Rīdzinieks taju zemē

Pusotras stundas lidmašīnā Rīga–Kopenhāgena, trīs stundas aulēkšošanas pa Dānijas galvaspilsētas lidostu (jāsaņem bagāža, jāatrod Thai Airways birojs, jādabū tur atstātās biļetes, jāreģistrējas, jānodod bagāža, jāatrod pareizie izlidošanas vārti, pa ceļam uzmetot aci tax free veikaliem), vēl deviņarpus stundas mājīgajā Thai Airways boingā – un esmu Taizemes galvaspilsētā Bangkokā. Šeit ir tikai seši no rīta, un, nostellējot pulksteni pēc vietējā laika, konstatēju, ka laika starpība ar Rīgu ir nieka četras stundas.

Ugunsgrēks tveicē

Kamēr mūsu pavadonis – Taizemes vēstniecības Oslo pirmais sekretārs Tanavats Sirikuls – mēģina noskaidrot, kur tad meklējama mūs gaidošā automašīna, ar kolēģi Egilu Līcīti no Lauku Avīzes steidzam meklēt vietu, kur ļauts uzpīpēt – lidmašīnā šie prieki ir liegti.

Jā, zinājām, ka Bangkokā ir karsts un mitrs, taču pirmais iespaids, izejot no lidostas vēsuma, patiešām ir pamatīgs – liekas, ka gaiss vienkārši spiež pie zemes un nav ne vēsts no dzestruma, kam pēc idejas būtu jāvalda pārdesmit minūtes pēc saullēkta. Vietējie saka, ka tāds nieks vien esot – kādi plus 26 pēc Celsija, turklāt esam atbraukuši uz pašu lietus perioda sākumu, taču ilgi šādā pirtī uzkavēties nav vēlēšanās, un patvērumu meklējam vēsajā busiņa salonā.

Pēc brīža jau esam uz maģistrāles, un tepat netālu vīd pelēkmelnā dūmakā tītie Bangkokas debesskrāpji. «Vai ugunsgrēks?» stulbi vaicāju. Nē, tikai un vienīgi visparastākais smogs.

Nākamās piecas dienas Bangkoka ir mūsu mājas un no lielpilsētas izdodas izrauties tikai uz divām dienām. Tāpēc neesmu pabijis kalnainajos ziemeļos, Zelta trijstūrī, dienvidu salās un vēl simtiem interesantās vietās, kaut gan stāstus par tām dzirdu ik pa brīdim. Ar nedēļu šajā valstī nekas nav līdzēts. Lēšu, ka ceļojums pa Taizemi jāplāno vismaz uz trim nedēļām vai pat visu mēnesi. Tas liekas prātīgi arī no ekonomiskā viedokļa – aviobiļetes ir dārgas, bet dzīvošana Taizemē diezgan lēta. Tomēr šis tas redzēts ir, un piedāvāju savas subjektīvās pārdomas.

Zeltītā Grand Palace

Kā iecienītākā tūrisma vieta Bangkokā tiek reklamēta Lielā pils jeb Grand Palace – vieta, kur savulaik dzīvojusi karaliskā ģimene. Tanavats, labu gribēdams, pat noorganizējis vietējo gidi, taču, ja reiz neesat budists vai vismaz nezināt un negribat zināt neko daudz par šīs reliģijas tradīcijām, jēga no tā maza. Nu ko man līdz dzirdēt, ka attiecīgo templi par godu karalim entajam, kurš paveicis kaut ko, uzbūvējis karalis en – plus trešais, kuram par godu savukārt uzbūvēts nākamais nams.

Turklāt tajiem (tā sauc Taizemes pamattautu) ir sava gadu skaitīšanas sistēma, un pieķert, kad gide pārlec no B.E. uz A.D., ir samērā sarežģīti. Un vēl tie vārdi, kurus iegaumēt nepavisam nav iespējams… Tomēr pieklājības pēc jātaisa gudrs ģīmis un kaut kas jāpieraksta kladītē – kā nekā esam pirmā oficiālā Latvijas žurnālistu delegācija Taizemē. Egils tikmēr sunī savu fotoaparātu, tā baterijas un nežēlīgo karstumu, kura dēļ aparāts ir gatavs pildīt savas funkcijas tikai kondicionētās telpās.

Tomēr Grand Palace ir apskates vērta, pat neraugoties uz to, ka no zeltījumu pārbagātības brīžam neglābj pat saulesbrilles – vienkārši žilbst acis. Jāatgādina arī, ka liela daļa tempļu ir nebudistiem nepieejami, bet pārējos pie ieejas jānovelk apavi. Taju paražās neietilpst staigāšana šortos un iešļūcenēs (pat ārprātīgajā karstumā), un pilis ir vietas, kur tām pielāgojas arī tūristi. Taču pagari šorti, zeķes un sandales varētu būt tas dress code, ar kuru jūs ielaidīs arī Grand Palace.

Nākot ārā no pils, jāuzmanās no vietējiem māksliniekiem un suvenīru pārdevējiem. Viens tāds indivīds sākumā man mēģināja iesmērēt savu zīmējumu par 1500 batu (gandrīz 40 dolāru), vēlāk piedāvāja trīs, piecus, bet pēc kvartāla jau visu bloku (ap 20 zīmējumu) par šo pašu summu. Iespējams, ka cena būtu vēl kritusies, taču mēs jau iegriezāmies kādā krodziņā, kur ielu tirgoņa jurisdikcija beidzās. Kolēģis gan teica, ka šī uzbāzība esot maza bērna šļupsti, salīdzinot ar Kairas autentisko papirusu tirgotājiem.

Ajutajas pīšļu lauki

Atgriežoties pie tempļiem – daudz vairāk man patika senās galvaspilsētas Ajutajas (Ayutthaya) krāsmatas. Ap 1758. gadu šo pilsētu nodedzinājuši birmiešu iekarotāji, kas izkausējuši tempļu jumtu zeltu un aizveduši to uz Birmu (tagad Mjanmu), līdzi ņemot ap 30 000 gūstekņu. Pēc šā iebrukuma galvaspilsēta pārcelta uz Bangkoku, bet vēl tagad liela daļa taju tur uz birmiešiem ļaunu prātu.

Tad, lūk – nodedzinātās Ajutajas pils parkos pārņem sajūta, it kā tu būtu iegājis kāda Kurzemes pakalna kapsētā. Miers, zināma atslēgšanās no realitātes, laiks pārdomām un fantāzijām par to, kā šeit izskatījās pirms kādiem 250 gadiem…

Tanavats, kurš kā jau budists reizēm mēdz iegrimt savās domās un nereaģēt uz apkārtējo vidi, apstiprina šo domu, sakot, ka mēs staigājam pa viņa senču pīšļiem. Turklāt nieka 80 kilometru no Bangkokas robežas beidzot ir sajūta, ka esi ticis ārā no lielpilsētas betona džungļiem, un pat 30 grādu karstums, pateicoties svaiga vēja brīzei, vairs neliekas tik nomācošs.

Ziloņi un sekss

Ajutaja arī ir tā vieta, kur izdevās piepildīt vienu no saviem Taizemes sapņiem un veikt izjādelējienu ziloņa mugurā. Šis prieks (apmēram 20 minūtes) maksāja aptuveni 10 dolāru, vēl četrus nācās maksāt par fotogrāfiju. Bet kā tu nepirksi, ja, atgriežoties no izjājiena, tā jau skaisti izkārta stendā… Citiem ziloņsuvenīrprodukcijas paraugiem gan izdevās tikt garām, tēlojot varenu steigu un raugoties laikrādī, taču vajadzības gadījumā ar tiem varētu piekraut pilnu somu.

Izbrauciens uz ziloņa? Jocīgi, bet, pat neraugoties uz to, ka elefants klīda pa ielu ar diezgan nopietnu satiksmi, bija pārliecība, ka viss būs kārtībā. Vienīgi jāpieskata, kad snuķainis maina soli, piemēram, slājot lejā pa kalnu – tad mainās arī sēdekļa šūpošanās ritms. Man stāsta, ka ziemeļos par līdzīgu summu iespējams ziloni noīrēt uz ilgāku laiku un veikt reālu pārgājienu no viena ciemata uz otru. Nākamreiz…

Otra lieta, kas urdīja smadzenes jau labu laiku pirms brauciena – izslavētā Taizemes seksa industrija. Pašlaik gan šo biznesu vietējā tūrisma bosi cenšas nereklamēt, uzsverot, ka taju valstī ir gana daudz ko redzēt arī bez mazgadīgām prostitūtām. Vismaz lielajos tūrisma centros ir panākts, ka pavisam jauniņas meitenītes pa bāriem nevazājas, kaut gan prostitūcija oficiāli, protams, nav legalizēta. Tanavats smej, ka kādi 60% tūristu no Eiropas cer ātri un lēti nogrābt skuķi, kādi 40% arī mēģina to darīt, aptuveni 20% mēģina vienoties par cenu, bet tālāk – statistika klusē.

Bangkokas Hardrock Cafe biju liecinieks kāda zviedra pūlēm dabūt meiteni. Spriežot pēc dāmas (kaut gan pēc auguma tas tikpat labi varēja būt kāds transvestīts, jo vietējās meitenes garākas par 170 cm ir dabas retums) žestiem savai kompānijai, skandināvs bija izrādījies knauzeris un ne par ko nevēlējās uzsaukt kādu dzērienu. Galu galā šī meiča no viņa pazuda, bet jau pēc brīža zviedrs bija manāms ar citu. Ar ko tas beidzās un vai viņam izdevās meiteni ievilināt gultā – nezinu, zviedrs tā arī nepiezvanīja un savus piedzīvojumus neizstāstīja.

Taču principā – iespējams tas ir. Vienīgi tā arī nekļuva skaidrs, vai mēs būtu varējuši iegādātu meiteni iešmugulēt viesnīcā Hilton International un vai vēlāk namatēviem (Taizemes Ārlietu ministrijai un Tanavatam) par šo izklaidi nebūtu sanākušas nepatikšanas. Paliek jau iespēja doties uz dāmas rezidenci, taču tas tomēr var būt samērā riskanti…

Nejokojiet par karali un reliģiju

Tajiem tāpat kā lielākajai daļai latviešu ir samērā laba humora izjūta. Nācās novērot, ka vislielāko prieku viņiem sagādā ar nopietnu sejas izteiksmi sarunu biedram klāstīt pilnīgus absurdus un uzjautrināties par samulsumu. Tiesa, ir divas tēmas, par kurām jokot nebūtu ieteicams – reliģija un karaļnams. Jūs vienkārši nesapratīs…

Kas attiecas uz karaļnamu, tas ir pavisam īpašs stāsts. Taizemes karalis (kopš 1946. gada tur valda 1927. gadā dzimušais Bhumibols Aduljadejs, kas ir devītais savas dinastijas pārstāvis) nebūt nav līdzīgs saviem pārdemokratizētajiem eiropiešu kolēģiem – viņu nemanīsiet ejam uz kino vai pārvietojamies sabiedriskajā transportā. Parasts tajs, kurš ir redzējis dzīvu karali, nekavējoties kļūst par savu līdzbiedru apbrīnas objektu. Konstitucionālās monarhijas apstākļos krīžu laikos karalis parasti saglabā neitralitāti. Karaļnams arī uzņemas rūpes par nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, dibinot neskaitāmus fondus un projektus.

Vēl viena lieta, kas pārsteidz – neskaitāmās pilis, kas vai nu ir piederējušas karalim un viņa ģimenei, vai arī tai pieder joprojām. Mūsu pavadonim zināmu neizpratni izraisīja mans jautājums – kādi iemesli likuši karalim pamest to vai citu rezidenci? «Kādi iemesli? Viņš taču ir karalis un dara, kā grib,» – tāda bija atbilde. Vēlāk gan noskaidrojās, ka daudziem tajiem ir zināmi aizspriedumu dzīvot mājās, kur miruši viņu senči, un karalim iespēju mainīt dzīvesvietu, protams, ir krietni vairāk nekā parastajiem mirstīgajiem.

Azarts un kūlas dedzināšana

Taji ir diezgan azartiski ļaudis, taču kazino un spēļu automāti karaļvalstī ir aizliegti, tāpēc vienīgais veids, kā legāli apmierināt tieksmi pēc azarta – piedalīties valsts loterijā. Divreiz mēnesī, kad lielākie laikraksti publicē tās rezultātus, valda liela ažiotāža, bet jau tāpat lielākās avīzes Thai Rath tirāža ir 800 000 eksemplāru. Vēl legāls ir totalizators zirgu skriešanas sacīkstēs, taču nelegāli darbojoties vesela gūzma totalizatoru, un pati iecienītākā ir likmju izdarīšana uz Anglijas futbola premjerlīgas maču rezultātiem.

Bet atgriežoties pie līdzības ar latviešiem – varat ticēt, varat neticēt, bet arī taji… dedzina kūlu. Sava īsā ceļojuma laikā pamanīju vairākas liesmojošas pļavas, citviet zemi sedza Latvijas pavasarim tik pierastā pelnu kārta. Arī Taizemē tā ir problēma, taču cita veida – proti, lietus periodā uguns izplatības briesmas tikpat kā nepastāv, taču dūmi nereti radot problēmas autovadītājiem un uz maģistrālēm to dēļ notikusi ne viena vien liela autokatastrofa.

Motociklu paradīze

Nāksies mazliet apbēdināt eksotikas cienītājus – ziloņi atrodami laukos, bet pa Bangkokas ielām tie patiešām nestaigā (tāpat kā Maskavā nav lāču). Arī velosipēdi vai, piemēram, rikšas lielpilsētā tikpat kā netiek izmantotas. Taču neaizmirstamu jūkli rada daudzumdaudzie motocikli un motorolleri (japāņu markas, bet ražoti uz vietas), ar kuriem taji pārvietojas uz velna paraušanu. Pirmais iespaids – ielās valda īsts haoss, taču izrādās, ka tā vis nav.

Salīdzinoši nesen ļaudīm, kas pārvietojas uz diviem riteņiem, uzlikts par pienākumu valkāt aizsargķiveres, taču mani novērojumi liecina – jo tālāk no galvaspilsētas, jo mazāk šis likums tiek ievērots. Vidēji Bangkokā dienā ejot bojā ap pieciem auto vai motovadītājiem, stāsta mūsu pavadonis. Taču taju tradīcija esot sīkākus satiksmes negadījumus (motocikls noskrāpē busiņa sānus un vadītājs apdauza roku) nemaz nereģistrēt.

Ak, jā, aizmirsu pieminēt, ka Taizemē valda angļu braukšanas likumi – mašīnas pārvietojas pa ceļa kreiso pusi. Tiesa, latviešu tūrists šā kā tā ielu šķērso kā pagadās, un nav jau lielas starpības, uz kuru pusi neskatīties – kreiso vai labo. Sliktāk ir uz trotuāriem, jo arī tur pieņemts iet pa kreiso pusi – ja aizmirsties, tad regulāri nākas sadurties ar pretimnācējiem.

Vēl, domājot par pārvietošanos Bangkokā un pētot karti, nākas ņemt vērā, ka daudzas ielas ir vienvirziena vai pārsvarā vienvirziena (četras joslas uz vienu pusi un tikai viena – pretējā virzienā). Līdz ar to brīžam sanāk, ka līdz kādai vietai vienkāršāk nokļūt kājām, nekā taksometrā braukt apkārt visam kvartālam.

Protams, eiropietim grūti pierast pie klimata, taču tūristam nav nekādu problēmu laiku pa laikam ieiet atvēsināties vai nu lielveikalā, vai bankā, vai galu galā kioskā Seven Eleven, kas sastopams teju uz katra stūra – ar gaisa kondicionēšanas iekārtām viss ir vislabākajā kārtībā.

Vai nu brauc, vai stāvi

Atgriežoties pie satiksmes organizācijas – novēroju vienu interesantu lietu, ko, iespējams, būtu vērts likt aiz auss Rīgas domes deputātiem. Transporta korķi Bangkokas ielās, protams, ir iespaidīgi, taču luksofori strādā citā režīmā nekā pieņemts pie mums un gaismas signāli mainās aptuveni ik pēc četrām piecām minūtēm. Reāli tas nozīmē, ka tu vai nu brauc, vai arī stāvi, un nav Rīgas ielām tik pierastās raustīšanās, kad ik pa desmit metriem jāmet mašīna mierā. Zināmā mērā tas, protams, izskaidrojams ar to, ka viens kvartāls Bangkokā ir apmēram četri kvartāli Rīgā, līdz ar to luksoforu ir mazāk.

Lieki teikt, ka tāpat kā citur Āzijā pilsētā ir vairāku līmeņu satiksme un, ja reiz esi ticis uz estakādes, kas slejas četrstāvu mājas augstumā, pārvietoties var samērā ātri. Pilsētā ir arī gaisa vilciens, taču to iemēģināt šoreiz neizdevās. Toties ar tuk-tuk gan sanāca braukt. Tas ir tāds īpašs taksometra paveids – motorollers ar būdiņu, kurā bez vadītāja ir vēl vietas maksimums trim cilvēkiem. Nezinu, kā dienas tveicē un sastrēgumos, bet vēlā naktī šis brauciens bija ne mazāk atspirdzinošs kā sēdēšana ar kondicionētāju aprīkotajā taksometrā. Starp citu, taksometru cenas ir zemākas nekā pie mums, taču to, vai taksists jūs uz mērķi nevadā pa aplinkus ceļiem, nākas kontrolēt pašam. Jāatgādina gan par vienvirziena ielām – kas uz kartes izskatās pavisam tuvu, patiesībā var izrādīties trīsreiz tālāk.

Vēl viens transporta līdzeklis Bangkokā ir paliela izmēra motorlaivas, kas šurpu turpu šaudās pa upi. Taču apjēgt to maršrutu un, galvenais, laikus ielēkt vai izlēkt no piestātnē uz brīdi piebraukušās laivas ir varen sarežģīti. Kas interesanti – laivām nav kreisās puses satiksmes. Un vēl – nākamgad plānots pabeigt Bangkokas metro pirmo kārtu – vietējie uzskata, ka tas lielā mērā atrisinās transporta problēmu.

Vēders pakļauts eksperimentiem

Pirms došanās un Bangkoku zinātāji mani brīdināja, ka eiropieša vēderam nepierastais ēdiens var radīt zināmas problēmas, un jau laikus biju apgādājies ar krietnu pretcaurejas zāļu krājumu. Jāteic, ka visu šo arsenālu izmantot tā arī nebija vajadzības, kaut gan kādā trešajā dienā iekšas nepārprotami pieprasīja izbeigt eksperimentus ar visdažādāko veidu sea food (pirmajās dienās uz lielajiem priekiem bijām nomēģinājuši visu, kas vien iespējams) un vēlējās ierastos kartupeļus ar karbonādi. Kompromiss tika panākts visbanālākajā veidā – apnicis klīst eiropeiskās pārtikas medībās un nevēloties lieki riskēt, iegriezos tuvākajā Mc Donald’s, jo bigmaks arī Taizemē ir bigmaks.

Par gastronomiskām lietām – tas ir ļoti subjektīvi – kas vienam patīk, otram ne. Piemēram, man nekādas problēmas nesagādāja ēdienu asums, taču mazliet šķebināja kāds ingredients, kas pievienots visam iespējamajam. Vēlāk atšifrēju, ka tas ir laims – mazs citronveidīgs auglis ar samērā specifisku garšu. Mazās devās – nekādas vainas, bet lielās… Sajūta tāda, it kā pēdējās piecas dienas būtu pārticis tikai no šīs skāņās barības. Vēl viens taju niķis – rīsus vārīt nevis tīrus, bet piegāzt tiem klāt, teiksim, kukurūzu (ar to grēko arī Rīgas krogi) vai citus augus. Ja tie ir sarkanie vai zaļie pipari – man nav problēmu, bet, ja kas saldskābens, tad gan nepatika. Taču tā jau atkal gaumes lieta…

No visa pa druskai

Toties varen prātīgs likās taju ēšanas stils. Ja savācas kāda draugu kompānija, katrs pasūtina, ko vien vēlas, un visi ēdieni salātu plašu veidā tiek servēti galda vidū (katram, protams, piešķirts atsevišķs šķīvis). Līdz ar to izvēle ir varen plaša, oficiants (-e) pieskata, kurai ņammai lielākā piekrišana, un ātri to papildina. Pats būtiskākais – šādā gadījumā iespējams eksperimentēt un savā glupībā nepagrābt otrā porciju, ar kuru nākas knibināties visu vakaru, nesaprotot, kas no šķīvī atrodamā ir ēdams un kas nav. Tiesa, tiklīdz barība ir eiropeiskā, arī to pasniedz porcijās, taču Tanavats apskaidroja, ka arī tās ierasts novietot tā, lai ikviens pie galda sēdošais varētu pasniegties un nobaudīt, – ko tad tu esi izvēlējies.

Cenas? Jūras veltes ir samērā lētas, un par dolāriem septiņiem visai normālā krodziņā būsi pieēdies līdz ūkai (ja, protams, vēders ņem pretim taju pārtiku). Par krokodila steiku nākas maksāt ap deviņiem dolāriem, turklāt porcija neko liela nav. Ēdienu var atrast arī pie ielu tirgotājiem, kaut gan ceļvežos rakstīts, lai tiem īpaši neuzticas. Bet ticiet man – šaurās strēmelītēs sagrieztas ceptas desiņas ar mērci (un tas viss par vienu dolāru) bija akurāt tas, kas mums ap pustrijiem naktī bija patiešām nepieciešams.

Alus (ieteiktu Singha Beer) kioskos maksā 50 batu (1,25 dolārus) puslitra pudelē, bet, augot krodziņa statusam, attiecīgi aug arī cenas. Pieļauju, ka lielveikalos, kur iepērkas tikai vietējie, to pašu Singha kādā lielākā iepakojumā (tikai ne sikspeks, jo seši tajiem skaitās nelaimīgs skaitlis) var nopirkt vēl lētāk. Vēl no vietējiem dzērieniem iecienīts ir viskijs Mekong, taču neviens tā arī nespēj saprast, kāpēc 35 grādu stiprā no cukurniedrēm gatavotā dzira tiek dēvēta par viskiju, kaut gan tas ir visīstākais rums, kas nezināmu iemeslu dēļ garšo pēc brendija.

TAIZEME

  • Līdz 1939. gada 8. maijam saukta par Siāmu
  • Platība: 514 000 kvadrātkilometru
  • Valsts iekārta: konstitucionālā monarhija
  • Administratīvais iedalījums: 76 provinces
  • Robežojas ar: Mjanmu, Laosu, Kambodžu, Malaiziju
  • Galvaspilsēta: Bangkoka
  • Iedzīvotāju skaits: 62 308 887 (2001. g.)
  • Tautības: taji (75%), ķīnieši (14%), citi (11%)
  • Reliģija: budisms (95%), islāms (4%), citas (1%)
  • Naudas vienība: bats (1 dolārs = aptuveni 41 bats)

Autors: Māris KRŪMIŅŠ
"Neatkarīgā Rīta Avīze"
28.06.2003


Raksts paņemts no www.impro.lv

Dienvidtaizeme

Puketa, Krabi, Džeimsa Bonda sala, dabas parki un citi Taizemes dienvidu jaukumi, neaizmirstot arī par slavenajiem Bangkokas tempļiem un karaļpili, kā arī romantisku nakti džungļu upes vidū – jauns, vilinošs piedāvājums, sevišķi jau tiem, kam ar reizi vien taju smaidu un labvēlības bijis par maz. Tā ir iespēja tiklab gūt pirmos priekšstatus par Taizemi, kā atgriezties vēlreiz fascinējošajā Austrumu karalistē, iepazīstot gleznainām ainavām bagāto valsts dienvidu daļu!

Ne jau velti Malakas pussalas vidiene kritusi acīs Holivudas kinodarboņiem. Populārs, kaut arī nu jau krietni komercializējies ir brauciens uz slaveno Džeimsa Bonda salu Phang Nga līcī – vietu, kas iemūžināta 1974. gadā filmā Men with the Golden Gun, kurā slavenā aģenta 007 lomā bija Rodžers Mūrs. Īstenībā šī sala ir milzīgs kaļķakmens bluķis, kas jūras līča vidū balansē uz ļoti šauras pamatnes – gluži kā māja uz vistas kājas. Salīdzinoši nesenāks Holivudas projekts ir Pludmale (Beach) ar Leonardo di Kaprio, kas filmēts Maya Bay. Tagad skaistais līcis tautas mutē, kā arī tūristu pievilināšanai, iesaukts par Leo Bay.

Andamanu jūras viļņi vispār Taizemes piekrastes mīkstās kaļķakmens klintis un salas apstrādājuši ļoti mākslinieciski, veidojot neskaitāmas grotas un alas, uz kurām var aizirties ar kanoe laivām. Tāpat vietējos ūdeņos, tiesa, jau patālāk jūrā, var doties kārtīgu Indijas okeāna briesmoņu copē. Zobenzivs āķa galā nebūtu slikts ceļojuma noslēgums, vai ne? Vai ātrā, plēsīgā barakuda, vai varbūt lielais resnulis tuncis?

Mangrovju džungļus esat redzējuši? Aizbrauciet uz Tha Pom dabas parku – tur ir labiekārtotas pastaigu takas, no kurām var vērot gan virsūdens saaudzes, gan arī dzidrajā ūdenī savijušās mangrovju saknes.Savukārt Tharn Bokorani dabas parkā drīkst pat peldēties nelielās ūdenskrātuvītēs, kas izveidojušās starp ūdenskritumu kaskādēm!

Savdabīgas, neredzētas ainavas gaida tā sauktajā Gliemežvāku kapsētā netālu no Krabi pilsētas – gliemežvāku fosilijas jūras krastu noklājušas kā bruģis. Turpat Krabi apkārtnē atrodas arī viens noDienvidtaizemes greznākajiem tempļiem, kur zem klints pārkares atrodami daudzi Budas tēli un tīģera ķepas nospiedumi, kas devuši vārdu templim. Tagad Tīģera alas templis (Wat Tham Sua) ir nozīmīgākais svētceļnieku mērķis Taizemes dienvidos.

Visbeidzot, Puketa visdažādāko izklaides piedāvājumu ziņā ne ar ko neatpaliek no vieglāk sasniedzamās Pataijas, bieži vien to pat pārspējot. Jo… skaistāks fons – daba, dabiņa. Pat savs transvestītu šovs – Simon –tur ir. Un, ja labi papūlas, starp neskaitāmajām intīmo pakalpojumu sniedzējām iestādēm, kas maskējas aiz dažādu salonu un bāru izkārtnēm, var atrast arī tradicionālās masāžas skolas un vispār mazāk apdzīvotus rajonus, tā ka kādreiz jums liek arī mieru.


Raksts paņemts no www.impro.lv

Par TeraFlu un šnabi

1. Cilvēks, kurš pazīst šnabi, nepazīst TeraFlu un otrādi.
2. Lielā paciņa TeraFlu maksā tikpat cik lielā pudele šnabja.
3. TeraFlu nepalīdz un iemidzina, šnabis palīdz un iepriecina.
4. Šnabim, atšķirībā no TeraFlu, nav šīs riebīgās citronu garšas.
5. Gan šnabis, gan TeraFlu skādē aknām.
6. TeraFlu dzer siltu, bet šnabi aukstu.
7. Iedzerot TeraFlu, cilvēks iet uz darbu. Iedzerot šnabi, cilvēkam ir brīvdiena.
8. TeraFlu saskandina tikai idioti. Šnabi saskandina radošā inteliģence.

Abhāzija

1989.gada 3.maijs.

