Tā atbild alsundznieki Jānis un Marija Pētersoni, jautāti par 60 gadu laulības noslēpumu.
Jānis vēl nosmej, ka pats brīnoties, kā tik ilgi kopā sadzīvojuši. „No sākuma ir lielā mīlestība, tad nāk bērni un darbs, tā dzīve paiet,” Marija bilst, ka nekādu noslēpumu neesot.
1945. gada 29. decembrī viņi sarakstījās Ēdoles pašvaldībā, bet baznīcā šo savienību stiprināja 1946. gada 13. janvārī. Baznīcā iešanai sagādāta gan baltā līgavas kleita, gan trauslās kallas, tas skatāms to dienu fotogrāfijās.
Sēžot Pētersonu celtajā mājā, kurā tagad viņi saimnieko kopā ar dēla Egīla ģimeni, un dzerot kafiju no kāzās dāvātajām krūzītēm, ieklausāmies atmiņās.
Jānis Mariju noskatījis kara pēdējā gadā, kad, bēguļojot no iesaukšanas vācu armijā, slēpies viņas tēva mājās Rakšķos. Nu no tām palikusi vien piemiņa, kas iemūžināta mākslinieka Askolda Švāģera gleznā un rotā viesistabu. „Kāzas svinējām decembrī, ilgāk vairs nevarējām sagaidīt. Zināms jau, kā tas jaunībā notiek, kad iemīlas,” nosaka Jānis.
Pirmajos gados piedzīvoti grūti brīži. Jāņa tēvs bijis pagasta vecākais Zlēkās, tādēļ padomju vara viņu meklējusi. Reiz saņēmuši arī jauno Pētersonu ģimeni, aizveduši uz Zlēkām un nedēļu tincinājuši, kur tēvs. To laiku Marija atminas labi, neziņa par nākotni bijusi liela.
Tēvs pēc laika pats pieteicies varai, bet no 1949. gada represijām viņš paglābies, izsūtīta tikai Jāņa mamma un māsa. Arī Jāni čekisti palaiduši vaļā, sakot – tikko precējies, lai dzīvojot mierīgi. Padomju laikā viņš bijis meliorators, bet Marija auklējusi dēlus Egilu un Gunti. Pētersoniem ir seši mazbērni un četri mazmazbērni – visi pieaugušie atraduši darbu, bet jaunie mācās.
„Tā ir jauka un inteliģenta ģimene,” saka Alsungas pašvaldības darbinieki, esot pārsteigti, ka viņi tik ilgi kopā nodzīvojuši, jo pāris neizskatās pēc tādiem, kam 80.
„Tagad nu visi zinās, bet mēs neko tādu neesam izdarījuši,” par nokļūšanu laikrakstā raizējas Marija. Kuldīgas dzimtsarakstu nodaļā šis fakts zināms, tur svinētas zelta kāzas, mazmeita pierunājusi 31. decembrī arī 60. gadskārtu svinēt.
Inguna Spuleniece
2005.gada 28.decembris
Raksts paņemts no www.kurzemnieks.lv