Divu nedēļu ceļojums uz Taizemi ar rūpīgi pārdomātu programmu, ietverot valsts ziemeļus, arī jaunajā 2006. gadā piedāvāts par gluži patīkamu cenu. Salīdzinot ar pagājušo gadu, cena mainījusies tikai atbilstoši lidostu nodokļu pieaugumam, turklāt jāņem vērā, ka visas maršrutā paredzētās ekskursijas iekļautas cenā, izņemot vienīgi tās, kuru norisi nevar garantēt, kā arī izvēli laika pavadīšanai brīvajās dienās Pataijas kūrortā. Posies ceļam un atvelc elpu!
Smaidu un orhideju zeme
Grezni budistu tempļi, viesnīcu augstceltnes un dēļu, kartona, bambusa būdiņas. Lotosa ziedi un orhidejas, palmas, kokosrieksti, ananasi un daudzi nepazīstami koki, augļi un ziedi. Mazi, smaidīgi, glīti cilvēki. Taiboksings un gaiļu cīņas, nelegālas izpriecas. Ziloņu, krokodilu, čūsku, mērkaķu šovi. Mūžīgā tropu vasara visu gadu. Cita pasaule, cita uzskatu sistēma, cits dzīvesveids, citas problēmas. Rietumi Austrumus nekad nesapratīs – bet tas tad arī ir eksotikas garants! Savat-dī khrap – esi sveicināta, Taizeme!
Taizeme jau vairākus gadus kā kļuvusi par turīgāku un eksotikas kāru latviešu tūristu iecienītu ceļojuma mērķi. Un ne velti. Visā Dienvidaustrumāzijā tā, līdzās krietni dārgākajai, karstākajai un musulmaniskajai Malaizijai, ir attīstītākā valsts ar lieliski sakārtotu tūrisma infrastruktūru – kas gan vienlaikus nozīmē to, ka, ja vien kaut kur ir iespēja likt jums atdarīt maciņu, tā netiks palaista garām. Cilvēki, sevišķi taju meitenes, ir ļoti pretimnākoši un smaidīgi, pilnībā attaisnojot epitetu smaidu zeme. Un tradicionāli, nākot ārā no lidostas, mūs sagaida glīta meitene ar orhideju virteni katram atbraucējam. Protams, šajā brīdī katrs tiek nobildēts, un vēlāk viesnīcā šo foto glītā rāmītī piedāvā nopirkt. Un tā ikvienā daudzmaz ievērības cienīgā vietā: foto uz nozīmītes, šķīvja, visdažādākajos rāmīšos…
Kontrastu pilnā debesskrāpju un tempļu metropole Bangkoka, kā arī sekstūrisma galvaspilsēta Pataija presē nu jau aprakstītas visai bieži. Pamatīgais karstums cauru gadu, asā Centrāltaizemes virtuve, prostitūtu pārpilnība un uzmācība, kas neļauj pat cilvēcīgi padzert kafiju ielas kafejnīcā (atradis vietu, kur sēdēt, nevar būt, ka viņam neko nevajag, acīmredzot šim prātā kādas īpašas vēlmes – tās vajag noskaidrot…), bieži neatstāj tās patīkamākās atmiņas.
Tāpēc šajā stāstiņā paciemosimies Taizemes ziemeļos, kur tūristu pūļi ir ievērojami mazāki, dzīve mierīgāka, taču netrūkst īsteni ekskluzīvu apskates vietu un pasākumu.
Siāmas ziemeļu galvaspilsēta
Ja nu kāds vēl nezina – Siāma ir agrākais Taizemes nosaukums, taču kopā saauguši dvīņi tur sen nav dzimuši, bet attiecīgās šķirnes kaķi laikam visi kā viens jau izvesti no valsts. Neredzēju neviena.
Lai nokļūtu senās un jaunās karaļvalsts ziemeļos, var izmantot autobusu, vilcienu vai lidmašīnu. Izvēlējāmies, mūsuprāt, optimālāko – nakts vilcienu (~ Ls 10 – 12). No rīta šis Austrumu ekspresis, kur izskatās aptuveni kā filmā “Džezā tikai meitenes”, ieripo Taizemes Ziemeļu galvaspilsētā Čiangmai, un atšķirība uzreiz sajūtama. Normāls, pat nedaudz dzestrs gaiss kontrastā piedūmotajai Bangkokas cepeškrāsnij, kur temperatūra arī naktī nenokrīt zem +30°C. Var elpot!