Suitu galvaspilsētas centrālajā laukā ap plkst. 800 (pēc vietēja laika) sākam pulcēties tik ilgi gaidītajam braucienam. Pēdējos norādījumus dod mammas, savas bažas izskata tēvi utt. Bet man jau tas viss šobrīd ir mazsvarīgi.
Pēdējā brīdī ierodas medeksperti Priede un Borisova ar svariem. Dīvainākais ir tas, ka somas smagākas ir sieviešu kārtas pārstāvēm (to kļūdu cenšamies ceļā labot).
Un tad klāt ir “spec.” autobuss no Gudeniekiem ar Vitāliju pie “barankas”.
Pēc brauciena līdz Rīgai krietna snaudiena garumā tiek veikti pēdējie izmisīgie maršruti pa galvaspilsētas bodēm, citam pēc somas (Džo), citam pēc vēl kaut kā. Manu sirdi vēl spiež nenopirktais “grāpis”. Pērku divus, jo baidos, ka , ja būs tikai viens, “tīņi” kādā zvērīga izsalkuma brīdī to vienu varētu notiesāt ar visu saturu.
Pirms ceļā došanās mūsu doktors vēl iet zvanīt uz mājām, lai pasūtītu karieti atpakaļceļam no Rīgas, ja mēs tomēr atgriežamies.
Un 17.28 (nu jau pēc krievu laika) mūsu mīļais “adlerītis” sāk ripot uz mūsu sapņu zemes pusi. Es personīgi ātri vien atslēdzos no apkārtējās pasaules, jo tās mazgulētās naktis liek sevi manīt.
Vispār vilcienā kā jau vilcienā. Garlaicība. Interesantākais sākas naktī, kad kaut kādās stacijās uzradās pasažieri un gūlās uz grīdas, rāpās augšā uz bagāžas plauktiem, vienam otram pasažierim uzkāpdami uz rokas, galvas un varbūt vēl kaut kā. Atceros, cik grūti bija mums dabūt biļetes. Bet kur tad nu šie te varenās tautas pārstāvji tās dabūjuši? Lai jau nu brauktu, ka tikai nebūtu tik nekaunīgi okupējuši nākamajā dienā likumīgo biļešu īpašnieku vietas. Bet ko nu tu krievam padarīsi. Viņam jau visur kopējās mājas.
Mūsu “tīņiem” vilcienā uzradās viens nejauks paradums – grauzt “sēmenes”. Es jau Rīgā vienu kuli ar tām konfiscēju un aizsūtīju atpakaļ ar mūsu spec.autobusu uz suitiem. Bet kaut kā to kontrabandas preci līdz šejienei tomēr dabūjuši. Bet lai nu kā arī viņi centās, īstiem “iedzimtajiem” līdzi tikt tanī ēšanā netiek ne ātruma, ne daudzuma, ne pēc tam paliekošās cūcības ziņā. Laikam šos svarīgos rādītājus ietekmēja tas, ka mūsos ar Kaufmani šis nejaukais paradums izraisa alerģiju. Un tas fakts tiek respektēts.
Guļam, ēdam, dzeram tēju, spēlējam kārtis. Labi, ka mūsu ēdienu reizes vagonā neredz mūsu mājinieki, jo izskatāmies droši vien kā pirmatnējais bars ap kaut ko ēdamu. Izņēmums ir Maijas civilizētais bariņš.
Kaufmanei ir kafija līdzi. Un tai nu nepavisam nebūs neskartai mājās nokļūt. Manai kafijai mana “caurā” galva labāku likteni lēmusi, to mājās aizmirsdama kopā ar sauļošanās kostīma augšdaļu. Ha! Ha!
Adlerā iebraucām ar nokavēšanos, jo kaut kur kaut kāds vilciens esot avarējis un līdz ar to visa dzelzceļa satiksme dezorganizēta. Rīt no rīta jāsūta uz mējām telegrammas, lai mājinieki, padzirdējuši par to, nesāktu uztraukties.
Adleras pasākumu plāna pirmais punkts ir peldēšanās Melnajā jūrā. Palieku pie mantām.
Pirms pusnakts ēdam garšīgas un interesantas vakariņas skvēriņā zem palmām. Padzeramies gāzēto ūdeni, kuru “tīņi” iemanījušies iegūt bez naudas.
Vilciens atiet divos naktī. Bet pēc vairākkārtējas izlūkošanas viens no mūsējiem paziņo, ka viens vietējais meklējot pasažierus uz Suhumi. Patīkams fakts. Brāžamies ar savu ragaino bagāžu autobusā.
Pēc pāris stundām esam galā. Žēl, ka mūsu “zelta” jaunatne neredzēja šo braucienu, jo visi saldi snauda.
Suhumi tiek apbrīnotas tiešām vienreizēji skaistās palmas. Tikai esam pilnīgā neizpratnē par to, ka apkārt tik cēliem kokiem var nokraut tik daudz pretīgi smirdošu atkritumu. Smako visapkārt kā vienā milzīgā tualetē. Doktors secina, ka vienīgā vieta, kur šīs smakas nav, ir tualete. Komentāri lieki.
Visa suitu “armāda” novietojas uz soliem, bet es dodos uz autoostu. Ar šoferi izdodas sarunāt, lai viņš aizbrauc pakaļ mūsējiem uz staciju. Mūsējie, protams, mani tik ātri nebija gaidījuši un tādēļ kaut kur paklīduši. Bet pēc diezgan zvērīga mana bļāviena visi ir pie vietas. Rikšojam uz autobusu.
Velta

6.maijs.
Mazs, dzeltens autiņš rauj mūs gar klints malu uz augšu – uz Cebeldu. Pēc negulētas nakts daži snauž, pārējie vēro sirdi kutinošus skatus. Mārcis, skatoties lejā, stāsta, kad kaut kur kaut kāds autobuss nogāzies lejā, aizā.
Bez starpgadījumiem nonākam Cebeldā. Pirmajā pļaviņā nolemjam atpūsties. Vāram tēju.
Kāds “iedzimtais” mūs cienā ar koka zemenēm. Viņš arī apsola parādīt ceļu uz Antkela ezeru.
Šai sakarā Velta mani iesēdina gruzīna žigulī. Braucam ceļu lūkoties. Melosis mani izsēdina tieši aizas malā. Mazie gruzīnēni tekā pa klintīm kā kazlēni.
Sagaidu pārējos. Dodamies norādītajā virzienā. Diena ļoti karsta. Ejam pa kalnu ceļu un mūs panāk šī rīta dzeltenais busiņš. Braucam. Kādā apdzīvotā vietā visi izkāpjam – sasārtuši, šortos, mazos krekliņos tērpti. Te mūs ar lielu interesi aplūko bariņš vietējo, arī kādi zēni ar “ziliņu”. Cita “iedzimtā – Staļina” pavadībā ejam ezera virzienā. Uz jautājumu – cik vēl tālu, viena atbilde – viens kilometrs. Tā vismaz 3 stundas sparīgi gājuši pret kalnu, nonākam pie Antkela. Izrādās, ka ezera ūdens līmenis krities, Skats kā pēc rahanu dzīrēm – juku jukām izmētāti klints bluķi, resnu koku stumbri. Ūdens duļķains. Ezeru ietver stāvas klintis. Nolemjam fotografēt no rīta.
Kuram uguni, ceļam teltis.
Drīz pēc mums pie ezera ierodas vēl daži tūristi, arī kurina uguni, kauj un cep uz iesmiem sivēnu. Jau tumst, kad viņi ierodas pie mūsu ugunskura. Mazie jau guļ, tādēļ sarunas ar gruzīniem jāved mums zr Veltu un dažiem lielajiem “tīņiem” Draudzīgi lamājam krievus un pastāvošo iekārtu. Kad viņi jau izdzēruši visu kannu vīna, viņi vienkārši “salūst”.
Dodamies visi gulēt. Rīt no rīta agri jāceļas, lai varētu, kamēr vēl nav pārāk karsti, aiziet līdz Antkela ciematam.
No rīta agri ceļamies. Atpakaļ ejam pa citu ceļu. Gājiens ļoti interesants, arī karstums nemoka.
Pēc kādas stundas nonākam aizas malā. Nedaudz atpūšamies un tad dodamies lejā. Lielie puikas iet pirmie. Nav ilgi jāgaida, kad viņi jau atpakaļ, lai palīdzētu pārējiem.
Lejā aizā ļoti auksti, bet gaiss ļoti mitrs un nav patīkami uzturēties tur. Uzvāram tēju, paēdam un dodamies tālāk pa aizu uz Antkela ciematu. Ejam gar aukstas upītes malu. Ilgāku laiku ejam arī caur miršu mežu.
Beidzot esam no aizas ārā. Tūlīt arī saule sāk cepināt. Drīz klāt arī ciemats. Lienam visi krūmos atpūsties, kamēr tiks noskaidrots par autobusu uz Suhumi.
Ar Māra gādību autobuss atkal atbrauc mums pakaļ. Lienam no krūmiem laukā un rāpjamies autobusā.
Suhumos tiek uz l dn noīrēta dzīvošana pa 3 rbļ. Padārgi mūsu kabatām, bet citas izejas nav. Visi ļoti noguruši. Lielie zēni grib vēl iet uz jūru peldēties. Cenšamies atrunāt. Bet tad mūsu mīļie puisēniņi kļūst gandrīz vai agresīvi un plātām acīm un lielām balsīm nāk mums virsū kā Ķīnas mūris. “Bāžam bieti” šiem ausī un apsolam, ka pēc pusstundas pagulēšanas iesim (pusstunda bija līdz rītam, protams), un šis variants tiek pieņemts. Tālāko var iedomāties bez teikšanas, kā likāmies, tā palikām visi.
Kaufmaņi

Ceļamies, ēdam, kravājam somas, līst kā pa Jāņiem, bet jādodas prom.
Pirms aiziešanas sameklēju skolas direktoru, lai pateiktos par viesmīlību. Viņš ir jūtami pārsteigts pat to, ka dodamies jau projām. Nekas taču neesot noticis. Protams, neviens jau nav ne nosists, ne nodurts. Bet, lai kā nu tas arī nebūtu, mūsu kompānija nav pretiniece šiem mežoņiem. Un labi vien ir tā. Jo uz kurieni tad tā varenā cilvēku cilts, tā dzīvodama, var aiziet? Tikai pretī iznīcībai.
Stacijā steigšus stājos rindā pēc biļetēm, jo drīz vilciena atiešanas laiks. Nervozēju, jo kasiere aiz lodziņa mierīgi snauž, telefonu apskāvusi. Bet pārējie stāv un nemaz neuztraucas. Neko nesaprotu. Jautāju vienam rindā, cik pulkstenis (nejautāšu taču, kādēļ kasiere guļ un neceļas augšā). Atbilde ir nepārprotams apliecinājums tam, ka šai stacijā, vismaz šobrīd, nav lielākas zoss par mani. Atkal tā krievu laika neapjēgšana ( izglītības kļūda?). Un tie pārējie mani cīņu biedri zosu kandidāti, jo visi kopā taču tos laikus rēķinājām.
Beidzot braucam. Vagonā bez mums vēl tikai daži pasažieri. Tas ir jauki, varam ērti iekārtoties ar savām “ramenēm”. Garlaicīgi nav nevienam, jo gandrīz visi guļ. Tie lielie “tīņi”, kuri neguļ, dodas “ekskursijā uz citiem vagoniem. Lai jau iet. Bet pavisam drīz visi ir atpakaļ. Nezin kādēļ viņus pārņēmusi nevaldāma jautrības lēkme, pat līdz asarām. Interesanti, kur gan viņi varētu būt bijuši? Un kas viņus tā varēja uzjautrināt? Varbūt viņi bija devušies meklēt tualeti, kuras šai vilcienā nav? Var jau būt, jo noteikti tā Suhumos izdzertā kafija neliks viņiem miera. Bet noteikti no tās ir vaļā tikts. Jo nevar taču būt tā, ka cilvēks tik bezgala priecātos, no šādas situācijas veiksmīgi neizkļuvis. Tā kā domāju, viss kārtībā.
Osītis atkal jau paspējis saost, ka viens krievs ēdot smirdošu vistu. Nu šis fakts tiek tik plaši un vienpusīgi apspriests, ka, liekas, paši arī nesmādētu tādu pašu vistu, ja tikai būtu. Tādēļ mēs ar Kaufmani steidzīgi sākam gatavot maizes ar “tušeni”. Tās tiek tādā ātrumā aprītas, ka tikko spējam maizīti griezt un kraut tai virsū mūsu latviskās cūciņas gaļu ar neparasti lielo tauku piedevu. Pēc tam tikpat lielā ātrumā tiek tukšotas ūdens pudeles. Un tad viss ir kārtībā.
Klāt arī Soči. Liekas, ka no elles paradīzē nokļūts.
Kreiča vadībā un Kaufmanes uzraudzībā mūsējo bars dodas uz Melno jūru peldēties. Man jākārto naktsmītņu jautājums.
Uzreiz dodos uz dzīvokļu kombinātu. Kad noskaidroju, ka cena par 1 dn ir 5 rbļ., mute paliek sausa. Divus gadus atpakaļ vēl bija 3 rbļ. Gribu pierunāt, lai atļauj gulēt pa diviem gultā. Man savukārt apgalvo, ka, lai arī ar savu vīru vienā gultā gulētu, vienalga būšot par diviem jāmaksā. Kad paziņoju, ka es bez vīra un ar skolēnu baru, uz mani lūr šausmu pilnām acīm un vispār vairāk negrib runāt. Tos mežoņus jau nu neviens pie sevis neņemšot. Apvainojos un nemaz necenšos iestāstīt, ka latviešu skolēni nav mežoņi. Tas lai paliek mans noslēpums un tā krievene lai mūžu nodzīvo, to neuzzinājusi.
Stāvu pie autoostas un stulbi lūru visapkārt, neko prātīgu nespēdama izdomāt. Diezgan ilgi tā stāvu un blenžu uz pienākošajiem un atejošajiem autobusiem. . .
Vietējā autobusa šoferis man iesaka Macestu. Tikai esot vajadzīga IK atļauja telts celšanai. Nolemju, ka mums tāda nav vajadzīga, jo neesam jau nekādi migranti un uz dzīvi te neesam ieradušies.
Braucam līdz galam. Kreicis dodas izlūkot. Drīz viņš ir atpakaļ. Ejam. Kaspars, tā starp citu, izmet, ka esot jāiet garām milicijai. Man pēdas aukstas. Bet izrādās, ka tas ir tikai VAI automašīnu remontpunkts.
Kādā nogāzē ceļam teltis, ēdam un ejam gulēt. Guļu ārā, jo baidos, ka mūs neaptīra.

Šodien paredzēts gājiens uz Ahuna kalnu. Nezinu, kādi izskatīsies mūsu zēni, kad būs jākāpj kalnā pēc tā vakarnakts koncerta. Koncerts jau bijā tā nekas, sevišķi, kad tika dziedāti “pūt vējiņi”. 4 puikas 6 balsīs lika vaļā. Nezinātu vārdus, pēc melodijas nepateiktu, kāds šedevrs tiek izpildīts. Biju jau iesnaudusies, kad mans privātais “tīnis” pajautāja, kā tad skanot.
Beidzot puikas nolūza, jo cik tad ilgi var baurot. Un tad sākās mans cīniņš ar vietējiem suņiem. Kamēr rēja vien, nemaz neņēmu galvā. Bet tad sāka grabēt katls. Cēlos un gāju skatīties, vai tiešām suņi šeit tik civilizēti, ka spējīgi saimniekot pa mūsu virtuvi. Tiešām, lielais novilcis plēvi, kura bija pārsegta katlam, un dzer ūdeni, kurš paredzēts rīta tējai. Mazais krancis atspēries un ņurdēdams velk aiz siksnas Džo somu uz krūmiem (somā maize). Triecu tos bandītus prom, drošības pēc mezdama pakaļ vēl apdegušās pagales. Ņemu maizes somu un lienu teltī gulēt.
Lamāju sevi par to, ka telts uzcelta uz akmeņiem. Viens pamatīgs eksemplārs pamatīgi buksē man ribas. Par aizmigšanu nav ko domāt. Vēl pāris reizes eju suņus dzīt projām, jo viņu duets kļuvis galīgi neciešams.
Līdzko svīst gaisma, ceļos. Atkal jāiet pēc ūdens. Velkot maizes somu laukā no telts, izrauju līdzi Māra 40 pēdējā izmēra kurpi, kurai, kā izrādās, visu nakti esmu virsū gulējusi, noturēdama to par akmeni. Gandrīz vai raudiens nāk (ne jau par sāpošajām ribām, bet gan par savu muļķību).
Kuru ugunskuru, vāru ūdeni un klusībā ceru, ka varbūt arī Kaufmane celsies (viņai vēl kafija ir). Bet, kā redzams, viņa uz kurpes neguļ un neceļas vis augšā.
Pamanu, ka Maijas telts tā jocīgi sagāzusies. Saliekamie mieti nav labi savienoti. Cenšos šo kļūdu labot. Bet, ak šausmas, mieta augšdaļa izslīd man no rokām un ar diezgan pamatīgu troksni pret kaut ko atsitas. Tā kā šinī galā meitenēm galvas, tad ļoti gribas ticēt, ka tas troksnis nav radis, mietam atsitoties pret pieri. Teltī sākas rosīšanās. Bet es muļķīgus jautājumus neuzdodu. Kad viņas līdīs no teltīm ārā, tad viss būs redzams.
Lai nu kā, bet nu ir pienācis brīdis, kad tas doktors raušus no telts ārā jārauj ar visu kafijas bundžu. Citādi, kas zin, ko vēl varu nostrādāt. Bet viņa jau neko nesaka. Smaidīdama lien no telts laukā. Pašlaik jau arī gribas kafiju.
Ceļam drīz arī “tīņus”. Tādas šķībākas jau ir tās fasādes. Bet neviens neko nesaka, jo manējā savukārt laikam izskatās itin draudoša pēc nakts piedzīvojumiem. Maijas telts iemītnieces bez puniem, tātad viss normāli.
Somas atstājam pie vienas vecentiņas un ejam. Sākumā neatceros īsto ceļu. Jautāju. Parāda. Ejam. Skaisti. Daba vienreizēja. Labi, ka ir milzīga koku ēna. Citādi diez kas nebūtu. Vienam otram jau ir pagrūti. Atpūšamies. Nekur nav jāsteidzas.
Nonākam pie ūdenskrituma. Daži izpeldas. Padzeramies. Ejam atkal.
Arvien biežāk tiek apspriests jautājums par to, cik garšīgi varētu būt šašliki tur augšā. Tādēļ ar šausmām domāju par to, kas būs, ja tur augšā būs brīvdiena. Vēderi rūc kā vulkāni.
Gunita “nelūst”. Tiek organizēta garā atpūta. Un tiešām aizkustinoši redzēt, ka bez kāda rīkojuma “no augšas” Raimis ņem Gunitu aiz rokas un velk viņu augšā kalnā.
Vispār tanī ziņā mūsu kompānija ir kolosāla.
Nekad netiek čīkstēts, ka kāds “lūzt”, bet gan momentā tiek organizēta palīdzība. Kaut nu tādi būtu “lielie tūristi”. Tad droši vien tik daudz negadījumu lielajos maršrutos nenotiktu.
Beidzot saožam dūmu smaržu un dzirdam mūziku. Paldies Dievam! Tātad nav viss brīvdiena.
Tūlīt dodamies pie šašlikiem. Kaufame sauc pakaļ, lai pasūtot uzreiz pa divām porcijām. Domāju, ka tiem citiem tas nu gan nekas nebūs, bet kur viņa ar savu mazulīti tās divas saliks?
Pasūtīju, kā vēlēts. Sulu gan nē. To te pasniedz 2 l karafēs par 4 rbļ. Traukā. Ja to pasniegtu spaiņos, tad jau gan varētu.
Mūs apkalpoja mūsu zēni, kā jau tas pienākas. Cits ēda pats abas porcijas, cits iedeva daļu kādam citam. Bet abi Kaufmaņi, to es zinu skaidri, savas apēda paši. Un par mani vispār nav ko runāt, droši vien vēl varētu.
Pēc pusdienām kāpjam skatu tornī. Paveras tik kolosāls skats, ka nogurums kā ar roku atņemts. Tiek fotografēts uz velna paraušanu. Redzama arī jūra. “Kaifojam” pa augšu labu laiku. Bet galu galā jāiet vien lejā.
Mūsu apēstie šašliki sāk slāpēt. Ūdens meklējumi beidzas neveiksmīgi. Šiem te izdevīgāk ūdens krānus “aizgriezt”, jo tādējādi rodas izdevība pārdot to dārgo sulu. Pie vienīgā ūdens krāna uzrakstīts, ka ūdens neesot dzerams. Uzraksta licēji laikam uzskata sevi par ļoti gudriem. Bet mēs sevi uzskatījām par vēl gudrākiem un dzeram vien to ūdeni, sīrupu klāt pielikdami.
Viss apskatīts un varētu doties uz “mājām”. Un sākas strīdi par to, kādā veidā tas varētu notikt. Es jau nu domāju, ka varētu iet arī kājām, bet tiem jaunajiem tik ļoti gribas tikt uz jūru, ka laikam jābrauc vien būs (ja tikai būtu ar ko braukt).
Beidzot parādās viens “mikriņš”. Šoferis prasa 1 rbļ. un vēl 50 kap. arīdzan. Cenšos viņam iestāstīt, ka tik daudz pasažieru viņš uzreiz vairāk nesagaidīs. Noteikti jau netic, bet tomēr aicina kāpt iekšā.
Ceļš uz leju atkal ļoti skaists. Kā pasakā. Viss būtu ļoti jauki, ja vien man tie šašliki vēderā tais asajos pagriezienos uzvestos prātīgāk. Personīgi es tomēr labāk justos, ja mēs ietu kājām. Bet par vēlu.
Lejā palūdzam apturēt autobusu vietā, no kuras visātrāk jūra sasniedzama.
Beidzot visi ūdenī esam. Baigi jau nu labi. Lielie sāk nodarboties ar krabju ķeršanu.. Mēs ar Kaufmani guļam sākumā uz akmeņiem, bet tad pārceļamies uz blakus atrodošos kaut kādu tur resora pludmali. Jo kādēļ tad jāguļ uz plikiem akmeņiem, ja var to pašu darīt uz kaut kā labāka. Uz vienas špaktelētas, zeltotas dāmas aizrādījumu par to, ka šeit esot sanatorija un nepiederošiem ieeja aizliegta, nereaģējam, jo nospriežam, ka ar tiem resoriem vienreiz jāizbeidz.
“Tīņi” turpina ķert krabjus, mēs atkal pārmaiņus peldamies un sauļojamies. Vienīgi Ērika to vairs diezgan ilgi nedarīs, jo saulīte jau paspējusi viņu apdāvināt ar čūlām uz pleciem. Arī Maija tāda aizdomīgi rozā kļuvusi.
Beidzot nolemjam, ka pietiek zvilnēt saulē un jāiet uz mājām. Puikas kategoriski protestē. Vienīgi Džo ir ar mums. Ejam, nesam mantas un kārtojam nometni.
Pēc pāris stundām ierodas arī pārējie, saķēruši krabjus. Māris priecīgs par to, ka esot savas “kefīra pudeles” nosauļojis.
Vakarā ēdam vārītus krabjus, pļāpājam par dzīvi. Ļoti skaists vakars un ļoti liela cerība, ka tie suņi šonakt vairs nebūs tādi suņi kā pagājšnakt.

Rīts. Kravājam mantas un gatavojamies atstāt uz visiem laikiem šo nometni. Brauksim uz Ricas ezeru. Pēc tam paredzēts vakarā braukt uz Adleru.
Plkst. 8-os paredzēta ekskursija. Bet mūsu puikas, kuri atkal pagājušajā naktī koncertēja, nevar vien piecelties un sakravāt savas mantas. Velta kā žandarms ņemas viņiem apkārt, bet rezultāti ne pārāk spīdoši. Beidzot varam dodies uz autobusu. Bet tiek izteiktas tādas aizdomas, ka autobuss tiks nokavēts. Sočos ejam nodot somas bagāžas glabātuvē, bet Velta ar taksometru dodas uz Rivjeras parku, lai lūgtu pagaidīt mūs visus.
Kad ierodamies parkā, autobuss vēl nav pienācis, tā kā viss kārtībā. Velta aizsauc puikas sāņus. Pēc viņu sejām redzams, ka komplimenti viņiem teikti netiek nekādā ziņā.
Beidzot braucam. Gide pa ceļam iepazīstina ar pilsētu. Bet neko prātīgu pateikt viņa vis nevarēja. Stāstījumam īsta stagnācijas laika piegarša.
Pa ceļam apskatījām Gagru, piejūras parku. Es ar mazajiem meklējam tualeti, bet bez panākumiem. Tomēr ar Veltas palīdzību atradām. Tavu laimi!
Nākošā pietura ir pie Zilā ezeriņa. Šeit mūs sagaida lietus. Tālāk skatam paveras kolosālas klintis. Šeit esot uzņemtas filmas. Pa ceļam redzam arī vietas, kur notiek alpiniādes.
Un tad klāt ir slavenais Ricas ezers. Peldēties šeit, ka jau rezervātā, aizliegts. Paveras skaists. Es pat teiktu, vienreizējs skats uz sniegotiem kalniem.
Paēdam pusdienas, ejam pastaigāties. Lilitai atkal uzsākušās galvassāpes. Steidzamies uz autobusu. Tikai lejā braucot redzams, cik augstu atradāmies. Šoferis speciāli brauc lēnāk, lai varētu fotografēt. Nedaudz jau pakutināja nervus. Skats vienreizējs. Vēlreiz atpakaļceļā apstājamies pie zilā ezeriņa. Tad dodamies uz Sočiem. Šodien mums vēl jāpaspēj uz Adleru aizbraukt.
Līdz turienei braucam ar autobusu. Un atkal esam vecajā vietā – skvēriņa. Jūtamies kā mājās. Paēdam, atkal padzeramies gāzēto ūdeni par “krievu” naudu pirktu un ejam gulēt uz soliņiem. Velta kārtējo reizi dodas noskaidrot, kā rīt brauksim tālāk.
Maija un Lilita.

Atkal esam Adlerā skvēriņā uz soliņiem. Vēlu vakarā dodos uz lidostu, lai noskaidrotu, vai varam rīt ar helikopteru aizlidot līdz Krasnajai poļanai. Izrādās, ka var gan. K o l o s ā l i! Braucu atpakaļ. Bet laikam aiz lielas sajūsmas par gaidāmo lidojumu esmu iekāpusi ne tajā autobusā. To apjaušu tikai tad, kad paziņo gala pieturu un es izkāpju pavisam svešā un nepazīstamā vietā. Velns lai parauj tās dienvidu naktis tumšās un tos “kulturālos” cilvēkus, kuri visas spuldzes laternās uz ielām izsituši. Visapkārt viss tumšs un melns kā nēģera padusē. Beidzot dzirdu tepat blakus skaļi dziedam stiprā dzimuma pārstāvjus. Drusku jocīgi jau nu ir tādā tumsā iet klāt kā vēršiem baurojošiem vīriešiem un prasīt, vai šonakt vēl būs kāds autobuss uz Adleru.
Bet tad nolemju, ka noteikti nav Amtkola tēviņi un eju. Viņi ir tikpat laipni kā pilni un pat pavada mani apmēram puskilometru līdz viena garāmejoša autobusa pieturai. Tā, lūk! Būtu skaidrā, diez vai pavadītu uz parādītu.
Braucu atpakaļ, Beidzot, paldies Dievam, esmu “mājās”! Dežurēju līdz rītam, jo bailes jau ir pazaudēt tos mūsu netīro drēbju un palikušo konservu krājumus.
No rīta sešos ceļamies, lai brauktu uz Adleru. Lidostā nostājos rindā pēc biļetēm. Kārtējā lielā gaidīšana. Iznāk nneliels konflikts ar kādu vietējo dāmu, kurai ir veseli divi bērni un kura cenšas kasierei iestāstīt, ka biļetes noteikti vajadzīgas viņai un nevis tai grupai (t.i., man). Bet, kad paziņoju, ka man ir vairāk kā 10 tādu bērnu kā viņai, kasiere uzreiz paņem pases un sāk rakstīt biļetes.
Uz pirmo reisu biļetes nedabūju. Labi, ka vispār dabūjām, jo braucēju ļoti daudz.
Beidzot ejam uz helikopteru. Maziņš gan, Nu taisni kā rādīts būtu mūsu grupai.
Lidojums vienreizējs. Kalni kā uz delnas. Un ātri galā esam. Apmēram 15 min. lidojuma.
Pie lidostas Krasnaja poļana atstāju grupu un eju uz tūristu bāzi reģistrēt grupu. Bāzē man uzzīmē maršrutu.
Kad atnāku atpakaļ, skats uz “tīņiem” visai žēlīgs. To jau var arī saprast. Kārtējā negulētā nakts un karstais laiks dara savu. Notiek jau spriedelēšana par to, vai vispār kaut kur iet vai neiet.
Pēc diezgan ilgām pārrunām tomēr sākam kustēties kalnu virzienā. Arī pašai spēka tā pamaz.
Līdz ābeļdārzam Māris mūs pavada, tad iet atpakaļ, lai dotos vispār uz mājām. Par to man ļoti žēl. Kas zina, vai kādreiz vēl uz kalniem atbrauks.
Ejam tālāk bez viņa. Uzzīmētajā maršrutā atzīmēts, ka jāiet pa ābeļdārzu, nevis blakus tam. Tas man nav galīgi saprotams tad, kad esam spiesti dārza galā bez vārtiem rāpties pāri žogam, lai izkļūtu no dārza. Droši vien tas, kas man šo maršrutu zīmēja, bija instruktors “uz papīra”. Cita izskaidrojuma tam neredzu.
Ejam jau kalnā. Karsts kā peklē. Kājas “mīkstas” un mute sausa. Labi, ka drīz vien ieejam mežā. Atpūšamies, padzeramies. Ejam tālāk. Kaut kāds tūristu bāzes “boss”, kurš mūs panāca savā mašīnā, lai pārbaudītu, vai mums ir atļauja iešanai kalnos, apgalvoja, ka esot kādi 8 km ejami. Turpretī tie divi, ko satiekam pa ceļam jau kalnos, apgalvo, ka esot vēl vismaz 8 jāiet. Ej nu tu saproti viņus.
Ejam un ejam. Grūti bez gala. Vienīgi mazie iet kā pulksteņi.
Apstājamies vietā, kur vajadzētu būt tūristu bāzei. Tā tās tiešām ir. Kreicis pēkšņi sāk ņurdēt, ka nevarot vairs viens otrs paiet. Esot jāpaliek bāzē. Bet man tik ļoti gribas uziet augšā, ka par palikšanu negribu ne dzirdēt.
Lūdzu, lai kāds no lielajiem uziet augšā un noskaidro, cik vēl tālu jāiet līdz meteostacijai. Un tad Osis ar visu savu smago “rāmeni” rikšus dodas augšā pa gandrīz vertikālu nogāzi. Viss skaidrs. Visu laiku visi puikas “vilkās” gluži kā “sabrauktas reņģes”, bet tam bija savs nolūks. Par palikšanu vairs nav ne runas. Vienīgi Džo ir grūti, jo sāp viņam traumētā kāja (to var redzēt). Pats gan viņš par to neko nesaka. Paņemu viņa telti un dažas lielās konservu kārbas. Daļu no viņa bagāžas paņem vēl citi. Var redzēt, ka viens otrs tik dusmīgs, ka runāt pat vairs negrib. Arī labi. Klusējot vieglāka iešana.
Drīs arī pati sāku just, ka esmu savus spēkus mazliet pārvērtējusi. Brīžiem raibs gar acīm griežas. Palaikam neko vairs neredzu. Atpūšamies diezgan bieži. Satiekam atkal lejā nākošos atpūtniekus, kuri apgalvo, ka vēl jāiet tālu. Es pati savu somu plecos uzcelt jau vairs nespēju. Runāt sen jau vairs negribas. Lielie puikas šļaugani kā zeķu gumijas. Žēl viņu un pašai sevi arī gandrīz. Baidos, ka nedabūjam nakšņot vietā, kur nevarētu teltis uzcelt.
Un tad satiekam vēl divus. Tie apgalvo, ka ne pārāk tālu esot vieta, piemērota nakšņošanai. Tas uzmundrina. Ejam pēdējiem spēkiem.
Kaufmane visu laiku man piedāvā savu palīdzību. Bet ko gan viņa var man līdzēt. Pašai arī soma smaga. Un viņas ķermeņa masa un manējā – puse.
Vispār nebiju domājusi, ka viņai tik daudz spēka. Kad viņa pieteicās līdzi braukt, protams, neatteicu. Bet klusībā cerēju gan, ka viņa atteiksies. Par to es tad nemaz nebūtu noskumusi. Baidījos, ka viņa nevarēs pastiept savu somu. Bet tagad esmu ļoti laimīga, ka viņa tomēr ir šeit. Dieviņš jau nav mazais bērns un zina, ko dara.
Bet mēs tik ejam un ejam. Liekas, ka esam jau divas reizes pa 8 km nogājuši.
Vairākas reizes šķērsota upīte. Vēl viena. Atkal pūšamies, padzeramies.
To sajūsmu un atvieglojuma sajūtu nav iespējams vispār aprakstīt, kāda pārņem, kad beidzot izejam pļaviņā. Pie liela akmens metam somas zemē. Tikai pēc krietna laika ierodas lielie puikas. Bļāviens korī iespaidīgs.
Kamēr visi apbrīno iespaidīgos skatus uz sniegotajām kalnu virsotnēm, mēs ar Kaufmani ejam pēc ūdens. Tālu jau nav jāiet. Bet, kad nākam atpakaļ, jūtu, ka spēka vairs nav. Kādus 7 l ūdens tikko varu panest. Daktere gan vēl ņipra. Bet jaunība ir jaunība.
Pa to laiku, kamēr gājām pēc ūdens, cerējām, ka kāds kaut ko būs darījis. Bet ne velna. Visi vaļējām mutēm sēž un apbrīno kalnus. Vienīgi nenogurdināmais Džo kaut ko dara pie ugunskura. Noguruši visi pamatīgi. Beidzot tomēr sākam celt teltis un gatavot vakariņas. Sāk visi pamazām kustēt, bet lielas jēgas no tā nav. Visi kaut ko dara, bet neko jēdzīgu vienalga nav spējīgi izdarīt.
Beidzot teltis kaut kā tomēr tiek uzslietas, kaut kā tiek iekurts ugunskurs. Mazgāties neviens, izņemot Aigu, neiet, un nebūtu ļāvusi arī, jo ūdens ledus auksts.
Pēc vakariņām aizsūtu puikas pēc ūdens brokastīm. Ejam gulēt, jo rīt jāiet augšā un tādēļ jāizguļas.
Gulēšana ne visai ērta, jo slīpums diezgan pamatīgs. Arvien lienam uz augšu, kad esam noslīdējuši lejā. Kaufmane priecājas, ka esot viens akmens, pret kuru atsperties, lai neslīdētu lejā ( no rīta konstatēts tiek fakts, ka tas gan nav bijis akmens, bet gan mans “Zenīts”, kurš ielikts telts kabatā).
Naktī sāk līt. Ceļos un apsedzu teltis un somas. Vakarā nospriedām, ka nelīs, jo tik skaists laiks, citiem vārdiem sakot, nebija spēka apsegt tās teltis. No rīta aplūkojam lietus nodarīto skādi. Vispār normāli. Cietusi vienīgi maize, kura nez kādēļ bija palikusi neapsegta. Bet tas jau arī nekas. Zupa pakas vesels kalns.
Izrādās, ka ūdens vakar izlijis. Tādēļ jāiet pakaļ. Eju. Bet, ak mīļa pasaulīt, upītē ūdens nav. Berzē acis, cik gribi un skaties – upīte sausa. Bet, ja mute tikpat izkaltusi, tad diez kas nav.
Sūtu lielos ūdeni meklēt. Protams, ka atrod. Tikpat saprotams ir tas, ka upītē ūdens radies, kalnos sniegiem saulē kūstot.
Pēc brokastīm gatavojamies iet augšā. Nometnē piesakās palikt Kreicis, Gunita? Aiga? Raimis. Lai nu tā būtu. Laikam tomēr kāds no šīs kompānijas nav spējīgi tālāk iet.
Ģērbjam šortus, mazus krekliņus un ejam. Pa ceļam mūs panāk arī Osis, kurš sākumā bija pie palicējiem.
No vasaras atkal esam nonākuši pavasarī. Zied lazdas, parādās sniegs. Ieraugam alpu vijolītes.
Ejam pa lopu iemīdītu taku. Kas nekaiš Kaufmaņiem ar saviem tūristu zābakiem. Pārējie mīcāmies pa mēslaino taku ar saviem vieglajiem apaviem kā tādi pēdējie nabagi.
Beidzot tiekam īstā sniegā. Tīņi atskrien un bļauj. No malas viss tas izskatās laikam tā, it kā mēs visi būtu drusku “tērēti”. Bet lai!
Fotografējamies. Ejam tālāk uz staciju. Drīz esam klāt un ejam skatīt to meteostaciju tuvplānā. Tādu bardaku ilgi nebijām redzējuši.
Osis pa to laiku kaut kur nozudis. Beidzot izlien no krūmiem un stāsta, ka redzējis skaistu aizu. Esot paskatījies lejā un vējš nopūtis cepurīti. Bet tālu jau neesot bijis pēc tās cepurītes lejā jākāpj. Varbūt mazliet citādā situācijā būtu uzšāvusi pa ausi, bet tagad priecājos, ka viņš stāv manā priekšā ar visu savu super vērtīgo cepurīti.
Ejam augstāk. Zied rododendri. Balti. Dzelteni. Violeti. Pasaka, ne īstenība. Un visapkārt vēl sniegotas kalnu virsotnes. Gribas fotografēt, bet tad nolemjam pagaidīt, kad izklīdīs migla, kura visu laiku lien pāri kalna korei.
Augšā esam jau kādu stundu, bet migla visu laiku lien un lien. Beidzot sāk līt. Līst aizvien stiprāk. Nu ir jādodas lejā. Pa ceļam satiekam tūristu grupu. Visi ģērbti garajās biksēs, zābakos un jakās. Skats uz mums laikam diezgan stulbs. Bet vismaz interesants gan. Sevišķi amizants laikam šajā situācijā izskatās Džo ar savu lietussargu.
Lejā mūs gaida pusgatavas pusdienas. Izsalkums pamatīgs.
Mūsu doktors grib pirms ēšanas izžaut savu samirkušo jaku pie ugunskura un uzkar to uz pavarda mieta. Miets to laikam ļaunā ņēma un gāžas gar zemi. Un nu kulinārijas brīnums makaronu izskatā vārtās pelnos. Brīdi visi stulbi skatās, bet tad metas palīgā pusdienām. Katls tiek no uguns izrauts, ūdens tajā atkal pieliets un sausās zupas tiek bērtas pie vēl palikušajiem makaroniem. Notiek vēl viens misēklis. Oskars sajauc katlus un ieber zupas pakas saturu tējas katlā. Labi, ka visi smejas un neviens nelamājas.
Beidzot pusdienas paēstas. Līst. Steidzīgi pošamies lejup. Iešana būs slikta, jo taka būs slidena. Sāk birt arī krusa. Graudi kā zirņi. Stāvam zem saviem apmetņiem.
Beidzot ejam lejā. Nolemts iet līdz tūristu bāzei.
Taka tiešām slidena. Uztraucos, jo lielie lemuri nav ne vadāmi, ne valdāmi. Aiziet “pa taisno”. Mazais lemurs arī pazūd no savas māmiņas redzes loka.
Vispār bez zābakiem ļoti grūti iet. Manas botas piemirkušas un izplētušās kā pannas.
Beidzot esam bāzē. Eju noskaidrot, vai ir iespējams tur pārnakšņot. Bet vietu, protams, nav. Instruktors parāda vietu aiz žoga, kur drīkstam celt teltis.
Sākam iekārtot nometni. Ceļam teltis, kuram ugunskuru. Eju uz bāzi lūgt, lai pārdod maizi. To iedod tāpat.
Viss būtu labi, bet uguni nekādi neizdodas iekurt. Beidzot lietā tiek liktas visādas deficīta mantas, sākot ar plastmasas ziepju traukiem, zobu birstēm un aiziet pat līdz franču smaržām. Beidzot kaut kā sāk dūmot ugunskurs.
Visiem tā sakārojies maizes, ka sāk to spraust uz kaut kādiem stipri apšaubāmas tīrības mietiem un cept uz uguns.
Pa to laiku aiz bāzes žoga sastājušies bariņš tā saucamo “organizēti” tūristu, kuri platām acīm apbrīno un diezgan paskaļi komentē mūsu aktīvo darbošanos. Bet mēs jau šajās divās nedēļās esam ne to vien pieredzējuši, tādēļ tāds sīkums mums omu nespēj sabojāt. Viņiem jau droši vien interesanti paskatīties, kā ceļ teltis utt., jo paši to neprot. Kā instruktors stāstīja, tad šie tūristi tiek uzpucēti bāzes “ancukos”, salādēti ar visām somām mašīnās un no vienas bāzes līdz otrai aizvesti. To jau tā varētu domāt, jo tik resnus vēderus, kādi te vienam otram, un dibenus, kopā ar mugursomu plecos panest neiespējami.
Gunita apslimusi. Tiek sniegta palīdzība.
Pēc vakariņām lielie lemuri liek pie uguns žāvēt slapjās drēbes. Žāvēts tiek cītīgi. Par to liecina caurums Osīša jakas piedurknē.
Naktī teltī ļoti auksti, jo maiss galīgi slapjš, nekad vēl tā rītu nebiju gaidījusi.
Piecos ceļos. Kuru uguni. Vāru tēju. Sildos. Balss galīgi aizsmakusi. Zem acīm zili riņķi. Īsts Kaupēns. Kājas stīvas nosalušas.
Ap astoņiem ceļas pārējie. Ēdam brokastis. Pēc tam žaujam uz bāzes žoga slapjos maisus un visu pārējo.
Diplomātiskā korpusa priekšniece dr.Kaufmane dodas pie bāzes priekšniecības pēc atļaujas izmantot dušas. Tās tiek kurinātas jau no paša rīta, gaidot ierodamies mašīnās braucot noputējušos un pārgurušos “organizētos tūristus”. Misija veiksmīga. Pa trim dodamies uz dušu. Sajūta kolosāla.
Sākam gatavot pusdienas. Pēkšņi lejā dzirdams kaut kāds troksnis, kurš strauji tuvojas. Un tad ar lielu joni mūsu nometnē iebrāžas ragaiņu bars. Cits mēģina aizvilkt mazā lemura somu, cita cenšas degustēt plēvi. Laikam iegaršojās, jo velk to līdzi. Tiek organizēti pretpasākumi “okupantu” graujošajai darbībai – Osis no savas somas izrāvis netīru sarkanu kreklu un sāk purināt to uz visām pusēm un baurot. Nometnē vispārēja jautrība. Beidzot karojošās puses ar lielu troksni dodas prom no nometnes.
Sauļojamies.
Pēc pusdienām braucu uz bāzi “Gornij vozduh” pēc PSRS tūristu apliecības, jo nozīmītes jau dabūtas. Neveiksmīgi, jo tur to nav. Eju uz izeju. Nelaiž mani laukā. Brīnās, kā es vispār bez caurlaides iekšā tikusi. Un nu es dabūju redzēt mūsu varenās PA tūristu bāzi visā tās godībā.
Vispār jau sardze tiešām pie vārtiem vajadzīga, lai kurš katrs mirstīgais tur neiekļūtu un neredzētu, kā atpūšas mūsu varonīgās armijas dēlu un meitas (te, starp citu, bija vairāk). Parazīti. Interesanti, par kādu naudu tas viss, kas šeit ir, iekārtots? Nekur tādas greznības tūristu bāzēs redzējusi nebiju.
Laika man maz. Tādēļ soļoju vien ar savu rāmju somu un slapjajos šortos tērpta gar baseina malu tieši pāri rožu dobei (apkārt apiet nav laika), pārkāpju žogam un pa krūmiem dodos lejā. Visi tie dīkdieņi skatās kā uz kādas citas planētas iemītnieci.
Lejā ābeļdārzā gaidu pārējos. Atpūšamies un dodamies lejā uz mūsu “lido hopera” pacelšanās laukumu.
Pēc pusstundas esam Adlerā. Ceļojums beidzies. Līdz vilcienam abas ar Kaufmani vēl izdzeram lērumu kafijas. Un tas laiks paiet pavisam nemanot. Pašā vakarā turpat pie bagāžas glabātuves pārģērbjamies. Beidzot esam vilcienā un sākas brauciens uz mājām.
Vilcienā tiek kārtīgi gulēts. To gan nevarētu teikt par ēšanu. Vagonā jau zupas nevārīsi. Konservi jau nu vēl ir, bet ar maizi žēlīgi. Ejam uz restorānu ēst un palūdzam, lai pārdod maizi. Pārdod. Uz šo brīdi situācija glābta. Bet tas jau nav uz ilgu laiku. Eju atkal uz restorānu pēc maizes. Negrib dot. Paziņoju, ka vedīšu visus 15 uz restorānu uz gurķu salātiem un piedevām apēdīsim visu maizi, kas uz šķīvjiem. Draudi iedarbojas. Turpmāk par maizi nav jābēdājas.
Man ir pie Ricas ezera pirktas kafijas pupiņas. Ejam atkal uz restorānu cerībā tās sasmalcināt. Nekā. Tad blatoju lemurus, lai viņi tās pupiņas sasmalcina. Darbā tiek likts cirvis. Bet tā dauzīšana uz vagona grīdas dara tramīgus dažus pasažierus. Man saka, ka tā varot pārbiedēt pasažierus tā, ka viens otrs varot sākt lēkt ārā no vilciena. Pie sevis nodomāju, ka varētu es vienam otram migrantam to palīdzēt izdarīt, ja vien te vilcienā kāds tāds būtu. Bet fakts, ka turpmāk šāda darbošanās jāpārtrauc. Kafijas smalcināšanas procedūra tiek turpināta vilciena tamburā. Džo gan nobaidīja kādu virsnieku. Bet viņš jau nezināja, ka, ieraudzījis cirvi, virsnieks, acis ieplētis, metīs smēķi zemē un skries projām.
Vispār divas diennaktis ir pietiekoši ilgs laiks, lai varētu paspēt izgulēties, atcerēties redzēto un pafantazēt par to, ko mīļie mājinieki galdā liks, kad aizbrauksim.
Rīgā mūs, visiem par pārsteigumu, sagaida Martinova un Gordona ar puķēm. Un arī autobuss mūs gaida.
Sakāpjam autobusā, un pēc neilga laika visi jau saldi snauž.
Pēc pusnakts esam savā mīļajā, labajā suitu galvaspilsētā. Šķiramies, lai nākošo reizi visi tiktos “bildiņballē” Vanagos.

