Category: Uncategorized

Tad nu taa miiliishi!:) Skiet, ka pamazaam tuvojamies finisham!Un taa visa sakaraa visi, kas tiek un veelaas, ir aicinaati 16.05 plxt 18 "Labajaa Krastaa" ( vasariigi aliigais daarzins pie Anglikaanu Bazniicas) uz apspriedi neoficiaalaa gaisotnee par mantijaam, izlaidumu, kopiigaam aktivitaateem! 🙂

Valpurģu nakts (Walpurgisnacht) – vācu raga­nu folklorā – vislielākie pagānu auglības svētki un viens no galvenajiem raganu sabatiem. Valpurgu nakts ir tas pats, kas Beltains jeb maija vakars, un to s vin 30. aprīļa naktī par godu plaukstošajam pavasa­rim. Valpurģu nakts asociējas ar Svēto Valpurģi, Vimburnas klostera mūķeni Anglijā, – viņa 748. gadā de­vusies uz Vāciju ar nodomu dibināt tur klosteri. Viņa mirusi 777. gada 25. februāri Haidenheimā. Viņa bija ārkārtīgi populāra, un strauji izveidojās viņai veltīti kulti. Romas katoļu martiroloģijā viņas svētku diena ir 1. maijs.

Viduslaikos uzskatīja, ka Valpurģu naktī raganas dzīro visā Vācijā, Nīderlandē un Skandināvijā. Raga­nas sēdās uz slotām un lidoja uz kalnu galotnēm, kur nodevās nevaldāmām dzīrēm un dejošanai un ko­pojās ar dēmoniem un velnu. Montegju Samerss darbā The History of Witchcraft and Demonology (1926) sacījis: «Zemnieki ticēja, ka Somijā nebi­ja tādas kalna virsotnes, kur aprīļa pēdējās dienas pus­naktī nepulcētos dēmoni un burvji.»

Vācijā Brokena kalns Harca kalnu masīvā bija vis­ievērojamākā vieta, kur norisinājās raganu sabati. Harca kalni atrodas mežonīgā apvidū Ziemeļvācijā -izslavēto raganu saietiem piemērotā vietā. Ticība sabatiem bija tik izplatīta, ka 18. gadsimtā zīmētās Har­ca kartēs gandrīz vienmēr bija attēlotas raganas uz slotaskātiem dodamies vienā virzienā – uz Brokenu.

Svētā Valpurģe bijusi maiga sieviete, kuras dzīve bijusi svētuma apdvesta. Tomēr svētki, kas nes viņas vārdu, tāpat kā citi raganu svinēti sabati, saistījās ar velnišķīgām izdarībām.

Mūsdienu Pagāni un Raganas atzīmē šos svētkus ar tradicionālo dejošanu, rituāliem un dzīrošanu, bet nevienam no šiem pasākumiem nav nekāda sakara ar velnu.

---

Autors: Rozmarija Ellena Gailija "Raganu & Burvju mākslas enciklopēdija"

Runājot par cilvēka vajadzību pēc vienatnes, bieži tiek pārprasts un jautāts par vientulību. Vientulība un vienatne nav viens un tas pats jēdziens. Psihoterapeits Dž.Hilmens to raksturo šādi: „Kad vientulības sajūtu apskata no arhetipiskā viedokļa, izrādās, ka vientulība ir nepieciešama. Mēs varam akceptēt šīs sajūtas dīvaino autonomiju un pārtraukt identificēt vientulību ar norobežošanos no cilvēkiem.” [7., 65]

Iepazīstoties ar dažādu autoru teorētiskiem un praktiskiem pētījumiem par vientulību, neatkarīgi no psiholoģijas virziena, kuru konkrētais zinātnieks pārstāv, nākas secināt, ka vientulība tiek traktēta kā subjektīvs un galēji individuāls pārdzīvojums, un tikai dažas psiholoģijas skolas (kognitīvā, psihodinamiskā) šķir vientulību no vienatnes.

L.Binsvangers vientulību definē kā kompleksu un intensīvu pārdzīvojumu, kurā notiek specifiska sevis apzināšanās un atklājas attiecību pārrāvums, kas attiecas gan uz savstarpējām, reālajām attiecībām, gan uz attiecībām cilvēka iekšējā pasaulē.[31] K.Rodžerss aplūko vientulības pārdzīvojumu no diviem aspektiem:

1) vientulība kā nošķirtība – cilvēkus šķir viņu unikalitāte, runājot K.Rodžersa vārdiem: ”Tu nekad neuzzināsi, kas esmu es, bet es nekad neuzzināšu, kas esi tu”;

2) vientulība kā patiesu, pilnvērtīgu attiecību trūkums starp cilvēkiem.[25., 278]

Pirmais aspekts runā par eksistenciālās vientulības pārdzīvojumu, otrais – par savstarpējo attiecību dziļumu un patiesumu starp diviem subjektiem. Šo attiecību sākums meklējams agrīnajās mātes un bērna attiecībās. [19., 295]

Savukārt dažādas psiholoģijas un skaidrojošās vārdnīcas jēdzienam vientulība dod šādu skaidrojumu:

„saturīgo sociālo kontaktu trūkums, kas paredz:

1) neapmierinošu emocionālo kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem;

2) neapmierinošu informācijas apmaiņu ar apkārtējiem cilvēkiem;

3) nespēju sazināties ar cilvēkiem, ar kuriem gribas sazināties.” [13.,153]

K.Rodžers savas teorijas ietvaros vientulību skaidro, ka vientulība ir psiholoģiskās aizsardzības trūkums un pārliecība, ka visi cilvēki atraidīs. [25., 278] Savukārt Latviešu valodas vārdnīca jēdzienus vienatne un vientulība skaidro šādi:

Vienatne – stāvoklis, kad (kāds) ir viens. Palikt vienatnē ar savām domām. [9., 855]

Vientulība – savrupība, nošķirtība. [9., 858]

Skaidrojošā literatūrā nepastāv lielas nošķirtības starp šiem diviem jēdzieniem, pārsvarā tie tiek lietoti kā sinonīmi ar vienu jēgu, bet apskatot šos jēdzienus no psiholoģiskā aspekta, tiem ir diametrāli pretējas nozīmes, jo būt vienam nozīmē būt bez citu cilvēku sabiedrības, bet justies vientuļam – nozīmē būt nelaimīgam tādēļ, ka trūkst citu cilvēku sabiedrība, dažkārt vienatne ir prieks, kas jābauda, un ne vienmēr tā ir biedēklis, no kura visiem spēkiem jābēg. Vienatnē cilvēks izdzīvo sevi, t.i., sakārto savas domas, iztēli, izvērtē savu rīcību, veic analītisko darbu par savu patību, attīsta to. Vienatne cilvēkam, kā sociālai būtnei, ir tikpat nepieciešama personības izaugsmē, kā ikdienas kontakti un informācija.

Apskatot vārdnīcās sniegtos skaidrojumus par vienatni, termins vienatnes norma netiek formulēts viennozīmīgi, taču vairāki autori, par šo jēdzienu ir devuši savus skaidrojumus un tam tiek doti vairāki nosaukumi. Zviedru psihologs Larss H. Gustavsons, grāmatā „Bērnu tētis” [6., 91], aprakstot bērnu attīstību un skaidrojot šādu vienatnes normas nozīmi bērna dzīvē, dod savu šī termina skaidrojumu un sauc to par „starptelpu”. Gustavsons raksta, ka starptelpa ir vide, kas atrodas starp ārējo un iekšējo īstenību. Ārējā īstenība ir apkārtne, kurā dzīvojam – vecāki un bērni, radi un draugi, darbs un brīvais laiks, prieki un lietas, par ko uztraucamies. Ārējā īstenība ir vienmēr klātesoša, uzmācas, piespiež mūs izteikt savu attieksmi un darboties.

Iekšējā īstenība ir tā, kas šajā acumirklī veido mūsu „es” – visa tā, kas mūsos bijis jau sākumā, un vēlāk klātpieliktā – sintēze. Mūsu „es” pastāvīgi attīstās un nekad nebūs pilnīgs. Mēs pastāvīgi vēlamies, lai mūs pieņem tādus, kādi esam, vienlaicīgi pašiem īsti nezinot, kādi mēs esam. Lai aprakstītu paša vai kāda cita iekšējo īstenību, laikam vairāk ir jārunā par pareizā ceļa atrašanu nekā stāvokli.

Starptelpa atrodas vidū. Tā ir sfēra, kurā tiecamies atpakaļ, lai apstrādātu iespaidus, kas gūti ārējā īstenībā, pirms tos novietojam iekšējā plauktiņā. Vai, runājot datoru valodā, – failā. [6., 91]

Citiem vārdiem runājot, tas ir laiks, ko cilvēks velta savām vajadzībām – sev, pārdomājot gūtos iespaidus un apstrādājot iegūto informāciju. Un nav svarīgi, ko tieši katrs šajā laikā dara, kā to pavada – tas ir katra cilvēka personīgais laiks, viņa vienatnes norma.

Vienatne ir nepieciešams iekšējā dialoga un domas rašanās priekšnosacījums. Vienatnē cilvēks piedzimst pats sev un cilvēcībai. [34]

Cilvēka iekšējā pasaule visu laiku aug un attīstās, tai ik pa laikam ir nepieciešama atkopšanās no ikdienas, tāpēc nepieciešams kaut uz brīdi pabūt vienatnē – padomāt par bijušo, esošo un nākamo. [35]

Lai kā arī vēlētos, cilvēks nespēj tikai bezgalīgi uzņemt informāciju, darīt ko nozīmīgu un svarīgu, darboties. Jebkuram indivīdam ir jādod sev atelpa, lai atpūstos, pasēdētu, pārdomātu piedzīvoto un atlasītu sev būtisko. Un tieši tā sauktajā starptelpā cilvēks attīsta savas jūtas, savu apziņu, tieši tur viņš mācās ieklausīties savā iekšējā ES. L.H.Gustavsons uzskata, ka tieši starptelpā notiek radīšana un rodas kaut kas jauns. Starptelpa ir cilvēka radošo spēju un viņa personības izaugsmes sākumpunkts.[6., 123]

Bieža atrašanās starp cilvēkiem, nogurdina un iztukšo. Mums ikdienā nepieciešami sociāli kontakti un arī vienatnes brīži. Kad esam sabiedrībā, mēs veltām simts procentus uzmanības cilvēkiem, ar kuriem esam kopā. Lai atgūtu spēkus, mēs esam parādā sev to pašu, tas nozīmē, ka cilvēks nevar visu laiku būt sabiedrībā un nepārtraukti uzņemt jaunu informāciju, ir jāatvēl atelpas brīdis arī sev, kad visu uzzināto pārdomāt, atsijāt nevajadzīgo, bet svarīgāko saglabāt un izmantot turpmākajā dzīvē, savas personības attīstībai un pieredze veidošanai.

Gustavsons, runājot par starptelpu, uzsver, ka bērniem ļoti svarīgas ir tā sauktās starptelpas rotaļas jeb kā saka psihologs – vienspēle. Vienspēlei jābūt pietiekamā apjomā, jo tā attīsta bērna spējas būt kopā ar citiem. Viņš norāda, ka šodienas dzīve ir kļuvusi tik strauja un trauksmaina, ka jāsāk domāt par to, kā augošam bērnam atrast pietiekoši daudz vientulības, lai viņš rastu vietu savām domām un to netraucētu citi bērni vai pieaugušie. [6., 121] Gustavsons norāda, ka pastāvīgā aktivitāte, stress un straujais dzīves temps var apgrūtināt spēju iejusties vientulībā un klusumā. Un tad starptelpa kļūst draudoša, jo cilvēks nezina, ko tur darīt. Taču tas savukārt draud ar agrāku vai vēlāku pārpūli, nespēju pārstādāt informāciju un visbeidzot stresu un infarkta iespēju. Lai cilvēks spētu kaut ko radīt, viņam ir jāmāk ieklausīties klusumā un ieiet savā iekšējā telpā.

Šai starptelpai jeb laikam, ko veltām sev, ir tiešs sakars ar cilvēka iekšējo identitāti un savu ES. Ja cilvēks to zaudē, tad viņš var zaudēt arī savu cilvēcību un kļūt par kaut ko līdzīgu tehnikai vai datoram..

Ego attīstības teorijas aizsācējs E.H.Eriksons [30., 199-200], runājot par Ego attīstību grāmatā „Bērnība un sabiedrība” arī uzsver rotaļas nozīmi cilvēka personības, viņa Ego attīstībā. Psihologs apraksta spēles nozīmi dažādās indivīda dzīves situācijās un sfērās, uzsverot to saistību ar Ego attīstību. Eriksons uzskata, ka rotaļa ir Ego funkcija, mēģinājums sinhronizēt somatiskos un sociālos procesus ar patību (the self). Tomēr īpaša nozīme jāpievērš Ego vajadzībai pakļaut sev dažādas dzīves sfēras, un īpaši tās, kurās indivīds atrod sevi, savu ķermeni, savu sociālo lomu. Izraisīt Ego varas halucināciju un, pie tam īstenot to starprealitātē starp fantāziju un īstenību — tas arī ir rotaļas uzdevums.