Čiangmai, ņemot par pamatu žurnāla Asiaweek piedāvātos 22 salīdzinošos rādītājus, tādus kā, piemēram, sasniedzamības ērtība, dzīvošanas izmaksas, gaisa piesārņojums, darbavietu skaits uz iedzīvotāju skaitu, zaļo zonu īpatsvars un tādā garā, atzīta par devīto patīkamai dzīvošanai piemērotāko pilsētu Āzijā, šeit uz dzīvi vai ilgtermiņa biznesa darīšanās apmetušies daudzi eiropieši, amerikāņi, austrālieši. Vilcienā satiku kādu garu, rūsganu norvēģi, īstenu vikingu pēcteci, kurš stāstīja, ka dzimtenē pavadot tikai trīs mēnešus gadā – akurāt tos, kad Norvēģijā ir vasara, bet Taizemē lietus periods. Un tā – jau piecus gadus Čiangmai. Šim Frūdem blakus sēdēja neliela, glīti veidota, smaidīga vietējā meitene – karstās trimdas sieva, bez šaubām. Šīgada vai gadskārtējā, un vai tikai dzimtenē viņam nav vēl viena, kura domā, ka ir vienīgā? – nodomāju. Tā nudien ir visai izplatīta parādība. Vēlāk tiku manījis arī kādu balto, kam pie rokas aptuveni trīsgadīgs dēlēns ar nepārprotamu taju asiņu piešprici. Šis tātad bijis no labajiem tētiem ar nopietniem nolūkiem vai varbūt šie nolūki radušies vēlāk.
Taizemes Himalaju svētnīcas
Pēc īsti eiropeiskām brokastīm, ko papildina vien gardākais no Taizemes augļiem – ananass (kas reiz ēdis īstu ananasu, nekad to vairs nepirks Eiropas lielveikalā – tāda nu ir mana pārliecība!), jādodas pirmajās tropu zemes ziemeļu ekskursijās.
Dīvaini jau izklausās, kad tuvumā esošos paugurus sauc par Himalajiem, tomēr tā ir taisnība. Arī divi tūristu iecienītie kalni – Doi Suthep un Taizemē augstākais – Doi Inthanon – jau piederīgi Himalaju priekškalnēm. Sutepa kalnā atrodas viena no ievērojamākajām taju, precīzāk, t.s. Teravadas budistu svētvietām, kur zeltītā stupā* noglabāts paša Budas kauls. To esot ieguvis senās Lannas karalistes valdnieks Mengrajs, un, atbilstoši leģendai, uzticējis šo relikviju īpašam baltam zilonim, kurš tad arī tikām riņķojis pa apkārtni, kamēr izvēlējies vietu, kur būs celt templi un glabāt vērtīgo pīsli. Starp citu, patiesībā ziloņi albīni nemaz sevišķi balti nav, viņiem esot nedaudz gaišākas acis, nagi, mēle un vēl dažas ķermeņa daļas. Ja tāds ziloņmātei atskrien, saimniekam tas jāatdod karalim. Pašreizējam Taizemes karalim Bumibolam Adulaidejam, ko pazīst kā Ramu IX, esot astoņi baltie ziloņi, kas ir ievērojams rādītājs. Nav arī nekāds brīnums – Rama IX mantoja troni tālajā 1946. gadā un ir visilgāk valdījušais no visiem pašlaik dzīvajiem monarhiem.
