Kas jāzina par olām

Kam Latvijā mazākās un kam lielākās

– Vidēji viena vistas ola sver no 63 līdz 65 gramiem, vieglākās — 35 gramus, smagākās — 80 gramu, olas garums vidēji ir ap sešiem centimetriem.

– Pasaulē mazāko olu dējēji ir kolibri, taču tās pārtikā nelieto. Pasaulē lielāko putna olu — strausa veikumu — pārtikā gan izmanto.

– No Latvijas putnu mazajām olām ēdamas ir paipalu olas. Latvijas putnu neēdamo olu ziņā rekordisti ir zeltgalvīši — viņi dēj mazākās olas —un paugurknābju gulbji — lielākās.

– Vistas olas lielumā olas ir vairākiem Latvijas putniem, to vidū medņiem, rubeņiem, klijāniem, sudrabkaijām.

Cik daudz spēj izdēt vista

– Dējējvistas rūpnieciskajās olu ražotnēs dzīvo 80 nedēļas jeb 560 dienas un olas sāk dēt pēc 20.nedēļas jeb pēc vairāk nekā četriem mēnešiem. Laukos piemājas saimniecībās vistas dzīvo un dēj krietni ilgāk.

– Jo jaunāka vista, jo vairāk dēj olas. Taču jo vista vecāka — jo lielākas olas tā dēj.

– Viena vista nevar izdēt vairāk par vienu olu dienā. Vistai ir aptuveni 85 procentu dējība, līdz ar to gadā — aptuveni 310— 315 olu.

Kuras labākas – brūnās vai baltās

– ASV un Āzijā iecienītas baltās olas, savukārt Eiropas valstīs priekšroku dod brūnajām.

– Olu krāsa vistām veidojusies ģenētiski. Latvijas ražotāji pārsvarā audzē Lohmann Brown vistas, kuras dēj brūnas olas. Baltu olu dējējas rūpnieciskie ražotāji Latvijā neaudzē.

– Pēc izturības nav būtiskas atšķirības starp brūnajām un baltajām olām. Lieldienu kaujās ar abu krāsu olām var spēkoties vienlīdzīgi.

Kas pasaulē apēd isvairāk

– Latvijā viens iedzīvotājs vidēji patērē ap 200 olām gadā (gan olās, gan produktos, kur olas ir sastāvdaļa). Citās Eiropas valstīs vidēji – ap 250.

– Eiropā olu patēriņa ziņā līderi ir Portugāle, Spānija un Itālija. Pasaulē olu ēšanā rekordiste ir Japāna — viens cilvēks gadā apēd 450 olu.

Cik maksā olas

– Vidējā cena par desmit olām pērn Latvijā pārsniedza 60 santīmu un tiek prognozēts, ka tā zemāka vairs nekļūs.

– Jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs olu cena svārstās no 50 līdz 75 santīmiem par olu, vecajās — ap 95 santīmiem.

Dati: A/s Balticovo ražošanas direktors Sergejs Strogonovs, LU profesore Janīna Kursīte, ornitologs Ruslans Matrozis


logo_dn.gif

2006.gada 15.aprīlī

Robežas pārkāpējas

Pirms došanās uz Haiti tūrisma firmas darbinieks mums iesaka apģērbties pēc iespējas neuzkrītošāk, sapirkt bērniem konfektes un paķert līdzi dažas dolāru banknotes. Bet amerikāņu tūristi, dzirdot par mūsu plāniem, skatās kā uz prātu izkūkojušām.

Atvaļinājums Dominikānas Republikā man ir jau otrais mēģinājums iepazīt Karību salas. Palmas, baltas smiltis piekrastē, silta jūra un nepārtraukts tūrisma industrijas troksnis. Vislabāk to ilustrē no turienes atvestais krekliņš ar uzrakstu: "Tie paši nieki, tikai uz citas salas!"…

Haiti salā izvietotā Dominikānas Republika ik gadu uzņem miljoniem tūristu no visām pasaules malām, tādēļ ar laiku noslīpētais atpūtas mehānisms strādā kā šveiciešu pulkstenis. Cauru diennakti viesus apkalpojošās plašās viesnīcas savā teritorijā piedāvā pilnu pakalpojumu un izklaides kompleksu, lai slinkajiem tūristiem vienmēr viss būtu pa rokai. Tie savukārt, meklējot gara un miesas mierinājumu, tērē dolārus, kuriem ir svarīga loma Dominikānas ekonomikā.

Apprecēties, aizvadīt medusmēnesi, uzspēlēt golfu, pavāļāties pludmalē, pakāpelēt kalnos, pasērfot, ienirt koraļļu rifos, dejot līdz rītam vai vienkārši neko nedarīt — tāds mēdz būt ierastais atvaļinājums Dominikānā.

Šajā valstī ir tūrisma policija, ar kuru var sastapties uz katra soļa. Tā kā gandrīz ikvienam viesnīcu kompleksam ir nepieciešamā infrastruktūra, "aizbēgt" gribošiem cilvēkiem uzreiz ceļu aizšķērso izpalīdzīgi ļaudis, kas piedāvā taksometra vai gida pakalpojumus, vai vienkārši stāsta briesmu stāstus par to, cik bīstami staigāt vienatnē. Neraugoties uz to, es kopā ar divām draudzenēm ātri iemācījos izmantot sabiedrisko transportu, maksāt mikroautobusa šoferim ierasto cenu par biļeti un bez "uzraugu" palīdzības klejot pa pilsētu vai tās nomali. Taču pat visstingrākajam raksturam Dominikānā ir grūti pretoties brīvprātīgo palīgu spiedienam, kuri ik uz soļa ir gatavi piedāvāt savus pakalpojumus — novadīt ekskursiju, parādīt labus veikalus vai pastāstīt par valsti. Tie, kuri viņus sākumā dzina prom, drīz saprata, ka tieši tādā veidā var padarīt krāšņāku viesošanos šajā Karību valstī, kur, kamēr baidies un rausties no visa vietējā, tikmēr tie paši iezemieši ar gandarījumu novelk tev pēdējo kreklu. Taču atliek tikai paskatīties uz viņu tikumiem ar atvērtu sirdi, lai viņu šķietamā vēlme nopelnīt uz tava rēķina pārvērstos draudzīgās un nesavtīgās attiecībās.

Ar šādu draudzīgu noskaņojumu mēs plānojām tās divas nedēļas, kuras pavadījām Dominikānas Republikā. Pēc iepriekš sastādīta saraksta apskatījām Puertoplatas pilsētas skaistākās vietas, ar funikuleri uzbraucām Isabelas de Torres kalnā, kurā stāv Riodežaneiro Jēzus Kristus statujas prototips, pastaigājāmies pa botānisko dārzu, pārbaudījām, cik teicami strādā mototaksometru sistēma, noskaidrojām, ar ko vietējie nodarbojas naktsklubos un karaoke bāros. Taču visu šo laiku mieru nedeva doma doties uz kaimiņvalsti Haiti — salas rietumu daļu.

PIEDZĪVOJUMU MEKLĒŠANA

Taujāt par Haiti mēs sākām jau uzreiz pēc pirmās ierašanās pludmalē. Dominikānā dzīvo aptuveni miljons bēgļu no šīs nabadzīgās, Dieva aizmirstās valsts, par kuru dominikāņi runā tikai negatīvi. "Visi haitieši ir ārprātīgi," grozot galvu, skaidroja meitene, vārdā Mirjama, un, tā kā viņa nerunāja angliski, nebija iespējams paskaidrot, kādēļ mums gribas tur nokļūt.

Veiksme uzsmaidīja pēc trim dienām — zinošais darbinieks vienā no tūrisma aģentūrām uz jautājumu, vai ir iespēja puslīdz droši apmeklēt Haiti, pēc telefonsarunas ar kādu cilvēku atbildēja ar jā. Līdz ar to mūs ierakstīja to nedaudzo eiropiešu sarakstā, kuri gribēja doties uz Haiti un riskēt vismaz ar to, ka mēs to darīsim nelegāli. Ne vīzu un pat ne pasu. Mūs instruē apģērbties pēc iespējas neuzkrītošāk, sapirkt bērniem konfektes un katram gadījumam paķert līdzi dažas dolāru banknotes. Kad tās pašas dienas vakarā mēs par saviem plāniem pastāstījām amerikāņiem no Minesotas štata, viņi bija, maigi sakot, izbrīnīti. Daudz netrūka, lai viņi ar rādītājpirkstu eleganti pagrozītu pie deniņiem.

HAITI — KROKODILA MUTĒ

Haiti sala kartē atgādina krokodilu ar atvērtu muti. Tieši plēsoņas galvas daļa pieder Haiti, kas no kaimiņvalsts Dominikānas atšķiras kā elle no paradīzes. Šī atšķirība redzama pat no kosmosa: ja 1925.gadā vairāk nekā 60% Haiti teritorijas klāja meži, tad tagad no zaļumiem palikuši vairs tikai pieci procenti. Paņemot klāt cilvēka nevērības veicināto augsnes eroziju, Haiti zeme straujā tempā pārvēršas tuksnešainā prērijā, kur palmu vietā visbiežāk aug priedes vai kādi ērkšķaini krūmi. Pēc franču kolonistu ienākšanas Haiti ceļotāji šo valsti nodēvēja par Karību briljantu un visbagātāko koloniju pasaulē. No turienes uz Eiropu tika vesta kafija, cukurs, kakao, tabaka, indigo krāsas. Tagad puskailie haitieši gatavi eiropietim noraut pēdējās bikses, lai pēc tam tās pārdotu citam baltādainajam.

Mūsu brauciens uz Haiti no Dominikānas pilsētās Puertoplatas ilga vairākas stundas. Un nevis tāpēc, ka līdz robežai būtu tālu. Pa ceļam dažu cilvēku grupa un vietējais pavadonis Riči iegriezās robežpunktā, kas bija novietots uz tilta pār kādu sīku upi. Vienā tās krastā ir Dominikāna, otrā — Haiti. Otrā pusē bija lieli, dzelteni vārti, aiz kuriem stāvēja zvēriski niknu cilvēku pūlis un centās iekļūt kaimiņu paradīzē. Dažiem tas izdevās. Robežpilsētiņa Dominikānas pusē bija pilna ar bēgļiem, īpaši bērniem, kuri no pārējiem atšķīrās ne tikai ar daudz melnāko ādas krāsu, bet arī uzvedību. Viņi barā metās mums virsū un centās izlūgties kādu monētu. Daudz skumju acu un pie automašīnas stikliem piespiestie pirkstiņi izrādījās tikai mēģinājums pirms īstās Haiti.

NABADZĪGI UN NEIZLEPUŠI

Kā jau teicu, Haiti mēs nokļuvām nelegāli. Neprincipiālajiem Haiti karavīriem pietika iedot kukuli, lai paštaisītais šķērskoks paceltos un atbrīvotu ceļu. Taču pat mums, avantūristiem, bija skaidrs, ka grūtāk būs nevis iekļūt Haiti, bet izkļūt no tās. Mājās biju lasījusi, ka ne tikai atsevišķas valstis, arī Baltijas, bet arī ANO neiesaka apmeklēt Haiti. Organizētās kārtības trūkums, varas iestāžu neprasme pat minimāli kontrolēt notiekošo, haoss, briesmīgā nabadzība un likumu bezspēcība padarījusi Haiti par īstu banānu republiku, kur cilvēku nolaupīšana ir ierasts peļņas avots un apvērsumu var veikt katra ielas banda, atliek tikai labi apbruņoties.

Saskaņā ar interneta enciklopēdijas Wikipedia datiem vairāk nekā 80% haitiešu dzīvo zem nabadzības sliekšņa, vairākums nav izglītoti. Tur nav veselības aprūpes sistēmas, veselos reģionos nav elektrības un ūdensapgādes, biedējoša AIDS statistika. Taču 1804.gadā Haiti kļuva par pirmo "melno republiku", kas vergu sacelšanās laikā atguva brīvību un neatkarību. Tomēr franču izdzīšana haitiešiem kļuva par grūtību sākumu. Viņiem nācās simt gadus maksāt bijušajiem kolonistiem kompensāciju, tajā laikā kaimiņos esošā ASV to vairākkārt okupēja, kas noveda pie pilnīga sabrukuma. 2004.gadā no valsts ar visu zeltu aizbēga proamerikāniskais prezidents Žans Bertrāns Aristīds, tajā pašā gadā pār Haiti brāzās spēcīgā vētra Žanna, kas apraka ne tikai vairāk nekā trīs tūkstošus cilvēku, bet arī cerības valstij nostāties uz kājām.