Cilvēka Ego attīstība, savas identitātes apziņa ir svarīga, lai viņi spētu noteikt robežas starp sevi un otru cilvēku, lai cilvēks spētu pieņemt kā sevi, tā arī otru. E.Eriksons atzīst, ka cilvēka eksistences sociālajos džungļos bez identitātes apziņas patiešām nav iespējams justies īsti dzīvam. [4., 102]

Psihoterapeite un psihiatre Katrīna Bensaīda grāmatā "Mīli sevi, tad dzīve tevi mīlēs", runājot par savas identitātes apjēgsmi, citē kādas pacientes vēstuli:

„Man vienmēr vajadzīgi vientulības brīži, lai atjēgtos. Citu cilvēku nemitīgā rosīšanās ap mani liekas nogurdinoša un reizēm pat apnicīga, tā mani iztukšo. Tad man rodas viena vienīga vēlēšanās: iegūt pietiekami ilgu laiku, lai aptvertu, ko tiešām vēlos darīt, atrast ritmu, piepildīt sevi ar to, ko mīlu.” [2., 110]

K.Bensaīda norāda, ka šādi vientulības brīži ir vajadzīgi katram cilvēkam, lai spētu ieskatīties sevī, savās vajadzībās. Cilvēks nedrīkst pazaudēt šo sajūtu, jo citādi viņš sāk nemitīgi rosīties un meklēt otra cilvēka sabiedrību. Viņš baidās palikt viens, jo viņa iekšējā pasaule viņa Es, viņa Ego ir kļuvis par nepazīstamu pasauli, no kuras viņš baidās un bēg. Bensaīda arī norāda, ja mūsu vientulībai nav sociāla pamata, kad tā ir nevis otra cilvēka trūkums, bet brīva izvēle būt vienam, tā var būt bagāta, pilnestīga, un mēs to meklējam, jo protam novērtēt, kad piedzīvojam. [2., 113]

Mūsdienu sabiedrībā, kad visapkārt valda steiga gan ikdienā – darbs, mājas, ģimene, bērni, gan darbā – padarītie un vēl darāmie darbi, projektu realizēšanā nosprausto termiņu ievērošana, darba kolēģi ar savām problēmām, kvalifikāciju paaugstinoši apmācību kursi, studijas augstskolā, kā arī vēl jāpaspēj piepildīt savas sabiedriskās aktivitātes – apmeklēt sporta zāli, jeb kādas citas nodarbības, vai vienkārši paspēt uz saviesīgu pasākumu. Vai šajā ikdienas steigā cilvēkam atliek laiks, kad viņš var pabūt viens, laiks, ko viņš var veltīt tikai sev, savām vajadzībām? Laiks, kurā var pārdomāt un pārstrādāt gūtos iespaidus, laiks, ko var veltīt savas personības attīstībai un savu īpašo spēju izkopšanai, laiks, kurā var vienkārši atpūsties no urbanizētās vides, trokšņiem, pienākumiem.

A.Ādlers pirmais pievērsa uzmanību tam, ka piedzimšanas kārtība ietekmē cilvēka dzīves stilu, kas izpaužas risinot galvenās dzīves problēmas. [29., 178] Piedzimšanas kārtība ir viena no Individuālās psiholoģijas pamatkoncepcijām. Tā uzskatāma par sociālās uzvedības un dzīves stila determinējošu aspektu. Konkrēti, ja bērniem ir vienu un tie paši vecāki, un viņi aug apmēram vienādos ģimenes apstākļos, viņiem tomēr nav identiska sociālā vide. Vecākā bērna pieredze vai jaunākā bērna pieredze ģimenē attiecībās ar citiem bērniem, īpaši vecāku nostādnes ietekme un vērtības – tas viss mainās, ja ģimenē parādās nākošie bērni, kas ļoti spēcīgi ietekmē individuālā dzīves stila formēšanos. Pētnieciskā darba pamatā ir noskaidrot vai pastāv likumsakarības starp pirmdzimtajiem un nākošajiem bērniem, un to vienatnes normu vajadzību izpausmi ikdienas dzīvē gan darba vidē, gan ģimenē.

Psihoanalītiķis Z.Freids uzskata, ka mēs visi piedzimstam ar divām dziņām jeb instinktiem – dzīvības un nāves instinktu. Tagad atklāts, ka ikkatrā cilvēka šūnā ir gēni, kas atbild par šūnas izdzīvošanu, un ir gēni, kas atbild par tās iznīcināšanu. Ikvienā cilvēkā ir gan mīlestības, gan naida enerģija. Vēlme dot un vēlme arī kaut ko gribēt ņemt sev. Viena vajadzīga, lai mīlētu, otra – lai ar sevi cīnītos. [5., 4] Cilvēks ir sabiedriska būtne, viņš dzīvo, darbojas sociālā vidē. Pēc Ē.Fromma domām, katram cilvēkam ir vismaz piecas sociālās vajadzības, kuras apmierinot cilvēks var pilnvērtīgi dzīvot. Katram cilvēkam ir vajadzība pēc cilvēciskiem sakariem, vajadzība būt elementam kādā lielākā "Mēs", vajadzība pēc pieķeršanās, simpātijām – mīlēt un justies mīlētam, vajadzība pēc pašapziņas: cilvēkam nepieciešams apzināt sevi kā neatkārtojamu personību, vajadzība pēc pašapliecināšanās – justies nepieciešamam un nozīmīgam, vajadzība pēc informācijas un vērtību orientācijas sistēmas. [27., 156] Šīs vajadzības cilvēks var apmierināt tikai kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, bet vai vajadzība pēc vienatnes arī nav tikpat sociāli nozīmīga vajadzība kā pēc kontaktiem.

Par brāļu un māsu attiecībām ir izveidojušies daudzi šabloni. Dažos runā par konkrētas atrašanās vietas nozīmi brāļu un māsu vidū. Daži ir norūpējušies par situāciju, kādā atrodas pirmais bērns. [6., 46-47] “Jābūt pirmā bērna protesta tiesībām,” dažreiz dzird sakām. Doma ir tāda, ka pirmais bērns ir it kā eksperimentāls, pie kura vecāki vingrinās, lai vēlāk, kad ierodas nākošais, izceltos kā izglītoti un kompetenti audzinātāji. Tanī pašā laikā daudzi pētījumi rāda, ka tā mīlestība un uzmanība, ko saņem pirmais bērns – sevišķi savā pirmajā dzīvības gadā -, vairāk nekā pietiekami kompensē vecāku praktisko neveiklību.

Citi šabloni piemin vidējo bērnu grūto situāciju un norāda uz risku, ka tie “tiek atstumti” un netiek pietiekoši uzraudzīti un aprūpēti. Vēl daži vairāk uztraucas par pēdējo bērnu un bieži norāda uz vecāku – galvenokārt, mātes – grūtībām emocionāli to “atlaist” no sevis. Vecākiem, kuri lielu savas dzīves daļu ir veltījuši tam, lai tiešām būtu vecāki, ir grūti pārkārtoties, kad pēdējais bērns sāk “atsvešināties”.

Ir arī tādi pieaugušie, kas raizējas par vienīgā bērna situāciju. Sakot, ka būt vienam bērnam esot liels zaudējums, bet veikti pētījumi visās jomās, kas saistīti ar demogrāfisko situāciju valstī, nesaceļ īpašu rezonansi sabiedrībā. Vienīgais bērns saņem ļoti daudz ko citu vietā, sevišķi no tuvās kopības ar vecākiem.

Bērns dzīvodams ģimenē, uzkrāj sevī lielu savstarpējo attiecību pieredzi. Viņš uztver, kas ir pareizi vai nepareizi, kā vecāki izturas pret viņu – izvairās no bērna, ir ar viņu apmierināti, atzīst bērna neatkarību vai nomāc to, labvēlīgi izturas pret bērnu vai arī nē. Ar laiku bērns apzinās, vai vecāki viņu mīl, vai nē, vai viņš ir saviem vecākiem vajadzīgs, nozīmīgs. Bērns tāpat veido savu attieksmi; vai viņš mīl savus vecākus, kādi viņi ir, vai jūt viņu emocionālo atsvešinātību un cenšas to samazināt. Bērna un vecāku savstarpējo attiecību apzināšanās izpaužas bērna izteicienos, rīcībā, garastāvoklī. [12., 86]

Bērns augot gūst pieredzi ģimenes attiecību modelim, kas “iesēžas” bezapziņā un ļoti iespējams, ka tieši tādas pašas attiecības, kādas ir pieredzējis savu vecāku ģimenē, bērns neapzināti modelēs arī jau savā ģimenē.

Ā.Karpova [8., 103] raksta, ka dzīvesbiedra izvēlē liela loma varētu būt t.s. siblinga pozīcijas noskaidrošanai. Tas nozīmē zināt dzimšanas kārtas numuru ģimenē, un, tātad, attiecību pieredzi, katra partnera pamatģimenē.

Pirmdzimtais (vecākais dēls vai meita) ģimenē instinktīvi tiek virzīts uz pirmā pozīciju, uz dominēšanu, komandēšanu, citu brāļu un māsu aizstāvēšanu. Viņu ilgi audzina kā vienīgo bērnu, vecāku mazās pieredzes dēļ, viņam jāpārdzīvo arī vecāku nekonsekvences kļūdas. Vecākais bērns ir relatīvi nopietnāks, atbildīgāks, cītīgāk strādā, vairāk identificējas ar vecākiem un ģimenes normām, pierod paļauties uz saviem spēkiem. Viņam var būt saskarsmes grūtības. Viņam piemīt lielāka pilnveidošanās vajadzība, bailes no kļūdām un bažas, ka sarūgtinās autoritātes. Labāka sieva varētu būt brāļu jaunākā māsa, sliktākais variants – māsu vecākā māsa, jo tad abi jutīsies kā divi monarhi vienā cietoksnī. Vecākais dēls parasti kļūst stingrs, konservatīvs tēvs.

Visērtākie attiecību aspektā ir vidējie bērni, jo visa bērnības pieredze ir saistīta ar saskarsmes treniņu, gan ar vecākiem, gan jaunākiem bērniem. Viņi ir lieli diplomāti, prot būt plastiski. Jaunākie bērni ir ļoti dažādi, arī kaprīzi, bezatbildīgāki, nereti izlutināti. Viņi ir saņēmuši daudz uzmanības, piedošanas, vairāk pieraduši gan gaidīt, gan saņemt labo – tātad optimistiskāki. Daudzi piekopj “piedzīvojumu” pieeju dzīvei un viegli sāk kaut ko no jauna. Prot panākt, ka viņu visi mīl. [8.,103]

---

Autors: Māris Teteris

Tu atnāc uz ballīti un paziņo, ka ar tevi gultā ir lieliski un tas maksā trīs šokolādes tāfelītes un šampanieša pudeli, bet kurš ar tevi nakts laikā pārgulēs piecas reizes, tas maksās tikai šokolādes konfekti.
• Tā ir vairumtirdzniecības atlaide

Tu atnāc uz ballīti un saki, ka ar tevi gultā ir lieliski. Tev pienāk klāt divas brašas meičas un saka: “Mēs esam ar mieru uz 30% šokolādes un 40% šampanieša. Citādi tev būs nepatikšanas.”
• Tas ir “Jumts”

Tu atnāc uz ballīti un pieciem klātesošajiem puišiem pastāsti cik ar tevi ir labi gultā. Bet viņi, ja to pastāsta vēl pieciem, var ar tevi pārgulēt par velti. Arī uz nākošajiem pieciem attiecas tas pats. Tā līdz visa valsts sapņot sapņo par to cik ar tevi ir labi gultā, bet tu visus piekrāp un nozudi nezināmā virzienā.
• Tas ir tīkla mārketings

Lai būtu pati labākā tu visu laiku vēro savas draudzenes kā tās apietas ar saviem puišiem.
• Tā ir rūpnieciskā spiegošana

Tu atnāc uz ballīti kopā ar Anniņu (viņai ir lielas krūtis, bet tev iespaidīga pēcpuse)… Visiem puišiem tiek izvirzīti vienādi noteikumi: mēs esam kopā…
• Tās ir stratēģiskas partnerattiecības

Tu no draudzenes paņem kleitu un nedaudz kosmētikas, tajā pašā laikā apsolot, ka katru otro šovakar nopelnīto šokolādi tu atdosi viņai.
• Tā ir akciju sabiedrība