Melnkalne – Horvātija – Slovēnija

Melnkalne – Horvātija – Slovēnija (2005.09.21-2005.10.05)

21.septembris – 1.diena

Brauciens tika organizēts jau krietnu laiku iepriekš, bet šodien Valmierā ap plkst.15:30 lielā autobusā iekārtojās bariņš braukt gribētāju.
Grupas vadoņi Anita un Laimonis jau uzpildījuši pārtikas krājumus, smaidīgi sagaida Valmieras, Valkas, Smiltenes, Kocēnu ļaudis.
Pa ceļam tiek noskaidrots, ka šodien ir rudens saulgrieži. Tiek piesaukti ticējumi un veikti rituāli.
Rīgā ieradāmies pie zivju paviljona 17:30. No visām malām pievienojas Rīgas braukt gribētāji. Autobuss ātri piepildījās pilns.
18:05 autobuss uzsāk tālo ceļu uz dienvidiem. Autobusā sēž 37 ceļotāji (inc.drivers). Autobuss ir no Cēsīm un to vada Jānis un Oskars.
Līkumojot pa Rīgas ielām, Anita sāk sniegt informāciju par gaidāmo braucienu. Tiek izveidotas ēdinātāju brigādes. Līkumi kļūst vēl straujāki, jo pie Bauskas ceļu remonti.
20:00 esam Grenctālē, t.i., uz robežas. Robežsargs ieskatās pasēs un esam Lietuvā. Beidzot Anita sāk iepazīšanās procedūru.
Andris D. iedāvina Laimonim un Anitai par godu 20 gadu sadarbībai fantastiskus koka suvenīrus – cirtni un karoti.
Katrs stāsta par sevi, par kalniem, par īpašām attiecībām, par dzīvi. Uzmanīgs klausītājs iegūst vērtīgas atziņas. Kā jau parasti, ir vienādi vārdi, dažādas profesijas, dažāda ceļojumu pieredze. Bet atmosfēra ir brīnišķīga – gaisā virmo vienotības gars. Visiem ir sapņi. Lai piepildās!
Un tā 23:55 esam izbraukuši cauri Lietuvai, bet priekšā Polija.

Rolands

22.septembris – 2.diena

Nav ko pļāpāt par Polijas ceļiem un citām nenovēršamajām kataklizmām. Īsti uzmanību “paņem” ekstrēms, piem., līkumainie ceļi, tuvojoties Slovākijas robežai, vai arī aitādiņas (ož jau tāpat kā mūsējās), taču ir iespēja tikt vaļā no kabatu spiedējiem – eiro, un iztēloties, cik silti būs teltī vai arī mājās, savā gultiņā (es gan aitas gultā negribētu, tad jau labāk kādu otro pusīti).
Tie nāk un nāk, jau visu pamali ir pieseguši, tie ilgotie Tatru kalni. Ko var izdarīt vētra, redzam abpus šosejai. Kur pirms gadiem slējās varenas egles, tagad skatiens klejo pa celmainēm. Ko tādu jau redzēt ir skarbi, bet kā jutās cilvēki, kuri to pārdzīvoja? Kalni, protams, tikpat neatvairāmi slej savus kuprus un smailes zilgajā debesjumā.
Saulīte silda. Latvijas tūristi iekārtojas kempingā, kas mazliet atgādina aerodromu. Tualete, dušas, siltais ūdens ir, tikai tāds gabaliņš jānocilpo. Panorāma papildināta ar modernām, košām un arī ne visai, teltīm. Saulīte vēl gabalā, tādēļ ejam lūkot apkārtni. Tuvākā pilsētiņa Tatranska Lomnica 3 km attālumā. Kājojam turp. Atrodas arī atrakcija – tāds kā rodeļbānis. To nu gandrīz visi izmēģina un stāvākajos posmos pielieto arī bremzes. Visi apmierināti nāk atpakaļ mājās, tā arī nepaviesojušies krogā. Tas nekas, var saveidot paši savu ballīti. Andris labprātīgi uzņemas salējēja pienākumus, arī kora solists viņš ir pa pirmo. Meitenes piebalso. Nu Tatru zvaigznēm ir ko paklausīties. Arī ugunskurs liesmo jauki.
Visas lustes tomēr pieklust, jo rīt 8:00 braucam kalnos. Un tad savas balsis paceļ meža iemītnieki. Man pat murgi uznāca. Redzēju sniegā bērnu, kuram uzbrūk kāds plēsoņa. Mani iedunckāja Andris, tad salām tālāk. No rīta izrādījās, ka nosaluši gandrīz visi (arī tie, kas gulēja autobusā).
Labu veiksmi, cienījamie Latvijas tūristi!

Rūta Rulle

23.septembris – 3.diena

Lai gan uz pārāk siltu nakti necerējām, tomēr realitāte nepatīkami pārsteidza, jo bija nulle vai vēl mazāk. Tuntulējāmies kā pratām, bet tomēr dabūjām pasalt. Toties naktī klausījāmies aizdomīgus izblējienus, kas izrādījās piederot vietējiem briedēniem un kalpo kā riesta dziesma.
Toties skaistais rīts kompensēja nakts mocības. Augsto Tatru grēda slējās visā spožumā un saulīte solīja brīnišķīgu dienu.
Uzēdām rīta zupu un devāmies uz netālo miestu Stary Smokovec, no kurienes ceļš ved augšup uz virsotnēm. Kādu kilometru uz augšu mūs paveda ar ne pirmā svaiguma sliežu – trošu bānīti līdz vietai Hrebienok. Visa grupiņa jau nopietni sagatavojusies spectērpos – zābaciņos, daži arī ar kūjām. Devāmies nelielajā pastaigā Tatros, kā tas bija minēts ceļojuma programmiņā. Gājām sākumā lejup gar kalnu upīti, bet pamazām ceļš sāka vesties augšup. Ceļš gāja pa mežiņu un bija izlikts ar akmeņiem. Vispār visa kustība šeit notiek tikai pa šādi izliktām marķētām tūristu takām. Ceļā gadījās arī daži ūdenskritumiem līdzīgi veidojumi, arī pa kādai atpūtas mājiņai ar bufeti un suvenīriem, kuras saucās vienkārši – hata. Mūsu ceļš nepārprotami sāka vest augšup, kur apkārt slējās grūti pieejamas klintis. Laiks joprojām ideāls – saulīte bez mākoņiem, bet ar mēnestiņu. Mināmies uz priekšu diezgan ņipri, jo pārgājiens solījās būt uz 5 – 6 stundām. Dažuviet arī atvilkām elpu. Līdz 2015 m augstumam pie 2 kalnu ezeriņiem uzkāpa gandrīz visi. Tur ieturējāmies un apspriedām stratēģiju. It kā jātiek pāri kaut kādai pārejai, kas neatrodas tālu – tepat starp blakus esošajām virsotnēm. Turp arī devāmies, dažs labs nepievienojās atpakaļ gājēju grupiņai tikai tādēļ, ka nezināja, kas priekšā gaida.
Bet gaidīja mūs pamatīgs kāpiens, kura noslēguma fāze bija izteikti slīpa. Vairākām meitenēm (vārdus neminēsim) radās izteikts baiļu sindroms. Labi, ka katrai atradās kāds kustību konsultants un psihologs vienā personā, kurš palīdzēja uzrāpties. Grūti pateikt, cik bija šis ķēžu posms augsts, tomēr pārejas augstums ir zināms – 2352 m, un saucas Priečne sedlo. Mēs, laimīgie, papriecājāmies un bildējāmies, vietējie nadzīgi dipināja garām. Katrā ziņā sapratām vienu, ka laiks ceļam, kas izrēķināts vietējiem kāpējiem, priekš mums ir jāpareizina ar 2, sevišķi grūtākajos posmos.
Lejup jau devāmies brašāk, jo tāda slīpuma vairs nebija. Mēs bijām tie lēnākie – grupiņa no 8 cilvēkiem, un Laimonis mūs ganīja, lai nenomaldāmies. Atceļš bija vēl garāks nekā turpceļš, likās tam nebūs gala. Vienu gabaliņu pat saīsinājām, novirzoties no takas pa taisno. Tur arī nobaudījām mellenītes. Uz beigām kājas kustējās jau mehāniski – vienkārši steberējām. Arī sākām saprast, ka normālajā laikā uz autobusu netikt, lai kā steigtos. Nobraucām ar vilcieniņu lejā, pamazām atradās vēl daži grupas biedri un domājām, kā tikt atpakaļ. Pirkām biļetes uz vietējo autobusu, kur mūs tomēr pārķēra vēl citi biedri, kuri bija sazvanījuši mūsējos šoferīšus. Tā pārguruši, bet laimīgi tikām mājās, jeb kempingā, lai gan Anita rādīja pūcīgu vaigu.
Plānotais brauciens uz Popradas baseiniem bija pārcelts uz nedaudz vēlāku laiku sakarā ar mūsu kavēšanos. Tas arī notika, bet mēs un vēl daži palikām atpūsties. Kas tur notika, par to pavaicājiet tiem, kuri tur bija, mēs notuntulējāmies un pat nedzirdējām, kā grupa atgriezās.

Ainis, Dace

P.S. Par šo baseinu. Iebraucām ap 20iem. Baseins atradās blakus hokeja hallei. Iekšējā kārtībā ir divi varianti.
1) SKR 240,00 – ietilpst lielais baseins un blakus tvaika pirts, termālie baseini un divas nobraucamās caurules;
2) SKR 340,00 – aizgāja tikai Vitauts un Inese. Viņi pastāstīs.
Lielajā 50 m baseinā 8 celiņi ar to 29o C. Blakus tam atradās tvaika pirts sievietēm un vīriešiem. Tvaiks no zemes līdz griestiem. Tvaika to var palielināt. Lai gan bija sievu un vīru pirts, tomēr veidojās arī jauktas kompānijas, jo visi peldkostīmos.
Pa gaiteni varēja pāriet uz iestādījuma otro pusi, kur atradās dzeltenā un melnā caurule. Tur izjūtas, braucot, kā parasti, caurulē, tikai nobeigums straujš – mierīgā silē. Maz efekta.
Toties baseini termālie 3 gab. ir lieliski ar to 38; 27 un 29oC. Karstākajā gar malām masāžas plaukts, lielisks. Otrajā ūdenskritums, aukstā duša – lietutiņš, viļņu kubls, kur viļņus uzšūpo paši peldētāji. Baseinā bija arī masējoša strūklaka.
Ieeja baseinā ar čipu uz rokas, ar to arī attaisa drēbju skapi, kā arī atver caurlaidi, ieejot termālos baseinos.
Anita ir SUPER!!

Papildināja Jānis

P.S. Piršu galā tika piedāvātas 6 pirtis, septītā bija remontā. No tām viena klasiskā sauna ar lielu, plašu telpu, pārējās tvaika pirtis ar dažādiem aromātiem un temperatūras režīmiem. Visās pirtīs skanēja relaksējoša mūzika. Foajē darbojās bārs. Visumā interesanti.

Papildināja Vitauts

24.septembris – 4.diena

Ievads. Rīts Eurokamp sākas bez salnas, nedaudz siltāks kā iepriekšējā naktī, kad gandrīz visi bija nosaluši. Vislielākie gājēji “kāpj no gultām” ar sāpošām kājām!!! Šodien mums ir BRAUCAMĀ diena: visu dienu autobusā. Apskatam pa logu Augstos Tatrus un tuvojamies Zemajiem Tatriem. Anita mūs apgaismo par Slovākijas vēstures faktiem; tēvs – galvenais ģimenē, kādas ir kāzu tradīcijas utt. Tiek ievērotas spēcīgas tradīcijas. Vērojot pamazām, kas paslīd garām gar autobusa logu, emocijas, ko dod saule, kalni, ir jaukas un pamazām aizmirstās kāju sāpes. Pamazām mainās arī ainava.
Iebraucam Ungārijā. Anita saka, ka tā ir zeme, kuru Dievs mīl un tai daudz dots. Un tie cilvēki, kuri tajā dzīvo to saprot un ļoti mīl savu zemi un priecājas par dzīvi kā tādu. Anita mūs apgaismo par ungāru slavenajiem vīniem, ēdieniem. Ungārijā ir vissssss, izņemot jūru!!! Balatona ezers. Klausāmies ungāru vijoļu virtuoz spēli un līkumojam pa Ungārijas ceļiem, kur ātruma ierobežojumi ir interesanti: maģistrālēs 90 km/st., vietējos ceļos 80 km/st., bet līkumainajos ceļos 60 km/st. Izbraucam cauri Budapeštai. Jā, jā, bet piemirsu – ēdām pirms Budapeštas – patrāpījās kolosāls pavārs Vitauts, kurš ar paša rokām pagatavoja svaigos salātus: burkāni, kāposti, paprika, gurķi, tomāti utt. Vispār pēc maltītes bija nogribējušies visi… Arī ēdiena sadali Vitauts veica ļoti profesionāli. Anita mūs visus iepriecināja maltītes galā ar sauso un pussauso vīnu baudīšanu. Lai taču izjūtam Ungārijas vīnu garšu!
…Par vīniem… sievietes savāc sažuvušās vīnodziņas, kas tad ir ar specifisku garšu – tas ir tas saldais un garšīgais vīns. Tātad relaksācija: saule – vīns – sievietes ☺
Braucam, bet kājas sāp… tiem, kas veica lielo pārgājienu.
…Ir sestdienas vakars un domas “velk” uz kaut ko jautru un nebēdīgu. Anita pastāsta par zirgiem, kas ir katram ungāru vīrietim pašā pirmajā vietā. Un pārsteigums: ieraugam zirgus – dzīvus; ratos sēž saposušies vietējie baltos kreklos; appušķoti, ļoti skaisti, sakopti zirgi un tādā kā gājienā policijas mašīnu pavadībā jautri aizrikšo garām. Kolosāli, kolosāli!!! Čau, Ungārija!!! Šeit noteikti vēl jāatgriežas.
…Piespiedu stāvvieta – robeža ar Serbiju. Izbraucam no Ungārijas, izbraucam no ES. To var just. Serbu zēni mūs nemīl un neņem pretī… gaidām jau 20 minūtes.
Pēc 1 stundas gaidīšanas un trīsvienības – abi šoferīši + Anita, pūlēm (tika iedota 1 minerālā pudele) beidzot mūsu autiņā iekāpj dzīvs serbs!!! Un sāk kniebt pasēs. Serbs neko, jauns, smaidīgs, forma melna ar sudrabotām pogām. Iespiež zīmogu XOPГOШ, tātad apliecinājums xopoшссс…
Jau tumšs… Zēns paskatās arī tualetē – tātad pirmais, kurš pavēra autobusa tualetes durvis!!!
Anita mums aizliedz jautroties ar vāciešiem, kuri sēž mikroautobusā, viņi var “nesaprast”… interesanti, ko? Vai tad priecīgs roku mājiens ir jātulko? Baudam neES robežkontroli, vēl nekas nenotiek, vēl stāvam. He, laikam briest nakts brauciens. Urā!!! Braucam. Tātad, kopējais laiks uz Serbijas robežas 1,5 stundas.
Tualete?!! Iekšā nelaiž… gaidam Anitu un tad visus saskaita un var…., vēl 30 min. Beidzot, attā!! Par gaidīšanu un nīkšanu pienākas visiem vīns – dalītājs Andris. Sausais, saldais – kāda šķirba, ka tik ungāru vīns un labs garīgais!!! Braucam tālāk. Aiz loga uguņi, ceļi, cilvēki, tumsa, ēkas. Melna nakts! Nedaudz baisi, bet apkārt jautra čalošana, fonā skan ģitāra … it kā velk uz mājām? Nē, prom, vēl nē, vēl ir jābauda. Šīs emocijas, ko dod šie mirkļi, kurus nevar aprakstīt, tie ir jāizjūt. Diena beidzas ar pārsteigumiem!!! Tātad: brauciena – sāpošu kāju – 4 zvaigžņu hoteļa diena. Vakars noslēdzas hotelī Sajam. Beidzot tieku gultā. Sāni nespiež un var izgulēties.
Man patika oficiants, kurš pasniedza brokastis: garš, slaids, sirms kungs ar melnām, biezām uzacīm. Korekti saģērbts: balts krekls un jaukas acis.
Jau iesācies ir 25.septembra rīts. Bet 24.septembris bija jautra un jauka diena.

Valentīna, kurai atvaļinājums

P.S. Tualete DIN 30, 95.benzīns DIN 76,8, dīzelis DIN 65,0.

Papildināja Jānis

25.septembris – 5.diena

Ieva, kura ceļojuma sākumā ne reizi nebija bijusi kalnos.

Rīts sākās Novi Sada pilsētas viesnīcā. Visi izgulējušies mīkstās gultiņās, baltos paladziņos ar mīkstiem spilventiņiem, nomazgājušies dušās, smaidīgi un priecīgi ieradās brokastīs. Brokastīs deva maizi, desu, sieru un pēdējo reizi bērnībā dzerto cigoriņu kafiju. Visi ēdām kārām mutēm, tikai Vitauts ēda ar tādu apetīti it kā maizi nebūtu trīs mēnešus redzējis. Viesnīcas oficiants par viņu apžēlojās un iedeva līdz veselu kukuli baltmaizes.
Ātri savācām mantiņas un braucam uz Belgradu. Piestājam benzīntankā. Anita teica, ka tā ir pēdējā civilizētā vieta, jo tālāk jādraudzējas ar krūmiņiem, tāpēc arī visi metās izmantot pēdējās civilizācijas iespējas.
Tālākajā ceļā, braucot autobusā, noskaidrojām mūsu horoskopu zīmes un Anita mums nolasīja latgaļu horoskopu. Noskaidrojās, ka esam čakli, un kas nav čakli, ir strādīgi un mīlam olu, šņabstu un vai nu puišus vai meitenes un vispār esam cīši labi cilvēki. Tas bija jānosvin un tāpēc visi iedzērām pa mēriņam brendija un tie, kas nav uz mutes krituši, izstāstīja pa jautram atgadījumam iz zvēru un cilvēku dzīves. Un tā mēs laidām tālāk uz Čačak un Užici taisnā strīpā un pa kalnu ceļiem līkumu līkumiem un pa “caurumiem” kalnā.
Ekološki Odmor. Stop – pusdienas. Dežuranti un palīgi kā skudras metās virsū produktiem. Vispirms katrs ar savu kāpostgalvu, gurķi, tomātu un Serbijā pirkto piparu uz savu pusi un pēc tam visi pie lielā katla atpakaļ un salāti gatavi. Pusdienās vēl ēdam serbu nacionālo ēdienu plovu ar cūkgaļas gabaliņiem. Atkal sēdāmies autobusā un pa serpentīniem laidām uz Melnkalnes robežu, kur laipns serbu robežsargs tā vietā, lai pārbaudītu pases, miedza Inesei ar aci un, īstas kafijas smaržas sakairināts, palūdza šoferītim kafiju ar cukuru. Tad atkal kalni un lejas. Un pēkšņi mūsu skatam pavērās brīnumaina ainava – Taras kanjons. Izkāpām no autobusa un brītiņu apbrīnojām Mātes Dabas roku darbu. Gabaliņu tālāk atradās elegants tilts, pa kuru pārgājām pāri, vērojot Taras upi dziļi lejā zem mūsu kājām. Atkal kāpām autobusā un atbraucām līdz Žabljakai. Līņāja sīks lietutiņš. Anita ar Laimoni aizgāja sarunāt naktsmājas un atkal mums laimējās. Urā! Urā! Urā! Nebūs jāceļ pa lietu teltis un varēsim divas naktis gulēt mājiņā. Kopā esam septiņi: Jānis – harēma valdnieks un mēs, sievieši: Sandra, Aija, Singa, Irēna, Inese un Ieva. Sarīkojam svētku vakariņas un omulīgi pasēdējām pie dūmojoša kamīna, tad likāmies uz auss.
Ieva, kura jau reizi ir bijusi kalnos (līdz pusei, bet tomēr)
26.septembris – 6.diena

