Saulkrasti un Salacgrīva

….Tā, dzestrā 2006.gada 28.janvāra rītā iesākās otrais, nu jau par tradicionālo kļuvušais WW izbraukums, kuru pašaizliedzīgi noorganizējusi grupas vadītāja un aktīviste Marika.

Pirmais ceļojuma mērķis ir Blatā kāpa Pabažos Saulkrastos. Baltā kāpa ir viena no skaistākajām jūrmalas kāpām Latvijā ar ne mazāk lielisku skatu uz Vidzemes piekrasti. Šim nolūkam iekārtota arī īpaša skatu un atpūtas vieta. No Baltās kāpas gar jūras piekrasti izveidota 3.6 km gara pastaigu taka “Saulrieta taka”.

Baltā kāpa atrodas pie Inčupes ietekas jūrā. Smilšakmens iezis, kas veidojies pirms 405 – 350 miljoniem gadu. Te ir uzņemtas arī jau par kino klasiku kļuvušās Rīgas Kinostudijas filmas: „Kā gulbji balti padebeši iet” un „Nauris”.

Saulrieta taka. Ja mēs izstaigātu šo taku vasarā, tad mūs sagaidītu Saulkrastu jūrmalai raksturīgā ainava – plaša, smilšaina pludmale un priekškāpas, Pēterupe ar Saules tiltiņu un dižpriedes kāpu mežā.

Rūpējoties par Baltās kāpas un kāpu meža saglabāšanu, Saulkrastu mežniecība un Vides aizsardzības kluba Saulkrastu nodaļa izstrādāja takas projektu. Takas veidošanu 2001. gadā aizsāka Valsts meža dienesta Rīgas rajona mežniecību darbinieki ar simbolisku takas vārtu uzcelšanu pie Saules tiltiņa. Turpinājās takas labiekārtošana, ir izveidots mācību laukums un atpūtas vietas. Pašlaik, piedaloties Saulkrastu pilsētas domei, projekta “Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā” ietvaros izveidots takas posms gar Pēterupi (800 m). Turpmāk plānots to savienot ar takas posmu pie Baltās kāpas un izveidot taku 3,6 km garumā.

Ja jau iesāku stāstīt par Balto kāpu un tur esošo pludmali, tad pastāstu vērta ir arī Saulkrastu pludmale un tai pieguļošās kāpas un meži. Saulkrastu pludmale ir sausa, smilšaina un atpūtai ļoti piemērota. Pludmale ir vēju pārpūsta un viļņu pārskalota, te uzkrājas jūras pienestās smiltis un atrodamas dažādas “jūras veltes” – jūrā un upēs dzīvojošo gliemju čaulas, zaļaļģu pavedieni un brūnaļģu čemuri, jūras noslīpēti un izskaloti akmentiņi, zari, saknes, kur mājvietu atraduši dažādi kukaiņi.

Kāpas veidojas, vēja pārpūstajām smiltīm sastopot kādu šķērsli – izcilni vai augu. Uzkrājas smilšu kaudzītes, kas apvienojoties veido kāpu aizmetņus – embrionālās kāpas. Šo kāpu raksturīgākais augs ir biezlapainā sālsvirza, sastopama arī jūrmalas šķēpene, kālija sālszāle un citi augi, kas spēj augt iesāļajā un nabadzīgajā augsnē.

Smiltīm uzkrājoties un nostiprinoties augājam, turpmākajos gados veidojas priekškāpas. Šeit smiltis vēl turpina ceļot, taču kāpas nostiprina izturīgās graudzāles – smiltāja kāpukviesis, smiltāja kāpuniedre, smilts auzene. Sastopama arī jūrmalas dedestiņa, lauka vībotne un citas lakstaugu sugas, kā arī krūmi – parasti dažādi kārkli. Skaista priekškāpa izveidojusies starp Pēterupi un pludmali.

Pludmale un priekškāpas aizsargā jūras pamatkrastu pret noskalošanos vētru laikā.

Priekškāpu aizsegā – vietās, kur vairs nenotiek smilšu pārpūšana veidojas pelēkās kāpas. Augājs ir skrajš, to veido ķērpji, sūnas un zemi daudzgadīgie lakstaugi, tāpēc pelēkās kāpas ir sevišķi jutīgas pret izbradāšanu.

Kāpu mežs jeb mežainas jūrmalas kāpas veidojas, aizaugot pelēkajām kāpām. Koku stāvu šeit veido parastā priede.

