Author: teteris

Agrāk ekskursanti tālajos pārbraucienos pa plašajām Padomju Savienības stepēm dažviet redzēja dīvainu ainu: sīki vīriņi kā sastinguši tupēja smilšainajā bezgalīgajā klajumā, priekšējās ķepiņas turot saliektas pie vēdera, un pēkšņi kā uz burvju mājienu atkal pazuda. Tie, lūk, ir stepes murkšķi jeb baibaki.

Pirms vairākiem gadiem baibaku kā kažokzvēru mēģināja audzēt arī pie mums. Diemžēl šī iecere neīstenojās, un tagad dažviet Latvijā var sastapt kādu baibaku vai to pārīti, kurus tur savam priekam. Viņus varbūt audzētu kā mājdzīvniekus, bet baibaku prasme kost visur un visiem neattaisno dzīvnieku mīļotāju lolotās cerības par telpās turamiem mājas mīluļiem. Tādēļ lauku cilvēki baibakus tur ārā ar stiepli izoderētā būrī un priecājas par viņiem, rēķinoties, ka baibakiem nevar piedurt pirkstus.

Baibaks dzimtajā smilšu karaļvalstī

Intensīvās saimnieciskās darbības dēļ stepēs no Ukrainas līdz Urāliem baibaku apdzīvotības areāls ir sašaurinājies.

Šis apmēram pusmetru garais zvēriņš ar padsmit centimetru garu astīti gandrīz 90% sava laika pavada alās, tādēļ ir tikpat liels alu racējs kā mūsu pašu virtuozais un nepārspētais alu vecmeistars āpša kungs. Baibaki ir tālredzīgi dzīvnieciņi un paredz alas visādiem dzīves gadījumiem. Ziemošanas alas ir līdz pat simts metriem garas un sniedzas pat četru metru dziļumā. Tajās atrodas gan ziemošanai paredzētās kameras, gan bērnistaba mazuļiem. Baibaku saime tās parasti izmanto vairākus gadu desmitus. Turklāt virs alām laika gaitā izveidojas savdabīgi metru augsti un 20 metru diametrā plaši uzkalniņi. Uz ziemu baibaki alas ieeju piesedz ar zemes čupiņu. Šīs alas parasti nav sarežģīti būvētas atšķirībā no visam gadam paredzētajām alām. Tās stiepjas zemes dzīlēs līdz pat septiņiem metriem un bērnistaba aizņem ap 0,8 kubikmetru plašu telpu. Vasaras alas baibakiem savukārt paredzētas, lai noslēptos briesmu brīžos. Tādēļ tām ir līdz pat 15 izejām dažādās vietās. Un, lai tādas alu sistēmas izbūvētu, baibakiem atliek vien rakt uz nebēdu. Turklāt racēju netrūkst, jo radu saimē parasti kopā uzturas un vienās alās čuč līdz 24 zvēriņiem.

Baibaks ģībst zemeņu dēļ

Šā zvēriņa ieradumi – ēšanas veids, kustēšanās, pat snauduļošana – ir tik amizanti, ka izsauc cilvēku apbrīnu. "Parasti pie mums brauc skatīties strausus, bet neviens nepaiet garām baibaka būrim," saka zemnieku saimniecības "Vildēni" īpašnieki Ināra un Aivars Pabriki. Baibaka saimnieki viņu raksturo kā spēcīgu grauzēju, kurš mīl ielaist zobus visā, kam tiek klāt, un grauž visos virzienos, izņemot virzienā uz augšu. Tādēļ arī tā būris viscaur, arī migas koka daļas, izliktas ar metāla režģi. Šā iemesla dēļ arī viņu nekad neņem rokās.

Vēl viena stepes murkšķa īpatnība – tas pirms došanās garajā ziemas miegā katastrofāli uzbarojas. Liekas, ka tauki zvēriņa vēderā ieguvuši trīs litru burkas izmēru. Un, kad pavasarī baibaks izlien no ziemas migas, ir tieši pretējs skats. Viņš ir tā notievējis, ka āda nokarājas krokās. "Uz viņu paskatoties, pirmā doma bija – es nekad negribēšu nomest svaru," pasmaidot konstatē Ināra. Pirmās dienas baibaks jūtas flegmatisks, neko daudz neēd, vairāk staigā pa būri. Un tikai pēc tam, intensīvi ēdot, atgūst apaļās ķermeņa formas. Un ēd viņš zāli, burkānus, kāpostus un pienenes. Taču vislielākā delikatese zvēriņam ir zemenes. Tāpēc "Vildēnos" pirmās zemeņu dobes divu metru platumā pieder baibakam.

Kad būrim visapkārt ir daudz svešinieku, baibaks nejūtas drošs un no migas ārā nelien. Līdzko viņa mītnē ieliek kādu cienastu, piemēram, pieneņu lapas, viņam svešinieki bijuši nebijuši un izrāde publikai var sākties. Vispirms migas nodalījuma caurumā kā uz burvju mājiena parādās galva, lūkodamās apkārt. Tad viņš ierauga nolikto cienastu un nesteidzīgi izlien pats. Pēc tam nostutējas puspietupienā uz pakaļkājām un, lapas priekšķepās turēdams, kā vāvere čāpstina iekšā cienastu. Ja ēdamā ir pavairāk un maltīte ieilgst, baibaks piekūst tupēdams un apsēžas uz dibena.

Ināra spriež – baibaks saimniekus atpazīst. Tamdēļ, ja viņa no rīta būrim paiet trīs reizes garām un zvēriņu neuzcienā, stepes murkšķis rausta sētu. Tas ir atgādinājums, ka jāpabaro. Ja ārā ir labs laiks un nav ne vēja, ne lietus, baibaks labpatikā guļ, izlaidies uz muguras un kājas gaisā turēdams.

Surkšķīši relaksē

Arī z/s "Purmaļi" pie Ivetas Nīmantes-Meinartes nu jau trešo gadu dzīvo divi pāri baibaku, kuriem piepulcējies viens pērnā gada mazulis. Viņa saka – jau labu laiku vēlējusies iegādāties šos dzīvniekus, jo uzskatījusi tos par ļoti feiniem zvēriņiem. Mājās viņi šos stepes murkšķus dēvē par surkšķīšiem un uzskata, ka nelielo dzīvnieku amizantās kustības un paradumi cilvēkus relaksē. Katrs baibaku pāris dzīvo savā būrī, bet pieaugušais bērnelis – alā. Izrādās, ka, vēl mazs būdams, baibacēns tomēr atrada kādu spraugu uz ārpasauli un izvēlējās sev tādu dzīvi kā savvaļas murkšķi. Izraka alu un tajā arī mitinās. Turklāt tālākā apgaitā no tās par divdesmit metriem nedodas. No pieaugušajiem baibakiem mātītes ir raksturā ieturētas dāmas, toties abi kungi diezgan nīgri. Un viens – visnīgrākais, kad sadusmojas, klabina zobus un pat grauž būrī ielikto koku, uzdarbodamies kā smalcināmā iekārta. Viņiem ir arī sazināšanās sistēma savā starpā. Ja baibaks sajūt briesmas, kad kaut vai suns paskrien garām, tas nosvilpjas kā palaidnīgs puika.

---

Evita Pabērza

2006. gada 12. jūlijs.
Raksts paņemts no

Latvijas Avīze

Baumo, ka šajā nedēļas nogalē, konkrētāk sestdien, daži māsteri un viņu sabiedrotie dosies un Ģipku un tuvāko šī dižā ciema apkaimi!! Tad nu lūk, visi, kam ir vēlēšanās var piebiedroties šajā neorganizētajā pasākumā – t.i. baidīt jūru, sauli, vēju un visu pārējo, kas ienāk prātā!!

Ja kas sīkāk jautājams, raxtiet man uz emīlu vai zvaniet!! (koordinātes iekš Teteris.lv)

Cieņā, Krītiņš!!

Ar drāšu žogu apjoztā, betonētā, bet gaisadārziem rotātā laukumā Jaunstuču saimniecībā Alsungas pagasta Reģos mitinās 12 stepes murkšķi jeb baibaki.

Liela atbildība

Šos Eiropā, Āzijā un Austrālijā vietām savvaļā dzīvojošos zvēriņus Reģu pansionāta noliktavas pārzine Silvija Tetere audzē otro gadu. Lai sāktu pelnīt, būs jāpagaida vēl kāds laiks. Murkšķi pārojas tikai trešajā dzīves gadā, bet ādu pieņēmēji interesējas vien tad, ja var piedāvāt vismaz 100 ādiņas.

Arī gaļu, kaut tā esot delikatese, spēj novērtēt tikai smalki restorāni. Ja baibakiem nodrošināti kārtīgi, nepārgraužami būri, darba neesot daudz – pusi gada dzīvnieciņi uzkrāj barības rezerves, bet otru pusi, ieritinājušies sienā, guļ kā lāči migā.

Tomēr saimniekiem jābūt ļoti uzmanīgiem, ar lielu atbildību. Kā nieks tiek sagrauzts pats cietākais koks, dusmīgāku uzbrukumu neiztur pat metāla pinums. Bet, savvaļā izkļuvuši, murkšķi var savairoties un dārziem radīt tādus pašus postījumus kā bebri. Dzīvnieka mūžs ir gadu 15, pieaudzis tas var sasniegt 10 kg svaru un ir tik ēdelīgs, lai izmucis kļūtu par dārzkopju biedu.

Nemāk dzīvot bezdarbībā

S.Tetere Reģos strādā kopš 1960. gada. Pēc vīra pāragrās nāves bērnus izaudzinājusi viena, tie izmācījušies un strādā labā darbā lielpilsētās, arī audžumeitu Sanitu Sīli izskolojusi.

„Laba meitene. Dod, Dievs, katram īsto meitu tādu! Man sāp kājas, netieku pie murkšķiem, bet viņa sakopj, pabaro, būrus iztīra. Daži dzīvnieki Sanitu nepieņēma, nācās man ar tiem aprunāties, laikam saprata,” viņa stāsta.

