 4 stundu brauciena ar sāpošiem locekļiem, bet ne no kratīšanas esam viesnīcā. Pirmais ko spējam izdvest ir “Kuba Libre” un tad jau veselība pamazām atgriežas.
Šovakar svinīgs vakars, jo Latvijā jau klāt ir 14.februāris un sākusies Aināra dzimšanas diena.
Uz vakariņām ejam ar dāvanām. Jubilāra galda vieta tiek rotāta. Tad arī pats gaviļnieks. Visas dāmas samīļo, sabučo…
Aiz loga sāk līt lietus un tas līst, līst, līst.. stundas 3. Šo laiku arī nosēžam suminot jubilāru, dzerot vietējo sarkanvīnu un tērzējot. Izrādās, ka piedzīvojumu stāstu sakrājies tik daudz, ka pietiktu turpināt līdz rītam, bet daži, t.i. Mārtiņš un Edgars rīt dodas jūrā uz zveju. Tiek pārspriesta arī šī tēma cik lielas zivis, kā, ar ko un cik daudz tiks ķertas un rīt jubilāram galdā celtas. Mārtiņam jau gribas uzdziedāt un viņš to arī klusām sāk.. vietējie saprot, līst lietus, nav kur iet, vīns beidzās… Vēl tiek stāstītas arī pikantas anekdotes, visnepārspējamākie ir Edgars un Mārtiņš.
Lietus mazliet norimst un varam doties uz čuču muižu, jo miega vilcieniņš jau aizgājis…
Ar labu nakti!
Anita
Devītā diena
2006.gada 14.februāris, otrdiena
Līst lietus, Aināra dzimšanas diena, Valentīna diena
Šodien nolēmu tā ilgāk pagulēt, jo nekur nebija paredzēts braukt vai savādāk doties. Tomēr gulēšana nekāda nesanāca, jo pāri 7:00 -iem atskanēja klauvēšanās pie durvīm. A tur Mārtiņš un Edgars, kuriem šodien bija paredzēta lielā zivju ķeršana okeānā. Šamējie nekur nebija aizbraukuši, jo sakarā ar stipro lietu un vēju brauciens ticis atcelts un tāpēc izdomāja atnākt atzīmēties. Vispār jau baigie, paņēma un pārtrauca man tieši sapni vislabākajā vietā.
Varētu teikt, ka diena mums bija “brīva”, jo lietus lija nepārtraukti jau no iepriekšējās dienas vakara 8:00 PM un līst arī tagad pēc pusnakts, kad rakstu šo dienasgrāmatu…
Šodien pats būtiskākais bija tas, ka ar Anitu, lai kaut kā iepriecinātu savas ziemeļnieciskās dvēseles, un nepalaistu garām dienu bez peldes okeānā, gājām uz lielo peldi pašā aktīvākajā lietus laikā. Anita un es, kā 2 brieži bridām okeānā, kur ūdens bija siltāks nekā āra gaisa temperatūra. Vispār jau baigi forši… lietus lāses sitas sejā un pārējā miesa maigi laiskojās siltajā Atlantijas okeāna ūdenī…Kad aizgājām uz aktīvo peldi, mastā plīvoja dzeltenais karodziņš, bet kad bijām jau kārtīgi iejutušies peldes labumos, atnāca viens dzeltenas gumijas cilvēks un nomainīja pret sarkano karogu, t.i., peldēties var tikai trakie. Katrā ziņā sarkanās drānas plīvošana mums netraucēja turpināt peldi.
Visa diena tā arī pagāja spēlējot kārtis, citiem baudot MamaJuanu, bet viens otrs to pat iemācījās apvienot un sagatavoties svētku vakara mielastam.
Vakarā, ēstuves zāle tika izpušķota par godu Valentīna dienai un laikam arī Aināra dzimšanas dienai. Pie svētku galda apsveicām Aināru. Lai iepriecinātu jubilāru, vietējā viesnīcas restorānā tika pasūtīta svētku torte. Te laikam tas skaitās baigi spici, bet pavāri izcepto torti bija noformējuši zilā krāsā un ar vienu svecīti. Oficianti un citi virtuves darboņi to atnesa ar tradicionālo Happy borstdei dziesmu uz lūpām. Torte bija skaista! Jāatzīstas, ka man viņa nu galīgi nesmeķēja, jo bija no kaut kāda staipīga krēma, kura izcelsmi nevarēju noteikt.