Tātad, kopš vakardienas esam Žabljakā – pilsētā, kas Melnkalnē visaugstāk kalnos uzbūvētā (Melnkalni angļi nez kāpēc sauc tik romantiski – Montenegro. Laikam no romiešu laikiem) pilsēta. Gandrīz 2 km augstumā. Mūsu astotnieks – gados vecākas ģimenes, mostamies savā namiņā Nr.2 netālu no lielākās viesnīcas Hotel “Jezera”. Autobuss izrādās ir nakšņojis turpat mums blakus hoteļa laukumiņā. 7:00, kā runāts, visi pulcējamies pie autobusa. Nakšņojuši kur nu katrs, cits centrā, cits Ivan Do rajonā gandrīz pie paša Melnā ezera. Sakāpjam autobusā un braucam brokastot. Vakar Laimonim bijusi saruna ar vietējiem speciem, ka no rīta varētu iedarbināt pacēlāju, lai nedaudz saīsinātu ceļu līdz virsotnei Bobotov kuk (2523 m). Brokastis vāram pacēlāja tuvumā. Ļoti garšīga auzu pārslu biezputra ar 3 veidu zapti. Kafija ar siermaizītēm. Piebrauc vieglā mašīna un noprasa: “Kто у вас главный?” Iznāk priekšā Anita ar Laimoni. Izrādās, ka pacēlāju varēšot palaist aptuveni nenoteiktā laikā – pēc stundas vai tā. Laimoņa atbilde ir skaidra un gaiša – tad kāpjam paši. Kāpiens sākas 9:00. Taka vijas caur egļu mežu. Koki slaidi ar zariem līdz zemei. Vietām klajumiņos kadiķīši. Aizmugurē meitenes čalo par kadiķīšiem, kas zied sudraba ziediņiem, tad konstatē, ka ir sanācis tautasdziesmu mikslis. Dzidri smiekli. Kāpiens kļūst stāvāks un sarunas pieklust.
Sarunāts, ka grupa dalīsies 3 daļās. Laimonis ar spēcīgākajiem kāpējiem dosies uz virsotni. Vidusslānis, pie kura piederam arī mēs ar Maiju un Rutu, dosies pa garāko taku uz Melno ezeru, bet Anitas vadībā tie, kam prāts nenesas uz kāpšanu virsotnē, dosies uz ezeru pa īsāko taku.
Pirmā atpūta pēc 45 min. Garastāvoklis visiem možs. Nekādu problēmu ar kājām nav. Iešanu var turpināt. Anitas grupa nepienāk klāt. Izrādās, ka viņi jau savlaicīgi pagriezuši uz ezera pusi. 15 minūtes atpūta. Tieši 10:00 sākam atkal kāpt augšup. Mežs pamazām pāriet priedīšu zvilnājā. Parādās tundras augājs. Akmeņu kļūst vairāk. Kalni stipri sadēdējuši. Nedaudz atgādina Altaju. Pauguriņi ir līdzīgi mūsu akmens dārziem, tikai mērogi ir citi. Esam sasnieguši Struga (1920 m), tāda kā pāreja nelielam grēdas atzaram, kas šķir Mala Kalica no Velika Kalica ieplakām (cirkiem). Mēs ejam gar Velika Kalica akmeņaino kranti. Taka iet reizēm caur zvilnāju, bet vairāk pa nobirām. It kā šeit būtu strādājis gigantisks akmeņu drupinātājs. Priekšā pa kreisi redzams ledājs – pelēki netīrs un dubļains. Saldējumu brūvēt no tāda būtu pagrūti. Kaukāzā un Altajā gan jaucām ledus gabaliņus katlā ar Rēzeknes piena kombināta kondensēto pienu. Sanāca īsts saldējums uz katras pārejas galvenajās grēdās. Spicākie kāpēji aiziet līdz mājiņai takas galā. No tās esot redzams ledājs tuvumā un zaļš ezeriņš ledāja mēles galā. Paceļamies augstāk un taka mūs ved pretējā virzienā, lai varētu nokļūt uz galvenās takas. Galvenā taka pa kreisi aizved pa kalna kori uz Bobotov kuk, bet pa labi aizved uz Melno ezeru. Pirms šķiramies, Laimonis ar spēcīgajiem aiziet uz virsotni, pelēks mākonis birdina krusu un pilina lietu. Tā kalni pārbauda kāpējus – vai pietiks dvēseles spēka? Vai mīlestība uz kalniem noturēsies? Pārbaude šoreiz ir maiga, kaut arī bikses un zābaki (botas) kļūst slapji ļoti drīz. Vāverīte Ruta iet cauri zvilnājam lietussargu pacēlusi. Otrā rokā štoks. Taka apliecas Južnij Verh (2286 m) un Severnij Verh (2287 m) un pāriet klintīs un akmeņu nobirās. Ak tu, Dieviņ, cik te skaisti! Tālu, tālu pa kreisi uz akmeņainās – klinšainās kores saskatāmi mūsu kāpēji uz virsotni. Spilgti izdalās sarkanā jaka uz pelēko mākoņu fona. Bet tepat pa kreisi dziļi, dziļi ielejā aiziet ieplaka starp paralēlām kalnu grēdām kā milzīga cirka arēna, veidota no akmens bluķiem un nobirām. Galvenā rūpe mums ir nepazaudēt marķējumu slidenajos akmeņos. Lejā kāpjot, Vāverītei sāk uzdot ceļgali. Nokāpšana jau vienmēr ir grūtāka par nelieliem kāpumiem augšup. Tomēr, turoties pie zvilnājiem, lejup iet tīri brangi.
13:00 pie ganu būdām ieturam pusdienas – līdzpaņemtās sviestmaizītes un auzu biezputru. Šeit ir pēdējais marķējums „←Ө→”, kas rāda virzienu uz abām pusēm. Ēdot pusdienas ilgi vērojam, pa kuru taciņu jāiet tālāk. Nolemjam, ka iesim pa tuvāko, taisni uz spraugu grēdas atzarā. Izrādās lēmums bijis pareizs, jo tālāk jau ir saskatāms marķējums. Aizmugurē dzirdamas balsis. Nolemjam, ka daļa no Laimoņa grupas griežas atpakaļ un mūs drīz panāks. Tad viss atkal apklust. Kāpiens lejā garš, garš. Tad man kāju zem slapjajām biksēm savelk krampji. Par laimi pēc nelielas masāžas viss pāriet. Mūs drīz panāk Andra grupa no virsotnes kāpējiem. Kāpjam un kāpjam kā pa bezgalīgām kāpnēm no pašām debesīm. Kādā spraugā pāri mežu galiem parādās Žabljakas viesnīcas Hotel “Jezera” fasāde – saules apmirdzēta. Tad atkal nozūd skatienam. Tad pavīd ezera ūdeņi un atkal pazūd. 15:00 esam pie ezera. Izstādītajā kartē izmēram attālumu līdz ūdenim – apmēram 300 m. Ejam pa taku turp, fotografējamies, garšojam ūdeni gan no strauta, gan no krāna. Mežs pilns ar ēdamām sēnēm, labu labām: rudmieses, bērzlapes, dzeltenie vilnīši, baltās krimildes. Pļauj kaut ar izkapti. Ejam pa taku pilsētas virzienā un tad parādās mūsu autobuss. Kartupeļi jau nomizoti. Gaidām Laimoņa kāpējus un sākam vārīt. Ap 17iem vakariņas gatavas un Laimonis klāt. Kārtējie izsmalcinātie ēdieni: kartupeļi ar sēņu mērci un salātiem. Saldajā vīnogas. Paēdam paši un pabarojam mazos vilku sugas kucentiņus. Tad autobuss mūs aizvizina pa mājām. Izrādās, Laimoņa grupa līdz virsotnei nav tikusi – pietrūcis tehniskā aprīkojuma. Lai pārvarētu dažus metrus augsto klinti, tomēr bijusi nepieciešama virve.
Ejam iepazīties ar pilsētas centru. Nopērkam dažas pastkartes, bet centrālā universālveikalā mūs neielaiž – tikko aviokatastrofā esot gājis bojā Žabljakas galvenais boss. Mājās, vakariņas ēdot, šo ziņu pārraida televīzija. Pēc TV sižeta var domāt, ka šis boss bijis tāds pats avio entuziasts kā mūsu Einārs Repše.
Melnkalnē izrādās apgrozībā oficiāli ir eiro naudiņas. Rīt atkal brauksim pāri skaistajam tiltam pār Taras kanjonu. Jā, Melnkalne varot lepoties ar veseliem pieciem kanjoniem (katrs ap 50 km garumā).
Ar labu nakti! Pulkstenis jau rāda 23:46.

Felikss

27.septembris – 7.diena

P.S. 95.benzīns 1,11 EUR, dīzelis 0,96 EUR.

Papildināja Jānis

Labrīt!
Braucam prom no Žabljakas mājiņām. Rīts miglains. Kalnu virsotnēs atspīd rīta saulīte. Brokastis ēdam Budečevicā. Ļoti skaista, īpaša vieta. Esam Taras kanjonā pie tilta. Kamēr gatavojas makaroni un kafija, ir iespēja vēl papriecāties par lielisko skatu kanjonā, par tiltu un rīta miglu, kas no mežainām nogāzēm kāpj debesīs.
Tilts pār Taras kanjonu pēc profesora inženiera Milat Trojanoviča projekta uzcelts 1938.-40.g. Tas ir 365 m garš un 150 m augsts. Anita stāsta, ka leģenda vēstot par to, ka tilta projektētājs bijis iemīlējies itāļu meitenē. Un droši vien tāpēc tilts ir tik elegants, vijīgs, skaists.
Tālāk ceļojam gar Taras upi. Upe 80 km gara. Arī vietām krāčaina. Esot 40 krāces. To izmanto sportisti. Skaistais Taras kanjons (apm.40 km) vairākkārt izvilina uz foto pauzēm. Vienā tādā vietā piemineklis slēpotājam no Žabljakas Dušan Bulatovičam Cimbas. Gājis bojā 1999.gadā. Vēl jauns. Pie Taras tilta arī ir piemineklis. Poručikam Bodžidaru Жyгиhy. Tur rakstīts: mātes Marijas dēlam par aizsardzību. 1915 – 1941.
Durmitoru nacionālajā parkā (no kura mēs braucam prom) ir daudzi slēpošanas kūrorti. Parks dibināts 1952.gadā. 38 tūkst.ha platībā un ietver vairāk kā 30 virsotnes virs 2000 m v.j.l.
Ceļā gadās “korķis”. Izrādās, ka tunelī notiek celtniecības darbi un uz nenoteiktu laiku satiksme ir apturēta. Mums vajadzēja gaidīt apmēram stundu. Bet spīd silta saule un laiku izmantojam lietderīgi, pēc saviem ieskatiem.
Pusdienas pie Skadarsko ezera. Mūsu ēdienkartē zivju zupa un kompots.
Ceļš tālāk. Jātiek pāri vēl vienai kalnu grēdai – tad redzēs jūru. Skadarsko ezerā daudz lapu – tās esot ezerrieksti. Ezers liels. Pāri pretī Albānija. Bet mēs braucam pāri kalnu pārejai. Stāvs brauciens kalnā un tad!!! … ieraudzījām Adrijas jūru! Saule spēlējās viļņos. Skaisti. Mēs esot vistālākajā mūsu brauciena punktā no Latvijas.
Tad brauciens lejup, tuvāk jūrai. Vidusjūras daba visā krāšņumā. Olīvkoku birzis, savvaļas granātkoki, kazuāriji, palmas, pīnijas, vīģeskoki, ziedoši krūmi, utt.
Izbraucam cauri Budvai. Jūrā peldas vēl daži drosmīgie. Pilsētiņā zied daudz košumkrūmu. Iebraucam Kotorā. Līcī jahtas, kuģis un pat karakuģis. Jau krēslo. Nakšņošanas vieta lieliska! Pie jūras. Ar labu nakti!

Irēna (tuvā)

28.septembris – 8.diena

Pēc brīnišķīgās siltās nakts pie Adrijas jūras, kad gaiļi un auto dzied savas dziesmas jau no trijiem naktī, ilgāk par sešiem neviens nespēj nogulēt. Rosās, knosās, kārtojas un jau 6:55 dežuranti sauc brokastīs. Ko darīt tiem, kas cerēja uz 7:15? Jāsarauj, lai nepaliek ar tukšu vēderu.
Visi tā ilgojas pēc peldes jūrā, ka izbraucam jau 7:52 ar diviem “p” autobusā katram (pase + peldkostīms).
Braucot gar kaķa ausij līdzīgo līci, vēl pametam acis uz Kotoru. Tas ir tik skaisti – jūra, kalni, pilsēta ar baltiem namiņiem un sārtiem jumtiem.
Tomēr jādzird iepriekšējā gada “norvēģu” spriedelējumi, ka melnkalnieši neprot “paņemt” naudu, – tikai viens prāmis.
Braucam un vērojam dekoratīvi stabilās palmas, smailās cipreses, pelēkzaļās olīvas un koši lillā bugenvillijas. Skaisti rozā ir visās ceļmalās ziedošās oleandras (ja tā tās sauc).
Pēdējā pietura Melnkalnē Herceg Novi autoosta. Visi steidz iegādāt kādu suvenīru – kartiņas, šokolādes, amuletus – katram savs prieks.
8:50 prom no Montenegro uz Horvātiju. 8:55 izbraucam neitrālajā zonā, tad 9:02 pie Horvātijas kontrolpunktiem. 9:21, kad visiem pasēs salikti zīmogi, tā ap 13.lpp., atgriežamies Eiropas Savienībā. Uzreiz viss šķiet tīrāks, mīļāks, sakoptāks, tak jau mājās – ES. Mūs sagaida uzraksts “Dobro Došli”.
Te nu visiem gaviles – Oskaram dzimumdiena – 25. Sieviešu koris “Drūmie basi” sēri velk “Sveiks, lai dzīvo”, laikam vēl nav pamodušies vai jau sākuši gulēt pa otram lāgam.
Jauna zeme, jaunas kartes, fonā skan horvātu liriskās dziesmas, radot romantiski nostalģisku atmosfēru.
Anita cītīgi skaidro vēsturi, kamēr apbraucam pērli – Dubrovnikus, ko serbi savā varas kārē 90.gados sabombardēja, bet pilsēta ar ozolu vārdu nav uzvarama. Tā visos gadsimtos ir mācējusi izdzīvot gan karojot, gan tirgojoties, gan miera līgumus slēdzot.
Tā pienāk plkst.10:00 un visi naski skrejam fotografēt izcilu ainavu no skatu laukuma. Mūs neaizmirst piefiksēt kluss, pat neuzkrītošs, bet ar ķiveri galvā (laikam, lai neviens nenodara pāri) policists. Tā nu 10:18 ir neplānota apstāšanās, jo klusais policists mūs ir nosūdzējis un viņa amata brālis liek maksāt sodu. Nezinu, ko un kā, vai par godu Oskara dzimšanas dienai, bet izdodas pierunāt soģi, lai naudu pieņem ES valūtā – EUR.
Braucam, vērojam, paguļam, vērojam. Ir gan grandiozā platāna (безстыдница), gan līcis un tiek audzētas mīdijas.
Liels pārsteigums visiem, kad Anita paziņo – sagatavojiet pases – iebraucam Bosnijā, lai pa šo zemi pabrauktu 12 km. Bet sevi jāpiesaka, iezīmējot teritoriju. Tādēļ gandrīz pusstundu gara pauze, kuras laikā “iezīmējam teritoriju”, gādājam suvenīrus. Pirkumu topā uzlējums, jeb rakija “Dubrovnik” un vīģes oficiālajām prezentācijām. Ar tīrību Bosnijā vai vismaz šinī stāvlaukumā trūcīgi, bet restorānā viss OK. Jau 11:50 atkal esam atpakaļ ES un Horvātijā.
Visiem skopums tiek nodzīts, kad 12:08 piestājam pie ceļmalas tirgus. Kas tik te nav – degustācijas, augļi, rakija. Katrs iepērkas pēc sirds un patikas. Andris, kā ierauga alkoholu, tā pilda savus pienākumus, lej visiem degustācijas “materiālu”, bet veicas Vitautam, jo viņam tiek pasniegta / uzdāvināta ½ pudele “labā dzēriena”, kas ir ar laima augli, tādēļ ir īstā krāsa, smarža un garša. Tik jauka mandarīnu smarža visā autobusā. Burvīgi!!
14:47 – Splita. Cerība uz drīzu pieturu – jūru un pusdienām. Visi pavirši uzmet acis šai pilsētai, nedaudz dzird Anitas stāstīto, bet gaida jūru.
15:34 piebraucam pie kolosālā kempinga Adrijas jūras krastā. Viktors sapņo par kāpšanu palmā priekš ekskluzīva foto, bet Anita godīgi atzīst, ka nežēlīgi gribas ēst. Nabaga dežuranti ņemas ap katliem, bet pārējie steigšus ceļ teltis un naskā solī uz jūru peldēties. Septembra beigas, pelde jūrā, pastaiga gar palmām siltā saulītē – kas var būt labāks par šo? Var – svaigu dārzeņu salāti un pupiņu zupa, ko sarūpējuši dežuranti. Pēc ēšanas pastaiga uz vecpilsētu. Skaistā Trogira ar 10000 iedzīvotājiem, šaurām vecpilsētas ieliņām, ielu kafejnīcām un promenādi, kur vienā pusē jahtas, bet otrā graciozas palmas. Ej pa kuru ielu gribi, visur pretim savējie.
Mājās atgriežamies pa tumsu. Pretim steidzas nomaldījusies žurka, izbiedējot ne pa jokam. Cerams, ka teltīs nelīdīs.
Pirmo reizi redzu, kā aug kivi; nu pilnīgi citādi, kā biju iztēlojusies. Klāt vakars. Beidzot sveicam Oskaru, dziedam riņķa dziesmu, bučojam uz abiem vaigiem. Skanēt sāk “Dzimtā valoda”, bet apsīkst; varbūt vēlāk vairāk un labāk sanāks. Pamazām “Mazajai kaijai” skanot, viens otrs dodas pie miera.
Atkal viena jauka diena galā. Gaidām nākamo.

Unda

29.septembris – 9.diena

Kas notika naktī, nevarēšu aprakstīt. Viss turpinājās pēc Oskara 25 gadu jubilejas ar dziesmām un dejām.
8:05 ceļā uz Krka nacionālo parku. Izveidots 1985.gadā. Upe Krka ar 9 ūdenskritumiem. 109 km2 nacionālais parks. Upe izgrauzusi milzu kanjonu. Ceļā uz kanjonu braucam caur Šibenik pilsētu. Šeit pieiet jūras līcis.
Ūdenskritumi Krkas upei no lejas:
– Lazovac;
– Skradinski buk;
– Skradin;
– Roški slap;
– Miljacka slap;
– Rošnjak;
– Marojlovac;
– Briljon;
– Bilušica buk.
Krkas nacionālajā parkā ieejas maksa 45 kunas. Pa gājēju taku nogājām lejā, kur pa skaistu ozolkoka dēļu taku apgājām Skradinski buk ūdenskritumu. Ielejā gaiss tveicīgs, silts un mitrs. Ap taku daudz sīku ūdenskritumu. Ūdenī daudz zivju – 18 veidu. Ūdenskritumam 17 pakāpes, kopā 45,7 m.
Ūdenskrituma pakājes dīķi ir izteka no HESa 460 kW, būvēts 1896.gadā. Turpat netālu Sv.Nikola baznīca, celta 1761.gadā. Sv.Nikola ir patrons ceļotājiem un jūrā braucējiem. Turpat netālu senlaicīga smēde ar seno aprīkojumu.

12:00 dodamies uz Čikolas, Krkas pietekas, kanjonu. Izkāpjam no autobusa pie tilta pār Čikolu. Ūdens tajā bija bijis. Pa sauso gultni devāmies lejup. Gar krastiem vietām meža vīnogas un vīģes. Sākumā akmeņi nebija lieli, bet apmēram pusceļā sākās tādi, kuriem bija reizēm jārāpjas pāri pa virsu vai jālien pa apakšu. Laimonis, kā parasti, atrada īsto loku vai caurumu. Aiz akmeņiem turpinājās viegla grants taka un klāt bija arī ieplaka kanjona īstajā pusē. Tad Laimonis ar Inesi devās atpakaļ pa gultni pārskatīt, vai nav kāds kur iestrēdzis, bet mēs Vitauta ģeniālā vadībā pa ganu taku kāpām augšā ārā no kanjona. Iznācām uz ciemata lopu un dārzu aplokiem. Jaunas meitenes un zēni parādīja ceļu uz tilta, t.i., autobusa stāvvietas pusi. 15:30.
Tālāk pa ceļam piebraucām pie skatu laukuma Krkas ielejā, no kura varēja redzēt upes vidū uz salas franciskāņu mūku klosteri. Pie skatu laukuma bija piemineklis horvātu karalim Peter Svačič (1093 – 1097).
Tad piebraucām pie Krkas upes nelieliem ūdenskritumiem, caur pagalmu ar dažādām tirgotavām. Tālāk ceļš vijās pa milzu līdzenumu plakankalni un ieplaku. Pa ceļam daudz sašautu māju, bez dzīvotājiem un dažviet zīmes, ka vieta mīnēta, līdz iebraucam auto kempingā Sv.Filip i Jakov. Iekārtojamies, bet lietus brīdināja ar mazu smidzināšanu, ka var būt arī slapjāks. Bet naktī uz 30.09. ap vieniem sākas īsts pērkona negaiss ar vēju un stipru lietu. Sākumā nelikās tik draudīgs, bet tad lietus brāzmas pastiprinājās un teltī viss kļūst mitrs no tādas kā miglas. Aptaustām – nu jau ir ūdens. Saģērbjamies ar visu, kas varbūt vēl sauss, pa virsu plēves mēteli, no piepūšamā matrača, kas bija caurs, izlaižam atlikušo gaisu un sarullējam malas uz augšu tādā kā paunā un Sandra uzsēžas visam virsū. Es ņēmu kreklu kā grīdas lupatu, durvis vaļā un ar savākšanu smeļu ārā ūdeni līdz ap 3iem lietus mitējās un lielais ūdens bija no telts izvākts. Abi apsēdāmies uz mantu kaudzes, apsedzāmies ar mitro guļammaisu un it kā aizmigām līdz 6iem.
Jāmācās no 3 sivēntiņiem, kā māju celt. Vēl, braucot uz dienvidiem, neaizmirsīsim līdz telts plēvi vai nu īstu telti.
Aijas telts bija blakus mūsējai, viņas teltij bija nelieli bojājumi, bet viņa iznāca ārā lietū un piedāvāja mums palīdzību. Super! Bet mēs palikām uz slapjās mantu kaudzes. Aija bija lieliska.

Jānis

30.septembris – 10.diena

Ap pulksten vieniem pamostos no pērkona dunoņas un zibens uzplaiksnījumiem. Bet nogurums pēc dienas brīnišķīgā gājiena pa upes gultni un cauri ciematam bija spēcīgāks. Vēlāk pamodos no ūdens pilieniem, kuri krita uz sejas. Pamodināju Viktoru, kājgalī uzklājām lietusmēteli, bet galvgalī novietojām lietussargu. Pateicoties biezajam piepūšamajam matracim mitrums no apakšas netraucēja, varēja turpināt gulēt.
Pulksten sešos pamodos ar baznīcas zvanu skaņām. Un tad, kā parasti rīta tualete, telšu nojaukšana un brokastis.
Šī diena bija ļoti īpaša! Brauciens ar kuģīti “Martina Tours” jūrā uz Sāls ezeru un kāpienu klintī Krkas parka teritorijā.
Pēc pulksten astoņiem no rīta jau braucām jūrā. Kuģa komanda brīnišķīga – ļoti saliedēta. Cienāja mūs ar baltmaizi, siera un desas šķēlēm, klāt vēl pēc izvēles vīns un dažādi dzērieni. Pusdienās mums deva steiku un zivis ar skābu kāpostu salātiem, zivis bija garnētas ar ķiploku un zaļumiem. Katram galdiņam tika vīna un minerālūdens pudele. Tie, kuri pie galda bija mazākumā, dabūja lielāku reibumu.
Dzīvā mūzika – lieliska! Bet vecāku cilvēku ausīm bijusi par skaļu. Mums dziedāja puisis un meitene – populārus un arī savus gabalus. Mūsējie dziedāja līdz un dejoja, par ko prieks bija gan mums, gan viņiem. Īpaši var izcelt Vāverīti, viņa sadancoja ar tīri lustīgu vietējo horvātu kungu. Horvātietis izmaksāja kafiju gan Vāverītei, gan Leonīdai.
Uz salas mūsu pulks sadalījās, daļa aizgāja uz klinti, otra daļa taisni uz ezeru. Mēs ar Viktoru bijām kopā ar otrajiem, ar Anitu…
Ar pilniem vēderiem pārbaudījām ezera ūdeni – vai var, vai nevar noslīkt. Grūti bija aiziet pa gultni līdz peldēšanas dziļumam – zem kājām šķautņaini akmeņi. Ūdens tik sāļš, labi var iesālīties. Gar krastu pastaigājās ēzelīšu ģimene, mēs pēc peldes baudījām saules starus. Pēc pulksten diviem mums pievienojās klintī kāpēji. Daži gāja peldēt no mūsu grupas otru reizi. Un drīz pienāca brīdis atgriezties uz kuģi. Atpakaļceļš vējā un saulē ar mūziku un dancošanu.
Autobusā iekāpām pie mūsu Filip i Jakov nometnes.
Pēc neilga brauciena apmetāmies Ražanac ciema nometnē, kurai ziemas sezona. Dušas un tualetes slēgtas, labi, ka āra krānos bija ūdens. Vakars ļoti vējains un arī naktī plosīja teltis spēcīgas vēja brāzmas, daudzus tās iežūžoja, bet daudziem traucēja.

Gunta

P.S. Kad 8.00 dodamies sēsties kuģī, man viss liekas skaidrs. Piestātnē stāv kuģītis, viss no koka, ar maziem lodziņiem, skaists kā ēdamistabas bufete. Sasēžamies pie galdiņiem, gaidām brokastis. Būšot sviestmaizītes, minerālūdens un glāze vīna. 8.40 atdod galus. Izbrauciens jūrā sākas. Ejam uz klāja, vairāmies no vēja, vērojam apkārtnes saliņas, garāmbraucošās jahtas, priecājamies par skaisto dienvidjūras zilumu… Kāda zolīda kundze no Diseldorfas apjautājas, no kurienes esam. Viņas ģimene esot ar lidmašīnu atbraukusi pavadīt šeit nedēļas nogali. Baltiju, protams, vācieši zina. Kuģa komanda sniedz izklaides koncertu, apkalpo pie galdiņiem. Īpaši izceļas kāds vīrs ar jūras laupītāja galvassegu. Ap 12iem kuģītis piestāj pie kādas salas, un mūsējie dodas izpētīt visu ievērības cienīgo – sālsezeru un krasta klintis. Nofotografēju kuģi. Uz tā sāniem rakstīts vārds MICHELLE (Iekštelpās pie stilizētā stūres rata rotājas uzraksts MARTINA TOURS).
Grupa Laimoņa vadībā staigā pa taciņām gar pašu jūras malu. Vertikālas klinšu sienas (dažviet vairāk kā 100 m augstumā) padara salu nepieejamu no jūras puses. Krastā izkāpt no laivas nav iespējams. Baltās dolomīta sienas koši izceļas uz pīniju zaļuma un jūras ziluma. Izstaigājušies un safotografējušies tiku tikām, dodamies peldēties. Ezeriņš neliels, bet skaists. Ūdens silts un nedaudz sāļš. Iebrienot līdz jostai, jūtams, ka kājām ir tieksme celties augšā no ezera dibena. Peldēt ir viegli un patīkami.
Atpakaļceļš paiet vienās dziesmās un dejās sešdesmito gadu roka stilā. Ap 18iem esam atpakaļ savā Sv.Filipa un Jakova krastmalā. Nokāpjot no kuģa pajautāju, kā sauc šo saliņu.
Tas "Jūras laupītājs" uz manu jautājumu, kā sauc mūsu saliņu, atbildēja – Dugi Otok.

Papildināja Felikss

P.S. Pēc ceļojuma. Mājās man sāka uzmākties šaubas. Dugi Otok ir milzīga sala 50 km garumā ar kādiem 3000 iedzīvotājiem, bet mūsu saliņa izskatījās kā rezervāts, maza maziņa. Caurskatot savus foto ar lupu, varēju salasīt pie tā Sālsezera vienu uzrakstu, ka šī vieta ir Telascica Naturpark teritorijā. Meklēju internetā. Atrodu rakstiņu Tvrtka MARTINA TOURS d.o.o. ar visām bildēm, arī pazīstamais „pirāts” redzams. Tikai nesaprotamā valodā. Vēlāk atrodu vēl (Šoreiz vācu valodā): Galvenās izklaides Dugi Otok salā ir Telaščica dabasparks ar 8 km līci un tam piederošu saliņu ar Sālsezeru un 80-metrīgu klinti pret atklāto jūru.
Tālāk vēl ziņa:
Telaščica – jūras līcis Dugi Otok salas ārējos dienvidos ar maziem līcīšiem, priedēm, olīvēm un vīģeskokiem. Nedaudz tālāk no krasta vietām sastopams mežs. Starp Telaščica dienvidkrastu un atklāto jūru stiepjas mežains pacēlums, kas nobeidzas ar stāvu krauju. Šajā rajonā ir maziņš ezeriņš peldēšanai, kurā jaucas sāļais ūdens ar saldūdeni.
Un tad vēl:
Telaščika līča dabas skaistumu vislabāk raksturo teikums: „Kad Dievs radīja pasauli, šeit viņš darbojās ar īpašu vērienu”. Jūras līcī ietilpst 25 mazāki līcīši, 5 saliņas un kā īpaša dabas velte ir Sālsezers. Ezera ūdenim pieraksta sevišķas dziedinošas īpašības. Sāls saturs tam ir augstāks un vasarā tas ir siltāks nekā jūrā. Ļoti iespaidīgas ir stāvās klinšu kraujas, kas sasniedz 166 m augstumu un sargā līci no jūras puses. Nav brīnums, ka par šo burvīgo dabas stūrīti stāsta leģendas, piem., ka līcī guļ noslēpti dārgumi un ka senie iedzīvotāji šeit bijuši savāda izskata – tie nēsājuši uz galvas piecus mazus radziņus.
Papildināja Felikss

1.oktobris – 11.diena

Rīts pie Dināru kalnu grēdas. Skats uz Pagas salu neliela vēja pieturā. Dzīvības tilts. Neauglības paraugs. 24 ciemati un nekā. Ilīrieši izdzīvo. Sāls palīdz. Dodamies baudīt Plitvices ezerus ar cerību uz eksotisku akcentiņu. Lieliskas vēja brāzmas uzpildes stacijā. Viens no garākajiem tuneļiem 5861 m caur Velebitu kalnu grēdu.
Plitvices ezeros baudām daudz ūdeņus, rāmus, mierīgus, kā arī ūdenskritumus. Sākumā nedaudz jutāmies vēsi, pārbraucot ar ūdens izklaides kuģīti. Makšķerniekus droši vien sajūsmināja zivju pilnās krastmalas. Pēc divu stundu ainavu baudām atgriežamies atkal autobusā, kur mūs sagaida daudz “šanu”, kā braukšana, ēšana, gulēšana, čurāšana un atkal visu no gala.
Veiksmīga Slovēnijā iebraukšana un acumirklī iezīmējam savu teritoriju kārtējā benzīna uzpildes stacijā. Plānojam ar krēslu būt galapunktā. Teltis un vakariņas atkal pēc taustes, pa tumsu. Anita atkal skaita miega dziesmu, kuras laikā daži pat pamanās ļoti lēni kustināt plakstus. Pie lieliskās ainavas jau esam pieraduši, taču cenšamies iekopēt atmiņā, jo tumšajos rudens vakaros būs ko tīksmināties atmiņās.

Auto dienā dalījās
Andris no Smiltenes

P.S. Pēc vējainās nakts uz ziemas sezonu slēgtajā nometnē, stāvot pie tilta uz Pagas salu cenšamies izjust, ko nozīmē bora vēji šajā apvidū. Auksti. Siltajā autobusā Anita stāsta par vietējo nodarbošanos. Redzamu vietu salas ekonomikā ieņem sāls ieguve no jūras ūdens. Caur autobusa logu ceļmalā redzami plaši ietvaicēšanas baseini. Galvā pavīd un izgaist skolas gados grāmatās lasītais un bildēs redzētais: ūdeni iztvaicē saules enerģija (starojuma jauda 54 zirgspējas uz katru kvadrātcollu); vecās mācību grāmatās redzēta bilde – sāls ieguve pirms 1.Pasaules kara Krievijā Eltona un Baskunčaka ezeros, vīri (droši vien katordznieki) basām kājām bradā ezerā izveidotos baseinos un lāpsto sāli; acu priekšā pavīd bērnībā redzētās zvejnieku puišu plaukstas, kur sāļais jūras ūdens un virves iegriezušas dziļas, sāpīgas, grūti dzīstošas vātis, sālsezeros droši vien līdzīgas rievas bija arī to vīru kājām un rokām; tad galvā atplaiksnī Bībeles stāstiņi no Vecās Derības par sālsstabiem (baseinos iegūto sāli žāvēja maisos, kur tie pārtapa par stabiem cilvēka augumā, tos sasietus pa divi uzkrāva kamieļu mugurās, un karavānas šo dārgo produktu aizveda pasaulē), par ziņkārīgo Lata sievu, kuru Dievs sodīja par nepaklausību un pārvērta sālsstabā… Cenšos iztēloties, cik plašu soli spērusi tehnika pēdējā gadsimtā – no vīra ar lāpstu līdz jaudīgam smēlējkausam. Bet Anita jau stāsta tālāk – par aitām, kas meklē zaļas zāles kumšķīšus (aptuveni 1 kumšķis uz kvadrātmetra)…

Papildināja Felikss

2.oktobris – 12.diena

Pēc paaukstas nakts un lielas rīta rosības plkst.7:10 esam autobusā un laižam, lai kāptu Triglavā. Mūs pavada divkārša krāšņa varavīksne. Par to varēs turpināt priecāties mūsu Rudīte un Andrejs. Nekā nebija, izrādās ar Jāni. Pēc īsa pārbrauciena priecājamies par pēkšņo, krāšņo rudeni – koki ir uzvilkuši savus rudens tērpus. Kalni jau parāda savas sniega cepures.
1.kontroles laiks būs 13:00,
2.kontroles laiks būs 17:00.

