Author: teteris

Can You hear me – tu vari mani te

Undressed custom model – kaila muitas modele

Manicure – nauda ārstē

I’m just asking – esmu tikai pakaļu karalis

I have been there – man tur ir pupiņas

God only knows – Dieva vienīgas deguns

We are the champions – Mēs esam šampinjoni

Do You feel alright? – Tu pa labi visus zini?

Bye bye baby, baby good bye – nopērc, nopērc bērnu, bērns labs pirkums

To be or not to be? – bite vai ne bite?

Just in case – tikai portfelī

I will never give up – man nekad nenāk vēmiens

Oh dear – ak alnis

I saw my Honey today – es zāģēju savu medu šodien

I’m going to make you mine – es eju rakt tev šahtu

May God be with you – maija labā bite ar tevi

Finnish people – beigtie ļaudis

Bad influence – sliktā saaukstēšanās

Phone seller – pazvani pārdevējam

Good products – Dievs pīļu pusē

Let’s have a party – Organizēsim partiju

Watch out! – paskaties ārpusē!

I know his story well – es zinu savu vēsturisko koku

Press space bar to continue – kosmiskais bārs turpina presi

Pirmais starptautiskais burdona festivāls Alsungā, 2.–4. jūlijs.

Ja kāds nesvaidītais grib atdarināt folkloras kopu ņemšanos, deviņos gadījumos no desmit viņš to darīs, kādai sarunā izteiktai frāzei pievelkot rešņi vilktu ēēēooo… ! Tāda nu reiz ir labi pazīstamā suitenieku vizītkarte – burdonbalss, ko 1. starptautiskajā burdona festivālā Alsungā rādīt, salīdzināt un apspriest gatavojas festivāla organizatori – etniskās kultūras centrs Suiti.

Par burdonu, sauktu arī par garo saucienu un dziedāšanu ar vilkšanu, kā par unikālu latviešu tautas dziedāšanas iezīmi 1924. gadā rakstījis jau profesors Ludis Bērziņš. Savukārt ideju par burdona festivāla organizēšanu pirmoreiz pirms desmit gadiem dzirdēju no Jura Vilcāna, kas gan zināja nosaukt vēl vienu pasaules mūzikas piemēru – gruzīnu burdonbalsis. Arī Suitu etniskā kultūras centra vadītājai Lidijai Jansonei festivāla idejas dzimšanas priekšvēsture saistīta ar gruzīniem – reiz Vecrīgā dziedot suitenieces uzrunājuši pilsētas viesi no Gruzijas, kas nosprieduši, kas dziedātājas esot viņējās, jo, kā izrādās, šāda dziedāšanas maniere raksturīga ne tikai suitiem vai Latgales talku balsij, bet arī gruzīniem, bulgāriem, horvātiem, serbiem, albāņiem, grieķiem, krieviem, ukraiņiem un poļiem.

Diemžēl visu šeit uzskaitīto tautību pārstāvjus festivālā dzirdēt nevarēsim, patiesību sakot, vienīgie ārzemnieki, kuru dēļ festivāls varēs pretendēt uz starptautiska pasākuma skanējumu, būs gruzīnu grupa Mzetamze. Grupa Latvijā viesojas ne pirmo reizi, šis sieviešu ansamblis var lepoties ne tikai ar piecpadsmit gadu ilgu vēsturi, bet arī ar to, ka tajā dziedošie ir profesionāli etnomuzikologi, kas ne tikai vāc un pēta senās, tai skaitā arī burdonmelodijas, bet paši arī tās izpilda.

Šī priekšrocība noderēs arī

2. jūlijā notiekošajā konferencē Burdona tradīcijas, kur līdzās etnomuzikologa Mārtiņa Boiko referātam Burdons Latvijā, muzikoloģes Daces Nastevičas pētījumam par suitu tradicionālajiem dziedājumiem, Gruzijas Tautas konservatorijas pasniedzēja Natālija Zumbadze stāstīs par burdona tradīciju Gruzijā. Paralēli konferencei kultūras namā būs apskatāma izstāde par senajiem suitu tērpiem un to valkāšanas tradīcijām, par šo tēmu konferencē referēs Ilze Ziņģīte un Vita Bandere no Latvijas Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas.

Piektdienas vakarā pulksten 18 Alsungas Pils pagalmā skatītājiem festivālu ieskandēs atklāšanas koncerts. Burdona dziedāšanas tradīciju festivālā pārstāvēs Latgales viesi – Balvu rajona Medņevas etnogrāfiskais ansamblis, kas rādīs pārmantoto dziedāšanas tradīciju, kā arī tradicionālās dziedāšanas grupa Saucējas, kuras dziedātājas latgalisko burdonbalsi apguvušas, mācoties no teicējām. Un kur tad nu bez pašiem suiteniekiem – Alsungas Suitu sievām un Jūrkalnes etnogrāfiskā ansambļa Maģie suiti, Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa, kā arī festivāla organizatores Lidijas Jansones vadītā Gudenieku etnogrāfiskā ansambļa.