Jau Dominikānas teritorijā var sajust, ka līdz robežai nav tālu. Mainās daba, ceļi kļūst aizvien sliktāki un mājas — nožēlojamākas. Mūsu automašīnu vairākkārt apstādina pie armijas kontrolpunktiem, tā ka bija grūti saprast, vai mēs jau esam Haiti vai vēl Dominikānā. Taču, kad patiešām šķērsojām robežu, viss kļuva skaidrs — Haiti. Un nedomājiet, ka mūs sagaidīja plakāti franču valodā Laipni lūdzam….

KĀ PĒC VERDZĪBAS ATCELŠANAS

Nelegālais brauciens ilga vienu dienu. Neviens negribēja uzņemties atbildību par ziņkārīgo eiropiešu drošību, jo pat ANO miera uzturētāji maz ko var iesākt karojošajā un haosa pārņemtajā Haiti. Mūsu apmeklētais ciemats netālu no robežas drīzāk atgādināja bēgļu nometni. Kad automašīna apstājās, mūsu pavadonis Riči uzstājīgi ieteica paslēpt mugursomās visus pārtikas produktus, ko bijām nopirkuši labdarības nolūkos. Rīsi, baltmaize, augu eļļa, konservi, burtnīcas un zīmuļi skolai. "Viņus nevar kaitināt. Aiznesīsim visu uz skolu un medpunktu. Nekādā gadījumā nedodiet viņiem naudu — saraus gabalos gan banknotes, gan jūs," mierīgā balsī instruēja pavadonis.

Ceļš līdz ciemata skolai nebija tāls, bet grūts. Draudzenēm rokās uzreiz iekrampējās divi vietējie bērneļi, kuri savas "madam" neatlaida līdz pat prombraukšanai. Man plecos bija smaga soma ar konserviem un rīsiem, taču tā kļuva vēl smagāka, kad acīmredzami pilnajā maisā dzelžaini ieķērās desmitiem melnu rociņu. Lai kā mēs centāmies izlikties par vienaldzīgiem varoņiem, skumjās un dziļās haitiešu bērnu acis grieza sāpīgāk nekā nazis. Man vienlaikus bija gan bail, gan kauns — sirds gribēja atdot visu, bet saprāts teica, ka tas būs tikai bagātas baltādainās sievietes viegls žests.

Zemes ceļš uz skolu bija tik ļoti nomīdīts, ka atgādināja asfaltu. Bez sistēmas saceltās māla un niedru būdas, nepabeigtās akmens ēkas (senās greznības paliekas, visticamāk, aizbēgušo cilvēku īpašums), zemē sēdošās sievietes, kuras gatavoja kaut kādu karstu ēdienu, baskājaini bērni, smaka no tā, ka nav pat minimālu sanitāro iekārtu. Lauku skola atrodas ciemata nomalē. Vienkārša vienistabas ēka ar restēm logos. Bērni zilos kreklos lasa ābeci. Neraugoties uz to, ka līdz šim Haiti oficiālā valoda ir franču, nomācošs vairākums iedzīvotāju lieto kreoliešu valodu. Šajā valodā pārbaudīja arī mūsu pacietību, tikai laiku pa laikam pasakot maģisko vārdu "madam". Taču skolēni pēc skolotāja pavēles, kurš demonstratīvi nolika uz galda mūsu atnesto maisu ar konfektēm, saskaņoti sāka skandināt frāzes "Laipni lūdzam" un "Lai Dievs jūs svētī" kreoliešu, franču, angļu, spāņu un vācu valodā. Tobrīd mēs sajutāmies vēl nelādzīgāk…

Vēl vairāk mūs satrieca vietējais medpunkts — mazītiņa mājiņa, vēl mazāka par vistu kūti. Daudzajos no negludiem dēļiem taisītajos plauktos gulēja apbružātas kārbas ar ārvalstu medikamentiem, šļircēm, tabletēm un pudelēm. Pat bez medicīnas māsas paskaidrojuma bija skaidrs, ka tas viss viņas rīcībā nonācis labdarības rezultātā. Namiņa vidū uz taburetes sēdēja jauna sieviete ar jaundzimušo rokās. Zīdaiņa stāvoklis neizraisīja šaubas pat no medicīnas tālu stāvošiem cilvēkiem. Šī aina bija vislabākā ilustrācija izlasītajai informācijai par mirstības līmeni jaundzimušo vidū un par haitiešu trūkumcietēju vienīgo glābiņu — vudū šamaņiem.

EŅĢEĻA SIRDS

Atcerieties amerikāņu filmu ar Mikiju Rūrku galvenajā lomā, kurā viņš tēloja privātdetektīvu, kas pēc paša nelabā pasūtījuma meklēja pats sevi? Tā bija mana pirmā virspusējā iepazīšanās ar noslēpumaino un biedējošo haitiešu reliģiju — vudū. Nemēģināšu pārliecināt, ka šoreiz ļoti iedziļinājos, tagad saprotu vudū un daudz par to zinu. Nestāstīšu arī, ka redzēju īstu rituālu, jo cilvēkiem no malas haitieši rāda vieglo versiju, kuru kāds ceļotājs nodēvēja par dziesmu un deju ansambļa priekšnesumu. Taču man pietika pat ar to.

Lai saprastu reliģijas būtību un rituālu jēgu, pacentīšos lielos vilcienos izstāstīt, kas tā ir. Vudū saknes sniedzas sešu tūkstošu gadu senā pagātnē un Karību salā nonāca kopā ar afrikāņu vergiem. Vudū ir monoteiska reliģija, kurā sajauktas Rietumāfrikas XIV gadsimta animāliskās reliģijas un taino indiāņu rituāla ceremonijas. Vudū ir ļoti demokrātiska reliģija, jo šamaņu (sievietes — mambo, vīrieši — houngan) eksistēšana netraucē katram cilvēkam pašam kontaktēties ar dievu un viņa dievībām. Pašu kontaktēšanos var nosaukt par pretējā virziena eksorcismu — transa stāvoklī nonākušais cilvēks ielaiž sevī garu un kādu laiku tas ar sekotāja ķermeni izstrādā dažādas lietas. Nezinu, kāds gars iemājoja mūsu redzētajā šamanī, bet viņš sāka rīt stikla lauskas, bāza rīklē karstu pagali, gulēja ugunskurā. Cilvēki tic, ka šamaņi spēj atdzīvināt mirušos un kā zombijus palaist klejot pa pasauli. Haiti joprojām ir dzīva leģenda, ka franču izdzīšanā lieli nopelni ir tieši vudū.

Tāpat kā citās reliģijās, arī vudū ir dažādas atšķēlušās grupas, kas to izmanto melnai vai citas krāsas maģijai. Nedod dievs šajā valstī savās mantās atrast vistas kāju vai matu kušķi ar zālītēm. Varat ticēt vai neticēt, taču ar vudū labāk neielaisties.

Katrā ziņā pēc redzētā priekšnesuma mati uz galvas vēl ilgi bija stāvus un vietējā vīriņa piedāvājums nopirkt melnu lupatu lelli uzreiz izsauca šausmas. Lai gan 1950.gadā pēc gandrīz simt gadu kara Vatikāns atzina vudū par kristiešu reliģiju, manā izpratnē tam nav nekā kopīga ar mūsu pusē redzēto reliģisko ainu.

ATGRIEŠANĀS CIVILIZĀCIJĀ

Ziņas par to, ka trīs jaunas sievietes nomainījušas sniegbalto pludmali pret braucienu uz Haiti, dominikāniešos izplatījās zibens ātrumā. Parunāt par savu vecāku dzimteni atskrēja puisis, vārdā Lūkass, viņš uzdeva daudz jautājumu un brīnījās par katru vārdu. "Jūs vedāt rīsus un maizi? Jūs esat dīvainas," ar neslēptu sajūsmu teica Lūkass. Par Haiti maz informācijas ir ne tikai Eiropā, bet arī kaimiņzemē Dominikānā. Lūkass stāstīja, ka pēc jaunā prezidenta Renē Prevāla ievēlēšanas (vēlēšanas notika februārī, inaugurācija — 7.martā) viņu apciemoja Dominikānas prezidents Leonels Fernandess. Taču Haiti galvaspilsētā Portoprensā prezidenta pili aplenca bruņoti nemiernieki un valsts vadītāju glābt nācās Dominikānas armijai. Pēc tam šī

valsts, kurai vienīgai ir sauszemes robeža ar Haiti, slēdza robežpunktus un pastiprināja kontroli.

Tomēr es negribētu beigt savu stāstu tik skumji, jo ne viss Haiti ir tik melns. Karu, apvērsumu, dumpju un bandītisku uzbrukumu novārdzinātā tauta glezno brīnišķīgas gleznas, ko nevar sajaukt ar citur tapušām. Daudzas Haiti pilsētas arhitektūras un stilistikas ziņā nezaudē ne tikai labākajiem Centrālamerikas paraugiem, bet arī Eiropai. Šajā valstī ir arī cilvēka veidojums, kas iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Tas ir Citadeles cietoksnis, ko pašpasludinātais karalis despots Anrī Kristofs pirms divsimt gadiem lika būvēt 20 tūkstošiem cilvēku. Cietoksnim bija jāpārspļauj Francijas Versaļa, un tas kļuva ne tikai par arhitektūras, bet arī visas Haiti traģiskās vēstures pieminekli pasaulē pirmajai "melnajai republikai", kas tā arī nespēja pierādīt pasaulei tiesības uz cienīgu un lepnu pastāvēšanu.


logo_dn.gif

2006.gada 15.aprīlis
Raksta autore: Aušra Radzevičūte

LIELDIENAS

Ziemai lēnām atkāpjoties, garās, tumšās naktis kļūst īsākas, līdz beidzot diena ir pastiepusies tik pat gara kā nakts. Tad klāt ir Lieldienu laiks. Pēc svētkiem dienas jau būs garākas par naktīm un turpinās pieaugt līdz pat Jāņiem. Interesanti, ka pats nosaukums – Lieldienas, Liela diena – norāda uz būtisko šajā notikumā.

Agrāk Lieldienas svinētas trīs, garajā gadā pat visas četras dienas. Ļaudis savu prieku par atnākošo pavasari, gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, izteica un apliecināja Lieldienu norisēs. Tāpat kā citi gadskārtu svētki, arī Lieldienas tiek cilvēkotas vai nu par lielu sievu, vai par trim māsām.

Svētki, protams, ir gaidīti. Lieldienām gatavojas visa saime. Meitas pa ziemu ir čakli strādājušas un pūra lādēs sagūluši gan jauni brunči, gan villaines, gan pa kādam cimdu un zeķu pārim. Un kad gan citreiz, ja ne svētkos, savu bagātību lai izrāda?

Šūpoļu gatavošana un kāršana bija puišu un vīru darbs. Jau laicīgi vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus.

Šūpoļu kāršana bija ļoti atbildīgs darbs, jo, nemākulīgi pakārtas, tās varēja salūzt un kādu savainot.

Ap šūpolēm Lieldienu laikā vienmēr pulcējās daudz ļaužu. Tie savstarpēji apdziedājās, mijās pautiem, spēlēja spēles. Tādēļ vislabāk šūpoles kārt bija kalna galā, jo pietika vietas visām Lieldienu izdarībām un svinētājus varēja pamanīt pa lielu gabalu.

Ūdens malā un aramzemē šūpoles parasti nekāra.

Pirmos izšūpoja saimnieku un saimnieci, pēc tam šūpojās pārējie. Par šūpošanu meitas puišiem maksāja ar olām, plāceņiem vai pat cimdiem un zeķēm.

Šūpošanās nozīme ir auglības veicināšana. Senāk latvieši ticēja: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža, jo brangāki lopi.

Tos, kuri Lieldienās bija kārtīgi šūpojušies, odi un citi kukaiņi vasarā nekoda.

Šūpošanās kustību cilvēki neizgudroja vis savā prātā, bet gan noskatījās dabā. Piemēram, kā labība, vējā šūpojoties, pamazām nobriest. Pastāv ticējums, ka Lieldienu rītā pati saule dejo un šūpojas. Ļaudis domāja, ka atdarinot šādas kustības, viņi vairo auglības spēku.

Lai iemantotu veselību un skaistumu, ļaudis cēlās vēl pirms saules lēkta. Piecēlušies, viņi steidzās nomazgāt seju tekošā ūdenī, pie kam īsti dziedinošs bija tikai tāds, kas tecēja pret rītiem.

Kas bija piecēlušies pirmie, modināja vēl guļošos un nopēra tos ar izplaucētiem zariem. Uzskatīja, ka tādā veidā no zariem tiek pārnests īpašs spēks, kas apveltī cilvēku ar veselību un veiksmi.