Saulkrastu pilsētas teritorijā kāpās ir izcili veci priežu meži. No takas redzamās dižākās priedes ir 176 – 196 gadus vecas. Tās izceļas gan ar savu stumbra apkārtmēru, resnajiem zariem, mūža garumā iegūtajām rētām, gan arī raksturīgo “krokodilmizu” – koka biezā miza veido rombus, kas atgādina rāpuļa zvīņas. Saulkrastu sākumskolas skolēni kāpās posmā no Inčupes līdz Aģes grīvai ir saskaitījuši 21 priedi, kas sasniedz un pārsniedz Latvijas dižpriedes apkārtmēru, vēl daudzām priedēm nedaudz pietrūkst līdz dižpriedes apmēriem. Saules apspīdētās vecās priedes par savām mājām atzinušas retas kukaiņu sugas, piemēram, dzērājvabole jeb priežu sveķotājkoksngrauzis. Kāpu mežos sastopamas arī retas un aizsargājamas augu sugas – pļavas silpurene, čemuru palēks, smiltāju neļķe. Sevišķi vērtīgi, Latvijā reti sastopami un aizsargājami ir vecie kāpu meži.

Embrionālās kāpas, priekškāpas, pelēkās kāpas un mežainās jūrmalas kāpas ir Eiropas Savienības aizsargājamais biotops. Pelēkās kāpas aizsargā arī Latvijas likumdošana.

Saulkrastu piekraste ir viena no iecienītākajām un apmeklētākajām Latvijā, taču līdz ar to kāpu meži un kāpas pakļautas vislielākajai slodzei. Neorganizēta atpūtnieku plūsma šīs dabas un ainaviskās vērtības var pilnībā sabojāt. Saudzēsim kāpas un kāpu mežus un iesim pa ierīkotajām takām!

Nozīmīgas ir jūrā ietekošo mazo upju – Pēterupes, Aģes, Ķīšupes, un Inčupes grīvas un lejteces. Upītes un to ielejas rada daudzveidību gan augu un dzīvnieku valstī, gan pierastajā jūrmalas ainavā.

Saulkrasti savu nosaukumu ieguva 1935. gadā, kad tika apvienoti vairāki ciematiņi (Pēterupe un Neibāde, vēlāk arī Pabaži). Pie Inčupes ietekas jūrā divas Krievijas ķeizarienes Katrīnas II piemiņas liepas, stādītas 1764. gadā. Turpat Baltā kāpa, no tās līdz Pēterupes tiltam pa kāpām vijas Meža taka. No šosejas nevar nepamanīt J. Serjogina veidoto Saulkrastu Velosipēdu muzeju, bet uz sabiedrisko Vēstures muzeju Skolas ielā 19 (blakus mājai, ko rakstnieks Reinis Kaudzīte nopirka 1917. gadā) jābrauc speciāli. Pēterupes luterāņu baznīca celta 1856. gadā, apgleznotās durvis uz kanceli ved tieši no sakristejas. Saulkrastu katoļu baznīca (1998) ir neparasta būve — ap dzelzs rāmi no abām pusēm putuplasts. Netālu – Alfrēda Kalniņa ielā 10 — bijusī Bīriņu muižas īpašnieka medību pils Forstei (Mežmuiža), kurā komponists 1937. gadā strādājis pie operas «Baņuta» partitūras.

Ķīšupes krastos pirmās vasarnīcas uzceltas jau 1823. gadā, toties Zvejniekciema vecākā māja ir Priedītes (1901). Arhitekte Marta Staņa (Dailes teātra ēkas autore) projektējusi gan Zvejniekciema kultūras namu (1957), gan vidusskolu (1964), kuras ēkas vienstāva un divstāvu daļas redzamas jau no šosejas pirms Aģes upes tilta. Upes krastos 1951. gadā notika pirmie republikas Zvejnieku svētki.

Tālāk mūsu brauciena maršruts ved uz Minhauzena muzeju, kas savas durvis vēra pēc atjaunošanas 2005. gada jūnija sākumā Liepupes pagasta.

Jaunās mājvietas pirmajā stāvā apmeties pats Minhauzens un viņa kundze Jakobīne, savukārt muzeja otrajā stāvā izkārtota Latvijas vaska figūru vēsturisko personu kolekcija. Atjaunotajā muzeja teritorijā ierīkoti Minhauzena pīļu dīķis, tapusi Minhauzena taka, kas ved līdz pat jūrai, no brikšņiem attīrīti Minhauzena dižozoli.

