Posted on

Prezidente apciemos suitus un ķoniņus

Piektdien Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ieradīsies Jūrkalnē, Alsungā un Turlavā.

Paredzēts, ka pa ceļam no Liepājas prezidente Jūrkalnē noliks ziedus pie piemiņas zīmes Cerību bura latviešiem, kuri bēgļu gaitās devās uz Zviedriju. Pēc tam Alsungā viņa apmeklēs ugunsgrēkā cietušo sociālās aprūpes iestādi Reģi, plkst. 13.00 vēstures muzejā tiksies ar trīs suitu pagastu – Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku – pašvaldību vadītājiem, etniskās kultūras centra Suiti pārstāvjiem, folkloras pētnieci profesori Janīnu Kursīti. Valsts prezidente iecerējusi apspriest suitu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Kurzeme ir V.Vīķes-Freibergas mātes dzimtā puse, un par suitu dziesmām un novada savdabību prezidente dzirdējusi jau bērnībā. Kā saglabāt vēsturisko identitāti un vienlaikus panākt pagastu attīstību, kā tradīcijas savienot ar mūsdienu vērtībām un kā šo procesu ietekmēs administratīvi teritoriālā reforma – tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem prezidente cer rast atbildes. Pēc tikšanās Alsungā prezidente plāno apskatīt arī Turlavas Ķoniņciemu.

Juris Lipsnis

2007. gada 8. marts.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif

Posted on

Glābj stirnu buku

Sestdien ap pusdienlaiku Alsungas ugunsdzēsēji saņēma izsaukumu uz Lapu kapiem.

Kāda ģimene, aizbraucot apkopt tuvinieku kapus, ieraudzījusi vārtiņu režģī iesprūdušu stirnu buku. Acīmredzot dzīvnieks kapsētā ielēcis pāri žogam, bet ārā nolēmis iziet kulturāli – pa vārtiem. Metāla režģim cauri tikusi vien galva un pleci, bet pakaļpuse iestrēgusi. Atpakaļgaitu ieslēgt neprazdams, pārgurušais un abos sānos ievainotais dzīvnieks, ierodoties glābējiem, vairs tikai žēli īdējis. Aleksandrs Štefaņuks un Andris Dāboliņš vispirms režģi atliekuši ar lauzni, bet pēc tam nolēmuši ķerties pie griezējinstrumenta. A.Štefaņuks turējis dzīvnieku, kamēr A.Dāboliņš iedarbinājis griezēja motoru. Sākumā gribējuši buku pie skaņas pieradināt, bet tas pēkšņi sasprindzinājis spēkus, atcerējies par atpakaļgaitu un – izrāvies gan no slazda, gan glābēja rokām. Pēc atvadu apļa pa kapiem izgājis, kā ienācis, – pāri žogam.

Juris Lipsnis

2007. gada 8. marts.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif

Posted on

Taivāna ziedo Reģu iemītniekiem

Pirmdien Alsungā ieradās Taipejas (Taivānas galvaspilsētas) misijas Latvijā pirmais sekretārs Andijs Čins (Andy Chin), lai aprūpes nama Reģi direktora pienākumu izpildītājam Andim Sīlim pasniegtu čeku par 2000 dolāru.

Ne jau summā ir būtība

A.Čins teica, ka summa nav pārāk liela, bet ziedojuma mērķis ir arī citu valstu pārstāvniecības rosināt uz līdzīgu rīcību. Taivāna pati daudz piedzīvojusi dažādas katastrofas un saprot, ko nozīmē ciešanas. Pirms dažiem gadiem ap 2000 iedzīvotāju gāja bojā postošā zemestrīcē, kuras sekas jūtamas vēl tagad. A.Čins: „1992. gadā Latvijā tika atvērts Taivānas ģenerālkonsulāts, bet 1994. gadā Ķīnas Tautas Republikas spiediena dēļ diplomātiskās attiecības pārtrauktas.” Pārsteidzoši, bet Taivānā Latviju zina ļoti labi. Taivānieši uzmanīgi vērojuši Baltijas brīvības cīņas 90. gadu sākumā. Abas galvaspilsētas – Rīga un Taipeja – kļuvušas par sadraudzības pilsētām, arī Jelgavai un Balviem ir partneres Taivānā. Misija sadarbojas ar vairākām pašvaldībām. Dāvināti datori divām klasēm Latgales skolās, aparatūra slimnīcām, nauda bērnu plenēram Saldū. 15 gados kvalifikācijas kursos Taivānā bijuši 126 cilvēki no Latvijas. Aptuveni simts tur mācījies ķīniešu valodu.

Ņemot vērā ilgstošo sadarbību un uzzinot par nelaimi, misija nolēmusi palīdzēt cietušajiem un to ģimenēm. „Ar šo ziedojumu gribam Alsungas iedzīvotājiem sacīt, ka visi esam dzīvas būtnes, kurām ir līdzīga vērtību sistēma.” Alsungas pagasta padomes priekšsēdim Gunāram Blokam viesis pasniedza kompaktdiskus ar videofilmām par savu valsti un piedāvāja veidot sadraudzības pilsētu attiecības ar kādu viņa dzimtenes reģionu. G.Bloks: „Labprāt sadarbotos ar jūsu valsti, bet tikai uz vienlīdzīgiem noteikumiem, jo arī mēs vēlētos sniegt jums kādu atbalstu. Nevaram taču vienmēr būt tikai ņēmēji!” Aprūpes nama direktora pienākumu izpildītājs Andis Sīlis pateicās Taipejas misijas pārstāvim par līdzjūtību un teica, ka naudu ieguldīs saimniecības pārkārtošanā, lai pēc ugunsgrēka atjaunotu normālu darbību.

Kā Reģus atjaunot?

Saeimas deputātes no Jaunā laika, Latvijas un Taivānas parlamenta sadarbības grupas priekšsēde Ingrīda Circene un vietniece Silva Bendrāte, kas pavadīja viesi, pastāstīja, ka Taipejas misija meklējusi iespēju palīdzēt nelaimē cietušajiem un viņu grupa sameklējusi pašvaldību. Deputātes interesēja arī aprūpes iestādes atjaunošanas varianti. Viņas atzina, ka pēc daļas bijušo iemītnieku izvietošanas Gudenieku Saulrietos būtu apsverama iespēja atjaunot ēku Reģos un pēc tam darbību turpināt abās vietās – varbūt pat ar vienu administrāciju, lai ietaupītu naudu. Valstī uz ievietošanu šādās aprūpes iestādēs gaida daudz cilvēku, tukša nestāvēs neviena ēka. Viesi apmeklēja pansionātu. Taipejas misijas pirmais sekretārs iegriezās dažās istabiņās. Dace Ledaine, kas nodarbojas ar izšūšanu, viņam uzdāvināja izšūtu spilvendrānu, bet A.Čins apsolīja Daci apciemot vēl kādreiz un uzdāvināt diegus rokdarbiem.

Sociālās aprūpes centra Reģi ziedojumu konts Valsts kasē TRELLV22: konta nr. LV15TREL7181110000000, SAC Reģi, reģistrācijas nr. 90000035887. (Papildu informācija: S.Tamsonei Reģos, tālr. 63351125.)

Juris Lipsnis

2007. gada 8. marts.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif

Posted on

Traģiskākā ugunsnelaime

20070224_445571_ar.jpg

BEZ MĀJĀM. No Alsungas internātskolas Reģu iemītniekus veda izmitināt citās līdzīgās aprūpes iestādēs. Pēc postošā ugunsgrēka daudziem no viņiem tas bija jauns biedējošs pārdzīvojums.

Postošais ugunsgrēks pansionātā Reģi paņem 23 dzīvības

Stindzinošajā salā Reģu pansionāta krāsmatas pret debesīm iezīmējas biedējoši skaidri – zem iebrukušā pārseguma baļķiem un mūra drupām atrodas 23 cilvēku mirstīgās atliekas. Ļoti ticams, ka garīgās atpalicības dēļ daudzi no viņiem savu nāves brīdi pat īsti neapzinājās.

Sarkanīgu blāzmu virs sociālās aprūpes iestādes īsi pēc vieniem pamanījis pansionāta darbinieces Silvijas Teteres mazdēls Gusts – viņi mīt namiņā līdzās pansionāta galvenajai ēkai – 1890. gadā celtajai pilij. Zibenīgi zvanīts dzēsējiem, un abi metās glābt bezpalīdzīgos cilvēkus.

"Viņi liecās ārā pa logiem un bļāva. Es pat neatceros, cik no viņiem dabūju laukā – vilku, rāvu, stiepu… ar visu savu sāpošo muguru. Viena sieviņa man izmuka un ieskrēja tieši ugunī," atminas Silvija. Bēglei liktenis bija labvēlīgs. Sveika, vesela un smaidoša viņa pret rītu atradusies izdegušās ēkas pagrabā, samazinot bez vēsts pazudušo skaitu līdz 23. Šis dīvainais formulējums gan nenorāda uz izredzēm viņus atrast – vienkārši paies laiks, kamēr eksperti noskaidros pārogļojušos ķermeņu identitāti. Pēc veselības kartēm, žokļa kauliem, ja būs nepieciešams, arī pēc DNS. Izvest no degošās mājas izdevās 67 cilvēkus. Ugunsdzēsēji atzīst, ka upuru skaits ir tik milzīgs, jo daudzi pansionāta iemītnieki nav sapratuši, ka jābaidās no liesmām, nevis no glābējiem. "Viņi krampējās kāpņu margās, kliedza, rāvās atpakaļ," stāsta ugunsdzēsējs, kura komanda ieradās notikuma vietā no Alsungas – pirmā. Viņš un kolēģis. Ēka jau bijusi liesmās, un viena niecīga ūdens strūkla uguns spēku nav spējusi mazināt. Taču arī vēlāk, kad atbraukuši kolēģi no Kuldīgas un Ventspils, glābšanas darbi nesekmējās. Milzīgā aukstuma dēļ aizsala šļūtenes. Tērauda jumts karstumam un dūmiem nav ļāvis brīvi celties augšup, bet spiedis uz leju, kur atradušies cilvēki. Lielākā daļa upuru nosmaka un sadega mansardā. "Vislabākie palika tur augšā. Manā nodaļā," klusi saka aprūpētāja Dace. Jumta stāvā dzīvoja cilvēki, kuru atpalicība nebija tik izteikta. Viņi prata daudzmaz rūpēties par sevi, arī strādāja vienkāršus darbus.

Pilī bija malkas apkure, un tradicionāli – auksts laiks veicina ugunsnelaimes, jo krāsnis tiek pārkurinātas. Šoreiz dūmu ejas diezin vai var vainot – janvārī skursteņi tika tīrīti, turklāt pils aizdegšanās laikā krāsnis vairs nebija karstas. Ugunsdzēsēji sliecas domāt, ka nelaimi izraisīja elektrības tīkla pārslodze. Vairākās istabiņās aukstajā naktī tika lietoti elektriskie sildītāji. Alsungas pagasta priekšsēdētājs Gunārs Bloks vairās kādam pārmest notikušo, arī augstākiem spēkiem: "Dievam nav ne vainas – problēma ir centrālapkures trūkumā." Pagastvecis uzskata, ka šāda veida iestādēs – slimnīcās, pansionātos – jābūt centrālapkurei. Trešā versija par ugunsnelaimes cēloni ir personālam. Direktore Irēna Hartmane teic – visticamāk, kāds aizmidzis ar cigareti zobos. Viņa, tāpat kā pārējie darbinieki, vedusi savus aprūpējamos ārā no degošās mājas, taču vienīgo ceļu ātri vien aizšķērsojušas liesmas. Palīdzēt centās arī pansionāta iemītnieki – kā nu kurš mācēja. Artūrs Tamašs, kam līdztekus daudzām citām problēmām ir arī redzes invaliditāte, Neatkarīgajai satraukts stāsta: "Es nekā neredzu. Skrēju pa istabām celt citus augšā, bet ieskrēju stenderē. Redzi – acs tagad zila. Labi, ka savu pulksteni paguvu paņemt. Man ir runājošs pulkstenis. Padomā tikai – viņi visi tur sadega!"

Dramatiski noritējusi izglābto pārvešana uz Alsungas internātskolu. Aprūpējamie bija ļoti satraukušies, un tikai nomierinoši medikamenti līdzēja mazināt viņu paniku, ļaujot pievērsties praktiskām problēmām. Piemēram, kādas mantas kuram sadegušas, kā tikt pie pensijas, ja šodien pastniece atnesīs naudiņu, bet ieraudzīs, ka māja nodegusi, un visbeidzot – "uz kurieni mūs vedīs". Turpat Reģos neizdegušajās ēkās paliks ap desmit pastāvīgo iemītnieku, savukārt 48 cilvēki vakar tika izmitināti sešās līdzīgās sociālās aprūpes iestādēs citur Kurzemē un Pierīgā. Informāciju par konkrētu personu šābrīža atrašanās vietu iespējams iegūt, interesējoties pa tālruni 3351125, savukārt par cietušajiem un mirušajiem jātaujā, zvanot pa 3374402 – vietējai policijai. Līdz vakaram gan bija zināms tikai par vienu smagi ievainoto. Šo sievieti aizveda uz apdegumu centru Rīgā, jo, metoties cauri liesmām, viņa guva ļoti plašus apdegumus. Vieglāk cietuši pāris ugunsdzēsēju – vienam uzkrita krāsns atlūza, otrs sagriezies, dauzot ārā logus. Pansionāta darbinieki stāsta, ka ugunsdzēsēji strādājuši asiņainām rokām, darījuši visu, kas bija viņu spēkos. Taču šie spēki acīmredzami bijuši par vājiem, un, domājams, par izvēlēto glābšanas un dzēšanas taktiku dienestam tagad nāksies nopietni izskaidroties.

Imants Vīksne

2007.gada 24.februāris

Raksts paņemts no

logo_nr.gif

Posted on

Sēro par ugunsnelaimē zaudētajiem

20070228_149699.jpg

KĀ TĀLĀK? Pansionāta noliktavas pārzine Silvija Tetere zaudējusi tuvu cilvēku, un no patversmes paņemtā kucīte Dina diezin vai spēs viņu aizstāt: mežonīgā uguns suni tā iebiedējusi, ka pie pirmās izdevības tas cenšas bēgt uz mežu

Sēro par ugunsnelaimē zaudētajiem

Reģos sadega Cīravas maniaka dēls.

Postošais ugunsgrēks garīgi slimo cilvēku pansionātā Alsungas pagasta Reģos ir paņēmis arī Andra Šlitera dzīvību, kuram smaga dzīve bijusi kopš bērnības – tēvs puisi turēja ķēdē pie suņubūdas.

Visticamāk, Andris un vēl 23 krāsmatās atrastie mirušie tiks guldīti tuvējos Lāču kapos – pēc tam, kad darbu būs pabeiguši tiesu medicīnas eksperti. Reģu noliktavas pārzine Silvija Tetere drūmi piebilst, ka būs kopīgs apbedījums: "Ko tad tur var identificēt? Daudz ko glābēji ārā iznesa saliktu mazos maisiņos." No visiem 90 pils iemītniekiem tieši Andris kundzei bija kļuvis īpaši tuvs, un pansionātā viņa strādā jau ilgi – kopš 1974. gada. Savukārt puisis Reģos ievietots 1997. gadā. Bezpalīdzīgs, iebaidīts, noslēdzies sevī.

Viņa dzīvesstāsts plašākai sabiedrībai kļuva zināms tikai pēc ilgāka laika, kad tēvam par meitas (Andra pusmāsas) izvarošanu tiesa piesprieda 14 gadu cietumsodu. Par Cīravas maniaku iesauktais Vilnis Šliters garīgi atpalikušo jaunieti bieži sēja ķēdē pie suņubūdas. Dienām ilgi viņš tupējis pie tās, ieskavotajām kājām asiņojot. Reizēm viņam pameta kaut ko ēdamu, reizēm turēja badā. Kaut arī vietējie par šīm šausmām zinājuši, krimināllieta netika ierosināta. Pietrūka pierādījumu, jo no mājiniekiem neviens liecināt neuzdrošinājās, bet pats Andris nebija vērā ņemams runātājs. Viņa pusmāsu Evitu patēvs sistemātiski izvarojis jau pusaudzes vecumā, turklāt viņas mātei noskatoties. Pēc dažiem gadiem tādas pašas šausmas nācās piedzīvot Evitas meitai. Tikai internātskolas pedagogu aizdomas, ko raisīja meitenītes dīvainā uzvedība, ļāva beidzot notiesāt Cīravas maniaku. Līdz tam – visi zināja, un visi klusēja.