Katrs ejam iekarot augstāko kalnu. Un pēc zināmiem laikiem esam katrs “savā Triglavā”. Pa vidam satiekamies, sasaucamies un arī izšķiramies. Atpakaļceļā no sasniegtās sniega mēles redzam no kalna kužinām Rutu ar Jāni. Pēdējo ceļa posmu veicu ar Singu un Ievu. Esam 12:00 autobusā, siltumā, pie foršas mūzikas, gaidīsim pārējos ceļotājus.
Sarmīte ir atgriezusies un ir veikusi 1700 m augstumu. Ir atgriezusies arī ceļotāju grupiņa ar Anitu priekšgalā ar sēņu guvumu. Aija – saimnieciskā (ir vienmēr redzama gatavojot un palīdzot) metas tās ātri tīrīt. Viņai pievienojas Ruta. Forši, ja ņem vērā, ka virtuves diena ir mūsu kompānijai, tai skaitā arī mana. Bet izrādās, šajā pamitrajā dienā ir vieglāk būt “rakstniecei”. Sēnes ir notīrītas pilnīgai lietošanai, vēl pamērcēsies. Krimildes.
Plkst. 14:00 ir nonākusi grupiņa, kura aizgāja pa labi uz Luknjas pāreju.
Intervija: Ruta + Aija (sēņu vecenes) ies uz miskasti meklēt mazo melno sēņu
nazīti. Bet esot jānogaida, lai aizbrauc vietējie voldemāri – lūriķi.
Maija un Felikss atgriezušies plkst.14:08 no Luknjas (1758 m), arī vēl citi.
Ir palikušas 30 minūtes līdz 2.kontroles laikam. Ir nomizoti sīpoli, kartupeļi, izvārītas sēnes. Kur mūsu “alpīnisti?” Bet vēl ir laiks. Balsojums, un visi saka, ka 17:00 atpakaļ viņi nebūs.
17:40 visi ir lejā. Uzkāpuši līdz Triglava mājiņai 2515 m.
Laimonis: “Tur augšā bija elles aukstums.” Bijis lietus, vējš, sniegs.
Paldies Dievam, visi ir sveiki un veseli. Braucam lejā gatavot vakariņas.
Ivetas stāstījums: augšā ir bijusi grezna kafejnīca, kur bijis viss – arī televizors
un Vitauts kaut ko esot uzsaucis un norēķinājies, iedomājieties ar ko?,- ar
karti.
Izrādās, ka Aija I. ir uzkāpusi līdz Tirlavai. Tātad mums ir jauns “īpašums”.
Visu labāko nākošam dienasgrāmatas rakstītājam.

Ruta O.

P.S. Mājiņā pabija: Ainis, Andris, Gunta, Inese, Inta, Iveta, Laimonis, Valdis, Valentīna, Viktors, Vitauts.

3.oktobris – 13.diena

Visu nakti virs teltīm spēlēja “lietus mūzika”. Piecēlāmies modri un jautri, jo brauksim uz mājas pusi. Kaut gan sirdij žēl ir skaisto kalnu panorāmas, sniegotā Triglava galotnes un dārdošās kalnu upes skaņas, tomēr jābrauc prom.
Aijas komanda brokastis pasniedz lapenē. Kā parasti dzīves vieta ātri sakopta un sākam braukt Austrijas virzienā. Sākas tuneļi. Tā pirmais tunelis starp Slovēniju un Austriju bija 8 km 800 m.
Gādīgā Anita visiem izdala Austrijas kartes un pārstāsta ceļu. Katram pārjautā, kā nakšņojis piemirkušā teltī. Protams, atbildes: “labi”, jo mēs taču bijām tūristi ar teltīm un mugursomām…
Liegi skan tiroliešu kalnu dziesmas, bet aiz loga sijā lietus un ir milzīga migla. Braucam gar 17 km garo un 3 km plato Verterezeres ezeru. Gleznaini skati, spēj tikai savā atmiņā fotografēt!
Autobuss aizvizina uz Ferlaha aizu. Gājām 2 stundas gar krācošo kalnu upi un esam iekļauti klintīs līdz debesīm. Lija, tāpēc visi gājām “skafandros”. Aiza iespaidīga.
Laimonis un Anita paziņo, ka šovakar uzsauc vakariņas Mikulovas krodziņā. Atskan sajūsmas saucieni!!! Bet tagad sākās pusdienas autostrādes malā. Visi strādā aktīvi, jo Ilzes dežūra – viņa vienmēr visiem palīdzēja. Protams, mums jāprotas…
Izcili garšīga svaigu dārzeņu zupa un žāvēto augļu ķīselis.
Pēcāk steidzam uz Vīni. Ceļš ļoti gleznains, 24 tuneļi mijas ar kalnu ainavām. Krēslā esam Vīnē un neveiksmīgi – veikali slēgti 19:00. Anita tomēr atrod veikalu “Bille”, kur milzīgā ātrumā Latvijas tūristi samet visu grozos, lai būtu suvenīri mājiniekiem.
Ir jau pamatīga tumsa, kad iebraucam Mikulovā, 20:10. Ātri saņemam istabiņu atslēgas un ejam uz svētku vakariņām. Viesnīca saucas “Ruze” (latviski “Roze”). Mūs sagaida patīkams krodziņš. Mēs, protams, suminām mūsu gidus Anitu un Laimoni, kā arī abus šoferus. Dziedam, ēdam, kā jau to dara latvieši.
Paldies par jauko vakaru! Paldies par ceļojumu sakām mūsu vadoņiem un dodamies uz “Ruze”, lai gulētu gultiņās.
Rudīte un Andrejs
no Valmieras

4.oktobris – 14.diena

Labrīt!
Esam gājuši cauri visādām “šanām”, kuras spilgti un kolorīti aprakstītas ceļojuma aprakstā… bet gribu pieminēt, ka svarīga un nomierinoša ir arī Anitas “šana” – stāstīšana, pēc kuras autobusā iestājas klusums un miers, jo daļa aktīvo tūristu ir uzsākuši gulēšanas, snaušanas vai atpūšanās kūri.
Morāle viena – ja grib mieru un klusumu, vajag stāstus par dabu un veciem laikiem…

Papildināja Inese

Šodien Maijas diena rakstīšanai. Visu priekšpusdienu viņa man stāsta ausī: neaizmirsti aprakstīt to un neaizmirsti šito. Es to visu atzīmēju blociņā un nu cenšos aprakstīt. Maijai pašai, lūk, esot jāpalīdz dežurantiem un jāparūpējas, lai visas mantas būtu kompakti saliktas. Tā nu apraksts būs ar Maijas acīm redzētais, bet Feliksa interpretācijā.
Pēc sātīgajām vakariņām restorānā “Pie svētā Urbana” (šmorētas ribiņas, salāti, Mikulovas vīns un / vai alus) mostamies pansionātā “Roze”. Dežurantiem iekrīt brokastlaiks šīs viesnīcas ēdnīcā. Plkst. 8:00 jau visi esam lejā uz ielas un priecājamies par skaisto rītu. Galdiņi klāti zviedru galda gaumē ar siltiem cīsiņiem, desu ripuļiem, šķiņķa šķēlēm, sieru, sviestu un džemu, ko visu bagātina čehu radziņi.
8:45 precīzi pieripo autobuss. Mūsu četrinieks (Maija, Ruta, Felikss, Aldis) naktī ir paspējis dušas kabīnē izžāvēt slapjo telti. Dušās gan mazgājamais ūdens bija vēss.
Ātri salecam busiņā. Apsveicam šoferi Oskaru ar dziesmu “Lai slava tam, lai slava tam, tam mūsu Oskaram…” Ferlaha aizas tējkarotīti pasniedz blondā Irēna (varbūt kļūdos vārdā) un sniedz skaļu buču no visām tūristēm. Aiz loga pazib Mikulovas vīna rūpnīca. Dāmas skaļi apjūsmo vakardien baudīto sarkanvīnu. Braucam pa tiltu pāri garajam ezeram. Anita parāda, kur sākumā plānojusi gulēt kempingā teltīs. Mums par laimi kempings 30.septembrī slēdzis sezonu. Anita stāsta vispārīgās ziņas par Čehiju, tās novadiem Bohēmiju, Morāviju, ko apdzīvo 9 milj.čehu. Pēc valsts sadalīšanās Čehijā un Slovākijā, čehu pusei palika tikai Krkonoša kalns (1602 m), bet slovākiem Tatri. Toties čehiem ir Elbas (Labas) upes sākums. Bohēmija dabūjusi nosaukumu nevis no bohēmiska dzīvesveida (šodienas izpratnē), bet no boju ciltīm, kurus nespējis pakļaut pat Romas imperators Trajāns (tas pats Trajāns, kura karagājieni attēloti slavenās Trajāna kolonnas cilņos Romā). Tāpēc Romas ziemeļu robeža palikusi pie Bratislavas. (Maza atkāpe – kādreiz bijušām valdošām nācijām nostaļģija pēc bijušā saglabājas vēl šodien. Piemēram, kādreiz brīvā sarunā Austrijas Patentu valdes direktoram paspruka: “Kamēr vācieši bija barbari un vandaļi, mēs, austrieši, jau bijām Romas valsts pilsoņi.”). Tālāk seko Anitas stāsts par Čehu, Lehu un Rusu, kuri meklēja savām ciltīm labas ganības un kur nu katrs atrada, tur dzīvo vēl šodien. Tad nāk kārta karaļiem, kuri vadījās no gudrām tēzēm: jo labāk valstij, jo es pats diženāks; kuriem bija daudzas sievas (arvien jaunākas) un daudz bērnu, kamēr piedzima īstais troņmantnieks.
Čehi izgudrojuši putukrējumu, ko lieto vēl šodien pie gaļas.
Ceļmalās milzīgie koka ērgļi reklamē minerālūdeni. Milzīgs lielgabals rāda virzienu uz kaujas lauku pie Austerlicas (tagad Slavkovas), kas ir netālu no Brno (500 tūkst.iedzīvotāju). Tur 1805.gada 2.decembrī Napoleons izcīnīja savu spožāko uzvaru pret sabiedroto karaspēku (tai skaitā Kutuzova armiju). Kritušo bija briesmīgi daudz – 39 tūkst., tai skaitā 12 tūkst.francūžu. Tagad tur ir varens piemineklis visiem, bet vietā, kur stāvēja pakalnā pats Napoleons, ir neliels postaments.
Seko neliels Rutas iestarpinājums par čehieti Annu, kura jaunībā veda valmieriešus pastaigā gar Polijas robežu Krkonoša kalnos. Pa tām takām drīkstējuši staigāt tikai čehi un poļi. Tas tālajos padomju gados.
Tuvojamies Olomouc. Ceļmalā bijušais kara lidlauks, kura tuvumā 1968.gadā ieviesās PSRS karaspēks. Pirmo ziemu zaldātiņi pārlaida teltīs un tikai vēlāk tika pie kazarmām. Bet pilsētas ielās bērnudārza audzēkņi viņiem vēl ilgi māja ar rociņām sveicienu: “Zdravstvuj, zdravstvuj, okupant!”
Vēl nedaudz par Mikulovu (vāciski Nikolsburg). Pie nosaukuma Mikulova tā tika tikai 1918.gadā. Tā atrodas pie liela ezera un skaistiem pakalniem (200 – 250 m v.j.l.). Tagad dzīvo ap 8 tūkst.iedzīvotāju, 1938.gadā arī bija 8 tūkst.iedzīvotāju (pārsvarā vācieši). 1948.gadā ap 5200 iedzīvotājiem (vācieši visi prom). Saimniecībā galvenais ir mašīnbūve un keramika. Netālu arī nedaudz naftas ieguve. Pirmie žīdi Mikulovā rakstiski minēti 1369.gadā (Ephraym – a Jew of Nikolsbourg). Bet vēlāk žīds no Nikolsburgas Jozefs von Sonnenfelds jau bijis Marijas Terēzijas padomnieks. 1574.gadā jau bijušas 68 ģimenes, 1630.gadā – 138 žīdu mājas. 1645.gadā saskaņā ar datiem 30 gadu kara laikā šeit dzīvību zaudējuši 964 žīdu. 1672.gadā žīdu kopiena jau slēdza līgumu ar vīnogu audzētājiem par regulāra daudzuma košervīna iepirkšanu. 1793.gadā 3020 žīdu, kuriem vēlāk atvēra speciālas skolas kopā ar vāciešiem. 1930.gadā 5,6 % no visiem iedzīvotājiem bija žīdi (procents tāds pats kā treknam pienam tauku saturs). 1942.gadā pēdējo žīdu deportēja uz koncentrācijas nometni. Tāda ir Mikulovas traģika – gan žīdus galēja, gan vāciešus padzina. Morāle: cilvēki nedrīkst darīt darbus, kas atļauti Dieviem. Katra varmācība tiek atmaksāta.
11:04 braucam caur Hranice. Ceļmalā firmas Philips milzīgas ražotnes. Mūsu VEF arī bija iespēja kļūt par līdzīgu ražotni – kaut vai Samsung datoriem. To palaida garām.
Autobusā nodarbojas ar ceļojuma precizēšanu – kur nakšņojuši, kur ēduši, kur staigājuši. Uzliek disketi ar populārām dziesmiņām. Meitenes dzied līdz Lilioma dziesmiņu. Sirsnīgi dzied…
11:30 benzīntanks, kur steidzamies par EUR nopirkt čehu labumus. Trīs kārbiņas konfekšu + 1 pudele čehu vīna (2004.) maksā 10 EUR.
12:25 jau klāt čehu / poļu robeža. Šveika tipa robežsargi – gan vīrs, gan dāma. Abi formās un lieliem alus vēderiem. Skaisti. Poļu pans iziet cauri autobusam, formāli uzmetot skatienu mūsu pasēm.
13:45 benzīntankā, maliņā pie soliņiem vārās pusdienas. Makaronu zupa ar vakardienas ribiņu piedevām. Sviestmaizītes ar gaļu un sieru. Dievīgi! Labi sastrādājusies pavāru / dežurantu komanda spējīga barot gardiem ēdieniem vienmēr un visur. Paldies viņiem!
Anita lasa jociņus:
– kas ir zaļš un smaržo kā baltā krāsa? Atbilde: zaļā krāsa.
– Skaista sieviete sūdzas ārstam: “Mans vīrs ir nopietni slims.” Ārsts reaģē zibenīgi: “Tad vajag nopietni izmeklēt. Izģērbieties un parādiet, kur viņam sāp.”
Autobusa aizmugurē jautrība. Jaunieši atceras katrs kādu kuriozu un skaļi smejas. Jautrību veicina izdalītie mēriņi no “Argo”, “Runo” utt. Ruta iedod izlasīt vecu avīzi par basketbolistu Žīguru un aizkulišu spēlēm lielajā basketbolā. Arī par “tupeļu lietu” padomju basketbola vēsturē. Toreiz sportisti par “nopelnīto naudu” ārzemēs pirka apģērbus, apavus u.c. ejošas mantas, ko pārdeva paziņām par dārgāku naudu. Komandas stukačs bija padevis ziņu un uz robežas sacēlās skandāls. Rezultātā ķidāja katra komandas locekļa personīgās lietas. Šo gadījumu atceros no saviem studiju laikiem, jo basketbolists Drāke bija mūsu kursa biedrenes Ineses brālis.
Pamazām pabraucam garām Varšavai. Skatāmies filmiņu “Mūzikas skaņas”, tad mūsu pašu gājiena kadrus – gan Tatros, gan Melnkalnē Durmitorā, gan Horvātijas mīnu laukos pie Čikolas, gan balli uz kuģa, gan gājienu Ferlaha aizā, gan noslēguma vakariņas “Pie svētā Urbana”. Skatīties pašiem sevi ekrānos vienmēr izsauc īpašas izjūtas. Pamazām liekamies gulēt. Pēdējā izcilā apstāšanās fundamentāli pārbūvētā poļu pana pilī, kur iekārtots 2-zvaigžņu hotelis ar grandiozajām tualetēm pagrabstāvā.
Mūs pamodina uz Lietuvas robežas. Pans robežsargs ienāk ar savu cepurīti un ieskenē mūsu personīgos datus no pasēm. Pulkstenis ir jau 00:54 Polijā / 01:54 Lietuvā.
Saldus sapņus visiem līdz Grenctālei!

Maijas uzdevumā Felikss Grunsbergs

5.oktobris – 15.diena

Pirmās 50 minūtes pagāja nemanot (visi guļ). Tad parādījās poļu – leišu robeža, kur apaļīgs onka dikti gribēja redzēt, vai visiem ir bilžu albūmiņi. Apskati veica 15 minūšu laikā. Braucam tālāk, bet pulkstenis jau rāda nevis piecas pāri vieniem, bet piecas minūtes pāri diviem. Tas, protams, nav liels šķērslis turpināt gulēt tālāk.
5:40 atkal tiekam pamodināti, šoreiz jau pie Latvijas robežas. Šķērsojam to bez problēmām, izskatās, ka Latvijā nekas nav mainījies, kā bija izrakāti ceļi, tā arī palika, tas gan dažiem iztraucē miegu. Visiem par lielu prieku tiek izdalītas dāvanas un ceļojums pamazām iet uz beigām.

Viktors – Rīga

Pielikums

Ceļojuma garums no Valmieras, pa Latviju, caur Lietuvu,
Poliju, tad Slovākiju, Ungāriju, Serbiju, Melnkalni, Horvātiju, Bosniju
(12 km), atkal Horvātiju, Slovēniju, Austriju, Čehiju, atkal Poliju,
Lietuvu, Latviju, līdz Valmierai – 5817 km.
Pielikums

Pārtika

Nr.p.k. Nosaukums Vienam cilvēkam dienā, gramos Vienam cilvēkam 14 dienās, gramos
1. Rupjmaize 120 1680
2. Makaroni 30 420
3. Manna 10 140
4. Rīsi 20 280
5. Griķi 20 280
6. Zirņi (burkās) 40 560
7. Pupiņas (burkās) 20 280
8. Sausās zupas 5 70
9. Buljoni 5 70
10. Gaļas konservi 20 280
11. Cieti žāvēta desa 40 560
12. Speķis 10 140
13. Aknu pastēte 5 70
14. Piena pulveris 7 98
15. Siers (Holandes, Valmieras) 45 630
16. Margarīns 10 140
17. Kondensētais piens 15 210
18. Sausie augļi 7 98
19. Rozīnes 7 98
20. Ciete 2 28
21. Sāls 5 70
22. Pipari (melnie) 0,4 5,6
23. Citronskābe 1 14
24. Malta kafija 12 168
25. Šķīstošā kafija 1 14
26. Tēja (melna) 2 28
27. Sīpoli 10 140
28. Ķiploki 1 14
29. Gurķi 23 322
30. Tomāti 40 560
31. Kāposti 40 560
32. Kartupeļi 90 1260
33. Ketčups 12 168
34. Majonēze 12 168
35. Eļļa salātiem 7 98
36. Zivju konservi 10 140
37. Sausiņi 15 210
38. Vegeta 2 28
39. Cukurs 30 420
40. Auzu putraimi 12 168
41. Kartupeļu pārslas 15 210
42. Cepumi 10 140
43. Konfektes (ledenes) 3 42
44. Šokolāde 1 14
45. Ievārījums 20 280
46. Sacepta gaļa 30 420
47. Alkohols 50 700
KOPĀ 846,4 11849,60

… un kur tad vēl līdzpaņemtie saldumiņi un gardumiņi …

Kopā mums līdz bija aptuveni 0,5 t pārtikas.


Alsungā nosaka labākos

Ceturtdien Alsungas deputāti vēra vaļā balsojuma urnas, lai desmit labākos darba darītājus izvirzītu apbalvošanai Latvijas Republikas proklamēšanas pasākumos pagastā un vienu – rajonā.

Pēc iedzīvotāju un darba kolektīvu vērtējuma par čaklākajiem atzīti: veikala vadītāja Maira Pekste, bērnunama un pirmsskolas izglītības iestādes darbiniece Jurate Jonele, pastniece Silvija Zīverte, skolotāja Laila Puķīte, Jaunstuču saimniece Silvija Tetere, sporta metodiķis Ingus Pētersons, 12. ceļu rajona darbinieks Bruno Manfelds, ugunsdzēsējs Vitālijs Zagorskis, deputāti Grigorijs Rozentāls, Andris Kaminskis un Juris Šteinbergs (viņš apbalvojumu saņems rajona pasākumā).

Līdz novembrim vēl netiks apstiprināts projekts saistošajiem noteikumiem par administratīvo atbildību. Sēdē piedalījās iecirkņa inspektors Valdis Remerts un Ventspils apsardzes firmas Evor pārstāvji. Deputāti uzklausījuši ventspilnieku piedāvājumu drošības uzlabošanai.

Uzņēmums Evor gatavs izvietot videokameras tajās vietās, kuras vakaros iecienījušas šaubīgas kompānijas, piedāvājot, lai deputāti pirms līguma slēgšanas dažus mēnešus viņu darbu pārbauda.

Inguna Spuleniece

2006. gada 20. oktobris.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif

Saulkrasti un Salacgrīva

….Tā, dzestrā 2006.gada 28.janvāra rītā iesākās otrais, nu jau par tradicionālo kļuvušais WW izbraukums, kuru pašaizliedzīgi noorganizējusi grupas vadītāja un aktīviste Marika.

Pirmais ceļojuma mērķis ir Blatā kāpa Pabažos Saulkrastos. Baltā kāpa ir viena no skaistākajām jūrmalas kāpām Latvijā ar ne mazāk lielisku skatu uz Vidzemes piekrasti. Šim nolūkam iekārtota arī īpaša skatu un atpūtas vieta. No Baltās kāpas gar jūras piekrasti izveidota 3.6 km gara pastaigu taka “Saulrieta taka”.

Baltā kāpa atrodas pie Inčupes ietekas jūrā. Smilšakmens iezis, kas veidojies pirms 405 – 350 miljoniem gadu. Te ir uzņemtas arī jau par kino klasiku kļuvušās Rīgas Kinostudijas filmas: „Kā gulbji balti padebeši iet” un „Nauris”.

Saulrieta taka. Ja mēs izstaigātu šo taku vasarā, tad mūs sagaidītu Saulkrastu jūrmalai raksturīgā ainava – plaša, smilšaina pludmale un priekškāpas, Pēterupe ar Saules tiltiņu un dižpriedes kāpu mežā.

Rūpējoties par Baltās kāpas un kāpu meža saglabāšanu, Saulkrastu mežniecība un Vides aizsardzības kluba Saulkrastu nodaļa izstrādāja takas projektu. Takas veidošanu 2001. gadā aizsāka Valsts meža dienesta Rīgas rajona mežniecību darbinieki ar simbolisku takas vārtu uzcelšanu pie Saules tiltiņa. Turpinājās takas labiekārtošana, ir izveidots mācību laukums un atpūtas vietas. Pašlaik, piedaloties Saulkrastu pilsētas domei, projekta “Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā” ietvaros izveidots takas posms gar Pēterupi (800 m). Turpmāk plānots to savienot ar takas posmu pie Baltās kāpas un izveidot taku 3,6 km garumā.

Ja jau iesāku stāstīt par Balto kāpu un tur esošo pludmali, tad pastāstu vērta ir arī Saulkrastu pludmale un tai pieguļošās kāpas un meži. Saulkrastu pludmale ir sausa, smilšaina un atpūtai ļoti piemērota. Pludmale ir vēju pārpūsta un viļņu pārskalota, te uzkrājas jūras pienestās smiltis un atrodamas dažādas “jūras veltes” – jūrā un upēs dzīvojošo gliemju čaulas, zaļaļģu pavedieni un brūnaļģu čemuri, jūras noslīpēti un izskaloti akmentiņi, zari, saknes, kur mājvietu atraduši dažādi kukaiņi.

Kāpas veidojas, vēja pārpūstajām smiltīm sastopot kādu šķērsli – izcilni vai augu. Uzkrājas smilšu kaudzītes, kas apvienojoties veido kāpu aizmetņus – embrionālās kāpas. Šo kāpu raksturīgākais augs ir biezlapainā sālsvirza, sastopama arī jūrmalas šķēpene, kālija sālszāle un citi augi, kas spēj augt iesāļajā un nabadzīgajā augsnē.

Smiltīm uzkrājoties un nostiprinoties augājam, turpmākajos gados veidojas priekškāpas. Šeit smiltis vēl turpina ceļot, taču kāpas nostiprina izturīgās graudzāles – smiltāja kāpukviesis, smiltāja kāpuniedre, smilts auzene. Sastopama arī jūrmalas dedestiņa, lauka vībotne un citas lakstaugu sugas, kā arī krūmi – parasti dažādi kārkli. Skaista priekškāpa izveidojusies starp Pēterupi un pludmali.

Pludmale un priekškāpas aizsargā jūras pamatkrastu pret noskalošanos vētru laikā.

Priekškāpu aizsegā – vietās, kur vairs nenotiek smilšu pārpūšana veidojas pelēkās kāpas. Augājs ir skrajš, to veido ķērpji, sūnas un zemi daudzgadīgie lakstaugi, tāpēc pelēkās kāpas ir sevišķi jutīgas pret izbradāšanu.

Kāpu mežs jeb mežainas jūrmalas kāpas veidojas, aizaugot pelēkajām kāpām. Koku stāvu šeit veido parastā priede.

Saulkrastu pilsētas teritorijā kāpās ir izcili veci priežu meži. No takas redzamās dižākās priedes ir 176 – 196 gadus vecas. Tās izceļas gan ar savu stumbra apkārtmēru, resnajiem zariem, mūža garumā iegūtajām rētām, gan arī raksturīgo “krokodilmizu” – koka biezā miza veido rombus, kas atgādina rāpuļa zvīņas. Saulkrastu sākumskolas skolēni kāpās posmā no Inčupes līdz Aģes grīvai ir saskaitījuši 21 priedi, kas sasniedz un pārsniedz Latvijas dižpriedes apkārtmēru, vēl daudzām priedēm nedaudz pietrūkst līdz dižpriedes apmēriem. Saules apspīdētās vecās priedes par savām mājām atzinušas retas kukaiņu sugas, piemēram, dzērājvabole jeb priežu sveķotājkoksngrauzis. Kāpu mežos sastopamas arī retas un aizsargājamas augu sugas – pļavas silpurene, čemuru palēks, smiltāju neļķe. Sevišķi vērtīgi, Latvijā reti sastopami un aizsargājami ir vecie kāpu meži.

Embrionālās kāpas, priekškāpas, pelēkās kāpas un mežainās jūrmalas kāpas ir Eiropas Savienības aizsargājamais biotops. Pelēkās kāpas aizsargā arī Latvijas likumdošana.

Saulkrastu piekraste ir viena no iecienītākajām un apmeklētākajām Latvijā, taču līdz ar to kāpu meži un kāpas pakļautas vislielākajai slodzei. Neorganizēta atpūtnieku plūsma šīs dabas un ainaviskās vērtības var pilnībā sabojāt. Saudzēsim kāpas un kāpu mežus un iesim pa ierīkotajām takām!

Nozīmīgas ir jūrā ietekošo mazo upju – Pēterupes, Aģes, Ķīšupes, un Inčupes grīvas un lejteces. Upītes un to ielejas rada daudzveidību gan augu un dzīvnieku valstī, gan pierastajā jūrmalas ainavā.

Saulkrasti savu nosaukumu ieguva 1935. gadā, kad tika apvienoti vairāki ciematiņi (Pēterupe un Neibāde, vēlāk arī Pabaži). Pie Inčupes ietekas jūrā divas Krievijas ķeizarienes Katrīnas II piemiņas liepas, stādītas 1764. gadā. Turpat Baltā kāpa, no tās līdz Pēterupes tiltam pa kāpām vijas Meža taka. No šosejas nevar nepamanīt J. Serjogina veidoto Saulkrastu Velosipēdu muzeju, bet uz sabiedrisko Vēstures muzeju Skolas ielā 19 (blakus mājai, ko rakstnieks Reinis Kaudzīte nopirka 1917. gadā) jābrauc speciāli. Pēterupes luterāņu baznīca celta 1856. gadā, apgleznotās durvis uz kanceli ved tieši no sakristejas. Saulkrastu katoļu baznīca (1998) ir neparasta būve — ap dzelzs rāmi no abām pusēm putuplasts. Netālu – Alfrēda Kalniņa ielā 10 — bijusī Bīriņu muižas īpašnieka medību pils Forstei (Mežmuiža), kurā komponists 1937. gadā strādājis pie operas «Baņuta» partitūras.

Ķīšupes krastos pirmās vasarnīcas uzceltas jau 1823. gadā, toties Zvejniekciema vecākā māja ir Priedītes (1901). Arhitekte Marta Staņa (Dailes teātra ēkas autore) projektējusi gan Zvejniekciema kultūras namu (1957), gan vidusskolu (1964), kuras ēkas vienstāva un divstāvu daļas redzamas jau no šosejas pirms Aģes upes tilta. Upes krastos 1951. gadā notika pirmie republikas Zvejnieku svētki.

Tālāk mūsu brauciena maršruts ved uz Minhauzena muzeju, kas savas durvis vēra pēc atjaunošanas 2005. gada jūnija sākumā Liepupes pagasta.

Jaunās mājvietas pirmajā stāvā apmeties pats Minhauzens un viņa kundze Jakobīne, savukārt muzeja otrajā stāvā izkārtota Latvijas vaska figūru vēsturisko personu kolekcija. Atjaunotajā muzeja teritorijā ierīkoti Minhauzena pīļu dīķis, tapusi Minhauzena taka, kas ved līdz pat jūrai, no brikšņiem attīrīti Minhauzena dižozoli.

Muzejs turpmāk atradīsies Duntes muižas kungu mājā – vietā, kur barons Minhauzens pavadījis savas dzīves laimīgākos gadus.

Slavenā dēku stāstnieka muzejs ir viens no diviem brīvkunga fon Minhauzena muzejiem pasaulē, jo otrs atrodas Vācijā, Bodenverderā. Pirms četriem gadiem muzeja toreizējā atrašanās vietā Minhauzena krogā Duntē izcēlās ugunsgrēks, kurā ēka izdega. Pagājušā gada maijā pasaules lielākā meļa un fantazētāja Minhauzena muzejs atdzima, par savu pagaidu mājvietu rodot Limbažu rajona Liepupes pagasta māju. Ekspozīcijā iekļauta arī bijušā Latvijas Vaska figūru muzeja izstāde Izcilas personības Latvijas vēsturē.

Nedaudz par Minhauzenu jeb īstajā vārda Hieronīms Kārlis Fridrihs fon Minhauzens (1720–1797).

H.K.F.Minhauzens divpadsmit gadus pavadījis Krievijā – sākumā kā prinča Antona Ulriha pāžs, vēlāk – kā kornets, tad – poručiks kirasieru pulkā. Laikam jau tur viņš guva pietiekoši daudz eksotiskas pieredzes, jo, atgriezies Vācijā, sāka priecēt draugus un paziņas ar fantastiskiem dēku stāstiem.

Barons nepierakstīja nevienu pašu dēku un pat nenojauta, ka kļūs par pasaulslavenu meli. 18.gs. 80.gados sāka iznākt grāmatas, kurās bija apkopoti no barona dzirdētie, tautā izplatījušies stāsti. Stāstus apkopoja pazīstamie literāti R.E.Raspe un H.A.Birgers. Minhauzens vairākus gadus pavadīja Latvijas teritorijā un apprecējās ar Duntes barona meitu.

Muižnieku Minhauzenu dzimta ir pazīstama jau kopš 12.gs., daudzi tās pārstāvji bija oficieri un ministri vācu hercogistēs un kņazistēs. Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens dzimis 1720.gada 11.maijā Bodenverderā – pilsētā Vācijas rietumos. Pēc četriem gadiem nomira viņa tēvs, apakšpulkvedis Oto fon Minhauzens. Atraitnes gādībā palika astoņi bērni (Hieronīms Kārlis bija piektais bērns ģimenē). Sekojot tēva pēdām, zēns tika nozīmēts par pāžu Braunšveigu-Volfenbutelu hercoga galmā, taču pirms tam viņu nosūtīja uz Bernas pili – vienu no hercoga rezidencēm – , kur apmācīja dažādās zinībās un galantās manierēs. 1735.gadā viņš kļuva par pāžu hercoga Ferdinanda Albrehta II svītā.