Rietumkurzemē bija izplatīta vēl kāda tradīcija – putnu dzīšana. Arī tās nozīme bija pasargāt no ļaunuma un slimībām.

Lieldienu norisēs ieņem darbības ar pautiem. Lieldienās raksturīgas dažnedažādākās darbības ar olām. Tās ēda, dāvināja, ar tām mainījās, spēlēja spēles. Olu krāsošana ir salīdzinoši nesena paraža. Tā ieviesusies tikai jaunākos laikos. Neskatoties uz to, tā šobrīd noteikti ir visizplatītākā no visām Lieldienu izdarībām.

Olas Lieldienām sāk krāt jau kādu laiciņu iepriekš.

Ola ir topošās, jaunās dzīvības, auglības, arī saules simbols. Latvieši ticēja, ka veicot ar olām Lieldienu izdarības, dzīvības spēks, kas tām piemīt, pāriet uz cilvēkiem un dzīvniekiem.

Olas krāsoja ar dabiskām krāsvielām – lapām, mizām, putraimiem. Tāpēc krāsas pārsvarā bija dzeltenīgas, brūnganas, zaļganas.

Ar sīpolu mizām olas var nokrāsot dzeltenīgi brūnas, ar alkšņu mizām – iesarkanas, bērzu lapām un sūnām – dzelteni zaļas, kumelītēm – viegli dzeltenas, rudzu zelmeni – koši zaļas. Lai iegūtu vienkrāsainas olas, tās vāra nokāstā novārījumā, mazliet raibākas sanāks, ja biezumus atstāsi katliņā. Ja gribi lāsumainas vai rakstainas, samitrini olu, ar lupatiņu pietin mizas vai putraimus klāt un cieši nosien. Lai iegūtu svītrainas olas, tās jāapsien ar dažādu krāsu diegiem. Var nosiet arī ar baltiem, bet tad tās jāvāra krāsainā ūdenī.

Ticējumi

    • Lieldienās šūpojoties šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā, lēni un līgojoties, nozied linu druva.

    • Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.

    • Lieldienās vajag šūpoties, tad būs brangas aitas.

    • Pirmā Lieldienas rītā ir jāpurina ābeles, lai vasarā būtu daudz ābolu.

    • Ja negrib, lai ir lielas kājas, tad vajag Lieldienu rītā priekš saules vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmeņa.

    • Ja pirmo Lieldienu lietus līst, tad govis dos daudz piena.

    • Kad Lieldienu olas zogot, tad zaglis paliekot tik pat pliks, kā ola.

    • Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošajā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.

    • Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melo.

    • Jo vairāk olu bija saimniecei Lieldienās, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu.

    • Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksēm, tad vārnas cāļus neēd.

    • Lieldienās jākrāso olas, tad vistas dēs skaistas olas.

    • Leldīnā nūdātū ūlu vajag likt izperēt, jo nu tuos ūlas izīs skaista un dējeiga visteņa.

    • Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.

    • Ja grib, lai vaigi būtu sārti, tad Lieldienas rītā pirms saules vajag apēst 13 dzērveņu ogas.

    • Kurš Lieldienas rītā visagrāk uzceļas, tas visu vasaru nekad neizguļas.

    • Lieldienas sestdienas naktī jāmazgājas zirgu stallī zirgu dzirdamā ūdenī un tas pats zirgu ūdens arī jādzer, tad būs modrs miegs.

    • Ja Lieldienas rītā pirms saules lēkta nomazgā muti tekošā ūdenī vai arī zirgu silē, tad visu gadu ir jautrs miegs.

    • Pirmo Lieldienas rītu pirms saules vajag skriet basām kājām uz kādu upīti jeb strautiņu, kas tek pret sauli, muti mazgāt, tad visu gadu varot agri uzcelties.

    • Lieldienas rītā saulei lecot, vajag iet uz upi muti mazgāt, tad var no rītiem agri uzcelties, nenāk miegs.

    • Kas Lieldienas rītā pirms saules lēkšanas iet pie upes muti mazgāt, tam nākošā gadā nenākot miegs.

    • Ja Lieldienas pirmo rītu iet pirms saules lēkšanas upē mazgāties, tad visu gadu ir vesels.

    • Veci ļaudis stāstīja, ka tie, kas Lieldienās, saulei lecot, tekošā ūdenī muti nomazgāšot, tie vasarā nenodegšot melni, un tiem pie darba nenākšot miegs.

    • Lieldienas rītā vajagot kājas mazgāt tādā ūdenī, kas tek uz rītiem, tad kājas nesūtot. Tāpat uz rītiem tekošā ūdenī vajagot nomazgāt muti, jo tad esot gaišs prāts.

    • Ja Lieldienu rītā nomazgājas strautiņā, kas tek pret rītiem, tad visu gadu paliek jautrs un mundrs kā strautiņš.

    • Lieldienas rītā, saulei lecot, mati ar zaķa kāju jāķemmē, apiņos stāvot, tad aug skaisti mati.

    • Lieldienas rītā vajagot laukā saukt jeb šaut. No kuras puses atskanot atbalss, no tās puses nākšot brūte vai brūtgāns.

    • Meita var ieēdināt puisi ar olu pirmā Lieldienas dienā: ola viņai jāapņem ap kreisās kājas gurnu un puisim, par to nezinot, jāiedod.

    • Ja grib naudu atrast, tad Lieldienas rītā jālasa skaidiņas

    • Lieldienas rītā pirms saules lēkšanas agri jāpaceļas un basām kājām jāaizskrien uz šķūni (istabā ģērbjoties, nedrīkst ilgi kavēties). Labāk, ja var, kā no gultas cēlies, tūlīt izskriet ārā), kur atrodas kādas čužas, skaidiņas, no malkas un cits kas. Tie neskatoties jāsagrābj klēpī un jāienes iekšā. Pēc tam jāsadedzina. Tad tai gadā var daudz ko atrast, kā naudu u. c.

    • Ja Lieldienu rītā pirms saules nomazgājas skaidrā avota ūdenī, tad to vasaru nav karsti, un arī neviens nevar nekā ļauna padarīt.

    • Lieldienas naktī redzētie sapņi piepildās.

    • Ja negrib, lai ir resnas kājas, tad Lieldienu rītā pirms saullēkta vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmens.

    • Lieldienas naktī redzētie sapņi piepildās.

    • Lieldienās jāvāra olas, lai augtu tikpat apaļi kā olas.

    • Lieldienās pirmo olu ēdot, nedrīkst to skrāpēt, jo tad būs tik slimību, cik olai skrambu.

    • Lieldienu rītā jāmazgājas pretsaules straumē, tad vasaru āda nenodegs.

    • Lieldienas rītā, saulei lecot, jāmazgā mute, jo tad tiekot skaists.

    • Cilvēkam, kas svētdienā dzimis, jāiet Lieldienas rītu uz kādu augstu kalnu. Tur viņš redzēs, kā saules stari dejo, un būs laimīgs visu mūžu.
    • Lieldienas rītā priekš saules lēkta jāmazgā cūka dīķī, kura jāvelk atmuguriski ūdenī, tad visu gadu būs mājās tīrība, arī zirnekļi neapplēkos griestus.

    • Kurš pirmais pirmās Lieldienas rītu iziet laukā, tam tai gadā laba laime.

    • Vecu vecā Lieldienu paraša ir olu sišana. Kam ola stiprāka, tas dzīvos ilgāku mūžu.

Mīklas

  • Četras kājas kumeļam, augšpēdu danco.

  • Pats sarkans, acis baltas.

  • Biezu putru izvāra katlā, sviests vidū paliek neizkusis.

  • Uzliek uz galda – paliek balts, nokrīt zemē – paliek dzeltens.

  • Maza maza baznīciņa, ne durvju, ne logu.

  • Maza, maza muciņa, divējāds alutiņš.

  • Cērt ledu, uzcērt sudrabu; cērt sudrabu, uzcērt zeltu.

Tautas dziesmas

Četras māsas Lieldieniņas,

Četri brāļi Ziemassvētki;

Astoņām dieniņām

Daram saldu alutiņu.

Raibu mešu, raibu aužu,

Lielās dienas gaidīdama;

Kad atnāca Liela diena,

Raibu velku mugurā.

Cērtiet, brāļi, oša kārtis,

Vītējiet saulītē:

Nāks māsiņa šūpoties

Visas trejas Lieldieniņas.

Karat, brāļi, šūpulītes

Augstā kalna galiņā;

Lai redzēja tā māsiņa,

Kas tautiņu lejiņā.

Dodu olu bāliņami

Par šūpuļu kārumiņu;

Divas devu tautiešami

Par augsto šūpošanu.

Kas to Lieldienu

Iešūpoja,

Tam auga liniņi,

Tam kaņepītes.

Ēd, vistīna, kviešu graudus,

Dēj olīnas Lieldienām:

Daudz bij man bālēlīnu,

Baltu olu ēdājīnu.

Ai, odiņi, masalīši,

Neēdiet šovasar:

Jau es gana šūpojos,

Visas trīs Lieldieniņas.


Izmantoti materiāli no http://folklora.lv/

Maģistru izlaidums 2006.gada 21.jūnijā

Kā ziņo oficiālie avoti, tad LU EVF Sabiedrības vadības maģistra studiju programmas studentiem izlaidums paredzēts 2006.gada 21. jūnijā Raiņa bulvārī 19, Rīgā Latvijas Universitātes Lielajā aulā pulksten 16:00.

Ieteicamā absolventu pulcēšanās vieta pirms izlaiduma svinīgā akta – gaitenis pie Mazās aulas.

Vēl šī diena ir ievērojama ar to, ka 15:26 iestājas astronomiskā vasara. Tādad, mums būs šī gada pirmais vasaras izlaidums!

Atgādinājums absolventiem par iespēju iegādāties :

1) LU akadēmisko nozīmi (Ls 10),
2) LU žetonu (Ls 4.50),
3) iegūtā grāda vai kvalifikācijas apliecinājumu, tā saukto sienas diplomu (Ls 10).

Pieteikties un maksāt par nozīmēm, žetoniem, apliecinājumiem – Raiņa bulvāvī 19, 117.kabinetā.

Kas jāzina par vizīti pie psihologa un psihoterapeita?

Katra psihologa un katra psihoterapeita rokās nonāk vistrauslākais, visīpašākais, kas vispār var būt – cilvēka dvēsele. Tā atgādina ziedu ar trauslām ziedlapiņām, ko cilvēks noliek uz savām plaukstām, lēnām atverot un parādot, atklājot un uzticot. Iespējams, ka tas pirmo un vienīgo reizi notiek tieši viņu klātbūtnē.

“Man ļoti palīdzēja manas terapeites saprotošā attieksme pret mani,” stāstīja mana paziņa, „es varēju runāt par visu, kas mani uztrauc, kas man sāp un kas man neliek mieru. Es tiešām jutos saprasta. Viņa izrādīja tik pretimnākošu attieksmi, ka es spēju pamazām uzticēt viņai arvien dziļākas un intīmākas lietas. Nekad nebiju tā raudājusi, kā pie viņas kabinetā.”

Ievērojamais psihologs Karls Rodžerss, uz kura humānistiskajiem principiem savā darbā balstās liela daļa mūsdienu psihologu un psihoterapeitu, aprakstot savu pieeju cilvēkam, citēja Lao Dzi:
“Ja es neiejaucos cilvēku lietās, viņi rūpējas paši par sevi;
Ja es nekomandēju viņus, viņi rīkojas paši;
Ja es nelasu cilvēkiem sprediķus, viņi pilnveidojas paši;
Ja es neuzspiežu cilvēkiem savus uzskatus, viņi kļūst par tādiem, kādi viņi ir.”

Šis raksts mēģina atbildēt uz jautājumu: kas mums, klientiem, būtu jāzina par vizīti pie psihologa un psihoterapeita? Raksts vairāk domāts tiem, kuri līdz šim vēl nav bijuši pie šiem speciālistiem, bet kuri varbūt gribētu aiziet, taču nezina, kas notiks, ko no viņiem prasīs? Raksts arī varētu būt adresēts tiem, kas ir dzirdējuši dažādus stāstus un nostāstus par apmeklējumiem pie šiem speciālistiem. Vienu vārdu sakot, raksts ir domāts visiem, kuriem ir dažādi neskaidri jautājumi.

Psihologs vai psihoterapeits?