Tu esi neizskatīga un tevi neviens negrib redzēt… Bet tavs tētis apmaksā ballīti… Visi tevi grib…
• Tās ir valsts subsīdijas

Tu esi veca un puiši tevi sen vairs neinteresē… bet periodiski savā pastkastītē tu atrod šokolādes konfekti…
• Tā ir pensija

Tu atnāc uz ballīti, nedejo, nesmejies un vienkārši spļauj uz visiem no augsta balkona, mazgā rokas punšā, ar siekalām dzēs tortē iespraustas svecītes… Visi puiši vēro tevi ar apbrīnu un sajūsmu.
• Tas ir tirgus līderis

Tu esi lezbiete, bet esi spiesta iet uz heteroseksuālām ballītēm…
• Tā ir firmas politika

Visi sen zina cik tu esi laba gultā… te pēkšņi, tu palaid baumas, ka tu lieliski proti gatavot ēst…
• Tā ir jaunu tirgus segmentu ieņemšana

Tu atnāc uz ballīti ar draugiem un ieraugi izskatīgu puisi. Pienāc klāt un saki, ka gultā tu esi satriecoša un esi ar mieru pārgulēt ar viņu par 2 šampanieša pudelēm un 3 šokolādes tāfelītēm. Viņš ir ar mieru maksāt tikai 2 šampanieša pudeles, jo vakara saimnieks ir teicis, ka šis pakalpojums dārgāk nemaksā.
• Tā ir valsts noteikta cena

Tu atnāc uz ballīti un visi tev metas virsū ar vienu un to pašu jautājumu: “Vai taisnība, ka gultā tu esi satriecoša?” Bet pēc viņu nekaunīgajiem mūļiem tāpat ver redzēt, ka viņi to jau zina. Tu mīklaini atbildi: “No comments…”, tajā pašā laikā tava labākā draudzene Anniņa sēž stūrī un uzdzerot ar tavu šampanieti, stūķē aiz vaigiem tavu šokolādi.
• Tā ir plānota slepenas informācijas noplūde

Tu atnāc ar draugiem uz ballīti, ieraugi izskatīgu puisi un pastāsti viņam, cik tu esi satriecoša gultā un ka tu par to gribi tikai 2 šampanieša pudeles un 2 šokolādes tāfelītes. Jūs abi aizbraucat uz mājām un tu viņam saki, ka tev sāp galva, tāpēc viņam būs jāguļ ar tavu draudzeni Anniņu. Anniņa par to saņem 1 šokolādi un 1 šampanieti.
• Tas ir autsorsings

Tu atnāc uz ballīti un ieraugi fantastisku puisi. Pienāc viņam klāt un saki: “Iesim uz guļamistabu, es esmu satriecoša gultā”. Viņš atbild: “Es nevaru, jo man aptīk zēni”.
• Tā ir nepareiza mērķauditorijas izvēle

Tu visus nopelnītos šampaniešus un šokolādi atdod draudzenei, kura tos visus labumus atnes pie tevis uz mājām un jūs kompānijā ar tavu vīru to visu notiesājat.
• Tā ir līdzekļu atmazgāšana

Tu atnāc uz ballīti un redzi daudz, daudz puišu. Tu sāc visiem piedāvāties par pusvelti, dažiem pat tiek par brīvu.
• Tā ir noliktavas izpārdošana

Tu ierodies uz ballīti apburoša, skaista, seksīga un pašpārliecināta. Tu zini, ka gultā esi labākā… Labam puisim tu esi gatava atdoties par brīvu… Bet visus puišus ir izķērušas kaut kādas atbaudošas raganas, piesūkušās viņiem uz sūc no tiem naudu…
• Tas ir tirgus

Ballītē tu ieraugi izskatīgu puisi, tu pienāc un saki: “Ar mani gultā ir ļoti labi”.
• Tas ir tiešais mārketings

Tu esi atnākusi uz ballīti ar draugiem un redzi izskatīgu puisi, kāds no taviem draugiem aiziet pie viņa un saka: “Ar viņu gultā ir lieliski”.
• Tā ir reklāma

Ballītē tu ieraugi izskatīgu puisi. Tu piecelies kājās, sakārto kleitu, pienāc viņam klāt un ielej dzērienu. Tu saki: “Atļaujiet”, un pienāc tuvāk, lai sakārtotu viņa kaklasaiti, tajā pašā laikā pieskaries viņa rokai ar krūti, un piebilsti: “Starp citu, ar mani gultā ir ļoti labi”.
• Tās ir sabiedriskās attiecības (PR)

Ballītē tu ieraugi izskatīgu puisi. Viltīgu intrigu rezultātā tu starp klātesošajām meitenēm sarīko ķildu, bet pati paliec malā. Kad visas ir izkāvušās tu saki: “Iesim prom no šejienes! Starp citu, ar mani gultā ir ļoti labi!”
• Tas ir negatīvais PR

Ballītē tu ieraugi izskatīgu puisi. Viņš pienāk tev klāt un saka: “Es dzirdēju, ka ar te gultā ir satriecoši labi”.
• Tā ir preču zīmes atpazīstamība

Ballītē tu ieraugi izskatīgu puisi. Tu viņu pierunā aiziet ar tavu draudzeni.
• Tā ir tirdzniecības pārstāvniecība

Tava draudzene viņu neapmierina, tāpēc viņš zvana tev.
• Tas ir tehniskais atbalsts

Ballītē tu ieraugi izskatīgu puisi, pienāc klāt un saki: “Atceries, cik tev bija labi ar Anniņu? To visu viņai iemācīju es. Nāksi ar mani?”
• Tās ir klientu atsauksmes

Ballītē tu redzi vairākus izskatīgus puišus. Tu viņiem aizsūti zīmītes par to cik ar tevi ir labi gultā.
• Tas ir tiešais pasts

Tu atnāc uz ballīti, bet tur jau priekšā vesels bars skaistu meiteņu. Tev, it kā neviļus, no pleca noslīd lencīte un tu saki: “Ar mani gultā ir vienkārši lieliski un šokolādi ar šampanieti nemaz nevajag!”
• Tas ir dempings

Ballītē jau no paša sākuma tu skaļi paziņo: “Kam interesē kāda es esmu gultā, sekojiet man!” un aizved viņus uz citu ballīti.
• Tā ir pozicionēšana

Uz ballīti tu vispār neesi ieradusies, bet tur par to tikai runā, cik tu esi laba gultā.
• Tā ir uzpūsta preču zīme

Tu atnāc uz ballīti un ieraugi izskatīgu puisi. Pienāc pie viņa un saki, ka tevi sauc Marianna. Visi zina cik labi gultā ar Mariannu, pie tam, Marianna zina, ka tu uzdevies par viņu. Par to Marianna saņem šokolādi.
• Tas ir frančaizings

Tu atnāc uz ballīti ar draugiem un ieraugi izskatīgu puisi. Pienāc un saki, ka ar tevi ir ļoti labi gultā. Kopā ar viņu tu aizej no ballītes. No rīta viņš saka, ka nav visai apmierināts ar tevi.
• Tā ir reklamācija

Tu atnāc uz ballīti kopā ar draudzenēm un jūs ieraugāt simpātisku puisi. Katra no jums stāsta cik burvīgi ir ar viņu gultā un ko viņa par to grib.
• Tas ir tenderis

Tu atnāc uz ballīti un redzi izskatīgu puisi. Tu pienāc klāt un saki, ka ar tevi ir lieliski gultā. Aizej ar viņu. No rīta viņš tev dod šampanieti, bet nedod šokolādi.
• Tas ir debitors

Tu posies uz balli, bet draudzenes jau tur izplata zīmītes, kurās rakstīts cik ar tevi ir labi gultā.
• Tā ir preses relīze

Tu atnāc uz Jaungada ballīti un ieraugi veselu baru izskatīgu puišu. Tu saki, ka pārgulēt ar tevi maksā 5 šokolādes tāfelītes un 3 šampanieša pudeles. Līdz vakara beigām tu piedzeries līdz bezsamaņai un pamosties kopā ar kaut kādu briesmoni.
• Tā ir sezonas izpārdošana

Tu atnāc uz ballīti ar draugiem un ieraugi izskatīgu puisi. Pienāc klāt un saki, ka ar tevi gultā ir lieliski. Aizej kopā ar viņu. Pārnākot mājās jūs sastopat vīru. Smukulītis aiziet ne cepts, ne vārīts, tu dabū zilu aci no vīra.
• Tas ir force-majore

Runāju ar profesori I.Vorončukas kundzi par iespēju izlaidumā vilkt MANTIJAS. Viņa atbildēja, ka tas nebūtu slikti, viņa par to vēl parunāšot arī dekanātā, jo mūsu katedras studenti līdz šim mantijas nav organizēti vilkuši. Izlaidums mums būšot kopā ar sestdienniekiem un kādiem desmit bakalauriem. Katrā ziņā sarunājām, ka veiksim nelielu aptauju kursā par vēlmi vilkt mantijas, ja lielākā daļa būtu par, tad to varētu arī realizēt, ja domas dalīsies, tad iesim kā uz karnevālu.

Ceturtdien (20.04.2006) man jāiet pie mūsu fakultātes dekāna profesora M.Purgaiļa, apjautāšos arī viņam par šo ideju.

Informāciju par mantijām un to nomas izmaksām var gūt IRVE mājas lapā.

Tāpat jau laikus vajadzētu domāt arī par kolektīvo FOTO izlaidumā. Varbūt kādam ir pazīstams fotogrāfs ar platleņķa digitālo spoguļkameru, kurš varētu mūs organizēti iemūžināt izlaiduma svinīgajā daļā un pēc oficiālās daļas kolektīvo bildi LU Lielā aula zālē? Par kolektīvā foto vietas izvēli un laiku, kad to darīsim arī ir jāvienojas laicīgi, pirms mēs ejam uz šo svinīgo pasākumu.

Vēl, protams, paliek atklāts jautājums par IZKLAIDES PROGRAMMU pēc izlaiduma. Te nu gan fantāzijām var ļaut vaļu…

Paceliet savas pēcpuses un pielieciet pie paduses, ja kāds bez manis ir spējis dabūt 10 balles pie eL Kavaljē kundzes (Budžets un finanses)!!

Šodien (vakar) biju aizkāpis līdz viņas kabinetam (232.(ir liecinieki)), tīri improvizējot par deviņiem latiem uzrāvu testiņu, kurā iepriekš biju saņēmis 3 balles!! Nu un rezultāts uz acs – 10. Paldies pasniedzējai, kaut gan viņa teica, ka pats vien esot nopelnījis!! Ā un vēl paldies par struktūrfondiem – labās dvēseles sapratīs!!

Žēl, ka nav skanera, bet pierādījumi ir LUISā!! (vērsties individuāli)

Šo skaisto pasākumu apbēdina tas, ka ar maģistru vis tik saldi neiet, – bet droši vien, ka kādu kārtīgu latvieti šāda ziņa tikai priecē:)))

Un tomēr cerība paliek!! Runājot TTra vārdiem: "Varbūt šis ir mūsu pēdējais izlaidums, tāpēc jācenšas!!"

Vēl dažas piebildes – Cirkulītim (Astras Cīrules jaunā iesauka) kā redzams šodien jubilejums, nu tad gratulējam un pieprasam polšu!!

Vēl tāds svarīgs sīkums, ka kaut kad maijā jāāizbrauc pie Māra murkšķi apskatīt – esot modušies (sarunājam, ka arī nesekmīgie studenti tiek ņemt līdz)!!

Un vēl bija vismaz viena vieta, kas jāapmeklē, bet par to droši vien labāk zinās Lutriņu un citu pagastu pazinēja Zane!!

Nu vobšem nobeidzam, ko var nobeigt un sarosamies (atsaucoties uz Kaspara ierosmi)!! Drosmi jums, bakal… tas ir, Māsteri!!

Ko jūs teiktu kursa biersi ja pēc Magistra darbu nodošanas mēs sarīkotu sev mazas svinības laika posmā no nodošanas līdz aistāvēšanai

Kam Latvijā mazākās un kam lielākās

– Vidēji viena vistas ola sver no 63 līdz 65 gramiem, vieglākās — 35 gramus, smagākās — 80 gramu, olas garums vidēji ir ap sešiem centimetriem.

– Pasaulē mazāko olu dējēji ir kolibri, taču tās pārtikā nelieto. Pasaulē lielāko putna olu — strausa veikumu — pārtikā gan izmanto.

– No Latvijas putnu mazajām olām ēdamas ir paipalu olas. Latvijas putnu neēdamo olu ziņā rekordisti ir zeltgalvīši — viņi dēj mazākās olas —un paugurknābju gulbji — lielākās.

– Vistas olas lielumā olas ir vairākiem Latvijas putniem, to vidū medņiem, rubeņiem, klijāniem, sudrabkaijām.