Muzejs turpmāk atradīsies Duntes muižas kungu mājā – vietā, kur barons Minhauzens pavadījis savas dzīves laimīgākos gadus.

Slavenā dēku stāstnieka muzejs ir viens no diviem brīvkunga fon Minhauzena muzejiem pasaulē, jo otrs atrodas Vācijā, Bodenverderā. Pirms četriem gadiem muzeja toreizējā atrašanās vietā Minhauzena krogā Duntē izcēlās ugunsgrēks, kurā ēka izdega. Pagājušā gada maijā pasaules lielākā meļa un fantazētāja Minhauzena muzejs atdzima, par savu pagaidu mājvietu rodot Limbažu rajona Liepupes pagasta māju. Ekspozīcijā iekļauta arī bijušā Latvijas Vaska figūru muzeja izstāde Izcilas personības Latvijas vēsturē.

Nedaudz par Minhauzenu jeb īstajā vārda Hieronīms Kārlis Fridrihs fon Minhauzens (1720–1797).

H.K.F.Minhauzens divpadsmit gadus pavadījis Krievijā – sākumā kā prinča Antona Ulriha pāžs, vēlāk – kā kornets, tad – poručiks kirasieru pulkā. Laikam jau tur viņš guva pietiekoši daudz eksotiskas pieredzes, jo, atgriezies Vācijā, sāka priecēt draugus un paziņas ar fantastiskiem dēku stāstiem.

Barons nepierakstīja nevienu pašu dēku un pat nenojauta, ka kļūs par pasaulslavenu meli. 18.gs. 80.gados sāka iznākt grāmatas, kurās bija apkopoti no barona dzirdētie, tautā izplatījušies stāsti. Stāstus apkopoja pazīstamie literāti R.E.Raspe un H.A.Birgers. Minhauzens vairākus gadus pavadīja Latvijas teritorijā un apprecējās ar Duntes barona meitu.

Muižnieku Minhauzenu dzimta ir pazīstama jau kopš 12.gs., daudzi tās pārstāvji bija oficieri un ministri vācu hercogistēs un kņazistēs. Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens dzimis 1720.gada 11.maijā Bodenverderā – pilsētā Vācijas rietumos. Pēc četriem gadiem nomira viņa tēvs, apakšpulkvedis Oto fon Minhauzens. Atraitnes gādībā palika astoņi bērni (Hieronīms Kārlis bija piektais bērns ģimenē). Sekojot tēva pēdām, zēns tika nozīmēts par pāžu Braunšveigu-Volfenbutelu hercoga galmā, taču pirms tam viņu nosūtīja uz Bernas pili – vienu no hercoga rezidencēm – , kur apmācīja dažādās zinībās un galantās manierēs. 1735.gadā viņš kļuva par pāžu hercoga Ferdinanda Albrehta II svītā.

1737.gada rudenī Braunšveigu-Volfenbutelu hercogs Kārlis saņēma vēstuli no Pēterburgas – no sava jaunākā brāļa prinča Antona Ulriha, ar lūgumu piemeklēt viņam divus pāžus. Jau no 1733.gada princis dzīvoja Krievijā, jo bija paredzēts, ka viņš apprecēs princesi Annu Leopoldovnu – Krievijas imperatores Annas Ivanovnas vienīgo brāļa meitu. Taču abām dzimtām tik svarīgās precības tika atliktas uz nenoteiktu laiku. Antons Ulrihs bija iestājies Krievijas karadienestā un 1737.gada vasarā piedalījās turku cietokšņa Očakova ieņemšanā. Princis ar svītu bija pašā cīņas peklē, tika nogalināts viņa zirgs, ievainots adjutants un no ievainojumiem mira abi viņa pāži. Tā kā 1738.gadā bija paredzēts jauns karagājiens, Antonam Ulriham bija nepieciešami jauni pāži.