Ir zināmas atšķirības starp vizīti pie psihologa un vizīti pie psihoterapeita. Gadās, ka mēs jaucam šīs divas profesijas un nereti arī iejaucam psihiatra profesiju (psihiatrs strādā ar cilvēkiem, kuriem ir psihiskas saslimšanas. Viņš ir orientēts uz slimības izpausmēm, īpaši, ja šīm saslimšanām ir bioloģisks pamats. Psihiatrs ārstē psihiskās slimības, izmantojot bioloģiskās metodes un ķīmiskās vielas – zāles.). Par psihologu var strādāt tas, kurš ir ieguvis pilnu psihologa izglītību, bet pasaulē par psihoterapeitu var kļūt ārsts, psihologs, sociālais darbinieks vai priesteris pēc speciālas apmācības psihoterapijā. Psihoterapija ir jauna un patstāvīga profesija. Tāpēc pakavēsimies pie jautājuma, kādas ir būtiskākās atšķirības starp vizīti pie psihologa un pie psihoterapeita.

Gan psihologs, gan psihoterapeits strādā ar psiholoģiskām metodēm (empātiska attieksme, jūtu atspoguļošana, aktīvā klausīšanās utt.) un sniedz psiholoģiska veida palīdzību. Palīdzība var būt dažāda – konsultējoša, terapeitiska, atbalstoša, informatīva, reizēm viņš var ieteikt citu speciālistu.

Psihologa kompetence ir konsultēšana. Pie psihologa bieži vien vēršas ar kādu konkrētu problēmu. Visbiežāk šī problēma ir tagadnes problēma, pašreizēja. Konsultēšanas procesā tiek skarta tikai kāda personības daļa, kas saistās ar risināmo problēmu. Psihologs neiet dziļumā, kā to dara psihoterapeits. Citiem vārdiem sakot, konsultēšanā tiek strādāts ar tagadni (atsevišķos gadījumos tiek analizēti arī pagātnes notikumi). Psihoterapijai nav nekāda laika ierobežojuma.

Konsultēšanā tiek runāts par konkrētu situāciju un konkrētu problēmu. Psihologs var strādāt, piemēram, ar tādām problēmām kā traucējošas izjūtas – bailes, trauksme, greizsirdība, dusmas, nepilnvērtības sajūta, vientulības izjūta u.c. Ja ir grūtības veidot ilgstošas draudzīgas, mīlestības pilnas, intīmas attiecības, grūtības bērnu audzināšanā, nesaskaņas darbā, izvēles grūtības, problēmas ģimenes dzīvē, vai, citiem vārdiem sakot, pie psihologa var doties ar jebkuru psiholoģisku problēmu.

Psihoterapeits dara visu to pašu un var risināt tās pašas problēmas, bet psihoterapija maina personības struktūru un personības funkcionēšanas veidu. Psihoterapija ir piemērota faktiski visiem cilvēkiem, kuriem neizdodas nodibināt un izveidot attiecības ar citiem, kuri no attiecībām negūst gandarījumu, kuri bez redzama iemesla jūtas nelaimīgi un nomākti, kuriem ir bailes, iekšējā trauksme vai sasprindzinājums, kuri ir viegli aizkaitināmi, kuriem neizdodas sasniegt nodomāto, tendence atlikt lietas. Pie psihoterapeita var vērsties, ja ir somatiskas vainas – galvassāpes, sāpes kuņģī, sirdī, un šo sāpju cēloņus ārsts nevar atrast. Reizēm tas var būt saistīts ar grūtībām apzināties un izpaust dažādas jūtas.

Tātad, kas nosaka atšķirības starp konsultēšanu un psihoterapiju?
– Terapijas laikā iespējams dziļāks apzināšanās līmenis un izmaiņas nekā konsultēšanā.
– Problēmu raksturs. Konsultēšanā tiek risināta kāda konkrēta problēma, bet psihoterapijā – plašāks problēmu klāsts.
– Cik dziļi tiek skarta personība. Terapijas laikā tiek realizēta dziļāka iedarbība uz cilvēku.
– Sesiju daudzums. Konsultēšanas cikls būs īsāks nekā psihoterapijai atvēlētais laiks.(Izņēmums ir psihoterapija, kurā izmanto kognitīvi – biheiviorālās metodes, un īstermiņa psihodinamiskā terapija. Tās ilgst līdzīgi kā konsultēšana.)

Kā izvēlēties, vai doties pie psihologa vai psihoterapeita? Pirmais, ko var darīt, saka Lūcija Rutka, intuitīvi novērtēt situāciju, atbildot uz jautājumu: vai esmu gatavs mazākam darbam vai dziļākam darbam ar sevi? Vai vēlos tikai apspriest savu problēmu vai analizēt dziļāk? Bet tā nebūtu galvenā problēma, jo psihologs vai psihoterapeits, izvērtējot katru konkrēto gadījumu, iesaka klientam, kādu speciālistu būtu labāk apmeklēt.

Pirms došanās uz vizīti

Pirms došanās uz vizīti būtu jāpadomā, kas ir tas, par ko es vēlos runāt, apzināties un noformulēt to. Kas ir tas, ko es sagaidu no psihologa vai psihoterapeita, kā es šo palīdzību iedomājos? Ja tas neizdodas, tad speciālists palīdzēs.

Šobrīd vēl ir daudz dzirdēti gadījumi, kad par speciālistiem sevi dēvē cilvēki, kas nav ieguvuši atbilstošu izglītību. Tāpēc pirms došanās pie psihologa vai psihoterapeita būtu jāpārliecinās par psihologa vai psihoterapeita profesionālo kvalifikāciju. Ja dodaties pie psihologa vai psihoterapeita, kas strādā kādā iestādē, piemēram, veselības vai ģimenes centrā, tad ir zināma garantija. Jo iestādes vadība, pieņemot darbā speciālistu, ir pārliecinājusies par viņa kvalifikāciju. Savādāk ir, ja jūs dodaties pie individuālajā praksē strādājoša speciālista. Tad noteikti der pajautāt speciālistam izglītības dokumentus, sertifikātus, ja tie nav izlikti kādā redzamā vietā. Klientam ir tiesības jautāt un apskatīt šos dokumentus, un speciālista pienākums ir tos uzrādīt klientam. Par to var interesēties arī psihologu vai psihoterapeitu profesionālajās asociācijās.

Nav nepieciešams pirms došanās uz vizīti ievākt sīku informāciju par to, ar kādām problēmām strādā psihologs. Taču nebūtu slikti, ja pirms tam painteresētos un ievāktu rekomendācijas par šo speciālistu. Tagad informācija par dažādiem speciālistiem ir pieejama plašsaziņas līdzekļos, veselības un ģimenes centros, dažādos atbalsta centros, sociālajos dienestos, asociāciju izdotajos bukletos un internetā.

„Ir ļoti svarīgi, kā klients pats uztver savu vizīti pie speciālista. Pirmkārt, katrs psihiski vesels cilvēks pats ir atbildīgs par savu veselību, tāpēc pašam jābūt uzmanīgam, izvēloties speciālistu. Mūsu sabiedrībā vēl līdz šim atsevišķi cilvēki ir stereotipu vai aizspriedumu varā, uzskatot, ka palīdzību lūdz tikai vājie un pie psihologa vai psihoterapeita dodas cilvēki, kuriem “ar psihi viss nav kārtībā”. Tomēr arvien vairāk un vairāk cilvēki sāk izmantot dzīvē piedāvātās iespējas, tai skaitā arī minēto speciālistu palīdzību. Rūpēties par sevi un maksimāli izmantot sniegto palīdzību, kļūst nepieciešami un moderni,” saka Lūcija Rutka.

Kas notiek pirmajā tikšanās reizē?

Pirmajai konsultēšanas un terapijas sesijai ir liela nozīme. Tā ir „iepazīšanās vizīte”, kuras laikā tiek pārrunātas gaidas no klientu puses. Speciālists jautā, kāda it klienta sāpe, ko viņš sagaida, ko gribētu sasniegt vai atrisināt. Klients pastāsta par sevi, kas viņam liekas svarīgs. Speciālistam ir jāpastāsta klientam, kas notiek konsultēšanas vai terapijas laikā un ko var sagaidīt darba gaitā, jāizrunā klienta un terapeita loma, jāinformē par cenu. Terapeits var iepazīstināt arī ar psihoterapijas metodi.

„Klients var nākt ar jebkuru savu problēmu, ar jebko, kas viņu uztrauc. Profesionāļa uzdevums ir sniegt adekvātu palīdzību. Tas ir ļoti cilvēcīgi, ja klients sagaida lielu palīdzību. Daļai cilvēku gribas, lai kāds cits viņu vietā izlemj, izdomā, pasaka priekšā, bet arī uz to klientam ir tiesības. Drošību šādā situācijā klientam rada speciālista attieksme un gatavība darīt visu, kas ir atkarīgs no viņa. Speciālistam ir jācenšas maksimāli palīdzēt, un klientam ir jābūt gatavam darīt visu, kas ir atkarīgs no viņa. Es darīšu visu, kas ir atkarīgs no manis, bet jums jādara viss, kas ir atkarīgs no jums – tā ir sadarbība un atbildības sadalīšana. Psihologs nedrīkst dot nepamatotas cerības klientam: mēs visu nokārtosim, viss būs labi. Klientam ir jāsajūt, ka psihologs ir gatavs strādāt, ka viņš uzņemas savu daļu atbildības, taču palīdz arī klientam izprast viņa atbildības daļu jeb izprast, kas būs atkarīgs no klienta paša,” skaidro Lūcija Rutka.

„Piemēram, psihoanalītiskajā terapijā pirmās četras sesijas ir izvērtējoša rakstura, kurās tiek pārrunātas klienta grūtības un paša skatījums uz tām. Reizēm cilvēks runā par lietām, kas attāli saistās ar patieso problēmu. Izvērtējot klienta personību tās dziļumā, atklājot simptomu jēgu, terapeitam būtu jāizprot, kas klientam ir patiesi būtisks. Mēs visi aizsargājam sevi no sāpīgiem pārdzīvojumiem. Ja problēmu skar vēl tad, kad neesam gatavi tās risināšanai, varam tikt traumēti vai vēl vairāk noslēgties sevī. Psihoterapeita kvalifikācija ļauj izprast, ko cilvēks pārdzīvo, cik tuvu viņa problēma ir apziņas slieksnim un kad par to var sākt runāt,” stāsta Evelīna Mūze.

Psihologs savā darbā var izmantot testus, projektīvās metodes, zīmējumus, lomu spēles un tos terapijas elementus un metodes, kādus ir apguvis, piemēram, mākslas terapijas, smilšu spēļu terapijas u.c. metodes.

Laiks, telpa, maksa

Psiholoģiskās konsultēšanas cikls parasti ilgst no vienas līdz divpadsmit reizēm. Psihoterapija ir daudz dziļāks process, tāpēc arī garāks. Terapijā pēc kognitīvi – biheiviorālās metodes individuālās terapijas ilgums var būt 20 sesijas. Īstermiņa psihodinamiskā terapija var ilgt 16 sesijas. Latvijā psihoanalītiskajā terapijā ilgākais individuālās terapijas laiks ir bijis 10 vai 12 gadi.

Vizīšu daudzums ir atkarīgs no risināmās problēmas lieluma, dziļuma un klienta vēlmes ar to strādāt, arī no psihoterapijas virziena, pēc kura strādā terapeits. Ja klients nevēlas dziļāk risināt savas problēmas, viņam ir tiesības pārtraukt konsultēšanu vai terapiju jebkurā laikā. Par to būtu jāvienojas ar speciālistu.

Vienas konsultācijas vai vienas individuālās terapijas sesijas ilgums ir aptuveni 45 – 50 minūtes, kas saglabājies vēl kopš Z. Freida laikiem. Tam ir savi iemesli. 45 – 50 minūtēs iegūtās informācijas apjoms ir vieglāk apstrādājams gan klientam, gan terapeitam. Taču mēdz būt arī garākas vizītes. Vizīte pie ģimenes terapeita var ilgt pusotru stundu, ja piedalās visa ģimene vai pāris. Arī grupu terapijā viena tikšanās reize ilgs ilgāk nekā individuālā terapija.

Sava nozīme ir arī regularitātei. Konsultēšana parasti notiek vienu reizi nedēļā. Terapija noris reizi nedēļā noteiktā dienā, taču, atkarībā no psihoterapeitiskā virziena, tikšanās var notikt no 2 līdz 3 reizēm nedēļā. Grupu terapijā tikšanās notiek 1 – 2 reizes nedēļā, bet var būt arī cauru dienu – tā saucamais maratons (12 un vairāk stundas pēc kārtas).