Saimniecei dzīvoklītis ir Reģu muižas kalpu mājā, bet līdzās nesen īpašumā paņemtā zeme – saimniekošanai. Silvija teic, ka daudz palīdzējusi pašvaldība. Tagad 1800 kvadrātmetros iekopta murkšķu audzētava. Kur bija paredzēts instrumentu šķūnītis un barības novietne, slejas maza guļbaļķu mājiņa.

Tā, lai ciemiņus uzņemtu, arī tos, kuri brauc murkšķus skatīties. Kad dzīvnieki apbērnosies, šajā pašā namiņā varēšot tos šķirot pēc dzimuma. Namiņš, ko palīdzēja celt vietējais amatnieks Artis Alsbergs, ir drošs, un baibaki tik ātri neizbēgs.

Teteres kundze stāsta, ka varētu jau dzīvot tikai no algas, bet nemākot pēc darba sēdēt, rokas klēpī salikusi – pilsētnieku dzīve viņu nevilina. Murkšķi nav pirmie dzīvnieki, ko viņa audzē: bijušas nūtrijas, fretkas, jenoti. Tad Silvija saslimusi, pārcietusi smagas operācijas un šo saimniecību likvidējusi.

Pēdējos gados audzējusi buļļus, bet pirms gada pavasarī tīši nodedzināta kūts un viss siens. Buļļus pēdējā brīdī izglābusi audžumeita Sanita. S.Tetere brīnās, kur meitenei bijis tāds spēks un enerģija. Pēc nelaimes saimniece aprēķinājusi, ka viņas gados vairs nav spēka celt kūti no jauna, tādēļ meklējusi citu iespēju.

Trūkst informācijas

Sākumā braukusi pie šinšillu audzētājiem, bet sapratusi, ka prasības ir pārāk bargas – lai audzētavu iekārtotu, savi desmit tūkstoši latu vajadzīgi. Pie strausu audzētājiem arī bijusi: „Apžēliņ! Kur to lielo zvēru lai liek? Viens spēriens, un es būšu gar zemi!” Gudrojusi, līdz atmiņā nācis fakts, ka pirms gadiem trim televīzijā rādīti murkšķi. Ziņas meklējusi internetā.

„Krievijā savvaļā baibaki tiek iznīcināti garšīgās gaļas un skaistās ādas dēļ. Austrālijā tiek turēti kolonijās, alās. Tāds pats trusis vien ir. Ēd cūkpienes, āboliņu, gurķus grauž, trušiem domāto kombinēto barību,” viņa stāsta. Latvijā baibaki tiek audzēti Daugavpilī un Valmierā, bijuši arī Jēkabpilī, bet lielajā vētrā it kā izmukuši.

S.Teteres saime vesta no Valmieras. „Vēl tikai mācos tos kopt. Man Zemkopības ministrija atsūtīja kopētu materiālu, kas rakstīts ļoti zinātniskā valodā un krieviski. Latviski nav, tikai angliski. Iepriekšējos zvērus arī pati mācījos audzēt. Lauku cilvēkam jau kādas zināšanas ir, pārējo var apgūt.”

Ved pie zobārsta

„Neganti viņi ir – saēd būra sietu,” saimniece rāda postījumu. Murkšķi pēc rakstura atšķiroties, dažiem pat izdodoties muguru noglāstīt, bet mātīte, kas sietu sagrauza, pret asajām malām savainojusi žokli. Kad saimniece kopā ar veterinārārsti pamanījušas, ka dzīvnieks pavisam noliesējis, ievērojušas traumu. Murkšķis vests pie zobārstes Dzintras Ozoliņas.

Četri vīri turējuši, kamēr daktere drosmīgi ņēmusies gar savainoto žokli. Mājās negantniece tomēr visas skavas norāvusi un ārstes padarīto sabojājusi. Nācies vest pie veterinārārsta Jelgavā, kas specializējies dzīvnieku zobu labošanā. Tagad vājiniece dzīvojot istabā, tiekot barota ar īpašu šķidru ēdienu, bet vēl aizvien gatava saimniecei rokā iekosties.

Citas kaites baibakiem nemetoties, daba tos nodrošinājusi. S.Tetere uztraucas, ka līdz pirmajam metienam jāgaida trīs gadus. Tik drīz viņas ferma nepaplašināsies un peļņu nenesīs, bet Eiropas Savienības struktūrfonds, kas subsidējis murkšķu audzētavu, pieprasa, lai jau 2009. gadā tā pelnītu. Saimniece vēlētos kooperēties ar citiem zemniekiem, ja tie ieinteresētos par savdabīgajiem dzīvniekiem. Pagaidām šķiet, ka apkārtnē tādu nav.

---

Inguna Spuleniece

2006. gada 7. augusts.
Raksts paņemts no

25. jūlijā apritēja 110. gadadiena, kopš dzimusi Grieta Kāpiņa, kuras krāšņais pūrs no Gudenieku pagasta Kāpniekiem pirms 20 gadiem pārvests uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Rīgā. Neliela daļa tekstiliju no vairāk nekā 500 ekspedīcijā iegūtajiem priekšmetiem pašlaik apskatāma Kuldīgas novada muzejā.

Govskuņģis, zīdstrīpa, kuļķene zem plec’ drān’s

Izstādi ievada pati pūralāde taisnu vāku, apkaltiem stūriem un dekoratīvi kaltiem rokturiem galos, redzams gadskaitlis 1852. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izdevumā Suitu pūrs aprakstīts lādes atvēršanas brīdis: „Kaut kas notinkšķēja, noklikšķēja, un, steidzīgu roku celts, pūralādes vāks atvāzās, uzvējodams zāļu tēju, tabakas lapu un vaska smārdu.”

Tumšajiem vadmalas un gaišajiem lina auduma baķiem pāri pagalmā tiek klātas spilgtās, trakās suitu sadzīvei raksturīgās tekstilijas, kurām ikdienā doti specifiski nosaukumi. Lielie lakati saucas plec’ drān’s. Bet šīs vilnas drānas – austenes – savukārt iedalās pēc krāsas vai raksta: mellās, govskuņģi.

Zīdstrīpa savukārt bija pirkts izstrādājums, un, kā liecina pats nosaukums, neatņemama rotājuma sastāvdaļa ir kontrastējošas krāsas svītra gar malām. Krāšņie lakati bija ne tikai daži, kā reizēm redzēts, bet ap divi desmiti, kuplām bārkstīm greznoti. „Mellais ar pelēku – tas baznīcā braucamais,” muzejniekiem stāstīja pūra īpašniece. Zem tā varēts paslēpt kādu dzīvespriecīgāku krāsu.

Ja runa ir par paslēpšanu, tad arī ceļā uz baznīcu līdzi ņemta balta lina auduma kuļķene (kulīte) ar klātpiešūtu prievetu (prievīti) baltsārtā rakstā. Tā varēja kalpot kā sieviešu rokassomiņa, kurā paņemt līdzi ko garšīgu, lai ik pa brītiņam iestiprinātos (vai noderēt slepenā aģenta šaujamierocim). Tas nāk prātā, klausoties, ka „to prievetu pārmauca pāri galvai un roku ar’ izņēma caur’, lai kule padusē karājas. Plec’ drān’ bi’ virsū”.

Burbuļsakta

Katras suitenes lielākais dārgums ir dižā burbuļsakta – trīsrindene villaines saspraušanai. Dzirdēts nostāsts, ka tāda savulaik bijusi pat govs cenā un līdz mūsdienām nākusi cauri daudzām paaudzēm. Uz 5,3 cm platas robotas aploces trijās rindās izvietotas 20 rubīnsarkanas, slīpēta stikla zīles, kas, aptvertas smalki kaltām dzeltena metāla lapiņām, mijas ar kaltiem burbuļu izciļņiem.

Ārmalā apmali noslēdz stieple, uz pamatnes – stieplītes loki, ir vanagnadziņu (trīsstūrveida rotājumu) gravējums, zosla (stiprinātājadata) – ar gravētu līkloci. Saktas augstums ir 3,2 cm, diametrs – 17,3 cm, tā gatavota 19. gs.

Ar mežģīnēm, pērlēm un rozītēm

Pūrs nav iedomājams bez sarkanām un baltām knipelētām (veidotas cilpas un sieti dažādi mezgliņi) un tamborētām mežģīnēm, austām un pītām jostām, jostiņām un prievītēm.

„Tās, ka brūt’ brauc māje, svied’ acēs dziedātājiem, lai beidz apdziedāt. Pie akas lika, kūtē lika. Bruslakiem sēja apkārt, brunčiem ar. Ap zeķēm sēja tik ar rokām pītos prievetus.”

Lādē glabājās arī blūzes – gan jaunmodes, gan senie krekli – īpatnā piegriezumā ar garām, balti izšūtām aprocēm. Turpat blakus atsevišķi ir aproces jeb uzmauči, kas uzvelkami piedurkņu galiem. Adītas no koši zaļas vilnas dzijas, ieadot lauztos līkločus no baltām stikla pērlītēm. Noslēgumā – baltu un tumši zilu, caurspīdīgu pērlīšu josla. To adījusi Katrīna Dreimane 20. gs. vidū.

Pūra deķi – pašas Grietas austās koši svītrotās segas – ir kā varavīksne uz pelēka pamata. Linu velki, vilnas audi. Šie darbi tapuši 20. gs. 30. gados. Vecā saimniece gandrīz katram gabalam var nosaukt darinātāju: „Govskuņģi audusi Kulberģe, bet veclaik’ suitdrān’s un lielos lakatus – Peršvic’ Trīne.” Vēl te atrodama rožu sega jeb rozaiņā – ar kokvilnas velkiem, vilnas audiem un ielasītām rozītēm. Tas ir 20. gs. sākuma darbs.

Visādiem godiem

Pītā vācelītē glabātas smalkas lietas: aubes, zīdeņi un cimdi. Baltie kokvilnas viesību cimdi mežģīņadījumā ar smalku mežģīnīti delnas virspusē pirkstu vietā un vaļēju, atšūtu īkšķa galu ir fabrikas darbs un iegādāti pagājušā gadsimta 20. gados.