Zilonim ir bijis ko pakāpties. Par ziedojumiem mūku būvētais serpentīns (te jāpiebilst, ka katrs taju vīrietis dzīves laikā īsāku vai garāku laiku pavada kā mūks) vijas augšup labu brītiņu. Tagad uz Sutepa kalna templi plūst i svētceļnieku, i tūristu pulki. No autobusu pieturvietas, kur momentā metas virsū suvenīru pārdevēju miriādes, uz templi ved lēzenas, pūķiem-sargiem rotātas trīssimt pakāpienu kāpnes; ja ir veselības problēmas vai vienkārši slinkums kāpt, tūristus augšā uzved moderns funikuliera tipa lifts, kurā svētceļniekus vai mūkus gan neredzēt. Nokļūstot augšā, kā jebkurā budistu templī, jānoauj kājas, jāapsedz pleci, un, ja šorti vai brunči nenosedz ceļus, jāuzvelk milzīgas maisveidīgas bikses. No plašās terases paveras iespaidīga panorāma, tostarp uz padsmit kilometru attālo Čiangmai, labi redzami arī lidostas skrejceļi. Svētā tempļa teritorijā atrodas budistu klosteris, mūki visiem gribētājiem dod savu svētību un laba vēlējumus. Mans ceļabiedrs Agnis arī kāro pēc grēku atlaišanas budisma tradīcijās, un pieprasa, lai nofotografēju viņu šajā procesā. Mūks neprotestē. Citi vienkārši iegrimuši meditācijā un fotoaparātu zibšņiem nepiegriež ne mazāko vērību. (Budisms vispār drīzāk ir pasaules uzskats, dažam arī dzīvesveids, nevis reliģija, un tas nav kareivīgs, kas, izvēloties ceļojuma mērķi mūsdienu globālā terorisma ēnā, nav mazsvarīgs apstāklis!) Spīd saule, mirdz zeltītie tempļu dekori, iešķindas ziedojumu zvaniņi, visapkārt sveces un lotosa ziedi un tradicionālu dzeltenu puķu virtenes, sajūta ir patīkama un viegla.
Citas sajūtas, līdzīgas, šoriez tikai fiziskā izpratnē, ir nākamajā dienā, kad braucam ar mankīkāriem** kalnā visaugstākā – Intanonā. Pašā kalna galā gaida normāls Latvijas vasaras klimats, tādēļ vietējie steidzīgi met plecos džemperīšus un jaciņas, arī man T-kreklā kļūst nedaudz vēsīgi. Nu jā, pierasts pie karstuma. Šeit ir arī militārā zona, no kurienes tiek novērota gaisa telpa, tāpat iespējamie mežu ugunsgrēki, izdarīti meteoroloģiskie novērojumi. Plakāti vēsta, ka šajā virzienā fotografēt aizliegts. Pakāpjoties vēl uzkalniņā, blakus nelielai svētnīcai atrodam Taizemes augstāko punktu 2595 m virs jūras līmeņa, kas atzīmēts ar mazu bronzas pankūciņu, kura no biežajiem pieskārieniem noberzta jo spoža. Vēl te ir dabas parks, kurā aug Taizemē reti sastopami koki un augi un ligzdo milzumdaudz putnu sugu. Kā apliecinājumu šai patiesībai uz speciāli iekārtotās takas satiekam pāris nopietnu vīru ar teleskopiem līdzīgiem fotoobjektīviem uz statīva.
Pabraucot kādu gabaliņu atpakaļ lejup, taisām pieturvietu pie diviem grandioziem čediem*, kuros var ieiet kā templī, un pa daļai tādi tie arī ir, jo veltīti karaļa un karalienes 50 gadu valdīšanas jubilejām. Jā, taji savu karali tur lielā godā. Vērienīgais projekts īstenots ar Taizemes gaisa spēku palīdzību, jo Intanona nogāzēs citādi kā ar helikopteru tik daudz būvmateriālu un gatavu mākslasdarbu nemaz nevarētu nogādāt.