Cik daudz spēj izdēt vista

– Dējējvistas rūpnieciskajās olu ražotnēs dzīvo 80 nedēļas jeb 560 dienas un olas sāk dēt pēc 20.nedēļas jeb pēc vairāk nekā četriem mēnešiem. Laukos piemājas saimniecībās vistas dzīvo un dēj krietni ilgāk.

– Jo jaunāka vista, jo vairāk dēj olas. Taču jo vista vecāka — jo lielākas olas tā dēj.

– Viena vista nevar izdēt vairāk par vienu olu dienā. Vistai ir aptuveni 85 procentu dējība, līdz ar to gadā — aptuveni 310— 315 olu.

Kuras labākas – brūnās vai baltās

– ASV un Āzijā iecienītas baltās olas, savukārt Eiropas valstīs priekšroku dod brūnajām.

– Olu krāsa vistām veidojusies ģenētiski. Latvijas ražotāji pārsvarā audzē Lohmann Brown vistas, kuras dēj brūnas olas. Baltu olu dējējas rūpnieciskie ražotāji Latvijā neaudzē.

– Pēc izturības nav būtiskas atšķirības starp brūnajām un baltajām olām. Lieldienu kaujās ar abu krāsu olām var spēkoties vienlīdzīgi.

Kas pasaulē apēd isvairāk

– Latvijā viens iedzīvotājs vidēji patērē ap 200 olām gadā (gan olās, gan produktos, kur olas ir sastāvdaļa). Citās Eiropas valstīs vidēji – ap 250.

– Eiropā olu patēriņa ziņā līderi ir Portugāle, Spānija un Itālija. Pasaulē olu ēšanā rekordiste ir Japāna — viens cilvēks gadā apēd 450 olu.

Cik maksā olas

– Vidējā cena par desmit olām pērn Latvijā pārsniedza 60 santīmu un tiek prognozēts, ka tā zemāka vairs nekļūs.

– Jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs olu cena svārstās no 50 līdz 75 santīmiem par olu, vecajās — ap 95 santīmiem.

Dati: A/s Balticovo ražošanas direktors Sergejs Strogonovs, LU profesore Janīna Kursīte, ornitologs Ruslans Matrozis

---

2006.gada 15.aprīlī

Pirms došanās uz Haiti tūrisma firmas darbinieks mums iesaka apģērbties pēc iespējas neuzkrītošāk, sapirkt bērniem konfektes un paķert līdzi dažas dolāru banknotes. Bet amerikāņu tūristi, dzirdot par mūsu plāniem, skatās kā uz prātu izkūkojušām.

Atvaļinājums Dominikānas Republikā man ir jau otrais mēģinājums iepazīt Karību salas. Palmas, baltas smiltis piekrastē, silta jūra un nepārtraukts tūrisma industrijas troksnis. Vislabāk to ilustrē no turienes atvestais krekliņš ar uzrakstu: "Tie paši nieki, tikai uz citas salas!"…

Haiti salā izvietotā Dominikānas Republika ik gadu uzņem miljoniem tūristu no visām pasaules malām, tādēļ ar laiku noslīpētais atpūtas mehānisms strādā kā šveiciešu pulkstenis. Cauru diennakti viesus apkalpojošās plašās viesnīcas savā teritorijā piedāvā pilnu pakalpojumu un izklaides kompleksu, lai slinkajiem tūristiem vienmēr viss būtu pa rokai. Tie savukārt, meklējot gara un miesas mierinājumu, tērē dolārus, kuriem ir svarīga loma Dominikānas ekonomikā.

Apprecēties, aizvadīt medusmēnesi, uzspēlēt golfu, pavāļāties pludmalē, pakāpelēt kalnos, pasērfot, ienirt koraļļu rifos, dejot līdz rītam vai vienkārši neko nedarīt — tāds mēdz būt ierastais atvaļinājums Dominikānā.

Šajā valstī ir tūrisma policija, ar kuru var sastapties uz katra soļa. Tā kā gandrīz ikvienam viesnīcu kompleksam ir nepieciešamā infrastruktūra, "aizbēgt" gribošiem cilvēkiem uzreiz ceļu aizšķērso izpalīdzīgi ļaudis, kas piedāvā taksometra vai gida pakalpojumus, vai vienkārši stāsta briesmu stāstus par to, cik bīstami staigāt vienatnē. Neraugoties uz to, es kopā ar divām draudzenēm ātri iemācījos izmantot sabiedrisko transportu, maksāt mikroautobusa šoferim ierasto cenu par biļeti un bez "uzraugu" palīdzības klejot pa pilsētu vai tās nomali. Taču pat visstingrākajam raksturam Dominikānā ir grūti pretoties brīvprātīgo palīgu spiedienam, kuri ik uz soļa ir gatavi piedāvāt savus pakalpojumus — novadīt ekskursiju, parādīt labus veikalus vai pastāstīt par valsti. Tie, kuri viņus sākumā dzina prom, drīz saprata, ka tieši tādā veidā var padarīt krāšņāku viesošanos šajā Karību valstī, kur, kamēr baidies un rausties no visa vietējā, tikmēr tie paši iezemieši ar gandarījumu novelk tev pēdējo kreklu. Taču atliek tikai paskatīties uz viņu tikumiem ar atvērtu sirdi, lai viņu šķietamā vēlme nopelnīt uz tava rēķina pārvērstos draudzīgās un nesavtīgās attiecībās.

Ar šādu draudzīgu noskaņojumu mēs plānojām tās divas nedēļas, kuras pavadījām Dominikānas Republikā. Pēc iepriekš sastādīta saraksta apskatījām Puertoplatas pilsētas skaistākās vietas, ar funikuleri uzbraucām Isabelas de Torres kalnā, kurā stāv Riodežaneiro Jēzus Kristus statujas prototips, pastaigājāmies pa botānisko dārzu, pārbaudījām, cik teicami strādā mototaksometru sistēma, noskaidrojām, ar ko vietējie nodarbojas naktsklubos un karaoke bāros. Taču visu šo laiku mieru nedeva doma doties uz kaimiņvalsti Haiti — salas rietumu daļu.

PIEDZĪVOJUMU MEKLĒŠANA

Taujāt par Haiti mēs sākām jau uzreiz pēc pirmās ierašanās pludmalē. Dominikānā dzīvo aptuveni miljons bēgļu no šīs nabadzīgās, Dieva aizmirstās valsts, par kuru dominikāņi runā tikai negatīvi. "Visi haitieši ir ārprātīgi," grozot galvu, skaidroja meitene, vārdā Mirjama, un, tā kā viņa nerunāja angliski, nebija iespējams paskaidrot, kādēļ mums gribas tur nokļūt.

Veiksme uzsmaidīja pēc trim dienām — zinošais darbinieks vienā no tūrisma aģentūrām uz jautājumu, vai ir iespēja puslīdz droši apmeklēt Haiti, pēc telefonsarunas ar kādu cilvēku atbildēja ar jā. Līdz ar to mūs ierakstīja to nedaudzo eiropiešu sarakstā, kuri gribēja doties uz Haiti un riskēt vismaz ar to, ka mēs to darīsim nelegāli. Ne vīzu un pat ne pasu. Mūs instruē apģērbties pēc iespējas neuzkrītošāk, sapirkt bērniem konfektes un katram gadījumam paķert līdzi dažas dolāru banknotes. Kad tās pašas dienas vakarā mēs par saviem plāniem pastāstījām amerikāņiem no Minesotas štata, viņi bija, maigi sakot, izbrīnīti. Daudz netrūka, lai viņi ar rādītājpirkstu eleganti pagrozītu pie deniņiem.

HAITI — KROKODILA MUTĒ

Haiti sala kartē atgādina krokodilu ar atvērtu muti. Tieši plēsoņas galvas daļa pieder Haiti, kas no kaimiņvalsts Dominikānas atšķiras kā elle no paradīzes. Šī atšķirība redzama pat no kosmosa: ja 1925.gadā vairāk nekā 60% Haiti teritorijas klāja meži, tad tagad no zaļumiem palikuši vairs tikai pieci procenti. Paņemot klāt cilvēka nevērības veicināto augsnes eroziju, Haiti zeme straujā tempā pārvēršas tuksnešainā prērijā, kur palmu vietā visbiežāk aug priedes vai kādi ērkšķaini krūmi. Pēc franču kolonistu ienākšanas Haiti ceļotāji šo valsti nodēvēja par Karību briljantu un visbagātāko koloniju pasaulē. No turienes uz Eiropu tika vesta kafija, cukurs, kakao, tabaka, indigo krāsas. Tagad puskailie haitieši gatavi eiropietim noraut pēdējās bikses, lai pēc tam tās pārdotu citam baltādainajam.

Mūsu brauciens uz Haiti no Dominikānas pilsētās Puertoplatas ilga vairākas stundas. Un nevis tāpēc, ka līdz robežai būtu tālu. Pa ceļam dažu cilvēku grupa un vietējais pavadonis Riči iegriezās robežpunktā, kas bija novietots uz tilta pār kādu sīku upi. Vienā tās krastā ir Dominikāna, otrā — Haiti. Otrā pusē bija lieli, dzelteni vārti, aiz kuriem stāvēja zvēriski niknu cilvēku pūlis un centās iekļūt kaimiņu paradīzē. Dažiem tas izdevās. Robežpilsētiņa Dominikānas pusē bija pilna ar bēgļiem, īpaši bērniem, kuri no pārējiem atšķīrās ne tikai ar daudz melnāko ādas krāsu, bet arī uzvedību. Viņi barā metās mums virsū un centās izlūgties kādu monētu. Daudz skumju acu un pie automašīnas stikliem piespiestie pirkstiņi izrādījās tikai mēģinājums pirms īstās Haiti.

NABADZĪGI UN NEIZLEPUŠI

Kā jau teicu, Haiti mēs nokļuvām nelegāli. Neprincipiālajiem Haiti karavīriem pietika iedot kukuli, lai paštaisītais šķērskoks paceltos un atbrīvotu ceļu. Taču pat mums, avantūristiem, bija skaidrs, ka grūtāk būs nevis iekļūt Haiti, bet izkļūt no tās. Mājās biju lasījusi, ka ne tikai atsevišķas valstis, arī Baltijas, bet arī ANO neiesaka apmeklēt Haiti. Organizētās kārtības trūkums, varas iestāžu neprasme pat minimāli kontrolēt notiekošo, haoss, briesmīgā nabadzība un likumu bezspēcība padarījusi Haiti par īstu banānu republiku, kur cilvēku nolaupīšana ir ierasts peļņas avots un apvērsumu var veikt katra ielas banda, atliek tikai labi apbruņoties.

Saskaņā ar interneta enciklopēdijas Wikipedia datiem vairāk nekā 80% haitiešu dzīvo zem nabadzības sliekšņa, vairākums nav izglītoti. Tur nav veselības aprūpes sistēmas, veselos reģionos nav elektrības un ūdensapgādes, biedējoša AIDS statistika. Taču 1804.gadā Haiti kļuva par pirmo "melno republiku", kas vergu sacelšanās laikā atguva brīvību un neatkarību. Tomēr franču izdzīšana haitiešiem kļuva par grūtību sākumu. Viņiem nācās simt gadus maksāt bijušajiem kolonistiem kompensāciju, tajā laikā kaimiņos esošā ASV to vairākkārt okupēja, kas noveda pie pilnīga sabrukuma. 2004.gadā no valsts ar visu zeltu aizbēga proamerikāniskais prezidents Žans Bertrāns Aristīds, tajā pašā gadā pār Haiti brāzās spēcīgā vētra Žanna, kas apraka ne tikai vairāk nekā trīs tūkstošus cilvēku, bet arī cerības valstij nostāties uz kājām.

Jau Dominikānas teritorijā var sajust, ka līdz robežai nav tālu. Mainās daba, ceļi kļūst aizvien sliktāki un mājas — nožēlojamākas. Mūsu automašīnu vairākkārt apstādina pie armijas kontrolpunktiem, tā ka bija grūti saprast, vai mēs jau esam Haiti vai vēl Dominikānā. Taču, kad patiešām šķērsojām robežu, viss kļuva skaidrs — Haiti. Un nedomājiet, ka mūs sagaidīja plakāti franču valodā Laipni lūdzam….

KĀ PĒC VERDZĪBAS ATCELŠANAS

Nelegālais brauciens ilga vienu dienu. Neviens negribēja uzņemties atbildību par ziņkārīgo eiropiešu drošību, jo pat ANO miera uzturētāji maz ko var iesākt karojošajā un haosa pārņemtajā Haiti. Mūsu apmeklētais ciemats netālu no robežas drīzāk atgādināja bēgļu nometni. Kad automašīna apstājās, mūsu pavadonis Riči uzstājīgi ieteica paslēpt mugursomās visus pārtikas produktus, ko bijām nopirkuši labdarības nolūkos. Rīsi, baltmaize, augu eļļa, konservi, burtnīcas un zīmuļi skolai. "Viņus nevar kaitināt. Aiznesīsim visu uz skolu un medpunktu. Nekādā gadījumā nedodiet viņiem naudu — saraus gabalos gan banknotes, gan jūs," mierīgā balsī instruēja pavadonis.