Ainārs nevilka garumā un torti sadalīja astoņās gandrīz vienlīdzīgās daļās. Pēc kūkas noēšanas ieturējām arī tradicionālo maltīti ar 12 ēdieniem un sākās svinības, kas turpinājās līdz vēlam vakaram.
Un tā pienāca gulēšanas laiks, kad visi teica ar labu nakti, bet daži vēl skatīja filmas.
Māris
Desmitā diena
2006.gada 15.februāris, trešdiena
Bakardi sala un nacionālais parks
Šodien mums atkal kārtējais ceļojums, 6:45 autobuss mūs paņem hotelī. Brauciens ilgst aptuveni 3 stundas. Pa ceļam redzamas iepriekšējās nakts lietus “pēdas” – upes no krastiem ārā un visi pagalmi pilni līdz “lūpai” ar ūdeni. Gids saka, ka nav redzējis ko tādu – lietus tiešām bija pa “greznu”- visu diennakti. Šodienas maršruts – Bakardi sala un nacionālais parks.
Brauciens beidzas skaistā kūrorta pilsētā, kuras nosaukumu es neatceros. Ātrgaitas laiva mūs aizved uz ļoti skaistu un gandrīz vizuālu salu – Bacardi. Mums tur ļoti patika – smiltis, okeāns un saule.
Izdevās pat apskatīt lielos vēžus (langustus), ko vietējie copmaņi bija saķēruši – nu baigie tarakāni.
Pēc salas dodamies ar laivu uz nacionālo parku. Brīnumaina ainava – koki uz ūdens – mangrovas, gids teica, ka tie esot otra svarīgākā ekosistēma pēc koraļļiem un salas.
Pirmo reizi mūžā apmeklēju īstu indiāņu svēto templi, kuru tie bija pamanījušies iztaisīt pazemes upes izgrauztā alā – skaisti.
Brauciens caur mazajām saliņām arī ir interesants un aizraujošs.
Atpakaļceļš ar laivu ir gana jautrs, jo aizmugurē sēdošie tiek nošļakstīti uz nebēdu pārējiem par prieku.
Pēc izcelšanās krastā mūs sagaida jauni vietējie cilvēciņi un liek galdā greznas pusdienas.
Apmierināti un paēduši dodamies atpakaļ.
Čau, Čau!
Mārtiņš
Vienpadsmitā diena
2006.gada 16.februāris, ceturtdiena
Laiskošanās viesnīcā
Grūti ar to laika izjušanu un saprašanu.
Kārtējais siltais vakars, kārtējais “grandiozais” šovs “Ugunīgās dejas uz ūdens”, šoreiz baseinā. Kaut kādā veidā taču tie atpūtnieki jāizklaidē!
Atnāku nedaudz ātrāk uz viesnīcas numuru, lai aizpildītu dienasgrāmatu. Domu sakopošanu iztraucē Anitas, Andra un Māra balsis gaiteņa galā. Laikam šovs beidzies. Pēc neilga brīža aiz sienas istabā Nr. 1214 (mēs ar Andri dzīvojam Nr. 1215) atskan būkšķi, blīkšķi un gultu stumdīšana. Laikam Anitai un Mārim nepatīk istabas iekārtojums . . .
No sākuma. Rīts sākās diezgan pelēks. Mērenais tropu klimats joprojām liek sevi manīt – lietus var sākties un beigties jebkurā brīdī. Nekas šeit nav prognozējams. . .
Pēc kārtējām brokastīm 4 gb. (Buliņi, Znotiņi) dodas uz okeānu. Anita un Māris pievienojas vēlāk. Vismaz 1 stundas garumā rit cīņas ar okeānu (“jauns sporta veids” – labs “all inclusive” uzkrāto kaloriju sadedzināšanas veids). Viļņi ir tik spēcīgi, ka tie mūs pa ūdeni mētā kā labpatīk. Laba masāža. Pēc peldes esam tik noguruši, ka atkrītam pludmales kafejnīcas krēslos un iemalkojam kārtējo kokteili, arī kafiju. Un pēc tam jau uzrodas apetīte. Edgars un Mārtiņš (jaunā iesauka “dvīņi”) piebiedrojas nedaudz vēlāk. Izskan dažādi minējumi un skaidrojumi, kāpēc viņi uzradušies tik vēlu! Edgaram apetīte laba, tikai Mārtiņš tāds kluss un nerunīgs. . .