Taču nebija viegli atrast gribētājus braukt uz mazpazīstamo valsti Krieviju un karot pret turkiem. Galu galā 1738.gadā februārī uz turieni devās divi brīvprātīgi pieteikušies jaunieši – fon Hoims un fon Minhauzens. Pavisam drīz princis ar svītu atkal devās uz Ukrainu. Feldmaršala Miniha virsvadībā armija ar simt tūkstošiem kareivju devās pāri pretinieka izdedzinātajām stepēm. Antons Ulrihs komandēja vienību no trim pulkiem. Gājiens bija ārkārtīgi sarežģīts – nācās forsēt neskaitāmās Dņestras pietekas. 14.augustā pie Biločas upes viņiem nācās atraidīt turku kavalērijas uzbrukumu. Uzbrucēji tika sagaidīti ar spēcīgu šauteņu uguni, un, pēc Miniha vārdiem, tika izkliedēti kā salmi vējā. Taču gājiena galvenais mērķis – Benderas cietoksnis – tā arī palika neaizsniegts. Turku artilērija neļāva krievu armijai tikt pāri Dņestrai. Tuvojās rudens, bija sākušās slimības, zirgi mira no bada. Armija devās atpakaļ uz ziemeļiem, Antons Ulrihs ar svītu atgriezās Pēterburgā.

Nākošajā gadā princis karagājienos nepiedalījās. 14.jūlijā beidzot tika svinētas viņa kāzas ar Melkenburgas princesi Annu Leopoldovnu. Svinības bija ārkārtīgi vērienīgas un vesela nedēļa aizritēja dažādās viesībās un ballēs.

1739.gada decembrī Minhauzens atstāja Antona Ulriha svītu un iestājās armijā – netālu no Rīgas dislocētajā kirasieru Braunšveigas pulkā, kas skaitījās prinča padotībā, taču Antons Ulrihs komandēšanu veica tikai nomināli. Par Minhauzena sakariem galmā liecina tas fakts, ka pulkā viņš tika ieskaitīts pēc hercogienes Bīronas lūguma (viņa bija sieva vienam no ietekmīgākajiem cilvēkiem impērijā). Stājoties dienestā, Minhauzens saņēma no prinča dāvanas: divus zirgus, sedlus, pistoles un iejūgu ar visiem piederumiem.

Nepagāja ne gads, kad Krievijā notika monarhu maiņa. Oktobrī pēkšņi nomira Anna Ivanovna. Pirms nāves viņa novēlēja troni divus mēnešus vecajam Annas Leopoldovnas un Antona Ulriha dēlam Ivanam III, par reģentu tika nozīmēts grāfs Bīrons. Taču pēc trim nedēļām notika apvērsums: Bīrons tika apcietināts un Anna Leopoldovna pasludināja sevi par valdnieci. Antons Ulrihs saņēma generalisimusa pakāpi. Minhauzens aizsūtīja princim apsveikumu sakarā ar šo notikumu. Vēstulē, kuru viņš nosūtīja divas nedēļas pēc apvērsuma, viņš lūdza atvainot savu dabisko kautrīgumu, kas neļāva viņam sveikt princi nekavējoties… Pēc trim dienām ar pavēli no “augšas” Minhauzens tika paaugstināts par poručiku, apejot divpadsmit citus kornetus, kas cerēja uz paaugstinājumu.

Minhauzenam tiešām bija ar ko lielīties. Viņš tika nozīmēts par pulka pirmās rotas komandieri, kuru komplektēja no labākajiem oficieriem un zaldātiem, rota atradās tiešā virspavēlnieka tuvumā, tādēļ tika izmitināta Rīgā, turpretī pats pulks atradās Ventspilī. Ņemot vērā, ka rotā bija 90 cilvēku, uz Minhauzena pleciem bija lērums ikdienišķu rūpju. Viņš sekoja munīcijas stāvoklim, saņēma no ārzemēm atvestos zirgus, atskaitījās par no kritušajiem zirgiem nodīrātajām un pārdotajām ādām, deva zaldātiem atļaujas precēties, ķēra dezertierus, rūpējās par zirgu ganībām utt. Visas atskaites un citi dokumenti bija rakstīti krieviski, bet parakstīti ar “Lieutenant Münchhausen”. Ir zināms, ka arī vēlāk viņš neiemācījās rakstīt krieviski, bet runāja pietiekoši labi.

Nākamajā, 1741.gadā situācija Baltijā saasinājās, draudēja karš ar Zviedriju. Karadarbība sākās augustā un noritēja Somijas dienvidos. Rudenī tā gandrīz izbeidzās un Braunšveigu pulks tika pārvests uz Pēterburgu, lai piedalītos pavasarī plānotajā gājienā pret zviedriem. Saskaņā ar kara kolēģijas dokumentiem, Minhauzens ar nelielu grupu palika Rīgā un gājienā nepiedalījās.