Festivāla nākamajā dienā viesiem plānots mācīt un ierādīt Jāņu svinēšanas tradīcijas – sākot ar vainagu vīšanu, beidzot ar ēdienu gatavošanu un galda klāšanu. Kad Jāņu siera recepte būs iemainīta pret kādu gruzīnu nacionālās virtuves noslēpumu, skatītāji un arī festivāla dalībnieki aicināti Alsungas Ziedu lejā, lai ar nedēļas starplaiku atsāktu Jāņu svinēšanu līdz pat saullēktam. Neaizmigt palīdzēs gan jau nosauktie burdona tradīcijas kopēji, gan arī Kuldīgas rajona Basu pamatskolas un Alsungas vidusskolas etnogrāfiskais ansamblis Suitiņi, vidējās paaudzes deju kolektīvs Suiti, Ventspils rajona Puzes folkloras kopa Sītava, Liepājas folkloras kopa Atštaukas, kā arī Rīgas un Rucavas danču klubi un Rucavas lauku kapela Paurupe.

Alsungā patiešām ir jautra dzīve, jo, lai arī viesu, kam Jāņu svinēšanu mācīt, sabraucis tā pamazāk, Jāņi šeit tiks svinēti vismaz līdz Ulžiem, proti, svētdienas rītam, kas, kā pienākas, pavadāms baznīcā, jo svētdien festivāla dalībnieku koncerti notiks baznīcās Gudeniekos, Alsungā un Jūrkalnē.

Ja pirmā starptautiskā burdona festivāla ambīcija izrādīsies knapāka par solīto un pirmais festivāls, gluži kā pirmie kucēni, – slīcināms, tad vislabāk to darīt Jūrkalnes stāvkrastos, kur svētdien Jūrkalnes estrādē izskanēs festivāla noslēguma koncerts. Jo suitiem ir jūra, trakās drānas, šerpas mēles un tagad arī savs burdona festivāls.

Piektdiena, 2004. gada 02. jūlijs
Anda Buševica, Neatkarīgā Rīta Avīze

Raksts paņemts no http://www.lmic.lv

Fragmenti no suņa KIMA dienasgrāmatas…

08.00 – Super! Suņu barība! Esmu sajūsmā!
09.30 – Super! Braucam ar mašīnu! Esmu sajūsmā!
09.40 – Super! Ejam pastaigāties! Esmu sajūsmā!
10.30 – Super! Braucam ar mašīnu! Esmu sajūsmā!
11.30 – Super! Suņu barība! Esmu sajūsmā!
12.00 – Super! Bērni! Esmu sajūsmā!
13.00 – Super! Dārzs! Esmu sajūsmā!
16.00 – Super! Bērni! Esmu sajūsmā!
17.00 – Super! Suņu barība! Esmu sajūsmā!
17.30 – Super! Bērnu mamma! Esmu sajūsmā!
18.00 – Super! Spēlējamies ar bumbu! Esmu sajūsmā!
18.30 – Super! Gulēšana saimnieka gultā! Esmu sajūsmā!

Fragmenti no kaķa MURIS dienasgrāmatas…

183. gūstā pavadītā diena…

Mani sagūstītāji turpina mani izsmiet ar neizprotamiem striķos sakarinātiem priekšmetiem. Uzturā viņi bagātīgi lieto svaigu gaļu, tai pat laikā mani spiežot ēst kaut kādu sausu, nenosakāmu pārtiku; vienīgais, kas mani uztur pie dzīvības, ir cerība izglābties, kā arī mērenais gandarījums, ko gūstu reizi pa reizei sabojājot kaut ko no mēbelēm. Rīt plānoju apēst kādu istabas augu.

Šodien mani mēģinājumi nogalināt savus sagūstītājus maisoties viņiem starp kājām, kad viņi pārvietojas, gandrīz izdevās, būs tas jāpamēģina vēlāk atkal, kad viņi būs uz kāpnēm.
Mēģinot izraisīt pretīgumu savus apspiedējus, es vēlreiz piespiedu sevi apvemt viņu mīļāko krēslu, būs jāpamēģina tas pats arī ar gultu.

Nograuzu pelei galvu un aiznesu viņiem bezgalvaino peles ķermeni, mēģinot viņiem ieskaidrot uz ko esmu spējīgs un mēģinot iedvest bailes viņu sirdīs, bet viņi tikai labvēlīgi dūdoja, cik labs kaķis es esmu; šis plāns nez kāpēc nenostrādāja.

Šodien notika arī kaut kāda viņu sapulce ar citiem līdzdalībniekiem; es uz šo laiku tiku ieslodzīts, tomēr vienalga varēju dzirdēt trokšņus un saost ēdienu. Kas ir svarīgāk, es dzirdēju, ka mans ieslodzījums ir dēļ MANĀM ‘alerģiskajām’ spējām. Būs jāuzzin, kas tas ir, un kā to izmantot savā labā.