Ieskrējiens birmiešu Bordertaunā
Lai arī visgarākā robeža no visām kaimiņvalstīm Taizemei ir ar Mjanmu***, oficiālie robežšķērsošanas punkti ir tikai nedaudzi. Populārākais atrodas Taizemes tālākajā ziemeļu pilsētā Maesai, ko Sai upe atdala no birmiešu Tečilekas. Abās pilsētās noris aktīva tirdzniecība, preču klāsts un cenas ir identiskas. Tomēr ir kārdinājums ievilkt biogrāfijā ķeksīti Biju Birmā! Vīza nav nepieciešama, ja apmeklē šo valsti ne ilgāk kā uz 24 stundām. Mums pietiek ar divām. Sajūta tomēr ir jocīga: Taizemes pusē jāiemaksā 100 bati (~ Ls 1,5) un jāatstāj pase (Latvijas Republikas īpašums, ko nekur nedrīkstot atstāt!); pie birmiešiem dodies tikai ar pases kopiju, samaksā piecus dolārus, un tev atņem arī pases kopiju, izsniedzot mazu nožēlojamu lapeli, uz kuras uzskribelēts kaut kāds numurs. Tas tad ir vienīgais dokuments, ar kuru pastaigāties valstī, kurā valda militārā diktatūra…
Aina Tečilekā tomēr ir atšķirīga. Arī paši birmieši ir tumšāku ādu un citādiem sejas pantiem. Sāku ticēt gidam, kurš apgalvoja, ka momentā varot atšķirt birmieti no taja. Tikko esam paspēruši pāris soļu no robežpunkta, mums metas virsū velorikšu spiets (Taizemē šādu transporta līdzekli neizmanto – tur ir motorikšas jeb tuk-tuk). Viņi piedāvā stundas vai divu ekskursiju pa Tečilekas ievērojamākajām vietām vai arī uz vietējo priekanamu, rādot izbalējušus foto ar meitenēm, kuras esot gūt, gūt, velī gūt!**** Paejot nedaudz tālāk, kontrasti ar Taizemi kļūst arvien pamanāmāki. Netīrība, aizdomīgi grausti, noplukuši bērneļi plikiem dupšiem piesārņotā notekgrāvī cenšas ar tīkliņu noķert kādu zivteli. Un pēkšņi ārkārtīgi grezna villa. Mašīnu ļoti maz, toties tikai visdārgākie modeļi. Bordertauna! Ne velti jebkuras pasaules markas cigarešu pārdevējs, ja vien sāc ar viņu runāt, drīz vien jau miedz ar aci un saka, ka var dabūt arī labāku pīpējamo.
Priekšstats par šo robežpilsētu ir, taču diezin vai šeit var izdarīt vispārinošu slēdzienu par Mjanmu. Caur pārpildītām piparbodīšu ielām ar īstiem Rolex un Swatch pulksteņiem, patiešām īstu žeņšeņa tēju un kafiju, bižutērijas kaudzēm, dārgakmeņu un ziloņkaula klāstu un diedelnieku bariem virzāmies atpakaļ uz robežkontroles punktu. Pases atgūstam bez problēmām un varam doties atpakaļ Taizemē, kur mūs jau gaida pusdienas un vispār šķiet vieglāk elpot.
Zelta trijstūris
Slavenā kontrabandistu paradīze starp Taizemi, Mjanmu un Laosu, ko šeit atdala Mekongas upe un tās pieteka Sai, pašlaik vairāk barojas no tūristiem, kaut arī gan jau kontrabandas preces neiet līkumu šai tradicionāli iestaigātajai taciņai. Plašākā izpratnē Zelta trijstūris ir visai liela teritorija, kuras augšējais stūris aizsniedz arī netālo Ķīnu, šaurākā – nelielais Sop Ruak ciems, kam atļauts lietāt skanīgo nosaukumu un no kura ar laivu viegli nokļūt Taizemes kaimiņvalstīs. Pa dižo Mekongu kursē arī prāvāku kuģu satiksme, lielākoties uz Ķīnu. Ķīnieši arī pamanījušies atpirkt vai izīrēt nelielus zemes gabalus upes krastā, kur iekārtojuši piestātnes un noliktavas. Jā, kur tik viņu nav!
Apskatām Opija muzeju, neiztrūkstošās suvenīru un apģērbu bodītes un dodamies ekskluzīvā starpvalstu braucienā ar laivu pa Mekongu. Pabraucot pa upi nedaudz augšup, Mjanmas pusē uzcelts milzīgs kazino, ko bieži apmeklējot bagātākie taji un daudzu rietumvalstu tūristi. Lai arī Taizemes karalistē azartspēles ir aizliegtas (izņemot naivu Sprinta tipa loteriju), un varbūt tieši tāpēc – šī spēļu elle esot celta tieši par taju – visticamāk netīro – naudu. Bet tikai pārsimt metru tālāk atrodas nabadzīgo birmiešu zvejnieku bambusa būdeles.