Laiks noskaidrojas un “ķeram” sauli pie baseina.
Visas dienas garumā mūs pavada “dzidri un skanīgi” (laikam kādas amerikānietes) smiekli. Tie atskanēja gan pie brokastu galda, gan no burbuļvannas puses. . . Cerams, ka sapņos ausīs tie neskanēs!
Pēcpusdienā grupveidā (visi 8) gar okeāna krastu dodamies uz Cabareti. Pilsētiņā izklīstam katrs savās darīšanās. Nedaudz “paķemmējām” vietējos veikalus un nopirkām dažas skatu kartes, sauļošanās eļļu (varbūt vēl palīdzēs pēdējās dienās iegūt vienmērīgāku brūnumu). Andris mēģināja nofotogrāfēt mocīšu braucējus dažādos variantos – pa 3, pa 4 utt. uz viena braucamrīka. Taksometri viņiem arī tādi bezizmēra – priekšējos sēdekļos noteikti sēž vismaz trīs cilvēki, aizmugurējos – cik nu var sasēsties. Atraktīva tauta.
„Smacenis”no mocīšiem un auto Cabaretē lielajā karstumā ir diezgan pamatīgs un nepatīkams, tāpēc atpakaļceļu uz viesnīcu Buliņi un Znotiņi mēro atkal gar okeānu. „Februāris, saule, Atlantijas okeāns – sīkums, bet patīkami…”tā aptuveni bilstu Buliņu Einārs (pārrakstīts no aviobiļetes).
Pēc pusstundas – neatlaidīgas palmas apmētāšanas ar dažāda lieluma koka gabaliem, tas pats Einārs notriec vienu negatavu kokosriekstu (apskatījāmies, kas lācītim vēderā). Andris mēģina to visu iemūžināt fotoaparātā.
Debesis sāk strauji satumst. Paspējam “pieņemt” kārtīgu vakara peldi. Seko vakariņas, vīns, sarunas. Tiek apspriestas sadzīves un ikdienas problēmas (arī darbs!). Tas liecina, ka visi pamazām sākam nolaisties uz zemes – kā nekā jau ceļojuma vienpadsmitā diena.
Jāiet gulēt. 00:45 pēc vietējā laika. 4:50 – agrais brauciens uz Dominikānas Republikas kaimiņvalsti – Haiti . Domāju, ka būs interesanti.
Krāsainus sapnīšus visiem!
Judīte
Divpadsmitā diena
2006.gada 17.februāris, piektdiena
Haiti
Visgarākais un agrākais brauciens. Saucās Haiti. Viena sala, divas valstis un divas kultūras. Brauciens ar diviem autobusiem. Gids, kurš runā kā minimums 4-5 valodās, un dodamies ceļā. Šoferītis izskatās tāds jauns puika, bet iespējams, ka viņš nemaz nav šoferītis, jo visas tālākās viņa darbības apliecina to, ka viņš māk tikai grozīt stūri. Autobusā izrādās ir 3 krievi un 1 skandināvs, kuram uz krekla ir uzraksts Rīga. Braucam, īsti nevar saprast vai kondicionieris strādā vai nestrādā. Gids paziņo, ka pēc 10 min. būs brokastis. Pirmā neiztur autobusa kreisā priekšējā riepa, kā par brīnumu vadītājs zina, kur ir riteņatslēga un domkrats. Taču ar to ir par maz, jo viņš var tikai karāties uz atslēgas, bet atskrūvēt riteni nevar. Lielie baltie cilvēki metas palīgā un riteni apmaina. Brokastis bija sūdīgas, banāns zilā krāsā, kurš garšoja pēc kartupeļa. Braucam tālāk, kalni, ananāsu plantācijas, rīsu lauki, banānu lauki, pilns ar kaktusiem 3 stāvu mājas augstumā. Tas, kas tipa šoferis, braucot lejup no kalna, ar ātrumiem nebremzē, tikai ar darba bremzi. Bremzes pārkarst un kūp. Tiekam aizvesti uz robežpilsētu. Tā