Sevišķs ir bēru pūrs – sainītis adītu cimdu un zeķu nesējiem un kapračiem. Šādus cimdus ar melnu rombveida rūtojumu un putniņiem valnītī 20. gs. 50. gados adījusi Matilde Kiršteine Gudeniekos. Bez pieciem rubļiem pāra nebija.

Smalko lina auduma priekšautu, rotātu ar pirktām rišeljē mežģīnēm, aizpogājamām lencēm un sasienamu jostiņu pagājušā gadsimta 20. gados šuvusi pati Grieta Kāpiņa. Lādē bija arī lakati, tā sauktie zīdeņi, cits par citu greznāki. Zaļais ar violeto svītru tika lienēts vīriešiem uz Kāzām Alsungā, vienu no pirmajām skaņu filmām Latvijā, uzņemtu 1935. gadā.

---

Alise Volanska

2006. gada 28. jūlijs.
Raksts paņemts no

Pāris desmitu folkloras kopu no visas Latvijas un arī tālākām zemēm – Udmurtijas un Horvātijas – sestdien pieskandēja Suitu novadu.

Vietējiem – Alsungas Suitu sievām, Jūrkalnes Maģajiem suitiem un Gudenieku suitiem bija sarežģīts uzdevums: veidot no tik atšķirīgajiem viesiem vienotu saimi trijās vietās: Basu pamatskolā – Biržu saimi, Alsungas pagastā pie Zvirgzdu ezera – Ezermaļu, bet Jūrkalnē – Vēverleju saimi. Pie tam katrai saimei bija jāiemāca kopīgs priekšnesums vakara koncertam Alsungas Ziedlejā.

Ja reiz atver sirdi, tad pa īstam

Biržos namamātes lomā iejutās Gudenieku pašvaldības priekšsēde Daina Bērende un folkloriste Lidija Jansone, muižas parkā notika īsts koncerts ar daudziem skatītājiem. Pēc koncerta, kas bija veltīts kāzu tradīcijām, viesi tika izvadāti pa pagasta skaistākajām vietām, vislielāko interesi un pat sajūsmu raisīja kadiķu audze. Kopīgajam priekšnesumam tika izvēlēta Mazs bij’ tēva novadiņ(i)s, ko vakara koncertā, kājās pieceļoties, dziedāja arī skatītāji, horvātu viesi pat apjautājās, vai tā ir valsts himna.

Savukārt Suitu sievas bija izvēlējušās citādu viesu uzņemšanu. Lai pēc saspringtā darba cēliena uzkrātu spēkus, ciemiņi pie klātiem galdiem Zvirgzdu ezera krastā tika pacienāti ar skābeņu zupu, visiem bija iespēja nopeldēties, diemžēl izpalika izbrauciens ar laivām, jo ezerā pūta stiprs vējš. Namamātes gods un rūpes tika Inesei Tauberei, ciemos ieradās arī pats pagastvecis Gunārs Bloks. Suitu sievas nelika mieru ciemiņiem, pat ēdot tiem bija jāklausās trāpīgas apdziedāšanās dziesmas. Kopīgi tika apgūta dziesma Rīgā iešu es, māmiņa!

Jūrkalnē, pūšot brāzmainam ziemelim, jūra rādījās nemīlīga, bet to atsvēra siltā uzņemšana, kur piedalījās Jūrkalnes pagastvecis Māris Dadzis. Ilga Leimane, Alsungas un Jūrkalnes suitu vadītāja, viesiem parādīja gan Jūrkalnes lepnumu – stāvkrastu, gan izvija kopīgu dejas soli pa Vēverleju apkārtni, bet pēc kopīgi baudītas zivju zupas jūrā tika laista ziedu laiva – kā piekrastes ļaužu pateicība jūrai par to, ka tā dod dienišķo iztiku un saudzē cilvēkus.

Bija arī piemiņas brīdis kapos jūrkalniekam Augustam Lācim, kura vākto folkloras mantojumu tagad izmanto Jūrkalnes folkloristi. Lai nejauktu galvu ārzemju viesiem, kopīgi tika iestudēta nevis dziesma, bet gan deja Krauklīt’s sēž ozolā.

Ilga Leimane teica, ka darīts viss, lai kliedētu mītu par kurzemniekiem kā nelaipniem, neviesmīlīgiem un skopiem ļaudīm. Viņa uzskata, ka mēs gan esam skarbi, bet toties patiesi, un nekad netēlojam laipnību. Ja reiz kurzemnieks atver savu sirdi svešiniekam, tad – pa īstam.

Vakarā visas trīs saimes satikās Alsungā, kopējā gājienā no skolas līdz Ziedlejai rādīja gan to, ko iemācījās dienā, gan katra savu priekšnesumu. Noslēgumā visi griezās zaļumballē.

Tradīcijas joprojām dzīvas

Starp viesiem Biržos bija arī Krievijas autonomās republikas Udmurtijas folkloras ansamblis. Udmurtija atrodas Krievijas vidienē, Urālu kalnu rietumu pusē. Udmurti pieder somu – ugru tautu grupai, līdz mūsdienām saglabājuši valodu un tradīcijas. Kā teica viesi, viņi pamanījuši, ka latvieši cenšas atjaunot savas tradīcijas, bet pie viņiem tās joprojām esot dzīvas.

Ne tikai festivālos, bet arī svētkos tiekot vilkti tautastērpi, kuri ļoti līdzīgi igauņu un somu tērpiem. Viņu ciemā Karamaspeļga, kur esot ap 200 sētu, sadzīvojot pareizticība ar pagānisma tradīcijām – piemēram, Lieldienās vienu dienu tiekot dziedātas garīgās dziesmas, bet otrajā svētvietā vārīta īpaša biezputra, ko pēc tam ar pajūgu atved uz ciemu kopīgam mielastam, ēdienu ziedo arī senajiem dieviem.

Esot arī īpašs rituāls, ar kuru viss ciems izvada puišus armijā, to savām acīm redzēja arī skatītāji Ziedlejā. Ikviens no rituāliem, ko rāda Udmurtijas folkloras ansamblis, joprojām ir tālā ciema ļaužu ikdienas dzīves sastāvdaļa. Folkloristi pieminēja arī darbu kolhozā, kas mums jau šķiet kaut kas tāls un sen pagājis.

Vēl atmiņā atausa ne tik senā padomijas dzīve, kad arī Latvijā bija viens vienīgais pareizais viedoklis: Kurzemnieka sarunā ar bajānistu, ikdienā kluba vadītāju, pēkšņi iejaucās kāda dāma, kas sevi nosauca par ciema administrācijas vadītāja vietnieci. Viņa pārņēma sarunas pavedienu, un šķita, ka tas tika darīts, lai intervējamais nesarunātu ko nepieņemamu oficiālajai nostājai.

Kuriozu jautājumu kāda udmurtiete uzdevusi Alsungas kultūras nama vadītājai Guntai Matēvičai. Viņa vaicājusi, vai Latvijā nātres nemaz neaugot, ka nekur neredz sazēlušas. Kad Gunta atbildējusi, ka tās tiekot pļautas, viešņa brīnījusies, ko tad latvieši dodot cūkām, ja ne nātres? Beigās viešņa noteikusi, ka latvieši nu gan esot čakla tauta, ja nātres pļaujot tāpat vien.

Izjūt Latvijas dabu

Savukārt otri tālo zemju viesi – folkloras ansamblis Broda uz festivālu bija mērojis ceļu no Horvātijas pilsētas Slavonski Broda, kurā esot ap 60 000 iedzīvotāju. Horvāti pārstāvēja folkloras klubu, kurā ir ap 300 biedru. Klubs dibināts 1948.gadā, tajā darbojas tikai bērni un jaunieši, kas sadalīti vecuma grupās.

Vaicāts, kāpēc klubā ir tikai jaunieši līdz 22 gadiem, organizācijas prezidents Josips Perčevičs atbildēja, ka parasti šajā vecumā jaunieši sāk studijas augstskolā citās pilsētās. Tomēr kluba biedri folkloru neaizmirst, daudzi, kas gados vecāki, dzīvojot lauku ciemos, kur paši vadot kopas.

Katru gadu Broda piedaloties kādā ārzemju folkloras festivālā, kur regulāri satiekot arī pa kādai latviešu kopai. Horvāti iepriekš dziedājuši Balticas 2002. un 2004. gada festivālā un droši varot apgalvot, ka baltiešu rīkotie esot visaugstākā līmeņa saieti. Latvijā horvāti ieradušies, kad pie mums valdīja stipra svelme, kas tik ierasta viņu dzimtenē.

Atbraucot līdz Jūrkalnei, viņi sapratuši, ko nozīmē spirdzinošs un pat auksts ziemeļu vējš. Horvātu jaunieši tomēr ar sajūsmu metās lielajos viļņos. Viņu Adrijas jūra esot mierīga, ar vismaz 28 grādus siltu ūdeni. Koncertā viņi dejoja stīgu instrumentu (ģitāras, kontrabass u.c.) grupas pavadījumā, viņu melodijas rosināja iztēli par siltiem, mierīgiem vakariem pie dienvidu jūrām.

Pēc festivāla viesi dosies 2000 km tālajā atceļā, vienu dienu atpūšoties un koncertējot pie draugiem Polijā.

---

Juris Lipsnis

2006. gada 17. jūlijs.
Raksts paņemts no

2006.gada 21.jūlijā

17:00 – 17:30, Rīga, pulcējamies Ulmaņa gatves Maximā

Piektdienā, ņemot vērā satiksmes nepilnības un pēc darba dienas atlikušās stundas, būtu ieteicams no Rīgas izkustēties jau 17:30, lai varam paspēt kaut ko apskatīt. Bet varam arī neko 5dien neapskatīt… Uz Ulmaņa gatves Maximā varam iepirkt paicinieku un doties ceļā. Naudiņas vai nu uz vietas sametam, vai tie, kuri tur nevar ierasties 17:00, pirms tam samaksā Dinai uz norādīto kontu bankā.