1737.gada rudenī Braunšveigu-Volfenbutelu hercogs Kārlis saņēma vēstuli no Pēterburgas – no sava jaunākā brāļa prinča Antona Ulriha, ar lūgumu piemeklēt viņam divus pāžus. Jau no 1733.gada princis dzīvoja Krievijā, jo bija paredzēts, ka viņš apprecēs princesi Annu Leopoldovnu – Krievijas imperatores Annas Ivanovnas vienīgo brāļa meitu. Taču abām dzimtām tik svarīgās precības tika atliktas uz nenoteiktu laiku. Antons Ulrihs bija iestājies Krievijas karadienestā un 1737.gada vasarā piedalījās turku cietokšņa Očakova ieņemšanā. Princis ar svītu bija pašā cīņas peklē, tika nogalināts viņa zirgs, ievainots adjutants un no ievainojumiem mira abi viņa pāži. Tā kā 1738.gadā bija paredzēts jauns karagājiens, Antonam Ulriham bija nepieciešami jauni pāži.

Taču nebija viegli atrast gribētājus braukt uz mazpazīstamo valsti Krieviju un karot pret turkiem. Galu galā 1738.gadā februārī uz turieni devās divi brīvprātīgi pieteikušies jaunieši – fon Hoims un fon Minhauzens. Pavisam drīz princis ar svītu atkal devās uz Ukrainu. Feldmaršala Miniha virsvadībā armija ar simt tūkstošiem kareivju devās pāri pretinieka izdedzinātajām stepēm. Antons Ulrihs komandēja vienību no trim pulkiem. Gājiens bija ārkārtīgi sarežģīts – nācās forsēt neskaitāmās Dņestras pietekas. 14.augustā pie Biločas upes viņiem nācās atraidīt turku kavalērijas uzbrukumu. Uzbrucēji tika sagaidīti ar spēcīgu šauteņu uguni, un, pēc Miniha vārdiem, tika izkliedēti kā salmi vējā. Taču gājiena galvenais mērķis – Benderas cietoksnis – tā arī palika neaizsniegts. Turku artilērija neļāva krievu armijai tikt pāri Dņestrai. Tuvojās rudens, bija sākušās slimības, zirgi mira no bada. Armija devās atpakaļ uz ziemeļiem, Antons Ulrihs ar svītu atgriezās Pēterburgā.

Nākošajā gadā princis karagājienos nepiedalījās. 14.jūlijā beidzot tika svinētas viņa kāzas ar Melkenburgas princesi Annu Leopoldovnu. Svinības bija ārkārtīgi vērienīgas un vesela nedēļa aizritēja dažādās viesībās un ballēs.

1739.gada decembrī Minhauzens atstāja Antona Ulriha svītu un iestājās armijā – netālu no Rīgas dislocētajā kirasieru Braunšveigas pulkā, kas skaitījās prinča padotībā, taču Antons Ulrihs komandēšanu veica tikai nomināli. Par Minhauzena sakariem galmā liecina tas fakts, ka pulkā viņš tika ieskaitīts pēc hercogienes Bīronas lūguma (viņa bija sieva vienam no ietekmīgākajiem cilvēkiem impērijā). Stājoties dienestā, Minhauzens saņēma no prinča dāvanas: divus zirgus, sedlus, pistoles un iejūgu ar visiem piederumiem.

Nepagāja ne gads, kad Krievijā notika monarhu maiņa. Oktobrī pēkšņi nomira Anna Ivanovna. Pirms nāves viņa novēlēja troni divus mēnešus vecajam Annas Leopoldovnas un Antona Ulriha dēlam Ivanam III, par reģentu tika nozīmēts grāfs Bīrons. Taču pēc trim nedēļām notika apvērsums: Bīrons tika apcietināts un Anna Leopoldovna pasludināja sevi par valdnieci. Antons Ulrihs saņēma generalisimusa pakāpi. Minhauzens aizsūtīja princim apsveikumu sakarā ar šo notikumu. Vēstulē, kuru viņš nosūtīja divas nedēļas pēc apvērsuma, viņš lūdza atvainot savu dabisko kautrīgumu, kas neļāva viņam sveikt princi nekavējoties… Pēc trim dienām ar pavēli no “augšas” Minhauzens tika paaugstināts par poručiku, apejot divpadsmit citus kornetus, kas cerēja uz paaugstinājumu.

Minhauzenam tiešām bija ar ko lielīties. Viņš tika nozīmēts par pulka pirmās rotas komandieri, kuru komplektēja no labākajiem oficieriem un zaldātiem, rota atradās tiešā virspavēlnieka tuvumā, tādēļ tika izmitināta Rīgā, turpretī pats pulks atradās Ventspilī. Ņemot vērā, ka rotā bija 90 cilvēku, uz Minhauzena pleciem bija lērums ikdienišķu rūpju. Viņš sekoja munīcijas stāvoklim, saņēma no ārzemēm atvestos zirgus, atskaitījās par no kritušajiem zirgiem nodīrātajām un pārdotajām ādām, deva zaldātiem atļaujas precēties, ķēra dezertierus, rūpējās par zirgu ganībām utt. Visas atskaites un citi dokumenti bija rakstīti krieviski, bet parakstīti ar “Lieutenant Münchhausen”. Ir zināms, ka arī vēlāk viņš neiemācījās rakstīt krieviski, bet runāja pietiekoši labi.

Nākamajā, 1741.gadā situācija Baltijā saasinājās, draudēja karš ar Zviedriju. Karadarbība sākās augustā un noritēja Somijas dienvidos. Rudenī tā gandrīz izbeidzās un Braunšveigu pulks tika pārvests uz Pēterburgu, lai piedalītos pavasarī plānotajā gājienā pret zviedriem. Saskaņā ar kara kolēģijas dokumentiem, Minhauzens ar nelielu grupu palika Rīgā un gājienā nepiedalījās.

Decembrī varu Krievijā sagrāba Pētera I meita Elizabete Petrovna. Braunšveigu saime tika apcietināta, daļa no piederīgajiem izraidīta no Krievijas, daļa daudzus gadus pavadīja cietumos. Ja Minhauzens būtu palicis prinča galmā, viņa liktenis, iespējams, būtu ne tik veiksmīgs. Kirasieru pulks tika pārdēvēts, turklāt imperatore paziņoja, ka tiek anulētas visas Braunšveigu piešķirtās dienesta pakāpes, taču, sapratusi, ka tas var izraisīt pārāk lielu neapmierinātību armijā, šo lēmumu atcēla. Tādējādi Minhauzens ne tikai palika armijā, bet arī saglabāja poručika pakāpi.

1744.gada sākumā notika ievērojama epizode Minhauzena dienesta dzīvē – cauri Rīgai brauca princese Anhalte-Cerbstka, nākamā imperatore Katrīna II. Minhauzens komandēja goda sardzi pie mājas, kurā princese bija apmetusies. Kad princese ar svītu devās tālāk, Minhauzens bija viens no pavadošajiem jātnieku ierindā.

1744.gada 2.februārī Minhauzens apprecēja Duntes saimnieka tiesneša meitu Jakobīni fon Duntenu. Tālākā militārā karjera viņam neveicās. Kara nebija un dabūt paaugstinājumu neizdevās. Beidzot 1750.gadā Minhauzens lūdza atvaļinājumu uz gadu, lai nokārtotu īpašuma lietas dzimtenē, un kopā ar sievu devās uz Vāciju. Vairākas reizes viņš lūdza pagarināt atvaļinājumu, līdz beidzot 1753.gadā tika no pulka atskaitīts. Minhauzens šurp vairs neatgriezās.

Dzīvodams dzimtajā Bodenverdenē vidēju turīga muižnieka dzīvi, viņš izklaidējās ar medībām un retiem braucieniem uz kaimiņu pilsētām. Te arī sākās barona Minhauzena dēku stāsti, kas vēlāk kļuva pazīstami visā pasaulē. Parasti viņš stāstīja savus izdomājumus draugu pulkā, taču nekautrējās arī no plašākas auditorijas – Getingenas iedzīvotāji ar nepacietību gaidīja kārtējo reizi, kad barons atbrauks un viesnīciņas “Prūsijas karalis” restorāniņā stāstīs neparastos piedzīvojumus. Tur satrauktajiem klausītājiem arī tika pavēstīts, kā viņš lidojis uz lielgabala lodes, jājis uz puses no zirga, ar vienu šāvienu sašāvis irbju baru utt. Minhauzena stāstnieka slava auga, taču viņš pats nekad nevienu no sižetiem nepierakstīja. Un tā viņa dzīve būtu mierīgi ritējusi uz vecumdienu pusi, taču tad viņu gaidīja piedzīvojumi, kas bija jestrāki par lidojumu uz lodes…

Sākumā viņa stāsti izplatījās pa Lejas Saksiju – dzirdējušie tos pārstāstīja citiem. Un parasti visi klausītāji bija ieinteresēti un sasmīdināti. Drīzumā Vācijā sāka iznākt jautro nejēdzīgo stāstu krājumi, kurus stāstījis kāds “M-h-z-n-s”, bet 1785.gada beigās barona pilns uzvārds parādījās Londonā iznākušās grāmatiņas titullapā. Jau nākamajā gadā grāmata tika atkārtoti izdota četras reizes! Pirmos krājumus Anglijā izdeva R.E.Raspe, kurš, iespējams, pats bija bijis barona kompānijā un dzirdējis stāstus. Vēlāk tos pārstrādāja un izdeva cits pazīstams literāts – H.A.Birgers. Abi šie vārdi – vai nu kopā, vai atsevišķi – jau divus gadsimtus rotā visas grāmatas par Minhauzena piedzīvojumiem. Grāmatas nekavējoties tika pārtulkotas un izdotas visā Eiropā. …Minhauzens šo negaidīto popularitāti uztvēra kā aizvainojošu apsmieklu, saskatīja tajā savas godīgās reputācijas aptraipīšanu, pat taisījās sūdzēt tiesā, taču izmainīt vairs neko nevarēja. Starp citu, vācieši viņa vārdam joprojām pievieno epitetu “melis”.

Ar šīm nebūšanām izrādījās vēl par maz. Apraudājis kvēli mīļoto sievu, kas nomira 1790.gadā, Minhauzens iedrošinājās apprecēties ar 17 gadus jauno Bernardīni fon Brunu. Kāzu nakti 73-gadīgajam vecītim nācās pavadīt vienam – jaunlaulātā izklaidējās ar ciemiņiem… Pēc pusotra gada Bernardīne dzemdēja bērnu no tuvējās pilsētas skrīvera. Barons atteicās atzīt bērnu par savējo un iesniedza prasību par šķiršanos. Notikums visiem beidzās bēdīgi– Minhauzens iekūlās parādos, apmaksādams akušieres pakalpojumus, tiesas procesu un alimentus; bērns nomira, bet Bernardīne, glābdamās no skandāla, aizmuka uz ārzemēm.

Vientuļais un nelaimīgais barons fon Minhauzens nomira 1797.gada 22.februārī 77 gadu vecumā. Viņa parādus izmaksāja tika viņa mantinieku otrā paaudze – brāļu bērnu bērni. Divas dienas pirms viņa nāves sieviete, kas viņu kopa, pamanīja, ka baronam trūkst divu kājas pirkstu (viņš tos bija nosaldējis Krievijā). Minhauzens atbildēja, ka tos viņam medību laikā nokodis polārlācis.

Pēc muzeja eksponātu aplūkošanas un foto sesijas ar vaskā atlietajām slavenībām, ceļš veda uz turpat 2005.gada septembrī Duntes muižas teritorijā oficiāli atklāto Minhauzena meža taku – garāko apses koka laipu taku Eiropā.

Minhauzena takas staigātāji var skatīt dabīgu mežu visā tā krāšņu visos dabaslaikos. Tā, ar pietāti pret dabu – paretam meža takas ceļā novietoti Andreja Petuhova firmas MMT I meistaru veidoti meža zvēri – briedis, krokodils vai puszirgs, kas sasaucas ar Minhauzena stāstiem, arī šūpoles un vietām soliņi – (kopā 32 pieturas vietas) – veidota šī meža taka. Kopumā tā ir 5,3 kilometrus gara un ved līdz jūrai un atpakaļ, un rimtai takas iziešanai jāplāno vismaz pāris stundu. Saprotot, ka būs arī steidzīgāki takas apmeklētāji, tapis mazais, pāris kilometru garais loks. „Minhauzena pasaules” īpašnieki paredzējuši nākotnē mežā izveidot arī speciālas, tūristiem domātas atpūtas vietas ar iespēju pagatavot sev azaidu un ieturēt mazus piknikus.

Pēc atraktīvās pastaigas pa Minhauzena taku, mūsu ceļš ved uz kaimiņu māju turpat pāri lielceļam, t.i., uz Radošo darbnīcu "Cepļi".

Podnieku radošās darbnīcas CEPĻI meistari izmanto tradicionālo trauku darināšanas un apdedzināšanas tehnoloģiju. Darbi tiek veidoti no vietējiem Latvijas māliem uz podnieka ripas un apdedzināti atklātas uguns ceplī.

Darbnīcas saimniece ir podniece Ingrīda Žagata, kura ieguvusi profesionālo izglību Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskolā, kā arī apguvusi amata prasmi pie labākajiem šī amata meistariem. Kopš 1985. gada patstāvīgi strādā un piedalās izstādēs, radošajās nometnēs un keramiķu simpozijos.

Apmeklējot Radošo darbnīcu "Cepļi", Jūs gūsiet izglītojošu informāciju par podniecības tradīcijām Latvijā; būs iespēja pašiem pamēģināt māla paklausību, bet, sazinoties ar meistariem, ir iespēja piedalīties trauku apdedzināšanas procesā atklātas uguns ceplī.

Radošā darbnīca "Cepļi" atrodas šosejas Rīga – Tallina (A1 vai E67) 46. km 200 m attālumā, iepretī Minhauzena muzejam. Tālrunis: + 3719234867.

Salaca viena no krāšņākajām Latvijas upēm, tā ietek Baltijas jūrā un dod vārdu Salacgrīvai – pievilcīgai zvejnieku mazpilsētai. Pirmā zināmā cilvēku apmetne šeit ir bijusi jau pirms vairāk nekā 1 500 gadiem un arī šodienas Salacgrīviešiem nozīmīga ir zvejošana un ar to saistītās tradīcijas.

Nēģu murdu tacis ir tradicionāls un unikāls zvejas veids. Nēģi daudziem ir īpaša delikatese, taču nēģu zveja pasaulē ir maz izplatīta. Tikai Salacgrīvā mūsdienās īstai nēģu zvejai joprojām lieto murdu taci — unikālu zvejas paņēmienu ar daudzu gadsimtu vēsturi.

Pirmais Salacas nēģu tacis ir īpašas konstrukcijas laipa, kas šķērso upi vistuvāk tās ietekai jūrā – apm. 800 m. No tača upes straumē iegremdē nēģu murdus un notiek zveja.

Taci būvē pēc senajām metodēm no vairākus gadus gatavinātiem egļu kokmateriāliem. Tača balstus upes gruntī iedzen ar kurķa palīdzību (īpašs 16 kg smags veseris) un šo darbību sauc iesist taci. Lai zvejnieki pa taci varētu staigāt, tā virspusē ierīko 30-40 cm platu laipu. Visas konstrukcijas stiprināšanai neizmanto naglas vai skrūves, bet gan tikai sasaites. Taci ierīko gandrīz visā upes platumā (~ 150 m) bet murdus liek tikai pusē no tā (kopā ~75 m). Katru gadu pirms sezonas sākuma zvejnieki taci ierīko no jauna.

Tača zvejai vienlaikus lieto līdz 70 murdus — gan mazos, gan lielos. Mazie murdi ir speciāli piemēroti ikdienas ielikšanai un izcelšanai, stāvot uz tača laipas. Mazos murdus ieliek vakarā un izņem rītausmā — gan ziemu, gan vasaru. Lielos murdus zvejnieki tacī ievieto un pārrauga ar laivas palīdzību tad, kad upē nav ledus.

Nēģu loms ir atkarīgs gan no zvejnieku prasmes, gan pašas dabas palīdzības. Lai būtu labs loms. protams, ir jānāk nēģim. Taču tas nebūt nav viss – ir vajadzīgs pareizais rietumu vējš, īstais ūdens līmenis un ūdens nedrīkst būt par sūru no kritušām lapām un vēl daudzi citi nosacījumi un knifiņi.

Murdos noķertos nēģus zvejnieki uz tača ievieto ķērnē – vienam cilvēkam nesamā īpašā transporta grozā jeb kastē. Ar ķērni pa tača laipu uz krastu aiznes līdz 42 kg nēģus, kur tos pārvieto kastēs – lai gaida uzpircējus.

Ir pieredzēts, ka no rīta ar ķērni zvejnieki malā iznes tonnu nēģu. Taču biežāk nozveja ir daži simti vai desmiti kilogramu, gadās arī pavisam tukši rīti.

Ar taci nēģus zvejo 6 mēnešus gadā – no augusta līdz februārim. Vasarā uz upes ir gan patīkami, gan romantiski. Taču rudenī un ziemā nēģu zveja bieži ir skarba cīņa par zvejas vietas saglabāšanu, jo stihijas nopostītu taci atjaunot varēs tikai nākošajā vasarā.

Vētras mēdz sagādāt drazu gubas, kas nāk lejā pa Salacu, aizķeras tacī un tad straume taci iznīcina kā nieku. Tāpat arī soga – ledus vižņu putra upē – vienā acumirklī var izbeigt nēģu zveju šai sezonā. Kad upe pilnīgi aizsalst, zvejniekiem nākas ne tikai rūpēties par āliņģiem, kur ievietot un izņemt murdus, bet arī rūpīgi uzmanīt, lai ledus vāks cilājoties neizceļ tača balstus un nesagrauj to.

Tā piemēram, svaigā atmiņā ir 2003. gada Ziemassvētki, kad zvejnieki nejaudāja atbrīvot taci no upes nestām drazām un ledus vižņiem un vētra izlauza un aizrāva uz jūru tača galu ar 20 murdiem. Tai reizē zvejniekiem paveicās un neviens nenokļuva ūdenī, peldoties kopā ar murdiem, salauztām tača kārtīm, ledus gabaliem un draņķu paunām. Nākošā dienā daļu zudušā izdevās izzvejot ostas teritorijā savu kilometru zemāk.

Tača zvejas neiztrūkstoša daļa ir tača būda upes krastā, kur uzglabāt murdus un noķerto lomu, sezonas laikā dzīvot pašiem zvejniekiem un par prieku ciemiņiem uz restēm uzcept kādu svaigu nēģi.

Padomju laikos tacī saimniekoja kolhozs un šeit ķertie nēģi ātri vien nokļuva uz Maskavas augsto partijas priekšnieku galdiem. Pats tacis nebija publiskas apskates objekts.

Tagad tača saimnieks Aleksandrs Rozenšteins laipni aicina ciemos katru kārotāju!

Tacī viesojas gan individuāli ceļotāji, ģimenes, draugu kompānijas un tūristu grupas no Rīgas, no visas Latvijas, kā arī kaimiņu valstīm – Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Vācijas, Polijas, Krievijas un pat no Japānas, ASV un Kanādas.

Ar unikālo zvejas paņēmienu ir iepazinušies gan Latvijas premjers I.Emsis un vides ministrs L.Vējonis, gan Latvijas un kaimiņvalstu pašvaldību amatpersonas, gan Ziemeļvidzemes biorezervāta rīkota Eiropas semināra dalībnieki un daudzi, daudzi citi.

Lai ieviestu nelielu skaidrību, tad nedaudz pastāstīšu, kas tad ir nēģis. Nēģveidīgie ir vieni no zemākajiem mugurkaulniekiem, kam ķermeņa ass skeletu veido skrimšļa horda. Tie ir ūdens iemītnieki ar čūskveidīgu, šķērsgriezumā ieapaļu, līdz 1 m garu ķermeni. Āda kaila, tajā atrodas daudz dziedzeru, kas izdala gļotas. Mīt jūrās, upēs vai ezeros, bet nārstot dodas upēs vai strautos, kur ir oļaina vai grantaina grunts. Attīstās ar pārvēršanos. Kāpuri (ņurņiki) ievērojami atšķiras no pieaugušiem nēģiem. Tie dzīvo ierakušies smiltīs vai dūņās, kur barojas ar detrītu. Pēc pārvēršanās migrējošo sugu nēģi dotas uz jūru vai ezeru. Pieaugušie īpatņi pārtiek galvenokārt no zivīm (piesūcas tām un izēd muskuļaudus un iekšējos orgānus). Drīz pēc nārsta pieaugušie nēģi nobeidzas. Latvijā konstatētas 3 sugas – upes nēģis (Lampetra fluviatilis), strauta nēģis (L. planeri) un jūrasnēģis (Petromyzon marinus). Latvijā rūpnieciska nozīme ir tikai upes nēģim.

Liepupes baznīca celta 1783.g. Liepupes draudze ir viena no visvecākajām Vidzemē, datēta jau no 13.gs. Kopš 15.gs. tās dzīvē liela loma bijusi baronu Aderkasu dzimtai. 1770.g. draudzē tika nolemts būvēt jaunu baznīcu, tās būve iesākās 1777.g., pabeigta -1783.g., bet iesvētīta – 1784.g. 4. Adventē. Liepupes baznīca citu vidū izceļas ar savu neparasto izkārtojumu: altāris ir tās vidū, kancele – virs altāra, un – līdzīgi kā Jēzus Kristus laikā – mācītājs dievkalpojumā ir draudzes ieskauts.

Baznīca ļaunprātīgi nodedzināta 1971.g. un pēc tam tā bija viena vienīga sienas mūru drupas līdz netika atjaunota 1995.gadā. Atjaunotās baznīcas koka interjeru veidojuši Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņi. Blakus atrodas vecās baznīcas drupas un mācītājmuiža. Vecajā baznīcā 1744.g. brīvkungs Minhauzens salaulājās ar Jakobīni fon Duntenu. Mācītājmuižā 18.gs. nogalē par mājskolotāju strādāja G.Merķelis, kas Liepupē gūtos iespaidus izmantojis darbā „Latvieši”.

Kā liecina ieraksts Liepupes baznīcas grāmatā, vecajā baznīcā 1744. gadā laulājies barons fon Minhauzens ar savu sievu Jakobīni. Uz veco baznīcu attiecas arī viens no Minhauzena nostāstiem. Ceļojot caur Krievijas impēriju, Minhauzenam uznācis miegs. Pirms gulētiešanas viņš piesējis zirgu pie stabiņa, kas rēgojies no dziļā sniega. Naktī sniegs nokusis, un zirgs… palicis karāties pie baznīcas krusta.


Aprakstam izmantoti materiāli no:

www.salacgriva.lv

www.abc.lv

www.vietas.lv

www.minhauzens.lv

www.minhauzenapasaule.lv

www.minhauzenunda.lv

www.latvijasdaba.lv

www.vietas.lv

www.zvans.lv

www.pmi.lv

minhauzens.elimbazi.lv

Dominikāna un Haiti

Dominikānas Republika

Galvaspilsēta: Santo Domingo

Teritorija: 48 730 km2

Iedzīvotāji: 8,3 milj.

Vietējais laiks: GMT – 3

Valūta: Dominikas peso , 1DOP= 100 sentavo. Valstī oficiāli apgrozībā ir tikai vietējā valūta. Ārzemju valūtu var apmainīt viesnīcās un bankās, kuras strādā no 8:00 līdz 15:00

Valoda: valsts valoda ir spāņu, uz robežas ar Haiti ir saglabājusies franču valodas ietekme, kalnu reģionos, kur kādreiz ir imigrējuši vergi no ASV dienvidu štatiem, sarunājas angļu valodā, piemēram San Pedro de Macoris un Samanā. Lielākā daļa Dominikānas iedzīvotāju, kuri strādā tūrisma biznesā runā angļu, vācu vai itāļu valodās.

Reliģija: 95% katoļi

Elektrība: spriegums tīklā 110 V, ir nepieciešams adapteris rozetēm.

Svētku un izejamās dienas: 1., 6., 21., 26. janvāris, 27. februāris, 15. aprīlis, 1. maijs, 16. jūlijs, 16. augusts, 24. septembris, 12., 24. oktobris, 1. novembris, 25 decembris

Veikali, darbalaiki: veikali darbadienās strādā no 9:00 līdz 12:00 un no 15:00 līdz 18:00. Izejamās dienās darbalaiks atkarīgs no veikala profila.

Klimats: mēreni tropiskais, lietus sezona ilgst no pavasara beigām līdz rudens sākumam, kad ir iespējami bieži, bet īslaicīgi nokrišņi. Pats karstākais mēnesis ir augusts. Pārējos mēnešos sauss, silts un saulains laiks. Vidējā gaisa temperatūra no janvāra līdz maijam ir ap +24°С, no jūnija līdz decembrim ap +26-27°С, izņemot augustu, kad ir +29°С. Ūdens temperatūra ziemā +26-27°С, vasarā +29-31°С. Labvēlīgākais laiks Dominikānas apmeklējumam ir periods no decembra līdz aprīlim.

Lielākās pilsētas: Santo Domingo, Santiago, La Vega San Francisco de Macoris un San Pedro de Macoris

Kādēļ jabrauc uz Dominikānas Republiku:

Dominikānas Republika aizņem pusi no Haiti salas, kura atrodas starp Kubu un Jamaiku. Tā ir paradīze zemes virsū ar 8,3 miljoniem dzīvespriecīgu iedzīvotāju, bagātu kultūrvēsturisko mantojumu, izcilām pludmalēm un pašu pilnīgāko viesnīcu struktūru Karību salās. Kad 1492. gadā Kristofers Kolumbs atklāja šo, vienu no Antiļu salām, kuru nodēvēja par Espanjolu, viņš rakstija ziņojumā Spānijas karalim: "Šī zeme ir tik lieliska, ka trūkst vārdu, lai to aprakstītu". Dominikānas pilsētas ir vienas no vecākajām Amerikas kontinentā un līdz mūsdienām ir saglabājušas savu bagāto koloniālo mantojumu. Bet, protams, pats lieliskākais šajā zemē ir tās pludmales,- salu ieskauj Atlantijas okeāns ziemeļos un Karību jūra dienvidos. Kopējais piekrastes garums ir ap 1600 km.

Pirmā diena
2006.gada 6.februāris, pirmdiena
Lidojums no Rīgas uz Berlīni

Tā, tā, tā!!!
Beidzot visi tiekamies Rīgas lidostā. Dažu seju (Edgars) redzam pirmo reizi, bet ceru, ka ne pēdējo.
Ir bargs rīts – Rīgā –15C auksts, jābrauc sildīties uz tālām zemēm.
Puiši paliek atvadīties no savām beibēm, bet mūs jau pārējos 6 gab. izģērbj Latvijas Republikas muitnieki. Ko viņi meklē tajos latviešu apģērbos???
Laiks paiet ātri un esam ieņēmuši arī zāļu devu, lai varētu doties uz lidmašīnu.
No Rīgas izlidojam ar ātro easyJet lideni un jau pirms pusdienlaika esam iekš Berlīnes. Noķeram busu, tad vilcienu un laipnā viesnīcas saimniece liek gaidīt līdz 14:00, kur 1 st. izmantojam, lai uzēstu pusdienas, tad jau arī istabas uzkoptas un var iekārtoties. 15:00 ateja uz centru. Sākumā paredzēta tikšanās ar Ilzes sola un cīņu biedreni Antru, kas brīžiem izraisa izbrīnu par latviešu viesmīlību. . . . Bet kāda gan mums daļa, mēs tik vērotāji no malas. Pēc laimīgas tikšanās nolemjam aplūkot Berlīnes ievērojamākās vietas. . . Brandenburgas vārtus, tad arī pats Reihstāgs, kas izrādās vēl atvērts apmeklētājiem un arī gaida mūs. Ceru sasildīties!!! Bet, kas tev dos. Kupolā velk visi vēji un vēl sācis ir snigt. Dodamies uz ZOO un tur jau mūs gaida laipnā Ķīnas virtuve. “Tai-Tung” saēdāmies gan cāļus, pīles, čūskas un visādus ceptus un vārītus zaļumus, tad gan vēl galā katram saldais – cepums ar jauko vēlējumu. Ko tik tie ķīnīzeri nav izdomājuši, bet ļoti jauki. Ceļš uz viesnīcu paiet ātri, bet vēl nevaram šķirties un satiekamies pie viesmīlīgās Buliņu ģimenes. Notiek “kārtīga” iepazīšanās. Tad jau arī vakars klāt un jāiet kājas pūtināt!
Vēl pirms pusnakts Māris mēģina tikt skaidrībā par laikiem A.M un P.M, kāda atšķirība, kad mainās??? Izrādās pusnaktī parādās 12 A.M. Tāda ir šī patiesība, redzēs kā būs dzīvē, jo alkohols tālajā zemē tikšot dots līdz 12 A.M, tieci nu gudrs.
Ar labu nakti!!!
Jaukus sapņus jaunā vietā!
Anita

Otrā diena
2006.gada 7.februāris, otrdiena
Lidojums no Berlīnes uz Puerto Plata

Berlīnē Rīts iesākās ar vācu modē taisītām sātīgām brokastīm viesnīcā, pēc kurām visa komanda mēģināja organizēties, lai dotos uz lidostu. Tādi daži labi kadri, kā Mārtiņš un Edgars parūpējās arī par ceļamaizi, bet vienīgi, ka tikai priekš sevis. Ceļā uz lidostu vēl joprojām bija aktuāls jautājums, vai par vienas pieturas nobraukšanu S9 vilcienā vajag pirkt biļeti? Domājām un analizējām ilgi, kamēr nokļuvām galapunktā un biļetes vairs nevajadzēja.
Lidostā uzreiz aizgājām piereģistrēties lidojumam, pirms tam izejot pārbaudes, kur mani kratīja vairākas reizes, jo somā bija ļoti aizdomīgs dators. Vispār jau likās, ka tiem lidostas apsardzes darbiniekiem vienkārši skauda un tāpēc mani “mocīja”.
Iepirkšanās prieki Tax free veikalos pagāja samērā aizraujošā gaisotnē, jo tika ieguldīti finansiālie resursi dažādu “medikamentu” iegādei. Pēc vairāku “aptieku” apmeklējumiem tika uzsākta aktīva pirmslidojuma šoka terapijas procedūra. Izskatījās, ka terapijas kursu izgāja visi brauciena dalībnieki. Pēc kāda laika jau bijām gatavi doties uz iekāpšanu, bet to aizkavēja neliela grūstīšanās un stumdīšanās uzgaidāmajā telpā. Te labi palīdzēja mani elkoņi un masa, jo samērā ātri izkaroju sev iespēju iekāpt sākuma tūrē LTU čartera kompānijas lidmašīnā Airbus A 330. Lai labāk raksturotu lidaparātu, minēšu dažus tehniskos parametrus: celtspēja 217000kg; spārnu izbīdījums 60,42 m; garums 63,69 m; augstums 17,18 m; pasažieru vietu skaits 343.
Lidmašīna gandrīz piepildīta, laikam arī fričiem ir vēlme nedaudz apsildīt saulītē savus āriešu degunus un baltos vaigus. Lidmašīna čīkstot un grabot no zemes atrāvās pulksten 10:30. Lidojums noritēja mierīgi, ēst deva pat divas reizes, bija pat aperitīvs, bet dzert savus dzērienus gan neļāva, vismaz man, lai gan aizrādīja tad, kad jau savu mazo vīna pudelīti biju laimīgi izsūcis.
Nedaudz par lidojuma statistiku, tātad lidojam ~12000 m augstumā, aiz lidmašīnas borta pārsvarā bija ~ -620C, no Berlīnes līdz Puerto Plata ~8000km, kas tika nolidoti 9 ½ stundās, laika atšķirība starp Rīgu un Puerto Plata 6 stundas. Lidmašīna pati lidinājās aptuveni ar 498,96 mph vai 803 kmh lielu ātrumu.
Lidostā nolaidāmies necerēti gludi. Pirms nolaišanās, no putna lidojuma pavērās jauks skats uz okeānu un zaļo zemi ar neciliem kalniem. Cerams, ka šis skats nepievils arī mūsu cerības.
Lidostā kontroli izgājām bez problēmām, jo tiem kam bija vīzas nevajadzēja neko ne maksāt un ne arī īpaši daudz papīru pildīt. Pie durvīm mūs sagaidīja transfēra busiņš ar pavadoni tumšā ādas krāsā un baltiem zobiem, kas izvadāja jauno atpūtnieku partiju pa vairākām viesnīcām. Mūsējā apmešanās vieta ir mazpilsētiņas Cabarete tuvumā, kas bija viena no pēdējām šajā izvadāšanas maršrutā.
Viesnīca Barcelo Punta Goleta Beach Resort no ārpuses izskatījās visnotaļ normāla, nu vismaz pirmajā mirklī, pārējo varēsim noskaidrot vēlāk, jo laika jau te pietiks, lai izbaudītu visus “All inclusive” labumus un sliktumus.
Un jā, 12:00 PM tomēr nozīmē līdz pusnaktij, tātad man bija taisnība, tikai žēl, ka ne ar vienu uz šo štelli nesalīgu. Vakarā nedaudz iemēģinājām jauno dzīves vietu un “All inclusive” priekšrocības.

