Category: Uncategorized

Ceturtdien Alsungas deputāti vēra vaļā balsojuma urnas, lai desmit labākos darba darītājus izvirzītu apbalvošanai Latvijas Republikas proklamēšanas pasākumos pagastā un vienu – rajonā.

Pēc iedzīvotāju un darba kolektīvu vērtējuma par čaklākajiem atzīti: veikala vadītāja Maira Pekste, bērnunama un pirmsskolas izglītības iestādes darbiniece Jurate Jonele, pastniece Silvija Zīverte, skolotāja Laila Puķīte, Jaunstuču saimniece Silvija Tetere, sporta metodiķis Ingus Pētersons, 12. ceļu rajona darbinieks Bruno Manfelds, ugunsdzēsējs Vitālijs Zagorskis, deputāti Grigorijs Rozentāls, Andris Kaminskis un Juris Šteinbergs (viņš apbalvojumu saņems rajona pasākumā).

Līdz novembrim vēl netiks apstiprināts projekts saistošajiem noteikumiem par administratīvo atbildību. Sēdē piedalījās iecirkņa inspektors Valdis Remerts un Ventspils apsardzes firmas Evor pārstāvji. Deputāti uzklausījuši ventspilnieku piedāvājumu drošības uzlabošanai.

Uzņēmums Evor gatavs izvietot videokameras tajās vietās, kuras vakaros iecienījušas šaubīgas kompānijas, piedāvājot, lai deputāti pirms līguma slēgšanas dažus mēnešus viņu darbu pārbauda.

Inguna Spuleniece

2006. gada 20. oktobris.
Raksts paņemts no

….Tā, dzestrā 2006.gada 28.janvāra rītā iesākās otrais, nu jau par tradicionālo kļuvušais WW izbraukums, kuru pašaizliedzīgi noorganizējusi grupas vadītāja un aktīviste Marika.

Pirmais ceļojuma mērķis ir Blatā kāpa Pabažos Saulkrastos. Baltā kāpa ir viena no skaistākajām jūrmalas kāpām Latvijā ar ne mazāk lielisku skatu uz Vidzemes piekrasti. Šim nolūkam iekārtota arī īpaša skatu un atpūtas vieta. No Baltās kāpas gar jūras piekrasti izveidota 3.6 km gara pastaigu taka “Saulrieta taka”.

Baltā kāpa atrodas pie Inčupes ietekas jūrā. Smilšakmens iezis, kas veidojies pirms 405 – 350 miljoniem gadu. Te ir uzņemtas arī jau par kino klasiku kļuvušās Rīgas Kinostudijas filmas: „Kā gulbji balti padebeši iet” un „Nauris”.

Saulrieta taka. Ja mēs izstaigātu šo taku vasarā, tad mūs sagaidītu Saulkrastu jūrmalai raksturīgā ainava – plaša, smilšaina pludmale un priekškāpas, Pēterupe ar Saules tiltiņu un dižpriedes kāpu mežā.

Rūpējoties par Baltās kāpas un kāpu meža saglabāšanu, Saulkrastu mežniecība un Vides aizsardzības kluba Saulkrastu nodaļa izstrādāja takas projektu. Takas veidošanu 2001. gadā aizsāka Valsts meža dienesta Rīgas rajona mežniecību darbinieki ar simbolisku takas vārtu uzcelšanu pie Saules tiltiņa. Turpinājās takas labiekārtošana, ir izveidots mācību laukums un atpūtas vietas. Pašlaik, piedaloties Saulkrastu pilsētas domei, projekta “Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā” ietvaros izveidots takas posms gar Pēterupi (800 m). Turpmāk plānots to savienot ar takas posmu pie Baltās kāpas un izveidot taku 3,6 km garumā.

Ja jau iesāku stāstīt par Balto kāpu un tur esošo pludmali, tad pastāstu vērta ir arī Saulkrastu pludmale un tai pieguļošās kāpas un meži. Saulkrastu pludmale ir sausa, smilšaina un atpūtai ļoti piemērota. Pludmale ir vēju pārpūsta un viļņu pārskalota, te uzkrājas jūras pienestās smiltis un atrodamas dažādas “jūras veltes” – jūrā un upēs dzīvojošo gliemju čaulas, zaļaļģu pavedieni un brūnaļģu čemuri, jūras noslīpēti un izskaloti akmentiņi, zari, saknes, kur mājvietu atraduši dažādi kukaiņi.

Kāpas veidojas, vēja pārpūstajām smiltīm sastopot kādu šķērsli – izcilni vai augu. Uzkrājas smilšu kaudzītes, kas apvienojoties veido kāpu aizmetņus – embrionālās kāpas. Šo kāpu raksturīgākais augs ir biezlapainā sālsvirza, sastopama arī jūrmalas šķēpene, kālija sālszāle un citi augi, kas spēj augt iesāļajā un nabadzīgajā augsnē.

Smiltīm uzkrājoties un nostiprinoties augājam, turpmākajos gados veidojas priekškāpas. Šeit smiltis vēl turpina ceļot, taču kāpas nostiprina izturīgās graudzāles – smiltāja kāpukviesis, smiltāja kāpuniedre, smilts auzene. Sastopama arī jūrmalas dedestiņa, lauka vībotne un citas lakstaugu sugas, kā arī krūmi – parasti dažādi kārkli. Skaista priekškāpa izveidojusies starp Pēterupi un pludmali.

Pludmale un priekškāpas aizsargā jūras pamatkrastu pret noskalošanos vētru laikā.

Priekškāpu aizsegā – vietās, kur vairs nenotiek smilšu pārpūšana veidojas pelēkās kāpas. Augājs ir skrajš, to veido ķērpji, sūnas un zemi daudzgadīgie lakstaugi, tāpēc pelēkās kāpas ir sevišķi jutīgas pret izbradāšanu.

Kāpu mežs jeb mežainas jūrmalas kāpas veidojas, aizaugot pelēkajām kāpām. Koku stāvu šeit veido parastā priede.

Saulkrastu pilsētas teritorijā kāpās ir izcili veci priežu meži. No takas redzamās dižākās priedes ir 176 – 196 gadus vecas. Tās izceļas gan ar savu stumbra apkārtmēru, resnajiem zariem, mūža garumā iegūtajām rētām, gan arī raksturīgo “krokodilmizu” – koka biezā miza veido rombus, kas atgādina rāpuļa zvīņas. Saulkrastu sākumskolas skolēni kāpās posmā no Inčupes līdz Aģes grīvai ir saskaitījuši 21 priedi, kas sasniedz un pārsniedz Latvijas dižpriedes apkārtmēru, vēl daudzām priedēm nedaudz pietrūkst līdz dižpriedes apmēriem. Saules apspīdētās vecās priedes par savām mājām atzinušas retas kukaiņu sugas, piemēram, dzērājvabole jeb priežu sveķotājkoksngrauzis. Kāpu mežos sastopamas arī retas un aizsargājamas augu sugas – pļavas silpurene, čemuru palēks, smiltāju neļķe. Sevišķi vērtīgi, Latvijā reti sastopami un aizsargājami ir vecie kāpu meži.

Embrionālās kāpas, priekškāpas, pelēkās kāpas un mežainās jūrmalas kāpas ir Eiropas Savienības aizsargājamais biotops. Pelēkās kāpas aizsargā arī Latvijas likumdošana.

Saulkrastu piekraste ir viena no iecienītākajām un apmeklētākajām Latvijā, taču līdz ar to kāpu meži un kāpas pakļautas vislielākajai slodzei. Neorganizēta atpūtnieku plūsma šīs dabas un ainaviskās vērtības var pilnībā sabojāt. Saudzēsim kāpas un kāpu mežus un iesim pa ierīkotajām takām!

Nozīmīgas ir jūrā ietekošo mazo upju – Pēterupes, Aģes, Ķīšupes, un Inčupes grīvas un lejteces. Upītes un to ielejas rada daudzveidību gan augu un dzīvnieku valstī, gan pierastajā jūrmalas ainavā.

Saulkrasti savu nosaukumu ieguva 1935. gadā, kad tika apvienoti vairāki ciematiņi (Pēterupe un Neibāde, vēlāk arī Pabaži). Pie Inčupes ietekas jūrā divas Krievijas ķeizarienes Katrīnas II piemiņas liepas, stādītas 1764. gadā. Turpat Baltā kāpa, no tās līdz Pēterupes tiltam pa kāpām vijas Meža taka. No šosejas nevar nepamanīt J. Serjogina veidoto Saulkrastu Velosipēdu muzeju, bet uz sabiedrisko Vēstures muzeju Skolas ielā 19 (blakus mājai, ko rakstnieks Reinis Kaudzīte nopirka 1917. gadā) jābrauc speciāli. Pēterupes luterāņu baznīca celta 1856. gadā, apgleznotās durvis uz kanceli ved tieši no sakristejas. Saulkrastu katoļu baznīca (1998) ir neparasta būve — ap dzelzs rāmi no abām pusēm putuplasts. Netālu – Alfrēda Kalniņa ielā 10 — bijusī Bīriņu muižas īpašnieka medību pils Forstei (Mežmuiža), kurā komponists 1937. gadā strādājis pie operas «Baņuta» partitūras.

Ķīšupes krastos pirmās vasarnīcas uzceltas jau 1823. gadā, toties Zvejniekciema vecākā māja ir Priedītes (1901). Arhitekte Marta Staņa (Dailes teātra ēkas autore) projektējusi gan Zvejniekciema kultūras namu (1957), gan vidusskolu (1964), kuras ēkas vienstāva un divstāvu daļas redzamas jau no šosejas pirms Aģes upes tilta. Upes krastos 1951. gadā notika pirmie republikas Zvejnieku svētki.

Tālāk mūsu brauciena maršruts ved uz Minhauzena muzeju, kas savas durvis vēra pēc atjaunošanas 2005. gada jūnija sākumā Liepupes pagasta.

Jaunās mājvietas pirmajā stāvā apmeties pats Minhauzens un viņa kundze Jakobīne, savukārt muzeja otrajā stāvā izkārtota Latvijas vaska figūru vēsturisko personu kolekcija. Atjaunotajā muzeja teritorijā ierīkoti Minhauzena pīļu dīķis, tapusi Minhauzena taka, kas ved līdz pat jūrai, no brikšņiem attīrīti Minhauzena dižozoli.

Muzejs turpmāk atradīsies Duntes muižas kungu mājā – vietā, kur barons Minhauzens pavadījis savas dzīves laimīgākos gadus.

Slavenā dēku stāstnieka muzejs ir viens no diviem brīvkunga fon Minhauzena muzejiem pasaulē, jo otrs atrodas Vācijā, Bodenverderā. Pirms četriem gadiem muzeja toreizējā atrašanās vietā Minhauzena krogā Duntē izcēlās ugunsgrēks, kurā ēka izdega. Pagājušā gada maijā pasaules lielākā meļa un fantazētāja Minhauzena muzejs atdzima, par savu pagaidu mājvietu rodot Limbažu rajona Liepupes pagasta māju. Ekspozīcijā iekļauta arī bijušā Latvijas Vaska figūru muzeja izstāde Izcilas personības Latvijas vēsturē.

Nedaudz par Minhauzenu jeb īstajā vārda Hieronīms Kārlis Fridrihs fon Minhauzens (1720–1797).

H.K.F.Minhauzens divpadsmit gadus pavadījis Krievijā – sākumā kā prinča Antona Ulriha pāžs, vēlāk – kā kornets, tad – poručiks kirasieru pulkā. Laikam jau tur viņš guva pietiekoši daudz eksotiskas pieredzes, jo, atgriezies Vācijā, sāka priecēt draugus un paziņas ar fantastiskiem dēku stāstiem.

Barons nepierakstīja nevienu pašu dēku un pat nenojauta, ka kļūs par pasaulslavenu meli. 18.gs. 80.gados sāka iznākt grāmatas, kurās bija apkopoti no barona dzirdētie, tautā izplatījušies stāsti. Stāstus apkopoja pazīstamie literāti R.E.Raspe un H.A.Birgers. Minhauzens vairākus gadus pavadīja Latvijas teritorijā un apprecējās ar Duntes barona meitu.

Muižnieku Minhauzenu dzimta ir pazīstama jau kopš 12.gs., daudzi tās pārstāvji bija oficieri un ministri vācu hercogistēs un kņazistēs. Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens dzimis 1720.gada 11.maijā Bodenverderā – pilsētā Vācijas rietumos. Pēc četriem gadiem nomira viņa tēvs, apakšpulkvedis Oto fon Minhauzens. Atraitnes gādībā palika astoņi bērni (Hieronīms Kārlis bija piektais bērns ģimenē). Sekojot tēva pēdām, zēns tika nozīmēts par pāžu Braunšveigu-Volfenbutelu hercoga galmā, taču pirms tam viņu nosūtīja uz Bernas pili – vienu no hercoga rezidencēm – , kur apmācīja dažādās zinībās un galantās manierēs. 1735.gadā viņš kļuva par pāžu hercoga Ferdinanda Albrehta II svītā.

1737.gada rudenī Braunšveigu-Volfenbutelu hercogs Kārlis saņēma vēstuli no Pēterburgas – no sava jaunākā brāļa prinča Antona Ulriha, ar lūgumu piemeklēt viņam divus pāžus. Jau no 1733.gada princis dzīvoja Krievijā, jo bija paredzēts, ka viņš apprecēs princesi Annu Leopoldovnu – Krievijas imperatores Annas Ivanovnas vienīgo brāļa meitu. Taču abām dzimtām tik svarīgās precības tika atliktas uz nenoteiktu laiku. Antons Ulrihs bija iestājies Krievijas karadienestā un 1737.gada vasarā piedalījās turku cietokšņa Očakova ieņemšanā. Princis ar svītu bija pašā cīņas peklē, tika nogalināts viņa zirgs, ievainots adjutants un no ievainojumiem mira abi viņa pāži. Tā kā 1738.gadā bija paredzēts jauns karagājiens, Antonam Ulriham bija nepieciešami jauni pāži.

Taču nebija viegli atrast gribētājus braukt uz mazpazīstamo valsti Krieviju un karot pret turkiem. Galu galā 1738.gadā februārī uz turieni devās divi brīvprātīgi pieteikušies jaunieši – fon Hoims un fon Minhauzens. Pavisam drīz princis ar svītu atkal devās uz Ukrainu. Feldmaršala Miniha virsvadībā armija ar simt tūkstošiem kareivju devās pāri pretinieka izdedzinātajām stepēm. Antons Ulrihs komandēja vienību no trim pulkiem. Gājiens bija ārkārtīgi sarežģīts – nācās forsēt neskaitāmās Dņestras pietekas. 14.augustā pie Biločas upes viņiem nācās atraidīt turku kavalērijas uzbrukumu. Uzbrucēji tika sagaidīti ar spēcīgu šauteņu uguni, un, pēc Miniha vārdiem, tika izkliedēti kā salmi vējā. Taču gājiena galvenais mērķis – Benderas cietoksnis – tā arī palika neaizsniegts. Turku artilērija neļāva krievu armijai tikt pāri Dņestrai. Tuvojās rudens, bija sākušās slimības, zirgi mira no bada. Armija devās atpakaļ uz ziemeļiem, Antons Ulrihs ar svītu atgriezās Pēterburgā.

Nākošajā gadā princis karagājienos nepiedalījās. 14.jūlijā beidzot tika svinētas viņa kāzas ar Melkenburgas princesi Annu Leopoldovnu. Svinības bija ārkārtīgi vērienīgas un vesela nedēļa aizritēja dažādās viesībās un ballēs.

1739.gada decembrī Minhauzens atstāja Antona Ulriha svītu un iestājās armijā – netālu no Rīgas dislocētajā kirasieru Braunšveigas pulkā, kas skaitījās prinča padotībā, taču Antons Ulrihs komandēšanu veica tikai nomināli. Par Minhauzena sakariem galmā liecina tas fakts, ka pulkā viņš tika ieskaitīts pēc hercogienes Bīronas lūguma (viņa bija sieva vienam no ietekmīgākajiem cilvēkiem impērijā). Stājoties dienestā, Minhauzens saņēma no prinča dāvanas: divus zirgus, sedlus, pistoles un iejūgu ar visiem piederumiem.

Nepagāja ne gads, kad Krievijā notika monarhu maiņa. Oktobrī pēkšņi nomira Anna Ivanovna. Pirms nāves viņa novēlēja troni divus mēnešus vecajam Annas Leopoldovnas un Antona Ulriha dēlam Ivanam III, par reģentu tika nozīmēts grāfs Bīrons. Taču pēc trim nedēļām notika apvērsums: Bīrons tika apcietināts un Anna Leopoldovna pasludināja sevi par valdnieci. Antons Ulrihs saņēma generalisimusa pakāpi. Minhauzens aizsūtīja princim apsveikumu sakarā ar šo notikumu. Vēstulē, kuru viņš nosūtīja divas nedēļas pēc apvērsuma, viņš lūdza atvainot savu dabisko kautrīgumu, kas neļāva viņam sveikt princi nekavējoties… Pēc trim dienām ar pavēli no “augšas” Minhauzens tika paaugstināts par poručiku, apejot divpadsmit citus kornetus, kas cerēja uz paaugstinājumu.