Ļoti liela nozīme ir konsultēšanas, terapijas vietai. Konsultēšanai vai psihoterapijai ir jānotiek tam piemērotā vietā un eksistē konkrētas profesionālas prasības šai vietai. Tā nevar būt pasēdēšana kafejnīcā pie kafijas tases. (Kaut gan jaunākajā literatūrā par konsultēšanu tiek minēts, ka atsevišķās reizēs tas varētu notikt arī kafejnīcā.) Turklāt tas arī atgādina būtisku atšķirību starp sarunu ar draugu vai ar speciālistu. Telpai jābūt tādai, kur klients var justies droši un netraucēti, kura ir pietiekami komfortabla, lai runātu par jebkurām problēmām. Tai jābūt mierīgos toņos, ērti iekārtotai, nedrīkst būt pārblīvēta ar mēbelēm vai ar uzkrītošām psihologa personiskajām mantām. Jābūt labai skaņas izolācijai un ideālā variantā iepriekšējais klients nedrīkstētu satikties ar nākošo klientu. Konsultēšanas telpām ir īpašas prasības, un profesionāļi parasti tās ievēro.

Evelīna Mūze: „Maksa un laika ierobežojums motivē klientu darbam un motivē maksimāli izmantot viņam paredzēto laiku. Kad, stāstot par sevi, viņam sāk raisīties spēcīgas jūtas, šie nosacījumi atgādina, ka darbs notiek noteiktā laikā un telpā. Jo speciālists, nebūdams subjektīvi saistīts vai ieinteresēts attiecībās un izmantojot savas speciālās zināšanas, var labāk izprast, izvērtēt situāciju un atrast piemērotāko palīdzības veidu”.

Konsultanti un terapeiti nosaka katrs pats savu cenu. Jāņem vērā, ka cenā tiek iekļauta telpu īre, nodokļi, alga. Vienas konsultācijas cena Latvijā svārstās vidēji no 2 līdz 7 latiem. Vienas terapijas vizītes cena svārstās no 7 līdz 20 latiem. Grupas terapijas vienas tikšanās cena var būt ļoti atšķirīga, atkarībā no grupas ilguma, terapijas veida, grupas lieluma u.c. Piemēram, 3 stundas ilga psihodrāmas grupas nodarbības cena var būt no 6 līdz 9 latiem. Lielpilsētās un rajonos cenas var atšķirties.

Ir terapeiti, kas diferencē cenu atkarībā no klienta maksātspējas un no motivācijas. Latvijā izplatīta prakse, ka klients maksā par vienu sesiju, taču Rietumos, piemēram, psihoanalītiskajā terapijā klients maksā mēnesi uz priekšu. Arī Latvijā citviet tas tiek praktizēts. Latvijā ir terapeiti, kuriem klients maksā arī par izlaistu vizīti, ja terapeits netiek brīdināts savlaicīgi. Parasti jābrīdina būtu vienu nedēļu iepriekš. Taču bijuši arī gadījumi, kad terapeits jābrīdina trīs mēneši iepriekš. Te der piebilst, ka katram terapeitam var būt savi nosacījumi. Pastāv diskusijas – vai par izlaisto vizīti jāmaksā arī gadījumā, ja klients saslimst. Vairāki terapeiti uz to raugās dažādi. Par vizītes cenu un par nosacījumiem, ja vizīte tiek izlaista, vajadzētu painteresēties, piesakoties uz pirmo vizīti vai arī pirmajā tikšanās reizē.

Latvijā ir pieejama arī bezmaksas psiholoģiskā palīdzība, piemēram, krīzes centros. To piedāvā arī valsts iestādes, pašvaldību centri, bezmaksas uzticības tālruņi. Skolēniem un viņu vecākiem skolās arī ir pieejamas bezmaksas skolas psihologa konsultācijas.

Konfidencialitāte

Mēs katrs vēlamies, lai tas, ko mēs atklājam citiem, netiktu izpausts nevienam. Mēs vēlamies justies droši un aizsargāti. Konfidencialitāte jeb informācijas, ko klients sniedz konsultācijas vai terapijas laikā, drošība ir ļoti būtiska. Informācija, ko sniedz klients, ir konfidenciāla. To nosaka psihologu un psihoterapeitu ētikas kodeksi. Klientam vajadzētu iepazīties ar šo ētikas kodeksu. Viņš drīkst to palūgt savam psihologam vai psihoterapeitam.

Psihologu ētikas kodeksā ir teikts, ka „psihologam klients ir jāinformē par konfidencialitāti un tās robežām, pirms vēl radusies kāda konfliktsituācija”. Speciālistam būtu jāpastāsta, ka visa informācija ir konfidenciāla, izņemot dažus gadījumus, kad tiek apdraudēta citu cilvēku dzīvība un veselība. (Vairāk par gadījumiem, kad speciālists var izpaust konfidenciālu informāciju, var izlasīt žurnāla „Psiholoģijas Pasaule” 2003. gada 10. numurā.)

Ar psihologu ētikas kodeksu var iepazīties arī profesionālajās psihologu asociācijās. Latvijā šobrīd ir vairāki psihologu ētikas kodeksi, kuru galvenie ētiskie principi būtiski neatšķiras. Savs ētikas kodekss ir Latvijas Skolu psihologu asociācijai, Latvijas Praktisko psihologu asociācijai, Latvijas Profesionālo psihologu asociācijai. Savukārt psihoterapeitu ētikas kodeksu ir izstrādājusi Latvijas Psihoterapeitisko asociāciju apvienība un Latvijas Psihoterapeitu asociācija.

Ja klients speciālista rīcību uzskata par neētisku, tad viņš var griezties profesionālajā asociācijā, kuras biedrs ir minētais psihologs vai psihoterapeits.

Kur ir garantija, ka būs rezultāts?

Tas ir klasiskais jautājums no klientu puses. Jāatzīmē, ka sasniegumi parasti ir individuāli un katram var būt ļoti dažādi. Mēs katrs gaidām atvieglojumu, atklājumu un bieži vien arī to saņemam. Būtu jāzina, ka konsultēšanas un terapijas laikā pozitīvās emocijas mijas ar negatīvām emocijām. Tām ir jābūt līdzsvarā. Šīs dažādās emocijas ir normāla parādība! Jāuzsver, ka pirmais, kas notiek, tās ir izmaiņas. Ir jautājums, ko mums katram nozīmē šīs izmaiņas un kā mēs tās uztveram. Ir iespējams, ka pēc zināma laika var būt pat emocionāli smagāks periods, kuram sekos izmaiņas. Svarīgi zināt, ka uzlabošanās nenotiek uzreiz un nepārtraukti.

„Es saku – izmaiņas ir vienmēr. Jau tas vien, ka cilvēks ir atnācis, liecina, ka viņā ir sākušās kādas izmaiņas, un viņš vēlas kaut ko darīt,” saka Lūcija Rutka, „katram klientam jāsaprot, kas ir tas, kas viņam visvairāk ir vajadzīgs. Tas nekas, ja viņš to vēl neapjauš vai nevar noformulēt. Atbilde viņā ir, un psihologs ir tas, kas viņam palīdz atrast šo atbildi un iet šo ceļu. Citreiz mēdz būt, ka klients noformulē vienu, bet konsultācijas vai terapijas laikā tas pārformulējas, problēma kļūst savādāka. Jebkurā gadījumā noteicošās ir klienta sajūtas un kas notiek ar viņu. Ja ejot pie psihologa uz konsultāciju, klients pabeidz augstskolu, atrod darbu, sāk izskatīties labāk, izmaiņas parādās viņa uzvedībā, ārējā izskatā. Tas ir rezultāts. Piemēram, pāris apmeklē psihologu, lai saglābtu ģimeni, bet konsultāciju laikā viņi tomēr konstatē, ka labāk ir izšķirties. Šajā gadījumā mēs nevaram viennozīmīgi apgalvot, ka rezultāts ir slikts vai labs. Svarīgākais ir tas, ko klientam nozīmē labs rezultāts.”

Individuālā vai grupu terapija?

Latvijā ir pieejamas gan individuālās konsultācijas un terapija, gan arī grupu terapija. Tiek rīkoti dažādi sociālpsiholoģiskie treniņi. Kas ir atšķirīgs grupu vai individuālajai terapijai?

Grupas var dēvēt par “savstarpējo attiecību laboratoriju”. Grupas lielums var būt ļoti dažāds no 6 līdz 16 dalībniekiem, un pat vairāk. Piemēram, psihodrāmas terapijā grupā notiek lomu spēles. Geštaltterapijā, strādājot ar grupu, netiek ņemta vērā tik daudz pašas grupas dinamika, bet darbs noris ar katru cilvēku atsevišķi. Smilšu spēles terapijā strādā pa vienam, ar pāri vai ar ģimeni. Grupā notiek vairāk darbs ar lomu, no lomas notiek virziens uz personību – no ārējās uzvedības uz jūtām. Grupā ir iespējams salīdzināt savas problēmas ar citu problēmām, paskatīties uz sevi ar citu acīm, var ieraudzīt, kā citi risina līdzīgas problēmas. Grupas dalībnieki var parādīt cilvēkam to, kā viņš izskatās, dažādas situācijas un pat viņš var ieraudzīt, kā šo pašu situāciju varētu risināt savādāk. Piemēram, geštaltterapijā un psihodrāmā notiek dažādu situāciju un pat sapņu izspēlēšana, kā rezultātā klients daudz ko sāk saprast savādāk. Turpretī psihoanalītiskajā terapijā, īpaši individuālās terapijas laikā, terapeits un klients pārrunā sapni, analizējot to verbāli.

Darbs grupā ir ieteicams tiem, kuriem ir grūtības ar verbalizāciju – jūtu izpaušanu vārdos. Savukārt nav ieteicams agresīviem cilvēkiem, tiem, kuri nevar apvaldīt savas emocijas, to izpausmi, jo tas var traumēt citus dalībniekus. Zema tolerance, impulsivitāte ir nevēlama grupas terapijā.
Ne katrs cilvēks ir gatavs atklāties vairāku cilvēku priekšā.

Cilvēki, kas nāk uz individuālo terapiju mēdz teikt, ka viņi nevēlētos klāstīt visas savas problēmas citiem cilvēkiem. Viņiem tas būtu par grūtu. Viņi netic, ka citi varēs palīdzēt pietiekoši. Reizēm viņi pat domā, ka citi runās no sava viedokļa, un tas nepalīdzēs. Tad varētu izvēlēties individuālo terapiju.

Grupas mēdz būt dažādas, un atšķirīgi ir to uzdevumi. Piemēram, ir treniņa grupa, kur cilvēks trenē kādas spējas, piemēram, kā uzvesties, stājoties darbā, izmēģina iespējamos uzvedības modeļus. Sensitivitātes treniņos darbs notiek ar savām jūtām, lai skaidrāk saprastu, kā tu jūties ar dažādiem cilvēkiem, dažādās situācijās. Var būt iepazīšanās, tikšanās (encounter) grupas ar dažādiem cilvēkiem, var būt cilvēcisko attiecību (human relations) grupas, kas domātas attiecību uzlabošanai ar cilvēkiem. Personības izaugsmes grupas palīdz kopumā saprast sevi, savus mērķus, savu vietu pasaulē vai starp cilvēkiem.

Kā atrast savu terapeitu?

Stāsta Evelīna Mūze: „Mēs ejam pie terapeita, lai labāk saprastu sevi. Terapija ir tranzīttelpa – parejas vide starp sevi un pasauli. Tai jābūt īpašai vietai, kur tu vari justies tik droši un labi, lai domātu par sevi, lai mēģinātu atrast atbildes un mainītos. Svarīgi, lai terapeits palīdzētu cilvēkam vispirms būt pašam un kļūt pašam par sevi. Daudzi gaida, ka viņiem pateiks, tāpat kā pie ārsta, ko darīt un kādiem viņiem jābūt. Tas ir mānīgi. Terapeits reizēm palīdz “piedzimt” vai “uzaugt” un “nobriest” kopā ar terapeitu, lai klients pēc tam pats varētu iet tālāk un dzīvot.

Terapeita personībai ir izšķiroša nozīme. No terapeita ir atkarīgs kā viņš spēj izmantot savas zināšanas un pieredzi. Klientam būtu jāskatās uz to, kā viņš jūtas ar šo terapeitu, vai viņš jūtas saprasts, sadzirdēts, drošs. Ar kādu iejūtību un sapratni pret viņu izturas terapeits? Vai viņš varēs atklāties tieši šim cilvēkam? Klientam ir svarīgi uzticēt un uzticēties tik daudz, cik viņš var to izdarīt.”