kā mūsu Valka-Valga pa vidu upe, vienā pusē Haiti, otrā pusē Dominikas Republika. Haiti pusē ir redzami 2 ANO bruņutransportieri. Iela ar tiltu ir arī tirgus. Mūs brīdināja, ka jāuzmanās no zagļiem tirgū. Burzma baigā, pa vidu kāds pamanās braukt ar rolleri. Visi produkti ceļo vienā virzienā uz Haiti. Uz galvas nes olas ~ 15 briketes, putnus. Tilta vidū ir vārti un aiz vārtiem ir Haiti. Braucam atpakaļ uz pilsētu, kur mūs gaida pusdienas, pusdienas pašvakas. Tālāk ceļš uz Haiti. Vienā mazā pilsētelē sēž ceļa malā zaldāts, gids saka, ka tālāk sākas Haiti. Pēc dažiem kilometriem ir ciemats. Ciematā pilns ar , kā teica gids, (black africa). Ļoti daudz bērnu, 90% sieviešu stāvoklī, uzkrītoši maz vīriešu. Nav skaidrs, kurš ir ielicis ieraugu visām tām sievietēm. Nabadzība baiga, viens ķēms velkas no muguras un diedelē visu: cepuri, brilles, naudu. Ticamības faktors diezgan liels. Parādīja vietējo skolu. Uz tāfeles trīs burti, visā skolā viena burtnīca un tā pati skolotājam, burtnīcā aizpildīta tikai viena rindiņa. Vai nu bērni atceras visu galvā, vai arī tā ir teātra izrāde. Tiek solīts Vudū šovs. Četri vīri ar bungām, 2 piedejotājas klauna svārkos un pats šamanis. Šamanis vecos nosmulētos džinsos. Ēda stiklus, bāza mutē degošus skaliņus. Caur džinsiem puisis mēģināja sevi uzkarsēt. Vienu vārdu sakot nekāda reliģija, lēts šovs priekš tūristiem.
Lecam pa autobusiem un braucam atpakaļ uz Dominikānas Republiku. Šoferis mērķtiecīgi cenšas nokaut autobusu. Autobuss, maita tāds, japāņu ražojums un ir baigi izturīgs. Jau labu laiku deg eļļas lampiņa, motoram nav jaudas, bremzes smird un kūp. Tiekam līdz kaut kādam ciematam, šoferītis nopērk eļļu, runā, ka esot ielējis 5 litrus. Diemžēl motorā jau bija ieperinājies dzenis. Eļļas lampiņa apdzisa, skaņa bišķi uzlabojās. Motors izturēja vēl vienu uzbraucienu kalnā un arī vienu nobraucienu un noslāpa. Vietas nosaukumu skatīt Māra bildēs. Šoferis atvēra motora pārsegu un dziļdomīgi skatās. Gids sāka zvanīties pa telefonu. Šoferis pamanījās noskrūvēt radiatora vāciņu un apšķiest ar karstu ūdeni mani un Edgaru. Gids uzaicināja mūs uz ciemata kafejnīcu. Izpirkām visu alu.
Pēc stundas ap 18:00 atbrauca cits autobuss. Salēcām visi iekšā. Nākošā autobusu maiņa notika Santjago.
Mājās – viesnīcā nokļuvām ap 23:00. Baigais besis. Ātri pa kokteilim tukšā vederā un pa gultām. Divi puiši Edgars un Māris taisās rīt uz lielo copi (stāsta, ka baigie copmaņi esot un, ka mēs cepsim rīt zivis).
Ainārs
Trīspadsmitā diena
2006.gada 18.februāris, sestdiena
Daži zvejo
6:30. Visi guļ, zvejnieki dodas zivīs. Šī ir vienīgā ekskursija, ko pasūtam atsevišķi, līdz ar to ir interesanti, vai nokaulētā cena (no 70$ uz 45$) ar kaut ko servisa ziņā atšķirsies no visām iepriekšējām, ko pasūtījām centralizēti otrajā dienā un uz kurām mums nedeva ne 1$ atlaidi. Sākumā kā vienmēr mēs ar Mārtiņu sēžam recepcijā un gaidām.