Minhauzenam tiešām bija ar ko lielīties. Viņš tika nozīmēts par pulka pirmās rotas komandieri, kuru komplektēja no labākajiem oficieriem un zaldātiem, rota atradās tiešā virspavēlnieka tuvumā, tādēļ tika izmitināta Rīgā, turpretī pats pulks atradās Ventspilī. Ņemot vērā, ka rotā bija 90 cilvēku, uz Minhauzena pleciem bija lērums ikdienišķu rūpju. Viņš sekoja munīcijas stāvoklim, saņēma no ārzemēm atvestos zirgus, atskaitījās par no kritušajiem zirgiem nodīrātajām un pārdotajām ādām, deva zaldātiem atļaujas precēties, ķēra dezertierus, rūpējās par zirgu ganībām utt. Visas atskaites un citi dokumenti bija rakstīti krieviski, bet parakstīti ar “Lieutenant Münchhausen”. Ir zināms, ka arī vēlāk viņš neiemācījās rakstīt krieviski, bet runāja pietiekoši labi.

Nākamajā, 1741.gadā situācija Baltijā saasinājās, draudēja karš ar Zviedriju. Karadarbība sākās augustā un noritēja Somijas dienvidos. Rudenī tā gandrīz izbeidzās un Braunšveigu pulks tika pārvests uz Pēterburgu, lai piedalītos pavasarī plānotajā gājienā pret zviedriem. Saskaņā ar kara kolēģijas dokumentiem, Minhauzens ar nelielu grupu palika Rīgā un gājienā nepiedalījās.

Decembrī varu Krievijā sagrāba Pētera I meita Elizabete Petrovna. Braunšveigu saime tika apcietināta, daļa no piederīgajiem izraidīta no Krievijas, daļa daudzus gadus pavadīja cietumos. Ja Minhauzens būtu palicis prinča galmā, viņa liktenis, iespējams, būtu ne tik veiksmīgs. Kirasieru pulks tika pārdēvēts, turklāt imperatore paziņoja, ka tiek anulētas visas Braunšveigu piešķirtās dienesta pakāpes, taču, sapratusi, ka tas var izraisīt pārāk lielu neapmierinātību armijā, šo lēmumu atcēla. Tādējādi Minhauzens ne tikai palika armijā, bet arī saglabāja poručika pakāpi.

1744.gada sākumā notika ievērojama epizode Minhauzena dienesta dzīvē – cauri Rīgai brauca princese Anhalte-Cerbstka, nākamā imperatore Katrīna II. Minhauzens komandēja goda sardzi pie mājas, kurā princese bija apmetusies. Kad princese ar svītu devās tālāk, Minhauzens bija viens no pavadošajiem jātnieku ierindā.

1744.gada 2.februārī Minhauzens apprecēja Duntes saimnieka tiesneša meitu Jakobīni fon Duntenu. Tālākā militārā karjera viņam neveicās. Kara nebija un dabūt paaugstinājumu neizdevās. Beidzot 1750.gadā Minhauzens lūdza atvaļinājumu uz gadu, lai nokārtotu īpašuma lietas dzimtenē, un kopā ar sievu devās uz Vāciju. Vairākas reizes viņš lūdza pagarināt atvaļinājumu, līdz beidzot 1753.gadā tika no pulka atskaitīts. Minhauzens šurp vairs neatgriezās.

Dzīvodams dzimtajā Bodenverdenē vidēju turīga muižnieka dzīvi, viņš izklaidējās ar medībām un retiem braucieniem uz kaimiņu pilsētām. Te arī sākās barona Minhauzena dēku stāsti, kas vēlāk kļuva pazīstami visā pasaulē. Parasti viņš stāstīja savus izdomājumus draugu pulkā, taču nekautrējās arī no plašākas auditorijas – Getingenas iedzīvotāji ar nepacietību gaidīja kārtējo reizi, kad barons atbrauks un viesnīciņas “Prūsijas karalis” restorāniņā stāstīs neparastos piedzīvojumus. Tur satrauktajiem klausītājiem arī tika pavēstīts, kā viņš lidojis uz lielgabala lodes, jājis uz puses no zirga, ar vienu šāvienu sašāvis irbju baru utt. Minhauzena stāstnieka slava auga, taču viņš pats nekad nevienu no sižetiem nepierakstīja. Un tā viņa dzīve būtu mierīgi ritējusi uz vecumdienu pusi, taču tad viņu gaidīja piedzīvojumi, kas bija jestrāki par lidojumu uz lodes…

Sākumā viņa stāsti izplatījās pa Lejas Saksiju – dzirdējušie tos pārstāstīja citiem. Un parasti visi klausītāji bija ieinteresēti un sasmīdināti. Drīzumā Vācijā sāka iznākt jautro nejēdzīgo stāstu krājumi, kurus stāstījis kāds “M-h-z-n-s”, bet 1785.gada beigās barona pilns uzvārds parādījās Londonā iznākušās grāmatiņas titullapā. Jau nākamajā gadā grāmata tika atkārtoti izdota četras reizes! Pirmos krājumus Anglijā izdeva R.E.Raspe, kurš, iespējams, pats bija bijis barona kompānijā un dzirdējis stāstus. Vēlāk tos pārstrādāja un izdeva cits pazīstams literāts – H.A.Birgers. Abi šie vārdi – vai nu kopā, vai atsevišķi – jau divus gadsimtus rotā visas grāmatas par Minhauzena piedzīvojumiem. Grāmatas nekavējoties tika pārtulkotas un izdotas visā Eiropā. …Minhauzens šo negaidīto popularitāti uztvēra kā aizvainojošu apsmieklu, saskatīja tajā savas godīgās reputācijas aptraipīšanu, pat taisījās sūdzēt tiesā, taču izmainīt vairs neko nevarēja. Starp citu, vācieši viņa vārdam joprojām pievieno epitetu “melis”.

Ar šīm nebūšanām izrādījās vēl par maz. Apraudājis kvēli mīļoto sievu, kas nomira 1790.gadā, Minhauzens iedrošinājās apprecēties ar 17 gadus jauno Bernardīni fon Brunu. Kāzu nakti 73-gadīgajam vecītim nācās pavadīt vienam – jaunlaulātā izklaidējās ar ciemiņiem… Pēc pusotra gada Bernardīne dzemdēja bērnu no tuvējās pilsētas skrīvera. Barons atteicās atzīt bērnu par savējo un iesniedza prasību par šķiršanos. Notikums visiem beidzās bēdīgi– Minhauzens iekūlās parādos, apmaksādams akušieres pakalpojumus, tiesas procesu un alimentus; bērns nomira, bet Bernardīne, glābdamās no skandāla, aizmuka uz ārzemēm.

Vientuļais un nelaimīgais barons fon Minhauzens nomira 1797.gada 22.februārī 77 gadu vecumā. Viņa parādus izmaksāja tika viņa mantinieku otrā paaudze – brāļu bērnu bērni. Divas dienas pirms viņa nāves sieviete, kas viņu kopa, pamanīja, ka baronam trūkst divu kājas pirkstu (viņš tos bija nosaldējis Krievijā). Minhauzens atbildēja, ka tos viņam medību laikā nokodis polārlācis.

Pēc muzeja eksponātu aplūkošanas un foto sesijas ar vaskā atlietajām slavenībām, ceļš veda uz turpat 2005.gada septembrī Duntes muižas teritorijā oficiāli atklāto Minhauzena meža taku – garāko apses koka laipu taku Eiropā.

Minhauzena takas staigātāji var skatīt dabīgu mežu visā tā krāšņu visos dabaslaikos. Tā, ar pietāti pret dabu – paretam meža takas ceļā novietoti Andreja Petuhova firmas MMT I meistaru veidoti meža zvēri – briedis, krokodils vai puszirgs, kas sasaucas ar Minhauzena stāstiem, arī šūpoles un vietām soliņi – (kopā 32 pieturas vietas) – veidota šī meža taka. Kopumā tā ir 5,3 kilometrus gara un ved līdz jūrai un atpakaļ, un rimtai takas iziešanai jāplāno vismaz pāris stundu. Saprotot, ka būs arī steidzīgāki takas apmeklētāji, tapis mazais, pāris kilometru garais loks. „Minhauzena pasaules” īpašnieki paredzējuši nākotnē mežā izveidot arī speciālas, tūristiem domātas atpūtas vietas ar iespēju pagatavot sev azaidu un ieturēt mazus piknikus.

Pēc atraktīvās pastaigas pa Minhauzena taku, mūsu ceļš ved uz kaimiņu māju turpat pāri lielceļam, t.i., uz Radošo darbnīcu "Cepļi".

Podnieku radošās darbnīcas CEPĻI meistari izmanto tradicionālo trauku darināšanas un apdedzināšanas tehnoloģiju. Darbi tiek veidoti no vietējiem Latvijas māliem uz podnieka ripas un apdedzināti atklātas uguns ceplī.

Darbnīcas saimniece ir podniece Ingrīda Žagata, kura ieguvusi profesionālo izglību Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskolā, kā arī apguvusi amata prasmi pie labākajiem šī amata meistariem. Kopš 1985. gada patstāvīgi strādā un piedalās izstādēs, radošajās nometnēs un keramiķu simpozijos.

Apmeklējot Radošo darbnīcu "Cepļi", Jūs gūsiet izglītojošu informāciju par podniecības tradīcijām Latvijā; būs iespēja pašiem pamēģināt māla paklausību, bet, sazinoties ar meistariem, ir iespēja piedalīties trauku apdedzināšanas procesā atklātas uguns ceplī.

Radošā darbnīca "Cepļi" atrodas šosejas Rīga – Tallina (A1 vai E67) 46. km 200 m attālumā, iepretī Minhauzena muzejam. Tālrunis: + 3719234867.

Salaca viena no krāšņākajām Latvijas upēm, tā ietek Baltijas jūrā un dod vārdu Salacgrīvai – pievilcīgai zvejnieku mazpilsētai. Pirmā zināmā cilvēku apmetne šeit ir bijusi jau pirms vairāk nekā 1 500 gadiem un arī šodienas Salacgrīviešiem nozīmīga ir zvejošana un ar to saistītās tradīcijas.

Nēģu murdu tacis ir tradicionāls un unikāls zvejas veids. Nēģi daudziem ir īpaša delikatese, taču nēģu zveja pasaulē ir maz izplatīta. Tikai Salacgrīvā mūsdienās īstai nēģu zvejai joprojām lieto murdu taci — unikālu zvejas paņēmienu ar daudzu gadsimtu vēsturi.

Pirmais Salacas nēģu tacis ir īpašas konstrukcijas laipa, kas šķērso upi vistuvāk tās ietekai jūrā – apm. 800 m. No tača upes straumē iegremdē nēģu murdus un notiek zveja.

Taci būvē pēc senajām metodēm no vairākus gadus gatavinātiem egļu kokmateriāliem. Tača balstus upes gruntī iedzen ar kurķa palīdzību (īpašs 16 kg smags veseris) un šo darbību sauc iesist taci. Lai zvejnieki pa taci varētu staigāt, tā virspusē ierīko 30-40 cm platu laipu. Visas konstrukcijas stiprināšanai neizmanto naglas vai skrūves, bet gan tikai sasaites. Taci ierīko gandrīz visā upes platumā (~ 150 m) bet murdus liek tikai pusē no tā (kopā ~75 m). Katru gadu pirms sezonas sākuma zvejnieki taci ierīko no jauna.

Tača zvejai vienlaikus lieto līdz 70 murdus — gan mazos, gan lielos. Mazie murdi ir speciāli piemēroti ikdienas ielikšanai un izcelšanai, stāvot uz tača laipas. Mazos murdus ieliek vakarā un izņem rītausmā — gan ziemu, gan vasaru. Lielos murdus zvejnieki tacī ievieto un pārrauga ar laivas palīdzību tad, kad upē nav ledus.

Nēģu loms ir atkarīgs gan no zvejnieku prasmes, gan pašas dabas palīdzības. Lai būtu labs loms. protams, ir jānāk nēģim. Taču tas nebūt nav viss – ir vajadzīgs pareizais rietumu vējš, īstais ūdens līmenis un ūdens nedrīkst būt par sūru no kritušām lapām un vēl daudzi citi nosacījumi un knifiņi.

Murdos noķertos nēģus zvejnieki uz tača ievieto ķērnē – vienam cilvēkam nesamā īpašā transporta grozā jeb kastē. Ar ķērni pa tača laipu uz krastu aiznes līdz 42 kg nēģus, kur tos pārvieto kastēs – lai gaida uzpircējus.

Ir pieredzēts, ka no rīta ar ķērni zvejnieki malā iznes tonnu nēģu. Taču biežāk nozveja ir daži simti vai desmiti kilogramu, gadās arī pavisam tukši rīti.

Ar taci nēģus zvejo 6 mēnešus gadā – no augusta līdz februārim. Vasarā uz upes ir gan patīkami, gan romantiski. Taču rudenī un ziemā nēģu zveja bieži ir skarba cīņa par zvejas vietas saglabāšanu, jo stihijas nopostītu taci atjaunot varēs tikai nākošajā vasarā.

Vētras mēdz sagādāt drazu gubas, kas nāk lejā pa Salacu, aizķeras tacī un tad straume taci iznīcina kā nieku. Tāpat arī soga – ledus vižņu putra upē – vienā acumirklī var izbeigt nēģu zveju šai sezonā. Kad upe pilnīgi aizsalst, zvejniekiem nākas ne tikai rūpēties par āliņģiem, kur ievietot un izņemt murdus, bet arī rūpīgi uzmanīt, lai ledus vāks cilājoties neizceļ tača balstus un nesagrauj to.

Tā piemēram, svaigā atmiņā ir 2003. gada Ziemassvētki, kad zvejnieki nejaudāja atbrīvot taci no upes nestām drazām un ledus vižņiem un vētra izlauza un aizrāva uz jūru tača galu ar 20 murdiem. Tai reizē zvejniekiem paveicās un neviens nenokļuva ūdenī, peldoties kopā ar murdiem, salauztām tača kārtīm, ledus gabaliem un draņķu paunām. Nākošā dienā daļu zudušā izdevās izzvejot ostas teritorijā savu kilometru zemāk.

Tača zvejas neiztrūkstoša daļa ir tača būda upes krastā, kur uzglabāt murdus un noķerto lomu, sezonas laikā dzīvot pašiem zvejniekiem un par prieku ciemiņiem uz restēm uzcept kādu svaigu nēģi.

Padomju laikos tacī saimniekoja kolhozs un šeit ķertie nēģi ātri vien nokļuva uz Maskavas augsto partijas priekšnieku galdiem. Pats tacis nebija publiskas apskates objekts.

Tagad tača saimnieks Aleksandrs Rozenšteins laipni aicina ciemos katru kārotāju!

Tacī viesojas gan individuāli ceļotāji, ģimenes, draugu kompānijas un tūristu grupas no Rīgas, no visas Latvijas, kā arī kaimiņu valstīm – Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Vācijas, Polijas, Krievijas un pat no Japānas, ASV un Kanādas.

Ar unikālo zvejas paņēmienu ir iepazinušies gan Latvijas premjers I.Emsis un vides ministrs L.Vējonis, gan Latvijas un kaimiņvalstu pašvaldību amatpersonas, gan Ziemeļvidzemes biorezervāta rīkota Eiropas semināra dalībnieki un daudzi, daudzi citi.

Lai ieviestu nelielu skaidrību, tad nedaudz pastāstīšu, kas tad ir nēģis. Nēģveidīgie ir vieni no zemākajiem mugurkaulniekiem, kam ķermeņa ass skeletu veido skrimšļa horda. Tie ir ūdens iemītnieki ar čūskveidīgu, šķērsgriezumā ieapaļu, līdz 1 m garu ķermeni. Āda kaila, tajā atrodas daudz dziedzeru, kas izdala gļotas. Mīt jūrās, upēs vai ezeros, bet nārstot dodas upēs vai strautos, kur ir oļaina vai grantaina grunts. Attīstās ar pārvēršanos. Kāpuri (ņurņiki) ievērojami atšķiras no pieaugušiem nēģiem. Tie dzīvo ierakušies smiltīs vai dūņās, kur barojas ar detrītu. Pēc pārvēršanās migrējošo sugu nēģi dotas uz jūru vai ezeru. Pieaugušie īpatņi pārtiek galvenokārt no zivīm (piesūcas tām un izēd muskuļaudus un iekšējos orgānus). Drīz pēc nārsta pieaugušie nēģi nobeidzas. Latvijā konstatētas 3 sugas – upes nēģis (Lampetra fluviatilis), strauta nēģis (L. planeri) un jūrasnēģis (Petromyzon marinus). Latvijā rūpnieciska nozīme ir tikai upes nēģim.

Liepupes baznīca celta 1783.g. Liepupes draudze ir viena no visvecākajām Vidzemē, datēta jau no 13.gs. Kopš 15.gs. tās dzīvē liela loma bijusi baronu Aderkasu dzimtai. 1770.g. draudzē tika nolemts būvēt jaunu baznīcu, tās būve iesākās 1777.g., pabeigta -1783.g., bet iesvētīta – 1784.g. 4. Adventē. Liepupes baznīca citu vidū izceļas ar savu neparasto izkārtojumu: altāris ir tās vidū, kancele – virs altāra, un – līdzīgi kā Jēzus Kristus laikā – mācītājs dievkalpojumā ir draudzes ieskauts.