Decembrī varu Krievijā sagrāba Pētera I meita Elizabete Petrovna. Braunšveigu saime tika apcietināta, daļa no piederīgajiem izraidīta no Krievijas, daļa daudzus gadus pavadīja cietumos. Ja Minhauzens būtu palicis prinča galmā, viņa liktenis, iespējams, būtu ne tik veiksmīgs. Kirasieru pulks tika pārdēvēts, turklāt imperatore paziņoja, ka tiek anulētas visas Braunšveigu piešķirtās dienesta pakāpes, taču, sapratusi, ka tas var izraisīt pārāk lielu neapmierinātību armijā, šo lēmumu atcēla. Tādējādi Minhauzens ne tikai palika armijā, bet arī saglabāja poručika pakāpi.

1744.gada sākumā notika ievērojama epizode Minhauzena dienesta dzīvē – cauri Rīgai brauca princese Anhalte-Cerbstka, nākamā imperatore Katrīna II. Minhauzens komandēja goda sardzi pie mājas, kurā princese bija apmetusies. Kad princese ar svītu devās tālāk, Minhauzens bija viens no pavadošajiem jātnieku ierindā.

1744.gada 2.februārī Minhauzens apprecēja Duntes saimnieka tiesneša meitu Jakobīni fon Duntenu. Tālākā militārā karjera viņam neveicās. Kara nebija un dabūt paaugstinājumu neizdevās. Beidzot 1750.gadā Minhauzens lūdza atvaļinājumu uz gadu, lai nokārtotu īpašuma lietas dzimtenē, un kopā ar sievu devās uz Vāciju. Vairākas reizes viņš lūdza pagarināt atvaļinājumu, līdz beidzot 1753.gadā tika no pulka atskaitīts. Minhauzens šurp vairs neatgriezās.

Dzīvodams dzimtajā Bodenverdenē vidēju turīga muižnieka dzīvi, viņš izklaidējās ar medībām un retiem braucieniem uz kaimiņu pilsētām. Te arī sākās barona Minhauzena dēku stāsti, kas vēlāk kļuva pazīstami visā pasaulē. Parasti viņš stāstīja savus izdomājumus draugu pulkā, taču nekautrējās arī no plašākas auditorijas – Getingenas iedzīvotāji ar nepacietību gaidīja kārtējo reizi, kad barons atbrauks un viesnīciņas “Prūsijas karalis” restorāniņā stāstīs neparastos piedzīvojumus. Tur satrauktajiem klausītājiem arī tika pavēstīts, kā viņš lidojis uz lielgabala lodes, jājis uz puses no zirga, ar vienu šāvienu sašāvis irbju baru utt. Minhauzena stāstnieka slava auga, taču viņš pats nekad nevienu no sižetiem nepierakstīja. Un tā viņa dzīve būtu mierīgi ritējusi uz vecumdienu pusi, taču tad viņu gaidīja piedzīvojumi, kas bija jestrāki par lidojumu uz lodes…

Sākumā viņa stāsti izplatījās pa Lejas Saksiju – dzirdējušie tos pārstāstīja citiem. Un parasti visi klausītāji bija ieinteresēti un sasmīdināti. Drīzumā Vācijā sāka iznākt jautro nejēdzīgo stāstu krājumi, kurus stāstījis kāds “M-h-z-n-s”, bet 1785.gada beigās barona pilns uzvārds parādījās Londonā iznākušās grāmatiņas titullapā. Jau nākamajā gadā grāmata tika atkārtoti izdota četras reizes! Pirmos krājumus Anglijā izdeva R.E.Raspe, kurš, iespējams, pats bija bijis barona kompānijā un dzirdējis stāstus. Vēlāk tos pārstrādāja un izdeva cits pazīstams literāts – H.A.Birgers. Abi šie vārdi – vai nu kopā, vai atsevišķi – jau divus gadsimtus rotā visas grāmatas par Minhauzena piedzīvojumiem. Grāmatas nekavējoties tika pārtulkotas un izdotas visā Eiropā. …Minhauzens šo negaidīto popularitāti uztvēra kā aizvainojošu apsmieklu, saskatīja tajā savas godīgās reputācijas aptraipīšanu, pat taisījās sūdzēt tiesā, taču izmainīt vairs neko nevarēja. Starp citu, vācieši viņa vārdam joprojām pievieno epitetu “melis”.