Esmu pārliecināts, ka pārējie ieslodzītie ir pielīdēji un iespējams, pat spiegi. Suns tiek regulāri atbrīvots, un izskatās vairāk nekā laimīgs atgriezties. Viņš pilnīgi acīmredzami ir padumjš. No otras puses, putns visdrīzāk ir informators, jo regulāri sarunājas ar neģēļiem. Esmu pārliecināts, ka viņš ziņo par katru manu soli. Sakarā ar savu šībrīža ieslodzījumu metāla telpā, viņš šobrīd ir drošībā, bet es māku nogaidīt, tas viss ir tikai laika jautājums…..

Amerika – Valsts, kurā par vienu dolāru var nopirkt aspirīna krājumu visam mūžam un izlietot to divu nedēļu laikā. /Džons Berimors/

Atvainošanās – Vienīgais, kas ļauj jums paturēt pēdējo vārdu strīdā ar sievieti. /Denijs Kaminss/

Atvaļinājums – Laiks, ko piešķir darbiniekiem, lai viņiem atgādinātu, ka uzņēmums, kurā viņi strādā, gluži labi spēj iztikt arī bez viņiem. /Lūize Norisa/

Avīze – Priekšmets, ko noguruši vīrieši autobusā izmanto, lai nevajadzētu skatīties uz sievietēm. /Herberts Prohnovs/

Beļģija – Valsts, ko izdomāja briti, lai sakaitinātu frančus. /Šarls de Golls/

Bērni – Īpašums, kas kļuvis tik dārgs, ka tikai nabadzīgie spēj to atļauties. /Hels Roučs/

Bikini – Divi lakatiņi un raižpilns skatiens. / Leopolds Fehtners/

Biseksualitāte – Tas, kas sestdienas vakarā divkāršo jūsu iespējas ar kādu iepazīties. /Vudijs Alens/

Brīnumzāles – Jebkuras zāles, kuras spēj paveikt to, kas rakstīts uz etiķetes. /Eriks Hodžkinss/

Brokastu pārslas – Ēdiens, kas vienmēr izskatās kā paliekas no augstākās sabiedrības galda. /Frenks Muārs/

Dāvanu veikals – Vieta, kur var aplūkot visas tās lietas, kuras, cerams, jūsu draugi jums neuzdāvinās Ziemassvētkos. /Džeks Vulzijs/

Demokrātija – Sistēma, kurā saka, ko grib, un dara, ko liek. / Džerārds Berijs/

Dokumentu skapis – Mēbele, kas noder, lai pazaudētu lietas alfabētiskā kārtībā. / H.V. Bīčers/

Dzeramnauda – Maza naudas summa, ko jūs iedodat kādam, jo baidāties, ka viņam nepatiks, ja nesaņems samaksu par to, ko neesat viņam licis darīt. /Anna Cēzare/

Dzīve – Dzimumceļā iegūta slimība – un tās mirstības pakāpe ir 100 %. / R.D. Leings/

Džentlmenis – Tas, kurš izkāpj no vannas, lai aizietu uz tualeti. /Fredijs Trumens/

Ekoloģija – Uzskats, ka labāk putns kokā nekā divi putni rokā. / Stenlijs Gibonss/

Holandiešu valoda- Ne tik daudz valoda kā kakla kaite. / Marks Tvens/

Kalifornija – Jauka vieta dzīvošanai, ja esat apelsīns. / Freds Alens/

Kapracis – Pēdējais cilvēks, kurš jūs noliek pie vietas. / Džimijs O’Dī/

Klusums – Saruna ar angli. / Heinrihs Heine/

Komunists – Sociālists bez humora izjūtas. / Džordžs Katons/

Laime – Silts šīberis. / Kristofers Hadsons/

Lietpratējs – Tas, kurš var iedzert malciņu vīna un pateikt jums ne vien to, kurā gadā tas ticis iepildīts pudelēs, bet arī to, kurš lēkājis pa vīnogām. /Stenlijs Deiiss/

Literatūras klasika – Kaut kas tāds, ko katrs vēlas būt izlasījis un neviens nevēlas lasīt. /M.Tvens/

Modernie romāni – Literāri darbi ar sākumu, jucekli un beigām. / Filips Lārkins/

Optimists – Kāds, kurš aizpilda krustvārdu mīklu ar pildspalvu. /Klements Kings Šorters/

Paģiras – Vīnogu atriebība… / Džefrijs Bārnards/

Pusmūža vecums – Dzīves posms, kad jūs nevis saķemmējat matus, bet gan sākat tos "sakārtot". / Herberts Kevets/

Reklāmas aģentūra – 85 procenti jucekļa un 15 procenti komisijas naudas. / Freds Alens/

Siers – Piena lēciens pretī nemirstībai. / Kliftons Fedimens/

Skautu ekskursija – Daudzi zēni, kas ģērbušies kā stulbeņi, kuriem pa priekšu soļo viens stulbenis, kas ģērbies kā zēns. / Šellijs Bērmens/

Skotu svārki – Neaizstājams apģērba gabals gadījumam, kad uznāk miesaskāre…un caureja. /Džons Māsters/