Baznīca ļaunprātīgi nodedzināta 1971.g. un pēc tam tā bija viena vienīga sienas mūru drupas līdz netika atjaunota 1995.gadā. Atjaunotās baznīcas koka interjeru veidojuši Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņi. Blakus atrodas vecās baznīcas drupas un mācītājmuiža. Vecajā baznīcā 1744.g. brīvkungs Minhauzens salaulājās ar Jakobīni fon Duntenu. Mācītājmuižā 18.gs. nogalē par mājskolotāju strādāja G.Merķelis, kas Liepupē gūtos iespaidus izmantojis darbā „Latvieši”.

Kā liecina ieraksts Liepupes baznīcas grāmatā, vecajā baznīcā 1744. gadā laulājies barons fon Minhauzens ar savu sievu Jakobīni. Uz veco baznīcu attiecas arī viens no Minhauzena nostāstiem. Ceļojot caur Krievijas impēriju, Minhauzenam uznācis miegs. Pirms gulētiešanas viņš piesējis zirgu pie stabiņa, kas rēgojies no dziļā sniega. Naktī sniegs nokusis, un zirgs… palicis karāties pie baznīcas krusta.

---

Aprakstam izmantoti materiāli no:

www.salacgriva.lv

www.abc.lv

www.vietas.lv

www.minhauzens.lv

www.minhauzenapasaule.lv

www.minhauzenunda.lv

www.latvijasdaba.lv

www.vietas.lv

www.zvans.lv

www.pmi.lv

minhauzens.elimbazi.lv

Dominikānas Republika

Galvaspilsēta: Santo Domingo

Teritorija: 48 730 km2

Iedzīvotāji: 8,3 milj.

Vietējais laiks: GMT – 3

Valūta: Dominikas peso , 1DOP= 100 sentavo. Valstī oficiāli apgrozībā ir tikai vietējā valūta. Ārzemju valūtu var apmainīt viesnīcās un bankās, kuras strādā no 8:00 līdz 15:00

Valoda: valsts valoda ir spāņu, uz robežas ar Haiti ir saglabājusies franču valodas ietekme, kalnu reģionos, kur kādreiz ir imigrējuši vergi no ASV dienvidu štatiem, sarunājas angļu valodā, piemēram San Pedro de Macoris un Samanā. Lielākā daļa Dominikānas iedzīvotāju, kuri strādā tūrisma biznesā runā angļu, vācu vai itāļu valodās.

Reliģija: 95% katoļi

Elektrība: spriegums tīklā 110 V, ir nepieciešams adapteris rozetēm.

Svētku un izejamās dienas: 1., 6., 21., 26. janvāris, 27. februāris, 15. aprīlis, 1. maijs, 16. jūlijs, 16. augusts, 24. septembris, 12., 24. oktobris, 1. novembris, 25 decembris

Veikali, darbalaiki: veikali darbadienās strādā no 9:00 līdz 12:00 un no 15:00 līdz 18:00. Izejamās dienās darbalaiks atkarīgs no veikala profila.

Klimats: mēreni tropiskais, lietus sezona ilgst no pavasara beigām līdz rudens sākumam, kad ir iespējami bieži, bet īslaicīgi nokrišņi. Pats karstākais mēnesis ir augusts. Pārējos mēnešos sauss, silts un saulains laiks. Vidējā gaisa temperatūra no janvāra līdz maijam ir ap +24°С, no jūnija līdz decembrim ap +26-27°С, izņemot augustu, kad ir +29°С. Ūdens temperatūra ziemā +26-27°С, vasarā +29-31°С. Labvēlīgākais laiks Dominikānas apmeklējumam ir periods no decembra līdz aprīlim.

Lielākās pilsētas: Santo Domingo, Santiago, La Vega San Francisco de Macoris un San Pedro de Macoris

Kādēļ jabrauc uz Dominikānas Republiku:

Dominikānas Republika aizņem pusi no Haiti salas, kura atrodas starp Kubu un Jamaiku. Tā ir paradīze zemes virsū ar 8,3 miljoniem dzīvespriecīgu iedzīvotāju, bagātu kultūrvēsturisko mantojumu, izcilām pludmalēm un pašu pilnīgāko viesnīcu struktūru Karību salās. Kad 1492. gadā Kristofers Kolumbs atklāja šo, vienu no Antiļu salām, kuru nodēvēja par Espanjolu, viņš rakstija ziņojumā Spānijas karalim: "Šī zeme ir tik lieliska, ka trūkst vārdu, lai to aprakstītu". Dominikānas pilsētas ir vienas no vecākajām Amerikas kontinentā un līdz mūsdienām ir saglabājušas savu bagāto koloniālo mantojumu. Bet, protams, pats lieliskākais šajā zemē ir tās pludmales,- salu ieskauj Atlantijas okeāns ziemeļos un Karību jūra dienvidos. Kopējais piekrastes garums ir ap 1600 km.

Pirmā diena
2006.gada 6.februāris, pirmdiena
Lidojums no Rīgas uz Berlīni

Tā, tā, tā!!!
Beidzot visi tiekamies Rīgas lidostā. Dažu seju (Edgars) redzam pirmo reizi, bet ceru, ka ne pēdējo.
Ir bargs rīts – Rīgā –15C auksts, jābrauc sildīties uz tālām zemēm.
Puiši paliek atvadīties no savām beibēm, bet mūs jau pārējos 6 gab. izģērbj Latvijas Republikas muitnieki. Ko viņi meklē tajos latviešu apģērbos???
Laiks paiet ātri un esam ieņēmuši arī zāļu devu, lai varētu doties uz lidmašīnu.
No Rīgas izlidojam ar ātro easyJet lideni un jau pirms pusdienlaika esam iekš Berlīnes. Noķeram busu, tad vilcienu un laipnā viesnīcas saimniece liek gaidīt līdz 14:00, kur 1 st. izmantojam, lai uzēstu pusdienas, tad jau arī istabas uzkoptas un var iekārtoties. 15:00 ateja uz centru. Sākumā paredzēta tikšanās ar Ilzes sola un cīņu biedreni Antru, kas brīžiem izraisa izbrīnu par latviešu viesmīlību. . . . Bet kāda gan mums daļa, mēs tik vērotāji no malas. Pēc laimīgas tikšanās nolemjam aplūkot Berlīnes ievērojamākās vietas. . . Brandenburgas vārtus, tad arī pats Reihstāgs, kas izrādās vēl atvērts apmeklētājiem un arī gaida mūs. Ceru sasildīties!!! Bet, kas tev dos. Kupolā velk visi vēji un vēl sācis ir snigt. Dodamies uz ZOO un tur jau mūs gaida laipnā Ķīnas virtuve. “Tai-Tung” saēdāmies gan cāļus, pīles, čūskas un visādus ceptus un vārītus zaļumus, tad gan vēl galā katram saldais – cepums ar jauko vēlējumu. Ko tik tie ķīnīzeri nav izdomājuši, bet ļoti jauki. Ceļš uz viesnīcu paiet ātri, bet vēl nevaram šķirties un satiekamies pie viesmīlīgās Buliņu ģimenes. Notiek “kārtīga” iepazīšanās. Tad jau arī vakars klāt un jāiet kājas pūtināt!
Vēl pirms pusnakts Māris mēģina tikt skaidrībā par laikiem A.M un P.M, kāda atšķirība, kad mainās??? Izrādās pusnaktī parādās 12 A.M. Tāda ir šī patiesība, redzēs kā būs dzīvē, jo alkohols tālajā zemē tikšot dots līdz 12 A.M, tieci nu gudrs.
Ar labu nakti!!!
Jaukus sapņus jaunā vietā!
Anita

Otrā diena
2006.gada 7.februāris, otrdiena
Lidojums no Berlīnes uz Puerto Plata

Berlīnē Rīts iesākās ar vācu modē taisītām sātīgām brokastīm viesnīcā, pēc kurām visa komanda mēģināja organizēties, lai dotos uz lidostu. Tādi daži labi kadri, kā Mārtiņš un Edgars parūpējās arī par ceļamaizi, bet vienīgi, ka tikai priekš sevis. Ceļā uz lidostu vēl joprojām bija aktuāls jautājums, vai par vienas pieturas nobraukšanu S9 vilcienā vajag pirkt biļeti? Domājām un analizējām ilgi, kamēr nokļuvām galapunktā un biļetes vairs nevajadzēja.
Lidostā uzreiz aizgājām piereģistrēties lidojumam, pirms tam izejot pārbaudes, kur mani kratīja vairākas reizes, jo somā bija ļoti aizdomīgs dators. Vispār jau likās, ka tiem lidostas apsardzes darbiniekiem vienkārši skauda un tāpēc mani “mocīja”.
Iepirkšanās prieki Tax free veikalos pagāja samērā aizraujošā gaisotnē, jo tika ieguldīti finansiālie resursi dažādu “medikamentu” iegādei. Pēc vairāku “aptieku” apmeklējumiem tika uzsākta aktīva pirmslidojuma šoka terapijas procedūra. Izskatījās, ka terapijas kursu izgāja visi brauciena dalībnieki. Pēc kāda laika jau bijām gatavi doties uz iekāpšanu, bet to aizkavēja neliela grūstīšanās un stumdīšanās uzgaidāmajā telpā. Te labi palīdzēja mani elkoņi un masa, jo samērā ātri izkaroju sev iespēju iekāpt sākuma tūrē LTU čartera kompānijas lidmašīnā Airbus A 330. Lai labāk raksturotu lidaparātu, minēšu dažus tehniskos parametrus: celtspēja 217000kg; spārnu izbīdījums 60,42 m; garums 63,69 m; augstums 17,18 m; pasažieru vietu skaits 343.
Lidmašīna gandrīz piepildīta, laikam arī fričiem ir vēlme nedaudz apsildīt saulītē savus āriešu degunus un baltos vaigus. Lidmašīna čīkstot un grabot no zemes atrāvās pulksten 10:30. Lidojums noritēja mierīgi, ēst deva pat divas reizes, bija pat aperitīvs, bet dzert savus dzērienus gan neļāva, vismaz man, lai gan aizrādīja tad, kad jau savu mazo vīna pudelīti biju laimīgi izsūcis.
Nedaudz par lidojuma statistiku, tātad lidojam ~12000 m augstumā, aiz lidmašīnas borta pārsvarā bija ~ -620C, no Berlīnes līdz Puerto Plata ~8000km, kas tika nolidoti 9 ½ stundās, laika atšķirība starp Rīgu un Puerto Plata 6 stundas. Lidmašīna pati lidinājās aptuveni ar 498,96 mph vai 803 kmh lielu ātrumu.
Lidostā nolaidāmies necerēti gludi. Pirms nolaišanās, no putna lidojuma pavērās jauks skats uz okeānu un zaļo zemi ar neciliem kalniem. Cerams, ka šis skats nepievils arī mūsu cerības.
Lidostā kontroli izgājām bez problēmām, jo tiem kam bija vīzas nevajadzēja neko ne maksāt un ne arī īpaši daudz papīru pildīt. Pie durvīm mūs sagaidīja transfēra busiņš ar pavadoni tumšā ādas krāsā un baltiem zobiem, kas izvadāja jauno atpūtnieku partiju pa vairākām viesnīcām. Mūsējā apmešanās vieta ir mazpilsētiņas Cabarete tuvumā, kas bija viena no pēdējām šajā izvadāšanas maršrutā.
Viesnīca Barcelo Punta Goleta Beach Resort no ārpuses izskatījās visnotaļ normāla, nu vismaz pirmajā mirklī, pārējo varēsim noskaidrot vēlāk, jo laika jau te pietiks, lai izbaudītu visus “All inclusive” labumus un sliktumus.
Un jā, 12:00 PM tomēr nozīmē līdz pusnaktij, tātad man bija taisnība, tikai žēl, ka ne ar vienu uz šo štelli nesalīgu. Vakarā nedaudz iemēģinājām jauno dzīves vietu un “All inclusive” priekšrocības.

Māris

Trešā diena
2006.gada 8.februāris, trešdiena
Iepazīstam Barcelo Punta GoletaBeach Resort

Netālu no Atlantijas okeāna krasta slejas mūsu viesnīca “Barcelo Punta Goleta Beach Resort”. Esam iekārtojušies un “pārlaiduši” pirmo nakti aiz tāltālām jūrām, tāltālā zemē.
Tas, ka Latvijas laika joslas starpība ar Dominikānas Republiku ir 6 stundas, izraisa diezgan neparastas sajūtas. Tu jūties izgulējies, bet aiz loga ir pilnīga tumsa un plkst. ir 3:00 naktī pēc vietējā laika.
Nobaudījuši brokastīs vietējās virtuves delikateses, dodamies tikties ar tūrfirmas pārstāvi Fransu Goleslotu (laikam dānis – ar noslieci uz sērfošanu, kam Dānija diemžēl nav piemērota).
Visapkārt mūžīgās vasaras elpa – palmas, zaļa zāle, ziedoši koki, dziedoši putni. Gaisa temperatūra varētu būt vismaz +25C (lielā mitruma dēļ liekas krietni siltāks). Ļoti patīkama sajūta februārī. Tūrfirmas pārstāvis mums gari un plaši izklāsta piedāvāto ekskursiju programmu. Pēc nelielām diskusijām esam vienojušies par sava brīvā laika pavadīšanu turpmākajā laika periodā.
Mums tiek sniegti dažādi derīgi padomi- arī par naudas iztērēšanu – kā un kur pirkt cigārus, suvenīrus un . . . meitenes (protams – vietējās). Par pēdējo pakalpojumu naudiņai (10-30$) jābūt atliktai tik, cik par šo baudkāres apmierināšanu šeit esot pieņemts maksāt. Pretējā gadījumā par to tiek samaksāts ar visu kabatas saturu.
Pirmā ekskursija paredzēta sestdien, 11.februārī – tā nu trīs dienas varam “slaistīties” pēc sirds patikas.
Dodamies uz tikšanos ar Atlantijas okeānu (pa lidmašīnas iluminatoru redzētais neskaitās). Skats varens un iespaidīgs, bet . . . kur ir baltās pludmales smiltis?! Jūtos nedaudz vīlusies (reklāmas bukletos un skatu kartēs izskatījās citādāk). Bet tas ātri aizmirstās, jo sajūtas ir vārdos neaprakstāmas. Viļņi ir spēcīgi un ūdens tālu krastā izskalojas baltu putu veidā. Pelde okeānā ir ļoti spirdzinoša, bet ir jābūt uzmanīgam, lai kaut ko nepazaudētu (domāts peldkostīmu). Ilze gandrīz veiksmīgi “šķiras” no savām mīļākajām brillēm. Labi, ka pirms peldes “uz krūts” uzņemta neliela deva vietējā kokteiļa (nezinu Banana Mama vai Banana Papa), jo savādāk kaut ko tik veikli atrast putojošajā okeānā nebūtu iespējams. Ar veiksmīgu smēlienu brilles atgriežas pie saimnieces .
Anita atļāvās pierunāties un tika pie divām (pagaidām) krāsainām bizītēm galvas apvidū. Izskatās amizanti!
Diena pagāja, bieži, bieži uzņemot barību un daudz, daudz dzerot dažādu dzērienu. Tika iemēģināts arī viesnīcas baseins un džakuzi.
Laiskā bezrūpībā un vienos smieklos pavadīta šī februāra diena.
Secinājums: Atlantijas okeāns, saule, utt. – kas var būt ZIEMĀ labāks par to!?

Judīte

Ceturtā diena
2006.gada 9.februāris,ceturtdiena
Pirmie soļi Cabarrete

Rīts iesākas ar dedzinošu sajūtu uz ķermeņa. Izrādās, ka sauļošanās krēms ar numuru 24 nav mani pasargājis. Uz okeānu nolemju neiet. Uz okeānu aiziet Ilze, Judīte un Andris, pārējie paliek viesnīcā. Visi, izņemot Māri, cenšas savus atpūtas krēslus iegrozīt ēnā. Periodiski ielecu baseinā. Pamēģināju spēlēt galda tenisu, neesmu to darījis vismaz 10 gadus. Edgars ar Mārtiņu uzspēlēja arī lielo tenisu.
Pēc pusdienām nolemjam iet uz netālo pilsētu Cabarete. Pirms tam gan Māris nodemonstrē savu filmu kolekciju. Iesākām skatīties filmu, puse aizmieg, arī dators.
Tomēr, lai nenogulētu visu dienu, ceļamies un ejam uz pilsētu. Pēc kādu 15 minūšu gājiena esam pilsētā. Iemainām nedaudz vietējās valūtas. Auto nomā noskaidrojām- cik maksā džips. Sākuma cena ir 50$ par dienu.
Ar kaulēšanos ir tā, ka reāli var nokaulēt pusi no sākumā prasītās cenas. Pilsētā mūs pārsteidz lietusgāzes, apmēram 1 stundu sēžam kafejnīcā un dzeram espreso par 20 peso tasītē(100peso~3$). Cigāru veikalā Andrim izdodas dabūt 2 cigārus uz provi. Es nopirku kreklu. Atpakaļ uz viesnīcu ejam gar okeānu. Pēc tam vakariņas, kokteiļi. Pie vakariņām parādās dzīvā mūzika– 4 vīri, divi ar ģitārām, divi ar sitamiem instrumentiem. Nospēlēja tikai 3 dziesmas un aizgāja, atgriezās apmēram pēc stundas atkal uz 3 dziesmām. Lielākā daļa no mūsu grupas aizgāja gulēt. Visizturīgākie izrādījāmies mēs ar Andri. Uz skatuves tiek demonstrēts aizvakardienas šovs ar klaunu. Pa kokteilim un ejam gulēt arī mēs.