Strutainās rētas uz Andra kājām ilgi nav dzijušas, un krietns laiks bija nepieciešams, lai puisis garīgi atkoptos – cik nu tas vispār bija iespējams. S. Tetere atzīst – tas ir brīnums, ka tēva ļaunums neradīja vēl lielāku ļaunumu dēlā. Pansionāta darbinieku un šaušalīgajā ugunsgrēkā izdzīvojušo iemītnieku atmiņā Andris paliks draudzīgs, labestīgs, izpalīdzīgs. Traģiskajā naktī viņš gulēja jumta stāvā, no kurienes izglābties neizdevās tikpat kā nevienam. Un tieši mansardā dzīvojuši spējīgākie un gudrākie Reģu cilvēki. Andris no iebiedēta un aprobežota radījuma bija pārvērties līdz nepazīšanai: darbīgs, vienmēr labā garastāvoklī. Viņa rīts allaž sācies ar tējas krūzi Silvijas namiņā – turpat pie pils. "Pie manis viņam bija otras mājas. Pat durvju atslēgu iedevu. Tāds labs cilvēciņš bija." Pēc brokastīm abi gājuši dienas darbos. Andris palīdzējis ar saimniecības lietām, izcilāt smagos pārtikas maisus, nesis malku. Sava brīvprātīgā palīga trūkumu Silvija izjūt skaudri, jo arī viņu pašu liktenis nav žēlojis. Vīrs ticis nošauts pīļu medībās. Znots gājis bojā autokatastrofā. "Ir grūti aptvert notikušo. Vēl nesen priecīga cēlos, lai dotos uz darbu, bet tagad… Visi, kam vēl tikko galvu noglaudīju, pazuduši oglēs."

Vakar Latvijā pie visām ēkām plīvoja valsts karogi ar sēru lentēm – pieminot 25 bojā gājušos un viņu vidū – arī Cīravas maniaka dēlu Andri.

Imants Vīksne

2007.gada 28.februāris

Raksts paņemts no

logo_nr.gif

Posted on

Murkšķa diena

Tieši tā – nemeklējiet ciparus kalendārā, neklausieties laika ziņas radio un, ja gadījumā tieši šobrīd ārā lielām, baltām pārslām snieg – neticiet. Tas viss ir blēņas! Īstenībā pavasaris ir klāt! To gluži konfidenciāli, bet autoritatīvi apgalvo Rīgas Zooloģiskā dārza Informācijas dienesta darbinieki, kuri to savukārt uzzinājuši no visdrošākajiem avotiem.
Pirmie par pavasara iestāšanos informēja Zooloģiskā dārza jūras kraukļi, kas enerģiski ķērušies pie ligzdu taisīšanas. Divas ligzdas jau gatavas, bet trešā, visticamāk, tiks pabeigta jau šodien. Parasti jūras kraukļi jeb kormorāni, kurus var apskatīt pirmajā baseinā pa kreisi no zoodārza galvenās ieejas, ligzdas sāk post tikai marta beigās.
Par nākamajiem pavasara vēstnešiem kļuvuši mūsu pašu eži. Cilvēki vairākkārt zvanījuši uz Zooloģisko dārzu. Lai apvaicātos, vai tas ir normāli, ka februāra vidū pa Latvijas meža takām klaiņo miegaini eži. Viens tāds pat atvests uz zoodārzu.
Bet pēdējos, drošos signālus par pavasara iestāšanos zoodārza darbinieki saņēma vakarrīt, kad no stepes murkšķa, kuru sauc arī par baibaku, migas atskanēja skaļi izmisuma pilni brēcieni pēc brokastīm. Lieta tāda, ka murkšķi rudens pusē dodas pagulēt un Latvijas apstākļos guļ līdz pat marta beigām vai aprīļa sākumam, un mostas tikai tad, kad pavasaris ir klāt. Visu ziemu murkšķis guļ stīvs un auksts, un nezinātājs to var noturēt pat par mirušu. Tik agri šis tik daudz pieredzējušais murkšķis vēl nekad nav modies, tāpēc zoodārza darbinieki apgalvo, ka pavasaris patiešām ir klāt.

Marta Indrika

2000.gada 18.februāris

Raksts paņemts no

logo_rb.gif

Posted on

Modē murkšķis

Ārzemēs aizvien populārāks mājdzīvnieks kļūst murkšķis. Līdzīgi kā suni viņu var vest pavadiņā, un dzīvnieks sargā māju. Pats labākais, ka murkšķi visu ziemu nav jābaro, jo viņi guļ ziemas miegā.

Staburags

2006.gada 17.augusts

Rakts paņemts no

logo_st.gif

Posted on

Liela jezga ap mazu murkšķi

Iedomājieties, ka pieauguši cilvēki Amerikā katru gadu 2. februārī kuplā skaitā dodas uz kalniem, kur nostājas pie kāda murkšķa alas un gaida, kamēr šis dzīvnieks līdīs laukā, lai novērotu, vai viņš nobīsies vai nenobīsies no savas ēnas (it kā apkārtstāvošais bars nevarētu nobiedēt jebkuru dzīvu radību zemes virsū). Absurds?
Nepavisam. ASV un Kanādā ir pilnīgi oficiāla Murkšķa diena (groundhog day). ASV šo dzīvnieku sauc Panksatonejs Fils, bet Kanādā – Vairtons Villijs. Eiropieši par to tikai pasmietos, taču amerikāņiem un kanādiešiem abi šie murkšķi ir nopietna alternatīva laika prognozei, bet viņu balstiņas ir tikpat kā sludināšana. Murkšķa dienas fenomenu Kanādā daži skaidro ar kanādiešu cenšanos neatpalikt no amerikāņu popkultūras. Nav skaidrs, kam gan tādā gadījumā to ieviesa ASV.
Nopietni cilvēki par to ironizē, bet šā gada notikumi ar nabaga Vairtonu Villiju aizkaitināja kolēģa draudzeni no Toronto ne pa jokam. Karīna Dziļums raksta:
«Ak Dievs, kā man viss noriebies. Ar šo mazo vēstulīti es vēlos pastāstīt, cik sasodīti nikna es esmu uz mūsu valdību. Šādi jūs rīkojaties ar manu nodokļu maksātāja naudu, ko?!
– Mums Kanādā ir tāda diezgan muļķīga tradīcija, kas saucas Murkšķu diena. Šie diezgan stulbie radījumi dzīvo klintīs un alās, un tie spēj izgrauzties cauri visam, pilnīgi jebkam. Viņi ir tīrais posts. Ir tāds ticējums – ja murkšķis izlien no savas alas un neredz savu ēnu saules gaismā, tad mums būs agrs pavasaris (to gan īpaši varēja redzēt šodien, biezajā miglā, ha!). Turpretī, ja murkšķis ierauga savu ēnu, tad viņš nobīstas un ielien atpakaļ savā alā, un tad nu pavasaris vēl aizkavēšoties par divām nedēļām.
Lai vai kā, mūsu Vairtons Villijs nobeidzās, un šamajam nu rīkos svinīgas bēres uz valsts rēķina. Tā nu viņš tagad guļ savā zārciņā ar naudiņām uz actiņām. Premjerministrs gatavojas stāties goda sardzē.
Kurš maksās? Nodokļu maksātāji, protams. Es nupat noskatījos ziņu pārraidi, kurā rādīja šo muļķīgo dzīvnieku šķirstiņā.
Viņu apbērēs kā cilvēku. Tai pašā laikā mums ir cilvēki, kas dzīvo uz ielām un kuriem nav pat tādu tiesību kā dzīvniekiem. Saproti, mums ir citas lietas, kur būtu nepieciešams izmantot valdības naudu. Lai gan murkšķis ir vecs, tomēr tam nav nozīmes, dzīvnieks paliek dzīvnieks…
Okei, es esmu izkratījusi sirdi, bet mēs tomēr netiekam vaļā no tās murkšķa lietas. Nupat avīzes uzoda, ka viņš bija nobeidzies jau labu laiku atpakaļ. Acīmredzot, kad viņu gāja modināt, viņš jau bija pagalam. Tas dzīvnieks zārciņā bija viltojums. Tagad mums pat darbavietā visiem bija liela izsmiešanās par šo jezgu ap vienu beigtu grauzēju.»

Vita Holma

1999.gada 10.februāris

Raksts paņemts no

logo_ja.gif

Posted on

Pastaiga mākoņos Akmens jūrā

Katram svešiniekam jāsatrūkstas no murkšķu kareivīgajiem uzbļāvieniem.
Berhtesgādenes Alpi ir ideāla vieta, lai līdzenumā dzimis cilvēks inficētos ar kalnu vilinājumu. Šeit atrodams gandrīz viss, ko sirds kāro — fascinējoši ezeri, galvu reibinoši ūdenskritumi, leģendām apvītais Vacmans, noslēpumainā un skarbā Akmens jūra.
Vilinājums kāpt mākoņos
Kalnu vilinājums ir īpaša slimība. No tās nav pasargāts neviens, kam reiz izdevies uzkāpt vismaz kilometru vai divus tuvāk debesīm un vārda tiešākajā nozīmē pastaigāties mākoņos vai pat virs tiem. Mūsu vecmāmiņām, kas ar mediju starpniecību seko valsts mērogā pazīstamu alpīnistu gaitām, kalnos kāpšana vispirms asociējas ar bīstamiem piedzīvojumiem grūti aizsniedzamās smailēs. Daudzi vidējās paaudzes pārstāvji šo slimību vieglākā formā izslimojuši paši, studentu gados apceļojot Kaukāzu un citas toreiz plašās padomjzemes kalnu bagātības. Viņiem mīļš pārrunu temats arvien ir patiešām apjomīgais mugursomu svars, ko šobrīd vairs negribas velt plecos. Vēl kāds, iespējams, teiks, ka tūrisma inventārs, kas nepieciešams, lai uzkāptu Monblānā, maksā daudzkārt dārgāk nekā vienkāršs ceļojums līdz Francijai. Un šajos laikos… Bet, lai pastaigātos mākoņos un justos tuvāk debesīm, nav jārāpjas tik augstu un var iztikt bez visa minētā. Kalnu īpašais skaistums izbaudāms arī, kāpjot pa labi iekārtotām un relatīvi drošām takām, nakšņojot ērti aprīkotās kalnu mājās un, ja maks to atļauj, pārtiekot no tur pieejamajiem labumiem. Ja ne, rupjmaizes kukulis un desa jau nesver nemaz tik daudz. Un, mīļās vecmāmiņas, Alpu takas noteikti ir drošākas nekā Rīgas ceļu satiksmes džungļi. Patiesas briesmas šādā ceļojumā ir tikai vienas — neārstējami saslimt ar kalnu vilinājumu.
Ezeru karalis
Unikāla Berhtesgādenes zemes dabas bagātība ir neskaitāmos tūrisma ceļvežos izslavētais Karaļezers. Milzīgā klinšu plaisā iekārtojies savdabis ir 7,7 kilometru garš un platākajā vietā nedaudz vairāk kā kilometru plats. Virs ūdens redzamā Vacmana masīva klinšu siena šeit stateniski paceļas daudzu simtu metru augstumā. Tieši tikpat vertikāli tā turpinās arī vēl gandrīz divus simtus metru ezera dzelmē. Karaļezers patiešām ir ezeru karalis. Tā dzidrais, tīrais ūdens ne vien priecē acis ar burvīgām krāsu spēlēm, bet var lepoties arī ar dzeramā ūdens kvalitāti un daudzām vērtīgām zivju sugām.
Lai saglabātu šo ūdens kvalitāti, 18 kuģīši, kas ezerā nodrošina satiksmi, strādā ar elektromotoriem. Civilizācija ezeram piekļaujas tikai vienā tā galā. Citur piekļūt Karalim ar kājām iespējams vienīgi, daudzu stundu garumā pārvarot klinšainas kalnu takas. Pasaulslavena svētceļojumu vieta ir Santbartalome. Neatkārtojamos dabas šedevrus — Vacmana Austrumu sienu (augstāko šāda veida klinšu veidojumu Austrumalpos) un tās pakājē esošo pussalu — papildina arhitektu radītais meistardarbs — Santbartalome baznīca. Tai blakus iekārtojies cits tūristu iecienīts objekts — vietējais restorāns ar Bavārijai raksturīgi plašu alus dārzu. Vienīgi alus dārza darba laiks atšķiras no lielpilsētās pieņemtā. Tas pakārtots kuģu satiksmei, jo nakšņošanas iespējas Santbartalome nepiedāvā.
Oberzē un ūdenskritumi
Klinšu ielokā aiz Karaļezera izvietojies nelielais, bet ne mazāk gleznainais Oberzē. No kuģu piestātnes tas desmit minūtēs sasniedzams pa tūristiem pieblīvētu, bet citādi ērtu celiņu. Šeit paveras elpu aizraujošs skats gan uz pašu ezeriņu, gan netālu atrodošos Rotbaha ūdenskritumu. Ūdeņiem bagātais kalnu strauts gāžas pār vertikālo klinšu sienu no daudzu desmitu metru augstuma. Rotbaha ūdenskritums ir lielākais Berhtesgādenes nacionālajā parkā, taču ne vienīgais. Kuģojot pa Karaļezeru, skatienu visupirms piesaista Karaļstrauta ūdenskritums. Īsta ūdenskritumu paradīze, netālu ir arī Vimbahas aiza.
Teikām apvītais bargais kalns
Berhtesgādenes zemes lepnums un zīmols ir Vacmans, kas var lepoties ar otro debesīm tuvāko virsotni Vācijā. Turklāt tas ir augstākais kalns, kas "ar abām kājām" ieaudzis Vācijas zemē. Kā zināms, dižākā Vācijas virsotne — Cūgšpice — ar vienu pusi balstās Austrijā. Teika stāsta, ka reiz dzīvojis ļoti bargs karalis Vacmans. Gan viņš, gan viņa ģimene nežēlīgi izturējusies pret cilvēkiem un dzīvniekiem. Reiz karalis iebrucis kādā mājā kalnos un viņa asinssuņi saplosījuši tās iemītniekus. Vecā zemniece pirms nāves nolādējusi karali ar visu viņa ģimeni, un tie pārvērtušies akmenī. Vecos zīmējumos kalna siluetā prasmīgi ievīti Vacmana, viņa sievas un bērnu attēli. Kartēs oficiāli uzrādīto Mazo Vacmanu parasti sauc par Vacmana sievu, bet mazās virsotnes par Vacmana bērniem. Rokoperu paaudzei šis vārds saistās ar populāru Bavārijas mūziklu "Vacmans sauc".
Virsotņu mednieki
Lai iekarotu abas Vacmana dižākās virsotnes — 2713 metru augsto Mitelšpici un metru zemāko Dienvidu virsotni Zīdšpici (SŅdspitze), nepieciešama zināma pieredze alpīnismā. Savukārt Hoheku (2651 metrs) var sasniegt katrs, kam pietiek uzņēmības kopumā stundas sešas naski cīnīties augšup. Atsevišķas grūtākās vietas pie kores papildus nodrošinātas ar trosēm, un labos laika apstākļos nesagādā būtiskas grūtības. Saulainā vasaras dienā gadījās tur satikt gan kungus krietnā pensijas vecumā, gan arī kādu suni, kas uzticīgi pavadīja kāpienā savu saimnieku. Savukārt 1930 metru augstumā izvietotā Vacmana māja, kas pieder Vācu Alpu biedrības Minhenes sekcijai, gādā par to, lai kāpienā varētu iestiprināties, un tas augšup un lejup nebūtu jāveic vienā dienā. Līdz šejienei caurmērā trīsarpus stundu laikā var ērti uzčāpot, lietojot arī tikai divas ekstremitātes. Skats, kas te paveras, noteikti ir izlieto sviedru vērts.
Ziedi Akmens jūrā
Vientulīgāku taku meklētājiem kā radīta ir no Karaļezera uz dienvidiem izvietotā Akmens jūra, kas ir Berhtesgādenes Alpu apjomīgākais kalnājs. Tā ir ārkārtīgi savdabīga, interesanta un romantiska vieta, kurā kaut ko savai sirdij var atrast gan sapņotājs, gan asu izjūtu cienītājs. Reiz šeit patiešām bijis kādas jūras dibens, bet šobrīd izrobotās akmens mežģīnes meistarīgi papildinātas ar krāšņiem ziediem. Dabas akmensdārzos skatu priecē gan nebeidzami spilgti Alpu rožu lauki, gan neiedomājami pārdrošas dažādu citu ziedu kombinācijas.
Varonīgie trokšņotāji
Nepamanīti un klusumā šo skaistumu baudīt gan neizdodas. Katram svešiniekam te vispirms jāsatrūkstas no murkšķu kareivīgajiem uzbļāvieniem. Precīzāk šim dzīvnieciņam gan piestāvētu vārds "bļauris". Murkšķa kaujas sauciens ir kaut kas vidējs starp svilpienu un kliedzienu, pirmajā reizē pat nevar īsti saprast, vai trokšņotājs ir dzīvnieks vai putns. Tomēr, paraugoties skaņas virzienā, viss top skaidrs. Parasti murkšķis par apmešanās vietu ir izvēlējies kādu augstāku akmeni un nesteidzas no tā pazust. Ar popzvaigznes cienīgu pašapziņu dzīvnieciņš, balss saites nežēlodams, gādā, lai tiktu pamanīts. Nereti turklāt vēl pakaļkājās izslējies. Šķiet, krietna kaķa lielumā esošais žurkveidīgais radījums par katru cenu grib tapt novērtēts un nofotografēts. Tuvojoties kārtējam bļaurīgajam eksemplāram, allaž atkārtojas viens un tas pats scenārijs: murkšķis nebēg, bet nikni kliedz, respektīvi, svilpj nācējam virsū. Tikai pašā pēdējā brīdī tas naski pazūd kaut kur zem akmens. Šāda uzvedība iesākumā liekas amizanta un liek pasmaidīt, taču, ja labi padomā, dzīvnieciņa rīcība ir īsta varonība. Viņš taču "meties uz ambrazūras", piesaistot potenciālā ienaidnieka uzmanību tik ilgi, lai sugas brāļi un citi kalnu iemītnieki pasteigtos noslēpties! Tiesa gan, ne visi šejienes četrkājaiņi uzskata par vajadzīgu slēpties no cilvēka. Daļēji stirnām, daļēji kalnu kazām līdzīgie skaistuļi, ko vācu valodā sauc par gemzēm, ar interesi brīdi no augšas raugās svešiniekā, taču tad mierīgi turpina ēst. Sak, tāds nabaga divkājainis jau mani te tik un tā nepanāks…
Takas un virsotnes Akmens jūrā
Akmens jūru no dažādām pusēm var sasniegt pa vairākām takām, no kurām ikviena prasa vismaz trīs līdz četru stundu ilgu kāpienu. Taču, reiz ticis tur, kur mežs vairs neaug, kalnākāpējs var kūņoties savdabīgajā Alpu augu un akmeņu valstībā dienām ilgi. Pieredzējušiem virsotņu medniekiem šeit paveras iespēja savai kolekcijai pievienot virkni lielisku trofeju: Funtenzētauernu, Lielo Hundstodu, Šēnfeldšpici un vairākas citas vieglāk vai grūtāk sasniedzamas vietas, no kurām augstāk vairs nav kur kāpt. Iesācēji var izmēģināt spēkus, uzkāpjot Fīkogelā. No Funtenezera puses šī virsotne izskatās respektabla un grūti sasniedzama, taču no otras puses kāpiens ir tīrā pastaiga.
Velna dzirnavas
Patvērumu Akmens jūrā piedāvā trīs kalnu mājas: Vācu Alpu biedrības Berhtesgādenes sekcijai piederošā Kerlinga māja, Ingolštates sekcijai piederošās Rīmana un Ingolštates māja. Nakšņošanai kalnu mājā obligāti līdzi jāņem savs guļammaiss, savukārt matracis, spilvens un segas atrodami uz vietas. Brokastis nakšņošanas cenā neietilpst, taču Vācu Alpu biedrībai piederošajās mājās ir atļauts patērēt līdzi atnesto pārtiku, tikai šīs pārtikas iepakojumu un citus atkritumus pašam arī jānogādā atkal lejā. Kērlinga māja izvietojusies pie mazā, neparastā Funtenezera. Tas atrodas aptuveni kilometru augstāk par Karaļezeru. Funtenezera notece uz Karaļezeru iesākumā plūst pazemē. Vietā, kur tā iztek no ezera, dzirdamas neparastas skaņas, kas te uzceltajām dzirnavām devušas nosaukumu "Velna dzirnavas".
No Santbartalome uz Funtenezeru ved salīdzinoši ērti un droši iekārtota taka, kas no kāpēja prasa izturību kilometru lielās augstuma atšķirības pārvarēšanai, taču neprasa nekādas īpašas alpīnisma iemaņas. Iespējams, tieši tādēļ te sastopamā publika ir neparasti raiba un cilvēku ir ļoti daudz. Pārtiku un visu citu mājai nepieciešamo piegādā ar helikopteru, tomēr, vakarpusē ielūkojoties viesu istabā, tā drīzāk atgādina parastu Bavārijas krodziņu. Pavirši raugoties, atšķirība pamanāma vienīgi sportiskajā ietērpā. Arī mājas personāla attieksme ir līdzīga kā krodziņā — viesis atnāk un aiziet kā svešinieks.
Starp divām virsotnēm
Salīdzinoši grūtāk nokļūt abās vairāk nekā divtūkstoš metru augstumā esošajās mājās. Izvietojuma ziņā augstākā no tām — Rīmana māja — ērti iekārtojusies starp divām virsotnēm: Zommeršteinu un Braithornu. Zommeršteina virsotnes krustu no mājas var sasniegt nepilnas pusstundas kāpienā. Skaidrā laikā no Rīmana mājas terases un apkārtējām virsotnēm paveras galvu reibinošs skats uz Austrijas pilsētiņu Zālfeldenu. Apmācies laiks savukārt nozīmē iespēju vārda vistiešākajā nozīmē būt mākoņos un diemžēl neredzēt itin neko, izņemot mitro, miglai līdzīgo masu.
Mājai nepieciešamās preces augšā nonāk ar kravas pacēlāju. Savukārt cilvēkiem ir krietni jāpasvīst stāvā kāpienā. Ja kāds ticis augšā, mājas personāls pret to izturas kā pret ģimenes viesi neatkarīgi no tā, cik naudas atnācējs tērē un ar kādu akcentu viņš runā. Šeit ir piemērota vieta arī asu izjūtu cienītājiem. Mājas tuvumā izveidots klinšu kāpēju "dārzs". Te savus spēkus sarežģītākās kāpšanas formās var izmēģināt gan pieredzes bagātie, gan iesācēji.