Ceļš līdz ciemata skolai nebija tāls, bet grūts. Draudzenēm rokās uzreiz iekrampējās divi vietējie bērneļi, kuri savas "madam" neatlaida līdz pat prombraukšanai. Man plecos bija smaga soma ar konserviem un rīsiem, taču tā kļuva vēl smagāka, kad acīmredzami pilnajā maisā dzelžaini ieķērās desmitiem melnu rociņu. Lai kā mēs centāmies izlikties par vienaldzīgiem varoņiem, skumjās un dziļās haitiešu bērnu acis grieza sāpīgāk nekā nazis. Man vienlaikus bija gan bail, gan kauns — sirds gribēja atdot visu, bet saprāts teica, ka tas būs tikai bagātas baltādainās sievietes viegls žests.

Zemes ceļš uz skolu bija tik ļoti nomīdīts, ka atgādināja asfaltu. Bez sistēmas saceltās māla un niedru būdas, nepabeigtās akmens ēkas (senās greznības paliekas, visticamāk, aizbēgušo cilvēku īpašums), zemē sēdošās sievietes, kuras gatavoja kaut kādu karstu ēdienu, baskājaini bērni, smaka no tā, ka nav pat minimālu sanitāro iekārtu. Lauku skola atrodas ciemata nomalē. Vienkārša vienistabas ēka ar restēm logos. Bērni zilos kreklos lasa ābeci. Neraugoties uz to, ka līdz šim Haiti oficiālā valoda ir franču, nomācošs vairākums iedzīvotāju lieto kreoliešu valodu. Šajā valodā pārbaudīja arī mūsu pacietību, tikai laiku pa laikam pasakot maģisko vārdu "madam". Taču skolēni pēc skolotāja pavēles, kurš demonstratīvi nolika uz galda mūsu atnesto maisu ar konfektēm, saskaņoti sāka skandināt frāzes "Laipni lūdzam" un "Lai Dievs jūs svētī" kreoliešu, franču, angļu, spāņu un vācu valodā. Tobrīd mēs sajutāmies vēl nelādzīgāk…

Vēl vairāk mūs satrieca vietējais medpunkts — mazītiņa mājiņa, vēl mazāka par vistu kūti. Daudzajos no negludiem dēļiem taisītajos plauktos gulēja apbružātas kārbas ar ārvalstu medikamentiem, šļircēm, tabletēm un pudelēm. Pat bez medicīnas māsas paskaidrojuma bija skaidrs, ka tas viss viņas rīcībā nonācis labdarības rezultātā. Namiņa vidū uz taburetes sēdēja jauna sieviete ar jaundzimušo rokās. Zīdaiņa stāvoklis neizraisīja šaubas pat no medicīnas tālu stāvošiem cilvēkiem. Šī aina bija vislabākā ilustrācija izlasītajai informācijai par mirstības līmeni jaundzimušo vidū un par haitiešu trūkumcietēju vienīgo glābiņu — vudū šamaņiem.

EŅĢEĻA SIRDS

Atcerieties amerikāņu filmu ar Mikiju Rūrku galvenajā lomā, kurā viņš tēloja privātdetektīvu, kas pēc paša nelabā pasūtījuma meklēja pats sevi? Tā bija mana pirmā virspusējā iepazīšanās ar noslēpumaino un biedējošo haitiešu reliģiju — vudū. Nemēģināšu pārliecināt, ka šoreiz ļoti iedziļinājos, tagad saprotu vudū un daudz par to zinu. Nestāstīšu arī, ka redzēju īstu rituālu, jo cilvēkiem no malas haitieši rāda vieglo versiju, kuru kāds ceļotājs nodēvēja par dziesmu un deju ansambļa priekšnesumu. Taču man pietika pat ar to.

Lai saprastu reliģijas būtību un rituālu jēgu, pacentīšos lielos vilcienos izstāstīt, kas tā ir. Vudū saknes sniedzas sešu tūkstošu gadu senā pagātnē un Karību salā nonāca kopā ar afrikāņu vergiem. Vudū ir monoteiska reliģija, kurā sajauktas Rietumāfrikas XIV gadsimta animāliskās reliģijas un taino indiāņu rituāla ceremonijas. Vudū ir ļoti demokrātiska reliģija, jo šamaņu (sievietes — mambo, vīrieši — houngan) eksistēšana netraucē katram cilvēkam pašam kontaktēties ar dievu un viņa dievībām. Pašu kontaktēšanos var nosaukt par pretējā virziena eksorcismu — transa stāvoklī nonākušais cilvēks ielaiž sevī garu un kādu laiku tas ar sekotāja ķermeni izstrādā dažādas lietas. Nezinu, kāds gars iemājoja mūsu redzētajā šamanī, bet viņš sāka rīt stikla lauskas, bāza rīklē karstu pagali, gulēja ugunskurā. Cilvēki tic, ka šamaņi spēj atdzīvināt mirušos un kā zombijus palaist klejot pa pasauli. Haiti joprojām ir dzīva leģenda, ka franču izdzīšanā lieli nopelni ir tieši vudū.

Tāpat kā citās reliģijās, arī vudū ir dažādas atšķēlušās grupas, kas to izmanto melnai vai citas krāsas maģijai. Nedod dievs šajā valstī savās mantās atrast vistas kāju vai matu kušķi ar zālītēm. Varat ticēt vai neticēt, taču ar vudū labāk neielaisties.

Katrā ziņā pēc redzētā priekšnesuma mati uz galvas vēl ilgi bija stāvus un vietējā vīriņa piedāvājums nopirkt melnu lupatu lelli uzreiz izsauca šausmas. Lai gan 1950.gadā pēc gandrīz simt gadu kara Vatikāns atzina vudū par kristiešu reliģiju, manā izpratnē tam nav nekā kopīga ar mūsu pusē redzēto reliģisko ainu.

ATGRIEŠANĀS CIVILIZĀCIJĀ

Ziņas par to, ka trīs jaunas sievietes nomainījušas sniegbalto pludmali pret braucienu uz Haiti, dominikāniešos izplatījās zibens ātrumā. Parunāt par savu vecāku dzimteni atskrēja puisis, vārdā Lūkass, viņš uzdeva daudz jautājumu un brīnījās par katru vārdu. "Jūs vedāt rīsus un maizi? Jūs esat dīvainas," ar neslēptu sajūsmu teica Lūkass. Par Haiti maz informācijas ir ne tikai Eiropā, bet arī kaimiņzemē Dominikānā. Lūkass stāstīja, ka pēc jaunā prezidenta Renē Prevāla ievēlēšanas (vēlēšanas notika februārī, inaugurācija — 7.martā) viņu apciemoja Dominikānas prezidents Leonels Fernandess. Taču Haiti galvaspilsētā Portoprensā prezidenta pili aplenca bruņoti nemiernieki un valsts vadītāju glābt nācās Dominikānas armijai. Pēc tam šī

valsts, kurai vienīgai ir sauszemes robeža ar Haiti, slēdza robežpunktus un pastiprināja kontroli.

Tomēr es negribētu beigt savu stāstu tik skumji, jo ne viss Haiti ir tik melns. Karu, apvērsumu, dumpju un bandītisku uzbrukumu novārdzinātā tauta glezno brīnišķīgas gleznas, ko nevar sajaukt ar citur tapušām. Daudzas Haiti pilsētas arhitektūras un stilistikas ziņā nezaudē ne tikai labākajiem Centrālamerikas paraugiem, bet arī Eiropai. Šajā valstī ir arī cilvēka veidojums, kas iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Tas ir Citadeles cietoksnis, ko pašpasludinātais karalis despots Anrī Kristofs pirms divsimt gadiem lika būvēt 20 tūkstošiem cilvēku. Cietoksnim bija jāpārspļauj Francijas Versaļa, un tas kļuva ne tikai par arhitektūras, bet arī visas Haiti traģiskās vēstures pieminekli pasaulē pirmajai "melnajai republikai", kas tā arī nespēja pierādīt pasaulei tiesības uz cienīgu un lepnu pastāvēšanu.

---

2006.gada 15.aprīlis
Raksta autore: Aušra Radzevičūte

Ziemai lēnām atkāpjoties, garās, tumšās naktis kļūst īsākas, līdz beidzot diena ir pastiepusies tik pat gara kā nakts. Tad klāt ir Lieldienu laiks. Pēc svētkiem dienas jau būs garākas par naktīm un turpinās pieaugt līdz pat Jāņiem. Interesanti, ka pats nosaukums – Lieldienas, Liela diena – norāda uz būtisko šajā notikumā.

Agrāk Lieldienas svinētas trīs, garajā gadā pat visas četras dienas. Ļaudis savu prieku par atnākošo pavasari, gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, izteica un apliecināja Lieldienu norisēs. Tāpat kā citi gadskārtu svētki, arī Lieldienas tiek cilvēkotas vai nu par lielu sievu, vai par trim māsām.

Svētki, protams, ir gaidīti. Lieldienām gatavojas visa saime. Meitas pa ziemu ir čakli strādājušas un pūra lādēs sagūluši gan jauni brunči, gan villaines, gan pa kādam cimdu un zeķu pārim. Un kad gan citreiz, ja ne svētkos, savu bagātību lai izrāda?

Šūpoļu gatavošana un kāršana bija puišu un vīru darbs. Jau laicīgi vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus.

Šūpoļu kāršana bija ļoti atbildīgs darbs, jo, nemākulīgi pakārtas, tās varēja salūzt un kādu savainot.

Ap šūpolēm Lieldienu laikā vienmēr pulcējās daudz ļaužu. Tie savstarpēji apdziedājās, mijās pautiem, spēlēja spēles. Tādēļ vislabāk šūpoles kārt bija kalna galā, jo pietika vietas visām Lieldienu izdarībām un svinētājus varēja pamanīt pa lielu gabalu.

Ūdens malā un aramzemē šūpoles parasti nekāra.

Pirmos izšūpoja saimnieku un saimnieci, pēc tam šūpojās pārējie. Par šūpošanu meitas puišiem maksāja ar olām, plāceņiem vai pat cimdiem un zeķēm.

Šūpošanās nozīme ir auglības veicināšana. Senāk latvieši ticēja: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža, jo brangāki lopi.

Tos, kuri Lieldienās bija kārtīgi šūpojušies, odi un citi kukaiņi vasarā nekoda.

Šūpošanās kustību cilvēki neizgudroja vis savā prātā, bet gan noskatījās dabā. Piemēram, kā labība, vējā šūpojoties, pamazām nobriest. Pastāv ticējums, ka Lieldienu rītā pati saule dejo un šūpojas. Ļaudis domāja, ka atdarinot šādas kustības, viņi vairo auglības spēku.

Lai iemantotu veselību un skaistumu, ļaudis cēlās vēl pirms saules lēkta. Piecēlušies, viņi steidzās nomazgāt seju tekošā ūdenī, pie kam īsti dziedinošs bija tikai tāds, kas tecēja pret rītiem.

Kas bija piecēlušies pirmie, modināja vēl guļošos un nopēra tos ar izplaucētiem zariem. Uzskatīja, ka tādā veidā no zariem tiek pārnests īpašs spēks, kas apveltī cilvēku ar veselību un veiksmi.

Rietumkurzemē bija izplatīta vēl kāda tradīcija – putnu dzīšana. Arī tās nozīme bija pasargāt no ļaunuma un slimībām.

Lieldienu norisēs ieņem darbības ar pautiem. Lieldienās raksturīgas dažnedažādākās darbības ar olām. Tās ēda, dāvināja, ar tām mainījās, spēlēja spēles. Olu krāsošana ir salīdzinoši nesena paraža. Tā ieviesusies tikai jaunākos laikos. Neskatoties uz to, tā šobrīd noteikti ir visizplatītākā no visām Lieldienu izdarībām.

Olas Lieldienām sāk krāt jau kādu laiciņu iepriekš.

Ola ir topošās, jaunās dzīvības, auglības, arī saules simbols. Latvieši ticēja, ka veicot ar olām Lieldienu izdarības, dzīvības spēks, kas tām piemīt, pāriet uz cilvēkiem un dzīvniekiem.

Olas krāsoja ar dabiskām krāsvielām – lapām, mizām, putraimiem. Tāpēc krāsas pārsvarā bija dzeltenīgas, brūnganas, zaļganas.