18:15-18:45, Ložmetējkalns

Apskatīsim I Pasaules kara Ziemassvētku kauju vietu ar skatu torni, no kura paveras plaša Babītes pagasta un Jelgavas rajona mežu panorāma. Ložmetējkalna apkārtnē ir ļoti daudz brāļu kapu un piemiņas vietu kritušajiem karavīriem. Varēsim uzkāpt skatu tornī, kā arī no tā nokāpt.

19:30-20:00, Remte

Pēc stundas pavadītas ceļā, ieradīsimies Remtē, kas jau ir Saldus rajons. Tur apskatīsim Remtes pilsmuižu un Mīlestības ozolu.

21:00-21:30, Saldus

30 min. brauciena attālumā atrodas Saldus pilsēta, kurā, diemžēl nekas īpašs arī nav ko redzēt un Jaņa Rozentāla muzejs jau būs slēgts. Varbūt kādu loku izmetīsim, lai gan "Brauc, no kuras puses gribi, – kā bļodā, tā bļodā" – tā Saldus atklāj savu skaistumu. Kā sēžot uz lielas bļodas malas, paveras šis Kurzemes mazpilsētas gleznainums. Pirms 750 gadiem rakstos parādās vietvārds "Saldus" – vai tas saistīts ar saldumu uz mēles vai citu jutoņu – to tagad varam tikai minēt. Saldus tika saukta ar” par Frauenburgu – lepnu un kareivīgu sievu pilsētu. To grezno baznīca, ko savā gleznā atainojis Janis Rozentāls, un Cieceres upes teiksmainie krasti. Pilis, baznīcas, muižas un muižu parki, Sātiņu un Zvārdes liegumi, šļūdoņu dižo vagu pēdu ezeru rinda – dabas un cilvēku radītie jaukumi, kas vēl pagaidām ir kā dusoša princese Kurzemes dienvidu daļā, gaida atklājēju sajūsmas saucienus – tāda ir Saldus puse.

22:00-8:00, Pampāļi

Un tad jau krēslos… kad ieradīsimies pie Zanes Omes Pampāļos. Tur visas iespējas tusiņam, vakariņām un visādām citādām izdarībām. Guļvietas nodrošina Omīte, kura sagatavojusi jau 15 spilvenus sagurušajām Māsteru galvām, bet par ļaunu nenāktu līdzi paņemt guļammaisus, matracīšus un kādu segu maigākai snaušanai uz grīdas.

Vakarā Zanes Omīte mums cels galdā pupiņu zupu ar kūpinātu cūkas cimboli, čunguli stilbu ješku un Zanes mammas mazsālītos gurķīšus.

2006.gada 22.jūlijā

8:00-10:00, Pampāļi

Mostamies, mazgājamies, brokastīs ēdam pērno pupiņu zupīti un caur Skrundu dodamies uz Kuldīgu. Zanes atbildība par pasākuma virzību ar to varētu arī beigtiesJ

11:00-13:30, Kuldīga

Tā vienmēr saistījusi cilvēku prātus un uzmanību kā skaista jaunava, kuru gleznotāji salīdzina ar brīnišķīgu un iekārojamu gleznu. Ne velti XVII.gs. tā bija Kurzemes hercogistes galvaspilsēta, no kurienes Hercoga Jēkaba kuģi zēģelēja uz Holandes, Vācijas, Zviedrijas, un pat Tobago krastiem. Iespējams Jums patiks pastaigāties pa senās Kuldīgas vecpilsētas ieliņām, izbaudot viduslaiku gaisotni un šarmu, kur uzņemta liela daļa slavenu latviešu un ārzemju kinofilmu. Varbūt vēlēsieties veldzēties pie romantiskās Ventas rumbas – platākā Eiropas ūdenskrituma (249 m) vai pakavēties pie augstākā Latvijā – Alekšupītes ūdenskrituma (4,5 m). Ja mūs vēl vilinās daba, tad varam doties ekskluzīvā pastaigā pa Riežupes smilšalām – garāko pazemes alu labirintu Latvijā.

No Kuldīgas sākās gleznainākais ceļš uz Jūrkalnes stāvkrastiem. Pa ceļam var piestāt pie Īvandes ūdensdzirnavām (1842), kuras joprojām darbojas.

14:00-14:45, Ēdoles pils

XIII.gs. celtā un daudzkārt pārbūvētā pils, kura 19.gs. vidū ieguva angļu neogotikas formas, joprojām saglabājusi viduslaiku cietokšņa raksturu. Pilī skatāma ekspozīcija par pils un tās īpašnieku – fon Bēru dzimtas vēsturi. Pili aptver gan teiksmas un nostāsti, gan parks ar Rūķīšu ozolu un Mīlestības aleju. Ēdolē iespējams apskatīt arī 16.gs. beigās celto Ēdoles baznīcu ar neparastām eņģelīšu skulptūrām, ja būs atvērta. Tālāk dodamies jau uz Suitu novadu!

15:00-18:30, Reģu muiža

Eklektiskas villas tēla ēka būvēta 1890 gadā, par ko liecina uzraksts uz ķieģeļēkas frontona. Šobrīd šeit atrodas psihiatriskais pansionāts ar kādiem 90 pacientiem. Pie muižas ēkas atrodas aizaudzis parks, kurā aug 3. purpursārtie dižskabārži, īpaši uz muižas fona izceļas mākslīgi veidotais un gandrīz aizaugušais dīķis. Dīķī šogad pavērumu sameklējuši daži gulbji, pīles un zivju gārņi, šad un tad manāmas arī citas sugas, kā dzērves un teteri J

Tepat arī izvietojusies Tetera lauku rezidence un murkšķu saimniecība „Jaunstuči”. Saimniecībā ir 12 murkšķi, kuri ir vienu – divus gadus jauni un pagaidām bez bērneļiem.

Blakus murkšķu būdām rīkosim mazu pikniku. Ēdienkartē paredzēts Māra mammas marinēts putnu gaļas (ar kauliem un ādu) šašliks, kuru cepsim paši uz līdzatvestajām oglēm. Gaļas porcijas vārēs papildināt ar mammas vārītiem kartupeļiem, un kaut kādu vēl nenoskaidrotas izcelsmes zosti, kas vairāk atgādinās maltās gaļas virumu, klāt piestrebjot tikpat nezināmu kompotu, garnīrā tiks piedāvātas marinētas sēnes, gurķi, bietes un salāti. Maize ar būs…, bet sklandarauši un skābputra nebūs.

Ja būs radies brīvs laiks un vēlēšanās, tad pa ceļam uz Alšwangu 3,5 km pa Tērandes ceļu, mūsu rūpes izgaisīs, ieejot dabas un fantāzijas veidoto kokgriezumu pasaulē – privātmuzejā "Jura putni" Klungstoviņu mājās.

19:00-19:30, Alsunga jeb Alšwanga

Savdabīgā Suitu novada centrs – galvaspilsēta. Alsunga kā sens kuršu zemes Bandavas novads rakstītajos avotos pirmo reizi minēta jau 1230. gadā pāvesta legāta līgumā ar kuršiem. Apmēram trīs gadsimtus tā ietilpa Livonijas ordeņa valsts teritorijā. 1372. g. Alsungā uzcēla mūra pili, kurā apmetās Kuldīgas komturam padotais ordeņa forgts. 1623. gadā Alsungas īpašnieks J. U. Šverins novadā ieviesis katoļticību. Šeit mums būs iespēja sadziedāt ar slavenajām suitu sievām un iepazīt brīnišķīgās suitu etnogrāfiskās un folkloras tradīcijas (nez vai izdosies kādu suitu sievu pierunāt uz ziņģēšan`). Ievērojamākais arhitektūras piemineklis Alsungā ir Sv. Miķeļa baznīca, kas celta 1567. gadā pārejas laikmetā no vēlīnās gotikas uz baroku. Tiem kam ir tā švakāk ar veselību var iemēģināt Žibgravas veselības taku vai Alsungas apkārtnes gleznainos ezerus. Māra atbildība beidzas un rūpes uzņemas Ilze J

20:00-8:00, Jūrkalne

Viena no gleznainākajām Baltijas jūras piekrastēm Latvijā ar klusu, neskartu pludmali un iespaidīgiem stāvkrastiem 20 m augstumā. Plašas iespējas gan klusai, gan aktīvai atpūtai pie jūras un Ilzes „Zītaros”. Turpat netālu varēsim apskatīt Katoļu baznīcu un Aldara 57.paralēli.

2006.gada 23.jūlijā

8:00-10:00, Jūrkalne

Mostamies, mazgājamies, brokastīs ēdam pērno maizi un dzeram akas ūdeni. Iesim samīļot slaveno ZILO govi par godu Rīgas Praidam.

10:00 – 17:00, Jūrkalne, Rīva, Ulmale, Pāvilosta

Brīvā izklaides programma… Gozēšanās pļažā, sarunas, rotaļas, politiskās diskusijas, pastaigas brīvā dabā, meitenes, zēni, netāli izbraucieni utt.

17:00, Izbraucam no Jūrkalnes

Ilzes atbildība beidzas un viņa var mierīgi iemalkot Sprite ar Bauskas alu J

Mājās dodamies pa maršrutu Jūrkalne – Alsunga – Ēdole – Īvande – Kuldīga (18:00) – Renda – Sabile (19:00) – Kandava – Pūre – Ķemeri (21:00) – Jūrmala – Rīga

Atceļā iespējamie apskates objekti pēc izvēles un iespējām:

Sabilē – Vīna kalns – www.sabile.lv

Brauciens ar rodeļiem Ziedru cepurē – www.zviedrucepure.lv

Abavas senlejā – skatu laukums starp Kandavu un Sabili – www.kandava.lv

Atveldzēšanās viesu namā Imulas – www.imulas.lv

Ķemeros – Sēravots skaistuma iegūšanai un bijušā Ķemeru sanatorija , kura top par 7* viesnīcu – www.jurmala.lv

~22:00 – Rīga, Rātslaukums

Finišējam!

Pietiek kavēties izlaidumdienas atmiņās, jāplāno nākamais prodžekts. Kā vienojāmies, tad 21.-23. jūlijā dodamies jaukā izbraucienā pa Kurzemes leišmali & “suitu galu”! Pasākuma informatīvie atbalstītāji un dažādu izklaižu daļēji sponsori būs Zane, Ilze un Māris. Sīkāka informācija tiks iesūtīta katram pa e-pastu. Ceram uz atsaucību!