Amanda Upe

2005.gada 24.septembris

Raksts paņemts no

logo_vz_1.gif

Posted on

Sveču dienā sveces svečojas

Sveces gaisma ir mīlīga, nomierinoša un romantiska. Dažkārt rodas sajūta, ka caur vienmērīgi pulsējošo uguns blāzmu iespējams sarunāties ar debesīm, līdz ar liesmu ļaujot izplēnēt drūmām domām vai sliktiem vārdiem.
Šodien ir Sveču diena, ko dēvē arī par Svecaini, Grabenīcu, Ziemas Māru un Vēja dienu, kad svecei – svinīguma simbolam – atvēlēta galvenā vieta.
Pazīstamas kopš pagānu laikiem
Sveču diena, latīniski festum candelarum, esot attīstījusies no seniem pagānu šķīstīšanās svētkiem, un ar šo dienu, iespējams, jau piektajā gadsimtenī saistīja arī Marijas šķīstīšanās svētkus. Sākotnēji abi svētki pastāvējuši līdzās, kamēr beidzot virsroku ņēmusi kristīgā ticība. Sveces lietotas abos minētajos svētkos. Katoļiem Sveču dienā notiek sveču svētīšanas ceremonija. Katoļu Marijas šķīstīšanas dienu Latgalē dēvē par Svacaini jeb Gromnicu. Šinī dienā svētītās sveces sargājot māju no zibens. Svētītās sveces liek rokās arī mirējam, lai tās rādītu gaišu ceļu taisaulē.
Lai gan šo dienu saista ar minētajiem svētkiem, latviešu tautas ticējumi Sveču dienas nozīmi skaidro vienkārši: tas ir ziemas vidus, kad vēlams stipri smieties, lai būtu jautrs un labs gads. Droši vien viņiem taisnība, ka Sveču dienā sveces deg īpaši gaiši un taupīgi.
Romiešu iecienīts gaismas ķermenis
Sveces, īpaši tās, kas gatavotas no bišu vaska, pazīstamas jau ļoti sen, jo ziņas par tām rodamas jau seno romiešu autoru darbos. Vēsturē lasām, ka pirmā apgaismes ierīce, ko izmantoja cilvēks, bija degoša koka nūja, ko izvilka no ugunskura. Par pirmo lampu kalpoja akmens ar iedobumu, gliemežvāks vai pat galvaskauss, kas bija piepildīti ar dzīvnieku vai zivs taukiem – kā degvielu un dakti izmantojot no niedres, meldra vai no koka šķiedrām savītas auklas. Pirmās sveces izskatījās kā rupji vaska vai citas taukainas vielas cilindri, kas ietvēra no koka šķiedras vai savīta auduma gabaliņa darinātu dakti.
Ja aitas to būtu zinājušas
Sveču sākotnējā kvalitāte palika nemainīga daudzus gadus. Līdz 19.gadsimta vidum sveču izgatavošana bija mājsaimnieču pārziņā, kuras aitu vai liellopu taukus izkausēja lielā katlā. Tad viegli savītu kokvilnas diegu, kas bija divreiz garāks par pašu sveci, pakarināja uz klūdziņas un abus galus sapina kopā. Šos diegus vairākas reizes iemērca izkausētos taukos un pēc katras mērkšanas ļāva tiem izdzist. Kad tauku kārta sasniedza vajadzīgo biezumu, svece bija gatava. Dažreiz izkausētos taukus ielēja cilindriskās formiņās, kurās bija ievietots deglis, bet visbiežāk sveces izgatavoja ar iemērkšanas metodi. Pēc tam sveces kaltētas, jo nekaltētas tās briesmīgu sprakstējušas. Modernās rūpnīcas, kurās izgatavo sveces, ievērojami uzlaboja to kvalitāti. Piemēram, dakti izgatavojot no viegli savērpta kokvilnas diega un izmanto bišu vasku, parafīnu, taukus un citas taukus saturošas vielas. Tās apstrādā tā, lai svece dotu iespējami vairāk gaismas un mazāk dūmotu. Senos laikos tās stipri dūmojušas un nepatīkami odušas, jo tauki saturējuši glicerīnu.
Tici, netici, bet pareģo vasaru
Sveču diena ir saistīta ar dažādiem tautas ticējumiem. Liela daļa no tiem saistīti ar gaidāmo vasaru. Piemēram, ja Sveču dienā saule nespīd, tā nespīdēs arī vasarā siena laikā, bet, ja saules tik vien ir, ka var zirgu apseglot, tad pietiks arī siena laikam. Ja 2.februāra dienā snieg un putina, tad gaidāma silta un lietaina vasara, ja ir skaidrs laiks – sausa. Ja Sveču dienā ir nosarmojuši koki, tad būs laba vasara, bet, ja pil tik daudz ūdens, ka vista var padzerties, tad būs labs gads. Nekas cits neatliks, kā iedegt sveci un uzmanīgi paraudzīties ārā pa logu.
Kurmji neraks un dunduri nekodīs
Virkne ticējumu saistīti ar dārzeņu ražu, to pasargāšanu pret kurmjiem un dunduru atvairīšanu. Ja saimniecēm un saimniekiem pietiek drosmes un ir laiks, tad Sveču dienā vajadzētu salūkot ragavas un laisties lejā no kalna, tad vasarā tārpi neēdīs kāpostus, savukārt saimnieks tādējādi gādās par linu garumu, bet bērni – par kāļu apaļumu. Pirms doties vizināties, pusdienreizē jāieturas ar biezputru, tad augs balti un cieti kāposti. No kāpostu ēšanas gan šinī dienā jāatsakās, jo tad tiem aug garas un tievas galviņas kā sveces. Ja neesat iegādājušies un izlasījuši Andra Šķēles grāmatu "Sveiks, kurmi" par samtsvārča izdzīvošanu no mazdārziņa, bet jau ziemas vidū esat nobažījies, vai atkal nevajadzēs cīnīties ar šo aktīvo racēju, varbūt pārliecinieties, cik liels spēks ir Sveču dienas ticējumiem. Ja iespējams, tad teciniet cūku taukus, ar tiem pavasarī apsmērējiet arkla lemešus, un kurmis būs prom, bet zirgus nekodīs dunduri. Ja tauku nav, tad no meža pārnesiet pīlādža rungu, tās resgali turot uz priekšu, bet tievgali – uz mugurpusi. Pavasarī ar šo rungu iebadiet kurmju rakumos. Ja nelīdzēs, tad neskādēs. Lai vasarā arī govis pasargātu no dunduru uzbrukuma, Sveču dienā tās nomazgājiet ar sniegu.
Nestrādā, jo pievēršas skaistumam
Ar šo dienu saistās arī kāds sievietēm patīkams ticējums. Proti, viņas šai dienā nemēdzot strādāt un gulēt, bet pievēršoties dzērveņu ēšanai, jo tad kļūstot tik skaistas kā ogas. Pretruna radusies starp sabiedrības iestāšanos pret alkohola lietošanu un Sveču dienas ticējumiem. Piemēram, visiem, kas vēlas tikt pie skaistuma, šinī dienā pirms saullēkta jādzer šņabis vai arī labi daudz alus, jo tad cilvēks visu gadu būs sarkans un vesels. Veseli gribam būt visi, bet sarkani – diezin vai. Arī pamatīgi iedzēris cilvēks nez vai būs īpaši izskatīgs. Tiesa, smiekli gan nāks ar pirkstu, pašam uz sevi norādot. Sveču dienu, ja vien maciņā ir kāds lieks lats, var svētīt lielās gavilēs, daudz tērējot un baudot, jo, kas būs vispriecīgākais un tērīgākais, tam šis gads būs bagāts un laimīgs. Gads varbūt, bet algas dienu gan būs grūti sagaidīt.
Vistas dēj, bet kaķis neredz peles
Agrākos laikos jau Sveču dienas priekšvakarā saimnieces esot vistas iesprostojušas tumšā vietā, kur tās pavadījušas visu šo dienu. Vasarā ieslodzīto mazajā putna galviņā pat domas nebūšot par kasīšanos dārzos. Vistas esot jābaro lokā, tad tās olas dēšot vienā vietā, bet, ja vēl saimnieces atturēsies no istabas slaucīšanas, tad dējējas vasarā būs īpaši godīgas. Izrādās, ka arī kaķa medīgums esot pakārtots Sveču mēneša iegribām, jo tas peles vispār ne tikai neķerot, pat neredzot, tāpēc esot labi barojams. Lai vasarā mušas iznīktu, Sveču dienā visas caurās lietas vajagot nolikt tumšā vietā un ap māju pirms saules lēkta apvilkt dzirnakmeni. Mazāku akmeni varētu mēģināt vilkt, bet dzirnu akmens laikam būs par smagu. Senlatviešiem ir recepte arī tiem, kas baidās no pērkona. Sveču dienā no baznīcas jāatnes svece un ar to četrās vietās krustiski uz galvas jāapdedzina mati. Ticējumu varētu ņemt vērā, ja vien pēc šā nelielā rituāla nebūs jābaidās pašam no sevis.
Neiesaka piepīpēt un ostīt dūmus
Virkni ticējumu vajadzētu ievērot arī vīriešiem, kas neiztiek bez pīpēšanas. Viņiem nevajadzētu cigareti degt pie sveces, jo tad vecumā var asarot acis, bet, ieostot sveces dūmus, var gadīties, ka piečurā gultu. Vakaros vīriem, aizdedzot sveci, vajadzētu krustu mest, bet to nekad nededzināt abos galos, jo tad nevarēs sadzirdēt zagļus.
Ir daudz ticējumu, kas saistīti ar Sveču dienu. Ticēt tiem vai neticēt, mēģināt vai nemēģināt – tas ir katra paša rokās. Vienam gan noticiet, ka šodien jūsu mājās noteikti jāiededz vismaz viena svece.
Ko nozīmē Vienības svece?
Pēc ebreju tradīcijas mājas māte ir tā, kas aizdedzina sveces, tādējādi ievadot īpašu laiku – sabatu jeb svētkus. Tā kā visi ir dzimuši no sievām, ir pareizi, ka arī līgavas un līgavaiņa mātes aizdedzina sveces, lai simbolizētu savu bērnu dzīves. Stājoties laulībā, līgava un līgavainis kļūst par vienu miesu, un tas ir attēlots ar Vienības sveces aizdegšanu.
Pensilvānijā svin Murkšķa dienu
ASV Pensilvānijas štata Panksataunijas pilsētā kopš 1887.gada 2.februāra svin Murkšķa dienu, kas pazīstama arī kā Sveču diena. Saskaņā ar vācu imigrantu ieviesto tradīciju, ja murkšķis šinī dienā ieraudzīs savu ēnu, ziema turpināsies vēl pusotru mēnesi. Ja ēnu skatīt neizdosies – pavasaris iestāsies agri. Vācieši kādreiz murkšķus izmantoja par sezonāliem barometriem. Piemēram, 1999.gadā apmēram 12 tūkstoši cilvēku šīs dienas agrā rītā dejoja polku, lai gan ārā bija stindzinošs aukstums, gaidot, kad mazais zvērēns izlīdīs no savas migas. Tomēr murkšķa prognozes apšauba klimatologi, kuri uzskata, ka zvērēns pavasara atnākšanas laiku var gan uzminēt, gan smagi maldīties.