Skūpsts – Iesniegums augšstāvā veikt darbu apakšstāvā. / Braiens Džonstons/

Slavenība – Cilvēks, kurš ir pazīstams ar savu labo pazīstamību.. /Daniels Būrstins/

Smēķēšana – Viens no galvenajiem statistikas iemesliem. / Flečers Nebels/

Tūrists – Cilvēks, kurš nobrauc tūkstošiem jūdžu, lai nofotografētos pie savas automašīnas. / Hels Roučs/

Vadošs darbinieks – Kuņģa čūla ar pārvaldes tiesībām. / Freds Alens/

Vecums – Kad jūs mēģināt savilkt uz augšu sakrokojušās zeķes un tad pamanāt, ka nemaz neesat tās uzvilcis kājās. /Leonards Noss/

Tā nu ir sanācis, ka pēdējā gada laikā vairākkārtēji esmu turpinājis iepazīt jauko Vidzemes novadu, tā arī šoreiz. Kopā ar jautriem un patīkamiem grupas biedriem no WW devāmies vienas dienas izbraucienā uz Rūjienas novadu iepazīt Ķoņu dzirnavas, Rūjienas saldējuma ražotnes gardumus, vietējo mākslinieku izstāžu zāli un baznīcu, kas tiek atjaunota ar rūjēniešu neatlaidīgu entuziasmu.

Iesākumā nedaudz pastāstīšu par Rūjienu un Rūjienas novadu…

Rūjiena ir pilsēta, kas atrodas vistālāk uz ziemeļiem Latvijā. Pilsētas tiesības iegūtas kopš 1920. gada, platība 18 km2, iedzīvotāji: ~3,7 tūkst, attālums līdz Rīgai ~150 km. Tā ir jauka pilsētiņa, kuru mēdz dēvēt arī par vislatviskāko pilsētu, jo 95% tās iedzīvotāju ir latvieši. Savu nosaukumu Rūjiena ieguvusi no pilsētai cauri tekošās Rūjas upes, tā savukārt, visticamāk, no igauņu vārda ruhi – sile, vienkoču laiva, jo Rūja senatnē bijusi nozīmīgs Livonijas ūdensceļš, bet pats Rūjienas novads ietilpis igauņu Sakalas valstī. Rūjienas novadam ir sena un bagāta vēsture: jau senatnē novads dēvēts par Vidzemes maizes klēti, krievu kņazi valkājuši prasmīgo rūjieniešu audēju austās drānas, te visagrāk zemnieki sākuši iepirkt mājas par dzimtu, te likts pamats Ziemeļlatvijas armijai.

Rūjienieši bija pirmie, kas atzina, ka lieli pasākumi veicami ciešā vienprātībā un kopdarbā. Tas izpaudās dažādu biedrību dibināšanā. Šī vienprātība un savas pilsētas mīlestība vienojusi rūjieniešus visos laikos. Izglītība vienmēr šeit ir bijusi lielā godā, tāpēc no Rūjienas nāk daudzi ievērojami cilvēki.

Rūjiena lepojas ar trim K. Zemdegas pieminekļiem- ,,Tālavas taurētāju”, ,,Sējēju” un ,,Madonnu Orans”.

Rūjienā tiek ražots tik ļoti garšīgais Rūjienas saldējums, ,,Liepkalnos” cepta garšīga maize no pašu zemnieku audzētās labības, te atrodas Imantas ūdensdzirnavas ar skaisto dzirnavu dambi. Ievērību pelna arī ēkas, kas ir konstruktīvisma paraugs Latvijas brīvvalsts arhitektūrā un tilts, kas savieno abas pilsētas daļas.

Rūjiena piesaista ar mazpilsētai raksturīgo mieru un nesteidzīgo dzīves ritmu, ar īpatnējo rūveniešu valodu, maziem jaukiem veikaliņiem un te var nobaudīt garšīgu ēdienu. Šeit dzīvo atsaucīgi un viesmīlīgi cilvēki, tādēļ – esiet gaidīti Rūjienā!

Rūjienas novadu veido astoņu pašvaldību administratīvās teritorijas, kas ir tīri subjektīvs veidojums un juridiski nepastāv. Septiņus pagastus un Rūjienas pilsētu vieno gan kopīga vēsturiskā attīstība – muižas, baznīca, kapi, administratīvo robežu maiņa, gan Rūjienas kā pakalpojumu, ražošanas un sociālās infrastruktūras centra nozīme, gan arī cilvēciskās saiknes – ģimeņu dzimtas saknes, radniecība, īpašumu atrašanās vieta.

Rūjienas novads atrodas Valmieras rajona ziemeļu daļā- Igaunijas pierobežā. Kopējā novada teritorija ir 694 km2. Attālums no Rūjienas līdz rajona centram un tuvākajai dzelzceļa stacijai- Valmierai 44 km, līdz Rīgai- 156 km.