Buss gandrīz precīzi ir klāt un sākas cilvēku savākšana no hoteļiem. Puerto Plata nokļūstam pēc ~ 1 h. Kopā esam 4 kuteri, kas gandrīz vienlaicīgi dodas selgā. Uz katra kutera pa 5-7 zvejnieki un personāls – 2 cilvēki. Kad tiekam ārā no ostas, personāls – 2 jautrie zvejnieki savintē makšķeres 7-8 un iemet vilcē. Mēs tikai sēžam un vērojam procesu, jo neviens netiek aicināts šajā procesā piedalīties. Rodas jautājums, kura makšķere ir mana? Uz šo jautājumu jāatbild nebija, jo 3 h laikā neietirkšķējās neviena spole. Vienīgais, kas kā bonuss – redzējām vali, kas skaisti izleca no ūdens 2 reizes. Tā tāda mierinājuma balva. 14:00 esam atpakaļ un ar skubu ejam uz ēdnīcu, jo brokastis un pusdienas vēl neesam dabūjuši. Pārējie laiku velti nav zaudējuši un aktīvi ķēruši iedegumu, ar burkānu eļļu ieziežoties. “Efekts na ļico” – pēcpusdienā visi izskatās progresējuši iedeguma ziņā.
Vakars izvēršas pagarināts, jo aizsēžamies pie vīna glāzes. Mēs ar Mārtiņu iespējam aiziet līdz Caborette un esam pārsteigti, ka 20:00 tirdzniecība rit pilnā spēkā, kā arī lēnām sākas diskobāru dzīve. Rīt plānojas pēdējais šopings. Atpakaļ dodamies gar okeāna krastu, spīd gaismas, ik pa brīdim uz nolaišanos iet lidmašīnas ar atpūsties kāriem tūristiem. Ko šī valsts darītu bez tūristu naudas makiem? Pa smiltīm skrien krabji, maziņie virzās sāniski, bet noķert nav iespējams. Satumst ātri. Kā jau tuvu ekvatoram.
Edgars
Četrpadsmitā diena
2006.gada 19.februāris, svētdiena
Atkal izbaudām all inclusive
Saullēktu kā vienmēr nogulējām. Judīte visu nakti bija tāda nemierīga, laikam nevarēja aizmirst vakardienas saulīti un par ideālu atzīto grillēšanās krēmu – aizsardzības Nr.tikai 3 (225 naudiņas). Vēlās brokastis apēdu bez apetītes, bet ar pienākuma izjūtu. Barotavu apmeklēt ar katru dienu kļūst grūtāk un grūtāk – tauta, kuru neviens nemīl, atkal, bija pamanījušies uztaisīt rindu, jo katrs vēlējās ēst tieši viņam uzceptu olu. Izvēlējos anonīmi ceptās un bez zirdziskiem smiekliem arī apēdu. Brokastīs alkoholu joprojām vēl nelietojam – varbūt izdosies dabīgo alkohola līmeni asinīs pēc ceļojuma samazināt līdz autovadīšanas normās atļautajam.
Tā kā šodien ekskursijas nav paredzētas, atliek vien doties uz okeānu palaiskoties. “Jā laiciņš šodien foršs” – visiem zināmā frāze regulāri atskan no Aināra mutes, skatoties uz mūsu nocepinātajiem rumpjiem – krekliņos protams. Laikam krēmiņš Nr. 3 nav domāts ekvatoriālajiem apgabaliem, būs citreiz jāmēģina Nr. 4. Judīte arī peldēšanos izpilda manā T-kreklā, laikam pašai nav. Arī Anitai tikai ciskas plikas, toties Buliņiem smaids no sejām nepazūd. Mārtiņš ar Edgaru beidzot nolemj iesauļoties, jo vakar zvejas laikā nav bijis laika veltīt sevi saulei – mēs ar patiesu prieku zēniem piedāvājam savu aizsargeļļu Nr. 3 – zibenīgam iedegumam. Šodien viņi iegūst arī jaunus vārdus – Tvinkijs un Vinkijs – nav tikai skaidrs – kurš ir kurš. Neizpaliek protams arī bez pludmales pastaigām – Ilze bez čībām pat neklibo(Bacardi salā viņai ļoti,ļoti gribējās uzrāpties uz akmens bluķa, lai nofotografētos- tagad pakaļkāja sāpīga). Parasti tas notiek tā- pienāk Ilze un žēlā balsī saka: Andri, nobildē mani, Buliņš jau mani nefotografē.