Ar sīpolu mizām olas var nokrāsot dzeltenīgi brūnas, ar alkšņu mizām – iesarkanas, bērzu lapām un sūnām – dzelteni zaļas, kumelītēm – viegli dzeltenas, rudzu zelmeni – koši zaļas. Lai iegūtu vienkrāsainas olas, tās vāra nokāstā novārījumā, mazliet raibākas sanāks, ja biezumus atstāsi katliņā. Ja gribi lāsumainas vai rakstainas, samitrini olu, ar lupatiņu pietin mizas vai putraimus klāt un cieši nosien. Lai iegūtu svītrainas olas, tās jāapsien ar dažādu krāsu diegiem. Var nosiet arī ar baltiem, bet tad tās jāvāra krāsainā ūdenī.

Ticējumi

• Lieldienās šūpojoties šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā, lēni un līgojoties, nozied linu druva.

• Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.

• Lieldienās vajag šūpoties, tad būs brangas aitas.

• Pirmā Lieldienas rītā ir jāpurina ābeles, lai vasarā būtu daudz ābolu.

• Ja negrib, lai ir lielas kājas, tad vajag Lieldienu rītā priekš saules vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmeņa.

• Ja pirmo Lieldienu lietus līst, tad govis dos daudz piena.

• Kad Lieldienu olas zogot, tad zaglis paliekot tik pat pliks, kā ola.

• Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošajā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.

• Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melo.

• Jo vairāk olu bija saimniecei Lieldienās, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu.

• Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksēm, tad vārnas cāļus neēd.

• Lieldienās jākrāso olas, tad vistas dēs skaistas olas.

• Leldīnā nūdātū ūlu vajag likt izperēt, jo nu tuos ūlas izīs skaista un dējeiga visteņa.

• Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.

• Ja grib, lai vaigi būtu sārti, tad Lieldienas rītā pirms saules vajag apēst 13 dzērveņu ogas.

• Kurš Lieldienas rītā visagrāk uzceļas, tas visu vasaru nekad neizguļas.

• Lieldienas sestdienas naktī jāmazgājas zirgu stallī zirgu dzirdamā ūdenī un tas pats zirgu ūdens arī jādzer, tad būs modrs miegs.

• Ja Lieldienas rītā pirms saules lēkta nomazgā muti tekošā ūdenī vai arī zirgu silē, tad visu gadu ir jautrs miegs.

• Pirmo Lieldienas rītu pirms saules vajag skriet basām kājām uz kādu upīti jeb strautiņu, kas tek pret sauli, muti mazgāt, tad visu gadu varot agri uzcelties.

• Lieldienas rītā saulei lecot, vajag iet uz upi muti mazgāt, tad var no rītiem agri uzcelties, nenāk miegs.

• Kas Lieldienas rītā pirms saules lēkšanas iet pie upes muti mazgāt, tam nākošā gadā nenākot miegs.

• Ja Lieldienas pirmo rītu iet pirms saules lēkšanas upē mazgāties, tad visu gadu ir vesels.

• Veci ļaudis stāstīja, ka tie, kas Lieldienās, saulei lecot, tekošā ūdenī muti nomazgāšot, tie vasarā nenodegšot melni, un tiem pie darba nenākšot miegs.

• Lieldienas rītā vajagot kājas mazgāt tādā ūdenī, kas tek uz rītiem, tad kājas nesūtot. Tāpat uz rītiem tekošā ūdenī vajagot nomazgāt muti, jo tad esot gaišs prāts.

• Ja Lieldienu rītā nomazgājas strautiņā, kas tek pret rītiem, tad visu gadu paliek jautrs un mundrs kā strautiņš.

• Lieldienas rītā, saulei lecot, mati ar zaķa kāju jāķemmē, apiņos stāvot, tad aug skaisti mati.

• Lieldienas rītā vajagot laukā saukt jeb šaut. No kuras puses atskanot atbalss, no tās puses nākšot brūte vai brūtgāns.

• Meita var ieēdināt puisi ar olu pirmā Lieldienas dienā: ola viņai jāapņem ap kreisās kājas gurnu un puisim, par to nezinot, jāiedod.

• Ja grib naudu atrast, tad Lieldienas rītā jālasa skaidiņas

• Lieldienas rītā pirms saules lēkšanas agri jāpaceļas un basām kājām jāaizskrien uz šķūni (istabā ģērbjoties, nedrīkst ilgi kavēties). Labāk, ja var, kā no gultas cēlies, tūlīt izskriet ārā), kur atrodas kādas čužas, skaidiņas, no malkas un cits kas. Tie neskatoties jāsagrābj klēpī un jāienes iekšā. Pēc tam jāsadedzina. Tad tai gadā var daudz ko atrast, kā naudu u. c.

• Ja Lieldienu rītā pirms saules nomazgājas skaidrā avota ūdenī, tad to vasaru nav karsti, un arī neviens nevar nekā ļauna padarīt.

• Lieldienas naktī redzētie sapņi piepildās.

• Ja negrib, lai ir resnas kājas, tad Lieldienu rītā pirms saullēkta vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmens.

• Lieldienas naktī redzētie sapņi piepildās.

• Lieldienās jāvāra olas, lai augtu tikpat apaļi kā olas.

• Lieldienās pirmo olu ēdot, nedrīkst to skrāpēt, jo tad būs tik slimību, cik olai skrambu.

• Lieldienu rītā jāmazgājas pretsaules straumē, tad vasaru āda nenodegs.

• Lieldienas rītā, saulei lecot, jāmazgā mute, jo tad tiekot skaists.

• Cilvēkam, kas svētdienā dzimis, jāiet Lieldienas rītu uz kādu augstu kalnu. Tur viņš redzēs, kā saules stari dejo, un būs laimīgs visu mūžu.
• Lieldienas rītā priekš saules lēkta jāmazgā cūka dīķī, kura jāvelk atmuguriski ūdenī, tad visu gadu būs mājās tīrība, arī zirnekļi neapplēkos griestus.

• Kurš pirmais pirmās Lieldienas rītu iziet laukā, tam tai gadā laba laime.

• Vecu vecā Lieldienu paraša ir olu sišana. Kam ola stiprāka, tas dzīvos ilgāku mūžu.

Mīklas

• Četras kājas kumeļam, augšpēdu danco.

• Pats sarkans, acis baltas.

• Biezu putru izvāra katlā, sviests vidū paliek neizkusis.

• Uzliek uz galda – paliek balts, nokrīt zemē – paliek dzeltens.

• Maza maza baznīciņa, ne durvju, ne logu.

• Maza, maza muciņa, divējāds alutiņš.

• Cērt ledu, uzcērt sudrabu; cērt sudrabu, uzcērt zeltu.

Tautas dziesmas

Četras māsas Lieldieniņas,

Četri brāļi Ziemassvētki;

Astoņām dieniņām

Daram saldu alutiņu.

Raibu mešu, raibu aužu,

Lielās dienas gaidīdama;

Kad atnāca Liela diena,

Raibu velku mugurā.

Cērtiet, brāļi, oša kārtis,

Vītējiet saulītē:

Nāks māsiņa šūpoties

Visas trejas Lieldieniņas.

Karat, brāļi, šūpulītes

Augstā kalna galiņā;

Lai redzēja tā māsiņa,

Kas tautiņu lejiņā.

Dodu olu bāliņami

Par šūpuļu kārumiņu;

Divas devu tautiešami

Par augsto šūpošanu.

Kas to Lieldienu

Iešūpoja,

Tam auga liniņi,

Tam kaņepītes.

Ēd, vistīna, kviešu graudus,

Dēj olīnas Lieldienām:

Daudz bij man bālēlīnu,

Baltu olu ēdājīnu.

Ai, odiņi, masalīši,

Neēdiet šovasar:

Jau es gana šūpojos,

Visas trīs Lieldieniņas.

---

Izmantoti materiāli no http://folklora.lv/

Kā ziņo oficiālie avoti, tad LU EVF Sabiedrības vadības maģistra studiju programmas studentiem izlaidums paredzēts 2006.gada 21. jūnijā Raiņa bulvārī 19, Rīgā Latvijas Universitātes Lielajā aulā pulksten 16:00.

Ieteicamā absolventu pulcēšanās vieta pirms izlaiduma svinīgā akta – gaitenis pie Mazās aulas.

Vēl šī diena ir ievērojama ar to, ka 15:26 iestājas astronomiskā vasara. Tādad, mums būs šī gada pirmais vasaras izlaidums!

Atgādinājums absolventiem par iespēju iegādāties :

1) LU akadēmisko nozīmi (Ls 10),
2) LU žetonu (Ls 4.50),
3) iegūtā grāda vai kvalifikācijas apliecinājumu, tā saukto sienas diplomu (Ls 10).

Pieteikties un maksāt par nozīmēm, žetoniem, apliecinājumiem – Raiņa bulvāvī 19, 117.kabinetā.

Katra psihologa un katra psihoterapeita rokās nonāk vistrauslākais, visīpašākais, kas vispār var būt – cilvēka dvēsele. Tā atgādina ziedu ar trauslām ziedlapiņām, ko cilvēks noliek uz savām plaukstām, lēnām atverot un parādot, atklājot un uzticot. Iespējams, ka tas pirmo un vienīgo reizi notiek tieši viņu klātbūtnē.

“Man ļoti palīdzēja manas terapeites saprotošā attieksme pret mani,” stāstīja mana paziņa, „es varēju runāt par visu, kas mani uztrauc, kas man sāp un kas man neliek mieru. Es tiešām jutos saprasta. Viņa izrādīja tik pretimnākošu attieksmi, ka es spēju pamazām uzticēt viņai arvien dziļākas un intīmākas lietas. Nekad nebiju tā raudājusi, kā pie viņas kabinetā.”

Ievērojamais psihologs Karls Rodžerss, uz kura humānistiskajiem principiem savā darbā balstās liela daļa mūsdienu psihologu un psihoterapeitu, aprakstot savu pieeju cilvēkam, citēja Lao Dzi:
“Ja es neiejaucos cilvēku lietās, viņi rūpējas paši par sevi;
Ja es nekomandēju viņus, viņi rīkojas paši;
Ja es nelasu cilvēkiem sprediķus, viņi pilnveidojas paši;
Ja es neuzspiežu cilvēkiem savus uzskatus, viņi kļūst par tādiem, kādi viņi ir.”

Šis raksts mēģina atbildēt uz jautājumu: kas mums, klientiem, būtu jāzina par vizīti pie psihologa un psihoterapeita? Raksts vairāk domāts tiem, kuri līdz šim vēl nav bijuši pie šiem speciālistiem, bet kuri varbūt gribētu aiziet, taču nezina, kas notiks, ko no viņiem prasīs? Raksts arī varētu būt adresēts tiem, kas ir dzirdējuši dažādus stāstus un nostāstus par apmeklējumiem pie šiem speciālistiem. Vienu vārdu sakot, raksts ir domāts visiem, kuriem ir dažādi neskaidri jautājumi.

Psihologs vai psihoterapeits?

Ir zināmas atšķirības starp vizīti pie psihologa un vizīti pie psihoterapeita. Gadās, ka mēs jaucam šīs divas profesijas un nereti arī iejaucam psihiatra profesiju (psihiatrs strādā ar cilvēkiem, kuriem ir psihiskas saslimšanas. Viņš ir orientēts uz slimības izpausmēm, īpaši, ja šīm saslimšanām ir bioloģisks pamats. Psihiatrs ārstē psihiskās slimības, izmantojot bioloģiskās metodes un ķīmiskās vielas – zāles.). Par psihologu var strādāt tas, kurš ir ieguvis pilnu psihologa izglītību, bet pasaulē par psihoterapeitu var kļūt ārsts, psihologs, sociālais darbinieks vai priesteris pēc speciālas apmācības psihoterapijā. Psihoterapija ir jauna un patstāvīga profesija. Tāpēc pakavēsimies pie jautājuma, kādas ir būtiskākās atšķirības starp vizīti pie psihologa un pie psihoterapeita.

Gan psihologs, gan psihoterapeits strādā ar psiholoģiskām metodēm (empātiska attieksme, jūtu atspoguļošana, aktīvā klausīšanās utt.) un sniedz psiholoģiska veida palīdzību. Palīdzība var būt dažāda – konsultējoša, terapeitiska, atbalstoša, informatīva, reizēm viņš var ieteikt citu speciālistu.

Psihologa kompetence ir konsultēšana. Pie psihologa bieži vien vēršas ar kādu konkrētu problēmu. Visbiežāk šī problēma ir tagadnes problēma, pašreizēja. Konsultēšanas procesā tiek skarta tikai kāda personības daļa, kas saistās ar risināmo problēmu. Psihologs neiet dziļumā, kā to dara psihoterapeits. Citiem vārdiem sakot, konsultēšanā tiek strādāts ar tagadni (atsevišķos gadījumos tiek analizēti arī pagātnes notikumi). Psihoterapijai nav nekāda laika ierobežojuma.