Malda Ilgaža

2002.gada 2.februāris

Raksts paņemts no

logo_az_1.gif

Posted on

Dienvidtaizeme

Puketa, Krabi, Džeimsa Bonda sala, dabas parki un citi Taizemes dienvidu jaukumi, neaizmirstot arī par slavenajiem Bangkokas tempļiem un karaļpili, kā arī romantisku nakti džungļu upes vidū – jauns, vilinošs piedāvājums, sevišķi jau tiem, kam ar reizi vien taju smaidu un labvēlības bijis par maz. Tā ir iespēja tiklab gūt pirmos priekšstatus par Taizemi, kā atgriezties vēlreiz fascinējošajā Austrumu karalistē, iepazīstot gleznainām ainavām bagāto valsts dienvidu daļu!

Ne jau velti Malakas pussalas vidiene kritusi acīs Holivudas kinodarboņiem. Populārs, kaut arī nu jau krietni komercializējies ir brauciens uz slaveno Džeimsa Bonda salu Phang Nga līcī – vietu, kas iemūžināta 1974. gadā filmā Men with the Golden Gun, kurā slavenā aģenta 007 lomā bija Rodžers Mūrs. Īstenībā šī sala ir milzīgs kaļķakmens bluķis, kas jūras līča vidū balansē uz ļoti šauras pamatnes – gluži kā māja uz vistas kājas. Salīdzinoši nesenāks Holivudas projekts ir Pludmale (Beach) ar Leonardo di Kaprio, kas filmēts Maya Bay. Tagad skaistais līcis tautas mutē, kā arī tūristu pievilināšanai, iesaukts par Leo Bay.

Andamanu jūras viļņi vispār Taizemes piekrastes mīkstās kaļķakmens klintis un salas apstrādājuši ļoti mākslinieciski, veidojot neskaitāmas grotas un alas, uz kurām var aizirties ar kanoe laivām. Tāpat vietējos ūdeņos, tiesa, jau patālāk jūrā, var doties kārtīgu Indijas okeāna briesmoņu copē. Zobenzivs āķa galā nebūtu slikts ceļojuma noslēgums, vai ne? Vai ātrā, plēsīgā barakuda, vai varbūt lielais resnulis tuncis?

Mangrovju džungļus esat redzējuši? Aizbrauciet uz Tha Pom dabas parku – tur ir labiekārtotas pastaigu takas, no kurām var vērot gan virsūdens saaudzes, gan arī dzidrajā ūdenī savijušās mangrovju saknes.Savukārt Tharn Bokorani dabas parkā drīkst pat peldēties nelielās ūdenskrātuvītēs, kas izveidojušās starp ūdenskritumu kaskādēm!

Savdabīgas, neredzētas ainavas gaida tā sauktajā Gliemežvāku kapsētā netālu no Krabi pilsētas – gliemežvāku fosilijas jūras krastu noklājušas kā bruģis. Turpat Krabi apkārtnē atrodas arī viens noDienvidtaizemes greznākajiem tempļiem, kur zem klints pārkares atrodami daudzi Budas tēli un tīģera ķepas nospiedumi, kas devuši vārdu templim. Tagad Tīģera alas templis (Wat Tham Sua) ir nozīmīgākais svētceļnieku mērķis Taizemes dienvidos.

Visbeidzot, Puketa visdažādāko izklaides piedāvājumu ziņā ne ar ko neatpaliek no vieglāk sasniedzamās Pataijas, bieži vien to pat pārspējot. Jo… skaistāks fons – daba, dabiņa. Pat savs transvestītu šovs – Simon –tur ir. Un, ja labi papūlas, starp neskaitāmajām intīmo pakalpojumu sniedzējām iestādēm, kas maskējas aiz dažādu salonu un bāru izkārtnēm, var atrast arī tradicionālās masāžas skolas un vispār mazāk apdzīvotus rajonus, tā ka kādreiz jums liek arī mieru.

Raksts paņemts no www.impro.lv

Posted on

Melnkalne – Horvātija – Slovēnija

Melnkalne – Horvātija – Slovēnija (2005.09.21-2005.10.05)

21.septembris – 1.diena

Brauciens tika organizēts jau krietnu laiku iepriekš, bet šodien Valmierā ap plkst.15:30 lielā autobusā iekārtojās bariņš braukt gribētāju.
Grupas vadoņi Anita un Laimonis jau uzpildījuši pārtikas krājumus, smaidīgi sagaida Valmieras, Valkas, Smiltenes, Kocēnu ļaudis.
Pa ceļam tiek noskaidrots, ka šodien ir rudens saulgrieži. Tiek piesaukti ticējumi un veikti rituāli.
Rīgā ieradāmies pie zivju paviljona 17:30. No visām malām pievienojas Rīgas braukt gribētāji. Autobuss ātri piepildījās pilns.
18:05 autobuss uzsāk tālo ceļu uz dienvidiem. Autobusā sēž 37 ceļotāji (inc.drivers). Autobuss ir no Cēsīm un to vada Jānis un Oskars.
Līkumojot pa Rīgas ielām, Anita sāk sniegt informāciju par gaidāmo braucienu. Tiek izveidotas ēdinātāju brigādes. Līkumi kļūst vēl straujāki, jo pie Bauskas ceļu remonti.
20:00 esam Grenctālē, t.i., uz robežas. Robežsargs ieskatās pasēs un esam Lietuvā. Beidzot Anita sāk iepazīšanās procedūru.
Andris D. iedāvina Laimonim un Anitai par godu 20 gadu sadarbībai fantastiskus koka suvenīrus – cirtni un karoti.
Katrs stāsta par sevi, par kalniem, par īpašām attiecībām, par dzīvi. Uzmanīgs klausītājs iegūst vērtīgas atziņas. Kā jau parasti, ir vienādi vārdi, dažādas profesijas, dažāda ceļojumu pieredze. Bet atmosfēra ir brīnišķīga – gaisā virmo vienotības gars. Visiem ir sapņi. Lai piepildās!
Un tā 23:55 esam izbraukuši cauri Lietuvai, bet priekšā Polija.

Rolands

22.septembris – 2.diena

Nav ko pļāpāt par Polijas ceļiem un citām nenovēršamajām kataklizmām. Īsti uzmanību “paņem” ekstrēms, piem., līkumainie ceļi, tuvojoties Slovākijas robežai, vai arī aitādiņas (ož jau tāpat kā mūsējās), taču ir iespēja tikt vaļā no kabatu spiedējiem – eiro, un iztēloties, cik silti būs teltī vai arī mājās, savā gultiņā (es gan aitas gultā negribētu, tad jau labāk kādu otro pusīti).
Tie nāk un nāk, jau visu pamali ir pieseguši, tie ilgotie Tatru kalni. Ko var izdarīt vētra, redzam abpus šosejai. Kur pirms gadiem slējās varenas egles, tagad skatiens klejo pa celmainēm. Ko tādu jau redzēt ir skarbi, bet kā jutās cilvēki, kuri to pārdzīvoja? Kalni, protams, tikpat neatvairāmi slej savus kuprus un smailes zilgajā debesjumā.
Saulīte silda. Latvijas tūristi iekārtojas kempingā, kas mazliet atgādina aerodromu. Tualete, dušas, siltais ūdens ir, tikai tāds gabaliņš jānocilpo. Panorāma papildināta ar modernām, košām un arī ne visai, teltīm. Saulīte vēl gabalā, tādēļ ejam lūkot apkārtni. Tuvākā pilsētiņa Tatranska Lomnica 3 km attālumā. Kājojam turp. Atrodas arī atrakcija – tāds kā rodeļbānis. To nu gandrīz visi izmēģina un stāvākajos posmos pielieto arī bremzes. Visi apmierināti nāk atpakaļ mājās, tā arī nepaviesojušies krogā. Tas nekas, var saveidot paši savu ballīti. Andris labprātīgi uzņemas salējēja pienākumus, arī kora solists viņš ir pa pirmo. Meitenes piebalso. Nu Tatru zvaigznēm ir ko paklausīties. Arī ugunskurs liesmo jauki.
Visas lustes tomēr pieklust, jo rīt 8:00 braucam kalnos. Un tad savas balsis paceļ meža iemītnieki. Man pat murgi uznāca. Redzēju sniegā bērnu, kuram uzbrūk kāds plēsoņa. Mani iedunckāja Andris, tad salām tālāk. No rīta izrādījās, ka nosaluši gandrīz visi (arī tie, kas gulēja autobusā).
Labu veiksmi, cienījamie Latvijas tūristi!

Rūta Rulle

23.septembris – 3.diena

Lai gan uz pārāk siltu nakti necerējām, tomēr realitāte nepatīkami pārsteidza, jo bija nulle vai vēl mazāk. Tuntulējāmies kā pratām, bet tomēr dabūjām pasalt. Toties naktī klausījāmies aizdomīgus izblējienus, kas izrādījās piederot vietējiem briedēniem un kalpo kā riesta dziesma.
Toties skaistais rīts kompensēja nakts mocības. Augsto Tatru grēda slējās visā spožumā un saulīte solīja brīnišķīgu dienu.
Uzēdām rīta zupu un devāmies uz netālo miestu Stary Smokovec, no kurienes ceļš ved augšup uz virsotnēm. Kādu kilometru uz augšu mūs paveda ar ne pirmā svaiguma sliežu – trošu bānīti līdz vietai Hrebienok. Visa grupiņa jau nopietni sagatavojusies spectērpos – zābaciņos, daži arī ar kūjām. Devāmies nelielajā pastaigā Tatros, kā tas bija minēts ceļojuma programmiņā. Gājām sākumā lejup gar kalnu upīti, bet pamazām ceļš sāka vesties augšup. Ceļš gāja pa mežiņu un bija izlikts ar akmeņiem. Vispār visa kustība šeit notiek tikai pa šādi izliktām marķētām tūristu takām. Ceļā gadījās arī daži ūdenskritumiem līdzīgi veidojumi, arī pa kādai atpūtas mājiņai ar bufeti un suvenīriem, kuras saucās vienkārši – hata. Mūsu ceļš nepārprotami sāka vest augšup, kur apkārt slējās grūti pieejamas klintis. Laiks joprojām ideāls – saulīte bez mākoņiem, bet ar mēnestiņu. Mināmies uz priekšu diezgan ņipri, jo pārgājiens solījās būt uz 5 – 6 stundām. Dažuviet arī atvilkām elpu. Līdz 2015 m augstumam pie 2 kalnu ezeriņiem uzkāpa gandrīz visi. Tur ieturējāmies un apspriedām stratēģiju. It kā jātiek pāri kaut kādai pārejai, kas neatrodas tālu – tepat starp blakus esošajām virsotnēm. Turp arī devāmies, dažs labs nepievienojās atpakaļ gājēju grupiņai tikai tādēļ, ka nezināja, kas priekšā gaida.
Bet gaidīja mūs pamatīgs kāpiens, kura noslēguma fāze bija izteikti slīpa. Vairākām meitenēm (vārdus neminēsim) radās izteikts baiļu sindroms. Labi, ka katrai atradās kāds kustību konsultants un psihologs vienā personā, kurš palīdzēja uzrāpties. Grūti pateikt, cik bija šis ķēžu posms augsts, tomēr pārejas augstums ir zināms – 2352 m, un saucas Priečne sedlo. Mēs, laimīgie, papriecājāmies un bildējāmies, vietējie nadzīgi dipināja garām. Katrā ziņā sapratām vienu, ka laiks ceļam, kas izrēķināts vietējiem kāpējiem, priekš mums ir jāpareizina ar 2, sevišķi grūtākajos posmos.
Lejup jau devāmies brašāk, jo tāda slīpuma vairs nebija. Mēs bijām tie lēnākie – grupiņa no 8 cilvēkiem, un Laimonis mūs ganīja, lai nenomaldāmies. Atceļš bija vēl garāks nekā turpceļš, likās tam nebūs gala. Vienu gabaliņu pat saīsinājām, novirzoties no takas pa taisno. Tur arī nobaudījām mellenītes. Uz beigām kājas kustējās jau mehāniski – vienkārši steberējām. Arī sākām saprast, ka normālajā laikā uz autobusu netikt, lai kā steigtos. Nobraucām ar vilcieniņu lejā, pamazām atradās vēl daži grupas biedri un domājām, kā tikt atpakaļ. Pirkām biļetes uz vietējo autobusu, kur mūs tomēr pārķēra vēl citi biedri, kuri bija sazvanījuši mūsējos šoferīšus. Tā pārguruši, bet laimīgi tikām mājās, jeb kempingā, lai gan Anita rādīja pūcīgu vaigu.
Plānotais brauciens uz Popradas baseiniem bija pārcelts uz nedaudz vēlāku laiku sakarā ar mūsu kavēšanos. Tas arī notika, bet mēs un vēl daži palikām atpūsties. Kas tur notika, par to pavaicājiet tiem, kuri tur bija, mēs notuntulējāmies un pat nedzirdējām, kā grupa atgriezās.

Ainis, Dace

P.S. Par šo baseinu. Iebraucām ap 20iem. Baseins atradās blakus hokeja hallei. Iekšējā kārtībā ir divi varianti.
1) SKR 240,00 – ietilpst lielais baseins un blakus tvaika pirts, termālie baseini un divas nobraucamās caurules;
2) SKR 340,00 – aizgāja tikai Vitauts un Inese. Viņi pastāstīs.
Lielajā 50 m baseinā 8 celiņi ar to 29o C. Blakus tam atradās tvaika pirts sievietēm un vīriešiem. Tvaiks no zemes līdz griestiem. Tvaika to var palielināt. Lai gan bija sievu un vīru pirts, tomēr veidojās arī jauktas kompānijas, jo visi peldkostīmos.
Pa gaiteni varēja pāriet uz iestādījuma otro pusi, kur atradās dzeltenā un melnā caurule. Tur izjūtas, braucot, kā parasti, caurulē, tikai nobeigums straujš – mierīgā silē. Maz efekta.
Toties baseini termālie 3 gab. ir lieliski ar to 38; 27 un 29oC. Karstākajā gar malām masāžas plaukts, lielisks. Otrajā ūdenskritums, aukstā duša – lietutiņš, viļņu kubls, kur viļņus uzšūpo paši peldētāji. Baseinā bija arī masējoša strūklaka.
Ieeja baseinā ar čipu uz rokas, ar to arī attaisa drēbju skapi, kā arī atver caurlaidi, ieejot termālos baseinos.
Anita ir SUPER!!