Tik pat laiski padzeram kokteilīšus, iegrabinam eiropusdienas pludmales bārā un mūkam no šīs svelmes. Viesnīcā drusku atkopjamies, padzeram kafiju ar cepumiņu un laiks jau doties uz Cabareti- it kā uz pēdējo shopingu. Viesnīcā nav ko darīt, bet pastaiga uz attālo pilsētiņu izklaidē un arī nogurdina. Aizlāčojam pa pludmali līdz Cabaretei, kārtīgi pakaulējamies veikalos ar pārdevējiem – izrādās gandrīz 2/3 no cenas iespējams nokaulēt, tad gan pārdevēji kļūst tādi kā dusmīgi, bet naudu ta gribās.
Gadījās mums pilsētā šodien arī īpašs paraugdemonstrējums – kā pareizi notriekt gar zemi motociklistu un atrisināt radušos konfliktsituāciju. Bonuss vēl labāks nekā vakar Oskariem ar to vali, kas izlēca no ūdens 2 reizes par velti, aizbaidot protams visas zivis.
Viss sākās ar to, ka baltā vietējā meitene īstajā brīdī atvēra džipa durvis ielas pusē. Garām braucošais moto-taxi tika zibenīgi nomedīts un kopā ar pasažieri un salauzīto mocīti piezemējās pie mūsu kājām uz asfalta. Baltie džipisti tīrā spāņu valodā paskaidroja melnim, ka viņš te ir ievests strādāt, nevis prasīt naudu motocikla remontam. Un vēl paskaidroja, ka viņš vienkārši ir krāns. Loģiski, ka sākās kautiņš. Atrakcija notika tieši pretī diskobāram, no kura zibenīgi izbira ārā kādi 15-20 motociklista atbalstītāji (lasīt – kautiņa kurinātāji). Kautiņš gan nebija ilgstošs, jo baltās džipistes draugs jau iepriekš bija ieģipsēts. Tāpēc uz džipu tika izmesti divi pusķieģeļi. Viens trāpīja pa motora pārsegu, bet priekšējo stiklu neizsita, izsaucot vispārēju pūļa nožēlu. Arī mēs vīlušies devāmies tālāk savās gaitās. Mūsu līdzpilsoņi satika pilsētiņā 8 citus latviešus, kuri bija tikai šodien ielidojuši un grasījās iekarot Dominikānu ar īrētiem džipiem.
Pārējā vakara daļa dublēja iepriekšējos– vienīgi bāra kokteiļus iesākumā aizvietoja Buliņu ģimenes pietaupītais latviešu dzēriens– Tulamoor. Nacionālais dzēriens mūsos izsauca nostaļģiskas atmiņas pēc Dzimtenes, mēs vienprātīgi nolēmām pārtraukt ceļojumu un pirmdien doties mājās.
Andris
Piecpadsmitā diena
2006.gada 20.februāris, pirmdiena
Atvadas no Dominikānas un lidojums
Modinātājs nozvana plkst. 8:00, bet neviens no Buliņu ģimenes pat nepakustas. Baigi nāk miegs… Šodien jādodas mājup, jākārto koferi, jāatvadās no viesnīcas utt., bet kaut kā baigi negribas vispār neko darīt. Plkst. 8:45 Andra zvans mūsos tomēr atmodina iedzimtā pienākuma izjūtas un nolemjam celties. 9:00 sarunāta tikšanās ar vietējās tūrfirmas pārstāvi. Runa iet par cigāru iepirkšanu. Īsti nezinu cik tur daudz katrs iepirka, bet procedūra notika un pat Buliņš, kuram cigārus it kā vairs nevajadzēja, ieradās numurā ar jaunu cigāru kasti.
Dodamies visi brokastīs. Personīgi man Zaļās mājas piedāvājums ir piegriezies, piegriezies, piegriezies…
Uz olām vairs ilgi neskatīšos. Vienīgā izprieca brokastu laikā – Māris nospēra grauzdēto maizīšu šķīvi Mārtiņam, kamēr pēdējais devās pēc kafijas. Mārtiņa glītā un nevainīgi apjukusī sejas izteiksme mūs kārtīgi iepriecināja. Nu protams, ka maizītes tika atgrieztas sākotnējam to īpašniekam, jeb viss beidzās laimīgi.