Ar šīm nebūšanām izrādījās vēl par maz. Apraudājis kvēli mīļoto sievu, kas nomira 1790.gadā, Minhauzens iedrošinājās apprecēties ar 17 gadus jauno Bernardīni fon Brunu. Kāzu nakti 73-gadīgajam vecītim nācās pavadīt vienam – jaunlaulātā izklaidējās ar ciemiņiem… Pēc pusotra gada Bernardīne dzemdēja bērnu no tuvējās pilsētas skrīvera. Barons atteicās atzīt bērnu par savējo un iesniedza prasību par šķiršanos. Notikums visiem beidzās bēdīgi– Minhauzens iekūlās parādos, apmaksādams akušieres pakalpojumus, tiesas procesu un alimentus; bērns nomira, bet Bernardīne, glābdamās no skandāla, aizmuka uz ārzemēm.

Vientuļais un nelaimīgais barons fon Minhauzens nomira 1797.gada 22.februārī 77 gadu vecumā. Viņa parādus izmaksāja tika viņa mantinieku otrā paaudze – brāļu bērnu bērni. Divas dienas pirms viņa nāves sieviete, kas viņu kopa, pamanīja, ka baronam trūkst divu kājas pirkstu (viņš tos bija nosaldējis Krievijā). Minhauzens atbildēja, ka tos viņam medību laikā nokodis polārlācis.

Pēc muzeja eksponātu aplūkošanas un foto sesijas ar vaskā atlietajām slavenībām, ceļš veda uz turpat 2005.gada septembrī Duntes muižas teritorijā oficiāli atklāto Minhauzena meža taku – garāko apses koka laipu taku Eiropā.

Minhauzena takas staigātāji var skatīt dabīgu mežu visā tā krāšņu visos dabaslaikos. Tā, ar pietāti pret dabu – paretam meža takas ceļā novietoti Andreja Petuhova firmas MMT I meistaru veidoti meža zvēri – briedis, krokodils vai puszirgs, kas sasaucas ar Minhauzena stāstiem, arī šūpoles un vietām soliņi – (kopā 32 pieturas vietas) – veidota šī meža taka. Kopumā tā ir 5,3 kilometrus gara un ved līdz jūrai un atpakaļ, un rimtai takas iziešanai jāplāno vismaz pāris stundu. Saprotot, ka būs arī steidzīgāki takas apmeklētāji, tapis mazais, pāris kilometru garais loks. „Minhauzena pasaules” īpašnieki paredzējuši nākotnē mežā izveidot arī speciālas, tūristiem domātas atpūtas vietas ar iespēju pagatavot sev azaidu un ieturēt mazus piknikus.

Pēc atraktīvās pastaigas pa Minhauzena taku, mūsu ceļš ved uz kaimiņu māju turpat pāri lielceļam, t.i., uz Radošo darbnīcu "Cepļi".

Podnieku radošās darbnīcas CEPĻI meistari izmanto tradicionālo trauku darināšanas un apdedzināšanas tehnoloģiju. Darbi tiek veidoti no vietējiem Latvijas māliem uz podnieka ripas un apdedzināti atklātas uguns ceplī.

Darbnīcas saimniece ir podniece Ingrīda Žagata, kura ieguvusi profesionālo izglību Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskolā, kā arī apguvusi amata prasmi pie labākajiem šī amata meistariem. Kopš 1985. gada patstāvīgi strādā un piedalās izstādēs, radošajās nometnēs un keramiķu simpozijos.

Apmeklējot Radošo darbnīcu "Cepļi", Jūs gūsiet izglītojošu informāciju par podniecības tradīcijām Latvijā; būs iespēja pašiem pamēģināt māla paklausību, bet, sazinoties ar meistariem, ir iespēja piedalīties trauku apdedzināšanas procesā atklātas uguns ceplī.

Radošā darbnīca "Cepļi" atrodas šosejas Rīga – Tallina (A1 vai E67) 46. km 200 m attālumā, iepretī Minhauzena muzejam. Tālrunis: + 3719234867.

Salaca viena no krāšņākajām Latvijas upēm, tā ietek Baltijas jūrā un dod vārdu Salacgrīvai – pievilcīgai zvejnieku mazpilsētai. Pirmā zināmā cilvēku apmetne šeit ir bijusi jau pirms vairāk nekā 1 500 gadiem un arī šodienas Salacgrīviešiem nozīmīga ir zvejošana un ar to saistītās tradīcijas.