Ainārs

Piektā diena
2006.gada 10.februāris,piektdiena
Aklimatizācija notikusi

Holá! – tas ir sveiciens, ko no rīta uzsaucam personālam, kas droši vien ir apvainojies, jo mazajām melnajām sievietītēm aizmirsām atstāt redzamā vietā dolāra banknoti. Tas nekas, virzāmies uz ēdammāju. Kā izrādās, ar Mārtiņu esam pirmie no grupas, kas ar šķīvi un dakšiņu sāk uzbrukumu salātu, gaļas, siera un citu gastronomisku labumu kalniem. Izņemot Māri un Anitu, pārējie okeāna peldi jau pieņēmuši. Neskatoties uz diezgan mazkustīgo dzīvesveidu, izskatās, ka apetīte visiem laba. Pie brokastīm nosecinām, ka mūsu pionieru nometnē ir daudz jauniņo- varēja taču kāds no viņiem pienest kafiju. Nu labi, aprobežojamies ar vienkāršu sasmaidīšanos.
Brokastu rituālu šodien bez nu jau ierastajiem putniem, kas līdzīgi strazdiem diedelē drupatas pāris metru attālumā, papildina maziņš ķirzaciņš, kas no krēsla kājas nokļūst uz galda un visus uzjautrina.
Diena gan ir padevusies mākoņaina, tomēr dodamies uz okeānu. Protams, ilgi nav jāgaida uz mūsu tumšādainajiem “amigos”, kas neatstājas un mēģina pārdot kādu no ekskursijām. Neizpaliek kaulēšanās, jo ir interese par makšķerēšanas izbraucienu. Par cik esam tipa“poļi” (poļi, zviedri, arī krievi tās ir nacionalitātes ko pārstāvam, jo ieskaidrot kur ir Latvija šeit nav iespējams), seko stāsts par kādu poli, kas šādā izbraucienā ir noķēris zilo mārlinu (liela zivs) un tad veiksmīgi pārdevis savam hotelim, kurā dzīvojis. Tomēr par cenu ekskursijai nevienojamies, jo abas puses nolemj piedāvājumu apsvērt. Sākuma cena 70$, mūsu – 35$, pārdevējs nolaiž tikai līdz 50$.
Pastaiga gar okeānu pieber pilnas kabatas ar koraļļu, iežu un gliemežvāku fragmentiem, kā arī veco vāciešu zobu protēžu fragmentiem (ļoti tak līdzīgs viens gliemeža veids izrādās).
Izmantojam iespēju paēst pusdienas turpat pludmalē un atsvaidzināmies ar kādu kokteili. Pēc nelielas pēcpusdienas lietus dušas, nolemjam apmeklēt pilsētu. Pilsētā interneta pakalpojumi ir 4x lētāki un to arī izmantojam. Sazināmies ar mājiniekiem, izmantojot Skype. Bravo mūsdienu tehnoloģijām.
Vakariņas ir paēstas, sākas vakara priekšnesums ierastā dejotājas un klauna horeogrāfija pie ierastajiem dziesmu ritmiem. Tas mūsu jau tā mierīgos ķermeņus nomierina un pēc nelielas vīna devas, domājot par rītdienu, var doties pie miera. Jā, rīt pirmā ekskursija uz Santo Domingo pāri visai salai.

Edgars

Sestā diena
2006.gada 11.februāris,sestdiena
Santo Domingo

Laikam februāris, puteņu mēnesis.
Sākam aklimatizēties, čurāt 2:30 vairs negribējās un miedziņš 5:00 no rīta vēl bija labs, bet tas nekas – uz galvaspilsētas ekskursiju 5:20 visi bija sanākuši laicīgi. Sakāpām autobusā, kurā vairāki līdzbraucēji neprata runāt latviski – jocīgi, bet sāku jau pierast. Iepazināmies ar dažiem citiem hoteļiem un tad devāmies ceļā uz Santo Domingo. Piestājām Santjago, iedzērām kafiju, atlējām un laidām tālāk.
Līdz Santjago braucām pa tumsu – iespaidi vislabākie – nekādi, jo gulēju. Visiem par pārsteigumu mazais celiņš pēc Santjago pārvērtās krutā šosejā un tā līdz pašai galvaspilsētai.
Pa ceļam gids mūs iepazīstināja ar Dominikānas īso vēstures kursu – neticēju savām ausīm, ka ar vietējiem indiāņiem spāņi tika galā jau pirmajos 50 kolonizācijas gados kādā tur gadsimtā, veiksmīgi atšķaidot tos ar Āfrikas čaklajiem melņiem un kvalitatīvu spāņu spermu. Lai cik tas arī nebūtu skumji zudušajiem indiāņiem – visu šo gadu darbības rezultāts tomēr ir izcils – piedodiet latvietes, jūs varat pavārtīties dubļos vai pasauļoties biežāk.
Galvaspilsēta, kā jau pieņemts, bija sākusies ar cietoksni-pili, kurā dzīvoja kārtējā Marija ar ģimeni. Neatceros, ka Kolumbs arī tur būtu mitinājies. Toties pateicībā par paveikto Atklājējs (domāts Kolumbs) pēc nāves par velti tika vizināts zārkos kopā ar ģimeni ekskursijās pa visu pasauli (Kuba, Spānija… atpakaļ) tik ilgi, kamēr zaudēja identitāti un pazuda kopā ar savu DNS (domāts dēls un sieva)- nu vairs neviens nevar droši pateikt, kur viņs īsti apglabāts. Laikam indiāņu gari viņiem nepiedeva salas atklāšanu un pēc tam veiktās brīnumainās pārvērtības.
Apmeklējām arī laicīgāku vietu – Jūras muzeju – paspējām tur tik vien kā safotogrāfēties un pagremdēt bruņurupučus. Atšķirībā no austrumvāciešiem – pirkstus mutē tiem nebāzām. Judītei izdevās izdīkt no Māra 20 naudiņas ūdens pudelei – man kārtējie izdevumi, bet būs vien jāatdod – nemēģināšu tak apčakarēt prokuroru ar medicīniskām priekšzināšanām. Muzejā satikām arī pamukušus varānus – izrādās, ka šie baigi fiksi skrien, ja drusku bail.
Par pusdienām krodziņā – kas tur ko rakstīt? Garšīgi ēdam un atliekam katru dienu.
Asākās izjūtas no Santo Domingo apmeklējuma protams saistās ar atpakaļceļu, kad tika izlemts nebāzties iekšā aizkorķētajā Santjago, bet apbraukt to pa mazajiem celiņiem cauri kalniem. Te nu beidzot autobusa šoferītis varēja paspīdēt (domāts pasportot). Uzbraucām 789 m(vismaz es tā atceros) augstumā un tikām laimīgi arī lejā – tas tik bija rallis ar neārstējamu sportistu pie stūres – vienreiz gan šoferītim bija jāstājas un jākāpj ārā no autobusa, lai pārliecinātos, vai riteņos nav iesprūdis kāds motociklists un netraucē braukt tālāk.
Vispār vietējie iedzīvotāji kalnos ir ļoti izcila populācija, jo izdzīvo tikai veiklākie un veiksmīgākie – pārējos nobrauc sporta autobusi.
Kalnos gaiss varēja būt svaigāks – tā lieta ar vēdināšanu Dominikānā pieklibo – ievēroju jau pirmajā dienā – vēsums nenāk pat no okeāna, kuru šodien tā arī nepataustījām.
It kā diena jau bija beigusies, kad Ainārs veica iespējams vienu no lielākajiem atklājumiem šī ceļojuma laikā – “mama Huana” no ledusskapja. Šis atklājums pārvērtās grandiozos dziesmu svētkos Mārtiņa un Edgara izpildījumā. Dziedāšana gan ar laiku pārgāja ļoti skaļā dziedāšanā – kaimiņi no blakus galdiņiem lēnām pazuda – laikam nebija čangaļi, nepatika viņiem tās Jezupa dziesmas. Arī Māris ar Aināru nemanot notinās – laikam tie 600 km prasīja savu.
Kalendārā diena pirmo reizi Dominikānā mums beidzās pēc pusnakts.
Secinājumi:
1) esam aklimatizējušies;
2) dikotēkas bārs strādā līdz 01:AM
3) jāiedzer aspirīns;
4) kārtīgi jānosauļo Judīte – varbūt izdodas no viņas iztaisīt vietējo šokolādes meiteni.
P.S. Par darbu šodien neiedomājos ne reizi.

Vēl joprojām neesam satikuši nevienu krievu, bet krīt aizdomas uz diviem leišiem.

Andris

Septītā diena
2006.gada 12.februāris, svētdiena
Viesnīcas virtuve jau sāk apnikt

Esam pilnībā aklimatizējušies. No rīta plkst. 9:00 tā nāk miegs, ka labprāt gulētu vēl, bet jāpiespiež sevi celties, jo brokastis dod tikai līdz 10:30. Atšķirībā no iepriekšējām naktīm, plkst. 3:00 nepamodos un par iešanu uz darbu neiedomājos.
Šodien atkal slaistīšanās diena. Laiski paēdam brokastis un visi 8 kopā draudzīgi dodamies uz Atlantijas okeāna piekrasti. Spīd saule, beidzot nelīst un pat mākoņu nav. Ir reāla iespēja apdedzināt vēl neapdegušos ādas laukumus. Daži no mūsu kolektīva uzskata, ka saules aizsargkrēma lietošana ir pārāk sarežģīts un darbietilpīgs process, bet lielākā daļa tomēr ir sapratuši pēc pirmās saulainās dienas, ka joki mazi. Tāpēc pludmalē notiek draudzīga ieziešanās ar dažādu ciparu krēmiem. Sūcam kokteiļus, daži pastaigājas, citi guļ saulē… Mazais, melnais pludmales darbonis ir neatlaidīgs un atkal apstrādā blondo, zilacaino Mārtiņu un draudzīgo Edgaru. Plāns viņam vienkāršs – pielauzt smukos un naudīgos puišus uz zveju. Tiek atkal rādītas sekojošas fotogrāfijas ar smaidīgiem tūristiem pie lielu zivju lielām kaudzēm. Pēc diezgan ilgām sarunām mūsējie izvelk makus un darījums ir noticis – brauks makšķerēt otrdien. Zivju noķeršanas garantija gan nekāda. Zvejas sākuma cena 65 USD, gala cena 45 USD.
Pusdienojam pludmalē (pārmaiņas pēc). Godīgi sakot viesnīcas restorāns jau ir stipri piegriezies.
Pēc pusdienām meitenes slaistās pa viesnīcas pagalmu, puiši nododas dažādām spēlēm (aktīvi atpūšas) – mētā kaut kādas tur smagas bumbas pa smiltīm, bet tas ātri apnīk.
Tālāk puikas dodas uz biljardu. Ainārs ar Andri uzvar jauniešus. Judīte arī uzrauj vienu partiju. Tālāk aiziet galda teniss. Atkal uzvar Ainārs ar Andri. Mārtiņš ar Edgaru knapi valda asaras par zaudējumu. Edgars gan meitenēm taisnojas, ka esot zaudējis speciāli, lai uzturētu labu mikroklimatu mūsu nelielajā kolektīvā. Bet neviens sevišķi netic…
Viesnīcas pagalmā pusmelnais darbonis pārģērbies par T.Tērneri. Fonā skan Tērneres dziesma un šis kāpj virsū visiem tūristiem, kas ir atlaidušies uz sauļošanās krēsliem. Atpūtniekiem patīk šī atrakcija, jo džekiņš tiešām labi izskatās un labi atdarina slaveno dziedātāju.
Sakarā ar to, ka gribas reālas pārmaiņas ēdienkartē, Mārtiņš tiek nosūtīts uz itāļu restorānu pieteikt vakariņas 8 personām. 1830 tiek nolikts laiks un piekodināts, ka jāierodas solīdi ģērbtiem.
1830 visi sapucējušies dodamies uz glauno krogu. Uz galda sadegtas sveces, ļoti romantiska gaisotne, tikai nedaudz par tumšu, īsti nevaram saskatīt, kas rakstīts ēdienkartē. Mārtiņš ar Edgaru nokavē 15 min, jo esot skatījušies ļoti labu filmu…. Jocīgi… neviens atkal tā īsti nenotic… Toties puiši arī ir sapucējušies jaunos kreklos un garās puiku biksēs. Pasūtam vīnu (par to ir skaidrs, ka būs jāmaksā, bet pārmaiņas pēc gribas jau kaut ko nopirkt arī par naudu).
Par pārējiem ēdieniem īstas skaidrības nav – kas “all inclusive”, kas par naudu. Mārtiņš tiek izvirzīts par sarunu vedēju ar oficiantu. Beidzot rodas skaidrība. Es ēdu zivi un esmu ļoti apmierināta – vismaz kaut kas savādāks. Neskaidrības atkal rodas, kad gribam pasūtīt kafiju un saldo. Tad nav kafija, tad ir kafija… apvainojamies un ejam prom. Par vīnu maksāt neviens neliek – jocīgi. Anita sāk uztraukties, ka tā neesot smuki, bet Mārtiņš viņu mierina, ka visu esot sarunājis ar oficiantu un viss ir kārtībā. Ejam uz zaļo māju pēc saldā un kafijas… Kamēr zirgojamies un ēdam kūkas, ierodas arī oficiants un pieprasa 500 peso par vīnu. Māris samaksā, Mārtiņš klusē… Ir jau tumšs un rīt agri jāceļas uz snorkelēšanu. Visi dodamies gulēt (tā vismaz saka).
Mēs ar Buliņu pēc grūtās dienas esam piekusuši un aizmiegam bez problēmām.