Pēc brokastīm Buliņi ar Znotiņiem dodas uz pēdējo peldi šajā sezonā Atlantijas okeānā. Pludmalē pūš diezgan nepatīkams vējš, bet tas mūsu peldi neizjauc. Un tad jau arī strauji tuvojas plkst. 12:00 dienā, kad jāčekojas ārā no viesnīcas. Pakojam koferus. Protams, ka tāpat kā vienmēr, prombraucot mantu ir krietni vairāk un smagākas. Plkst. 12:00 sēžam visi viesnīcas “recepcijā” un gaidām busu uz lidostu. Anita un Māris aizdomīgi kavējas, neceļ arī vietējo telefonu. Sākam apspriest viņu rīcības iemeslus, bet tad jau arī viņi ir klāt. Vēl pēdējie kokteiļi, daži vēl paspēj ātri uzēst paelju “zaļajā mājā” un tad jau klāt arī tūrfirmas buss, kurš mūs nogādās lidostā. Kāpjot iekšā busā, mūs jauki izklaidē Edgars. Viņš vietējās tūrfirmas pārstāvei sevi mēģina pasniegt kā Hosē Gonzales. Meitene uzraujas pēc pilnas programmas. Mūsuprāt joks ir izdevies un visi kārtīgi izsmejamies. Brauciens līdz lidostai. Pēdējie mēģinājumi iepirkt dominikāņu suvenīrus Tax Free utt. Lidosta Puerto Platā atstāj labu iespaidu. Plašas telpas, uzgaidāmā zāle ar lieliem logiem. Varam vērot kā nolaižas un paceļas lidmašīnas.
Lidmašīna uz Berlīni pārbāzta. Sēdēt ļoti neērti, gulēt praktiski nav iespējams. Anita kā rūdīta ceļotāja vienīgā iemanās pasnaust neērtajā sēdvietā. Pārējie grozās un knosās, tā īsti iesnausties izdodas uz pavisam neilgu brīdi. Berlīnē nosēžamies pēc Dominikas laika plkst. 2:00 naktī, pēc Berlīnes laika 7:00.
Tālāk lai raksta Mārtiņš.
Ilze
Sešpadsmitā diena
2006.gada 21.februāris, otrdiena
Berlīne
Ap plkst. 6:00 pēc vietējā laika nolaižamies Berlīnē. Kā patīkams pārsteigums bija tas, ka laiks nav pārāk auksts. Dodamies uz to pašu viesnīcu, kuru izmantojām ceļā uz Dominikānu. “Iečekojamies”, paēdam brokastis un dodamies uz pilsētu. Pēc garā pārlidojuma un ņemot vērā laika starpību visiem nedaudz nāk miegs. Nolemjam apmeklēt Berlīnes skatu torni – man patika.
Pēc torņa apmeklējuma kādu stundiņu pastaigājam pa Berlīnes vēsturisko centru, Māris mūs iepazīstina ar pāris celtnēm. Ap plkst. 14:00 esam iepirkšanās ieliņā (nosaukumu neatceros), katrs dodas uz savu pusi iepirkt pa kādai drēbītei. Kad lielais šopings ir beidzies, tiekamies jaukā aziātu restorāniņā “ Green Papaya”. Kā jau vienmēr man aziātu virtuve patīk. Edgars bija baigi izsalcis, tāpēc pieēdās kā tāds lācis.
Viesnīcā mums vakarā ir tāds kā pēdējais tusiņš, pa starpai Māris ar Anitu nodemonstrē jaunos pirkumus.
Baigi nāk miegs, atā.
Mārtiņš
Septiņpadsmitā diena
2006.gada 22.februāris, trešdiena
Atgriešanās Rīgā
Ir agrs rīts. Jau 4:00 pēc Berlīnes laika un iepīkstas Māra telefonzvans – modinātājs, tas aicina celties, posties, mazgāties, un tad ceļš uz lidostu. Esam kā zaķi ar garām ausīm, jo vilcienā to vienu pieturu braucam bez biļetēm. Tad jau pēc neilgas meklēšanas esam atraduši pareizo ieeju, kur nodot bagāžu. Tad laimīgi dodamies uz rīta kafiju. Brīvās muitas zonas veikali arī vēl jāiekaro.
Kad visi šie sagatavošanās darbi ir paveikti, varam doties uz mūsu lidaparātu. Viss notiek ļoti mierīgi un bez spriedzes.
Lidmašīnā norunājam tikties 16.martā, ceturtdienā pie Znotiņu ģimenes, jo Andris jau pie okeāna vairākkārt uzaicināja pie sevis rīkot tikšanās vakaru.
Tad uz tikšanos atkal kādos ceļos vai neceļos.
Anita