Ipiķu, Jeru, Ķoņu, Lodes, Naukšēnu, Sēļu, Vilpulkas pagastu un Rūjienas pilsētas pašvaldību sadarbība notiek jau kopš 1997.gada, kad tika uzsākta “Rūjienas novada attīstības plāna” izstrāde. Jau vairāk kā divus gadus uz līguma pamata kopīgi tiek finansēta pašvaldību sadarbības iestāde “Rūja 7+”, kas izstrādā un vada teritorijas plānošanu un investīciju projektus.

Novada, it īpaši piecu pierobežas pagastu attīstību nelabvēlīgi ietekmē robežas tuvums- attīstība iespējama tikai dienvidu virzienā. Ir lielas cerības, ka Latvijas iestāšanās ES uzlabos tirdzniecības saites ar tuvākjiem kaimiņiem.

Tagad atgriezīsimies atpakaļ pie mūsu grupas ceļojuma…

Mūsu ceļojums iesākas agrā sestdienas rītā (17.12.2005 pulksten 8:30) Rīgā no Strēlnieku laukuma, kur gida lomu uzņēmusies tūrisma firma Skaisto skatu aģentūra. Pēc laimīgas un miermīlīgas sagrupēšanās pa autobusiem – ceļojums var sākties.

Pirmā pieturas vieta ir Raganas ķēķis kur izslāpušie un izsalkušie tūristi var veldzēt rīta slāpes pēc kafijas un salātiņiem, kurus pagatavojusi Raganu ķēķa pati galvenā ķēkša. Pēc nelielā rīta mielasta, tūristi apmierināti čalojot nemaz nepamana, ka esam jau nonākuši pie vēlamā galamērķa Ķoņu dzirnavām. Tur mūs sagaida Krustmāmiņa Meluzīne un rūķis, kuri apņēmušies iepazīstināt ar dzirnavu gaņģiem, Ziemassvētku dāvanu pagatavošanas mākslu un piparkūku cepšanas noslēpumiem.

Ķoņu dzirnavās, kas atrodas Ziemeļlatvijas gandrīz pašā attālākajā nostūrī – tikai dažus kilometrus no Igaunijas robežas, saglabājies daudz kas no rakstnieka Kārļa Skalbes pasakā ”Kaķīša dzirnaviņas” atainotās senatnīgās burvības.

Pirms aptuveni 150 gadiem barona Džema fon Menzenkampfa uz Rūjas upes celtās ,,dzirnas zaļā ielejā” ir vienīgā vieta Latvijā, kur vienkopus tiek turpināti divi lauku ļaudīm nepieciešami arodi. Tāpat kā savulaik, starp dzirnakmeņiem tiek malti graudi un ir arī iekārtota vilnas kāršana un vērpšana ar XIX gadsimtā Vācijā iegādāto tolaik moderno tehniku. Tiek šūtas segas un spilveni, kas pildīti ar dabīgo aitu vilnu. Un apkārtnes zemnieki tieši te grib labību pārvērst miltos, jo veikalā tik gardu karašas nevar nopirkt, kā tās kas ceptas no Ķoņu dzirnavās maltajiem miltiem.

Laikmetu griežos Ķoņu dzirnavas ir piedzīvojušas dažādus saimniekus. Mirdzas un Ilgoņa Čākuru ģimenes īpašumā tās nonāca 1999.gadā. Bijušais īpašnieks, tagad Austrālijā dzīvojošais A.Lāmanis, tās pārdeva ar novēlējumu – cik nu vien iespējams saglabāt viņa tēva laikā koptās ražošanas tradīcijas.

Luda Alberinga un Eduarda Līča grāmatā ,,RŪJIENA” /izd. 1978.gadā Zviedrijā rakstīts:
,,Spēcīgākās un ražīgākās dzirnavas Rūjienas novadā bija Ķoņos Maksim Menzenkampfam, kurš pēc agrārreformas tās pārdeva Ernestam Lāmanim. Dzirnavas atradās uz Rūjas krasta un bija darbināmas ar ūdensspēku, vajadzības gadījumā to pastiprinot ar motoru. Dzirnavās bija divi maļamie gaņģi, bīdeļu valči, grūbu un putraimu mašīnas, kā arī vilnas plucināmās, kāršamās, vērpjamās un šķetināmās mašīnas”.

Lai tiktu pie dzijas garajiem ziemas vakariem un siltām zeķēm no savu aitiņu vilnas, to atliek tikai izmazgāt un maisos vest uz Ķoņu dzirnavām. Lai tiktu darbinātas mašīnas un notiktu viss process ir nepieciešams vismaz 1 kg vilnas.

Vispirms plucināšanas mašīnā to attīra no visiem gružiem, bet pēc tam, izkāršot caur daudziem ruļļiem, iznāk pamatne jēldzijai.

Kad vilna saplucināta to pa speciālu atveri griestos padod uz otro stāvu, kur tālāk vienu daļu saplucināto vilnu izmanto segu un spilvenu polsterējumam un no pārējā vērpj dziju. Lai to savērptu, tagad vērpšanas iekārtu darbina elektrības spēks.