Pagājušo nedēļu dzirdēju baumu, ka māsteri – esošie un arī vēl topošie – vienvārd sakot "KOMANDA" 13.jūlijā vakarpusē tiekoties uz LU Raiņa 19 kāpnītēm, lai forši paklačotu un ko jautru pasāktu =))) Un tā tam vajadzētu būt gadu no gada!

Gribas pateikties visiem kursa biedriem par jauko mācību laiku mūsu kursā! Cerams, ka arī turpmāk būsim tikpat atvērti un iecietīgi viens pret otru, kā šajos divos gados, un "uzturēsim kontaktus" visā atlikušajā dzīves laikā. 🙂

Jāņu svinēšanas apraksti „Latvju Dainās” dažādos apvidos Vidzemē un Kurzemē.

1) Dolē, Rīgas apriņķī. No Simenova.
Dienu priekš Jāņiem, vaj jau agrāki, saimnieks sataisa un sagādā visu, kas uz dzīrēm vajadzīgs, izbrūvē alu, nokauj sivenu; tapat saimniece, sieru jau agrāk sasējusi, izcep pīrāgus, un Jāņu vakarā uzklāj galdu, apkrauj to bagāti ar ēdieniem un izpušķo zaļumiem.
No pusdienas jau atļauts iet pa pļavām un lasīt zāles. Kas savas pļavas priekš tam liedz, to tura par sliktu, ļaunu cilvēku, vaj burvi.
Meitas un zēni sapin kroņus no visādām puķēm, un saplūc Jāņu zāles. Tiklīdz saulīte nogājusi, tie dodās līgodami ar kroņiem galvā un zālēm klēpī pie Jāņu tēva vārtiem. Tos laipni uzņem un ielaiž iekšā. Jāņu tēvs sēž aiz bagāta galda. Jāņu bērni tam pasniedz zāļu un puķu kroņus un dabū ikkatris savu gabalu siera. Tad tos vēl sēdina pie klātā Jāņu galda, kur dieva svētība uzkrauta, lai Jānītis arī nākamā gadā neatrautu savu svētību.
Pamieloti un izlīgojušies savā mājā, Jāņu bērni sataisās iet līgot arī uz kaimiņu mājām, jo Jāņa nakti jādzīvo un jālīgo visu cauru nakti. Pa ceļu iedami, Jāņu bērni aplīgo visu, kas ceļā atrodās, rudzus, miežus, auzas, katru krūmiņu un kociņu, tricina līgodami visas malu maliņas līdz rītam, līdz kamēr saule lec. Jāņu rītu arī saulīte nelec vis vienkārši kā allaž, bet rotājas trejdeviņās rotās.
Ap Jāņiem un pašos Jāņos dzied jeb līgo visas dziesmas pēc vienas pašas līgo melodijas.

2) Mālpilī, Rīgas apr. No Brimmerberga.
Jāņu diena nākot Jāņu tēvs, saimnieks, dara alu, un Jāņu māte, saimniece, sien sieru, cep pīrāgus, plāceņus jeb raušus. Bez tam ikkatrās mājās saimnieks kauj kādu lopu: sivēnu, jēru, kazlēnu vaj teļu, jo vecās gaļas Jāņos neviens negrib ēst.
Dienu priekš Jāņiem sauc "zāļu dienu". Zāļu dienā izsūta saimniece ganus, vaj arī kalpones, lai salasa un saplūc visvisādas zāles un ziedošas puķes pa laukiem, pļavām un mežiem. Tās gan savij vainagos, gan arī nesavītas nes uz mājām noliek kaut kur pakrēslī, kamēr nav pienācis vakars. Priekš saules norietēšanas izpoš jo tīri istabu, nomazgā galdus, krēslus un it īpaši logus. Visas pārējās lietas iznes ārā, lai istaba paliktu jo klaja, un tad pušķo to ar Jāņu zālēm. Jāņu zāles ir visas zāles un puķes kopā, kas zāļu dienu un Jāņu vakaru rokām plūktas. Tās skaistākās liek uz logiem, citas krauj uz beņķiem un grīdas, citas slien ap sienām. Vainagiem apkar sienas un logu stenderes un lapu koku zariem apsprauž griestus un sijas. Starp citām Jāņu zālēm redz ikkatrā mājā allaž lupstājus, biškrēsliņus un skalbes. Vīri atnes no meža bērziņus un ozola zarus un šādām meijām appušķo vārtus, sētsvidu, durvis un gultas. Bez tam vajadzīgi sērmaukša jeb pīlādža zari. Tos sprauda uz visām durvīm, lai nelīstu iekšā ļaunie gari, kas īpaši Jāņu nakti apkārt klejo.
Gani, Jāņu vakaru lopus mājās dzīdami, pušķo tos ar bērzu zaru vainagiem. Lai arī pēc tam dažkārt lielu lielais pūliņš, tie tomēr izpilda svēti šo vectēvu ierašu. Daži pušķojās ar puķu vainagiem un nāk priecīgi līgodami uz mājām.
Kad lopi salaisti kūtī, tad uzsprauž uz durvīm sērmaukša zaru un noliek iekšpusē pie sliegšņa dadzi ar visu sakni.. to dara, lai raganas nevarētu tikt kūtī govis slaukt.
Nelabu garu dēļ, kas Jāņu nakti apkārt vazājās, arī zirgus nejāj pieguļā, bet baro tos ar mājā ar sēku. Jāņu nakti tikai velns ar saviem zirgiem jājot pieguļā.
Vakarā, kad māja pareizi apkopta, saģērbjās visi māju ļaudis savās labākajās drēbēs un iet pie galda vakariņās. Jāņu tēvs dod saimei šņabi un alu, un Jāņu māte izdala sieru ikkatram pa gabalam.
Pēc vakariņām Jāņu bērni uzliek vainagus galvā, saņem Jāņu zāles klēpī un iet Jāņu tēvu un māti, saimnieku un saimnieci, aplīgot. Jāņu tēvam uzliek galvā vainagu, no ozola zariem vītu, un Jāņu mātei puķu vainagu, un apber tos vēl ar Jāņu zālēm, līgodami pie tam piederīgas Jāņu dziesmas. Tad iet laukā, aplīgo dārzā kāpostus, apiņus, druvās rudzus, miežus, linus, kartupeļus u.c. un iesprauž katrā druvā sērmaukša zaru.
Sava Jāņu tēva mājas un druvas aplīgojuši, Jāņu bērni iet uz nāburgiem līgot, ceļā Jāņu zāles plūkdami, kādas un kur tik tās var dabūt. Klusām piegājuši pie nāburga istabas durvīm, sāk dziedāt. Durvis drīz atveras un Jāņu māte saņem savus Jāņu bērnus un ielūdz tos istabā. Atnākušie Jāņu ļaudis pušķo mājas tēvu un māti vainagiem un apber Jāņu zālēm tāpat, kā to darīja savās mājās. Bet ja atrod saimniekus guļam, tad samet zāles, īpaši nātres, gultā.
Jāņu bērnus sēdina pie galda un mielo ar to, kas nu kuram pie rokas. Bez tam vēl īpaši Jāņu māte izdala sieru, un Jāņu tēvs dod viesiem pa alus malkai.
Paēduši, Jāņu bērni sāk nāburgus aplīgot, gan slavēdami, gan arī dažādi nievādami. Jāņa vakarā neviens neņem par ļaunu, ja to arī bezkaunīgi aplīgo, tikai garši pasmejās. Tāpat saimnieks neļaunojās, ja kāds no Jāņu bērniem, zāles lasīdams, nomīdījis pļavu vaj druvu, jo kur gan lai citur Jāņu zāles ņemot.
Diezgan izlīgojušies, sanāk Jāņu bērni no visām pusēm kādā zināmā augstākā kalniņā kopā un dedzina tur Jāņu uguni garas kārts galā. Priekš tam ņēma darvas muciņas, sveķus, tāsis, sveķainus priekšu celmus un garkūļu salus, kas jau viss priekšlaiku apgādāts no nāburgu puišiem kopā. Ap uguni sapulcējušies dzied visādas Jāņu dziesmas vaj nu visi vienā barā, vaj atkal meitas aplīgo puišus, un puiši meitas; iet arī dažādās rotaļās un danco, mūzikai spēlējot.
Kamēr jaunie kalnā līgsmojās, tamēr vecie iet līgot uz krogu, kur krogus papa par atnestām Jāņu zālēm dod katram pa glāzītei sūrā un pa gabaliņam siera. Beidzot arī jauni sanāk no malu malām krogū un tur danco un līgo, kamēr saulei lecot jāšķirās un jāiet katram uz savām mājām. Visi vēl jūt, it kā maz lustējušies, jo īsa esot Jāņu nakts. Mājās pārnākuši, labprāt vēl izguļas uz Jāņu zālēm, jo uz tām tikai vienreiz pa gadu dabujot gulēt.
Tā beidzās sen gaidītā priecīgā Jāņu diena, jeb īsi sakot, Jāņu nakts. Pašā Jāņu dienā reti vien vēl kur dzird līgojot.
Kad Jāņi nosvinēti, tad Jāņu zāles iznes no istabas saulē kaltēšanai, un vaiņagus samauc klēts augšā uz kārts, lai tur pakrēslī izžūst. Jo vairāk sanests Jāņu zāļu, jo priecīgāka Jāņu māte, kā nu būšot ko dot telītēm. Izkaltušās Jāņu zāles noliek klēts augšā pie vaiņagiem, savrup no cita siena. Tās dod govīm barībā, kad govis atnesās, vaj kad saslimst.
Bērnu saņēmājas dod arī mātēm padomu, lai mazgājot bērniņu Jāņu zāļu sulā, tad tie būšot vienumēr veseli. Daži atkal no īpaši priekš tam izlasītām puķēm vij vainagus. Šīs puķes lieto ziemu tējas vietā.
Ļaudis tic, ka paparde ziedot Jāņu nakts vidū baltiem sudrabotiem ziediem, bet tikai īsu brītiņu, un ne katrs cilvēks tos ziedus varot redzēt.