„Savu psihologu atrast ir diezgan sarežģīti. Tāpat kā savu frizieri, ginekologu. Viss ir atkarīgs no psihologa darba stila. Citam ir maigāks stils, citam skarbāks. Klientam ir izvēle, īpaši lielākajās pilsētās. Ļoti svarīgi sev noformulēt – kas ir tas, ko es vēlos,” saka Lūcija Rutka.

Karls Rodžerss raksta: „klients ir cilvēks, kas ir atnācis uz konsultāciju pēc brīvas izvēles. Vēršoties pēc palīdzības savu grūtību atrisināšanā, viņš ir gatavs izrādīt personisko aktivitāti. Viņš paļaujas uz saviem spēkiem un nedomā pārlikt uz terapeitu visu atbildību par situācijas attīstību.”

“Karls Rodžerss uzticas cilvēka spēkiem,” stāsta Evelīna Mūze, „konsultantam pietiek sadzirdēt klientu, saprast un izrādīt to, lai cilvēks pats spētu sakārtot sevi. Lai spētu apzināties to, kas ar viņu notiek, un varētu atrisināt savu problēmu psihologa klātbūtnē. Tā arī būtu klienta atbildības daļa. K. Rodžerss izdala trīs būtiskus principus, kuri svarīgi konsultanta darbā: nevērtējošā attieksme, patiesa ieinteresētība klienta problēmās un empātija – spēja izjust to, ko jūt klients. Tā ir spēja paskatīties ar klienta acīm uz to, ko stāsta klients. Tas nozīmē būt blakus, būt līdzās. Patiesa ieinteresētība nozīmē – censties patiesi saprast otru. Nevērtējoša attieksme nozīmē – nespriest, kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi. Tā ir beznosacījuma pieņemšana, kura ir pamatā beznosacījuma mīlestībai, kas piemīt patiesi mīlošiem vecākiem pret saviem bērniem. Galvenais, lai klients jūt, ka viņš tiek pieņemts, saprasts un viņam patiesi grib palīdzēt.”

Pateicos Latvijas Profesionālo psihologu asociācijas valdes priekšsēdētājai, psihoterapeitei Evelīnai Mūzei un valdes priekšsēdētājas vietniecei, Ētikas komisijas priekšsēdētājai, psiholoģei Lūcijai Rutkai par sadarbību raksta tapšanā.

Autors: Ilona Vindule

Psiholoģijas Pasaule (2004/10)


www.psihologijaspasaule.lv

Espana

Otrā diena Spānijā, visiem nāviix besis!! Možumu un modrību saglabāju pateicoties tam, ka resnais man visu laiku kniebj dibenā un citādi uzmācās!! Meitenes ģērbušās vieglos paltrakos trako un nerimst nakt un dien!! Kāpēc man tas viss jāizcieš!! Es pievienojos Bībeles skolai Kanādā!! Artis un Alans pievienojas bomāriem parkā!! Meitenes satusējušas ar diviem rudiem Spāņiem!! Ja es tagad būtu iečolkājis, tad jūs vismaz saprastu kaut ko no maniem murgiem un Arta spiegiem, ko viņš šonakt laida apgaitā!!

Drukāju no Alana bezvadu laptopa, jo šis ir parāvis līdz lattelekom kabeli!! Lidojuma nelabvēlīx laix, atpakaļ gaidiet ap Jāņiem un Līgaām!!

Visi čolkājam!!!

Krītiņš un CO no Valensijas!!

Ja ilgstoši netiec atvaļinājumā…

Ir tādi psihi un idioti, kurus nelaiž ne lidmašīnās, ne vilcienos, ne autobusos, tāpēc viņiem atvaļinājumi ir jāpavada mājās. Un tā, uzskaitījums kā lieliski un ekstremāli pavadīt savu atvaļinājumu mājās:

KALNU SLĒPOŠANA. Slēpošana – maita, ir bīstama. Lai ierīkotu kalnu slēpošanas kūrortu, ar vazelīnu jānoziež kāpņu telpas pakāpieni, gar sienām jāizlīmē jaunbagātnieku fotogrāfijas un ar kečupu milzu burtiem jāuzraksta “Kurševeļa”. Gatavs kalnu slēpošanas kūrorts!

SĒRFINGS. Sērfings – maita, ir bīstams. Jāsadzeras tekila un stāvot uz gludināmā dēļa slapjās apakšbiksēs, jāķer vilnis. Daudzi ķer bāku. Tas nav pareizi! Jā sērfotājs noķer bāku, tad kaput gan bākai, gan sērfotājam.

NIRŠANA. Niršana – maita, ir bīstama. Ar niršanu nodarbojas, lai ieraudzītu eksotiskas zivtiņas. Nopērciet kilogramu parastās ķilavas, aptiniet tās ar sarkanu un zilu izolenti, saspraudiet zivtiņām pakaļā krāsainas spalvas. Parastās zivtiņas kļūs eksotiskas! Saberiet zivtiņas vannā un sāciet taisīt jūru. Niršanai ir piemērotas trīs veidu jūras: Sarkanā, Melnā un Nāves jūra. Lai iegūtu Sarkano jūru, ir nepieciešami koraļļi un kečups. Mirušai jūrai nepieciešams daudz sāls un līķis. Bet lai iegūtu Melno jūru, vannasistabā uz grīdas jāsaspļauda sēmušku mizas, zem vannas jāpakakā, vannā jāpakakā

gatava Melnā jūra!

RAFTINGS. Raftings, tas ir tad, kad pa kalnu upi laižas lejup ar laiviņu. Lai uzzinātu, kas ir raftings, nepieciešams runājošs papagailis. Noraujiet viņu tualetes podā, metieties uz mašīnu un prom uz attīrīšanas iekārtām! Papagailis obligāti padalīsies ar Jums savos iespaidos.

PIKNIKS. Dzīvoklī var sarīkot arī pikniku. Pikniks dzīvoklī – maita, ir bīstams. Lai pikniks būtu izdevies uz goda, sāciet plostot jau no rīta. Pēc tam paņemiet rokā cirvi un pastrādājiet minūtes desmit. Nolieciet sacirstās mēbeles uz gāzes plīts – ugunskurs gatavs! Pēc tam pūšot dzīvoklī gaisa atsvaidzinātāju “Egļu skujas” un taisot ar lūpām skaņu “bzzzzzzzzz”, durstiet sevi ar adatu, murminot pie sevis: “Velns, kā apnikuši tie odi!” Dzīvokļa piknikā pret vakaru obligāti ir jāiekāpj sūdā un šajā stāvoklī jāiet gulēt. Tomēr, pirms iet gulēt, neaizmirstiet pačurāt uz gāzes plīts, jo nenodzēsts ugunskurs var kļūt par iemeslu meža ugunsgrēkam!

Psihologa konsultanta darba supervīzija

Psihologa konsultanta darba supervīzija: būtība, svarīgākās funkcijas un nozīme.

Diezgan bieži nākas sastapt pietiekami pieredzējušus un kompetentus psihologus, kurus māc šaubas par sevi un savām iespējām. Viņi sūdzas par iztukšotības izjūtu, par vainas izjūtu savas nespējas dēļ kaut ko dot citiem. Reizēm tas pat var izpausties kā negatīvisms un cinisms pret klientiem. Fiziskā un psihiskā izsīkuma stāvoklis, kam raksturīga emocionālā pārsātinājuma izjūta, vājāks emocionālais fons vai vienaldzība, ir pazīstams arī speciālistiem iesācējiem. Saskaroties ar reālo īstenību, kas bieži vien neatbilst jaunā speciālista gaidām un iecerēm, viņš sāk pārdzīvot emocionālu šoku un pēc 2–4 darba gadiem jūtas vīlies sevī un savā darbā. Līdzīgus stāvokļus raksturo tā saucamais “izdegšanas sindroms”. Šāda stāvokļa svarīgākais profilakses veids būtu regulāra supervīzija – individuāla vai grupā. Supervīzija – tā ir arī iespēja apzināties savu profesionālo un darba pozīciju, pārdomāt gan savas veiksmes, gan grūtības, atklāt “baltos plankumus” savā profesijā, atrast optimālus darbības veidus katrā konkrētā gadījumā. Turklāt supervīzija ir svarīga ne tikai psihologiem, bet arī sociālajiem darbiniekiem un vēl dažu citu profesiju pārstāvjiem.

Šī raksta galvenais mērķis – sniegt pilnīgāku priekšstatu par supervīzijas nozīmi un iespējām palīdzēt speciālistiem apzināties psiholoģiskās gatavības īpatnības supervīzijas saņemšanai un tās grūtības, ar kurām profesionālis sastopas, uzsākot supervīzijas darbu.

Psiholoģiskajā literatūrā supervīzijas būtība tiek rakstu­rota dažādi:
• kā atbalsta forma, kuras laikā konsultants var koncentrēties uz savām grūtībām darbā ar klientu (Hawkins, Robin);
• kā savstarpēji bagātinoša divu personu mijiedarbība, kad kāds cilvēks – supervizors mēģina padarīt otru – supervizējamo efektīvāku palīdzības sniegšanā citiem cilvēkiem (Hoss);
• kā iespēja aizstāvēt klienta intereses (no britu konsultēšanas asociācijas supervīzijas noteikumiem);
• kā iespēja dalīt atbildību par savu darbu ar supervizoru (Williams);
• kā apmācības un profesionālās attīstības turpinājums (atbilstoši Eiropas Psihologu asociāciju federācijas prasībām).

Supervīzijai ir vairākas pamatfunkcijas (Kadushin, Proctor).
1. Izglītojošā vai veidojošā funkcija – saistīta ar supervizējamo prasmju, sapratnes, spēju attīstību.
Supervīzija var palīdzēt konsultantam labāk saprast klientu, labāk apzināties arī savas reakcijas pret klientu, saprast mijiedarbības dinamiku ar klientu, izpētīt savas intervences un to secību, atrast citus darba veidus ar šo un līdzīgām situācijām.
2. Atbalstošā vai stimulējošā funkcija – speciālista spēja noturēties pret distresa iedarbību, sāpēm un zaudējuma izjūtām, ko pārdzīvo klients, tā ir “izdegšanas sindroma” profilakses iespēja.
Supervizējamais mācās apzināties to, kā klienta jūtas iedarbojas uz viņu, mācās tikt galā ar jebkuru klienta reakciju.
3. Virzošā vai normatīvā funkcija – stereotipu, kļūdu, arī trūkumu un vājo vietu atrašana un atklāšana psihologa darbā, kā arī atbilstības ētikas principiem ievērošana.

Atkarībā no supervīzijas grupas sastāva un kontakta ar supervizoru supervīzija var būt vairāk fokusēta uz vienu no aprakstītajām funkcijām. Tādā gadījumā supervīzija var būt vai nu galvenokārt mācību (praktizējošiem studentiem vai apmācāmiem konsultantiem, kas atrodas skolēna lomā), vai pārraudzības tipa (speciālistiem iesācējiem, kam nepiecie­šams atbalsts un virzošā funkcija), vai virzoša (kad super­vizors vienlaikus ir arī supervizējamā priekšnieks, piemē­ram, krīzes centrā), vai konsolidējoša (pieredzējušiem kvalificētiem speciālistiem).

Tas nozīmē, ka supervīzija profesionāliem konsultantiem sniedz vairākas iespējas:
• profesionāļa rūpes par sevi, savu stāvokli un darba spējām;
• iespēju novērtēt savas darbības rezultātus, jo tas ne vienmēr ir redzams un ne vienmēr ir skaidrs, kā novērtēt darba efektivitāti;
• iespēju ieraudzīt savas vājās vietas darbā un savstarpējo atkarību attiecībās ar klientu;
• savu motīvu un vajadzību apzināšanos, jo reizēm konsultants neapzināti izmanto citus savu mērķu sa­snieg­šanai un neaizrāda viņiem uz to, ko nevar paciest sevī;
• iespēju ieraudzīt potences klientos, viņu personības re­sur­sos, jo reizēm konsultanta palīga loma pataisa viņu par “glābēju”;
• vienu no labākajiem veidiem iemācīties pieņemt klientu negatīvās jūtas, atklājot viņu dabu un būtību;
• iespēju labāk izmantot savu potenciālu – plānot darba apjomu, mainīt neapmierinošos uzvedības paternus;
• izdevību būt atvērtam pret jauno, pastāvīgu pašapziņas attīstību un profesionālo izaugsmi;
• iespēju veidot sevī iekšēju supervizoru.