Papildināja Jānis

P.S. Piršu galā tika piedāvātas 6 pirtis, septītā bija remontā. No tām viena klasiskā sauna ar lielu, plašu telpu, pārējās tvaika pirtis ar dažādiem aromātiem un temperatūras režīmiem. Visās pirtīs skanēja relaksējoša mūzika. Foajē darbojās bārs. Visumā interesanti.

Papildināja Vitauts

24.septembris – 4.diena

Ievads. Rīts Eurokamp sākas bez salnas, nedaudz siltāks kā iepriekšējā naktī, kad gandrīz visi bija nosaluši. Vislielākie gājēji “kāpj no gultām” ar sāpošām kājām!!! Šodien mums ir BRAUCAMĀ diena: visu dienu autobusā. Apskatam pa logu Augstos Tatrus un tuvojamies Zemajiem Tatriem. Anita mūs apgaismo par Slovākijas vēstures faktiem; tēvs – galvenais ģimenē, kādas ir kāzu tradīcijas utt. Tiek ievērotas spēcīgas tradīcijas. Vērojot pamazām, kas paslīd garām gar autobusa logu, emocijas, ko dod saule, kalni, ir jaukas un pamazām aizmirstās kāju sāpes. Pamazām mainās arī ainava.
Iebraucam Ungārijā. Anita saka, ka tā ir zeme, kuru Dievs mīl un tai daudz dots. Un tie cilvēki, kuri tajā dzīvo to saprot un ļoti mīl savu zemi un priecājas par dzīvi kā tādu. Anita mūs apgaismo par ungāru slavenajiem vīniem, ēdieniem. Ungārijā ir vissssss, izņemot jūru!!! Balatona ezers. Klausāmies ungāru vijoļu virtuoz spēli un līkumojam pa Ungārijas ceļiem, kur ātruma ierobežojumi ir interesanti: maģistrālēs 90 km/st., vietējos ceļos 80 km/st., bet līkumainajos ceļos 60 km/st. Izbraucam cauri Budapeštai. Jā, jā, bet piemirsu – ēdām pirms Budapeštas – patrāpījās kolosāls pavārs Vitauts, kurš ar paša rokām pagatavoja svaigos salātus: burkāni, kāposti, paprika, gurķi, tomāti utt. Vispār pēc maltītes bija nogribējušies visi… Arī ēdiena sadali Vitauts veica ļoti profesionāli. Anita mūs visus iepriecināja maltītes galā ar sauso un pussauso vīnu baudīšanu. Lai taču izjūtam Ungārijas vīnu garšu!
…Par vīniem… sievietes savāc sažuvušās vīnodziņas, kas tad ir ar specifisku garšu – tas ir tas saldais un garšīgais vīns. Tātad relaksācija: saule – vīns – sievietes ☺
Braucam, bet kājas sāp… tiem, kas veica lielo pārgājienu.
…Ir sestdienas vakars un domas “velk” uz kaut ko jautru un nebēdīgu. Anita pastāsta par zirgiem, kas ir katram ungāru vīrietim pašā pirmajā vietā. Un pārsteigums: ieraugam zirgus – dzīvus; ratos sēž saposušies vietējie baltos kreklos; appušķoti, ļoti skaisti, sakopti zirgi un tādā kā gājienā policijas mašīnu pavadībā jautri aizrikšo garām. Kolosāli, kolosāli!!! Čau, Ungārija!!! Šeit noteikti vēl jāatgriežas.
…Piespiedu stāvvieta – robeža ar Serbiju. Izbraucam no Ungārijas, izbraucam no ES. To var just. Serbu zēni mūs nemīl un neņem pretī… gaidām jau 20 minūtes.
Pēc 1 stundas gaidīšanas un trīsvienības – abi šoferīši + Anita, pūlēm (tika iedota 1 minerālā pudele) beidzot mūsu autiņā iekāpj dzīvs serbs!!! Un sāk kniebt pasēs. Serbs neko, jauns, smaidīgs, forma melna ar sudrabotām pogām. Iespiež zīmogu XOPГOШ, tātad apliecinājums xopoшссс…
Jau tumšs… Zēns paskatās arī tualetē – tātad pirmais, kurš pavēra autobusa tualetes durvis!!!
Anita mums aizliedz jautroties ar vāciešiem, kuri sēž mikroautobusā, viņi var “nesaprast”… interesanti, ko? Vai tad priecīgs roku mājiens ir jātulko? Baudam neES robežkontroli, vēl nekas nenotiek, vēl stāvam. He, laikam briest nakts brauciens. Urā!!! Braucam. Tātad, kopējais laiks uz Serbijas robežas 1,5 stundas.
Tualete?!! Iekšā nelaiž… gaidam Anitu un tad visus saskaita un var…., vēl 30 min. Beidzot, attā!! Par gaidīšanu un nīkšanu pienākas visiem vīns – dalītājs Andris. Sausais, saldais – kāda šķirba, ka tik ungāru vīns un labs garīgais!!! Braucam tālāk. Aiz loga uguņi, ceļi, cilvēki, tumsa, ēkas. Melna nakts! Nedaudz baisi, bet apkārt jautra čalošana, fonā skan ģitāra … it kā velk uz mājām? Nē, prom, vēl nē, vēl ir jābauda. Šīs emocijas, ko dod šie mirkļi, kurus nevar aprakstīt, tie ir jāizjūt. Diena beidzas ar pārsteigumiem!!! Tātad: brauciena – sāpošu kāju – 4 zvaigžņu hoteļa diena. Vakars noslēdzas hotelī Sajam. Beidzot tieku gultā. Sāni nespiež un var izgulēties.
Man patika oficiants, kurš pasniedza brokastis: garš, slaids, sirms kungs ar melnām, biezām uzacīm. Korekti saģērbts: balts krekls un jaukas acis.
Jau iesācies ir 25.septembra rīts. Bet 24.septembris bija jautra un jauka diena.

Valentīna, kurai atvaļinājums

P.S. Tualete DIN 30, 95.benzīns DIN 76,8, dīzelis DIN 65,0.

Papildināja Jānis

25.septembris – 5.diena

Ieva, kura ceļojuma sākumā ne reizi nebija bijusi kalnos.

Rīts sākās Novi Sada pilsētas viesnīcā. Visi izgulējušies mīkstās gultiņās, baltos paladziņos ar mīkstiem spilventiņiem, nomazgājušies dušās, smaidīgi un priecīgi ieradās brokastīs. Brokastīs deva maizi, desu, sieru un pēdējo reizi bērnībā dzerto cigoriņu kafiju. Visi ēdām kārām mutēm, tikai Vitauts ēda ar tādu apetīti it kā maizi nebūtu trīs mēnešus redzējis. Viesnīcas oficiants par viņu apžēlojās un iedeva līdz veselu kukuli baltmaizes.
Ātri savācām mantiņas un braucam uz Belgradu. Piestājam benzīntankā. Anita teica, ka tā ir pēdējā civilizētā vieta, jo tālāk jādraudzējas ar krūmiņiem, tāpēc arī visi metās izmantot pēdējās civilizācijas iespējas.
Tālākajā ceļā, braucot autobusā, noskaidrojām mūsu horoskopu zīmes un Anita mums nolasīja latgaļu horoskopu. Noskaidrojās, ka esam čakli, un kas nav čakli, ir strādīgi un mīlam olu, šņabstu un vai nu puišus vai meitenes un vispār esam cīši labi cilvēki. Tas bija jānosvin un tāpēc visi iedzērām pa mēriņam brendija un tie, kas nav uz mutes krituši, izstāstīja pa jautram atgadījumam iz zvēru un cilvēku dzīves. Un tā mēs laidām tālāk uz Čačak un Užici taisnā strīpā un pa kalnu ceļiem līkumu līkumiem un pa “caurumiem” kalnā.
Ekološki Odmor. Stop – pusdienas. Dežuranti un palīgi kā skudras metās virsū produktiem. Vispirms katrs ar savu kāpostgalvu, gurķi, tomātu un Serbijā pirkto piparu uz savu pusi un pēc tam visi pie lielā katla atpakaļ un salāti gatavi. Pusdienās vēl ēdam serbu nacionālo ēdienu plovu ar cūkgaļas gabaliņiem. Atkal sēdāmies autobusā un pa serpentīniem laidām uz Melnkalnes robežu, kur laipns serbu robežsargs tā vietā, lai pārbaudītu pases, miedza Inesei ar aci un, īstas kafijas smaržas sakairināts, palūdza šoferītim kafiju ar cukuru. Tad atkal kalni un lejas. Un pēkšņi mūsu skatam pavērās brīnumaina ainava – Taras kanjons. Izkāpām no autobusa un brītiņu apbrīnojām Mātes Dabas roku darbu. Gabaliņu tālāk atradās elegants tilts, pa kuru pārgājām pāri, vērojot Taras upi dziļi lejā zem mūsu kājām. Atkal kāpām autobusā un atbraucām līdz Žabljakai. Līņāja sīks lietutiņš. Anita ar Laimoni aizgāja sarunāt naktsmājas un atkal mums laimējās. Urā! Urā! Urā! Nebūs jāceļ pa lietu teltis un varēsim divas naktis gulēt mājiņā. Kopā esam septiņi: Jānis – harēma valdnieks un mēs, sievieši: Sandra, Aija, Singa, Irēna, Inese un Ieva. Sarīkojam svētku vakariņas un omulīgi pasēdējām pie dūmojoša kamīna, tad likāmies uz auss.
Ieva, kura jau reizi ir bijusi kalnos (līdz pusei, bet tomēr)
26.septembris – 6.diena

Tātad, kopš vakardienas esam Žabljakā – pilsētā, kas Melnkalnē visaugstāk kalnos uzbūvētā (Melnkalni angļi nez kāpēc sauc tik romantiski – Montenegro. Laikam no romiešu laikiem) pilsēta. Gandrīz 2 km augstumā. Mūsu astotnieks – gados vecākas ģimenes, mostamies savā namiņā Nr.2 netālu no lielākās viesnīcas Hotel “Jezera”. Autobuss izrādās ir nakšņojis turpat mums blakus hoteļa laukumiņā. 7:00, kā runāts, visi pulcējamies pie autobusa. Nakšņojuši kur nu katrs, cits centrā, cits Ivan Do rajonā gandrīz pie paša Melnā ezera. Sakāpjam autobusā un braucam brokastot. Vakar Laimonim bijusi saruna ar vietējiem speciem, ka no rīta varētu iedarbināt pacēlāju, lai nedaudz saīsinātu ceļu līdz virsotnei Bobotov kuk (2523 m). Brokastis vāram pacēlāja tuvumā. Ļoti garšīga auzu pārslu biezputra ar 3 veidu zapti. Kafija ar siermaizītēm. Piebrauc vieglā mašīna un noprasa: “Kто у вас главный?” Iznāk priekšā Anita ar Laimoni. Izrādās, ka pacēlāju varēšot palaist aptuveni nenoteiktā laikā – pēc stundas vai tā. Laimoņa atbilde ir skaidra un gaiša – tad kāpjam paši. Kāpiens sākas 9:00. Taka vijas caur egļu mežu. Koki slaidi ar zariem līdz zemei. Vietām klajumiņos kadiķīši. Aizmugurē meitenes čalo par kadiķīšiem, kas zied sudraba ziediņiem, tad konstatē, ka ir sanācis tautasdziesmu mikslis. Dzidri smiekli. Kāpiens kļūst stāvāks un sarunas pieklust.
Sarunāts, ka grupa dalīsies 3 daļās. Laimonis ar spēcīgākajiem kāpējiem dosies uz virsotni. Vidusslānis, pie kura piederam arī mēs ar Maiju un Rutu, dosies pa garāko taku uz Melno ezeru, bet Anitas vadībā tie, kam prāts nenesas uz kāpšanu virsotnē, dosies uz ezeru pa īsāko taku.
Pirmā atpūta pēc 45 min. Garastāvoklis visiem možs. Nekādu problēmu ar kājām nav. Iešanu var turpināt. Anitas grupa nepienāk klāt. Izrādās, ka viņi jau savlaicīgi pagriezuši uz ezera pusi. 15 minūtes atpūta. Tieši 10:00 sākam atkal kāpt augšup. Mežs pamazām pāriet priedīšu zvilnājā. Parādās tundras augājs. Akmeņu kļūst vairāk. Kalni stipri sadēdējuši. Nedaudz atgādina Altaju. Pauguriņi ir līdzīgi mūsu akmens dārziem, tikai mērogi ir citi. Esam sasnieguši Struga (1920 m), tāda kā pāreja nelielam grēdas atzaram, kas šķir Mala Kalica no Velika Kalica ieplakām (cirkiem). Mēs ejam gar Velika Kalica akmeņaino kranti. Taka iet reizēm caur zvilnāju, bet vairāk pa nobirām. It kā šeit būtu strādājis gigantisks akmeņu drupinātājs. Priekšā pa kreisi redzams ledājs – pelēki netīrs un dubļains. Saldējumu brūvēt no tāda būtu pagrūti. Kaukāzā un Altajā gan jaucām ledus gabaliņus katlā ar Rēzeknes piena kombināta kondensēto pienu. Sanāca īsts saldējums uz katras pārejas galvenajās grēdās. Spicākie kāpēji aiziet līdz mājiņai takas galā. No tās esot redzams ledājs tuvumā un zaļš ezeriņš ledāja mēles galā. Paceļamies augstāk un taka mūs ved pretējā virzienā, lai varētu nokļūt uz galvenās takas. Galvenā taka pa kreisi aizved pa kalna kori uz Bobotov kuk, bet pa labi aizved uz Melno ezeru. Pirms šķiramies, Laimonis ar spēcīgajiem aiziet uz virsotni, pelēks mākonis birdina krusu un pilina lietu. Tā kalni pārbauda kāpējus – vai pietiks dvēseles spēka? Vai mīlestība uz kalniem noturēsies? Pārbaude šoreiz ir maiga, kaut arī bikses un zābaki (botas) kļūst slapji ļoti drīz. Vāverīte Ruta iet cauri zvilnājam lietussargu pacēlusi. Otrā rokā štoks. Taka apliecas Južnij Verh (2286 m) un Severnij Verh (2287 m) un pāriet klintīs un akmeņu nobirās. Ak tu, Dieviņ, cik te skaisti! Tālu, tālu pa kreisi uz akmeņainās – klinšainās kores saskatāmi mūsu kāpēji uz virsotni. Spilgti izdalās sarkanā jaka uz pelēko mākoņu fona. Bet tepat pa kreisi dziļi, dziļi ielejā aiziet ieplaka starp paralēlām kalnu grēdām kā milzīga cirka arēna, veidota no akmens bluķiem un nobirām. Galvenā rūpe mums ir nepazaudēt marķējumu slidenajos akmeņos. Lejā kāpjot, Vāverītei sāk uzdot ceļgali. Nokāpšana jau vienmēr ir grūtāka par nelieliem kāpumiem augšup. Tomēr, turoties pie zvilnājiem, lejup iet tīri brangi.
13:00 pie ganu būdām ieturam pusdienas – līdzpaņemtās sviestmaizītes un auzu biezputru. Šeit ir pēdējais marķējums „←Ө→”, kas rāda virzienu uz abām pusēm. Ēdot pusdienas ilgi vērojam, pa kuru taciņu jāiet tālāk. Nolemjam, ka iesim pa tuvāko, taisni uz spraugu grēdas atzarā. Izrādās lēmums bijis pareizs, jo tālāk jau ir saskatāms marķējums. Aizmugurē dzirdamas balsis. Nolemjam, ka daļa no Laimoņa grupas griežas atpakaļ un mūs drīz panāks. Tad viss atkal apklust. Kāpiens lejā garš, garš. Tad man kāju zem slapjajām biksēm savelk krampji. Par laimi pēc nelielas masāžas viss pāriet. Mūs drīz panāk Andra grupa no virsotnes kāpējiem. Kāpjam un kāpjam kā pa bezgalīgām kāpnēm no pašām debesīm. Kādā spraugā pāri mežu galiem parādās Žabljakas viesnīcas Hotel “Jezera” fasāde – saules apmirdzēta. Tad atkal nozūd skatienam. Tad pavīd ezera ūdeņi un atkal pazūd. 15:00 esam pie ezera. Izstādītajā kartē izmēram attālumu līdz ūdenim – apmēram 300 m. Ejam pa taku turp, fotografējamies, garšojam ūdeni gan no strauta, gan no krāna. Mežs pilns ar ēdamām sēnēm, labu labām: rudmieses, bērzlapes, dzeltenie vilnīši, baltās krimildes. Pļauj kaut ar izkapti. Ejam pa taku pilsētas virzienā un tad parādās mūsu autobuss. Kartupeļi jau nomizoti. Gaidām Laimoņa kāpējus un sākam vārīt. Ap 17iem vakariņas gatavas un Laimonis klāt. Kārtējie izsmalcinātie ēdieni: kartupeļi ar sēņu mērci un salātiem. Saldajā vīnogas. Paēdam paši un pabarojam mazos vilku sugas kucentiņus. Tad autobuss mūs aizvizina pa mājām. Izrādās, Laimoņa grupa līdz virsotnei nav tikusi – pietrūcis tehniskā aprīkojuma. Lai pārvarētu dažus metrus augsto klinti, tomēr bijusi nepieciešama virve.
Ejam iepazīties ar pilsētas centru. Nopērkam dažas pastkartes, bet centrālā universālveikalā mūs neielaiž – tikko aviokatastrofā esot gājis bojā Žabljakas galvenais boss. Mājās, vakariņas ēdot, šo ziņu pārraida televīzija. Pēc TV sižeta var domāt, ka šis boss bijis tāds pats avio entuziasts kā mūsu Einārs Repše.
Melnkalnē izrādās apgrozībā oficiāli ir eiro naudiņas. Rīt atkal brauksim pāri skaistajam tiltam pār Taras kanjonu. Jā, Melnkalne varot lepoties ar veseliem pieciem kanjoniem (katrs ap 50 km garumā).
Ar labu nakti! Pulkstenis jau rāda 23:46.