3) Valmieras muižā. No Marijas Viļum.
Tā diena priekš Jāņiem aizgāja rīkojoties un sataisoties uz Jāņu vakaru. Apgādāja meijas, pina kroņus, sēja sieru. Ar kroņiem un meijā m pušķoja pavakarē visus vārtus un durvis, tāpat arī visas ēkas, istabu un kūtis. Daži pušķoja ari dārzus, tīrumus un pļavas, lai izsargātu tos no visa ļauna. Gani atkal pušķoja lopus vaiņagiem un dzina tad līgodami uz mājām. Lopus ganija Jāņu vakarā ļoti vēlu un bažās vietās pat cauru nakti.
Beidzot vēl pušķoja saime līgodama mājas tēvu un mājas māti smaržīgiem puķu kroņiem, un šie atkal pamieloja savus saimes bērnus ar sieru, pienu, sviestu un raušiem.
Pēc tam gāja arī līgodami un kroņus nesdami uz nāburgu mājām un beidzot sapulcējās visas apciemes jaunu un arī veci ļaudis ap Jāņu uguni.

4) Satarta muižā, Cēsu apriņķī. No Upīša.
Jāņu vakarā uzkāra katrai govij uz ragiem kroni, lai ta labi dod piena un lai atnes labus teļus. Kad govs nāca slaucama, tad ta dabuja savu kroni pirmajā ēdienā kā kādu veselības zāli.
Jāņu nakti staigāja apkārt daudz raganu un tīkoja īpaši lopiem uzmākties. Tāpēc lūkoja kūtis un laidarus visādi aizsargāt un raganas atgaiņāt. Jāņu vakarā māmiņas taisīja priekš kūts durvīm un iekšpusē nātres, lai raganām kājās dzeļ, ja tās gribētu iet stallī. Tāpat arī taisīja nātres uz piena spaņņiem, lai raganām dzeļ rokās, ja tās ietu piena ņemt.

5) Lejas pagastā, Valkas apriņķī. No Sama.
To dienu priekš Jāņiem visi naigi rīkojās uz Jāņu vakaru. Ganu meitas lasa puķes pa mežiem un pļavām, taisa no puķēm un ozolu, vaj sērmaukšu zariņiem pušķus un pin vaiņakus jeb kroņus. Ragainām govīm piesēja pušķus stāvu ragu starpā un tolēm aplika vaiņakus ap kaklu, un tad , uz māju pusi laizdamās, jau sāka līgot un līgoja, kamēr appušķotos lopus iedzina laidarā.
Puiši atkal pēc pusdienas brauc uz mežu pēc bērzu meijām, un pēc zālēm zirgiem, ko Jāņu nakti nejāj pieguļā. Ar meijām pušķo visu māju. Pie vārtu stabiem piesien garas meijas, kuru galotnes saliec kopā; pie katras ēkas durvu stenderēm pieslien ār- un iekšpusē pa pāram meiju, katrā rijas kaktā pa meijai un pie katras gultas pa četrām meijām. Daži vēl sprauž pagalma vidū no meijām būdiņu un ieliek tur galdiņu, uz kura netrūkst kanna salda alutiņa.
Kad krēsla metās, tad jau no tālienes dzird līgotājus, kas mājai tuvojās. Saimniece, Jāņu māte, steidzas griezt sieru, gabalus priekšautā salikdama, un saimnieks, Jāņu tēvs, laiž alu kannā. Mājas puiši un meitas steidzas pretī un pievienojās Jāņu bērniem, kas tad dziedādami nāk sētā iekšā. Jāņu māte ar citām māju sievām tāpat ar dziesmām saņem Jāņu bērnus. Nāk arī pretī Jāņu tēvs ar alus kannu un krūzīti rokā. Jāņu bērni uzliek Jāņu tēvam un mātei kroņus galvā, un tiek no šiem pamieloti ar sieru un alu, vaj nu turpat pagalmā, vaj ielūgti istabā. Kādu laiciņu vienā vietā pakavējušies, Jāņu bērni iet līgodami uz otrām, trešām mājām, līdz kamēr gaisma aust, jo Jāņu nakti jauni puiši un jaunas meitas nedrīkst gulēt.
Kad jau saulīte taisās uzlekt, tad tik katris iet uz savu māju, meitas govis slaukt un ganos dzīt, puiši zirgus uz ganībām jāt.

6) Trikātē, Valkas apriņķī. No Punkas.
Jāņu vakaram nama māte sasien sieru un nama tēvs izbrūvē alu un pagādā brandvīnu. Puiši pašā Jāņu vakarā izpušķo meijām vārtus, durvis un gultas, meitas sapin kroņus, gani appušķo vaiņakiem lopus, tad vakarā laiž uz mājām. Nama tēvs un māte savus Jāņu bērnus pacienā, pirmais ar alu un brandvīnu, otrā ar sieru. Pēc tam puiši un meitas iet ar kroņiem uz nāburgiem "līgot".
Vairāk Jāņu bērnu kopā sanākuši allaž uzvelk kādā augstā kokā vecu podu ar sveķainu malku, vaj ar darvu, un to aizdedzina. Pie šādas gaišas uguns sapulcējušies dzied dažādas Jāņu dziesmas.

7)Sērpilī, Jaunjelgavas apriņķī. No R.Blauberga.
Zāļu dienu, t.i. dienu priekš Jāņiem, savija vaiņakus no visādām lauka un dārza puķēm, ziediem un mētrām, no ozola lapām, īpaši arī no visādiem dābuliņiem: sarkanā, baltā, samta, zelta malas un medus dābuliņa. Ar šiem vaiņakiem apkāra istabas, klēts un maltuves sienas. Uz galdiem un logiem uzlika viādas skaistas un smaržīgas puķes un mētras, kā: biškrēsliņus, platās un krūsotās mētras, kārklenīcas, dievlodziņus, lukstājus, medus dābuliņu, zirga cekuliņus, buldurjāni un daudz citas. Durvis un vārtus appušķoja zaļām meijām un logus apsprauda ozolu zariem. Istabas, klēts un maltuves plānu, un sētsvidu izkaisīja skalbēm. Arī dadzi ar savām platām lapām un deviņiem žuburiem piekāra istabā pie griestiem.
Puķes plūcot, vaiņakus vijot, māju pušķojot, aizgāja visa zāļu diena un pienāca sen gaidītais priecīgais Jāņu vakars.
Nama māte uzlika vakariņas, un nama tēvs saldu alutiņu. Pie šī bagāti apliktā Jāņu galda sastājās visi mājas iedzīvotāji, visa saime, ir pirtnieka bērns netrūka. Aizbildināties varēja tikai slimnieks; tam tad Jāņu mielastu pienesa klāt pie gultas. Jautri un priecīgi pagāja vakariņas, un beidzot māte vēl katram mājas bērnam iedeva savu siera gabaliņu, un mājas tēvs alus malku. Kas Jāņiem nedarīja alu, tam mieži neizdevās, jeb tos noēda zaķi.
Pēc vakariņām nama māte tūliņ iesāka līgot un citi visi līgoja līdz. Aplīgoja dažādas vietas mājās, dārzus, laukus.
Ja nebija norunāts sagaidīt mājās ciema līgotājus, tad paši gāja līgot uz ciemu. Līgoja jau visu ceļu, Jāņu zāles plūkdami un vaiņakus vīdami. Ar Jāņu zālēm un vaiņakiem bij jāapdāvina Jāņu māte un Jāņu tēvs ciemā.
Pie ciema vārtiem nonākuši, Jāņu bērni deva dziedādami Jāņu mātei labvakaru. Šī steidzās lūgt Jāņu bērnus istabā. Istabā iegājuši, tie vēl reiz ar dziesmām apsveica Jāņu tēvu un māti, kas laipni uzņēma mīļus viesus.
Viens no līgotājiem uzlika Jāņu tēvam ozola vaiņaku, un viena no līgotājām Jāņu mātei puķu vaiņaku galvā. Šo godāšanu pavadīja ar piederīgām līgotnēm. Tad vēl katrs pēc kārtas meta savu puķu jeb Jāņu zāļu kūlīti tēvam un mātei uz galvu un tos pārpārim apbēra, vienumēr pie tam līgodami. Tēv’ un māti appušķojuši, Jāņu bērni sagāja istabas dibinā, lai Dievs visādu svētību sagrieztu Jāņu tēva sētā.
Kamēr Jāņu māte rūpējās galdu klādama un ēdienus uzlikdama, lai varētu viesus pamielot, tamēr Jāņu bērni vienumēr līgoja piederīgas dziesmas.
Paēduši un padzēruši Jāņu bērni atkal līgoja pateikdamies un tēvam un mātei visādu labumu un svētību novēlēdami.
Kur līgotājus labi neuzņēma un nepacienāja, kas senāk gan ļoti reti būs noticis, tur tie otru reizi vairs negāja; turpretim tie aiziedami atriebās, dažādas sīvas apsmiekla dziesmas līgodami.
Istabā daudz un dažādas daiļas līgotnes izdziedājuši, Jāņu bērni devās uz laidaru jeb govu dārziņu. Tēvas gāja līdz ar alus slauktuvīti un māte ar siera aizsainīti, ar ko telīšu aplīgotājus pacienāt.
No laidara atnāca vēl sētsvidū, kur salīgoja daždažādas vispārīgas Jāņu dziesmas.
Vienu ciemu izlīgojuši, gāja dažreiz vēl uz otru ciemu līgot. Un kad beidzot gaisma ausa, tad Jāņu bērni līgodami žēlojās, ka tik īsa Jāņu nakts, un līgoja, līdz sauli ieraudzīja uzlecot.

Avots: Barons K., Visendorfs H. Latvju Dainas V. Pēterpils, 1915.

---

http://www.liis.lv

Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Pirmās norādes par šo svētku seniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos. Šo uzskatu nostiprinājuši latviešu tautiskie romantiķi.