Māris

Trešā diena
2006.gada 8.februāris, trešdiena
Iepazīstam Barcelo Punta GoletaBeach Resort

Netālu no Atlantijas okeāna krasta slejas mūsu viesnīca “Barcelo Punta Goleta Beach Resort”. Esam iekārtojušies un “pārlaiduši” pirmo nakti aiz tāltālām jūrām, tāltālā zemē.
Tas, ka Latvijas laika joslas starpība ar Dominikānas Republiku ir 6 stundas, izraisa diezgan neparastas sajūtas. Tu jūties izgulējies, bet aiz loga ir pilnīga tumsa un plkst. ir 3:00 naktī pēc vietējā laika.
Nobaudījuši brokastīs vietējās virtuves delikateses, dodamies tikties ar tūrfirmas pārstāvi Fransu Goleslotu (laikam dānis – ar noslieci uz sērfošanu, kam Dānija diemžēl nav piemērota).
Visapkārt mūžīgās vasaras elpa – palmas, zaļa zāle, ziedoši koki, dziedoši putni. Gaisa temperatūra varētu būt vismaz +25C (lielā mitruma dēļ liekas krietni siltāks). Ļoti patīkama sajūta februārī. Tūrfirmas pārstāvis mums gari un plaši izklāsta piedāvāto ekskursiju programmu. Pēc nelielām diskusijām esam vienojušies par sava brīvā laika pavadīšanu turpmākajā laika periodā.
Mums tiek sniegti dažādi derīgi padomi- arī par naudas iztērēšanu – kā un kur pirkt cigārus, suvenīrus un . . . meitenes (protams – vietējās). Par pēdējo pakalpojumu naudiņai (10-30$) jābūt atliktai tik, cik par šo baudkāres apmierināšanu šeit esot pieņemts maksāt. Pretējā gadījumā par to tiek samaksāts ar visu kabatas saturu.
Pirmā ekskursija paredzēta sestdien, 11.februārī – tā nu trīs dienas varam “slaistīties” pēc sirds patikas.
Dodamies uz tikšanos ar Atlantijas okeānu (pa lidmašīnas iluminatoru redzētais neskaitās). Skats varens un iespaidīgs, bet . . . kur ir baltās pludmales smiltis?! Jūtos nedaudz vīlusies (reklāmas bukletos un skatu kartēs izskatījās citādāk). Bet tas ātri aizmirstās, jo sajūtas ir vārdos neaprakstāmas. Viļņi ir spēcīgi un ūdens tālu krastā izskalojas baltu putu veidā. Pelde okeānā ir ļoti spirdzinoša, bet ir jābūt uzmanīgam, lai kaut ko nepazaudētu (domāts peldkostīmu). Ilze gandrīz veiksmīgi “šķiras” no savām mīļākajām brillēm. Labi, ka pirms peldes “uz krūts” uzņemta neliela deva vietējā kokteiļa (nezinu Banana Mama vai Banana Papa), jo savādāk kaut ko tik veikli atrast putojošajā okeānā nebūtu iespējams. Ar veiksmīgu smēlienu brilles atgriežas pie saimnieces .
Anita atļāvās pierunāties un tika pie divām (pagaidām) krāsainām bizītēm galvas apvidū. Izskatās amizanti!
Diena pagāja, bieži, bieži uzņemot barību un daudz, daudz dzerot dažādu dzērienu. Tika iemēģināts arī viesnīcas baseins un džakuzi.
Laiskā bezrūpībā un vienos smieklos pavadīta šī februāra diena.
Secinājums: Atlantijas okeāns, saule, utt. – kas var būt ZIEMĀ labāks par to!?

Judīte

Ceturtā diena
2006.gada 9.februāris,ceturtdiena
Pirmie soļi Cabarrete

Rīts iesākas ar dedzinošu sajūtu uz ķermeņa. Izrādās, ka sauļošanās krēms ar numuru 24 nav mani pasargājis. Uz okeānu nolemju neiet. Uz okeānu aiziet Ilze, Judīte un Andris, pārējie paliek viesnīcā. Visi, izņemot Māri, cenšas savus atpūtas krēslus iegrozīt ēnā. Periodiski ielecu baseinā. Pamēģināju spēlēt galda tenisu, neesmu to darījis vismaz 10 gadus. Edgars ar Mārtiņu uzspēlēja arī lielo tenisu.
Pēc pusdienām nolemjam iet uz netālo pilsētu Cabarete. Pirms tam gan Māris nodemonstrē savu filmu kolekciju. Iesākām skatīties filmu, puse aizmieg, arī dators.
Tomēr, lai nenogulētu visu dienu, ceļamies un ejam uz pilsētu. Pēc kādu 15 minūšu gājiena esam pilsētā. Iemainām nedaudz vietējās valūtas. Auto nomā noskaidrojām- cik maksā džips. Sākuma cena ir 50$ par dienu.
Ar kaulēšanos ir tā, ka reāli var nokaulēt pusi no sākumā prasītās cenas. Pilsētā mūs pārsteidz lietusgāzes, apmēram 1 stundu sēžam kafejnīcā un dzeram espreso par 20 peso tasītē(100peso~3$). Cigāru veikalā Andrim izdodas dabūt 2 cigārus uz provi. Es nopirku kreklu. Atpakaļ uz viesnīcu ejam gar okeānu. Pēc tam vakariņas, kokteiļi. Pie vakariņām parādās dzīvā mūzika– 4 vīri, divi ar ģitārām, divi ar sitamiem instrumentiem. Nospēlēja tikai 3 dziesmas un aizgāja, atgriezās apmēram pēc stundas atkal uz 3 dziesmām. Lielākā daļa no mūsu grupas aizgāja gulēt. Visizturīgākie izrādījāmies mēs ar Andri. Uz skatuves tiek demonstrēts aizvakardienas šovs ar klaunu. Pa kokteilim un ejam gulēt arī mēs.

Ainārs

Piektā diena
2006.gada 10.februāris,piektdiena
Aklimatizācija notikusi

Holá! – tas ir sveiciens, ko no rīta uzsaucam personālam, kas droši vien ir apvainojies, jo mazajām melnajām sievietītēm aizmirsām atstāt redzamā vietā dolāra banknoti. Tas nekas, virzāmies uz ēdammāju. Kā izrādās, ar Mārtiņu esam pirmie no grupas, kas ar šķīvi un dakšiņu sāk uzbrukumu salātu, gaļas, siera un citu gastronomisku labumu kalniem. Izņemot Māri un Anitu, pārējie okeāna peldi jau pieņēmuši. Neskatoties uz diezgan mazkustīgo dzīvesveidu, izskatās, ka apetīte visiem laba. Pie brokastīm nosecinām, ka mūsu pionieru nometnē ir daudz jauniņo- varēja taču kāds no viņiem pienest kafiju. Nu labi, aprobežojamies ar vienkāršu sasmaidīšanos.
Brokastu rituālu šodien bez nu jau ierastajiem putniem, kas līdzīgi strazdiem diedelē drupatas pāris metru attālumā, papildina maziņš ķirzaciņš, kas no krēsla kājas nokļūst uz galda un visus uzjautrina.
Diena gan ir padevusies mākoņaina, tomēr dodamies uz okeānu. Protams, ilgi nav jāgaida uz mūsu tumšādainajiem “amigos”, kas neatstājas un mēģina pārdot kādu no ekskursijām. Neizpaliek kaulēšanās, jo ir interese par makšķerēšanas izbraucienu. Par cik esam tipa“poļi” (poļi, zviedri, arī krievi tās ir nacionalitātes ko pārstāvam, jo ieskaidrot kur ir Latvija šeit nav iespējams), seko stāsts par kādu poli, kas šādā izbraucienā ir noķēris zilo mārlinu (liela zivs) un tad veiksmīgi pārdevis savam hotelim, kurā dzīvojis. Tomēr par cenu ekskursijai nevienojamies, jo abas puses nolemj piedāvājumu apsvērt. Sākuma cena 70$, mūsu – 35$, pārdevējs nolaiž tikai līdz 50$.
Pastaiga gar okeānu pieber pilnas kabatas ar koraļļu, iežu un gliemežvāku fragmentiem, kā arī veco vāciešu zobu protēžu fragmentiem (ļoti tak līdzīgs viens gliemeža veids izrādās).
Izmantojam iespēju paēst pusdienas turpat pludmalē un atsvaidzināmies ar kādu kokteili. Pēc nelielas pēcpusdienas lietus dušas, nolemjam apmeklēt pilsētu. Pilsētā interneta pakalpojumi ir 4x lētāki un to arī izmantojam. Sazināmies ar mājiniekiem, izmantojot Skype. Bravo mūsdienu tehnoloģijām.
Vakariņas ir paēstas, sākas vakara priekšnesums ierastā dejotājas un klauna horeogrāfija pie ierastajiem dziesmu ritmiem. Tas mūsu jau tā mierīgos ķermeņus nomierina un pēc nelielas vīna devas, domājot par rītdienu, var doties pie miera. Jā, rīt pirmā ekskursija uz Santo Domingo pāri visai salai.

Edgars

Sestā diena
2006.gada 11.februāris,sestdiena
Santo Domingo

Laikam februāris, puteņu mēnesis.
Sākam aklimatizēties, čurāt 2:30 vairs negribējās un miedziņš 5:00 no rīta vēl bija labs, bet tas nekas – uz galvaspilsētas ekskursiju 5:20 visi bija sanākuši laicīgi. Sakāpām autobusā, kurā vairāki līdzbraucēji neprata runāt latviski – jocīgi, bet sāku jau pierast. Iepazināmies ar dažiem citiem hoteļiem un tad devāmies ceļā uz Santo Domingo. Piestājām Santjago, iedzērām kafiju, atlējām un laidām tālāk.
Līdz Santjago braucām pa tumsu – iespaidi vislabākie – nekādi, jo gulēju. Visiem par pārsteigumu mazais celiņš pēc Santjago pārvērtās krutā šosejā un tā līdz pašai galvaspilsētai.
Pa ceļam gids mūs iepazīstināja ar Dominikānas īso vēstures kursu – neticēju savām ausīm, ka ar vietējiem indiāņiem spāņi tika galā jau pirmajos 50 kolonizācijas gados kādā tur gadsimtā, veiksmīgi atšķaidot tos ar Āfrikas čaklajiem melņiem un kvalitatīvu spāņu spermu. Lai cik tas arī nebūtu skumji zudušajiem indiāņiem – visu šo gadu darbības rezultāts tomēr ir izcils – piedodiet latvietes, jūs varat pavārtīties dubļos vai pasauļoties biežāk.
Galvaspilsēta, kā jau pieņemts, bija sākusies ar cietoksni-pili, kurā dzīvoja kārtējā Marija ar ģimeni. Neatceros, ka Kolumbs arī tur būtu mitinājies. Toties pateicībā par paveikto Atklājējs (domāts Kolumbs) pēc nāves par velti tika vizināts zārkos kopā ar ģimeni ekskursijās pa visu pasauli (Kuba, Spānija… atpakaļ) tik ilgi, kamēr zaudēja identitāti un pazuda kopā ar savu DNS (domāts dēls un sieva)- nu vairs neviens nevar droši pateikt, kur viņs īsti apglabāts. Laikam indiāņu gari viņiem nepiedeva salas atklāšanu un pēc tam veiktās brīnumainās pārvērtības.
Apmeklējām arī laicīgāku vietu – Jūras muzeju – paspējām tur tik vien kā safotogrāfēties un pagremdēt bruņurupučus. Atšķirībā no austrumvāciešiem – pirkstus mutē tiem nebāzām. Judītei izdevās izdīkt no Māra 20 naudiņas ūdens pudelei – man kārtējie izdevumi, bet būs vien jāatdod – nemēģināšu tak apčakarēt prokuroru ar medicīniskām priekšzināšanām. Muzejā satikām arī pamukušus varānus – izrādās, ka šie baigi fiksi skrien, ja drusku bail.
Par pusdienām krodziņā – kas tur ko rakstīt? Garšīgi ēdam un atliekam katru dienu.
Asākās izjūtas no Santo Domingo apmeklējuma protams saistās ar atpakaļceļu, kad tika izlemts nebāzties iekšā aizkorķētajā Santjago, bet apbraukt to pa mazajiem celiņiem cauri kalniem. Te nu beidzot autobusa šoferītis varēja paspīdēt (domāts pasportot). Uzbraucām 789 m(vismaz es tā atceros) augstumā un tikām laimīgi arī lejā – tas tik bija rallis ar neārstējamu sportistu pie stūres – vienreiz gan šoferītim bija jāstājas un jākāpj ārā no autobusa, lai pārliecinātos, vai riteņos nav iesprūdis kāds motociklists un netraucē braukt tālāk.
Vispār vietējie iedzīvotāji kalnos ir ļoti izcila populācija, jo izdzīvo tikai veiklākie un veiksmīgākie – pārējos nobrauc sporta autobusi.
Kalnos gaiss varēja būt svaigāks – tā lieta ar vēdināšanu Dominikānā pieklibo – ievēroju jau pirmajā dienā – vēsums nenāk pat no okeāna, kuru šodien tā arī nepataustījām.
It kā diena jau bija beigusies, kad Ainārs veica iespējams vienu no lielākajiem atklājumiem šī ceļojuma laikā – “mama Huana” no ledusskapja. Šis atklājums pārvērtās grandiozos dziesmu svētkos Mārtiņa un Edgara izpildījumā. Dziedāšana gan ar laiku pārgāja ļoti skaļā dziedāšanā – kaimiņi no blakus galdiņiem lēnām pazuda – laikam nebija čangaļi, nepatika viņiem tās Jezupa dziesmas. Arī Māris ar Aināru nemanot notinās – laikam tie 600 km prasīja savu.
Kalendārā diena pirmo reizi Dominikānā mums beidzās pēc pusnakts.
Secinājumi:
1) esam aklimatizējušies;
2) dikotēkas bārs strādā līdz 01:AM
3) jāiedzer aspirīns;
4) kārtīgi jānosauļo Judīte – varbūt izdodas no viņas iztaisīt vietējo šokolādes meiteni.
P.S. Par darbu šodien neiedomājos ne reizi.

Vēl joprojām neesam satikuši nevienu krievu, bet krīt aizdomas uz diviem leišiem.

Andris

Septītā diena
2006.gada 12.februāris, svētdiena
Viesnīcas virtuve jau sāk apnikt

Esam pilnībā aklimatizējušies. No rīta plkst. 9:00 tā nāk miegs, ka labprāt gulētu vēl, bet jāpiespiež sevi celties, jo brokastis dod tikai līdz 10:30. Atšķirībā no iepriekšējām naktīm, plkst. 3:00 nepamodos un par iešanu uz darbu neiedomājos.
Šodien atkal slaistīšanās diena. Laiski paēdam brokastis un visi 8 kopā draudzīgi dodamies uz Atlantijas okeāna piekrasti. Spīd saule, beidzot nelīst un pat mākoņu nav. Ir reāla iespēja apdedzināt vēl neapdegušos ādas laukumus. Daži no mūsu kolektīva uzskata, ka saules aizsargkrēma lietošana ir pārāk sarežģīts un darbietilpīgs process, bet lielākā daļa tomēr ir sapratuši pēc pirmās saulainās dienas, ka joki mazi. Tāpēc pludmalē notiek draudzīga ieziešanās ar dažādu ciparu krēmiem. Sūcam kokteiļus, daži pastaigājas, citi guļ saulē… Mazais, melnais pludmales darbonis ir neatlaidīgs un atkal apstrādā blondo, zilacaino Mārtiņu un draudzīgo Edgaru. Plāns viņam vienkāršs – pielauzt smukos un naudīgos puišus uz zveju. Tiek atkal rādītas sekojošas fotogrāfijas ar smaidīgiem tūristiem pie lielu zivju lielām kaudzēm. Pēc diezgan ilgām sarunām mūsējie izvelk makus un darījums ir noticis – brauks makšķerēt otrdien. Zivju noķeršanas garantija gan nekāda. Zvejas sākuma cena 65 USD, gala cena 45 USD.
Pusdienojam pludmalē (pārmaiņas pēc). Godīgi sakot viesnīcas restorāns jau ir stipri piegriezies.
Pēc pusdienām meitenes slaistās pa viesnīcas pagalmu, puiši nododas dažādām spēlēm (aktīvi atpūšas) – mētā kaut kādas tur smagas bumbas pa smiltīm, bet tas ātri apnīk.
Tālāk puikas dodas uz biljardu. Ainārs ar Andri uzvar jauniešus. Judīte arī uzrauj vienu partiju. Tālāk aiziet galda teniss. Atkal uzvar Ainārs ar Andri. Mārtiņš ar Edgaru knapi valda asaras par zaudējumu. Edgars gan meitenēm taisnojas, ka esot zaudējis speciāli, lai uzturētu labu mikroklimatu mūsu nelielajā kolektīvā. Bet neviens sevišķi netic…
Viesnīcas pagalmā pusmelnais darbonis pārģērbies par T.Tērneri. Fonā skan Tērneres dziesma un šis kāpj virsū visiem tūristiem, kas ir atlaidušies uz sauļošanās krēsliem. Atpūtniekiem patīk šī atrakcija, jo džekiņš tiešām labi izskatās un labi atdarina slaveno dziedātāju.
Sakarā ar to, ka gribas reālas pārmaiņas ēdienkartē, Mārtiņš tiek nosūtīts uz itāļu restorānu pieteikt vakariņas 8 personām. 1830 tiek nolikts laiks un piekodināts, ka jāierodas solīdi ģērbtiem.
1830 visi sapucējušies dodamies uz glauno krogu. Uz galda sadegtas sveces, ļoti romantiska gaisotne, tikai nedaudz par tumšu, īsti nevaram saskatīt, kas rakstīts ēdienkartē. Mārtiņš ar Edgaru nokavē 15 min, jo esot skatījušies ļoti labu filmu…. Jocīgi… neviens atkal tā īsti nenotic… Toties puiši arī ir sapucējušies jaunos kreklos un garās puiku biksēs. Pasūtam vīnu (par to ir skaidrs, ka būs jāmaksā, bet pārmaiņas pēc gribas jau kaut ko nopirkt arī par naudu).
Par pārējiem ēdieniem īstas skaidrības nav – kas “all inclusive”, kas par naudu. Mārtiņš tiek izvirzīts par sarunu vedēju ar oficiantu. Beidzot rodas skaidrība. Es ēdu zivi un esmu ļoti apmierināta – vismaz kaut kas savādāks. Neskaidrības atkal rodas, kad gribam pasūtīt kafiju un saldo. Tad nav kafija, tad ir kafija… apvainojamies un ejam prom. Par vīnu maksāt neviens neliek – jocīgi. Anita sāk uztraukties, ka tā neesot smuki, bet Mārtiņš viņu mierina, ka visu esot sarunājis ar oficiantu un viss ir kārtībā. Ejam uz zaļo māju pēc saldā un kafijas… Kamēr zirgojamies un ēdam kūkas, ierodas arī oficiants un pieprasa 500 peso par vīnu. Māris samaksā, Mārtiņš klusē… Ir jau tumšs un rīt agri jāceļas uz snorkelēšanu. Visi dodamies gulēt (tā vismaz saka).
Mēs ar Buliņu pēc grūtās dienas esam piekusuši un aizmiegam bez problēmām.

Ilze

Astotā diena
2006.gada 13.februāris, pirmdiena
Paradīzes sala

Rīts sākas ar gatavošanos izbraucienam uz “Paradīzes salu”, kur notiks snorkelēšana jeb latviskojot “lūkošanās zem ūdens ar brillēm”. Aviobusiņš atbrauc precīzi 6:35 un ieņemam labākās vietas. Paiet vesela stunda līdz savākti ir visi līdzbraucēji un tad vēl 2 stundas, kamēr nonākam līdz kuģim, kas gan izrādās vienkārša laiva. Mūsu pavadonis ir nemainīgs, tas pats Osvaldo, kas Santo Domingo braucienā. Arī mēs vēl tie paši “astoņi latvieši”.
Tad laiva uzņem apgriezienus un dodamies salas virzienā. Katram uzliek glābšanas vesti, katram gadījumam. Pēc 40 min. traukšanās pa nelieliem viļņiem ieraugam ko varenu !!! Tā ir maza smilšu saliņa, uz kuras slejas apmēram 5 vietējo nojumes, katrai no tām sava grupa piekomandēta. Arī mēs, izkāpjot krastā, kā putni tiekam gredzenoti, šoreiz ar zaļām aprocēm ap rokām. Tas laikam, lai saskaitītu, vai visi atpeldējuši. Dodamies saņemt inventāru – brilles, cauruli, pa kuru ievilkt gaisu un pleznas. Kad viss tiek pārbaudīts, ienirstam korāļu rifā un te jau visi pajūk kur kurais. Es sākumā patrenējos pareizo elpošanu, kā izrādās Judītei ilgu laiku tas neizdodas, bet tad jau arī viņa piešaujas un spēj skatīt skaistos skatus. Māris ir piedalījies zivju barošanā (dažas pagrauzušas arī pašu). Kad mēs ar Mārtiņu tur aizpeldam, šovs jau beidzies. Tomēr daža skaistule vēl plivinās starp korāļiem. Netrūkst arī jūras ežu, no kuriem labāk tālāk, ka neuzkāpj, bet mums jau pleznas. Kāds pirātiska izskata vīrs, zem ūdens sāka Māri raustīt aiz pleznas, tas peldot aizdomājies to nebija pamanījis un nodomāja, ka kāda lielā zivs šo jau kampj ciet un sāka spert. Šis man ar Māri sākumā franciski, tad angliski skaidro, lai tālāk nepeldam, jo tur ir ļoti bīstami. Tā nu griežam atpakaļ un taisam pirmo pauzi. Mūsu bārā tiek piedāvāts visiecienītākais dzēriens šajā dienā “Kuba Libre”, kas sastāv no ruma un kolas ar ledu. Nosaukuma vēsture – vēlējums, kad Kuba būs brīva, tad arī dzers ne tikai rumu, bet arī kolu, kas nāk no Amerikas. Tātad “Brīvā Kuba” – tas šodien topā visu dienu. Tualešu jautājums šeit gan nav atrisināts, tādēļ jāiet atkal okeānā… Pēc otrā ieniriena sākās foto sesija un te nu mēģinām iemūžināt gan salu, gan sevi, gan visus citus, no bāra īpaši tālu neatejot.
Kad esam pavadījuši kādas 3 stundas uz šīs miniatūrās salas, kuras lielums ir šokējoši mazs, toties smiltis baltas un smalkas, kā visjaukākajā pludmalē (skatīt reklāmas krāsaino bukletu). Kad esam nodevuši visu lieko, varam kāpt laivā un doties uz pusdienām, kas ir restorānā In Punta Rusia. Pusstundu mūs atkal vizina pa okeāna viļņiem un mūsu sajūsmas saucieni un spiedzieni ir dzirdami tālu. Braucam gar krasta daļu, kur koki ieauguši ar savām kā taustekļiem saknēm ūdenī un gids apgalvo, ka šeit mītot slavenās murejas, tādēļ lūdz, lai rokas pār laivas malu īpaši nekārtu. Pēc kārtējās pusdienu pauzes ap 1400 mūs saliek atpakaļ busiņā. Daži nekaunīgi ārzemnieki ieņēmuši mūsu vietas, tādēļ man nākas sēdēt beigās un tas jau ir nežēlīgi, jo dodamies pa lauku ceļu cauri ciematiem, kur redzams kā dzīvo vienkāršie lauku ļaudis, kas audzē tabaku un cukurniedres. Ja dotos vēl nedaudz uz priekšu, tad būtu Haiti, bet tas citu dienu. Krata dikti nežēlīgi, visi mēģina gulēt, bet praktiski tas ir ļoti grūti, jo prasa lielu veiklību, lai galvu noturētu uz atzveltnes. Pēc kādas stundas atelpa vietējā suvenīru veikalā, kur var nobaudīt slaveno vietējo rumu “Mama Huana”, kas uzliets uz daudzām zālītēm, gluži kā mūsu balzāms. Esam apskatījuši arī kā tad īsti tin tos cigārus, vienu pat iedod notestēt. Tad atkal busiņā un kratāmies tālāk. Pēc 4 stundu brauciena ar sāpošiem locekļiem, bet ne no kratīšanas esam viesnīcā. Pirmais ko spējam izdvest ir “Kuba Libre” un tad jau veselība pamazām atgriežas.
Šovakar svinīgs vakars, jo Latvijā jau klāt ir 14.februāris un sākusies Aināra dzimšanas diena.
Uz vakariņām ejam ar dāvanām. Jubilāra galda vieta tiek rotāta. Tad arī pats gaviļnieks. Visas dāmas samīļo, sabučo…
Aiz loga sāk līt lietus un tas līst, līst, līst.. stundas 3. Šo laiku arī nosēžam suminot jubilāru, dzerot vietējo sarkanvīnu un tērzējot. Izrādās, ka piedzīvojumu stāstu sakrājies tik daudz, ka pietiktu turpināt līdz rītam, bet daži, t.i. Mārtiņš un Edgars rīt dodas jūrā uz zveju. Tiek pārspriesta arī šī tēma cik lielas zivis, kā, ar ko un cik daudz tiks ķertas un rīt jubilāram galdā celtas. Mārtiņam jau gribas uzdziedāt un viņš to arī klusām sāk.. vietējie saprot, līst lietus, nav kur iet, vīns beidzās… Vēl tiek stāstītas arī pikantas anekdotes, visnepārspējamākie ir Edgars un Mārtiņš.
Lietus mazliet norimst un varam doties uz čuču muižu, jo miega vilcieniņš jau aizgājis…
Ar labu nakti!

Anita

Devītā diena
2006.gada 14.februāris, otrdiena
Līst lietus, Aināra dzimšanas diena, Valentīna diena

Šodien nolēmu tā ilgāk pagulēt, jo nekur nebija paredzēts braukt vai savādāk doties. Tomēr gulēšana nekāda nesanāca, jo pāri 7:00 -iem atskanēja klauvēšanās pie durvīm. A tur Mārtiņš un Edgars, kuriem šodien bija paredzēta lielā zivju ķeršana okeānā. Šamējie nekur nebija aizbraukuši, jo sakarā ar stipro lietu un vēju brauciens ticis atcelts un tāpēc izdomāja atnākt atzīmēties. Vispār jau baigie, paņēma un pārtrauca man tieši sapni vislabākajā vietā.
Varētu teikt, ka diena mums bija “brīva”, jo lietus lija nepārtraukti jau no iepriekšējās dienas vakara 8:00 PM un līst arī tagad pēc pusnakts, kad rakstu šo dienasgrāmatu…
Šodien pats būtiskākais bija tas, ka ar Anitu, lai kaut kā iepriecinātu savas ziemeļnieciskās dvēseles, un nepalaistu garām dienu bez peldes okeānā, gājām uz lielo peldi pašā aktīvākajā lietus laikā. Anita un es, kā 2 brieži bridām okeānā, kur ūdens bija siltāks nekā āra gaisa temperatūra. Vispār jau baigi forši… lietus lāses sitas sejā un pārējā miesa maigi laiskojās siltajā Atlantijas okeāna ūdenī…Kad aizgājām uz aktīvo peldi, mastā plīvoja dzeltenais karodziņš, bet kad bijām jau kārtīgi iejutušies peldes labumos, atnāca viens dzeltenas gumijas cilvēks un nomainīja pret sarkano karogu, t.i., peldēties var tikai trakie. Katrā ziņā sarkanās drānas plīvošana mums netraucēja turpināt peldi.
Visa diena tā arī pagāja spēlējot kārtis, citiem baudot MamaJuanu, bet viens otrs to pat iemācījās apvienot un sagatavoties svētku vakara mielastam.
Vakarā, ēstuves zāle tika izpušķota par godu Valentīna dienai un laikam arī Aināra dzimšanas dienai. Pie svētku galda apsveicām Aināru. Lai iepriecinātu jubilāru, vietējā viesnīcas restorānā tika pasūtīta svētku torte. Te laikam tas skaitās baigi spici, bet pavāri izcepto torti bija noformējuši zilā krāsā un ar vienu svecīti. Oficianti un citi virtuves darboņi to atnesa ar tradicionālo Happy borstdei dziesmu uz lūpām. Torte bija skaista! Jāatzīstas, ka man viņa nu galīgi nesmeķēja, jo bija no kaut kāda staipīga krēma, kura izcelsmi nevarēju noteikt.
Ainārs nevilka garumā un torti sadalīja astoņās gandrīz vienlīdzīgās daļās. Pēc kūkas noēšanas ieturējām arī tradicionālo maltīti ar 12 ēdieniem un sākās svinības, kas turpinājās līdz vēlam vakaram.
Un tā pienāca gulēšanas laiks, kad visi teica ar labu nakti, bet daži vēl skatīja filmas.

Māris

Desmitā diena
2006.gada 15.februāris, trešdiena
Bakardi sala un nacionālais parks

Šodien mums atkal kārtējais ceļojums, 6:45 autobuss mūs paņem hotelī. Brauciens ilgst aptuveni 3 stundas. Pa ceļam redzamas iepriekšējās nakts lietus “pēdas” – upes no krastiem ārā un visi pagalmi pilni līdz “lūpai” ar ūdeni. Gids saka, ka nav redzējis ko tādu – lietus tiešām bija pa “greznu”- visu diennakti. Šodienas maršruts – Bakardi sala un nacionālais parks.
Brauciens beidzas skaistā kūrorta pilsētā, kuras nosaukumu es neatceros. Ātrgaitas laiva mūs aizved uz ļoti skaistu un gandrīz vizuālu salu – Bacardi. Mums tur ļoti patika – smiltis, okeāns un saule.
Izdevās pat apskatīt lielos vēžus (langustus), ko vietējie copmaņi bija saķēruši – nu baigie tarakāni.
Pēc salas dodamies ar laivu uz nacionālo parku. Brīnumaina ainava – koki uz ūdens – mangrovas, gids teica, ka tie esot otra svarīgākā ekosistēma pēc koraļļiem un salas.
Pirmo reizi mūžā apmeklēju īstu indiāņu svēto templi, kuru tie bija pamanījušies iztaisīt pazemes upes izgrauztā alā – skaisti.
Brauciens caur mazajām saliņām arī ir interesants un aizraujošs.
Atpakaļceļš ar laivu ir gana jautrs, jo aizmugurē sēdošie tiek nošļakstīti uz nebēdu pārējiem par prieku.
Pēc izcelšanās krastā mūs sagaida jauni vietējie cilvēciņi un liek galdā greznas pusdienas.
Apmierināti un paēduši dodamies atpakaļ.
Čau, Čau!