Felikss

27.septembris – 7.diena

P.S. 95.benzīns 1,11 EUR, dīzelis 0,96 EUR.

Papildināja Jānis

Labrīt!
Braucam prom no Žabljakas mājiņām. Rīts miglains. Kalnu virsotnēs atspīd rīta saulīte. Brokastis ēdam Budečevicā. Ļoti skaista, īpaša vieta. Esam Taras kanjonā pie tilta. Kamēr gatavojas makaroni un kafija, ir iespēja vēl papriecāties par lielisko skatu kanjonā, par tiltu un rīta miglu, kas no mežainām nogāzēm kāpj debesīs.
Tilts pār Taras kanjonu pēc profesora inženiera Milat Trojanoviča projekta uzcelts 1938.-40.g. Tas ir 365 m garš un 150 m augsts. Anita stāsta, ka leģenda vēstot par to, ka tilta projektētājs bijis iemīlējies itāļu meitenē. Un droši vien tāpēc tilts ir tik elegants, vijīgs, skaists.
Tālāk ceļojam gar Taras upi. Upe 80 km gara. Arī vietām krāčaina. Esot 40 krāces. To izmanto sportisti. Skaistais Taras kanjons (apm.40 km) vairākkārt izvilina uz foto pauzēm. Vienā tādā vietā piemineklis slēpotājam no Žabljakas Dušan Bulatovičam Cimbas. Gājis bojā 1999.gadā. Vēl jauns. Pie Taras tilta arī ir piemineklis. Poručikam Bodžidaru Жyгиhy. Tur rakstīts: mātes Marijas dēlam par aizsardzību. 1915 – 1941.
Durmitoru nacionālajā parkā (no kura mēs braucam prom) ir daudzi slēpošanas kūrorti. Parks dibināts 1952.gadā. 38 tūkst.ha platībā un ietver vairāk kā 30 virsotnes virs 2000 m v.j.l.
Ceļā gadās “korķis”. Izrādās, ka tunelī notiek celtniecības darbi un uz nenoteiktu laiku satiksme ir apturēta. Mums vajadzēja gaidīt apmēram stundu. Bet spīd silta saule un laiku izmantojam lietderīgi, pēc saviem ieskatiem.
Pusdienas pie Skadarsko ezera. Mūsu ēdienkartē zivju zupa un kompots.
Ceļš tālāk. Jātiek pāri vēl vienai kalnu grēdai – tad redzēs jūru. Skadarsko ezerā daudz lapu – tās esot ezerrieksti. Ezers liels. Pāri pretī Albānija. Bet mēs braucam pāri kalnu pārejai. Stāvs brauciens kalnā un tad!!! … ieraudzījām Adrijas jūru! Saule spēlējās viļņos. Skaisti. Mēs esot vistālākajā mūsu brauciena punktā no Latvijas.
Tad brauciens lejup, tuvāk jūrai. Vidusjūras daba visā krāšņumā. Olīvkoku birzis, savvaļas granātkoki, kazuāriji, palmas, pīnijas, vīģeskoki, ziedoši krūmi, utt.
Izbraucam cauri Budvai. Jūrā peldas vēl daži drosmīgie. Pilsētiņā zied daudz košumkrūmu. Iebraucam Kotorā. Līcī jahtas, kuģis un pat karakuģis. Jau krēslo. Nakšņošanas vieta lieliska! Pie jūras. Ar labu nakti!

Irēna (tuvā)

28.septembris – 8.diena

Pēc brīnišķīgās siltās nakts pie Adrijas jūras, kad gaiļi un auto dzied savas dziesmas jau no trijiem naktī, ilgāk par sešiem neviens nespēj nogulēt. Rosās, knosās, kārtojas un jau 6:55 dežuranti sauc brokastīs. Ko darīt tiem, kas cerēja uz 7:15? Jāsarauj, lai nepaliek ar tukšu vēderu.
Visi tā ilgojas pēc peldes jūrā, ka izbraucam jau 7:52 ar diviem “p” autobusā katram (pase + peldkostīms).
Braucot gar kaķa ausij līdzīgo līci, vēl pametam acis uz Kotoru. Tas ir tik skaisti – jūra, kalni, pilsēta ar baltiem namiņiem un sārtiem jumtiem.
Tomēr jādzird iepriekšējā gada “norvēģu” spriedelējumi, ka melnkalnieši neprot “paņemt” naudu, – tikai viens prāmis.
Braucam un vērojam dekoratīvi stabilās palmas, smailās cipreses, pelēkzaļās olīvas un koši lillā bugenvillijas. Skaisti rozā ir visās ceļmalās ziedošās oleandras (ja tā tās sauc).
Pēdējā pietura Melnkalnē Herceg Novi autoosta. Visi steidz iegādāt kādu suvenīru – kartiņas, šokolādes, amuletus – katram savs prieks.
8:50 prom no Montenegro uz Horvātiju. 8:55 izbraucam neitrālajā zonā, tad 9:02 pie Horvātijas kontrolpunktiem. 9:21, kad visiem pasēs salikti zīmogi, tā ap 13.lpp., atgriežamies Eiropas Savienībā. Uzreiz viss šķiet tīrāks, mīļāks, sakoptāks, tak jau mājās – ES. Mūs sagaida uzraksts “Dobro Došli”.
Te nu visiem gaviles – Oskaram dzimumdiena – 25. Sieviešu koris “Drūmie basi” sēri velk “Sveiks, lai dzīvo”, laikam vēl nav pamodušies vai jau sākuši gulēt pa otram lāgam.
Jauna zeme, jaunas kartes, fonā skan horvātu liriskās dziesmas, radot romantiski nostalģisku atmosfēru.
Anita cītīgi skaidro vēsturi, kamēr apbraucam pērli – Dubrovnikus, ko serbi savā varas kārē 90.gados sabombardēja, bet pilsēta ar ozolu vārdu nav uzvarama. Tā visos gadsimtos ir mācējusi izdzīvot gan karojot, gan tirgojoties, gan miera līgumus slēdzot.
Tā pienāk plkst.10:00 un visi naski skrejam fotografēt izcilu ainavu no skatu laukuma. Mūs neaizmirst piefiksēt kluss, pat neuzkrītošs, bet ar ķiveri galvā (laikam, lai neviens nenodara pāri) policists. Tā nu 10:18 ir neplānota apstāšanās, jo klusais policists mūs ir nosūdzējis un viņa amata brālis liek maksāt sodu. Nezinu, ko un kā, vai par godu Oskara dzimšanas dienai, bet izdodas pierunāt soģi, lai naudu pieņem ES valūtā – EUR.
Braucam, vērojam, paguļam, vērojam. Ir gan grandiozā platāna (безстыдница), gan līcis un tiek audzētas mīdijas.
Liels pārsteigums visiem, kad Anita paziņo – sagatavojiet pases – iebraucam Bosnijā, lai pa šo zemi pabrauktu 12 km. Bet sevi jāpiesaka, iezīmējot teritoriju. Tādēļ gandrīz pusstundu gara pauze, kuras laikā “iezīmējam teritoriju”, gādājam suvenīrus. Pirkumu topā uzlējums, jeb rakija “Dubrovnik” un vīģes oficiālajām prezentācijām. Ar tīrību Bosnijā vai vismaz šinī stāvlaukumā trūcīgi, bet restorānā viss OK. Jau 11:50 atkal esam atpakaļ ES un Horvātijā.
Visiem skopums tiek nodzīts, kad 12:08 piestājam pie ceļmalas tirgus. Kas tik te nav – degustācijas, augļi, rakija. Katrs iepērkas pēc sirds un patikas. Andris, kā ierauga alkoholu, tā pilda savus pienākumus, lej visiem degustācijas “materiālu”, bet veicas Vitautam, jo viņam tiek pasniegta / uzdāvināta ½ pudele “labā dzēriena”, kas ir ar laima augli, tādēļ ir īstā krāsa, smarža un garša. Tik jauka mandarīnu smarža visā autobusā. Burvīgi!!
14:47 – Splita. Cerība uz drīzu pieturu – jūru un pusdienām. Visi pavirši uzmet acis šai pilsētai, nedaudz dzird Anitas stāstīto, bet gaida jūru.
15:34 piebraucam pie kolosālā kempinga Adrijas jūras krastā. Viktors sapņo par kāpšanu palmā priekš ekskluzīva foto, bet Anita godīgi atzīst, ka nežēlīgi gribas ēst. Nabaga dežuranti ņemas ap katliem, bet pārējie steigšus ceļ teltis un naskā solī uz jūru peldēties. Septembra beigas, pelde jūrā, pastaiga gar palmām siltā saulītē – kas var būt labāks par šo? Var – svaigu dārzeņu salāti un pupiņu zupa, ko sarūpējuši dežuranti. Pēc ēšanas pastaiga uz vecpilsētu. Skaistā Trogira ar 10000 iedzīvotājiem, šaurām vecpilsētas ieliņām, ielu kafejnīcām un promenādi, kur vienā pusē jahtas, bet otrā graciozas palmas. Ej pa kuru ielu gribi, visur pretim savējie.
Mājās atgriežamies pa tumsu. Pretim steidzas nomaldījusies žurka, izbiedējot ne pa jokam. Cerams, ka teltīs nelīdīs.
Pirmo reizi redzu, kā aug kivi; nu pilnīgi citādi, kā biju iztēlojusies. Klāt vakars. Beidzot sveicam Oskaru, dziedam riņķa dziesmu, bučojam uz abiem vaigiem. Skanēt sāk “Dzimtā valoda”, bet apsīkst; varbūt vēlāk vairāk un labāk sanāks. Pamazām “Mazajai kaijai” skanot, viens otrs dodas pie miera.
Atkal viena jauka diena galā. Gaidām nākamo.

Unda

29.septembris – 9.diena

Kas notika naktī, nevarēšu aprakstīt. Viss turpinājās pēc Oskara 25 gadu jubilejas ar dziesmām un dejām.
8:05 ceļā uz Krka nacionālo parku. Izveidots 1985.gadā. Upe Krka ar 9 ūdenskritumiem. 109 km2 nacionālais parks. Upe izgrauzusi milzu kanjonu. Ceļā uz kanjonu braucam caur Šibenik pilsētu. Šeit pieiet jūras līcis.
Ūdenskritumi Krkas upei no lejas:
– Lazovac;
– Skradinski buk;
– Skradin;
– Roški slap;
– Miljacka slap;
– Rošnjak;
– Marojlovac;
– Briljon;
– Bilušica buk.
Krkas nacionālajā parkā ieejas maksa 45 kunas. Pa gājēju taku nogājām lejā, kur pa skaistu ozolkoka dēļu taku apgājām Skradinski buk ūdenskritumu. Ielejā gaiss tveicīgs, silts un mitrs. Ap taku daudz sīku ūdenskritumu. Ūdenī daudz zivju – 18 veidu. Ūdenskritumam 17 pakāpes, kopā 45,7 m.
Ūdenskrituma pakājes dīķi ir izteka no HESa 460 kW, būvēts 1896.gadā. Turpat netālu Sv.Nikola baznīca, celta 1761.gadā. Sv.Nikola ir patrons ceļotājiem un jūrā braucējiem. Turpat netālu senlaicīga smēde ar seno aprīkojumu.

12:00 dodamies uz Čikolas, Krkas pietekas, kanjonu. Izkāpjam no autobusa pie tilta pār Čikolu. Ūdens tajā bija bijis. Pa sauso gultni devāmies lejup. Gar krastiem vietām meža vīnogas un vīģes. Sākumā akmeņi nebija lieli, bet apmēram pusceļā sākās tādi, kuriem bija reizēm jārāpjas pāri pa virsu vai jālien pa apakšu. Laimonis, kā parasti, atrada īsto loku vai caurumu. Aiz akmeņiem turpinājās viegla grants taka un klāt bija arī ieplaka kanjona īstajā pusē. Tad Laimonis ar Inesi devās atpakaļ pa gultni pārskatīt, vai nav kāds kur iestrēdzis, bet mēs Vitauta ģeniālā vadībā pa ganu taku kāpām augšā ārā no kanjona. Iznācām uz ciemata lopu un dārzu aplokiem. Jaunas meitenes un zēni parādīja ceļu uz tilta, t.i., autobusa stāvvietas pusi. 15:30.
Tālāk pa ceļam piebraucām pie skatu laukuma Krkas ielejā, no kura varēja redzēt upes vidū uz salas franciskāņu mūku klosteri. Pie skatu laukuma bija piemineklis horvātu karalim Peter Svačič (1093 – 1097).
Tad piebraucām pie Krkas upes nelieliem ūdenskritumiem, caur pagalmu ar dažādām tirgotavām. Tālāk ceļš vijās pa milzu līdzenumu plakankalni un ieplaku. Pa ceļam daudz sašautu māju, bez dzīvotājiem un dažviet zīmes, ka vieta mīnēta, līdz iebraucam auto kempingā Sv.Filip i Jakov. Iekārtojamies, bet lietus brīdināja ar mazu smidzināšanu, ka var būt arī slapjāks. Bet naktī uz 30.09. ap vieniem sākas īsts pērkona negaiss ar vēju un stipru lietu. Sākumā nelikās tik draudīgs, bet tad lietus brāzmas pastiprinājās un teltī viss kļūst mitrs no tādas kā miglas. Aptaustām – nu jau ir ūdens. Saģērbjamies ar visu, kas varbūt vēl sauss, pa virsu plēves mēteli, no piepūšamā matrača, kas bija caurs, izlaižam atlikušo gaisu un sarullējam malas uz augšu tādā kā paunā un Sandra uzsēžas visam virsū. Es ņēmu kreklu kā grīdas lupatu, durvis vaļā un ar savākšanu smeļu ārā ūdeni līdz ap 3iem lietus mitējās un lielais ūdens bija no telts izvākts. Abi apsēdāmies uz mantu kaudzes, apsedzāmies ar mitro guļammaisu un it kā aizmigām līdz 6iem.
Jāmācās no 3 sivēntiņiem, kā māju celt. Vēl, braucot uz dienvidiem, neaizmirsīsim līdz telts plēvi vai nu īstu telti.
Aijas telts bija blakus mūsējai, viņas teltij bija nelieli bojājumi, bet viņa iznāca ārā lietū un piedāvāja mums palīdzību. Super! Bet mēs palikām uz slapjās mantu kaudzes. Aija bija lieliska.