Romas katoļu baznīca 24.jūniju svin kā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu. Tomēr latviešu Jāņu tradīcijās ar Jāni Kristītāju saistītā materiāla ir ļoti maz. Jāņa Kristītāja, tāpat kā Jēzus un Marijas, īstais dzimšanas dienas datums nav zināms. Visas šīs dienas dažādu nolūku dēļ noteiktos datumos fiksējusi baznīca.

Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Vasaras saulgriežos diena ir visgarākā un nakts – visīsākā. Jāņu pamatā ir zemkopju tautu zemes auglības kults, saules kults un falla kults.

Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī tādi nosaukumi kā Līgosvētki, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars. Nav skaidri zināms, kā šo dienu saukuši senie latvieši. Iespējams, ka to sauca ar Ziedu svētkiem, Ziedu dienu.

Latviešu tautas dziesmu krājumā ir tūkstošiem Jāņu dziesmu. Tās veltītas katrai lietai, norisei, katram svētku brīdim un cilvēkam. Pirmie līgo dziesmas sāka dziedāt gani, lai paātrinātu Jāņu atnākšanu. Tradicionālais refrēns Jāņu dziesmām ir līgo!, arī līgā!, līgojame!, līgojē! Latgalē – leigū! leigō! rūtō! rūtoj! veju!

Dziedāšanu Jāņos sauc par līgošanu un dziedātājus par līgotājiem un līgotājām. Līgošanu katrā mājā mēdz iesākt, kad vakariņas paēstas, un viņu turpina visu cauru nakti gandrīz līdz saules lēkšanai, vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju, kur tos laipni uz ņem, pacienā gan ar sieru, gan ar alu, gan citu ko. Tikpat pie Jāņu uguns, kā arī pa mājām līgojot, viņi cits citu apdziedas. Šādu apdziedāšanos Jāņos sauc par aplīgošanu. Tādās reizēs kalpi aplīgo savus kungus, saimniekus, maizes devējus un otrādi, kā arī meitas puišus un puiši meitas, u.t.t. Līgojamais laiks iesākas tā divas nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko stāvokli sasniedz Jāņu priekšvakarā un pastāv līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkst līgot. (LTT: D. Ozoliņš, Jaunroze.)

Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari un nesakristu veldrē. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā.

Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus. Saimnieks ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru. Tika ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem.

Jāņa dienā dara alu, sien sierus un ēd, jo tad šinī vasaras laikā govis dod visvairāk piena. (LTT: K. Bika, Gaujiena.)

Liela loma Jāņos veltīta Jāņu zālēm. Jāņu zāles otrā dienā žāvēja, lai ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām varētu dot tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Arī tad, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un dota slimajai govij iedzert.

Atsevišķiem augiem plūkšanas laiks bija dažāds: dažas jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas Jāņu rītā – rasā. Jāņu zāļu galvenais iedarbības spēks slēpjas cilvēku pašsuģestijā. Tomēr šo zāļu starpā bija arī tādas, kurās atrodamas aktīvas dziednieciskas vielas – kā buldurenes, rubatenes, deviņvīru spēks, retējumi u.c.

Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām. (LTT: P. Einhorns, 1627.)

Priekš Jāņiem lauku ārstes sameklēja savas zāles. Tās zāles turēja par vislabākām, kas plūktas Jāņu vakarā bez saules. Tādām piemita vislabākais dziedināmais spēks, un tās tad arī tika uzglabātas. Zāles savārīja un deva arī slimām govīm, tomēr nekad tūlīt pēc atnešanās, bet tikai pēc septiņām dienām, jo citādi piens pastāvot tikai līdz Jāņiem. Citiem lopiem deva Jāņa zāles bez ierobežojumiem. (LTT: J. Bēdulis, Rundāle.)

Jāņu zāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā. Ārā neslaucīja, lai neizslaucītu svētību. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu vainagiem. Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bij nolūkojusi.

Visas zāles, ko plūca Jāņos, uzskatīja par Jāņu zālēm, tomēr, atkarībā no novada, dažas zāles tika uzskatītas par visīstenākajām Jāņu zālēm.

LTdz 14787
No Jānīša pavaicāju,
Kādu plūkt Jāņa zāli.
– Plūc papriekšu buldurjāni,
Tad sarkanu āboliņu.

Latgalē iecienītas Jāņu zāles ir kādīlas.

Pie Jāņa zālēm pieder gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules, debestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķo istabas, sētu, pagalmu, tās vij arī vaiņagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķo ar apses un alkšņa zariem: tos uzskata par ļaunā kokiem. (LTT: B. Riekstiņš, "Atpūta" 1932, 17. VI, 22.)

Arī vainagu vīšanā izmantoja dažādus ziedus, arī ozolu lapas. Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Vainags veidoja apli, un tas tāpat kā Jāņu siers un Jāņu uguns simbolizē sauli. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam. Ozolu vainags, ko liek Jāņa tēvam galvā, sola zirgu, arī bišu svētību. Ar vanagu vītnēm izrotāja arī istabas. Gani appušķoja ganāmpulkus – govīm apvija ragus, bullim uzlika ozola vainagu.

Mājas rotāšanu parasti sāka ar vārtu pušķošanu. Pie tiem piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Tāpat arī pie visām durvīm tika pieliktas meijas – gan istabā, gan klētī un kūtī. Aiz griestu sijām aizbāza lauztus ozolu, pīlādžu un liepu zarus. Īpaša uzmanība tika veltīta govju laidara pušķošanai. Tautasdziesmās, dažādu ļaunu garu, īpaši raganu atvairīšanai, min visus dzeloņaugus, ērkšķus, dadžus un nātres, lai raganas uz šo augu adatām sadurtos vai nodurtos.

LTdz 15192
Es savām gotiņām
Adatiņu kūti taisu,
Lai raganas nodurās,
Jāņu nakti staigādamas.

Rasai Jāņos piedēvētas neparastas spējas un dziednieciskas īpašības. Lai govis dotu daudz piena, tad Jāņu rītā jāiet ar govs saiti pa rasu. Jāņos balta drēbe jāvalkā pa rasu, nogriezto ūdeni savāra ar medu, tad ar to jāmazgā acis, lai neasaro, un kājas, lai nesalst.

Jāņi ir laiks, kad īpaši aktivizējas burvju un raganu darbība. Par raganām Jāņos uzskata sievas, kuras savas burvestības veic kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemto svētību.

Jāņu rītā piena raganas skrej rasu traukdamas un saka: "Viss uz mani, viss uz mani!" Ja kāds to dzird, tad lai saka: "Man kaut pusīti!" Tad arī tam piena netrūks. (LTT: A. Zālīte, Bērzpils.)

Raganas esot ģērbušās baltās drānās, vaļējiem matiem un izskatoties tāpat kā citas sievietes. Īpaši uzmanījās, lai raganas nenoviltu pienu govīm.

Jāņu naktī kūts stūros, sienās, jumtā un durvīs jāsasprauž dadži, usnes, nātres un ērkšķi, lai raganas, jājot mocīt lopus, sadurstītos un netiktu pie lopiem. Lai nenāktu lopus burt ir jānolauž pīlādža zars un jāapvelk aiz galotnes ap kūti un zars jāaizsprauž aiz kūts staba.

Jāņu vakarā no šērmūkšļa zariem iztaisa trīs krustus. Divus krustus piesprauž katrā pusē pie kūts durvīm, trešo zem sliekšņa un apkaisa ar salmiem. Tad dzen govis pāri. Lopiem nekas vairs ļauns nenotiks. (LTT: Berķenē, Lavīze Kuģis)

Latvijā un arī citās kaimiņu zemēs, bijis paradums nelaist Jāņu naktī zirgus pieguļā, lai burvji un raganas nepielaistu tiem dažādas kaites.

Jāņabērni, Jāņa dziesmas dziedādami, staigā no sētas uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem Jāņa tēvu un Jāņa māti (saimnieku pāri). Jāņa bērni nes auglību, ražas svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei. Jāņabērni maģiskā rituālā darbībā līdzinās ķekatām, budēļiem, mārtiņbērniem citos gadskārtu svētkos. Kā svētības nesēju pienākums Jāņabērniem ir lauku un tīrumu, lopu un sētas aplīgošana. Notika arī savstarpēja apdziedāšanās starp Jāņabērniem un sētas saimi.

Vasaras saulgrieži iekrīt zemniekam visnabadzīgākajā laikā, kad jaunā raža vēl nav ievākta un pagājušā gada krājumi jau iztukšoti. Tomēr mājas saimnieku pienākums ir rūpēties par to, lai šais svētkos nekā netrūktu Jāņa bērnu pamielošanai.

Jāņuguns kā vasaras saulgriežu senā rituāla neatņemama sastāvdaļa ir bijusi plaši pazīstama Austrumeiropā un citās Eiropas daļās – no skandināvu zemēm līdz Francijai, Spānijai, Itālijai, Īrijai un Grieķijai – tādēļ to var uzskatīt par ļoti senu, no indoeiropiešu tautu kopienas laikiem mantotu tradīciju.

Jāņuguns simbolika ir galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu, pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņuguns šķīsta, veicina veselību un auglību.

Jāņugunis sauktas arī par pundelēm, pūdelēm, raganām, Jāņu lampām, Jāņu svecēm. Ugunskura vieta tiek izvēlēta augstākajā kalnā. Tika dedzināts vai nu ugunskurs, vai garas kārts galā uzvilkta darvas muca vai darvots ritenis.

Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie Jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas.

Pēc tautas ticējumiem, Jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to izmantoja dažādiem nākotnes zīlējumiem.

Jāņu nakts ir maģijas un brīnumu pilna. Paaudžu paaudzēm tautā klīst nostāsti par papardes ziedu, ko tikai retajam laimējies ieraudzīt. Šo ziedu, kas zied sidraba, zelta, dimanta ziediņiem, meklēt gājuši daudzi, cerot iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Papardes ziedu sargā ļauni gari un zvēri, kas, papardes ziedam plaukstot, kauks un biedēs.

Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt. (LTT: B. Riekstiņš, "Atpūta", 1932, 17. VI, 22.)