Ilze

Astotā diena
2006.gada 13.februāris, pirmdiena
Paradīzes sala

Rīts sākas ar gatavošanos izbraucienam uz “Paradīzes salu”, kur notiks snorkelēšana jeb latviskojot “lūkošanās zem ūdens ar brillēm”. Aviobusiņš atbrauc precīzi 6:35 un ieņemam labākās vietas. Paiet vesela stunda līdz savākti ir visi līdzbraucēji un tad vēl 2 stundas, kamēr nonākam līdz kuģim, kas gan izrādās vienkārša laiva. Mūsu pavadonis ir nemainīgs, tas pats Osvaldo, kas Santo Domingo braucienā. Arī mēs vēl tie paši “astoņi latvieši”.
Tad laiva uzņem apgriezienus un dodamies salas virzienā. Katram uzliek glābšanas vesti, katram gadījumam. Pēc 40 min. traukšanās pa nelieliem viļņiem ieraugam ko varenu !!! Tā ir maza smilšu saliņa, uz kuras slejas apmēram 5 vietējo nojumes, katrai no tām sava grupa piekomandēta. Arī mēs, izkāpjot krastā, kā putni tiekam gredzenoti, šoreiz ar zaļām aprocēm ap rokām. Tas laikam, lai saskaitītu, vai visi atpeldējuši. Dodamies saņemt inventāru – brilles, cauruli, pa kuru ievilkt gaisu un pleznas. Kad viss tiek pārbaudīts, ienirstam korāļu rifā un te jau visi pajūk kur kurais. Es sākumā patrenējos pareizo elpošanu, kā izrādās Judītei ilgu laiku tas neizdodas, bet tad jau arī viņa piešaujas un spēj skatīt skaistos skatus. Māris ir piedalījies zivju barošanā (dažas pagrauzušas arī pašu). Kad mēs ar Mārtiņu tur aizpeldam, šovs jau beidzies. Tomēr daža skaistule vēl plivinās starp korāļiem. Netrūkst arī jūras ežu, no kuriem labāk tālāk, ka neuzkāpj, bet mums jau pleznas. Kāds pirātiska izskata vīrs, zem ūdens sāka Māri raustīt aiz pleznas, tas peldot aizdomājies to nebija pamanījis un nodomāja, ka kāda lielā zivs šo jau kampj ciet un sāka spert. Šis man ar Māri sākumā franciski, tad angliski skaidro, lai tālāk nepeldam, jo tur ir ļoti bīstami. Tā nu griežam atpakaļ un taisam pirmo pauzi. Mūsu bārā tiek piedāvāts visiecienītākais dzēriens šajā dienā “Kuba Libre”, kas sastāv no ruma un kolas ar ledu. Nosaukuma vēsture – vēlējums, kad Kuba būs brīva, tad arī dzers ne tikai rumu, bet arī kolu, kas nāk no Amerikas. Tātad “Brīvā Kuba” – tas šodien topā visu dienu. Tualešu jautājums šeit gan nav atrisināts, tādēļ jāiet atkal okeānā… Pēc otrā ieniriena sākās foto sesija un te nu mēģinām iemūžināt gan salu, gan sevi, gan visus citus, no bāra īpaši tālu neatejot.
Kad esam pavadījuši kādas 3 stundas uz šīs miniatūrās salas, kuras lielums ir šokējoši mazs, toties smiltis baltas un smalkas, kā visjaukākajā pludmalē (skatīt reklāmas krāsaino bukletu). Kad esam nodevuši visu lieko, varam kāpt laivā un doties uz pusdienām, kas ir restorānā In Punta Rusia. Pusstundu mūs atkal vizina pa okeāna viļņiem un mūsu sajūsmas saucieni un spiedzieni ir dzirdami tālu. Braucam gar krasta daļu, kur koki ieauguši ar savām kā taustekļiem saknēm ūdenī un gids apgalvo, ka šeit mītot slavenās murejas, tādēļ lūdz, lai rokas pār laivas malu īpaši nekārtu. Pēc kārtējās pusdienu pauzes ap 1400 mūs saliek atpakaļ busiņā. Daži nekaunīgi ārzemnieki ieņēmuši mūsu vietas, tādēļ man nākas sēdēt beigās un tas jau ir nežēlīgi, jo dodamies pa lauku ceļu cauri ciematiem, kur redzams kā dzīvo vienkāršie lauku ļaudis, kas audzē tabaku un cukurniedres. Ja dotos vēl nedaudz uz priekšu, tad būtu Haiti, bet tas citu dienu. Krata dikti nežēlīgi, visi mēģina gulēt, bet praktiski tas ir ļoti grūti, jo prasa lielu veiklību, lai galvu noturētu uz atzveltnes. Pēc kādas stundas atelpa vietējā suvenīru veikalā, kur var nobaudīt slaveno vietējo rumu “Mama Huana”, kas uzliets uz daudzām zālītēm, gluži kā mūsu balzāms. Esam apskatījuši arī kā tad īsti tin tos cigārus, vienu pat iedod notestēt. Tad atkal busiņā un kratāmies tālāk. Pēc 4 stundu brauciena ar sāpošiem locekļiem, bet ne no kratīšanas esam viesnīcā. Pirmais ko spējam izdvest ir “Kuba Libre” un tad jau veselība pamazām atgriežas.
Šovakar svinīgs vakars, jo Latvijā jau klāt ir 14.februāris un sākusies Aināra dzimšanas diena.
Uz vakariņām ejam ar dāvanām. Jubilāra galda vieta tiek rotāta. Tad arī pats gaviļnieks. Visas dāmas samīļo, sabučo…
Aiz loga sāk līt lietus un tas līst, līst, līst.. stundas 3. Šo laiku arī nosēžam suminot jubilāru, dzerot vietējo sarkanvīnu un tērzējot. Izrādās, ka piedzīvojumu stāstu sakrājies tik daudz, ka pietiktu turpināt līdz rītam, bet daži, t.i. Mārtiņš un Edgars rīt dodas jūrā uz zveju. Tiek pārspriesta arī šī tēma cik lielas zivis, kā, ar ko un cik daudz tiks ķertas un rīt jubilāram galdā celtas. Mārtiņam jau gribas uzdziedāt un viņš to arī klusām sāk.. vietējie saprot, līst lietus, nav kur iet, vīns beidzās… Vēl tiek stāstītas arī pikantas anekdotes, visnepārspējamākie ir Edgars un Mārtiņš.
Lietus mazliet norimst un varam doties uz čuču muižu, jo miega vilcieniņš jau aizgājis…
Ar labu nakti!

Anita

Devītā diena
2006.gada 14.februāris, otrdiena
Līst lietus, Aināra dzimšanas diena, Valentīna diena

Šodien nolēmu tā ilgāk pagulēt, jo nekur nebija paredzēts braukt vai savādāk doties. Tomēr gulēšana nekāda nesanāca, jo pāri 7:00 -iem atskanēja klauvēšanās pie durvīm. A tur Mārtiņš un Edgars, kuriem šodien bija paredzēta lielā zivju ķeršana okeānā. Šamējie nekur nebija aizbraukuši, jo sakarā ar stipro lietu un vēju brauciens ticis atcelts un tāpēc izdomāja atnākt atzīmēties. Vispār jau baigie, paņēma un pārtrauca man tieši sapni vislabākajā vietā.
Varētu teikt, ka diena mums bija “brīva”, jo lietus lija nepārtraukti jau no iepriekšējās dienas vakara 8:00 PM un līst arī tagad pēc pusnakts, kad rakstu šo dienasgrāmatu…
Šodien pats būtiskākais bija tas, ka ar Anitu, lai kaut kā iepriecinātu savas ziemeļnieciskās dvēseles, un nepalaistu garām dienu bez peldes okeānā, gājām uz lielo peldi pašā aktīvākajā lietus laikā. Anita un es, kā 2 brieži bridām okeānā, kur ūdens bija siltāks nekā āra gaisa temperatūra. Vispār jau baigi forši… lietus lāses sitas sejā un pārējā miesa maigi laiskojās siltajā Atlantijas okeāna ūdenī…Kad aizgājām uz aktīvo peldi, mastā plīvoja dzeltenais karodziņš, bet kad bijām jau kārtīgi iejutušies peldes labumos, atnāca viens dzeltenas gumijas cilvēks un nomainīja pret sarkano karogu, t.i., peldēties var tikai trakie. Katrā ziņā sarkanās drānas plīvošana mums netraucēja turpināt peldi.
Visa diena tā arī pagāja spēlējot kārtis, citiem baudot MamaJuanu, bet viens otrs to pat iemācījās apvienot un sagatavoties svētku vakara mielastam.
Vakarā, ēstuves zāle tika izpušķota par godu Valentīna dienai un laikam arī Aināra dzimšanas dienai. Pie svētku galda apsveicām Aināru. Lai iepriecinātu jubilāru, vietējā viesnīcas restorānā tika pasūtīta svētku torte. Te laikam tas skaitās baigi spici, bet pavāri izcepto torti bija noformējuši zilā krāsā un ar vienu svecīti. Oficianti un citi virtuves darboņi to atnesa ar tradicionālo Happy borstdei dziesmu uz lūpām. Torte bija skaista! Jāatzīstas, ka man viņa nu galīgi nesmeķēja, jo bija no kaut kāda staipīga krēma, kura izcelsmi nevarēju noteikt.
Ainārs nevilka garumā un torti sadalīja astoņās gandrīz vienlīdzīgās daļās. Pēc kūkas noēšanas ieturējām arī tradicionālo maltīti ar 12 ēdieniem un sākās svinības, kas turpinājās līdz vēlam vakaram.
Un tā pienāca gulēšanas laiks, kad visi teica ar labu nakti, bet daži vēl skatīja filmas.

Māris

Desmitā diena
2006.gada 15.februāris, trešdiena
Bakardi sala un nacionālais parks

Šodien mums atkal kārtējais ceļojums, 6:45 autobuss mūs paņem hotelī. Brauciens ilgst aptuveni 3 stundas. Pa ceļam redzamas iepriekšējās nakts lietus “pēdas” – upes no krastiem ārā un visi pagalmi pilni līdz “lūpai” ar ūdeni. Gids saka, ka nav redzējis ko tādu – lietus tiešām bija pa “greznu”- visu diennakti. Šodienas maršruts – Bakardi sala un nacionālais parks.
Brauciens beidzas skaistā kūrorta pilsētā, kuras nosaukumu es neatceros. Ātrgaitas laiva mūs aizved uz ļoti skaistu un gandrīz vizuālu salu – Bacardi. Mums tur ļoti patika – smiltis, okeāns un saule.
Izdevās pat apskatīt lielos vēžus (langustus), ko vietējie copmaņi bija saķēruši – nu baigie tarakāni.
Pēc salas dodamies ar laivu uz nacionālo parku. Brīnumaina ainava – koki uz ūdens – mangrovas, gids teica, ka tie esot otra svarīgākā ekosistēma pēc koraļļiem un salas.
Pirmo reizi mūžā apmeklēju īstu indiāņu svēto templi, kuru tie bija pamanījušies iztaisīt pazemes upes izgrauztā alā – skaisti.
Brauciens caur mazajām saliņām arī ir interesants un aizraujošs.
Atpakaļceļš ar laivu ir gana jautrs, jo aizmugurē sēdošie tiek nošļakstīti uz nebēdu pārējiem par prieku.
Pēc izcelšanās krastā mūs sagaida jauni vietējie cilvēciņi un liek galdā greznas pusdienas.
Apmierināti un paēduši dodamies atpakaļ.
Čau, Čau!

Mārtiņš

Vienpadsmitā diena
2006.gada 16.februāris, ceturtdiena
Laiskošanās viesnīcā

Grūti ar to laika izjušanu un saprašanu.
Kārtējais siltais vakars, kārtējais “grandiozais” šovs “Ugunīgās dejas uz ūdens”, šoreiz baseinā. Kaut kādā veidā taču tie atpūtnieki jāizklaidē!
Atnāku nedaudz ātrāk uz viesnīcas numuru, lai aizpildītu dienasgrāmatu. Domu sakopošanu iztraucē Anitas, Andra un Māra balsis gaiteņa galā. Laikam šovs beidzies. Pēc neilga brīža aiz sienas istabā Nr. 1214 (mēs ar Andri dzīvojam Nr. 1215) atskan būkšķi, blīkšķi un gultu stumdīšana. Laikam Anitai un Mārim nepatīk istabas iekārtojums . . .
No sākuma. Rīts sākās diezgan pelēks. Mērenais tropu klimats joprojām liek sevi manīt – lietus var sākties un beigties jebkurā brīdī. Nekas šeit nav prognozējams. . .
Pēc kārtējām brokastīm 4 gb. (Buliņi, Znotiņi) dodas uz okeānu. Anita un Māris pievienojas vēlāk. Vismaz 1 stundas garumā rit cīņas ar okeānu (“jauns sporta veids” – labs “all inclusive” uzkrāto kaloriju sadedzināšanas veids). Viļņi ir tik spēcīgi, ka tie mūs pa ūdeni mētā kā labpatīk. Laba masāža. Pēc peldes esam tik noguruši, ka atkrītam pludmales kafejnīcas krēslos un iemalkojam kārtējo kokteili, arī kafiju. Un pēc tam jau uzrodas apetīte. Edgars un Mārtiņš (jaunā iesauka “dvīņi”) piebiedrojas nedaudz vēlāk. Izskan dažādi minējumi un skaidrojumi, kāpēc viņi uzradušies tik vēlu! Edgaram apetīte laba, tikai Mārtiņš tāds kluss un nerunīgs. . .
Laiks noskaidrojas un “ķeram” sauli pie baseina.
Visas dienas garumā mūs pavada “dzidri un skanīgi” (laikam kādas amerikānietes) smiekli. Tie atskanēja gan pie brokastu galda, gan no burbuļvannas puses. . . Cerams, ka sapņos ausīs tie neskanēs!
Pēcpusdienā grupveidā (visi 8) gar okeāna krastu dodamies uz Cabareti. Pilsētiņā izklīstam katrs savās darīšanās. Nedaudz “paķemmējām” vietējos veikalus un nopirkām dažas skatu kartes, sauļošanās eļļu (varbūt vēl palīdzēs pēdējās dienās iegūt vienmērīgāku brūnumu). Andris mēģināja nofotogrāfēt mocīšu braucējus dažādos variantos – pa 3, pa 4 utt. uz viena braucamrīka. Taksometri viņiem arī tādi bezizmēra – priekšējos sēdekļos noteikti sēž vismaz trīs cilvēki, aizmugurējos – cik nu var sasēsties. Atraktīva tauta.
„Smacenis”no mocīšiem un auto Cabaretē lielajā karstumā ir diezgan pamatīgs un nepatīkams, tāpēc atpakaļceļu uz viesnīcu Buliņi un Znotiņi mēro atkal gar okeānu. „Februāris, saule, Atlantijas okeāns – sīkums, bet patīkami…”tā aptuveni bilstu Buliņu Einārs (pārrakstīts no aviobiļetes).
Pēc pusstundas – neatlaidīgas palmas apmētāšanas ar dažāda lieluma koka gabaliem, tas pats Einārs notriec vienu negatavu kokosriekstu (apskatījāmies, kas lācītim vēderā). Andris mēģina to visu iemūžināt fotoaparātā.
Debesis sāk strauji satumst. Paspējam “pieņemt” kārtīgu vakara peldi. Seko vakariņas, vīns, sarunas. Tiek apspriestas sadzīves un ikdienas problēmas (arī darbs!). Tas liecina, ka visi pamazām sākam nolaisties uz zemes – kā nekā jau ceļojuma vienpadsmitā diena.
Jāiet gulēt. 00:45 pēc vietējā laika. 4:50 – agrais brauciens uz Dominikānas Republikas kaimiņvalsti – Haiti . Domāju, ka būs interesanti.
Krāsainus sapnīšus visiem!

Judīte

Divpadsmitā diena
2006.gada 17.februāris, piektdiena
Haiti

Visgarākais un agrākais brauciens. Saucās Haiti. Viena sala, divas valstis un divas kultūras. Brauciens ar diviem autobusiem. Gids, kurš runā kā minimums 4-5 valodās, un dodamies ceļā. Šoferītis izskatās tāds jauns puika, bet iespējams, ka viņš nemaz nav šoferītis, jo visas tālākās viņa darbības apliecina to, ka viņš māk tikai grozīt stūri. Autobusā izrādās ir 3 krievi un 1 skandināvs, kuram uz krekla ir uzraksts Rīga. Braucam, īsti nevar saprast vai kondicionieris strādā vai nestrādā. Gids paziņo, ka pēc 10 min. būs brokastis. Pirmā neiztur autobusa kreisā priekšējā riepa, kā par brīnumu vadītājs zina, kur ir riteņatslēga un domkrats. Taču ar to ir par maz, jo viņš var tikai karāties uz atslēgas, bet atskrūvēt riteni nevar. Lielie baltie cilvēki metas palīgā un riteni apmaina. Brokastis bija sūdīgas, banāns zilā krāsā, kurš garšoja pēc kartupeļa. Braucam tālāk, kalni, ananāsu plantācijas, rīsu lauki, banānu lauki, pilns ar kaktusiem 3 stāvu mājas augstumā. Tas, kas tipa šoferis, braucot lejup no kalna, ar ātrumiem nebremzē, tikai ar darba bremzi. Bremzes pārkarst un kūp. Tiekam aizvesti uz robežpilsētu. Tā kā mūsu Valka-Valga pa vidu upe, vienā pusē Haiti, otrā pusē Dominikas Republika. Haiti pusē ir redzami 2 ANO bruņutransportieri. Iela ar tiltu ir arī tirgus. Mūs brīdināja, ka jāuzmanās no zagļiem tirgū. Burzma baigā, pa vidu kāds pamanās braukt ar rolleri. Visi produkti ceļo vienā virzienā uz Haiti. Uz galvas nes olas ~ 15 briketes, putnus. Tilta vidū ir vārti un aiz vārtiem ir Haiti. Braucam atpakaļ uz pilsētu, kur mūs gaida pusdienas, pusdienas pašvakas. Tālāk ceļš uz Haiti. Vienā mazā pilsētelē sēž ceļa malā zaldāts, gids saka, ka tālāk sākas Haiti. Pēc dažiem kilometriem ir ciemats. Ciematā pilns ar , kā teica gids, (black africa). Ļoti daudz bērnu, 90% sieviešu stāvoklī, uzkrītoši maz vīriešu. Nav skaidrs, kurš ir ielicis ieraugu visām tām sievietēm. Nabadzība baiga, viens ķēms velkas no muguras un diedelē visu: cepuri, brilles, naudu. Ticamības faktors diezgan liels. Parādīja vietējo skolu. Uz tāfeles trīs burti, visā skolā viena burtnīca un tā pati skolotājam, burtnīcā aizpildīta tikai viena rindiņa. Vai nu bērni atceras visu galvā, vai arī tā ir teātra izrāde. Tiek solīts Vudū šovs. Četri vīri ar bungām, 2 piedejotājas klauna svārkos un pats šamanis. Šamanis vecos nosmulētos džinsos. Ēda stiklus, bāza mutē degošus skaliņus. Caur džinsiem puisis mēģināja sevi uzkarsēt. Vienu vārdu sakot nekāda reliģija, lēts šovs priekš tūristiem.
Lecam pa autobusiem un braucam atpakaļ uz Dominikānas Republiku. Šoferis mērķtiecīgi cenšas nokaut autobusu. Autobuss, maita tāds, japāņu ražojums un ir baigi izturīgs. Jau labu laiku deg eļļas lampiņa, motoram nav jaudas, bremzes smird un kūp. Tiekam līdz kaut kādam ciematam, šoferītis nopērk eļļu, runā, ka esot ielējis 5 litrus. Diemžēl motorā jau bija ieperinājies dzenis. Eļļas lampiņa apdzisa, skaņa bišķi uzlabojās. Motors izturēja vēl vienu uzbraucienu kalnā un arī vienu nobraucienu un noslāpa. Vietas nosaukumu skatīt Māra bildēs. Šoferis atvēra motora pārsegu un dziļdomīgi skatās. Gids sāka zvanīties pa telefonu. Šoferis pamanījās noskrūvēt radiatora vāciņu un apšķiest ar karstu ūdeni mani un Edgaru. Gids uzaicināja mūs uz ciemata kafejnīcu. Izpirkām visu alu.
Pēc stundas ap 18:00 atbrauca cits autobuss. Salēcām visi iekšā. Nākošā autobusu maiņa notika Santjago.
Mājās – viesnīcā nokļuvām ap 23:00. Baigais besis. Ātri pa kokteilim tukšā vederā un pa gultām. Divi puiši Edgars un Māris taisās rīt uz lielo copi (stāsta, ka baigie copmaņi esot un, ka mēs cepsim rīt zivis).