Griežam atpakaļ un kādu gabaliņu braucam tuvu Laosas krastiem, kur aina ir vēl bēdīgāka. Upes malā kāda meitene skalo matus un divi gaužām mazi bērneļi paši mazgā savas bikšeles. Upes atteka izveidojusi palielu salu, kurā drīkst izkāpt bez kādām vīzām vai nodevām. Tas ir neliels ciems ar veikalu lapenēm. Audumi, apģērbi, somas, tarbas… sevišķi jau neatšķiras no Taizemes piedāvājuma. Vienkāršā krodziņā var dabūt kaut ko no Laosas virtuves un vietējo alu. Tomēr tūristus visvairāk pārsteidz daudzās pudeles, kurās vietējā kandžā kā formalīnā mākslinieciski ieritinātas nelielas čūskiņas. Šo dziru var arī degustēt. Pārdevējs, piemiedzot aci, stāsta, ka šis šķidrums uzlabojot libido un potenci, kā arī ieteicams zāļu tiesai vecākiem cilvēkiem, tātad – ārkārtīgi vērtīgs visiem dzertspējīgajiem. Taizemē, kur ir diezgan spēcīga Zaļo kustība un citi dabas aizstāvji, tādas lietas nepārdod.
Atgriežoties Sop Ruak piestātnē, uz kāpnēm mūs sagaida bariņš bērnu hmongu cilts tautastērpos. Viņu darbs ir bezgala skumjām acīm dziedāt dziesmiņu, kurā savārstīti vārdi no angļu, vācu, franču un holandiešu valodām, bet galvenā jēga – ka pietiktu arī ar desmit batiem. Tie, kuri fotografējas vai filmē viņus, kaut ko iedod. Kad tūristi aizgājuši, bērneļu acīs atgriežas dzīvesprieks un atsākas rotaļas – līdz nākamajai tūristu laivai.
Sievietes ar gulbja kaklu
Atceros no bērnu dienām Kinoceļotāju kluba vai sazin kā vēl stāstus par sievietēm kaut kur tālajā Birmā ar zelta riņķiem ap kaklu, kas to izstiepuši tik garu, ka, ja šos riņķus kādreiz noņemtu, nabadzītēm uzreiz pārlūztu sprands.
Jautājam vietējam gidam par iespējām redzēt sievietes ar garajiem kakliem. Savādā garkaklu karenu (padongu) cilts tiešām dzīvo tikai Birmas džungļos, tomēr mūsdienās daudzi no viņiem pārbēguši uz daudz pārtikušāko Taizemi, izveidojot pierobežas kalnos divus visai prāvus ciematus, kur nokļūt gan nav viegli. Par bēgļiem rūpējas Taizemes karaliste, kā arī Karenu nacionālās attīstības partija, iestāde, kas pirmkārt izklapatojusi nacionālo īpatnību veiksmīgu pārdošanu itin kā tautas attīstības interesēs. Tas izpaužas tādējādi, ka ik pa laikam nelielas padongu kopienas tiek izmitinātas tūristiem vieglāk pieejamās vietās, kur vīri, kam ar kakliem viss ir tāpat kā jebkurai citai tautai, pastrādā kādās liči augļu birzīs vai tabakas plantācijās, vai arī vienkārši vāc kalnos skudras, kas esot īpašs gardums karenu ēdienkartē (nez, vai tik atkal nav kādas mārketinga muļķības?), savukārt sievas un meitas gaida tūristus, auž, pārdod suvenīrus un savus foto. 
Gids brīdina, ka tas nebūšot lēti, vismaz 600 batu (ap Ls 9), kas ietver aptuveni 300 metru braucienu ar mankīkāru stāvā kalnā līdz akā opija pīpmaņu ciemam un atļauju apmeklēt garkaklu karenus. Takas sākumgalā piedāvā arī braucienu ziloņa mugurā, pati taciņa (kā nekā apmetne darbojas otro gadu) paspēta izlikt ar paretām akmens plāksnēm, pat pa ceļam jau piedāvā suvenīrus. Savā ziņā tā ir vilšanās, tomēr garkaklu karenu apmetnes apmeklējums, lai cik arī tas nebūtu komercializējies, vienalga ir ekskluzīvs pasākums.