Taču agrāk smago mašīnu šurpu turpu apmēram trīs metrus ar rokām vajadzējis stumt cilvēkiem. Vēl tagad grīda glabā soļu iestaigātu celiņu. Taču joprojām vērpšana prasa daudz roku darba, jo 180 pilno spolīšu noņemšana un tukšo uzlikšana nav mehanizēta. Tikai pēc pavediena notīšanas ar tītavām un meistarīgas savīšanas resnā šķeterē lielais darbs ir galā, un dziju var atdot vilnas īpašniekam.

Ķoņu dzirnavās apmēram gadu gatavo arī kaut ko pavisam neparastu – gabaliņu tehnikā darinātas siltas segas, kas pildītas vai nu ar aitu vilnu, vai arī tās sajaukumu ar izcili silto suņa vilnu. Tās ir gan veselīgas, gan siltas un tās pat var mazgāt veļas mazgājamā mašīnā. Vienas segas izgatavošanai ar rokām dažkārt var paiet visa diena.

Bet kas tad būtu dzirnavas bez dzirnakmeņiem? Vēsturiskais dzirnakmens no senākiem laikiem tagad iemūrēts dzirnavu sienā – uz mūžīgiem laikiem, kā atgādinājums par dzirnavu īsto būtību.

Ķoņu dzirnavās tiek malti milti un putraimi. Gaņģi strādā gandrīz katru dienu. Tagad dzirnavas darbina elektrība, kas tiek ražota tepat dzirnavās kopš 2000.gada.

Par Ķoņu dzirnavu pievilcības āderi tagadējie dzirnavu saimnieki izraudzījušies tūrismu. Ķoņu dzirnavas kopš 2001.gada pavasara ir iekļautas vairākos Rūjienas informācijas centra tūristiem piedāvātajos maršrutos, kā arī ir Vidzemes tūrisma asociācijas biedrs.

Ekskursijas uz Ķoņu dzirnavām var pieteikt pa mob.6424567 vai tel.4264260.

Pēc Ziemassvētku dāvanu gatavošanas, piparkūku cepšanas un dzirnavu iepazīšanās, mūsu ceļs turpinās uz saldējuma ražotni Rūjienā.

Rūjienas pienotava atrodas namā Upes ielā 5/7, kas uzcelts 1912.gadā un 1931.gadā paplašināts.

1939.gadā pienu piegādā 950 zemnieki un eksportam sagatavo 8500 muciņas sviesta, tai laikā tā ir lielākā sviesta eksportētāja Latvijā (433,5 tonnas).

1973.gadā ražoja 613 tonnas sviesta, ko eksportēja uz Kubu. Pienu veda uz Ļeņingradu (Pēterburgu) un Maskavu, sieru uz Vācijas Demokrātisko Republiku, Čehoslovākiju, Franciju.

Tagad pienotava tūristiem piedāvā Rūjienas saldējuma degustāciju – te pastāsta, kā top atvēsinošie gardumi no izejvielām, kuras gandrīz visas tiek iepirktas tepat Latvijā vai audzētas pašu ogu dārzos. Videofilmā var redzēt kā top saldējums. Šeit varēsiet nogaršot vairāk nekā 20 Rūjienā ražotā saldējuma veidus, arī tādus, kas retāk redzami veikalu vitrīnās, piemēram, saldējumu ar ziedputekšņiem.

Rūjienas pienotavas apmeklējums jāpiesaka laicīgi (lai tiktu nogaršot saldējumu maijā un septembrī – vismaz 3 nedēļas iepriekš) pa tel.4263526. Maksa no personas 0.70.

Pie Rūjienas baznīcas, kas celta 13.gs otrā pusē, vienmēr atradusies arī mācītājmuiža. Kādēļ gan ne blakus baznīcai? Runā, ka starp baznīcu un mācītājmuižu atradies katoļu klosteris.

Izstāžu zāle iekārtota bijušajā mācītājmuižas zirgu stallī, kas nav pārāk sena celtne- domājams, ka tas celts 19.gs. beigās.

Izstāžu zālē saimnieko Līga Siliņa, kas vienmēr laipni sagaida katru rūjienieti un Rūjienas viesi. Pirmajā stāvā izstādes mainās katru mēnesi un pastāv tikai viens noteikums – māksliniekam jābūt saistītam ar Rūjienas novadu.

Izstāžu zāles otrajā stāvā atrodas Rūjienas mākslinieka Arvīda Straujas gleznas. 92 gadus garajā mūžā viņš uzgleznojis vairāk nekā 1000 darbus.
Rūjienas muzejā ienācējs uzreiz pamanīs arī milzīgo, simtgadīgo seifu, kura plauktos tagad glabājas baznīcas grāmatas pat no 1885.gada.

Izstāžu zāles darba laiks – T C P 1200-1700, vasaras sezonā no 1.maija līdz 1.oktobrim tā atvērta arī S Sv 1200- 1600.

Izstāžu zāle atrodas Rīgas ielā 34, tel. 4263175, mob.tel.6381413 (ieeja par ziedojumiem).