Ainārs

Trīspadsmitā diena
2006.gada 18.februāris, sestdiena
Daži zvejo

6:30. Visi guļ, zvejnieki dodas zivīs. Šī ir vienīgā ekskursija, ko pasūtam atsevišķi, līdz ar to ir interesanti, vai nokaulētā cena (no 70$ uz 45$) ar kaut ko servisa ziņā atšķirsies no visām iepriekšējām, ko pasūtījām centralizēti otrajā dienā un uz kurām mums nedeva ne 1$ atlaidi. Sākumā kā vienmēr mēs ar Mārtiņu sēžam recepcijā un gaidām.
Buss gandrīz precīzi ir klāt un sākas cilvēku savākšana no hoteļiem. Puerto Plata nokļūstam pēc ~ 1 h. Kopā esam 4 kuteri, kas gandrīz vienlaicīgi dodas selgā. Uz katra kutera pa 5-7 zvejnieki un personāls – 2 cilvēki. Kad tiekam ārā no ostas, personāls – 2 jautrie zvejnieki savintē makšķeres 7-8 un iemet vilcē. Mēs tikai sēžam un vērojam procesu, jo neviens netiek aicināts šajā procesā piedalīties. Rodas jautājums, kura makšķere ir mana? Uz šo jautājumu jāatbild nebija, jo 3 h laikā neietirkšķējās neviena spole. Vienīgais, kas kā bonuss – redzējām vali, kas skaisti izleca no ūdens 2 reizes. Tā tāda mierinājuma balva. 14:00 esam atpakaļ un ar skubu ejam uz ēdnīcu, jo brokastis un pusdienas vēl neesam dabūjuši. Pārējie laiku velti nav zaudējuši un aktīvi ķēruši iedegumu, ar burkānu eļļu ieziežoties. “Efekts na ļico” – pēcpusdienā visi izskatās progresējuši iedeguma ziņā.
Vakars izvēršas pagarināts, jo aizsēžamies pie vīna glāzes. Mēs ar Mārtiņu iespējam aiziet līdz Caborette un esam pārsteigti, ka 20:00 tirdzniecība rit pilnā spēkā, kā arī lēnām sākas diskobāru dzīve. Rīt plānojas pēdējais šopings. Atpakaļ dodamies gar okeāna krastu, spīd gaismas, ik pa brīdim uz nolaišanos iet lidmašīnas ar atpūsties kāriem tūristiem. Ko šī valsts darītu bez tūristu naudas makiem? Pa smiltīm skrien krabji, maziņie virzās sāniski, bet noķert nav iespējams. Satumst ātri. Kā jau tuvu ekvatoram.

Edgars

Četrpadsmitā diena
2006.gada 19.februāris, svētdiena
Atkal izbaudām all inclusive

Saullēktu kā vienmēr nogulējām. Judīte visu nakti bija tāda nemierīga, laikam nevarēja aizmirst vakardienas saulīti un par ideālu atzīto grillēšanās krēmu – aizsardzības Nr.tikai 3 (225 naudiņas). Vēlās brokastis apēdu bez apetītes, bet ar pienākuma izjūtu. Barotavu apmeklēt ar katru dienu kļūst grūtāk un grūtāk – tauta, kuru neviens nemīl, atkal, bija pamanījušies uztaisīt rindu, jo katrs vēlējās ēst tieši viņam uzceptu olu. Izvēlējos anonīmi ceptās un bez zirdziskiem smiekliem arī apēdu. Brokastīs alkoholu joprojām vēl nelietojam – varbūt izdosies dabīgo alkohola līmeni asinīs pēc ceļojuma samazināt līdz autovadīšanas normās atļautajam.
Tā kā šodien ekskursijas nav paredzētas, atliek vien doties uz okeānu palaiskoties. “Jā laiciņš šodien foršs” – visiem zināmā frāze regulāri atskan no Aināra mutes, skatoties uz mūsu nocepinātajiem rumpjiem – krekliņos protams. Laikam krēmiņš Nr. 3 nav domāts ekvatoriālajiem apgabaliem, būs citreiz jāmēģina Nr. 4. Judīte arī peldēšanos izpilda manā T-kreklā, laikam pašai nav. Arī Anitai tikai ciskas plikas, toties Buliņiem smaids no sejām nepazūd. Mārtiņš ar Edgaru beidzot nolemj iesauļoties, jo vakar zvejas laikā nav bijis laika veltīt sevi saulei – mēs ar patiesu prieku zēniem piedāvājam savu aizsargeļļu Nr. 3 – zibenīgam iedegumam. Šodien viņi iegūst arī jaunus vārdus – Tvinkijs un Vinkijs – nav tikai skaidrs – kurš ir kurš. Neizpaliek protams arī bez pludmales pastaigām – Ilze bez čībām pat neklibo(Bacardi salā viņai ļoti,ļoti gribējās uzrāpties uz akmens bluķa, lai nofotografētos- tagad pakaļkāja sāpīga). Parasti tas notiek tā- pienāk Ilze un žēlā balsī saka: Andri, nobildē mani, Buliņš jau mani nefotografē.
Tik pat laiski padzeram kokteilīšus, iegrabinam eiropusdienas pludmales bārā un mūkam no šīs svelmes. Viesnīcā drusku atkopjamies, padzeram kafiju ar cepumiņu un laiks jau doties uz Cabareti- it kā uz pēdējo shopingu. Viesnīcā nav ko darīt, bet pastaiga uz attālo pilsētiņu izklaidē un arī nogurdina. Aizlāčojam pa pludmali līdz Cabaretei, kārtīgi pakaulējamies veikalos ar pārdevējiem – izrādās gandrīz 2/3 no cenas iespējams nokaulēt, tad gan pārdevēji kļūst tādi kā dusmīgi, bet naudu ta gribās.
Gadījās mums pilsētā šodien arī īpašs paraugdemonstrējums – kā pareizi notriekt gar zemi motociklistu un atrisināt radušos konfliktsituāciju. Bonuss vēl labāks nekā vakar Oskariem ar to vali, kas izlēca no ūdens 2 reizes par velti, aizbaidot protams visas zivis.
Viss sākās ar to, ka baltā vietējā meitene īstajā brīdī atvēra džipa durvis ielas pusē. Garām braucošais moto-taxi tika zibenīgi nomedīts un kopā ar pasažieri un salauzīto mocīti piezemējās pie mūsu kājām uz asfalta. Baltie džipisti tīrā spāņu valodā paskaidroja melnim, ka viņš te ir ievests strādāt, nevis prasīt naudu motocikla remontam. Un vēl paskaidroja, ka viņš vienkārši ir krāns. Loģiski, ka sākās kautiņš. Atrakcija notika tieši pretī diskobāram, no kura zibenīgi izbira ārā kādi 15-20 motociklista atbalstītāji (lasīt – kautiņa kurinātāji). Kautiņš gan nebija ilgstošs, jo baltās džipistes draugs jau iepriekš bija ieģipsēts. Tāpēc uz džipu tika izmesti divi pusķieģeļi. Viens trāpīja pa motora pārsegu, bet priekšējo stiklu neizsita, izsaucot vispārēju pūļa nožēlu. Arī mēs vīlušies devāmies tālāk savās gaitās. Mūsu līdzpilsoņi satika pilsētiņā 8 citus latviešus, kuri bija tikai šodien ielidojuši un grasījās iekarot Dominikānu ar īrētiem džipiem.
Pārējā vakara daļa dublēja iepriekšējos– vienīgi bāra kokteiļus iesākumā aizvietoja Buliņu ģimenes pietaupītais latviešu dzēriens– Tulamoor. Nacionālais dzēriens mūsos izsauca nostaļģiskas atmiņas pēc Dzimtenes, mēs vienprātīgi nolēmām pārtraukt ceļojumu un pirmdien doties mājās.

Andris

Piecpadsmitā diena
2006.gada 20.februāris, pirmdiena
Atvadas no Dominikānas un lidojums

Modinātājs nozvana plkst. 8:00, bet neviens no Buliņu ģimenes pat nepakustas. Baigi nāk miegs… Šodien jādodas mājup, jākārto koferi, jāatvadās no viesnīcas utt., bet kaut kā baigi negribas vispār neko darīt. Plkst. 8:45 Andra zvans mūsos tomēr atmodina iedzimtā pienākuma izjūtas un nolemjam celties. 9:00 sarunāta tikšanās ar vietējās tūrfirmas pārstāvi. Runa iet par cigāru iepirkšanu. Īsti nezinu cik tur daudz katrs iepirka, bet procedūra notika un pat Buliņš, kuram cigārus it kā vairs nevajadzēja, ieradās numurā ar jaunu cigāru kasti.
Dodamies visi brokastīs. Personīgi man Zaļās mājas piedāvājums ir piegriezies, piegriezies, piegriezies…
Uz olām vairs ilgi neskatīšos. Vienīgā izprieca brokastu laikā – Māris nospēra grauzdēto maizīšu šķīvi Mārtiņam, kamēr pēdējais devās pēc kafijas. Mārtiņa glītā un nevainīgi apjukusī sejas izteiksme mūs kārtīgi iepriecināja. Nu protams, ka maizītes tika atgrieztas sākotnējam to īpašniekam, jeb viss beidzās laimīgi.
Pēc brokastīm Buliņi ar Znotiņiem dodas uz pēdējo peldi šajā sezonā Atlantijas okeānā. Pludmalē pūš diezgan nepatīkams vējš, bet tas mūsu peldi neizjauc. Un tad jau arī strauji tuvojas plkst. 12:00 dienā, kad jāčekojas ārā no viesnīcas. Pakojam koferus. Protams, ka tāpat kā vienmēr, prombraucot mantu ir krietni vairāk un smagākas. Plkst. 12:00 sēžam visi viesnīcas “recepcijā” un gaidām busu uz lidostu. Anita un Māris aizdomīgi kavējas, neceļ arī vietējo telefonu. Sākam apspriest viņu rīcības iemeslus, bet tad jau arī viņi ir klāt. Vēl pēdējie kokteiļi, daži vēl paspēj ātri uzēst paelju “zaļajā mājā” un tad jau klāt arī tūrfirmas buss, kurš mūs nogādās lidostā. Kāpjot iekšā busā, mūs jauki izklaidē Edgars. Viņš vietējās tūrfirmas pārstāvei sevi mēģina pasniegt kā Hosē Gonzales. Meitene uzraujas pēc pilnas programmas. Mūsuprāt joks ir izdevies un visi kārtīgi izsmejamies. Brauciens līdz lidostai. Pēdējie mēģinājumi iepirkt dominikāņu suvenīrus Tax Free utt. Lidosta Puerto Platā atstāj labu iespaidu. Plašas telpas, uzgaidāmā zāle ar lieliem logiem. Varam vērot kā nolaižas un paceļas lidmašīnas.
Lidmašīna uz Berlīni pārbāzta. Sēdēt ļoti neērti, gulēt praktiski nav iespējams. Anita kā rūdīta ceļotāja vienīgā iemanās pasnaust neērtajā sēdvietā. Pārējie grozās un knosās, tā īsti iesnausties izdodas uz pavisam neilgu brīdi. Berlīnē nosēžamies pēc Dominikas laika plkst. 2:00 naktī, pēc Berlīnes laika 7:00.
Tālāk lai raksta Mārtiņš.

Ilze

Sešpadsmitā diena
2006.gada 21.februāris, otrdiena
Berlīne

Ap plkst. 6:00 pēc vietējā laika nolaižamies Berlīnē. Kā patīkams pārsteigums bija tas, ka laiks nav pārāk auksts. Dodamies uz to pašu viesnīcu, kuru izmantojām ceļā uz Dominikānu. “Iečekojamies”, paēdam brokastis un dodamies uz pilsētu. Pēc garā pārlidojuma un ņemot vērā laika starpību visiem nedaudz nāk miegs. Nolemjam apmeklēt Berlīnes skatu torni – man patika.
Pēc torņa apmeklējuma kādu stundiņu pastaigājam pa Berlīnes vēsturisko centru, Māris mūs iepazīstina ar pāris celtnēm. Ap plkst. 14:00 esam iepirkšanās ieliņā (nosaukumu neatceros), katrs dodas uz savu pusi iepirkt pa kādai drēbītei. Kad lielais šopings ir beidzies, tiekamies jaukā aziātu restorāniņā “ Green Papaya”. Kā jau vienmēr man aziātu virtuve patīk. Edgars bija baigi izsalcis, tāpēc pieēdās kā tāds lācis.
Viesnīcā mums vakarā ir tāds kā pēdējais tusiņš, pa starpai Māris ar Anitu nodemonstrē jaunos pirkumus.
Baigi nāk miegs, atā.

Mārtiņš

Septiņpadsmitā diena
2006.gada 22.februāris, trešdiena
Atgriešanās Rīgā

Ir agrs rīts. Jau 4:00 pēc Berlīnes laika un iepīkstas Māra telefonzvans – modinātājs, tas aicina celties, posties, mazgāties, un tad ceļš uz lidostu. Esam kā zaķi ar garām ausīm, jo vilcienā to vienu pieturu braucam bez biļetēm. Tad jau pēc neilgas meklēšanas esam atraduši pareizo ieeju, kur nodot bagāžu. Tad laimīgi dodamies uz rīta kafiju. Brīvās muitas zonas veikali arī vēl jāiekaro.
Kad visi šie sagatavošanās darbi ir paveikti, varam doties uz mūsu lidaparātu. Viss notiek ļoti mierīgi un bez spriedzes.
Lidmašīnā norunājam tikties 16.martā, ceturtdienā pie Znotiņu ģimenes, jo Andris jau pie okeāna vairākkārt uzaicināja pie sevis rīkot tikšanās vakaru.

Tad uz tikšanos atkal kādos ceļos vai neceļos.
Anita

Chamonix ir Francijas augstkalnu kūrorts, atrodas varenā Monblāna pakājē, kas ir Alpu augstākā virsotne. Šis ir viens no labākajiem pasaules kalnu kūrortiem, kurp doties arī aktīvas naktsdzīves cienītājiem. Snovbordisti, gluži tāpat kā slēpotāji, dodas uz Chamonix kā svētceļojumā.

Slēpošanas un dēļošanas iespējas:
Chamonix Jūs varēsiet slēpot & dēļot 1050 – 3840 m augstumā, pieejams viens no pasaulē garākajiem nobraucieniem – Vallée Blanche (22 km). Kūrorta augstākās nogāzes ir orientētas Z virzienā, kas garantē labu sniegu visā sezonas garumā. Šeit ir tiešām fantastiskas off-piste iespējas.

Papildus izklaides iespējas:
Par Chamonix saka, ka šeit ir daudz bāru un mūzikas, turklāt nakts izklaides vietas allaž ir ļaužu pilnas. Slēpošanas kūrortu atpūtas iespējas – sporta centri, baseins, kino, slidotava u.c.

Mūsu piedāvājums:

Visu iepriekš lasīto mēs Jums piedāvājam baudīt no 2007. gada 4. janvāra līdz 15. janvārim.

6 dienas uz kalna – cena 350LS

cenā ir iekļauts: Transporta izdevumi Rīga-Šamonī-Rīga, dzīvošana kūrorta apartamentos (mājīgs dzīvoklis 4-5 cilvēkiem ar dušu, WC un virtuvi), pacēlāja karte (arī Šamonī apkārtnē, 22 km garais nobrauciens un iespēja iebraukt Itālijas nogāzē)…..jautra kompānija un dziesmas autobusā garantētas!!!!!

cenā nav iekļauts:

ēdināšanas izdevumi (apartamentos dzīvojot jāgatavo ir pašiem:)

apdrošināšana (katra paša ziņā cik lētu vai dārgu apdrošināšanu viņš vēlas).

Brauksim ar LIELO SETRA autobusu, vietas mantām pietiekoši. Pa ceļam 8 stundu atpūta Vācijas galvaspilsētā Berlīnē:)

Ja esat nolēmuši mums pievienoties šajā slēpošanas un dēļošanas braucienā………zvaniet mums –

Matīss (29425075)

Kārlis (28632532)

Vai rakstiet uz e-pastu:

brexizzz@inbox.lv

krustojums@inbox.lv

Aizkraukles rajonā savvaļā iedzīvojušies stepes murkšķi, un tas raisa bažas par jaunu sugu izplatīšanos Latvijā, otrdien (2004.25.05.) raksta laikraksts «Diena».

«Vai, Dieviņ, kā mēs visi mukām ar tirpām pa kauliem, un viņš riedams mums pakaļ,» bebram līdzīgā baibaka jeb stepes murkšķa gūstīšanu savu māju pagalmā Ērberģē laikrakstam atstāstījusi Aizkraukles rajona Mazzalves pagasta Krūmiņu māju saimniece Dzidra Ruka.