Jānis

30.septembris – 10.diena

Ap pulksten vieniem pamostos no pērkona dunoņas un zibens uzplaiksnījumiem. Bet nogurums pēc dienas brīnišķīgā gājiena pa upes gultni un cauri ciematam bija spēcīgāks. Vēlāk pamodos no ūdens pilieniem, kuri krita uz sejas. Pamodināju Viktoru, kājgalī uzklājām lietusmēteli, bet galvgalī novietojām lietussargu. Pateicoties biezajam piepūšamajam matracim mitrums no apakšas netraucēja, varēja turpināt gulēt.
Pulksten sešos pamodos ar baznīcas zvanu skaņām. Un tad, kā parasti rīta tualete, telšu nojaukšana un brokastis.
Šī diena bija ļoti īpaša! Brauciens ar kuģīti “Martina Tours” jūrā uz Sāls ezeru un kāpienu klintī Krkas parka teritorijā.
Pēc pulksten astoņiem no rīta jau braucām jūrā. Kuģa komanda brīnišķīga – ļoti saliedēta. Cienāja mūs ar baltmaizi, siera un desas šķēlēm, klāt vēl pēc izvēles vīns un dažādi dzērieni. Pusdienās mums deva steiku un zivis ar skābu kāpostu salātiem, zivis bija garnētas ar ķiploku un zaļumiem. Katram galdiņam tika vīna un minerālūdens pudele. Tie, kuri pie galda bija mazākumā, dabūja lielāku reibumu.
Dzīvā mūzika – lieliska! Bet vecāku cilvēku ausīm bijusi par skaļu. Mums dziedāja puisis un meitene – populārus un arī savus gabalus. Mūsējie dziedāja līdz un dejoja, par ko prieks bija gan mums, gan viņiem. Īpaši var izcelt Vāverīti, viņa sadancoja ar tīri lustīgu vietējo horvātu kungu. Horvātietis izmaksāja kafiju gan Vāverītei, gan Leonīdai.
Uz salas mūsu pulks sadalījās, daļa aizgāja uz klinti, otra daļa taisni uz ezeru. Mēs ar Viktoru bijām kopā ar otrajiem, ar Anitu…
Ar pilniem vēderiem pārbaudījām ezera ūdeni – vai var, vai nevar noslīkt. Grūti bija aiziet pa gultni līdz peldēšanas dziļumam – zem kājām šķautņaini akmeņi. Ūdens tik sāļš, labi var iesālīties. Gar krastu pastaigājās ēzelīšu ģimene, mēs pēc peldes baudījām saules starus. Pēc pulksten diviem mums pievienojās klintī kāpēji. Daži gāja peldēt no mūsu grupas otru reizi. Un drīz pienāca brīdis atgriezties uz kuģi. Atpakaļceļš vējā un saulē ar mūziku un dancošanu.
Autobusā iekāpām pie mūsu Filip i Jakov nometnes.
Pēc neilga brauciena apmetāmies Ražanac ciema nometnē, kurai ziemas sezona. Dušas un tualetes slēgtas, labi, ka āra krānos bija ūdens. Vakars ļoti vējains un arī naktī plosīja teltis spēcīgas vēja brāzmas, daudzus tās iežūžoja, bet daudziem traucēja.

Gunta

P.S. Kad 8.00 dodamies sēsties kuģī, man viss liekas skaidrs. Piestātnē stāv kuģītis, viss no koka, ar maziem lodziņiem, skaists kā ēdamistabas bufete. Sasēžamies pie galdiņiem, gaidām brokastis. Būšot sviestmaizītes, minerālūdens un glāze vīna. 8.40 atdod galus. Izbrauciens jūrā sākas. Ejam uz klāja, vairāmies no vēja, vērojam apkārtnes saliņas, garāmbraucošās jahtas, priecājamies par skaisto dienvidjūras zilumu… Kāda zolīda kundze no Diseldorfas apjautājas, no kurienes esam. Viņas ģimene esot ar lidmašīnu atbraukusi pavadīt šeit nedēļas nogali. Baltiju, protams, vācieši zina. Kuģa komanda sniedz izklaides koncertu, apkalpo pie galdiņiem. Īpaši izceļas kāds vīrs ar jūras laupītāja galvassegu. Ap 12iem kuģītis piestāj pie kādas salas, un mūsējie dodas izpētīt visu ievērības cienīgo – sālsezeru un krasta klintis. Nofotografēju kuģi. Uz tā sāniem rakstīts vārds MICHELLE (Iekštelpās pie stilizētā stūres rata rotājas uzraksts MARTINA TOURS).
Grupa Laimoņa vadībā staigā pa taciņām gar pašu jūras malu. Vertikālas klinšu sienas (dažviet vairāk kā 100 m augstumā) padara salu nepieejamu no jūras puses. Krastā izkāpt no laivas nav iespējams. Baltās dolomīta sienas koši izceļas uz pīniju zaļuma un jūras ziluma. Izstaigājušies un safotografējušies tiku tikām, dodamies peldēties. Ezeriņš neliels, bet skaists. Ūdens silts un nedaudz sāļš. Iebrienot līdz jostai, jūtams, ka kājām ir tieksme celties augšā no ezera dibena. Peldēt ir viegli un patīkami.
Atpakaļceļš paiet vienās dziesmās un dejās sešdesmito gadu roka stilā. Ap 18iem esam atpakaļ savā Sv.Filipa un Jakova krastmalā. Nokāpjot no kuģa pajautāju, kā sauc šo saliņu.
Tas "Jūras laupītājs" uz manu jautājumu, kā sauc mūsu saliņu, atbildēja – Dugi Otok.

Papildināja Felikss

P.S. Pēc ceļojuma. Mājās man sāka uzmākties šaubas. Dugi Otok ir milzīga sala 50 km garumā ar kādiem 3000 iedzīvotājiem, bet mūsu saliņa izskatījās kā rezervāts, maza maziņa. Caurskatot savus foto ar lupu, varēju salasīt pie tā Sālsezera vienu uzrakstu, ka šī vieta ir Telascica Naturpark teritorijā. Meklēju internetā. Atrodu rakstiņu Tvrtka MARTINA TOURS d.o.o. ar visām bildēm, arī pazīstamais „pirāts” redzams. Tikai nesaprotamā valodā. Vēlāk atrodu vēl (Šoreiz vācu valodā): Galvenās izklaides Dugi Otok salā ir Telaščica dabasparks ar 8 km līci un tam piederošu saliņu ar Sālsezeru un 80-metrīgu klinti pret atklāto jūru.
Tālāk vēl ziņa:
Telaščica – jūras līcis Dugi Otok salas ārējos dienvidos ar maziem līcīšiem, priedēm, olīvēm un vīģeskokiem. Nedaudz tālāk no krasta vietām sastopams mežs. Starp Telaščica dienvidkrastu un atklāto jūru stiepjas mežains pacēlums, kas nobeidzas ar stāvu krauju. Šajā rajonā ir maziņš ezeriņš peldēšanai, kurā jaucas sāļais ūdens ar saldūdeni.
Un tad vēl:
Telaščika līča dabas skaistumu vislabāk raksturo teikums: „Kad Dievs radīja pasauli, šeit viņš darbojās ar īpašu vērienu”. Jūras līcī ietilpst 25 mazāki līcīši, 5 saliņas un kā īpaša dabas velte ir Sālsezers. Ezera ūdenim pieraksta sevišķas dziedinošas īpašības. Sāls saturs tam ir augstāks un vasarā tas ir siltāks nekā jūrā. Ļoti iespaidīgas ir stāvās klinšu kraujas, kas sasniedz 166 m augstumu un sargā līci no jūras puses. Nav brīnums, ka par šo burvīgo dabas stūrīti stāsta leģendas, piem., ka līcī guļ noslēpti dārgumi un ka senie iedzīvotāji šeit bijuši savāda izskata – tie nēsājuši uz galvas piecus mazus radziņus.
Papildināja Felikss

1.oktobris – 11.diena

Rīts pie Dināru kalnu grēdas. Skats uz Pagas salu neliela vēja pieturā. Dzīvības tilts. Neauglības paraugs. 24 ciemati un nekā. Ilīrieši izdzīvo. Sāls palīdz. Dodamies baudīt Plitvices ezerus ar cerību uz eksotisku akcentiņu. Lieliskas vēja brāzmas uzpildes stacijā. Viens no garākajiem tuneļiem 5861 m caur Velebitu kalnu grēdu.
Plitvices ezeros baudām daudz ūdeņus, rāmus, mierīgus, kā arī ūdenskritumus. Sākumā nedaudz jutāmies vēsi, pārbraucot ar ūdens izklaides kuģīti. Makšķerniekus droši vien sajūsmināja zivju pilnās krastmalas. Pēc divu stundu ainavu baudām atgriežamies atkal autobusā, kur mūs sagaida daudz “šanu”, kā braukšana, ēšana, gulēšana, čurāšana un atkal visu no gala.
Veiksmīga Slovēnijā iebraukšana un acumirklī iezīmējam savu teritoriju kārtējā benzīna uzpildes stacijā. Plānojam ar krēslu būt galapunktā. Teltis un vakariņas atkal pēc taustes, pa tumsu. Anita atkal skaita miega dziesmu, kuras laikā daži pat pamanās ļoti lēni kustināt plakstus. Pie lieliskās ainavas jau esam pieraduši, taču cenšamies iekopēt atmiņā, jo tumšajos rudens vakaros būs ko tīksmināties atmiņās.

Auto dienā dalījās
Andris no Smiltenes

P.S. Pēc vējainās nakts uz ziemas sezonu slēgtajā nometnē, stāvot pie tilta uz Pagas salu cenšamies izjust, ko nozīmē bora vēji šajā apvidū. Auksti. Siltajā autobusā Anita stāsta par vietējo nodarbošanos. Redzamu vietu salas ekonomikā ieņem sāls ieguve no jūras ūdens. Caur autobusa logu ceļmalā redzami plaši ietvaicēšanas baseini. Galvā pavīd un izgaist skolas gados grāmatās lasītais un bildēs redzētais: ūdeni iztvaicē saules enerģija (starojuma jauda 54 zirgspējas uz katru kvadrātcollu); vecās mācību grāmatās redzēta bilde – sāls ieguve pirms 1.Pasaules kara Krievijā Eltona un Baskunčaka ezeros, vīri (droši vien katordznieki) basām kājām bradā ezerā izveidotos baseinos un lāpsto sāli; acu priekšā pavīd bērnībā redzētās zvejnieku puišu plaukstas, kur sāļais jūras ūdens un virves iegriezušas dziļas, sāpīgas, grūti dzīstošas vātis, sālsezeros droši vien līdzīgas rievas bija arī to vīru kājām un rokām; tad galvā atplaiksnī Bībeles stāstiņi no Vecās Derības par sālsstabiem (baseinos iegūto sāli žāvēja maisos, kur tie pārtapa par stabiem cilvēka augumā, tos sasietus pa divi uzkrāva kamieļu mugurās, un karavānas šo dārgo produktu aizveda pasaulē), par ziņkārīgo Lata sievu, kuru Dievs sodīja par nepaklausību un pārvērta sālsstabā… Cenšos iztēloties, cik plašu soli spērusi tehnika pēdējā gadsimtā – no vīra ar lāpstu līdz jaudīgam smēlējkausam. Bet Anita jau stāsta tālāk – par aitām, kas meklē zaļas zāles kumšķīšus (aptuveni 1 kumšķis uz kvadrātmetra)…

Papildināja Felikss

2.oktobris – 12.diena

Pēc paaukstas nakts un lielas rīta rosības plkst.7:10 esam autobusā un laižam, lai kāptu Triglavā. Mūs pavada divkārša krāšņa varavīksne. Par to varēs turpināt priecāties mūsu Rudīte un Andrejs. Nekā nebija, izrādās ar Jāni. Pēc īsa pārbrauciena priecājamies par pēkšņo, krāšņo rudeni – koki ir uzvilkuši savus rudens tērpus. Kalni jau parāda savas sniega cepures.
1.kontroles laiks būs 13:00,
2.kontroles laiks būs 17:00.

Katrs ejam iekarot augstāko kalnu. Un pēc zināmiem laikiem esam katrs “savā Triglavā”. Pa vidam satiekamies, sasaucamies un arī izšķiramies. Atpakaļceļā no sasniegtās sniega mēles redzam no kalna kužinām Rutu ar Jāni. Pēdējo ceļa posmu veicu ar Singu un Ievu. Esam 12:00 autobusā, siltumā, pie foršas mūzikas, gaidīsim pārējos ceļotājus.
Sarmīte ir atgriezusies un ir veikusi 1700 m augstumu. Ir atgriezusies arī ceļotāju grupiņa ar Anitu priekšgalā ar sēņu guvumu. Aija – saimnieciskā (ir vienmēr redzama gatavojot un palīdzot) metas tās ātri tīrīt. Viņai pievienojas Ruta. Forši, ja ņem vērā, ka virtuves diena ir mūsu kompānijai, tai skaitā arī mana. Bet izrādās, šajā pamitrajā dienā ir vieglāk būt “rakstniecei”. Sēnes ir notīrītas pilnīgai lietošanai, vēl pamērcēsies. Krimildes.
Plkst. 14:00 ir nonākusi grupiņa, kura aizgāja pa labi uz Luknjas pāreju.
Intervija: Ruta + Aija (sēņu vecenes) ies uz miskasti meklēt mazo melno sēņu
nazīti. Bet esot jānogaida, lai aizbrauc vietējie voldemāri – lūriķi.
Maija un Felikss atgriezušies plkst.14:08 no Luknjas (1758 m), arī vēl citi.
Ir palikušas 30 minūtes līdz 2.kontroles laikam. Ir nomizoti sīpoli, kartupeļi, izvārītas sēnes. Kur mūsu “alpīnisti?” Bet vēl ir laiks. Balsojums, un visi saka, ka 17:00 atpakaļ viņi nebūs.
17:40 visi ir lejā. Uzkāpuši līdz Triglava mājiņai 2515 m.
Laimonis: “Tur augšā bija elles aukstums.” Bijis lietus, vējš, sniegs.
Paldies Dievam, visi ir sveiki un veseli. Braucam lejā gatavot vakariņas.
Ivetas stāstījums: augšā ir bijusi grezna kafejnīca, kur bijis viss – arī televizors
un Vitauts kaut ko esot uzsaucis un norēķinājies, iedomājieties ar ko?,- ar
karti.
Izrādās, ka Aija I. ir uzkāpusi līdz Tirlavai. Tātad mums ir jauns “īpašums”.
Visu labāko nākošam dienasgrāmatas rakstītājam.

Ruta O.

P.S. Mājiņā pabija: Ainis, Andris, Gunta, Inese, Inta, Iveta, Laimonis, Valdis, Valentīna, Viktors, Vitauts.