Konsultēšanā tiek runāts par konkrētu situāciju un konkrētu problēmu. Psihologs var strādāt, piemēram, ar tādām problēmām kā traucējošas izjūtas – bailes, trauksme, greizsirdība, dusmas, nepilnvērtības sajūta, vientulības izjūta u.c. Ja ir grūtības veidot ilgstošas draudzīgas, mīlestības pilnas, intīmas attiecības, grūtības bērnu audzināšanā, nesaskaņas darbā, izvēles grūtības, problēmas ģimenes dzīvē, vai, citiem vārdiem sakot, pie psihologa var doties ar jebkuru psiholoģisku problēmu.

Psihoterapeits dara visu to pašu un var risināt tās pašas problēmas, bet psihoterapija maina personības struktūru un personības funkcionēšanas veidu. Psihoterapija ir piemērota faktiski visiem cilvēkiem, kuriem neizdodas nodibināt un izveidot attiecības ar citiem, kuri no attiecībām negūst gandarījumu, kuri bez redzama iemesla jūtas nelaimīgi un nomākti, kuriem ir bailes, iekšējā trauksme vai sasprindzinājums, kuri ir viegli aizkaitināmi, kuriem neizdodas sasniegt nodomāto, tendence atlikt lietas. Pie psihoterapeita var vērsties, ja ir somatiskas vainas – galvassāpes, sāpes kuņģī, sirdī, un šo sāpju cēloņus ārsts nevar atrast. Reizēm tas var būt saistīts ar grūtībām apzināties un izpaust dažādas jūtas.

Tātad, kas nosaka atšķirības starp konsultēšanu un psihoterapiju?
– Terapijas laikā iespējams dziļāks apzināšanās līmenis un izmaiņas nekā konsultēšanā.
– Problēmu raksturs. Konsultēšanā tiek risināta kāda konkrēta problēma, bet psihoterapijā – plašāks problēmu klāsts.
– Cik dziļi tiek skarta personība. Terapijas laikā tiek realizēta dziļāka iedarbība uz cilvēku.
– Sesiju daudzums. Konsultēšanas cikls būs īsāks nekā psihoterapijai atvēlētais laiks.(Izņēmums ir psihoterapija, kurā izmanto kognitīvi – biheiviorālās metodes, un īstermiņa psihodinamiskā terapija. Tās ilgst līdzīgi kā konsultēšana.)

Kā izvēlēties, vai doties pie psihologa vai psihoterapeita? Pirmais, ko var darīt, saka Lūcija Rutka, intuitīvi novērtēt situāciju, atbildot uz jautājumu: vai esmu gatavs mazākam darbam vai dziļākam darbam ar sevi? Vai vēlos tikai apspriest savu problēmu vai analizēt dziļāk? Bet tā nebūtu galvenā problēma, jo psihologs vai psihoterapeits, izvērtējot katru konkrēto gadījumu, iesaka klientam, kādu speciālistu būtu labāk apmeklēt.

Pirms došanās uz vizīti

Pirms došanās uz vizīti būtu jāpadomā, kas ir tas, par ko es vēlos runāt, apzināties un noformulēt to. Kas ir tas, ko es sagaidu no psihologa vai psihoterapeita, kā es šo palīdzību iedomājos? Ja tas neizdodas, tad speciālists palīdzēs.

Šobrīd vēl ir daudz dzirdēti gadījumi, kad par speciālistiem sevi dēvē cilvēki, kas nav ieguvuši atbilstošu izglītību. Tāpēc pirms došanās pie psihologa vai psihoterapeita būtu jāpārliecinās par psihologa vai psihoterapeita profesionālo kvalifikāciju. Ja dodaties pie psihologa vai psihoterapeita, kas strādā kādā iestādē, piemēram, veselības vai ģimenes centrā, tad ir zināma garantija. Jo iestādes vadība, pieņemot darbā speciālistu, ir pārliecinājusies par viņa kvalifikāciju. Savādāk ir, ja jūs dodaties pie individuālajā praksē strādājoša speciālista. Tad noteikti der pajautāt speciālistam izglītības dokumentus, sertifikātus, ja tie nav izlikti kādā redzamā vietā. Klientam ir tiesības jautāt un apskatīt šos dokumentus, un speciālista pienākums ir tos uzrādīt klientam. Par to var interesēties arī psihologu vai psihoterapeitu profesionālajās asociācijās.

Nav nepieciešams pirms došanās uz vizīti ievākt sīku informāciju par to, ar kādām problēmām strādā psihologs. Taču nebūtu slikti, ja pirms tam painteresētos un ievāktu rekomendācijas par šo speciālistu. Tagad informācija par dažādiem speciālistiem ir pieejama plašsaziņas līdzekļos, veselības un ģimenes centros, dažādos atbalsta centros, sociālajos dienestos, asociāciju izdotajos bukletos un internetā.

„Ir ļoti svarīgi, kā klients pats uztver savu vizīti pie speciālista. Pirmkārt, katrs psihiski vesels cilvēks pats ir atbildīgs par savu veselību, tāpēc pašam jābūt uzmanīgam, izvēloties speciālistu. Mūsu sabiedrībā vēl līdz šim atsevišķi cilvēki ir stereotipu vai aizspriedumu varā, uzskatot, ka palīdzību lūdz tikai vājie un pie psihologa vai psihoterapeita dodas cilvēki, kuriem “ar psihi viss nav kārtībā”. Tomēr arvien vairāk un vairāk cilvēki sāk izmantot dzīvē piedāvātās iespējas, tai skaitā arī minēto speciālistu palīdzību. Rūpēties par sevi un maksimāli izmantot sniegto palīdzību, kļūst nepieciešami un moderni,” saka Lūcija Rutka.

Kas notiek pirmajā tikšanās reizē?

Pirmajai konsultēšanas un terapijas sesijai ir liela nozīme. Tā ir „iepazīšanās vizīte”, kuras laikā tiek pārrunātas gaidas no klientu puses. Speciālists jautā, kāda it klienta sāpe, ko viņš sagaida, ko gribētu sasniegt vai atrisināt. Klients pastāsta par sevi, kas viņam liekas svarīgs. Speciālistam ir jāpastāsta klientam, kas notiek konsultēšanas vai terapijas laikā un ko var sagaidīt darba gaitā, jāizrunā klienta un terapeita loma, jāinformē par cenu. Terapeits var iepazīstināt arī ar psihoterapijas metodi.

„Klients var nākt ar jebkuru savu problēmu, ar jebko, kas viņu uztrauc. Profesionāļa uzdevums ir sniegt adekvātu palīdzību. Tas ir ļoti cilvēcīgi, ja klients sagaida lielu palīdzību. Daļai cilvēku gribas, lai kāds cits viņu vietā izlemj, izdomā, pasaka priekšā, bet arī uz to klientam ir tiesības. Drošību šādā situācijā klientam rada speciālista attieksme un gatavība darīt visu, kas ir atkarīgs no viņa. Speciālistam ir jācenšas maksimāli palīdzēt, un klientam ir jābūt gatavam darīt visu, kas ir atkarīgs no viņa. Es darīšu visu, kas ir atkarīgs no manis, bet jums jādara viss, kas ir atkarīgs no jums – tā ir sadarbība un atbildības sadalīšana. Psihologs nedrīkst dot nepamatotas cerības klientam: mēs visu nokārtosim, viss būs labi. Klientam ir jāsajūt, ka psihologs ir gatavs strādāt, ka viņš uzņemas savu daļu atbildības, taču palīdz arī klientam izprast viņa atbildības daļu jeb izprast, kas būs atkarīgs no klienta paša,” skaidro Lūcija Rutka.

„Piemēram, psihoanalītiskajā terapijā pirmās četras sesijas ir izvērtējoša rakstura, kurās tiek pārrunātas klienta grūtības un paša skatījums uz tām. Reizēm cilvēks runā par lietām, kas attāli saistās ar patieso problēmu. Izvērtējot klienta personību tās dziļumā, atklājot simptomu jēgu, terapeitam būtu jāizprot, kas klientam ir patiesi būtisks. Mēs visi aizsargājam sevi no sāpīgiem pārdzīvojumiem. Ja problēmu skar vēl tad, kad neesam gatavi tās risināšanai, varam tikt traumēti vai vēl vairāk noslēgties sevī. Psihoterapeita kvalifikācija ļauj izprast, ko cilvēks pārdzīvo, cik tuvu viņa problēma ir apziņas slieksnim un kad par to var sākt runāt,” stāsta Evelīna Mūze.

Psihologs savā darbā var izmantot testus, projektīvās metodes, zīmējumus, lomu spēles un tos terapijas elementus un metodes, kādus ir apguvis, piemēram, mākslas terapijas, smilšu spēļu terapijas u.c. metodes.

Laiks, telpa, maksa

Psiholoģiskās konsultēšanas cikls parasti ilgst no vienas līdz divpadsmit reizēm. Psihoterapija ir daudz dziļāks process, tāpēc arī garāks. Terapijā pēc kognitīvi – biheiviorālās metodes individuālās terapijas ilgums var būt 20 sesijas. Īstermiņa psihodinamiskā terapija var ilgt 16 sesijas. Latvijā psihoanalītiskajā terapijā ilgākais individuālās terapijas laiks ir bijis 10 vai 12 gadi.

Vizīšu daudzums ir atkarīgs no risināmās problēmas lieluma, dziļuma un klienta vēlmes ar to strādāt, arī no psihoterapijas virziena, pēc kura strādā terapeits. Ja klients nevēlas dziļāk risināt savas problēmas, viņam ir tiesības pārtraukt konsultēšanu vai terapiju jebkurā laikā. Par to būtu jāvienojas ar speciālistu.

Vienas konsultācijas vai vienas individuālās terapijas sesijas ilgums ir aptuveni 45 – 50 minūtes, kas saglabājies vēl kopš Z. Freida laikiem. Tam ir savi iemesli. 45 – 50 minūtēs iegūtās informācijas apjoms ir vieglāk apstrādājams gan klientam, gan terapeitam. Taču mēdz būt arī garākas vizītes. Vizīte pie ģimenes terapeita var ilgt pusotru stundu, ja piedalās visa ģimene vai pāris. Arī grupu terapijā viena tikšanās reize ilgs ilgāk nekā individuālā terapija.

Sava nozīme ir arī regularitātei. Konsultēšana parasti notiek vienu reizi nedēļā. Terapija noris reizi nedēļā noteiktā dienā, taču, atkarībā no psihoterapeitiskā virziena, tikšanās var notikt no 2 līdz 3 reizēm nedēļā. Grupu terapijā tikšanās notiek 1 – 2 reizes nedēļā, bet var būt arī cauru dienu – tā saucamais maratons (12 un vairāk stundas pēc kārtas).

Ļoti liela nozīme ir konsultēšanas, terapijas vietai. Konsultēšanai vai psihoterapijai ir jānotiek tam piemērotā vietā un eksistē konkrētas profesionālas prasības šai vietai. Tā nevar būt pasēdēšana kafejnīcā pie kafijas tases. (Kaut gan jaunākajā literatūrā par konsultēšanu tiek minēts, ka atsevišķās reizēs tas varētu notikt arī kafejnīcā.) Turklāt tas arī atgādina būtisku atšķirību starp sarunu ar draugu vai ar speciālistu. Telpai jābūt tādai, kur klients var justies droši un netraucēti, kura ir pietiekami komfortabla, lai runātu par jebkurām problēmām. Tai jābūt mierīgos toņos, ērti iekārtotai, nedrīkst būt pārblīvēta ar mēbelēm vai ar uzkrītošām psihologa personiskajām mantām. Jābūt labai skaņas izolācijai un ideālā variantā iepriekšējais klients nedrīkstētu satikties ar nākošo klientu. Konsultēšanas telpām ir īpašas prasības, un profesionāļi parasti tās ievēro.

Evelīna Mūze: „Maksa un laika ierobežojums motivē klientu darbam un motivē maksimāli izmantot viņam paredzēto laiku. Kad, stāstot par sevi, viņam sāk raisīties spēcīgas jūtas, šie nosacījumi atgādina, ka darbs notiek noteiktā laikā un telpā. Jo speciālists, nebūdams subjektīvi saistīts vai ieinteresēts attiecībās un izmantojot savas speciālās zināšanas, var labāk izprast, izvērtēt situāciju un atrast piemērotāko palīdzības veidu”.

Konsultanti un terapeiti nosaka katrs pats savu cenu. Jāņem vērā, ka cenā tiek iekļauta telpu īre, nodokļi, alga. Vienas konsultācijas cena Latvijā svārstās vidēji no 2 līdz 7 latiem. Vienas terapijas vizītes cena svārstās no 7 līdz 20 latiem. Grupas terapijas vienas tikšanās cena var būt ļoti atšķirīga, atkarībā no grupas ilguma, terapijas veida, grupas lieluma u.c. Piemēram, 3 stundas ilga psihodrāmas grupas nodarbības cena var būt no 6 līdz 9 latiem. Lielpilsētās un rajonos cenas var atšķirties.