Ne velti Smits (Smith) teicis: “Jūs nevarat apgūt psiho­terapijas mākslu, lasot grāmatas, strādājot ar datoru, aplūkojot video­ierakstus un pārcilājot papīrus, šī māksla ir jāapgūst dziļā iekšējas saskarsmes procesā ar citiem cilvēkiem.[..] Pārrau­dzība (supervizēšana) – tā ir anahronisms mūs­dienu pasaulē, jo tā ir saistīta ar mutisku tradīciju, apslēpto zināšanu nodošanu.”

Supervīzijas atšķirība no psihoterapijas un konsultēšanas

Lai raksturotu supervīzijas specifiku, ir nepieciešams nošķirt supervīziju no psihoterapijas un psiholoģiskās konsultēšanas. Turklāt ir svarīgi saprast to, cik lielā mērā supervīzijas procesam ir jābūt personiskam. Psihoterapija un supervīzija realizējas situācijā, ko raksturo mērķtiecība, diādiskums, konsultatīvisms un nepārtrauktība (Jakobs, David, Meyer). Tomēr supervīzijas situācija atšķiras no psihoterapijas un psiho­loģiskās konsultēšanas (Jakobs, David, Meyer).
1. Supervīzijā ir nepieciešams sniegt palīdzību vairākām personām – supervizējamam, klientam, bet bieži arī mācību, medicīniskai vai psiholoģiskai iestādei.
2. Konsultantu parasti izvēlas klients, bet supervizorus nozīmē profesionāla apvienība vai sabiedriska organizācija (profesionāla organizācija), vai administratīva iestāde.
3. Parasti klienti var pārtraukt terapeitiskās attiecības pēc savas iniciatīvas, bet supervizējamais darba ciklu pārtraukt nevar. Tāpēc izvēles iespējas klientam un supervizējamam atšķiras.
4. Supervīzijas dialogā netiek sīki iztirzāta ne personiskā, ne profesionālā biogrāfija, netiek analizētas attiecības starp supervizoru un konsultantu. Supervīzijā tiek apspriestas tikai ziņas par konsultanta uzvedību un darbību terapijas sesijās, viņa iespaidi un priekšstati par klientu, kuri balstīti uz reāliem vērojumiem, un profesionāļa sava gadījuma prezentācijas īpatnības, kas būtu vērojamas tiešā veidā.
5. Supervīzijas mācību mijiedarbībā supervizējamā emocijām nevajadzētu ieņemt centrālo vietu, bet tajā pašā laikā nepieciešams kopīgi pārrunāt konsultanta emocionālo reakciju uz klientu un psihoterapijas procesu. ”Supervīzijas mērķis – terapeitus iesācējus padarīt par pieredzējušiem tera­peitiem, nevis par pieredzējušiem klientiem. Terapijas iziešana vēl nenodrošina tās apgūšanu.” (Mid) Konsul­tan­tam, balstoties uz dialogu ar supervizoru, ir jāiemācās refleksīvās domāšanas un pašanalīzes prasmes:
• savaldīt, noteikt un izanalizēt konkrētu emociju sevī pašā un sasaistīt to ar notiekošo terapeitisko procesu,
• tikt galā un izanalizēt jebkuru iekšēju emocionālu rezonansi, kas rodas konsultēšanas procesa dēļ vai kā atbilde uz to.

Turklāt tiek apskatīts nevis pats afekts un tā daba, bet gan konsultanta darbības iespējas gadījumos, kad parādās sakai­ti­nātība, apjukums, neveiklība utt. Personiskas dabas mate­riālu supervīzijas sesijā būtu jāiekļauj tikai tad, ja tas tiešā veidā iespaido konsultanta profesionālo darbu ar klientiem, supervīziju attiecības vai speciālists izjūt to iespaidu.
Apzinātai afektu apvaldīšanai jāiet roku rokā ar konsultanta prasmi noteikt konkrētā brīža izjūtas – niknumu, bez­spēcību, skumjas…

Supervīzijas telpa

Supervīzijā savstarpējās attiecībās sevišķi svarīga ir supervizējamā drošības izjūta un pārliecība. Pirmkārt, nepie­cie­šams radīt pārliecību, ka dialogs risināsies situācijas mērķu noteiktajās robežās un citi jautājumi netiks apspriesti. Otrkārt, jābūt pārliecības izjūtai par supervīzijas attiecību dro­šību, piemēram, lai supervizējamais, paziņojot par saviem trūkumiem, var sagaidīt objektīvu attieksmi pret sevi, un tas viņam nedarītu kaunu un viņu nepazemotu. Kad psiho­terapijā un supervīzijā parādās kauna un vainas izjūta, labvēlīgai attieksmei pret supervizējamo ir īpaši svarīga nozīme (Lewis). Supervīzijas telpas drošību nosaka arī darba kon­fiden­cialitātes princips. To precīzi definējis E. Viljamss (Williams): “Supervīzijas vide kalpo par konteineru emocionālajām vētrām, distresam, izmisumam, kas saistīts gan ar cilvēci ko­pumā, gan ar savu personu, bet tā kalpo arī saprātīgai plānošanai un stingram savstarpējam vērtējumam. Tā ir eksperimentēšanas vieta, kurā terapeiti pēta tos pašus procesus, kuros viņi piedalās.”

Supervīzijas vide ir stabilizējoša konsultantiem, tāpēc ka tā dod iespēju dalīt atbildības nastu smagi slimu un bīstamu pacientu gadījumā.

Kas speciālistu traucē saņemt supervīziju

Kaut gan supervīzijas efektivitāte ir acīmredzama, tomēr pastāv jautājums – kas tad īsti traucē speciālistu pieņemt atbalstu un saņemt supervīziju? Bieži pretestība pret supervīziju saistās ar bailēm no kritikas un aizsardzību pret noso­dījumu, – kaut arī ir pietiekami skaidrs, ka visstingrākais tiesnesis mitinās cilvēkā pašā. Nespēju pieņemt palīdzību un atbalstu var paust konsultanta grūtības atzīt savu potenciālo ievainojamību un izjust vajadzību pēc supervīzijas. Jo viņa palīga loma attiecībās ar klientu ir pretrunā ar šādu pozīciju. Kaut kas līdzīgs reizēm notiek arī ar varbūtējiem klientiem vīriešiem, kad cilvēks nešaubīgi turas pie dzimumu stereotipa. Profesionālim vai ap­mācāmajam pilnīgākas informācijas trūkums par supervīziju rada grūtības novērtēt šo atbalsta veidu un, iespējams, kļūst par vēl vienu izvairīšanās iemeslu. Jācer, ka šis raksts kaut kādā mērā kompensēs šo zināšanu trūkumu.

Reizēm par šķērsli supervīzijas darbā var kļūt iepriekšējā supervīzijas pieredze. Ja tā ir bijusi neveiksmīga, tad rodas piesardzība, bet, ja tā ir bijusi veiksmīga, var traucēt salīdzi­nājums: “Neviens nav tāds kā iepriekšējais supervizors.” Tas bieži vien liecina par grūtībām saskarsmē ar autoritātēm, kad supervizors tiek uztverts kā persona, kas spēj atrisināt visu vai– gluži pretēji – nekam neder. Tas var būt par iemeslu nepamatotām gaidām no supervizora un supervīzijas.

Iespējamās supervizora lomas

Ko var gaidīt no supervizora? Kuras lomas realizē “labs supervizors”? Pēc E. Viljamsa domām, labs supervizors ir kaut kas vairāk par klīniskās informācijas servisu. Super­vizors, tiekoties ar supervizējamo, var ieņemt dažādas lomas:
• konsultanta fasilitatora lomu, kurš sniedz atbalstu,
• skolotāja lomu, kurš palīdz supervizējamam mācīties un attīstīties,
• eksperta lomu, kurš uzņēmies atbildību par to, ko super­vizējamais dara ar klientu,
• organizatora lomu, kurš uzņēmies atbildību tās organizācijas priekšā, kas bijusi supervīzijas ierosinātāja.
Tas, cik daudz supervizors savā darbā izmanto katru no šīm lomām, ir atkarīgs no supervīzijas mērķa un supervizējamā reālās profesionālās pieredzes.

Supervīzijas sesijas darba formas

Supervīzijas sesijas darba forma var būt atkarīga gan no konkrētās supervīzijas mērķa un virzības, gan no supervizora teorētiskās pozīcijas, gan arī no reālā kontrakta ar supervizējamiem. Vienā variantā sesija būs veltīta vienam konsultāciju gadījumam, citā, sevišķi grupas un jo īpaši mācību variantā, – tiks apspriests darbs ar vairākiem klientiem. Vienā gadījumā supervizējamais iesniegs darba fragmenta stenogrammu (vai audio un video ierakstu), citā – vienkārši izstāstīs par savu darbu. Darba cikla sākumā ir jāvienojas par to, vai supervizējamais informēs supervizoru un grupu par sava darba turpinājumu ar iepriekš apspriesto gadījumu vai arī par savu jauno klientu. Svarīgi tikai, lai tipiskā darba sesijas forma būtu noteikta supervizora kontraktā ar dalībniekiem un darbā ar grupu vai diādi (individuālās supervīzijas gadījumā) tā saglabātos ne­mainīga noteikta laika periodā (parasti vienu mācību vai kalen­dāro gadu). Līdz supervīzijas sākumam svarīgi apspriest ne tikai supervīzijas sesijas darba formu, bet arī tās struktūru, dalībnieku gaidas, supervizora un supervizējamā atbildību, kā arī darbības ētiskos principus un darba apstākļus (darba ilgumu un periodiskumu, darba vietu, apmaksu, sertifikāta saņem­šanas noteikumus par supervīziju).

Supervizējamā atbildība

Inskips un Proktors (Inskipp, Proctor), ņemot vērā speciālista ievirzi uz aktivitāti, ir piedāvājuši šādu supervizējamā atbildības loku:
• praktisko jautājumu noteikšana, kuros viņam nepieciešama palīdzība;
• spējas palielināšanās atklāti dalīties savās jūtās,
• gaidāmās reakcijas noteikšana, savu gaidu apzināšanās;
• nosodīšanas, attaisnošanās un aizsardzības tendenču pamanīšana un vērošana;
• lielāka uzmanība pret jebkuru organizatoriska rakstura vienošanos, kas iespaido klientus un supervizējamos;
• atvērtība pret atgriezenisko saikni;
• spējas attīstība atgriezeniskās saiknes veida noteikšanai, kura būtu noderīga supervizējamajam.
Supervīzijas efektivitāte var palielināties tikai supervizora un supervīzijas dalībnieku kopīgu centienu rezultātā. Supervīzija – tas ir savstarpēji radošs process, kas balstīts uz attiecībām.

Kāda supervīzija ir nepieciešama un vēlama jums

Laiku pa laikam ir svarīgi apstāties un padomāt, kāda supervīzija būtu nepieciešama un vēlama tieši jums – ņemot vērā to, ko jūs jau protat. Iespējams, R. Houkinsa un R. Šoheta (Hawkins, Shohet) piedāvātie jautājumi palīdzēs jums saskatīt lielākas supervīzijas un atbalsta saņemšanas iespējas un nepieciešamību.
• Kādas ir jūsu īpašās vajadzības pēc supervīzijas, un kā jūs tās varat apmierināt supervīzijas gaitā?
• Cik liela ir jūsu atvērtība pret supervīziju un atgrie­zenisko saikni? Ja tās nav pietiekami, tad ko jūs varat darīt, lai kļūtu atvērtāks (-a) pret komunikāciju?
• Vai jūs baidāties no nosodījuma un vērtējuma? Vai jūs esat mēģinājis (-usi) noskaidrot šo bažu pamatu?
• Vai jūs varat turēties pretī savam supervizoram un sniegt viņam atgriezenisko saikni? Ja ne, tad kas jūs traucē?
• Kādas aizsardzības programmas jums ir tieksme izmantot? Ko jums vajag, lai virzītos tālāk?
• Vai jūs mēģināt vainot citus, kad pats (-i) neesat spējīgs (-a) to mainīt?
• Vai jūs esat gatavs (-a) lielākai vienlīdzībai supervīzijas attiecībās un – tātad – arī lielākai atbildībai?
Labas supervīzijas attiecības ir labākais no mums zināmajiem veidiem, kā pārliecināties par to, ka mēs paliekam atvērti paši sev un mūsu klientiem.