Rūjienas Svētās Bērtuļa evanģēliski luteriskā baznīca iesākumā ir celta kā katoļu kapela, bet 1263.gadā celt sāktās katoļu kapelas mūžs ir bijis piedzīvojumiem bagāts, domā, ka sākotnēji bijusi neliela koka baznīciņa.

15.gs baznīca paplašināta un 16.gs jau ir ziņas par mūra baznīcu. Polijas – Zviedrijas kara laikā (1600. – 1629.g.) no baznīcas palikuši tikai mūri un 1637.gadā tā atkal atjaunota.

Lielajā Ziemeļu karā (1700. – 1721.g.) baznīcu atkal izposta un mācītāju Verneru Šnē krievi sagūsta un 1707.gadā viņš Pleskavā nomirst. 1743.gadā baznīca atkal atjaunota. Strādājuši zviedru tautības meistari. 1820.gadā uzbūvēts koka zvanu tornis.

1785.gadā Rūjienas draudzē sākās Bergmaņu laiki, kad draudzi vadīja četru paaudžu mācītāji Bergmaņi – Gustavs (1785.-1814.g.), Benjamins (1824.-1842.g.), Rihards (1842.-1878.g.) un Eduards (1878.-1889.g.).

Tagad baznīca, kurā sprediķojis arī 30-to gadu leģenda – mācītājs Roberts Slokenbergs, atjaunota un 1993.gadā iesvētīta.

Līdz ar Svētās Bērtuļa evanģēliski luteriskās baznīcas apmkelējumu mūsu viesošanās Rūjienas novadā ir beigusies. Tagad varam doties mājup ar iegūto Ziemassvētku noskaņu sirdīs, ar jauniem iespaidiem pārņemti, ar pārdomām par rūjēniešu apņēmību un entuziasmu, kas veido novada īpašo šarmu.

Tūristi ir un paliek tūristi, jo neviens labs krodziņs nevar tikt palaists garām neizbaudot to, tā arī mājupceļa laikā, vēlme sasildīties mūs ieved Mazajā Ansī.

5 iemesli, kāpēc doties uz Rūjienas novadu

1. Interesantas ekskursijas pa ražošanas objektiem, vietējo ražojumu degustācija – saldējums, maizes izstrādājumi, minerālūdens, “šitake” sēnes.

2. Mierīgs, nesteidzīgs dzīves ritms, kas raksturīgs mazpilsētai.

3. Atsaucīgi un viesmīlīgi cilvēki.

4. Latviska vide ar bagātu dabas un kultūras mantojumu.

5. Garšīgs un lēts ēdiens.

Vairāk bildes no brauciena var redzēt iekš sadaļas FOTOTĒKA

Materiāls paņemts no www.rujiena.lv

Kāds mans labs draugs pastāstīja amizantu un noderīgu stāstu, tagad to atstāstu Jums, dārgie lasītāji!!

Jelgava, Lielā iela, brauc mans draugs mašīnā un redz – iet divas personas bez noteiktas dzīvesvietas izkaltušām mutēm, nes maisiņā polšu un mīkstu baltmaizi, tā teikt zakusonam!! Ko domājies, protams, ka maisiņš saplīst un pudele atsitas pret asfaltu… stikli, lauskas, – dzidrais pirmā labuma šķidrums neglābjami iztek pa zemi visos ģeogrāfiskajos virzienos!! Tomēr izrādījās, ka vīri ir ar dzīves viedumu un neļāva mantai iet zudumā. (Šito iemācieties) Pārplēsa uz pusēm baltmaizi un tupus rāpus ņēmās ar doniņām susināt asfaltu!!

Kas notika tālāk, to mans biedrs neredzēja un diez vai arī gribēja, bet pieņemu, ka šie vīri pēc tam laimīgi locīja iekšā zakusonu un apmierināti ar sevi reiba…

– Un es lūgtu ievērot, ka laika posmā starp tagadējo un iepriekšējo pārkāpumu es savu auto esmu vadījis bez jebkādām problēmām.

– … tad no trotuāra iznira cilvēks un, tā arī neko neuzsācis, panira zem mana auto.

– Man nācās aizpildīt tik daudz formulāru, ka, nudien, būtu bijis labāk, ja mans vīrs būtu palicis dzīvs.

– Es uzbraucu kādam vīrietim. Viņš savu vainu atzina, jo ar viņu tā reiz jau bija gadījies.

– Mājupceļā es gluži negaidot iebraucu svešā pagalmā un iedrāzos kokā, kas man tur neaug.

– Kad es piebraucu pie krustojuma, uzradās žogs, lai pasliktinātu man redzamību…

– Tā kā manu radinieku tuvumā nebija, es nezinu, kas nozaga manu maku.

– Iebraucot pilsētā, gan labajā, gan kreisajā pusē pēkšņi uzradās milzīgs daudzums ar automobiļiem. Es zaudēju orientāciju, un tad man ieskrēja gan priekšā, gan pakaļā.

– Kājāmgājējs acīmredzot pats nezināja, kurp viņš iet – tādā, lūk, veidā es šim uzbraucu virsū.