Nesagatavotu tūristu varētu pārsteigt fotogrāfijas, kur tās pašas meitenes savus garos kaklus bez riņķiem un jebkādām problēmām mazgā upē. Izrādās, tie ir gana spēcīgi un attīstīti, kaut arī tradicionāli, palielinoties vecumam un tinumu skaitam, kļūst nudien iespaidīgi gari. Vispirms jāteic, ka tie nav nekādi riņķi, bet paresna, spirālē satīta stieple, turklāt meitenes to nēsā arī uz rokām un kājām, kur tai piemīt vairs tikai dekoratīva, ne stiepjoša funkcija. Parasti vecākajām padongu kundzēm kakla tinumu svars nepārsniedz piecus kilogramus, taču rekords esot 22 kg uz vairāk nekā 30 cm gara kakla (!).
Kā tas viss sācies, neviens lāgā pateikt nevar. Versijas ir vairākas: cilts vīri gribējuši padarīt savas sievietes tik dīvainas, lai citu cilšu veči uz tām vairs nemestu aci; kad vīri devušies džungļos medībās, sievietes palikušas apmetnē vienas un neaizsargātas, un, tā kā zināms, ka tīģeris savu upuri grābj pie rīkles vai, mazākais, pie locītavām, tinumi sievas sargājuši vismaz no pirmā uzbrukuma (vai gan kakls būtu jāstiepj tādēļ, lai tīģerim ērtāk aplauzt zobus?). Paši padongi stāsta, ka viņu ciltsmāte bijusi sieviešu dzimtes pūķis ar garu, zeltītu kaklu un tāpēc… Lai nu tā arī paliek.
Meitenes pozē cienīgi, par katru fotografēšanos pienākas ziedot vismaz 20 batus – kādu pusdolāru. (Runā, ka par ziedojumiem un pārdotajiem suvenīriem viņām sanākot ap 100 dolāriem mēnesī – salīdzinot ar citām nabadzīgajām kalnu ciltīm tā ir milzu summa.) Lielākā daļa pieklājīgi runā angliski – bizness ir bizness. Līdere šajā nozarē ir vecā – tā ap gadiem piecdesmit, spriežot pēc kakla tinumu garuma, – lai gan noteikt gadu skaitu austrumu sievietēm eiropietim nav viegls uzdevums. Cita, jaunāka meitene, no kuras nopērku foto, kurā viņa redzama bez tradicionālajiem tinumiem, labprāt pastāsta, ka no Birmas pārvākusies pirms četriem gadiem un šajā apmetnē dzīvojot otro sezonu (lietus periodā – lielajā padongu ciematā kalnos). Apmetnīte ir neliela, cik tad ilgi bildēsies un skatīsies! – pamazām apmeklētāji sāk kājot atceļu. Un pēkšņas pārvērtības – meitenes pēc stīvās sēdēšanas un pozēšanas beidzot tiek pie izkustēšanās, sāk spriņģot apkārt, sarunāties, smieties un pat koķetēt ar mums, pārpalikušajiem diviem interesentiem!
Kad esam nonākuši atpakaļ akā cilts ciemā, mūs ar neaprakstāmu smaidu sveicina vecās melnzobainās opija pīpmanīšas, kuru blāvajās acīs atspīd nevienam nezināmi džungļu magoņu lauki. Divdesmit batu – foto kopā ar vietējām superzvaigznēm – Misisisisis Opijpīpēm, piecdesmit batu – auksts rīsa alus no ciema vienīgās leduskastes. Aiz kādas nožēlojamas bambusa būdeles pamanu satelītantenu… Neaizmirstami.
Autors: Raitis Strautiņš
* čedi jeb stupa ir koniskas formas, biežāk slēgta tipa celtne, kurā var atrasties kāds nozīmīgs apbedījums, glabāties dažādas relikvijas, tā var kalpot arī vienkārši kā piemineklis kādam notikumam
** monkey-car – mērkaķauto, daļēji segts kravas auto, kas paredzēts tieši pasažieru pārvadāšanai
*** Mjanmu par Birmu sauca šo zemi kolonizējušie angļi. Pēc atbrīvošanās no Lielbritānijas, valsts atguvusi savu nosaukumu.
**** savdabīga angļu vārdu very good – ļoti labas – izruna.
Raksts paņemts no www.impro.lv