Nēģu murdu tacis ir tradicionāls un unikāls zvejas veids. Nēģi daudziem ir īpaša delikatese, taču nēģu zveja pasaulē ir maz izplatīta. Tikai Salacgrīvā mūsdienās īstai nēģu zvejai joprojām lieto murdu taci — unikālu zvejas paņēmienu ar daudzu gadsimtu vēsturi.

Pirmais Salacas nēģu tacis ir īpašas konstrukcijas laipa, kas šķērso upi vistuvāk tās ietekai jūrā – apm. 800 m. No tača upes straumē iegremdē nēģu murdus un notiek zveja.

Taci būvē pēc senajām metodēm no vairākus gadus gatavinātiem egļu kokmateriāliem. Tača balstus upes gruntī iedzen ar kurķa palīdzību (īpašs 16 kg smags veseris) un šo darbību sauc iesist taci. Lai zvejnieki pa taci varētu staigāt, tā virspusē ierīko 30-40 cm platu laipu. Visas konstrukcijas stiprināšanai neizmanto naglas vai skrūves, bet gan tikai sasaites. Taci ierīko gandrīz visā upes platumā (~ 150 m) bet murdus liek tikai pusē no tā (kopā ~75 m). Katru gadu pirms sezonas sākuma zvejnieki taci ierīko no jauna.

Tača zvejai vienlaikus lieto līdz 70 murdus — gan mazos, gan lielos. Mazie murdi ir speciāli piemēroti ikdienas ielikšanai un izcelšanai, stāvot uz tača laipas. Mazos murdus ieliek vakarā un izņem rītausmā — gan ziemu, gan vasaru. Lielos murdus zvejnieki tacī ievieto un pārrauga ar laivas palīdzību tad, kad upē nav ledus.

Nēģu loms ir atkarīgs gan no zvejnieku prasmes, gan pašas dabas palīdzības. Lai būtu labs loms. protams, ir jānāk nēģim. Taču tas nebūt nav viss – ir vajadzīgs pareizais rietumu vējš, īstais ūdens līmenis un ūdens nedrīkst būt par sūru no kritušām lapām un vēl daudzi citi nosacījumi un knifiņi.

Murdos noķertos nēģus zvejnieki uz tača ievieto ķērnē – vienam cilvēkam nesamā īpašā transporta grozā jeb kastē. Ar ķērni pa tača laipu uz krastu aiznes līdz 42 kg nēģus, kur tos pārvieto kastēs – lai gaida uzpircējus.

Ir pieredzēts, ka no rīta ar ķērni zvejnieki malā iznes tonnu nēģu. Taču biežāk nozveja ir daži simti vai desmiti kilogramu, gadās arī pavisam tukši rīti.

Ar taci nēģus zvejo 6 mēnešus gadā – no augusta līdz februārim. Vasarā uz upes ir gan patīkami, gan romantiski. Taču rudenī un ziemā nēģu zveja bieži ir skarba cīņa par zvejas vietas saglabāšanu, jo stihijas nopostītu taci atjaunot varēs tikai nākošajā vasarā.

Vētras mēdz sagādāt drazu gubas, kas nāk lejā pa Salacu, aizķeras tacī un tad straume taci iznīcina kā nieku. Tāpat arī soga – ledus vižņu putra upē – vienā acumirklī var izbeigt nēģu zveju šai sezonā. Kad upe pilnīgi aizsalst, zvejniekiem nākas ne tikai rūpēties par āliņģiem, kur ievietot un izņemt murdus, bet arī rūpīgi uzmanīt, lai ledus vāks cilājoties neizceļ tača balstus un nesagrauj to.

Tā piemēram, svaigā atmiņā ir 2003. gada Ziemassvētki, kad zvejnieki nejaudāja atbrīvot taci no upes nestām drazām un ledus vižņiem un vētra izlauza un aizrāva uz jūru tača galu ar 20 murdiem. Tai reizē zvejniekiem paveicās un neviens nenokļuva ūdenī, peldoties kopā ar murdiem, salauztām tača kārtīm, ledus gabaliem un draņķu paunām. Nākošā dienā daļu zudušā izdevās izzvejot ostas teritorijā savu kilometru zemāk.

Tača zvejas neiztrūkstoša daļa ir tača būda upes krastā, kur uzglabāt murdus un noķerto lomu, sezonas laikā dzīvot pašiem zvejniekiem un par prieku ciemiņiem uz restēm uzcept kādu svaigu nēģi.

Padomju laikos tacī saimniekoja kolhozs un šeit ķertie nēģi ātri vien nokļuva uz Maskavas augsto partijas priekšnieku galdiem. Pats tacis nebija publiskas apskates objekts.