Papardes ziedam piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam laimējas papardes ziedu iegūt, tad tam laimējas viss, ko tas vēlas. Tas zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus. Ja papardes ziedu ieliek apavos, tad var iet, kur vien vēlas, neviens to neredz un nedzird.

Papardes zieda iegūšanas paņēmieni ir dažādi:
Jāņa naktī jāiziet uz papardēm un jāpaklāj zīda nēzdodziņš. Papardes ziedot ziedus nobirdina nēzdodziņā. Nēzdodziņš ir jāaizsien un jāpaglabā. Tad visu var zināt, kas notiek pasaulē. (LTT: L. Dragūne, Meirāni.)

Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam. (LTT: L. Aizupe, Irlava.)

Jāņa naktī vajaga gulēt zem papardēm, tad dabūjot redzēt, kā tās pašā pusnaktī zied. Viņas noziedot vienā acumirklī. Papardes ziedot sudrabotiem, pēc citu nostāstiem zelta vai pat dimanta ziediem. Kad papardes ziedus ieliekot kāju apavās, tad varot iet, kur gribot, bet neviens to nedzirdot. Tāds cilvēks kļūstot laimīgs: viņš varot atsaukt tālus neredzamus cilvēkus, kad tikai klusām to vēloties. (LTT: D. Ozoliņš, Jaunroze.)

Zāļu vakarā jāiet uz mežu un jānostājas pie kādas papardes. Tēva reizi skaitot ar dzelzs nūju jāapvelk sev un papardei pēc iespējas liels riņķis un jāgaida līdz paparde uzziedēs. Kas dabūjis papardes ziedu, tas uz visu mūžu laimīgs. (LTT: L. Lupiķis, Dzelzava.)

Jāņi bija laiks jauniem ļaudīm sapazīties. Par šo jauno ļaužu satikšanos stāsta ne viena vien tautasdziesma.

LTdz 16974
Pa pāram rieksti auga,
Pa pāram āboliņš;
Pa pāram jauni ļaudis
Jāņu nakti pulcējās.

LTdz 17114
Nevien’ nakt’ tā nesala,
Kā nosala Jāņu nakti:
Man nosala rokas, kājas,
Ar tautieti runājot.

Arī pieaugušie Jāņu naktī varēja atļauties ne vienu vien vaļību. Jāņu dienā sievas, tāpat kā jaunas meitas galvā lika vainagu. Arī citādi nešķīra sievas no meitām – visas kopā dziedāja, dejoja, gāja rotaļās. Arī seksuālajā sfērā Jāņi bija laiks, kad varēja notikt ikdienas normu pārkāpumi – erotiska vaļība. Tam ir maģiska nozīme, jo pastāvēja uzskats, ka ar līdzīgām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radošo veģetācijas spēku, veicinot vispārēju dabas enerģijas kāpināšanu.

LTdz 16960
Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
I sievām, i meitām
Zaļi ziedu vainadziņi.

LTdz 16962
Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
Ne sievām mice bija,
Ne meitām vainadziņi.

Nākotnes zīlēšanai Jāņos kā maģijas pārpilnā laikā piešķirta liela nozīme. Īpaša bija mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko likteni precību sakarā varēja pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens.

Jāņa naktī meitas skatījušās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam. (LTT: J. Eniķis jun., Jaunlaicene.)

Jāņu naktī vajaga nopīt divus vainadziņus un pusnaktī aiziet uz upi un iemest; ja vainadziņi saplūst kopā, tad izved tautās, ja nesaplūst, tad neizved. (LTT: A. Lazdāne, Kalupe.)

Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij vainadziņš no 9 šķiru puķēm. No katras šķiras jāņem 9 ziedi. Ar šo vainadziņu galvā jāiet gulēt. Kas sapņos vainadziņu noņems, tas apprecēs. (LTT: J. A. Jansons.)

Literatūra:
LTdz – Latviešu tautas dziesmas IV sēj. R., 1982.
LTT – Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. R., 1940-1941.
Līdeks O. Latviešu svētki. R., 1940.
Olupe E. Latviešu gadskārtu ieražas. R., 1992.

---

Raksts aizgūts no: http://www.liis.lv/folklora/gadsk/origin/jani.htm

2005./2006.ak. gada izlaidumu saraksts Fakultāte, studiju programma Datums Laiks Vieta Ekonomikas un vadības fakultāte vadības zinību bakalaura un maģistra studiju programmas virzieni: – ekonomikas informātika; vadības informācijas sistēmas; vides un uzņēmējdarbības vadība; vadības teorija; īpašuma vērtēšanas vadība 19. jūnijs 10.00 Lielā aula – ražošanas vadība 19. jūnijs 13.00 Lielā aula ekonomikas bakalaura studiju programmas virziens: – uzņēmējdarbības ekonomika 19. jūnijs 16.00 Lielā aula ekonomikas bakalaura un maģistra studiju programmas virzieni: – tautsaimniecības analīze un prognozēšana; analītiskā ekonomika; sociālekonomiskā statistika; statistika; demogrāfija; matemātiskā ekonomika; makroekonomika 19. jūnijs 16.00 Lielā aula ekonomikas maģistra studiju programmas virziens: – uzņēmējdarbības ekonomika 19. jūnijs 16.00 Lielā aula ekonomikas bakalaura studiju programmas virziens: – finanses un kredīts 20. jūnijs 13.00 Lielā aula profesionālo studiju programmas: – finanšu sektora vadība; finanšu menedžments 20. jūnijs 13.00 Lielā aula ekonomikas maģistra studiju programmas virziens: – finanses un kredīts 20. jūnijs 16.00 Lielā aula profesionālā maģistra studiju programma: – finanšu ekonomika 20. jūnijs 16.00 Lielā aula vadības zinību maģistra studiju programmas virzieni: – tirgvedības pētīšana; kvalitātes nodrošināšana un vērtēšana 20. jūnijs 16.00 Lielā aula Ekonomikas un vadības fakultātes Starptautisko attiecību institūts maģistra studiju programmas 21. jūnijs 10.00 Lielā aula Ekonomikas un vadības fakultāte vadības zinību maģistra studiju programmas virziens: – starptautiskā ekonomika un bizness 21. jūnijs 10.00 Lielā aula profesionālā maģistra studiju programma: – starptautiskais bizness 21. jūnijs 10.00 Lielā aula vadības zinību bakalaura studiju programmas virzieni: – starptautiskais bizness; starptautiskās ekonomiskās attiecības; tūrisma un viesnīcu vadība 21. jūnijs 13.00 Lielā aula Sabiedrības vadības maģistra studiju programma 21. jūnijs 16.00 Lielā aula Eiropas studiju maģistra studiju programma 21. jūnijs 18.00 Lielā aula Ķīmijas fakultāte 22. jūnijs 10.00 Lielā aula Vēstures un filozofijas fakultāte 22. jūnijs 14.00 Lielā aula Sociālo zinātņu fakultāte maģistra studiju programmas 22. jūnijs 18.00 Lielā aula Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte pedagoģijas bakalaura un maģistra studiju programmas 26. jūnijs 10.00 Lielā aula psiholoģijas bakalaura, maģistra un profesionālo studiju programmas 26. jūnijs 13.00 Lielā aula Ekonomikas un vadības fakultāte vadības zinību bakalaura studiju programmas virzieni: – tirgvedība; kvalitātes vadība 26. jūnijs 16.00 Lielā aula Fizikas un matemātikas fakultāte 27. jūnijs 10.00 Lielā aula Ekonomikas un vadības fakultāte grāmatvedības, analīzes un audita profesionālo studiju programma 27. jūnijs 14.00 Lielā aula ekonomikas bakalaura un maģistra studiju programmas virzieni: – saimnieciskās darbības uzskaite, kontrole un analīze; grāmatvedība un audits 27. jūnijs 17.00 Lielā aula Sociālo zinātņu fakultāte politikas zinātnes bakalaura studiju programma 27. jūnijs 18.00 Lomonosova 1 Bioloģijas fakultāte 28. jūnijs 10.00 Lielā aula Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Pieaugušo pedagoģiskās izglītības centrs profesionālo studiju programmas: – pamatskolas angļu valodas skolotājs; pamatskolas vācu valodas skolotājs; sociālais pedagogs 28. jūnijs 13.00 Lielā aula – pamatizglītības skolotājs (1.-4.klase) 28. jūnijs 13.00 Lielā aula Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte izglītības zinātņu maģistra studiju programma 28. jūnijs 16.00 Lielā aula Sociālo zinātņu fakultāte komunikācijas zinātnes bakalaura studiju programma 28. jūnijs 18.00 Lomonosova 1 Filoloģijas fakultāte 29. jūnijs 10.00 Lielā aula Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte pirmsskolas skolotāja profesionālo studiju programma 29. jūnijs 13.00 Lielā aula profesionālo studiju programmas: – skolotājs; datorsistēmu un datortīklu administrēšana 29. jūnijs 16.00 Lielā aula Sociālo zinātņu fakultāte socioloģijas bakalaura studiju programma 29. jūnijs 18.00 Lomonosova 1 sociālā darba profesionālo studiju programma 29. jūnijs 18.00 Lomonosova 1 Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte 30. jūnijs 10.00 Lielā aula Juridiskā fakultāte profesionālo studiju programma 30. jūnijs 13.00 Lielā aula maģistra studiju programma 30. jūnijs 13.00 Lielā aula Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte pirmsskolas izglītības pedagoga profesionālo studiju programma 30. jūnijs 16.00 Lielā aula Sociālo zinātņu fakultāte bibliotēkzinātnes un informācijas bakalaura studiju programma 30. jūnijs 18.00 Lomonosova 1 Teoloģijas fakultāte 1. jūlijs 13.30 Lielā aula Medicīnas fakultāte 3. jūlijs 16.00 Lielā aula Moderno valodu fakultāte 4. jūlijs 13.00 Lielā aula Juridiskā fakultāte bakalaura studiju programma 7. jūlijs 13.00 Lielā aula Ekonomikas un vadības fakultātes Vides zinātnes un pārvaldības institūts 7. jūlijs 16.00 Mazā aula