Pagājušajā nedēļā noķertais murkšķis nācis no Ērberģes otra gala — Priedkalnu mājām, kur saimniece Līga Lamaga tos pirms diviem gadiem ievedusi, lai pavairotu, bet tie aizmukuši un iedzīvojušies savvaļā.

Šis dzīvnieks, kuru māju bērni jau nodēvējuši par Zaķi, visticamāk, nonāks Rīgas zooloģiskajā dārzā. Zoodārza Informācijas daļas vadītājs Ingmārs Līdaka laikrakstam atzinis, ka murkšķu parādīšanās Latvijas dabā jāuztver kā brīdinājuma signāls, jo jaunu sugu izplatīšanās sekas esot grūti prognozējamas.

Līdzšinējie piemēri — niknā Amerikas ūdele un jenotsuns — Latvijas dabai sagādājuši tikai postu. Murkšķis gan ir grauzējs, taču aizsargājoties kļūst ļoti agresīvs.

Murkšķis, kas rudenī pamatīgi uzbarojas, lai ziemas guļā pavadītu līdz sešiem mēnešiem, un ar skaļu kaucienu mostas orientējoši aprīlī, Rukas mājās pamanīts pirms trim nedēļām. Pirmajā reizē suņiem nav izdevies dzīvnieciņu sagūstīt, taču otrais mēģinājums izrādījās veiksmīgs. Tad nu nedaudz bebram līdzīgais radījums ievietots būrī, un mājinieki ķērušies pie enciklopēdiju pārlapošanas, lai noskaidrotu nepazīstamā viesa izcelsmi, raksta «Diena».

Līdaka stāsta, ka stepes murkšķa jeb baibaka dzimtene ir Dienvidsibīrija un Ziemeļkazahstāna, bet astoņdesmitajos gados gardās gaļas un ādiņu dēļ sākta to izplatīšana zvēraudzētavās. Biznesa interešu vadīta, no Valmieras zvēraudzētavas murkšķus iegādājusies arī ērberģiete Lamaga, taču dzīvnieki pamukuši.

Viena murkšķu ģimenīte iemājojusi turpat Lamagu mājas pagalmā, un izraktajās alās pērn piedzimuši seši bērniņi. Lai gan pagaidām kaimiņi neesot sūdzējušies, agrāk vai vēlāk tas varētu notikt, jo murkšķi rokot alas, klūpot virsū suņiem un pat lapsām un skaļi svilpjot, tāpēc Lamaga sola šoruden murkšķus izķert.

Pagasta priekšsēdētāja Emīlija Zariņa, kas murkšķus Lamagas pagalmā vērojusi ar binokli, uzskata, ka izmukušie dzīvnieciņi apkārtējos neapdraud, taču piekrita, ka tie nebūtu vēlami.

Līdaka atgādina, ka Latvijā vairākas ievesto dzīvnieku sugas ir ienākušas izbēgot — Amerikas ūdele, jenotsuns, kas nopietni mainījuši Latvijas dabu. «Jāatceras kaut vai Austrālija, kur ievazāja trušus, kas vēlāk kļuva par nacionālo nelaimi, jo tos nekādi nevarēja apkarot,» laikrakstam sacījis Līdaka.

Viņš norāda, ka Latvijā ar likumu aizliegts izlaist savvaļā mūsu dabai nepiederošas sugas, bet ar likuma pārkāpēju sodīšanu neviens gan tā īsti nenodarbojas.

---

LETA

2004.gada 25. maijs

Murkšķis

Marmot (plural: marmots)

A large ground-dwelling rodent of the genera Marmota or Cynomys, in the squirrel family.

Synonyms

• Groundhog

• Woodchuck

Translations

• Albanian: marmota

• Basque: marmota

• Belarusian: сурок (surok)

• Breton: moregan an alpoù

• Bulgarian: мармот (marmot)

• Catalan: marmota

• Croatian: svizac

• Czech: svišť

• Danish: murmeldyr

• Dutch: marmot

• Esperanto: marmoto

• Estonian: ümiseja

• Faroese: múrmildýr

• Finnish: murmeli

• French: marmotte f

• Frisian: bargemot, marmot

• Friulian: marmote

• Gallegan: marmota

• German: Murmeltier n

• Greek, Modern: αρμότες (armotes)

• Hungarian: mormota

• Icelandic: múrmeldýr

• Irish: marmat

• Italian: marmotta

• Ladin: marmota

• Latvian: murkšķis

• Lithuanian: švilpikas

• Lower Sorbian: boback

• Macedonian: мрмот (mrmot)

• Maltese: far il-ġebel

• Mongolian: тарвага (tarwaga)

• Norwegian: murmeldyr

• Occitan: marmòta, muret

• Polish: świstak

• Portuguese: marmota

• Romanian: marmota

• Romansh: muntanella

• Russian: сурок (surok)

• Sami: murmel, murmelealli

• Sardinian: marmotta, drummiccioni

• Serbian: мрмот (mrmot)

• Slovak: svišť

• Slovenian: svizec m

• Spanish: marmota f

• Swedish: murmeldjur

• Turkish: dağ sıçanı

• Ukrainian: бабак (babak)

• Upper Sorbian: bobak

• Welsh: twrlla, marmot

Agrāk ekskursanti tālajos pārbraucienos pa plašajām Padomju Savienības stepēm dažviet redzēja dīvainu ainu: sīki vīriņi kā sastinguši tupēja smilšainajā bezgalīgajā klajumā, priekšējās ķepiņas turot saliektas pie vēdera, un pēkšņi kā uz burvju mājienu atkal pazuda. Tie, lūk, ir stepes murkšķi jeb baibaki.

Pirms vairākiem gadiem baibaku kā kažokzvēru mēģināja audzēt arī pie mums. Diemžēl šī iecere neīstenojās, un tagad dažviet Latvijā var sastapt kādu baibaku vai to pārīti, kurus tur savam priekam. Viņus varbūt audzētu kā mājdzīvniekus, bet baibaku prasme kost visur un visiem neattaisno dzīvnieku mīļotāju lolotās cerības par telpās turamiem mājas mīluļiem. Tādēļ lauku cilvēki baibakus tur ārā ar stiepli izoderētā būrī un priecājas par viņiem, rēķinoties, ka baibakiem nevar piedurt pirkstus.

Baibaks dzimtajā smilšu karaļvalstī

Intensīvās saimnieciskās darbības dēļ stepēs no Ukrainas līdz Urāliem baibaku apdzīvotības areāls ir sašaurinājies.

Šis apmēram pusmetru garais zvēriņš ar padsmit centimetru garu astīti gandrīz 90% sava laika pavada alās, tādēļ ir tikpat liels alu racējs kā mūsu pašu virtuozais un nepārspētais alu vecmeistars āpša kungs. Baibaki ir tālredzīgi dzīvnieciņi un paredz alas visādiem dzīves gadījumiem. Ziemošanas alas ir līdz pat simts metriem garas un sniedzas pat četru metru dziļumā. Tajās atrodas gan ziemošanai paredzētās kameras, gan bērnistaba mazuļiem. Baibaku saime tās parasti izmanto vairākus gadu desmitus. Turklāt virs alām laika gaitā izveidojas savdabīgi metru augsti un 20 metru diametrā plaši uzkalniņi. Uz ziemu baibaki alas ieeju piesedz ar zemes čupiņu. Šīs alas parasti nav sarežģīti būvētas atšķirībā no visam gadam paredzētajām alām. Tās stiepjas zemes dzīlēs līdz pat septiņiem metriem un bērnistaba aizņem ap 0,8 kubikmetru plašu telpu. Vasaras alas baibakiem savukārt paredzētas, lai noslēptos briesmu brīžos. Tādēļ tām ir līdz pat 15 izejām dažādās vietās. Un, lai tādas alu sistēmas izbūvētu, baibakiem atliek vien rakt uz nebēdu. Turklāt racēju netrūkst, jo radu saimē parasti kopā uzturas un vienās alās čuč līdz 24 zvēriņiem.

Baibaks ģībst zemeņu dēļ

Šā zvēriņa ieradumi – ēšanas veids, kustēšanās, pat snauduļošana – ir tik amizanti, ka izsauc cilvēku apbrīnu. "Parasti pie mums brauc skatīties strausus, bet neviens nepaiet garām baibaka būrim," saka zemnieku saimniecības "Vildēni" īpašnieki Ināra un Aivars Pabriki. Baibaka saimnieki viņu raksturo kā spēcīgu grauzēju, kurš mīl ielaist zobus visā, kam tiek klāt, un grauž visos virzienos, izņemot virzienā uz augšu. Tādēļ arī tā būris viscaur, arī migas koka daļas, izliktas ar metāla režģi. Šā iemesla dēļ arī viņu nekad neņem rokās.

Vēl viena stepes murkšķa īpatnība – tas pirms došanās garajā ziemas miegā katastrofāli uzbarojas. Liekas, ka tauki zvēriņa vēderā ieguvuši trīs litru burkas izmēru. Un, kad pavasarī baibaks izlien no ziemas migas, ir tieši pretējs skats. Viņš ir tā notievējis, ka āda nokarājas krokās. "Uz viņu paskatoties, pirmā doma bija – es nekad negribēšu nomest svaru," pasmaidot konstatē Ināra. Pirmās dienas baibaks jūtas flegmatisks, neko daudz neēd, vairāk staigā pa būri. Un tikai pēc tam, intensīvi ēdot, atgūst apaļās ķermeņa formas. Un ēd viņš zāli, burkānus, kāpostus un pienenes. Taču vislielākā delikatese zvēriņam ir zemenes. Tāpēc "Vildēnos" pirmās zemeņu dobes divu metru platumā pieder baibakam.

Kad būrim visapkārt ir daudz svešinieku, baibaks nejūtas drošs un no migas ārā nelien. Līdzko viņa mītnē ieliek kādu cienastu, piemēram, pieneņu lapas, viņam svešinieki bijuši nebijuši un izrāde publikai var sākties. Vispirms migas nodalījuma caurumā kā uz burvju mājiena parādās galva, lūkodamās apkārt. Tad viņš ierauga nolikto cienastu un nesteidzīgi izlien pats. Pēc tam nostutējas puspietupienā uz pakaļkājām un, lapas priekšķepās turēdams, kā vāvere čāpstina iekšā cienastu. Ja ēdamā ir pavairāk un maltīte ieilgst, baibaks piekūst tupēdams un apsēžas uz dibena.

Ināra spriež – baibaks saimniekus atpazīst. Tamdēļ, ja viņa no rīta būrim paiet trīs reizes garām un zvēriņu neuzcienā, stepes murkšķis rausta sētu. Tas ir atgādinājums, ka jāpabaro. Ja ārā ir labs laiks un nav ne vēja, ne lietus, baibaks labpatikā guļ, izlaidies uz muguras un kājas gaisā turēdams.

Surkšķīši relaksē

Arī z/s "Purmaļi" pie Ivetas Nīmantes-Meinartes nu jau trešo gadu dzīvo divi pāri baibaku, kuriem piepulcējies viens pērnā gada mazulis. Viņa saka – jau labu laiku vēlējusies iegādāties šos dzīvniekus, jo uzskatījusi tos par ļoti feiniem zvēriņiem. Mājās viņi šos stepes murkšķus dēvē par surkšķīšiem un uzskata, ka nelielo dzīvnieku amizantās kustības un paradumi cilvēkus relaksē. Katrs baibaku pāris dzīvo savā būrī, bet pieaugušais bērnelis – alā. Izrādās, ka, vēl mazs būdams, baibacēns tomēr atrada kādu spraugu uz ārpasauli un izvēlējās sev tādu dzīvi kā savvaļas murkšķi. Izraka alu un tajā arī mitinās. Turklāt tālākā apgaitā no tās par divdesmit metriem nedodas. No pieaugušajiem baibakiem mātītes ir raksturā ieturētas dāmas, toties abi kungi diezgan nīgri. Un viens – visnīgrākais, kad sadusmojas, klabina zobus un pat grauž būrī ielikto koku, uzdarbodamies kā smalcināmā iekārta. Viņiem ir arī sazināšanās sistēma savā starpā. Ja baibaks sajūt briesmas, kad kaut vai suns paskrien garām, tas nosvilpjas kā palaidnīgs puika.

---

Evita Pabērza

2006. gada 12. jūlijs.
Raksts paņemts no

Latvijas Avīze

Baumo, ka šajā nedēļas nogalē, konkrētāk sestdien, daži māsteri un viņu sabiedrotie dosies un Ģipku un tuvāko šī dižā ciema apkaimi!! Tad nu lūk, visi, kam ir vēlēšanās var piebiedroties šajā neorganizētajā pasākumā – t.i. baidīt jūru, sauli, vēju un visu pārējo, kas ienāk prātā!!

Ja kas sīkāk jautājams, raxtiet man uz emīlu vai zvaniet!! (koordinātes iekš Teteris.lv)

Cieņā, Krītiņš!!

Ar drāšu žogu apjoztā, betonētā, bet gaisadārziem rotātā laukumā Jaunstuču saimniecībā Alsungas pagasta Reģos mitinās 12 stepes murkšķi jeb baibaki.

Liela atbildība

Šos Eiropā, Āzijā un Austrālijā vietām savvaļā dzīvojošos zvēriņus Reģu pansionāta noliktavas pārzine Silvija Tetere audzē otro gadu. Lai sāktu pelnīt, būs jāpagaida vēl kāds laiks. Murkšķi pārojas tikai trešajā dzīves gadā, bet ādu pieņēmēji interesējas vien tad, ja var piedāvāt vismaz 100 ādiņas.

Arī gaļu, kaut tā esot delikatese, spēj novērtēt tikai smalki restorāni. Ja baibakiem nodrošināti kārtīgi, nepārgraužami būri, darba neesot daudz – pusi gada dzīvnieciņi uzkrāj barības rezerves, bet otru pusi, ieritinājušies sienā, guļ kā lāči migā.

Tomēr saimniekiem jābūt ļoti uzmanīgiem, ar lielu atbildību. Kā nieks tiek sagrauzts pats cietākais koks, dusmīgāku uzbrukumu neiztur pat metāla pinums. Bet, savvaļā izkļuvuši, murkšķi var savairoties un dārziem radīt tādus pašus postījumus kā bebri. Dzīvnieka mūžs ir gadu 15, pieaudzis tas var sasniegt 10 kg svaru un ir tik ēdelīgs, lai izmucis kļūtu par dārzkopju biedu.

Nemāk dzīvot bezdarbībā

S.Tetere Reģos strādā kopš 1960. gada. Pēc vīra pāragrās nāves bērnus izaudzinājusi viena, tie izmācījušies un strādā labā darbā lielpilsētās, arī audžumeitu Sanitu Sīli izskolojusi.

„Laba meitene. Dod, Dievs, katram īsto meitu tādu! Man sāp kājas, netieku pie murkšķiem, bet viņa sakopj, pabaro, būrus iztīra. Daži dzīvnieki Sanitu nepieņēma, nācās man ar tiem aprunāties, laikam saprata,” viņa stāsta.

Saimniecei dzīvoklītis ir Reģu muižas kalpu mājā, bet līdzās nesen īpašumā paņemtā zeme – saimniekošanai. Silvija teic, ka daudz palīdzējusi pašvaldība. Tagad 1800 kvadrātmetros iekopta murkšķu audzētava. Kur bija paredzēts instrumentu šķūnītis un barības novietne, slejas maza guļbaļķu mājiņa.

Tā, lai ciemiņus uzņemtu, arī tos, kuri brauc murkšķus skatīties. Kad dzīvnieki apbērnosies, šajā pašā namiņā varēšot tos šķirot pēc dzimuma. Namiņš, ko palīdzēja celt vietējais amatnieks Artis Alsbergs, ir drošs, un baibaki tik ātri neizbēgs.

Teteres kundze stāsta, ka varētu jau dzīvot tikai no algas, bet nemākot pēc darba sēdēt, rokas klēpī salikusi – pilsētnieku dzīve viņu nevilina. Murkšķi nav pirmie dzīvnieki, ko viņa audzē: bijušas nūtrijas, fretkas, jenoti. Tad Silvija saslimusi, pārcietusi smagas operācijas un šo saimniecību likvidējusi.

Pēdējos gados audzējusi buļļus, bet pirms gada pavasarī tīši nodedzināta kūts un viss siens. Buļļus pēdējā brīdī izglābusi audžumeita Sanita. S.Tetere brīnās, kur meitenei bijis tāds spēks un enerģija. Pēc nelaimes saimniece aprēķinājusi, ka viņas gados vairs nav spēka celt kūti no jauna, tādēļ meklējusi citu iespēju.

Trūkst informācijas

Sākumā braukusi pie šinšillu audzētājiem, bet sapratusi, ka prasības ir pārāk bargas – lai audzētavu iekārtotu, savi desmit tūkstoši latu vajadzīgi. Pie strausu audzētājiem arī bijusi: „Apžēliņ! Kur to lielo zvēru lai liek? Viens spēriens, un es būšu gar zemi!” Gudrojusi, līdz atmiņā nācis fakts, ka pirms gadiem trim televīzijā rādīti murkšķi. Ziņas meklējusi internetā.