Tagad tača saimnieks Aleksandrs Rozenšteins laipni aicina ciemos katru kārotāju!

Tacī viesojas gan individuāli ceļotāji, ģimenes, draugu kompānijas un tūristu grupas no Rīgas, no visas Latvijas, kā arī kaimiņu valstīm – Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Vācijas, Polijas, Krievijas un pat no Japānas, ASV un Kanādas.

Ar unikālo zvejas paņēmienu ir iepazinušies gan Latvijas premjers I.Emsis un vides ministrs L.Vējonis, gan Latvijas un kaimiņvalstu pašvaldību amatpersonas, gan Ziemeļvidzemes biorezervāta rīkota Eiropas semināra dalībnieki un daudzi, daudzi citi.

Lai ieviestu nelielu skaidrību, tad nedaudz pastāstīšu, kas tad ir nēģis. Nēģveidīgie ir vieni no zemākajiem mugurkaulniekiem, kam ķermeņa ass skeletu veido skrimšļa horda. Tie ir ūdens iemītnieki ar čūskveidīgu, šķērsgriezumā ieapaļu, līdz 1 m garu ķermeni. Āda kaila, tajā atrodas daudz dziedzeru, kas izdala gļotas. Mīt jūrās, upēs vai ezeros, bet nārstot dodas upēs vai strautos, kur ir oļaina vai grantaina grunts. Attīstās ar pārvēršanos. Kāpuri (ņurņiki) ievērojami atšķiras no pieaugušiem nēģiem. Tie dzīvo ierakušies smiltīs vai dūņās, kur barojas ar detrītu. Pēc pārvēršanās migrējošo sugu nēģi dotas uz jūru vai ezeru. Pieaugušie īpatņi pārtiek galvenokārt no zivīm (piesūcas tām un izēd muskuļaudus un iekšējos orgānus). Drīz pēc nārsta pieaugušie nēģi nobeidzas. Latvijā konstatētas 3 sugas – upes nēģis (Lampetra fluviatilis), strauta nēģis (L. planeri) un jūrasnēģis (Petromyzon marinus). Latvijā rūpnieciska nozīme ir tikai upes nēģim.

Liepupes baznīca celta 1783.g. Liepupes draudze ir viena no visvecākajām Vidzemē, datēta jau no 13.gs. Kopš 15.gs. tās dzīvē liela loma bijusi baronu Aderkasu dzimtai. 1770.g. draudzē tika nolemts būvēt jaunu baznīcu, tās būve iesākās 1777.g., pabeigta -1783.g., bet iesvētīta – 1784.g. 4. Adventē. Liepupes baznīca citu vidū izceļas ar savu neparasto izkārtojumu: altāris ir tās vidū, kancele – virs altāra, un – līdzīgi kā Jēzus Kristus laikā – mācītājs dievkalpojumā ir draudzes ieskauts.

Baznīca ļaunprātīgi nodedzināta 1971.g. un pēc tam tā bija viena vienīga sienas mūru drupas līdz netika atjaunota 1995.gadā. Atjaunotās baznīcas koka interjeru veidojuši Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņi. Blakus atrodas vecās baznīcas drupas un mācītājmuiža. Vecajā baznīcā 1744.g. brīvkungs Minhauzens salaulājās ar Jakobīni fon Duntenu. Mācītājmuižā 18.gs. nogalē par mājskolotāju strādāja G.Merķelis, kas Liepupē gūtos iespaidus izmantojis darbā „Latvieši”.

Kā liecina ieraksts Liepupes baznīcas grāmatā, vecajā baznīcā 1744. gadā laulājies barons fon Minhauzens ar savu sievu Jakobīni. Uz veco baznīcu attiecas arī viens no Minhauzena nostāstiem. Ceļojot caur Krievijas impēriju, Minhauzenam uznācis miegs. Pirms gulētiešanas viņš piesējis zirgu pie stabiņa, kas rēgojies no dziļā sniega. Naktī sniegs nokusis, un zirgs… palicis karāties pie baznīcas krusta.


Aprakstam izmantoti materiāli no:

www.salacgriva.lv

www.abc.lv

www.vietas.lv

www.minhauzens.lv

www.minhauzenapasaule.lv

www.minhauzenunda.lv

www.latvijasdaba.lv

www.vietas.lv

www.zvans.lv

www.pmi.lv

minhauzens.elimbazi.lv

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.