3.oktobris – 13.diena

Visu nakti virs teltīm spēlēja “lietus mūzika”. Piecēlāmies modri un jautri, jo brauksim uz mājas pusi. Kaut gan sirdij žēl ir skaisto kalnu panorāmas, sniegotā Triglava galotnes un dārdošās kalnu upes skaņas, tomēr jābrauc prom.
Aijas komanda brokastis pasniedz lapenē. Kā parasti dzīves vieta ātri sakopta un sākam braukt Austrijas virzienā. Sākas tuneļi. Tā pirmais tunelis starp Slovēniju un Austriju bija 8 km 800 m.
Gādīgā Anita visiem izdala Austrijas kartes un pārstāsta ceļu. Katram pārjautā, kā nakšņojis piemirkušā teltī. Protams, atbildes: “labi”, jo mēs taču bijām tūristi ar teltīm un mugursomām…
Liegi skan tiroliešu kalnu dziesmas, bet aiz loga sijā lietus un ir milzīga migla. Braucam gar 17 km garo un 3 km plato Verterezeres ezeru. Gleznaini skati, spēj tikai savā atmiņā fotografēt!
Autobuss aizvizina uz Ferlaha aizu. Gājām 2 stundas gar krācošo kalnu upi un esam iekļauti klintīs līdz debesīm. Lija, tāpēc visi gājām “skafandros”. Aiza iespaidīga.
Laimonis un Anita paziņo, ka šovakar uzsauc vakariņas Mikulovas krodziņā. Atskan sajūsmas saucieni!!! Bet tagad sākās pusdienas autostrādes malā. Visi strādā aktīvi, jo Ilzes dežūra – viņa vienmēr visiem palīdzēja. Protams, mums jāprotas…
Izcili garšīga svaigu dārzeņu zupa un žāvēto augļu ķīselis.
Pēcāk steidzam uz Vīni. Ceļš ļoti gleznains, 24 tuneļi mijas ar kalnu ainavām. Krēslā esam Vīnē un neveiksmīgi – veikali slēgti 19:00. Anita tomēr atrod veikalu “Bille”, kur milzīgā ātrumā Latvijas tūristi samet visu grozos, lai būtu suvenīri mājiniekiem.
Ir jau pamatīga tumsa, kad iebraucam Mikulovā, 20:10. Ātri saņemam istabiņu atslēgas un ejam uz svētku vakariņām. Viesnīca saucas “Ruze” (latviski “Roze”). Mūs sagaida patīkams krodziņš. Mēs, protams, suminām mūsu gidus Anitu un Laimoni, kā arī abus šoferus. Dziedam, ēdam, kā jau to dara latvieši.
Paldies par jauko vakaru! Paldies par ceļojumu sakām mūsu vadoņiem un dodamies uz “Ruze”, lai gulētu gultiņās.
Rudīte un Andrejs
no Valmieras

4.oktobris – 14.diena

Labrīt!
Esam gājuši cauri visādām “šanām”, kuras spilgti un kolorīti aprakstītas ceļojuma aprakstā… bet gribu pieminēt, ka svarīga un nomierinoša ir arī Anitas “šana” – stāstīšana, pēc kuras autobusā iestājas klusums un miers, jo daļa aktīvo tūristu ir uzsākuši gulēšanas, snaušanas vai atpūšanās kūri.
Morāle viena – ja grib mieru un klusumu, vajag stāstus par dabu un veciem laikiem…

Papildināja Inese

Šodien Maijas diena rakstīšanai. Visu priekšpusdienu viņa man stāsta ausī: neaizmirsti aprakstīt to un neaizmirsti šito. Es to visu atzīmēju blociņā un nu cenšos aprakstīt. Maijai pašai, lūk, esot jāpalīdz dežurantiem un jāparūpējas, lai visas mantas būtu kompakti saliktas. Tā nu apraksts būs ar Maijas acīm redzētais, bet Feliksa interpretācijā.
Pēc sātīgajām vakariņām restorānā “Pie svētā Urbana” (šmorētas ribiņas, salāti, Mikulovas vīns un / vai alus) mostamies pansionātā “Roze”. Dežurantiem iekrīt brokastlaiks šīs viesnīcas ēdnīcā. Plkst. 8:00 jau visi esam lejā uz ielas un priecājamies par skaisto rītu. Galdiņi klāti zviedru galda gaumē ar siltiem cīsiņiem, desu ripuļiem, šķiņķa šķēlēm, sieru, sviestu un džemu, ko visu bagātina čehu radziņi.
8:45 precīzi pieripo autobuss. Mūsu četrinieks (Maija, Ruta, Felikss, Aldis) naktī ir paspējis dušas kabīnē izžāvēt slapjo telti. Dušās gan mazgājamais ūdens bija vēss.
Ātri salecam busiņā. Apsveicam šoferi Oskaru ar dziesmu “Lai slava tam, lai slava tam, tam mūsu Oskaram…” Ferlaha aizas tējkarotīti pasniedz blondā Irēna (varbūt kļūdos vārdā) un sniedz skaļu buču no visām tūristēm. Aiz loga pazib Mikulovas vīna rūpnīca. Dāmas skaļi apjūsmo vakardien baudīto sarkanvīnu. Braucam pa tiltu pāri garajam ezeram. Anita parāda, kur sākumā plānojusi gulēt kempingā teltīs. Mums par laimi kempings 30.septembrī slēdzis sezonu. Anita stāsta vispārīgās ziņas par Čehiju, tās novadiem Bohēmiju, Morāviju, ko apdzīvo 9 milj.čehu. Pēc valsts sadalīšanās Čehijā un Slovākijā, čehu pusei palika tikai Krkonoša kalns (1602 m), bet slovākiem Tatri. Toties čehiem ir Elbas (Labas) upes sākums. Bohēmija dabūjusi nosaukumu nevis no bohēmiska dzīvesveida (šodienas izpratnē), bet no boju ciltīm, kurus nespējis pakļaut pat Romas imperators Trajāns (tas pats Trajāns, kura karagājieni attēloti slavenās Trajāna kolonnas cilņos Romā). Tāpēc Romas ziemeļu robeža palikusi pie Bratislavas. (Maza atkāpe – kādreiz bijušām valdošām nācijām nostaļģija pēc bijušā saglabājas vēl šodien. Piemēram, kādreiz brīvā sarunā Austrijas Patentu valdes direktoram paspruka: “Kamēr vācieši bija barbari un vandaļi, mēs, austrieši, jau bijām Romas valsts pilsoņi.”). Tālāk seko Anitas stāsts par Čehu, Lehu un Rusu, kuri meklēja savām ciltīm labas ganības un kur nu katrs atrada, tur dzīvo vēl šodien. Tad nāk kārta karaļiem, kuri vadījās no gudrām tēzēm: jo labāk valstij, jo es pats diženāks; kuriem bija daudzas sievas (arvien jaunākas) un daudz bērnu, kamēr piedzima īstais troņmantnieks.
Čehi izgudrojuši putukrējumu, ko lieto vēl šodien pie gaļas.
Ceļmalās milzīgie koka ērgļi reklamē minerālūdeni. Milzīgs lielgabals rāda virzienu uz kaujas lauku pie Austerlicas (tagad Slavkovas), kas ir netālu no Brno (500 tūkst.iedzīvotāju). Tur 1805.gada 2.decembrī Napoleons izcīnīja savu spožāko uzvaru pret sabiedroto karaspēku (tai skaitā Kutuzova armiju). Kritušo bija briesmīgi daudz – 39 tūkst., tai skaitā 12 tūkst.francūžu. Tagad tur ir varens piemineklis visiem, bet vietā, kur stāvēja pakalnā pats Napoleons, ir neliels postaments.
Seko neliels Rutas iestarpinājums par čehieti Annu, kura jaunībā veda valmieriešus pastaigā gar Polijas robežu Krkonoša kalnos. Pa tām takām drīkstējuši staigāt tikai čehi un poļi. Tas tālajos padomju gados.
Tuvojamies Olomouc. Ceļmalā bijušais kara lidlauks, kura tuvumā 1968.gadā ieviesās PSRS karaspēks. Pirmo ziemu zaldātiņi pārlaida teltīs un tikai vēlāk tika pie kazarmām. Bet pilsētas ielās bērnudārza audzēkņi viņiem vēl ilgi māja ar rociņām sveicienu: “Zdravstvuj, zdravstvuj, okupant!”
Vēl nedaudz par Mikulovu (vāciski Nikolsburg). Pie nosaukuma Mikulova tā tika tikai 1918.gadā. Tā atrodas pie liela ezera un skaistiem pakalniem (200 – 250 m v.j.l.). Tagad dzīvo ap 8 tūkst.iedzīvotāju, 1938.gadā arī bija 8 tūkst.iedzīvotāju (pārsvarā vācieši). 1948.gadā ap 5200 iedzīvotājiem (vācieši visi prom). Saimniecībā galvenais ir mašīnbūve un keramika. Netālu arī nedaudz naftas ieguve. Pirmie žīdi Mikulovā rakstiski minēti 1369.gadā (Ephraym – a Jew of Nikolsbourg). Bet vēlāk žīds no Nikolsburgas Jozefs von Sonnenfelds jau bijis Marijas Terēzijas padomnieks. 1574.gadā jau bijušas 68 ģimenes, 1630.gadā – 138 žīdu mājas. 1645.gadā saskaņā ar datiem 30 gadu kara laikā šeit dzīvību zaudējuši 964 žīdu. 1672.gadā žīdu kopiena jau slēdza līgumu ar vīnogu audzētājiem par regulāra daudzuma košervīna iepirkšanu. 1793.gadā 3020 žīdu, kuriem vēlāk atvēra speciālas skolas kopā ar vāciešiem. 1930.gadā 5,6 % no visiem iedzīvotājiem bija žīdi (procents tāds pats kā treknam pienam tauku saturs). 1942.gadā pēdējo žīdu deportēja uz koncentrācijas nometni. Tāda ir Mikulovas traģika – gan žīdus galēja, gan vāciešus padzina. Morāle: cilvēki nedrīkst darīt darbus, kas atļauti Dieviem. Katra varmācība tiek atmaksāta.
11:04 braucam caur Hranice. Ceļmalā firmas Philips milzīgas ražotnes. Mūsu VEF arī bija iespēja kļūt par līdzīgu ražotni – kaut vai Samsung datoriem. To palaida garām.
Autobusā nodarbojas ar ceļojuma precizēšanu – kur nakšņojuši, kur ēduši, kur staigājuši. Uzliek disketi ar populārām dziesmiņām. Meitenes dzied līdz Lilioma dziesmiņu. Sirsnīgi dzied…
11:30 benzīntanks, kur steidzamies par EUR nopirkt čehu labumus. Trīs kārbiņas konfekšu + 1 pudele čehu vīna (2004.) maksā 10 EUR.
12:25 jau klāt čehu / poļu robeža. Šveika tipa robežsargi – gan vīrs, gan dāma. Abi formās un lieliem alus vēderiem. Skaisti. Poļu pans iziet cauri autobusam, formāli uzmetot skatienu mūsu pasēm.
13:45 benzīntankā, maliņā pie soliņiem vārās pusdienas. Makaronu zupa ar vakardienas ribiņu piedevām. Sviestmaizītes ar gaļu un sieru. Dievīgi! Labi sastrādājusies pavāru / dežurantu komanda spējīga barot gardiem ēdieniem vienmēr un visur. Paldies viņiem!
Anita lasa jociņus:
– kas ir zaļš un smaržo kā baltā krāsa? Atbilde: zaļā krāsa.
– Skaista sieviete sūdzas ārstam: “Mans vīrs ir nopietni slims.” Ārsts reaģē zibenīgi: “Tad vajag nopietni izmeklēt. Izģērbieties un parādiet, kur viņam sāp.”
Autobusa aizmugurē jautrība. Jaunieši atceras katrs kādu kuriozu un skaļi smejas. Jautrību veicina izdalītie mēriņi no “Argo”, “Runo” utt. Ruta iedod izlasīt vecu avīzi par basketbolistu Žīguru un aizkulišu spēlēm lielajā basketbolā. Arī par “tupeļu lietu” padomju basketbola vēsturē. Toreiz sportisti par “nopelnīto naudu” ārzemēs pirka apģērbus, apavus u.c. ejošas mantas, ko pārdeva paziņām par dārgāku naudu. Komandas stukačs bija padevis ziņu un uz robežas sacēlās skandāls. Rezultātā ķidāja katra komandas locekļa personīgās lietas. Šo gadījumu atceros no saviem studiju laikiem, jo basketbolists Drāke bija mūsu kursa biedrenes Ineses brālis.
Pamazām pabraucam garām Varšavai. Skatāmies filmiņu “Mūzikas skaņas”, tad mūsu pašu gājiena kadrus – gan Tatros, gan Melnkalnē Durmitorā, gan Horvātijas mīnu laukos pie Čikolas, gan balli uz kuģa, gan gājienu Ferlaha aizā, gan noslēguma vakariņas “Pie svētā Urbana”. Skatīties pašiem sevi ekrānos vienmēr izsauc īpašas izjūtas. Pamazām liekamies gulēt. Pēdējā izcilā apstāšanās fundamentāli pārbūvētā poļu pana pilī, kur iekārtots 2-zvaigžņu hotelis ar grandiozajām tualetēm pagrabstāvā.
Mūs pamodina uz Lietuvas robežas. Pans robežsargs ienāk ar savu cepurīti un ieskenē mūsu personīgos datus no pasēm. Pulkstenis ir jau 00:54 Polijā / 01:54 Lietuvā.
Saldus sapņus visiem līdz Grenctālei!

Maijas uzdevumā Felikss Grunsbergs

5.oktobris – 15.diena

Pirmās 50 minūtes pagāja nemanot (visi guļ). Tad parādījās poļu – leišu robeža, kur apaļīgs onka dikti gribēja redzēt, vai visiem ir bilžu albūmiņi. Apskati veica 15 minūšu laikā. Braucam tālāk, bet pulkstenis jau rāda nevis piecas pāri vieniem, bet piecas minūtes pāri diviem. Tas, protams, nav liels šķērslis turpināt gulēt tālāk.
5:40 atkal tiekam pamodināti, šoreiz jau pie Latvijas robežas. Šķērsojam to bez problēmām, izskatās, ka Latvijā nekas nav mainījies, kā bija izrakāti ceļi, tā arī palika, tas gan dažiem iztraucē miegu. Visiem par lielu prieku tiek izdalītas dāvanas un ceļojums pamazām iet uz beigām.

Viktors – Rīga

Pielikums

Ceļojuma garums no Valmieras, pa Latviju, caur Lietuvu,
Poliju, tad Slovākiju, Ungāriju, Serbiju, Melnkalni, Horvātiju, Bosniju
(12 km), atkal Horvātiju, Slovēniju, Austriju, Čehiju, atkal Poliju,
Lietuvu, Latviju, līdz Valmierai – 5817 km.
Pielikums

Pārtika

Nr.p.k. Nosaukums Vienam cilvēkam dienā, gramos Vienam cilvēkam 14 dienās, gramos
1. Rupjmaize 120 1680
2. Makaroni 30 420
3. Manna 10 140
4. Rīsi 20 280
5. Griķi 20 280
6. Zirņi (burkās) 40 560
7. Pupiņas (burkās) 20 280
8. Sausās zupas 5 70
9. Buljoni 5 70
10. Gaļas konservi 20 280
11. Cieti žāvēta desa 40 560
12. Speķis 10 140
13. Aknu pastēte 5 70
14. Piena pulveris 7 98
15. Siers (Holandes, Valmieras) 45 630
16. Margarīns 10 140
17. Kondensētais piens 15 210
18. Sausie augļi 7 98
19. Rozīnes 7 98
20. Ciete 2 28
21. Sāls 5 70
22. Pipari (melnie) 0,4 5,6
23. Citronskābe 1 14
24. Malta kafija 12 168
25. Šķīstošā kafija 1 14
26. Tēja (melna) 2 28
27. Sīpoli 10 140
28. Ķiploki 1 14
29. Gurķi 23 322
30. Tomāti 40 560
31. Kāposti 40 560
32. Kartupeļi 90 1260
33. Ketčups 12 168
34. Majonēze 12 168
35. Eļļa salātiem 7 98
36. Zivju konservi 10 140
37. Sausiņi 15 210
38. Vegeta 2 28
39. Cukurs 30 420
40. Auzu putraimi 12 168
41. Kartupeļu pārslas 15 210
42. Cepumi 10 140
43. Konfektes (ledenes) 3 42
44. Šokolāde 1 14
45. Ievārījums 20 280
46. Sacepta gaļa 30 420
47. Alkohols 50 700
KOPĀ 846,4 11849,60

… un kur tad vēl līdzpaņemtie saldumiņi un gardumiņi …

Kopā mums līdz bija aptuveni 0,5 t pārtikas.