Ir terapeiti, kas diferencē cenu atkarībā no klienta maksātspējas un no motivācijas. Latvijā izplatīta prakse, ka klients maksā par vienu sesiju, taču Rietumos, piemēram, psihoanalītiskajā terapijā klients maksā mēnesi uz priekšu. Arī Latvijā citviet tas tiek praktizēts. Latvijā ir terapeiti, kuriem klients maksā arī par izlaistu vizīti, ja terapeits netiek brīdināts savlaicīgi. Parasti jābrīdina būtu vienu nedēļu iepriekš. Taču bijuši arī gadījumi, kad terapeits jābrīdina trīs mēneši iepriekš. Te der piebilst, ka katram terapeitam var būt savi nosacījumi. Pastāv diskusijas – vai par izlaisto vizīti jāmaksā arī gadījumā, ja klients saslimst. Vairāki terapeiti uz to raugās dažādi. Par vizītes cenu un par nosacījumiem, ja vizīte tiek izlaista, vajadzētu painteresēties, piesakoties uz pirmo vizīti vai arī pirmajā tikšanās reizē.

Latvijā ir pieejama arī bezmaksas psiholoģiskā palīdzība, piemēram, krīzes centros. To piedāvā arī valsts iestādes, pašvaldību centri, bezmaksas uzticības tālruņi. Skolēniem un viņu vecākiem skolās arī ir pieejamas bezmaksas skolas psihologa konsultācijas.

Konfidencialitāte

Mēs katrs vēlamies, lai tas, ko mēs atklājam citiem, netiktu izpausts nevienam. Mēs vēlamies justies droši un aizsargāti. Konfidencialitāte jeb informācijas, ko klients sniedz konsultācijas vai terapijas laikā, drošība ir ļoti būtiska. Informācija, ko sniedz klients, ir konfidenciāla. To nosaka psihologu un psihoterapeitu ētikas kodeksi. Klientam vajadzētu iepazīties ar šo ētikas kodeksu. Viņš drīkst to palūgt savam psihologam vai psihoterapeitam.

Psihologu ētikas kodeksā ir teikts, ka „psihologam klients ir jāinformē par konfidencialitāti un tās robežām, pirms vēl radusies kāda konfliktsituācija”. Speciālistam būtu jāpastāsta, ka visa informācija ir konfidenciāla, izņemot dažus gadījumus, kad tiek apdraudēta citu cilvēku dzīvība un veselība. (Vairāk par gadījumiem, kad speciālists var izpaust konfidenciālu informāciju, var izlasīt žurnāla „Psiholoģijas Pasaule” 2003. gada 10. numurā.)

Ar psihologu ētikas kodeksu var iepazīties arī profesionālajās psihologu asociācijās. Latvijā šobrīd ir vairāki psihologu ētikas kodeksi, kuru galvenie ētiskie principi būtiski neatšķiras. Savs ētikas kodekss ir Latvijas Skolu psihologu asociācijai, Latvijas Praktisko psihologu asociācijai, Latvijas Profesionālo psihologu asociācijai. Savukārt psihoterapeitu ētikas kodeksu ir izstrādājusi Latvijas Psihoterapeitisko asociāciju apvienība un Latvijas Psihoterapeitu asociācija.

Ja klients speciālista rīcību uzskata par neētisku, tad viņš var griezties profesionālajā asociācijā, kuras biedrs ir minētais psihologs vai psihoterapeits.

Kur ir garantija, ka būs rezultāts?

Tas ir klasiskais jautājums no klientu puses. Jāatzīmē, ka sasniegumi parasti ir individuāli un katram var būt ļoti dažādi. Mēs katrs gaidām atvieglojumu, atklājumu un bieži vien arī to saņemam. Būtu jāzina, ka konsultēšanas un terapijas laikā pozitīvās emocijas mijas ar negatīvām emocijām. Tām ir jābūt līdzsvarā. Šīs dažādās emocijas ir normāla parādība! Jāuzsver, ka pirmais, kas notiek, tās ir izmaiņas. Ir jautājums, ko mums katram nozīmē šīs izmaiņas un kā mēs tās uztveram. Ir iespējams, ka pēc zināma laika var būt pat emocionāli smagāks periods, kuram sekos izmaiņas. Svarīgi zināt, ka uzlabošanās nenotiek uzreiz un nepārtraukti.

„Es saku – izmaiņas ir vienmēr. Jau tas vien, ka cilvēks ir atnācis, liecina, ka viņā ir sākušās kādas izmaiņas, un viņš vēlas kaut ko darīt,” saka Lūcija Rutka, „katram klientam jāsaprot, kas ir tas, kas viņam visvairāk ir vajadzīgs. Tas nekas, ja viņš to vēl neapjauš vai nevar noformulēt. Atbilde viņā ir, un psihologs ir tas, kas viņam palīdz atrast šo atbildi un iet šo ceļu. Citreiz mēdz būt, ka klients noformulē vienu, bet konsultācijas vai terapijas laikā tas pārformulējas, problēma kļūst savādāka. Jebkurā gadījumā noteicošās ir klienta sajūtas un kas notiek ar viņu. Ja ejot pie psihologa uz konsultāciju, klients pabeidz augstskolu, atrod darbu, sāk izskatīties labāk, izmaiņas parādās viņa uzvedībā, ārējā izskatā. Tas ir rezultāts. Piemēram, pāris apmeklē psihologu, lai saglābtu ģimeni, bet konsultāciju laikā viņi tomēr konstatē, ka labāk ir izšķirties. Šajā gadījumā mēs nevaram viennozīmīgi apgalvot, ka rezultāts ir slikts vai labs. Svarīgākais ir tas, ko klientam nozīmē labs rezultāts.”

Individuālā vai grupu terapija?

Latvijā ir pieejamas gan individuālās konsultācijas un terapija, gan arī grupu terapija. Tiek rīkoti dažādi sociālpsiholoģiskie treniņi. Kas ir atšķirīgs grupu vai individuālajai terapijai?

Grupas var dēvēt par “savstarpējo attiecību laboratoriju”. Grupas lielums var būt ļoti dažāds no 6 līdz 16 dalībniekiem, un pat vairāk. Piemēram, psihodrāmas terapijā grupā notiek lomu spēles. Geštaltterapijā, strādājot ar grupu, netiek ņemta vērā tik daudz pašas grupas dinamika, bet darbs noris ar katru cilvēku atsevišķi. Smilšu spēles terapijā strādā pa vienam, ar pāri vai ar ģimeni. Grupā notiek vairāk darbs ar lomu, no lomas notiek virziens uz personību – no ārējās uzvedības uz jūtām. Grupā ir iespējams salīdzināt savas problēmas ar citu problēmām, paskatīties uz sevi ar citu acīm, var ieraudzīt, kā citi risina līdzīgas problēmas. Grupas dalībnieki var parādīt cilvēkam to, kā viņš izskatās, dažādas situācijas un pat viņš var ieraudzīt, kā šo pašu situāciju varētu risināt savādāk. Piemēram, geštaltterapijā un psihodrāmā notiek dažādu situāciju un pat sapņu izspēlēšana, kā rezultātā klients daudz ko sāk saprast savādāk. Turpretī psihoanalītiskajā terapijā, īpaši individuālās terapijas laikā, terapeits un klients pārrunā sapni, analizējot to verbāli.

Darbs grupā ir ieteicams tiem, kuriem ir grūtības ar verbalizāciju – jūtu izpaušanu vārdos. Savukārt nav ieteicams agresīviem cilvēkiem, tiem, kuri nevar apvaldīt savas emocijas, to izpausmi, jo tas var traumēt citus dalībniekus. Zema tolerance, impulsivitāte ir nevēlama grupas terapijā.
Ne katrs cilvēks ir gatavs atklāties vairāku cilvēku priekšā.

Cilvēki, kas nāk uz individuālo terapiju mēdz teikt, ka viņi nevēlētos klāstīt visas savas problēmas citiem cilvēkiem. Viņiem tas būtu par grūtu. Viņi netic, ka citi varēs palīdzēt pietiekoši. Reizēm viņi pat domā, ka citi runās no sava viedokļa, un tas nepalīdzēs. Tad varētu izvēlēties individuālo terapiju.

Grupas mēdz būt dažādas, un atšķirīgi ir to uzdevumi. Piemēram, ir treniņa grupa, kur cilvēks trenē kādas spējas, piemēram, kā uzvesties, stājoties darbā, izmēģina iespējamos uzvedības modeļus. Sensitivitātes treniņos darbs notiek ar savām jūtām, lai skaidrāk saprastu, kā tu jūties ar dažādiem cilvēkiem, dažādās situācijās. Var būt iepazīšanās, tikšanās (encounter) grupas ar dažādiem cilvēkiem, var būt cilvēcisko attiecību (human relations) grupas, kas domātas attiecību uzlabošanai ar cilvēkiem. Personības izaugsmes grupas palīdz kopumā saprast sevi, savus mērķus, savu vietu pasaulē vai starp cilvēkiem.

Kā atrast savu terapeitu?

Stāsta Evelīna Mūze: „Mēs ejam pie terapeita, lai labāk saprastu sevi. Terapija ir tranzīttelpa – parejas vide starp sevi un pasauli. Tai jābūt īpašai vietai, kur tu vari justies tik droši un labi, lai domātu par sevi, lai mēģinātu atrast atbildes un mainītos. Svarīgi, lai terapeits palīdzētu cilvēkam vispirms būt pašam un kļūt pašam par sevi. Daudzi gaida, ka viņiem pateiks, tāpat kā pie ārsta, ko darīt un kādiem viņiem jābūt. Tas ir mānīgi. Terapeits reizēm palīdz “piedzimt” vai “uzaugt” un “nobriest” kopā ar terapeitu, lai klients pēc tam pats varētu iet tālāk un dzīvot.

Terapeita personībai ir izšķiroša nozīme. No terapeita ir atkarīgs kā viņš spēj izmantot savas zināšanas un pieredzi. Klientam būtu jāskatās uz to, kā viņš jūtas ar šo terapeitu, vai viņš jūtas saprasts, sadzirdēts, drošs. Ar kādu iejūtību un sapratni pret viņu izturas terapeits? Vai viņš varēs atklāties tieši šim cilvēkam? Klientam ir svarīgi uzticēt un uzticēties tik daudz, cik viņš var to izdarīt.”

„Savu psihologu atrast ir diezgan sarežģīti. Tāpat kā savu frizieri, ginekologu. Viss ir atkarīgs no psihologa darba stila. Citam ir maigāks stils, citam skarbāks. Klientam ir izvēle, īpaši lielākajās pilsētās. Ļoti svarīgi sev noformulēt – kas ir tas, ko es vēlos,” saka Lūcija Rutka.

Karls Rodžerss raksta: „klients ir cilvēks, kas ir atnācis uz konsultāciju pēc brīvas izvēles. Vēršoties pēc palīdzības savu grūtību atrisināšanā, viņš ir gatavs izrādīt personisko aktivitāti. Viņš paļaujas uz saviem spēkiem un nedomā pārlikt uz terapeitu visu atbildību par situācijas attīstību.”

“Karls Rodžerss uzticas cilvēka spēkiem,” stāsta Evelīna Mūze, „konsultantam pietiek sadzirdēt klientu, saprast un izrādīt to, lai cilvēks pats spētu sakārtot sevi. Lai spētu apzināties to, kas ar viņu notiek, un varētu atrisināt savu problēmu psihologa klātbūtnē. Tā arī būtu klienta atbildības daļa. K. Rodžerss izdala trīs būtiskus principus, kuri svarīgi konsultanta darbā: nevērtējošā attieksme, patiesa ieinteresētība klienta problēmās un empātija – spēja izjust to, ko jūt klients. Tā ir spēja paskatīties ar klienta acīm uz to, ko stāsta klients. Tas nozīmē būt blakus, būt līdzās. Patiesa ieinteresētība nozīmē – censties patiesi saprast otru. Nevērtējoša attieksme nozīmē – nespriest, kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi. Tā ir beznosacījuma pieņemšana, kura ir pamatā beznosacījuma mīlestībai, kas piemīt patiesi mīlošiem vecākiem pret saviem bērniem. Galvenais, lai klients jūt, ka viņš tiek pieņemts, saprasts un viņam patiesi grib palīdzēt.”

Pateicos Latvijas Profesionālo psihologu asociācijas valdes priekšsēdētājai, psihoterapeitei Evelīnai Mūzei un valdes priekšsēdētājas vietniecei, Ētikas komisijas priekšsēdētājai, psiholoģei Lūcijai Rutkai par sadarbību raksta tapšanā.

Autors: Ilona Vindule

Psiholoģijas Pasaule (2004/10)

---

www.psihologijaspasaule.lv