Autors: Natālija Ivanova

Psiholoģijas pasaule (2003/09)


www.psihologijaspasaule.lv

Pavasaris – riesta laiks

– Lidija, vai Jūs neiebilstu veikt ar mani dzimumaktu?
– Jā, Eduard, es arī pašlaik esmu noskaņota uz kopošanos.
– Novelciet drēbes.
– Jūs arī, mans draugs.
– Lidija, Jums ir pareizas formas krūtis.
– Eduard, Jums ir stipra erekcija.
– Pamēģināsim pozu nr. 83. Tādējādi tiks nodrošināta optimāla iekļūšana. – Esiet, lūdzu, taktisks ar mani.
– Es ievadu savu peni Jūsu vagīnā, Lidija.
– Es esmu kaisles varā, Eduard. Mans ķermenis kvēl liesmās. Lūdzu, mazliet augstāk, ja nav grūti.
– Sāku frikcijas.
– Jūs drīkstat kāpināt amplitūdu, Eduard.
– Lidija, Jums ir pareizas formas krūtis.
– Paldies, Eduard. Jūsu frikcijas neatstāj mani vienaldzīgu.
– Turpinām kopošanās aktu.
– Eduard, es kulminēju.
– Es arī, Lidija. Pietiekami vētraini.
– Paldies.
– Paldies.

Latvietis

Latvietis ir balts, īpaši tautu meita, kas balta vien staigā.
Latvietis tērpjas baltā un pelēkā.
Latvietis ir neuzkrītošs.
Latvietim patīk saulīte vēlu vakarā.
Latvietis ir bārenis, viņa bērni bāreņi un visi dzied bāreņu dziesmas.
Latvietim patīk skumt un raudāt. Raudāja māte, raudāja meita un asaras rotā latvieti.
Latvietis ir kungs savā dzimtajā zemē nevienu palīgā nesauks un citam kalpot neies.
Latvietis visu dara pats.
Latvietim ir savs stūrītis un savs kaktiņš, kur ielikt bērnus par nepaklausību.
Latvietis lepojas ar kautrību, kaunību, strādību un pieticību.
Latvietim laba daudz nevajag un tas pats nāk ar gaidīšanu.
Latvietis vienmēr otram atdod to labāko, pats priecādamies par mazumiņu.
Latvietim solīts makā nekrīt.
Latvietis mērī septiņas reizes un griež tikai vienu.
Latvietis ir apdomīgs un izvairīgs.
Latvietim patīk labi paēst.
Latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis, rasols un skābi kāposti.
Latvietis ir iecietīgs pret citu uzskatiem, ja tie sakrīt ar viņa paša.
Latvietis nav skaudīgs, pat ja viņam skauž’.
Latvietim ir labi tur, kur viņa nav.
Latvietis zina, kā ir pareizi, viņam patīk kārtība un simetrija un 90 grādu leņķis.
Latvietim patīk, kā šalc zaļais mežs, jo tam ir cena par kubikmetru.
Latvietis turas pie zemes pēc pus spaiņa alus.
Latvietim ir gaiši mati un zilas acis.
Latvietis lepojas ar tīrasiņu izcelsmi.
Latvietim patīk dzeltens, zaļš, brūns visās to variācijās.
Latvietim nevar patikt zils ar sarkanu.
Latvietim īpaši dārgi senie laiki.
Latvieša gaišā nākotne ir tūkstošgadu senatne.
Latvietis dzīvo atmiņās, ļoti pieķeras lietām un skaistai pagātnei.
Latvietim vienmēr ir labi tur, kur viņa nav.
Latvietis ir dziedātājs, sāk jau pirms dzimšanas un vēl pēc nāves nevar beigt.
Latvietim ir vienalga vai cūka vai druva.
Latvietis lielās, bet naudu nemaksā.
Latvietis mīl kapiņus, jo tajos būs jāguļ mūžīgi.
Latvietis ir velis….
Latvietis runā par sudrabu, bet par zeltu klusē.
Latvietis ļoti baidās būt netikumīgs…
Latvietim ir mazs cinītis, kas gāž vezumus…tikai, ko lai dara, kad viss sagāzts???

Baznīcas dārgumu sargātāja

Alsungas Sv. Miķeļa katoļu baznīcas daudzos dārgumus vēl aizvien sargā draudzes priekšniece Leokādija Gūtmane.

Ne jau zelta vai sudraba, bet pašas un citu alsundznieču rokām darinātos: piemēram, greznas altārsegas un baznīcas karogus. Sešmetrīgās egles, ko viņa kopā ar dēlu baznīcas rotai gādāja Ziemassvētkos, jau sen nometušas skujas, arī daļa pašas lieto sveču izkūpējušas smaržīgos dūmos.

Procesijā ap dievnamu

Leokādijas kundze rāda, ka pagaidām greznie karogi salikti augšā pie kora. Ziemassvētkos tiem mazāka nozīme, bet Lieldienās gan būs krāšņa procesija. "Savulaik gājām apkārt baznīcai katru svētdienu. Katrā organizācijā ir karogi, arī baznīcā. Galvenais ir Dievmātes un Jēzus sirds karogs, ir svētajiem veltīti. Miķeļa karoga mums nav, bet pirms gadiem 30 bija Svētā Franciska karogs. Senāk tos darināja klostermāsas, bet drēbe ir dārga, nevaram vienmēr pasūtīt, tādēļ divus esmu pati pāršuvusi. Vienam vecam karogam bija labi saglabājušās izšūtas rozītes, tās pāršuvu uz stiprāka auduma. Senāk nevarēja dabūt ne drēbi, ne zīda diegus. Bārkstis meklēju virsnieku veikalā Rīgā."

Leokādijas kundze atceras, ka 16 gados nesusi karogu: "Brīv jau nebija, bet mēs, meitenes, sadomājām iet procesijā. Pašas izdomājām un sašuvām baltus tērpus. Procesija vienmēr devusies apkārt baznīcai, bet sliktākā laikā – pa iekšu. Parasti dziedam dziesmas, bet kādreiz Vasarsvētkos evaņģēlijs tika lasīts, laukā taisītas četras būdiņas ar četriem galdiem, pie kuriem cilvēki lasīja. Tagad jau viss vienkāršots."

Greznākās uz altāra

Leokādijas kundze rāda, ka altāri sedz pašas šūta sega. Viņai bijuši gadi 26, kad to darinājusi. "Gribējās kaut ko baznīcai dot, pa vakariem pēc darba to izšuvu. Rišeljē mežģīnēs ir krustiņš, biķeris." Sarežģītais darbs tapis padomju gados. Draudzes priekšniece atceras, ka nedaudz nācies uzmanīties, skolā viņa esot izsmieta par baznīcā iešanu: "Es neko daudz neklausījos un neslēpos. Bija skolēni, kuri nāca paslepus, bet skolotāji vaktēja."

Jautāta, cik bieži greznās segas tiek mainītas, Leokādijas kundze atteic, ka galvenais, lai tās būtu tīras. "Mācītājs Viktors Grebeško man nenosaka, ko un kā klāt. Izdomāju pati. Galvenais, ka apakšā jāliek linu drēbe, jo arī Pestītājs bija tādā ietīts." Senākās segas saglabājušās no Suitu sievu vadītājas Ilgas Leimanes tantes Annas. Platā mežģīņu mala ir sieta un pēc tam izšūta. "Ziemā, kad gavēnis nāk, tik greznas neliekam, bet Lieldienās gan."

Lai gan draudzē jauniešu netrūkst, meitenes smalko mākslu neapgūst, jo, lai tamborētu, izšūtu un mezglotu, vajadzīga pacietība un laiks. Leokādijas kundze nopūšas, ka pēc vidusskolas jaunie no Alsungas tomēr aizejot un draudze ejot mazumā.

Ne tikai rokdarbi vien

L.Gūtmanes pienākums ir dievnamu turēt tīru ikdienā un izpušķotu svētkos. Kad jāmazgā, divi cilvēki nākot palīgā. Draudzes priekšniece viņa ir kopš 1994. gada, kad sācis kalpot prāvests V.Grebeško: "Man vīrs nomira, domāju – iešu vairāk strādāt pie baznīcas. Negribēju to pienākumu uzņemties, neesmu skolota, ko nu zināšu. Man teica, ka nekas nebūs jāzina, un ievēlēja. Nav jau arī cita, kas uzņemtos. Vecie cilvēki negrib, jauno tik daudz nav. Kad Grebeško atnāca, kādi 200 pierakstījās, bet bija arī tādi, kas nepierakstījās. Bet nu jau kāds 100 no draudzes izmiris, citi vairs nespēj atnākt. No rītiem dievkalpojumā kādi seši vai septiņi esam. Varētu jau mani pārvēlēt, aizvien grūtāk izstaigāt no mājām. Vasarā braucu ar riteni."

Leokādijas kundze skaidro, ka darba esot daudz, arī apkārtnē. Pašvaldība palīdzējusi lielos kokus nozāģēt, daļa pārtapuši dēlīšos, ar ko apšūtas sienas. Malku nācies zāģēt arī prāvestam. "Paldies Dievam, ka to koku vairs nav! Gan baznīcu bojāja, gan lapas bija jāgrābj."

Katru dienu dievnamā deg tikai pašu darinātās sveces. Ap diviem simtiem vajagot izliet. "No vaska vien neder, tās ātri saliecas. Liekam parafīnu klāt. Vai svece gaišāka vai tumšāka, atkarīgs no vaska. Kādreiz es to pērku, citreiz kaimiņš iedod, jo grib, lai arī viņam izleju, bet parafīnu var Ventspilī nopirkt, tur ir tāds Dobeles veikals, no kura man parafīnu ved Ausma Čača. Bet viņi domā, ka esam konkurenti, prasa, kur tik daudz likšot. Ausma teikusi, lai nebaidās, mums vajag tikai baznīcai," atklāj Leokādijas kundze.


Inguna Spuleniece
2006. gada 14. februāris.
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif

„Ne ar skubu skubināma”

Tā par etnogrāfiskā ansambļa Gudenieku suiti vadītāju un etniskā centra Suiti dibināšanas iniciatori Lidiju Jansoni, pasniedzot viņai atzinību par mūža ieguldījumu folkloras kopšanā, teica kultūras ministre Helēna Demakova.

L.Jansone ir starp tiem tradicionālās kultūras kopējiem, kuri Rīgas Latviešu biedrībā svētdien tika sumināti sestajā Lielās folkloras balvas pasniegšanā. Viņu un vēl četrus mūža atzinības saņēmējus H.Demakova nodēvēja par sirds trīcēšanas skolas speciālistiem, kuri ar cieņu un izpratni izturas pret tradicionālo kultūru, paši kopj un nodod to citiem. Sakot paldies, L.Jansone īsti suitiski uzdziedāja "Paldies devējam, ne rāvējam!", un novadnieci sveikt atbraukušie suiti zālē piedziedāja skanīgu ē – o.

Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte, saņēmusi balvu par sasniegumiem zinātniskajā izpētē un izglītības veicināšanā, kas galvenokārt saistīta ar suitu novadu, atzina, ka viņai un studentiem gan tur, gan citviet vēl ilgi būs, ko pētīt. Bet atsaucoties uz L.Jansones dziedāto, profesore teic: "Suiti ir devēji, spilgts piemērs, kā tradicionālajai kultūrai izdzīvot. Savstarpēji pastrīdas, bet uz ārpusi iet kā kopums. Un, kur tiek dots citiem, tur ir arī pa šiem – redz, parādās nafta!"

Starp apbalvotajiem ir arī festivāla Pulkā eimu, pulkā teku radošā komanda. Māra Mellēna visu vārdā teica, ka kustībā ir pāri par 100 skolotāju, vairāki tūkstoši bērnu, ar kuriem viņa tik daudz pieredzējusi, ka droši dotos izlūkos. Paldies tika Aknīstes, Salacgrīvas un Tērvetes domes priekšsēdim par atbalstu festivāla rīkošanā, un izskanēja cerība, ka pēc šīs vasaras tādu pašu paldies saņems arī Kuldīgas dome.

85 gadus vecā saldenieka, Senču kalendāra autora Valdemāra Ancīša mazdēls, žurnālists Toms Ancītis, saņemot balvu vectēva vietā, nolasīja viņa pateicības veltījumu: "Lielā folkloras balva ir iemesls, kas varētu atturēt cilvēkus braukt uz Īriju. Es ir nedomāju braukt, jo man taču ir balva!" Sirmais tautas gara mantu kopējs atzīst, ka viņa pateicību noteikti gaidot arī valdība un daudzās partijas, bet tām vēl nepienākoties. Vien tad, kad latviešu skolas mācīs īstu latviešu valodu, kultūru, dziesmu un dzīvesziņu, viņš teikšot paldies arī šiem.


Inguna Spuleniece
2006. gada 7. februāris
Raksts paņemts no

Kurzemnieks.gif