Mārtiņš

Vienpadsmitā diena
2006.gada 16.februāris, ceturtdiena
Laiskošanās viesnīcā

Grūti ar to laika izjušanu un saprašanu.
Kārtējais siltais vakars, kārtējais “grandiozais” šovs “Ugunīgās dejas uz ūdens”, šoreiz baseinā. Kaut kādā veidā taču tie atpūtnieki jāizklaidē!
Atnāku nedaudz ātrāk uz viesnīcas numuru, lai aizpildītu dienasgrāmatu. Domu sakopošanu iztraucē Anitas, Andra un Māra balsis gaiteņa galā. Laikam šovs beidzies. Pēc neilga brīža aiz sienas istabā Nr. 1214 (mēs ar Andri dzīvojam Nr. 1215) atskan būkšķi, blīkšķi un gultu stumdīšana. Laikam Anitai un Mārim nepatīk istabas iekārtojums . . .
No sākuma. Rīts sākās diezgan pelēks. Mērenais tropu klimats joprojām liek sevi manīt – lietus var sākties un beigties jebkurā brīdī. Nekas šeit nav prognozējams. . .
Pēc kārtējām brokastīm 4 gb. (Buliņi, Znotiņi) dodas uz okeānu. Anita un Māris pievienojas vēlāk. Vismaz 1 stundas garumā rit cīņas ar okeānu (“jauns sporta veids” – labs “all inclusive” uzkrāto kaloriju sadedzināšanas veids). Viļņi ir tik spēcīgi, ka tie mūs pa ūdeni mētā kā labpatīk. Laba masāža. Pēc peldes esam tik noguruši, ka atkrītam pludmales kafejnīcas krēslos un iemalkojam kārtējo kokteili, arī kafiju. Un pēc tam jau uzrodas apetīte. Edgars un Mārtiņš (jaunā iesauka “dvīņi”) piebiedrojas nedaudz vēlāk. Izskan dažādi minējumi un skaidrojumi, kāpēc viņi uzradušies tik vēlu! Edgaram apetīte laba, tikai Mārtiņš tāds kluss un nerunīgs. . .
Laiks noskaidrojas un “ķeram” sauli pie baseina.
Visas dienas garumā mūs pavada “dzidri un skanīgi” (laikam kādas amerikānietes) smiekli. Tie atskanēja gan pie brokastu galda, gan no burbuļvannas puses. . . Cerams, ka sapņos ausīs tie neskanēs!
Pēcpusdienā grupveidā (visi 8) gar okeāna krastu dodamies uz Cabareti. Pilsētiņā izklīstam katrs savās darīšanās. Nedaudz “paķemmējām” vietējos veikalus un nopirkām dažas skatu kartes, sauļošanās eļļu (varbūt vēl palīdzēs pēdējās dienās iegūt vienmērīgāku brūnumu). Andris mēģināja nofotogrāfēt mocīšu braucējus dažādos variantos – pa 3, pa 4 utt. uz viena braucamrīka. Taksometri viņiem arī tādi bezizmēra – priekšējos sēdekļos noteikti sēž vismaz trīs cilvēki, aizmugurējos – cik nu var sasēsties. Atraktīva tauta.
„Smacenis”no mocīšiem un auto Cabaretē lielajā karstumā ir diezgan pamatīgs un nepatīkams, tāpēc atpakaļceļu uz viesnīcu Buliņi un Znotiņi mēro atkal gar okeānu. „Februāris, saule, Atlantijas okeāns – sīkums, bet patīkami…”tā aptuveni bilstu Buliņu Einārs (pārrakstīts no aviobiļetes).
Pēc pusstundas – neatlaidīgas palmas apmētāšanas ar dažāda lieluma koka gabaliem, tas pats Einārs notriec vienu negatavu kokosriekstu (apskatījāmies, kas lācītim vēderā). Andris mēģina to visu iemūžināt fotoaparātā.
Debesis sāk strauji satumst. Paspējam “pieņemt” kārtīgu vakara peldi. Seko vakariņas, vīns, sarunas. Tiek apspriestas sadzīves un ikdienas problēmas (arī darbs!). Tas liecina, ka visi pamazām sākam nolaisties uz zemes – kā nekā jau ceļojuma vienpadsmitā diena.
Jāiet gulēt. 00:45 pēc vietējā laika. 4:50 – agrais brauciens uz Dominikānas Republikas kaimiņvalsti – Haiti . Domāju, ka būs interesanti.
Krāsainus sapnīšus visiem!

Judīte

Divpadsmitā diena
2006.gada 17.februāris, piektdiena
Haiti

Visgarākais un agrākais brauciens. Saucās Haiti. Viena sala, divas valstis un divas kultūras. Brauciens ar diviem autobusiem. Gids, kurš runā kā minimums 4-5 valodās, un dodamies ceļā. Šoferītis izskatās tāds jauns puika, bet iespējams, ka viņš nemaz nav šoferītis, jo visas tālākās viņa darbības apliecina to, ka viņš māk tikai grozīt stūri. Autobusā izrādās ir 3 krievi un 1 skandināvs, kuram uz krekla ir uzraksts Rīga. Braucam, īsti nevar saprast vai kondicionieris strādā vai nestrādā. Gids paziņo, ka pēc 10 min. būs brokastis. Pirmā neiztur autobusa kreisā priekšējā riepa, kā par brīnumu vadītājs zina, kur ir riteņatslēga un domkrats. Taču ar to ir par maz, jo viņš var tikai karāties uz atslēgas, bet atskrūvēt riteni nevar. Lielie baltie cilvēki metas palīgā un riteni apmaina. Brokastis bija sūdīgas, banāns zilā krāsā, kurš garšoja pēc kartupeļa. Braucam tālāk, kalni, ananāsu plantācijas, rīsu lauki, banānu lauki, pilns ar kaktusiem 3 stāvu mājas augstumā. Tas, kas tipa šoferis, braucot lejup no kalna, ar ātrumiem nebremzē, tikai ar darba bremzi. Bremzes pārkarst un kūp. Tiekam aizvesti uz robežpilsētu. Tā kā mūsu Valka-Valga pa vidu upe, vienā pusē Haiti, otrā pusē Dominikas Republika. Haiti pusē ir redzami 2 ANO bruņutransportieri. Iela ar tiltu ir arī tirgus. Mūs brīdināja, ka jāuzmanās no zagļiem tirgū. Burzma baigā, pa vidu kāds pamanās braukt ar rolleri. Visi produkti ceļo vienā virzienā uz Haiti. Uz galvas nes olas ~ 15 briketes, putnus. Tilta vidū ir vārti un aiz vārtiem ir Haiti. Braucam atpakaļ uz pilsētu, kur mūs gaida pusdienas, pusdienas pašvakas. Tālāk ceļš uz Haiti. Vienā mazā pilsētelē sēž ceļa malā zaldāts, gids saka, ka tālāk sākas Haiti. Pēc dažiem kilometriem ir ciemats. Ciematā pilns ar , kā teica gids, (black africa). Ļoti daudz bērnu, 90% sieviešu stāvoklī, uzkrītoši maz vīriešu. Nav skaidrs, kurš ir ielicis ieraugu visām tām sievietēm. Nabadzība baiga, viens ķēms velkas no muguras un diedelē visu: cepuri, brilles, naudu. Ticamības faktors diezgan liels. Parādīja vietējo skolu. Uz tāfeles trīs burti, visā skolā viena burtnīca un tā pati skolotājam, burtnīcā aizpildīta tikai viena rindiņa. Vai nu bērni atceras visu galvā, vai arī tā ir teātra izrāde. Tiek solīts Vudū šovs. Četri vīri ar bungām, 2 piedejotājas klauna svārkos un pats šamanis. Šamanis vecos nosmulētos džinsos. Ēda stiklus, bāza mutē degošus skaliņus. Caur džinsiem puisis mēģināja sevi uzkarsēt. Vienu vārdu sakot nekāda reliģija, lēts šovs priekš tūristiem.
Lecam pa autobusiem un braucam atpakaļ uz Dominikānas Republiku. Šoferis mērķtiecīgi cenšas nokaut autobusu. Autobuss, maita tāds, japāņu ražojums un ir baigi izturīgs. Jau labu laiku deg eļļas lampiņa, motoram nav jaudas, bremzes smird un kūp. Tiekam līdz kaut kādam ciematam, šoferītis nopērk eļļu, runā, ka esot ielējis 5 litrus. Diemžēl motorā jau bija ieperinājies dzenis. Eļļas lampiņa apdzisa, skaņa bišķi uzlabojās. Motors izturēja vēl vienu uzbraucienu kalnā un arī vienu nobraucienu un noslāpa. Vietas nosaukumu skatīt Māra bildēs. Šoferis atvēra motora pārsegu un dziļdomīgi skatās. Gids sāka zvanīties pa telefonu. Šoferis pamanījās noskrūvēt radiatora vāciņu un apšķiest ar karstu ūdeni mani un Edgaru. Gids uzaicināja mūs uz ciemata kafejnīcu. Izpirkām visu alu.
Pēc stundas ap 18:00 atbrauca cits autobuss. Salēcām visi iekšā. Nākošā autobusu maiņa notika Santjago.
Mājās – viesnīcā nokļuvām ap 23:00. Baigais besis. Ātri pa kokteilim tukšā vederā un pa gultām. Divi puiši Edgars un Māris taisās rīt uz lielo copi (stāsta, ka baigie copmaņi esot un, ka mēs cepsim rīt zivis).

Ainārs

Trīspadsmitā diena
2006.gada 18.februāris, sestdiena
Daži zvejo

6:30. Visi guļ, zvejnieki dodas zivīs. Šī ir vienīgā ekskursija, ko pasūtam atsevišķi, līdz ar to ir interesanti, vai nokaulētā cena (no 70$ uz 45$) ar kaut ko servisa ziņā atšķirsies no visām iepriekšējām, ko pasūtījām centralizēti otrajā dienā un uz kurām mums nedeva ne 1$ atlaidi. Sākumā kā vienmēr mēs ar Mārtiņu sēžam recepcijā un gaidām.
Buss gandrīz precīzi ir klāt un sākas cilvēku savākšana no hoteļiem. Puerto Plata nokļūstam pēc ~ 1 h. Kopā esam 4 kuteri, kas gandrīz vienlaicīgi dodas selgā. Uz katra kutera pa 5-7 zvejnieki un personāls – 2 cilvēki. Kad tiekam ārā no ostas, personāls – 2 jautrie zvejnieki savintē makšķeres 7-8 un iemet vilcē. Mēs tikai sēžam un vērojam procesu, jo neviens netiek aicināts šajā procesā piedalīties. Rodas jautājums, kura makšķere ir mana? Uz šo jautājumu jāatbild nebija, jo 3 h laikā neietirkšķējās neviena spole. Vienīgais, kas kā bonuss – redzējām vali, kas skaisti izleca no ūdens 2 reizes. Tā tāda mierinājuma balva. 14:00 esam atpakaļ un ar skubu ejam uz ēdnīcu, jo brokastis un pusdienas vēl neesam dabūjuši. Pārējie laiku velti nav zaudējuši un aktīvi ķēruši iedegumu, ar burkānu eļļu ieziežoties. “Efekts na ļico” – pēcpusdienā visi izskatās progresējuši iedeguma ziņā.
Vakars izvēršas pagarināts, jo aizsēžamies pie vīna glāzes. Mēs ar Mārtiņu iespējam aiziet līdz Caborette un esam pārsteigti, ka 20:00 tirdzniecība rit pilnā spēkā, kā arī lēnām sākas diskobāru dzīve. Rīt plānojas pēdējais šopings. Atpakaļ dodamies gar okeāna krastu, spīd gaismas, ik pa brīdim uz nolaišanos iet lidmašīnas ar atpūsties kāriem tūristiem. Ko šī valsts darītu bez tūristu naudas makiem? Pa smiltīm skrien krabji, maziņie virzās sāniski, bet noķert nav iespējams. Satumst ātri. Kā jau tuvu ekvatoram.

Edgars

Četrpadsmitā diena
2006.gada 19.februāris, svētdiena
Atkal izbaudām all inclusive

Saullēktu kā vienmēr nogulējām. Judīte visu nakti bija tāda nemierīga, laikam nevarēja aizmirst vakardienas saulīti un par ideālu atzīto grillēšanās krēmu – aizsardzības Nr.tikai 3 (225 naudiņas). Vēlās brokastis apēdu bez apetītes, bet ar pienākuma izjūtu. Barotavu apmeklēt ar katru dienu kļūst grūtāk un grūtāk – tauta, kuru neviens nemīl, atkal, bija pamanījušies uztaisīt rindu, jo katrs vēlējās ēst tieši viņam uzceptu olu. Izvēlējos anonīmi ceptās un bez zirdziskiem smiekliem arī apēdu. Brokastīs alkoholu joprojām vēl nelietojam – varbūt izdosies dabīgo alkohola līmeni asinīs pēc ceļojuma samazināt līdz autovadīšanas normās atļautajam.
Tā kā šodien ekskursijas nav paredzētas, atliek vien doties uz okeānu palaiskoties. “Jā laiciņš šodien foršs” – visiem zināmā frāze regulāri atskan no Aināra mutes, skatoties uz mūsu nocepinātajiem rumpjiem – krekliņos protams. Laikam krēmiņš Nr. 3 nav domāts ekvatoriālajiem apgabaliem, būs citreiz jāmēģina Nr. 4. Judīte arī peldēšanos izpilda manā T-kreklā, laikam pašai nav. Arī Anitai tikai ciskas plikas, toties Buliņiem smaids no sejām nepazūd. Mārtiņš ar Edgaru beidzot nolemj iesauļoties, jo vakar zvejas laikā nav bijis laika veltīt sevi saulei – mēs ar patiesu prieku zēniem piedāvājam savu aizsargeļļu Nr. 3 – zibenīgam iedegumam. Šodien viņi iegūst arī jaunus vārdus – Tvinkijs un Vinkijs – nav tikai skaidrs – kurš ir kurš. Neizpaliek protams arī bez pludmales pastaigām – Ilze bez čībām pat neklibo(Bacardi salā viņai ļoti,ļoti gribējās uzrāpties uz akmens bluķa, lai nofotografētos- tagad pakaļkāja sāpīga). Parasti tas notiek tā- pienāk Ilze un žēlā balsī saka: Andri, nobildē mani, Buliņš jau mani nefotografē.
Tik pat laiski padzeram kokteilīšus, iegrabinam eiropusdienas pludmales bārā un mūkam no šīs svelmes. Viesnīcā drusku atkopjamies, padzeram kafiju ar cepumiņu un laiks jau doties uz Cabareti- it kā uz pēdējo shopingu. Viesnīcā nav ko darīt, bet pastaiga uz attālo pilsētiņu izklaidē un arī nogurdina. Aizlāčojam pa pludmali līdz Cabaretei, kārtīgi pakaulējamies veikalos ar pārdevējiem – izrādās gandrīz 2/3 no cenas iespējams nokaulēt, tad gan pārdevēji kļūst tādi kā dusmīgi, bet naudu ta gribās.
Gadījās mums pilsētā šodien arī īpašs paraugdemonstrējums – kā pareizi notriekt gar zemi motociklistu un atrisināt radušos konfliktsituāciju. Bonuss vēl labāks nekā vakar Oskariem ar to vali, kas izlēca no ūdens 2 reizes par velti, aizbaidot protams visas zivis.
Viss sākās ar to, ka baltā vietējā meitene īstajā brīdī atvēra džipa durvis ielas pusē. Garām braucošais moto-taxi tika zibenīgi nomedīts un kopā ar pasažieri un salauzīto mocīti piezemējās pie mūsu kājām uz asfalta. Baltie džipisti tīrā spāņu valodā paskaidroja melnim, ka viņš te ir ievests strādāt, nevis prasīt naudu motocikla remontam. Un vēl paskaidroja, ka viņš vienkārši ir krāns. Loģiski, ka sākās kautiņš. Atrakcija notika tieši pretī diskobāram, no kura zibenīgi izbira ārā kādi 15-20 motociklista atbalstītāji (lasīt – kautiņa kurinātāji). Kautiņš gan nebija ilgstošs, jo baltās džipistes draugs jau iepriekš bija ieģipsēts. Tāpēc uz džipu tika izmesti divi pusķieģeļi. Viens trāpīja pa motora pārsegu, bet priekšējo stiklu neizsita, izsaucot vispārēju pūļa nožēlu. Arī mēs vīlušies devāmies tālāk savās gaitās. Mūsu līdzpilsoņi satika pilsētiņā 8 citus latviešus, kuri bija tikai šodien ielidojuši un grasījās iekarot Dominikānu ar īrētiem džipiem.
Pārējā vakara daļa dublēja iepriekšējos– vienīgi bāra kokteiļus iesākumā aizvietoja Buliņu ģimenes pietaupītais latviešu dzēriens– Tulamoor. Nacionālais dzēriens mūsos izsauca nostaļģiskas atmiņas pēc Dzimtenes, mēs vienprātīgi nolēmām pārtraukt ceļojumu un pirmdien doties mājās.

Andris

Piecpadsmitā diena
2006.gada 20.februāris, pirmdiena
Atvadas no Dominikānas un lidojums

Modinātājs nozvana plkst. 8:00, bet neviens no Buliņu ģimenes pat nepakustas. Baigi nāk miegs… Šodien jādodas mājup, jākārto koferi, jāatvadās no viesnīcas utt., bet kaut kā baigi negribas vispār neko darīt. Plkst. 8:45 Andra zvans mūsos tomēr atmodina iedzimtā pienākuma izjūtas un nolemjam celties. 9:00 sarunāta tikšanās ar vietējās tūrfirmas pārstāvi. Runa iet par cigāru iepirkšanu. Īsti nezinu cik tur daudz katrs iepirka, bet procedūra notika un pat Buliņš, kuram cigārus it kā vairs nevajadzēja, ieradās numurā ar jaunu cigāru kasti.
Dodamies visi brokastīs. Personīgi man Zaļās mājas piedāvājums ir piegriezies, piegriezies, piegriezies…
Uz olām vairs ilgi neskatīšos. Vienīgā izprieca brokastu laikā – Māris nospēra grauzdēto maizīšu šķīvi Mārtiņam, kamēr pēdējais devās pēc kafijas. Mārtiņa glītā un nevainīgi apjukusī sejas izteiksme mūs kārtīgi iepriecināja. Nu protams, ka maizītes tika atgrieztas sākotnējam to īpašniekam, jeb viss beidzās laimīgi.
Pēc brokastīm Buliņi ar Znotiņiem dodas uz pēdējo peldi šajā sezonā Atlantijas okeānā. Pludmalē pūš diezgan nepatīkams vējš, bet tas mūsu peldi neizjauc. Un tad jau arī strauji tuvojas plkst. 12:00 dienā, kad jāčekojas ārā no viesnīcas. Pakojam koferus. Protams, ka tāpat kā vienmēr, prombraucot mantu ir krietni vairāk un smagākas. Plkst. 12:00 sēžam visi viesnīcas “recepcijā” un gaidām busu uz lidostu. Anita un Māris aizdomīgi kavējas, neceļ arī vietējo telefonu. Sākam apspriest viņu rīcības iemeslus, bet tad jau arī viņi ir klāt. Vēl pēdējie kokteiļi, daži vēl paspēj ātri uzēst paelju “zaļajā mājā” un tad jau klāt arī tūrfirmas buss, kurš mūs nogādās lidostā. Kāpjot iekšā busā, mūs jauki izklaidē Edgars. Viņš vietējās tūrfirmas pārstāvei sevi mēģina pasniegt kā Hosē Gonzales. Meitene uzraujas pēc pilnas programmas. Mūsuprāt joks ir izdevies un visi kārtīgi izsmejamies. Brauciens līdz lidostai. Pēdējie mēģinājumi iepirkt dominikāņu suvenīrus Tax Free utt. Lidosta Puerto Platā atstāj labu iespaidu. Plašas telpas, uzgaidāmā zāle ar lieliem logiem. Varam vērot kā nolaižas un paceļas lidmašīnas.
Lidmašīna uz Berlīni pārbāzta. Sēdēt ļoti neērti, gulēt praktiski nav iespējams. Anita kā rūdīta ceļotāja vienīgā iemanās pasnaust neērtajā sēdvietā. Pārējie grozās un knosās, tā īsti iesnausties izdodas uz pavisam neilgu brīdi. Berlīnē nosēžamies pēc Dominikas laika plkst. 2:00 naktī, pēc Berlīnes laika 7:00.
Tālāk lai raksta Mārtiņš.

Ilze

Sešpadsmitā diena
2006.gada 21.februāris, otrdiena
Berlīne

Ap plkst. 6:00 pēc vietējā laika nolaižamies Berlīnē. Kā patīkams pārsteigums bija tas, ka laiks nav pārāk auksts. Dodamies uz to pašu viesnīcu, kuru izmantojām ceļā uz Dominikānu. “Iečekojamies”, paēdam brokastis un dodamies uz pilsētu. Pēc garā pārlidojuma un ņemot vērā laika starpību visiem nedaudz nāk miegs. Nolemjam apmeklēt Berlīnes skatu torni – man patika.
Pēc torņa apmeklējuma kādu stundiņu pastaigājam pa Berlīnes vēsturisko centru, Māris mūs iepazīstina ar pāris celtnēm. Ap plkst. 14:00 esam iepirkšanās ieliņā (nosaukumu neatceros), katrs dodas uz savu pusi iepirkt pa kādai drēbītei. Kad lielais šopings ir beidzies, tiekamies jaukā aziātu restorāniņā “ Green Papaya”. Kā jau vienmēr man aziātu virtuve patīk. Edgars bija baigi izsalcis, tāpēc pieēdās kā tāds lācis.
Viesnīcā mums vakarā ir tāds kā pēdējais tusiņš, pa starpai Māris ar Anitu nodemonstrē jaunos pirkumus.
Baigi nāk miegs, atā.

Mārtiņš

Septiņpadsmitā diena
2006.gada 22.februāris, trešdiena
Atgriešanās Rīgā

Ir agrs rīts. Jau 4:00 pēc Berlīnes laika un iepīkstas Māra telefonzvans – modinātājs, tas aicina celties, posties, mazgāties, un tad ceļš uz lidostu. Esam kā zaķi ar garām ausīm, jo vilcienā to vienu pieturu braucam bez biļetēm. Tad jau pēc neilgas meklēšanas esam atraduši pareizo ieeju, kur nodot bagāžu. Tad laimīgi dodamies uz rīta kafiju. Brīvās muitas zonas veikali arī vēl jāiekaro.
Kad visi šie sagatavošanās darbi ir paveikti, varam doties uz mūsu lidaparātu. Viss notiek ļoti mierīgi un bez spriedzes.
Lidmašīnā norunājam tikties 16.martā, ceturtdienā pie Znotiņu ģimenes, jo Andris jau pie okeāna vairākkārt uzaicināja pie sevis rīkot tikšanās vakaru.

Tad uz tikšanos atkal kādos ceļos vai neceļos.
Anita

Brauciens dēļot un slēpot uz Chamonix

Chamonix ir Francijas augstkalnu kūrorts, atrodas varenā Monblāna pakājē, kas ir Alpu augstākā virsotne. Šis ir viens no labākajiem pasaules kalnu kūrortiem, kurp doties arī aktīvas naktsdzīves cienītājiem. Snovbordisti, gluži tāpat kā slēpotāji, dodas uz Chamonix kā svētceļojumā.

Slēpošanas un dēļošanas iespējas:
Chamonix Jūs varēsiet slēpot & dēļot 1050 – 3840 m augstumā, pieejams viens no pasaulē garākajiem nobraucieniem – Vallée Blanche (22 km). Kūrorta augstākās nogāzes ir orientētas Z virzienā, kas garantē labu sniegu visā sezonas garumā. Šeit ir tiešām fantastiskas off-piste iespējas.

Papildus izklaides iespējas:
Par Chamonix saka, ka šeit ir daudz bāru un mūzikas, turklāt nakts izklaides vietas allaž ir ļaužu pilnas. Slēpošanas kūrortu atpūtas iespējas – sporta centri, baseins, kino, slidotava u.c.

Mūsu piedāvājums:

Visu iepriekš lasīto mēs Jums piedāvājam baudīt no 2007. gada 4. janvāra līdz 15. janvārim.

6 dienas uz kalna – cena 350LS

cenā ir iekļauts: Transporta izdevumi Rīga-Šamonī-Rīga, dzīvošana kūrorta apartamentos (mājīgs dzīvoklis 4-5 cilvēkiem ar dušu, WC un virtuvi), pacēlāja karte (arī Šamonī apkārtnē, 22 km garais nobrauciens un iespēja iebraukt Itālijas nogāzē)…..jautra kompānija un dziesmas autobusā garantētas!!!!!

cenā nav iekļauts:

ēdināšanas izdevumi (apartamentos dzīvojot jāgatavo ir pašiem:)

apdrošināšana (katra paša ziņā cik lētu vai dārgu apdrošināšanu viņš vēlas).

Brauksim ar LIELO SETRA autobusu, vietas mantām pietiekoši. Pa ceļam 8 stundu atpūta Vācijas galvaspilsētā Berlīnē:)

Ja esat nolēmuši mums pievienoties šajā slēpošanas un dēļošanas braucienā………zvaniet mums –

Matīss (29425075)

Kārlis (28632532)

Vai rakstiet uz e-pastu:

brexizzz@inbox.lv

krustojums@inbox.lv

Intelektuāli cilvēki mazāk cieš no paģirām

Londona, 15.sept., LETA–REUTERS. Augsts intelekta koeficients ne tikai atšķir ģēnijus no mazāk gudrajiem, bet arī liecina par paģiru smagumu.

Jaunā skotu zinātnieku pētījumā noskaidrots, ka gudriem cilvēkiem pēc lielas uzdzīves mokošās galvassāpes, nelabums, sausa mute un jūtība pret gaismu un skaņu vērojamas mazākā mērā.

"Galvenais šī pētījuma atklājums ir tāds, ka augstāks intelekta koeficients 11 gadu vecumā saistās ar mazāku risku ciest no alkohola izraisītām paģirām pusmūža gados," skaidroja doktors Deivids Betijs no Edinburgas universitātes.

Pētījumā, kas publicēts Epidemioloģijas un sabiedrības veselības žurnālā, Betijs ar kolēģiem izvērtēja IQ testu rezultātus 11 gadus veciem bērniem no Aberdīnas 1962.gadā un no 2000.līdz 2003.gadam nosūtīja viņiem anketas par dzeršanas ieradumiem.

Saņemtās atbildes no 7000 pētījuma dalībnieku liecināja, ka augstāks IQ koeficients saistās ar mazāku tendenci uz paģirām.

Pētnieki izsaka minējumu, ka cilvēki ar augstāku intelekta koeficientu mazāk cieš no paģirām tāpēc, ka viņi paklausa padomam nedzert pārāk daudz.

Laikraksts: murkšķu parādīšanās Latvijā raisa bažas

Aizkraukles rajonā savvaļā iedzīvojušies stepes murkšķi, un tas raisa bažas par jaunu sugu izplatīšanos Latvijā, otrdien (2004.25.05.) raksta laikraksts «Diena».

«Vai, Dieviņ, kā mēs visi mukām ar tirpām pa kauliem, un viņš riedams mums pakaļ,» bebram līdzīgā baibaka jeb stepes murkšķa gūstīšanu savu māju pagalmā Ērberģē laikrakstam atstāstījusi Aizkraukles rajona Mazzalves pagasta Krūmiņu māju saimniece Dzidra Ruka.

Pagājušajā nedēļā noķertais murkšķis nācis no Ērberģes otra gala — Priedkalnu mājām, kur saimniece Līga Lamaga tos pirms diviem gadiem ievedusi, lai pavairotu, bet tie aizmukuši un iedzīvojušies savvaļā.

Šis dzīvnieks, kuru māju bērni jau nodēvējuši par Zaķi, visticamāk, nonāks Rīgas zooloģiskajā dārzā. Zoodārza Informācijas daļas vadītājs Ingmārs Līdaka laikrakstam atzinis, ka murkšķu parādīšanās Latvijas dabā jāuztver kā brīdinājuma signāls, jo jaunu sugu izplatīšanās sekas esot grūti prognozējamas.

Līdzšinējie piemēri — niknā Amerikas ūdele un jenotsuns — Latvijas dabai sagādājuši tikai postu. Murkšķis gan ir grauzējs, taču aizsargājoties kļūst ļoti agresīvs.

Murkšķis, kas rudenī pamatīgi uzbarojas, lai ziemas guļā pavadītu līdz sešiem mēnešiem, un ar skaļu kaucienu mostas orientējoši aprīlī, Rukas mājās pamanīts pirms trim nedēļām. Pirmajā reizē suņiem nav izdevies dzīvnieciņu sagūstīt, taču otrais mēģinājums izrādījās veiksmīgs. Tad nu nedaudz bebram līdzīgais radījums ievietots būrī, un mājinieki ķērušies pie enciklopēdiju pārlapošanas, lai noskaidrotu nepazīstamā viesa izcelsmi, raksta «Diena».

Līdaka stāsta, ka stepes murkšķa jeb baibaka dzimtene ir Dienvidsibīrija un Ziemeļkazahstāna, bet astoņdesmitajos gados gardās gaļas un ādiņu dēļ sākta to izplatīšana zvēraudzētavās. Biznesa interešu vadīta, no Valmieras zvēraudzētavas murkšķus iegādājusies arī ērberģiete Lamaga, taču dzīvnieki pamukuši.

Viena murkšķu ģimenīte iemājojusi turpat Lamagu mājas pagalmā, un izraktajās alās pērn piedzimuši seši bērniņi. Lai gan pagaidām kaimiņi neesot sūdzējušies, agrāk vai vēlāk tas varētu notikt, jo murkšķi rokot alas, klūpot virsū suņiem un pat lapsām un skaļi svilpjot, tāpēc Lamaga sola šoruden murkšķus izķert.

Pagasta priekšsēdētāja Emīlija Zariņa, kas murkšķus Lamagas pagalmā vērojusi ar binokli, uzskata, ka izmukušie dzīvnieciņi apkārtējos neapdraud, taču piekrita, ka tie nebūtu vēlami.

Līdaka atgādina, ka Latvijā vairākas ievesto dzīvnieku sugas ir ienākušas izbēgot — Amerikas ūdele, jenotsuns, kas nopietni mainījuši Latvijas dabu. «Jāatceras kaut vai Austrālija, kur ievazāja trušus, kas vēlāk kļuva par nacionālo nelaimi, jo tos nekādi nevarēja apkarot,» laikrakstam sacījis Līdaka.

Viņš norāda, ka Latvijā ar likumu aizliegts izlaist savvaļā mūsu dabai nepiederošas sugas, bet ar likuma pārkāpēju sodīšanu neviens gan tā īsti nenodarbojas.


LETA

2004.gada 25. maijs

Murkšķis dažādās valodās

Murkšķis

Marmot (plural: marmots)

A large ground-dwelling rodent of the genera Marmota or Cynomys, in the squirrel family.

Synonyms

  • Groundhog

  • Woodchuck

Translations

  • Albanian: marmota

  • Basque: marmota

  • Belarusian: сурок (surok)

  • Breton: moregan an alpoù

  • Bulgarian: мармот (marmot)

  • Catalan: marmota

  • Croatian: svizac

  • Czech: svišť

  • Danish: murmeldyr

  • Dutch: marmot

  • Esperanto: marmoto

  • Estonian: ümiseja

  • Faroese: múrmildýr

  • Finnish: murmeli

  • French: marmotte f

  • Frisian: bargemot, marmot

  • Friulian: marmote

  • Gallegan: marmota

  • German: Murmeltier n

  • Greek, Modern: αρμότες (armotes)

  • Hungarian: mormota

  • Icelandic: múrmeldýr

  • Irish: marmat

  • Italian: marmotta

  • Ladin: marmota

  • Latvian: murkšķis

  • Lithuanian: švilpikas

  • Lower Sorbian: boback

  • Macedonian: мрмот (mrmot)

  • Maltese: far il-ġebel

  • Mongolian: тарвага (tarwaga)

  • Norwegian: murmeldyr

  • Occitan: marmòta, muret

  • Polish: świstak

  • Portuguese: marmota

  • Romanian: marmota

  • Romansh: muntanella

  • Russian: сурок (surok)

  • Sami: murmel, murmelealli

  • Sardinian: marmotta, drummiccioni

  • Serbian: мрмот (mrmot)

  • Slovak: svišť

  • Slovenian: svizec m

  • Spanish: marmota f

  • Swedish: murmeldjur

  • Turkish: dağ sıçanı

  • Ukrainian: бабак (babak)

  • Upper Sorbian: bobak

  • Welsh: twrlla, marmot