„Krievijā savvaļā baibaki tiek iznīcināti garšīgās gaļas un skaistās ādas dēļ. Austrālijā tiek turēti kolonijās, alās. Tāds pats trusis vien ir. Ēd cūkpienes, āboliņu, gurķus grauž, trušiem domāto kombinēto barību,” viņa stāsta. Latvijā baibaki tiek audzēti Daugavpilī un Valmierā, bijuši arī Jēkabpilī, bet lielajā vētrā it kā izmukuši.

S.Teteres saime vesta no Valmieras. „Vēl tikai mācos tos kopt. Man Zemkopības ministrija atsūtīja kopētu materiālu, kas rakstīts ļoti zinātniskā valodā un krieviski. Latviski nav, tikai angliski. Iepriekšējos zvērus arī pati mācījos audzēt. Lauku cilvēkam jau kādas zināšanas ir, pārējo var apgūt.”

Ved pie zobārsta

„Neganti viņi ir – saēd būra sietu,” saimniece rāda postījumu. Murkšķi pēc rakstura atšķiroties, dažiem pat izdodoties muguru noglāstīt, bet mātīte, kas sietu sagrauza, pret asajām malām savainojusi žokli. Kad saimniece kopā ar veterinārārsti pamanījušas, ka dzīvnieks pavisam noliesējis, ievērojušas traumu. Murkšķis vests pie zobārstes Dzintras Ozoliņas.

Četri vīri turējuši, kamēr daktere drosmīgi ņēmusies gar savainoto žokli. Mājās negantniece tomēr visas skavas norāvusi un ārstes padarīto sabojājusi. Nācies vest pie veterinārārsta Jelgavā, kas specializējies dzīvnieku zobu labošanā. Tagad vājiniece dzīvojot istabā, tiekot barota ar īpašu šķidru ēdienu, bet vēl aizvien gatava saimniecei rokā iekosties.

Citas kaites baibakiem nemetoties, daba tos nodrošinājusi. S.Tetere uztraucas, ka līdz pirmajam metienam jāgaida trīs gadus. Tik drīz viņas ferma nepaplašināsies un peļņu nenesīs, bet Eiropas Savienības struktūrfonds, kas subsidējis murkšķu audzētavu, pieprasa, lai jau 2009. gadā tā pelnītu. Saimniece vēlētos kooperēties ar citiem zemniekiem, ja tie ieinteresētos par savdabīgajiem dzīvniekiem. Pagaidām šķiet, ka apkārtnē tādu nav.

---

Inguna Spuleniece

2006. gada 7. augusts.
Raksts paņemts no

25. jūlijā apritēja 110. gadadiena, kopš dzimusi Grieta Kāpiņa, kuras krāšņais pūrs no Gudenieku pagasta Kāpniekiem pirms 20 gadiem pārvests uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Rīgā. Neliela daļa tekstiliju no vairāk nekā 500 ekspedīcijā iegūtajiem priekšmetiem pašlaik apskatāma Kuldīgas novada muzejā.

Govskuņģis, zīdstrīpa, kuļķene zem plec’ drān’s

Izstādi ievada pati pūralāde taisnu vāku, apkaltiem stūriem un dekoratīvi kaltiem rokturiem galos, redzams gadskaitlis 1852. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izdevumā Suitu pūrs aprakstīts lādes atvēršanas brīdis: „Kaut kas notinkšķēja, noklikšķēja, un, steidzīgu roku celts, pūralādes vāks atvāzās, uzvējodams zāļu tēju, tabakas lapu un vaska smārdu.”

Tumšajiem vadmalas un gaišajiem lina auduma baķiem pāri pagalmā tiek klātas spilgtās, trakās suitu sadzīvei raksturīgās tekstilijas, kurām ikdienā doti specifiski nosaukumi. Lielie lakati saucas plec’ drān’s. Bet šīs vilnas drānas – austenes – savukārt iedalās pēc krāsas vai raksta: mellās, govskuņģi.

Zīdstrīpa savukārt bija pirkts izstrādājums, un, kā liecina pats nosaukums, neatņemama rotājuma sastāvdaļa ir kontrastējošas krāsas svītra gar malām. Krāšņie lakati bija ne tikai daži, kā reizēm redzēts, bet ap divi desmiti, kuplām bārkstīm greznoti. „Mellais ar pelēku – tas baznīcā braucamais,” muzejniekiem stāstīja pūra īpašniece. Zem tā varēts paslēpt kādu dzīvespriecīgāku krāsu.

Ja runa ir par paslēpšanu, tad arī ceļā uz baznīcu līdzi ņemta balta lina auduma kuļķene (kulīte) ar klātpiešūtu prievetu (prievīti) baltsārtā rakstā. Tā varēja kalpot kā sieviešu rokassomiņa, kurā paņemt līdzi ko garšīgu, lai ik pa brītiņam iestiprinātos (vai noderēt slepenā aģenta šaujamierocim). Tas nāk prātā, klausoties, ka „to prievetu pārmauca pāri galvai un roku ar’ izņēma caur’, lai kule padusē karājas. Plec’ drān’ bi’ virsū”.

Burbuļsakta

Katras suitenes lielākais dārgums ir dižā burbuļsakta – trīsrindene villaines saspraušanai. Dzirdēts nostāsts, ka tāda savulaik bijusi pat govs cenā un līdz mūsdienām nākusi cauri daudzām paaudzēm. Uz 5,3 cm platas robotas aploces trijās rindās izvietotas 20 rubīnsarkanas, slīpēta stikla zīles, kas, aptvertas smalki kaltām dzeltena metāla lapiņām, mijas ar kaltiem burbuļu izciļņiem.

Ārmalā apmali noslēdz stieple, uz pamatnes – stieplītes loki, ir vanagnadziņu (trīsstūrveida rotājumu) gravējums, zosla (stiprinātājadata) – ar gravētu līkloci. Saktas augstums ir 3,2 cm, diametrs – 17,3 cm, tā gatavota 19. gs.

Ar mežģīnēm, pērlēm un rozītēm

Pūrs nav iedomājams bez sarkanām un baltām knipelētām (veidotas cilpas un sieti dažādi mezgliņi) un tamborētām mežģīnēm, austām un pītām jostām, jostiņām un prievītēm.

„Tās, ka brūt’ brauc māje, svied’ acēs dziedātājiem, lai beidz apdziedāt. Pie akas lika, kūtē lika. Bruslakiem sēja apkārt, brunčiem ar. Ap zeķēm sēja tik ar rokām pītos prievetus.”

Lādē glabājās arī blūzes – gan jaunmodes, gan senie krekli – īpatnā piegriezumā ar garām, balti izšūtām aprocēm. Turpat blakus atsevišķi ir aproces jeb uzmauči, kas uzvelkami piedurkņu galiem. Adītas no koši zaļas vilnas dzijas, ieadot lauztos līkločus no baltām stikla pērlītēm. Noslēgumā – baltu un tumši zilu, caurspīdīgu pērlīšu josla. To adījusi Katrīna Dreimane 20. gs. vidū.

Pūra deķi – pašas Grietas austās koši svītrotās segas – ir kā varavīksne uz pelēka pamata. Linu velki, vilnas audi. Šie darbi tapuši 20. gs. 30. gados. Vecā saimniece gandrīz katram gabalam var nosaukt darinātāju: „Govskuņģi audusi Kulberģe, bet veclaik’ suitdrān’s un lielos lakatus – Peršvic’ Trīne.” Vēl te atrodama rožu sega jeb rozaiņā – ar kokvilnas velkiem, vilnas audiem un ielasītām rozītēm. Tas ir 20. gs. sākuma darbs.

Visādiem godiem

Pītā vācelītē glabātas smalkas lietas: aubes, zīdeņi un cimdi. Baltie kokvilnas viesību cimdi mežģīņadījumā ar smalku mežģīnīti delnas virspusē pirkstu vietā un vaļēju, atšūtu īkšķa galu ir fabrikas darbs un iegādāti pagājušā gadsimta 20. gados.

Sevišķs ir bēru pūrs – sainītis adītu cimdu un zeķu nesējiem un kapračiem. Šādus cimdus ar melnu rombveida rūtojumu un putniņiem valnītī 20. gs. 50. gados adījusi Matilde Kiršteine Gudeniekos. Bez pieciem rubļiem pāra nebija.

Smalko lina auduma priekšautu, rotātu ar pirktām rišeljē mežģīnēm, aizpogājamām lencēm un sasienamu jostiņu pagājušā gadsimta 20. gados šuvusi pati Grieta Kāpiņa. Lādē bija arī lakati, tā sauktie zīdeņi, cits par citu greznāki. Zaļais ar violeto svītru tika lienēts vīriešiem uz Kāzām Alsungā, vienu no pirmajām skaņu filmām Latvijā, uzņemtu 1935. gadā.

---

Alise Volanska

2006. gada 28. jūlijs.
Raksts paņemts no

Pāris desmitu folkloras kopu no visas Latvijas un arī tālākām zemēm – Udmurtijas un Horvātijas – sestdien pieskandēja Suitu novadu.

Vietējiem – Alsungas Suitu sievām, Jūrkalnes Maģajiem suitiem un Gudenieku suitiem bija sarežģīts uzdevums: veidot no tik atšķirīgajiem viesiem vienotu saimi trijās vietās: Basu pamatskolā – Biržu saimi, Alsungas pagastā pie Zvirgzdu ezera – Ezermaļu, bet Jūrkalnē – Vēverleju saimi. Pie tam katrai saimei bija jāiemāca kopīgs priekšnesums vakara koncertam Alsungas Ziedlejā.

Ja reiz atver sirdi, tad pa īstam

Biržos namamātes lomā iejutās Gudenieku pašvaldības priekšsēde Daina Bērende un folkloriste Lidija Jansone, muižas parkā notika īsts koncerts ar daudziem skatītājiem. Pēc koncerta, kas bija veltīts kāzu tradīcijām, viesi tika izvadāti pa pagasta skaistākajām vietām, vislielāko interesi un pat sajūsmu raisīja kadiķu audze. Kopīgajam priekšnesumam tika izvēlēta Mazs bij’ tēva novadiņ(i)s, ko vakara koncertā, kājās pieceļoties, dziedāja arī skatītāji, horvātu viesi pat apjautājās, vai tā ir valsts himna.

Savukārt Suitu sievas bija izvēlējušās citādu viesu uzņemšanu. Lai pēc saspringtā darba cēliena uzkrātu spēkus, ciemiņi pie klātiem galdiem Zvirgzdu ezera krastā tika pacienāti ar skābeņu zupu, visiem bija iespēja nopeldēties, diemžēl izpalika izbrauciens ar laivām, jo ezerā pūta stiprs vējš. Namamātes gods un rūpes tika Inesei Tauberei, ciemos ieradās arī pats pagastvecis Gunārs Bloks. Suitu sievas nelika mieru ciemiņiem, pat ēdot tiem bija jāklausās trāpīgas apdziedāšanās dziesmas. Kopīgi tika apgūta dziesma Rīgā iešu es, māmiņa!

Jūrkalnē, pūšot brāzmainam ziemelim, jūra rādījās nemīlīga, bet to atsvēra siltā uzņemšana, kur piedalījās Jūrkalnes pagastvecis Māris Dadzis. Ilga Leimane, Alsungas un Jūrkalnes suitu vadītāja, viesiem parādīja gan Jūrkalnes lepnumu – stāvkrastu, gan izvija kopīgu dejas soli pa Vēverleju apkārtni, bet pēc kopīgi baudītas zivju zupas jūrā tika laista ziedu laiva – kā piekrastes ļaužu pateicība jūrai par to, ka tā dod dienišķo iztiku un saudzē cilvēkus.

Bija arī piemiņas brīdis kapos jūrkalniekam Augustam Lācim, kura vākto folkloras mantojumu tagad izmanto Jūrkalnes folkloristi. Lai nejauktu galvu ārzemju viesiem, kopīgi tika iestudēta nevis dziesma, bet gan deja Krauklīt’s sēž ozolā.

Ilga Leimane teica, ka darīts viss, lai kliedētu mītu par kurzemniekiem kā nelaipniem, neviesmīlīgiem un skopiem ļaudīm. Viņa uzskata, ka mēs gan esam skarbi, bet toties patiesi, un nekad netēlojam laipnību. Ja reiz kurzemnieks atver savu sirdi svešiniekam, tad – pa īstam.

Vakarā visas trīs saimes satikās Alsungā, kopējā gājienā no skolas līdz Ziedlejai rādīja gan to, ko iemācījās dienā, gan katra savu priekšnesumu. Noslēgumā visi griezās zaļumballē.

Tradīcijas joprojām dzīvas

Starp viesiem Biržos bija arī Krievijas autonomās republikas Udmurtijas folkloras ansamblis. Udmurtija atrodas Krievijas vidienē, Urālu kalnu rietumu pusē. Udmurti pieder somu – ugru tautu grupai, līdz mūsdienām saglabājuši valodu un tradīcijas. Kā teica viesi, viņi pamanījuši, ka latvieši cenšas atjaunot savas tradīcijas, bet pie viņiem tās joprojām esot dzīvas.

Ne tikai festivālos, bet arī svētkos tiekot vilkti tautastērpi, kuri ļoti līdzīgi igauņu un somu tērpiem. Viņu ciemā Karamaspeļga, kur esot ap 200 sētu, sadzīvojot pareizticība ar pagānisma tradīcijām – piemēram, Lieldienās vienu dienu tiekot dziedātas garīgās dziesmas, bet otrajā svētvietā vārīta īpaša biezputra, ko pēc tam ar pajūgu atved uz ciemu kopīgam mielastam, ēdienu ziedo arī senajiem dieviem.

Esot arī īpašs rituāls, ar kuru viss ciems izvada puišus armijā, to savām acīm redzēja arī skatītāji Ziedlejā. Ikviens no rituāliem, ko rāda Udmurtijas folkloras ansamblis, joprojām ir tālā ciema ļaužu ikdienas dzīves sastāvdaļa. Folkloristi pieminēja arī darbu kolhozā, kas mums jau šķiet kaut kas tāls un sen pagājis.

Vēl atmiņā atausa ne tik senā padomijas dzīve, kad arī Latvijā bija viens vienīgais pareizais viedoklis: Kurzemnieka sarunā ar bajānistu, ikdienā kluba vadītāju, pēkšņi iejaucās kāda dāma, kas sevi nosauca par ciema administrācijas vadītāja vietnieci. Viņa pārņēma sarunas pavedienu, un šķita, ka tas tika darīts, lai intervējamais nesarunātu ko nepieņemamu oficiālajai nostājai.

Kuriozu jautājumu kāda udmurtiete uzdevusi Alsungas kultūras nama vadītājai Guntai Matēvičai. Viņa vaicājusi, vai Latvijā nātres nemaz neaugot, ka nekur neredz sazēlušas. Kad Gunta atbildējusi, ka tās tiekot pļautas, viešņa brīnījusies, ko tad latvieši dodot cūkām, ja ne nātres? Beigās viešņa noteikusi, ka latvieši nu gan esot čakla tauta, ja nātres pļaujot tāpat vien.

Izjūt Latvijas dabu

Savukārt otri tālo zemju viesi – folkloras ansamblis Broda uz festivālu bija mērojis ceļu no Horvātijas pilsētas Slavonski Broda, kurā esot ap 60 000 iedzīvotāju. Horvāti pārstāvēja folkloras klubu, kurā ir ap 300 biedru. Klubs dibināts 1948.gadā, tajā darbojas tikai bērni un jaunieši, kas sadalīti vecuma grupās.

Vaicāts, kāpēc klubā ir tikai jaunieši līdz 22 gadiem, organizācijas prezidents Josips Perčevičs atbildēja, ka parasti šajā vecumā jaunieši sāk studijas augstskolā citās pilsētās. Tomēr kluba biedri folkloru neaizmirst, daudzi, kas gados vecāki, dzīvojot lauku ciemos, kur paši vadot kopas.

Katru gadu Broda piedaloties kādā ārzemju folkloras festivālā, kur regulāri satiekot arī pa kādai latviešu kopai. Horvāti iepriekš dziedājuši Balticas 2002. un 2004. gada festivālā un droši varot apgalvot, ka baltiešu rīkotie esot visaugstākā līmeņa saieti. Latvijā horvāti ieradušies, kad pie mums valdīja stipra svelme, kas tik ierasta viņu dzimtenē.

Atbraucot līdz Jūrkalnei, viņi sapratuši, ko nozīmē spirdzinošs un pat auksts ziemeļu vējš. Horvātu jaunieši tomēr ar sajūsmu metās lielajos viļņos. Viņu Adrijas jūra esot mierīga, ar vismaz 28 grādus siltu ūdeni. Koncertā viņi dejoja stīgu instrumentu (ģitāras, kontrabass u.c.) grupas pavadījumā, viņu melodijas rosināja iztēli par siltiem, mierīgiem vakariem pie dienvidu jūrām.

Pēc festivāla viesi dosies 2000 km tālajā atceļā, vienu dienu atpūšoties un koncertējot pie draugiem Polijā.

---

Juris Lipsnis

2006. gada 17. jūlijs.
Raksts paņemts no