– Pēc apvedceļa pastkaste negaidot izrādījās ceļa otrā pusē, tur es ietriecos un ar divām citām "noparkoties" gribošām automašīnām nobraucu no uzbēruma. Tad es arī, par nožēlu, zaudēju kontroli pār automašīnu…

– Eksperti šausmīgi sadusmojās, kad ieraudzīja manu priekšpusi…

– … mans dēls uzbrauca tai sievietei. Patiesībā nemaz neuzbrauca. Viņš vienkārši brauca tai garām, bet gaisa plūsma viņu parāva zem auto.

– Kad spiedu uz bremzēm, to tur nemaz nebija. Bet pēc tā, kad mēs ar velosipēdu atsitāmies pret to automašīnu, es nekādu atbildību nevaru uzņemties – velosipēds tālāk aizbrauca viens pats…

– Es nokāpu no trotuāra. Kreisajā pusē parādījās auto. Es nodomāju, ka viņš grasās braukt pirms manis, un atkāpos soli atpakaļ. Izrādījās, ka viņš grasās mani palaist. Es ātri izdarīju divus soļus uz priekšu. Bet vadītājs jau bija pārdomājis un nolēmis braukt pirms manis. Metru pirms manis viņš nobremzēja un, atvēris logu, uzbļāva: "Vai tu vienreiz nevarētu stāvēt uz vietas!" Es tā arī izdarīju, un tajā brīdī viņš mani beidzot notrieca.

– Mans auto vienkārši brauca taisni uz priekšu, kas noveda pie tā, ka līkums netika "paņemts"…

– Mūsu automobiļi ietriecās viens otrā tieši tajā brīdī, kad satikās…

– Es braucu aiz smagās fūres. Mēs tuvojāmies krustojumam. Jūs taču zināt, kas ir putekļsūcējs? Tā smagā fūre ir tieši tāda pati – viņa mani uzsūca uz tā krustojuma…

– Uz šosejas es padevu auto atpakaļgaitā, ielauzu dārza žodziņu un iebraucu vasarnīcā. Ar auto es jau braucu piecus gadus, bet tādos brīžos vēl nemāku atcerēties, kur tās bremzes īsti atrodas…

Virsrakstam ir tikai daļēja saistība ar nākamajās rindiņās apskatīto tēmu un tomēr… Nesen ar vienu biedru no RAPLM kantora bijām aizdevušies uz Zviedriju. Īsumā viss skaisti un tā, bet + tam visam mums bija unikāla iespēja padzīvot vienā lielā laimīgā zviedru ģimenē!! Tad nu lūk tas, kas iekrita acīs un ir teju vai nepieņemami tādam latviešu dižgaram kā man – „individuālās šmigas pasākumi”!! Ko tas nozīmē? Šo terminu tikko izdomāju, bet īsumā varu paskaidrot, ka zviedri ierodas ciemos katrs ar savu šmigu, un, ja neko neesi atnesis tad neko izņemot brokoļu salātus tev arī nepiedāvās!! Tas sāp:(

Tā vienu vakaru devāmies ciemos pie kādas jaukas dāmas Karlstādē. Sēžam ar kolēgu, ēdam, dzeram suliņas, a pārējie viesi nez no kurienes velk ārā Smirnoff u.c. vaida aperitīvus un tik vico iekšā!! Sakautrējos un šmigu nepaprasīju, un laikam pareizi darīju, jo gaisma atausa, tad, kad pie galda sēdās viens nokavējies viesis!! „Hallo,” viņš teica un rokās turot līdzpaņemtus trīs 0,3l aliņus piepulcējās mums. Tā vakara gaitā viņš pa vienam lielos tilpumus:) korķēja vaļā, lēja glāzē un dzēra! Arī dāmas vilka no somiņām un plauktiem ārā kokteilīšus un pamazām reiba!! Kultūršoks – biju dzirdējis, bet tagad redzēju pats!!

Par situāciju LV… Protams, arī letiņi iet ciemos un paņem līdzi savu strebjamo, tomēr tilpumi ir daudz pieklājīgāki un ja arī kāds nav polšu paķēris, vienalga vakara nobeigumā viņš ir sareibis!! Tā teikt citi piedāvā, un, ja pats paņemsi ar neviens šķībi nepaskatīsies.

Vakars pie galda pagāja ātri un mirklis taksometrā, kad bijām jau naktsklubā. Dažs labs ar lielām acīm skatījās, kad es kolēgam pirku alu un viņš atkal man (lielo glāžu izmērs – 0,4). Droši vien padomāja, ka mēs kādi geji! Tur viens otram šmigu klubos vispār nepērk, bet ja nu tomēr, tad skaiti, ka esi ģimenē!!

Vēl tikai jāpiebilst, ka tas zviedrs, kas cēla galdā tos savus trīs 0,3 alus no šāda tilpuma, kad tikām līdz klubam, jau bija sareibis oi oi oi ku labi!! Mēs, protams, kanti noturējām un arī gods palika ar mums!! Turklāt tur visus naktsklubus slēdz pulksten 2.00, tā kā par goda zaudēšanu nevarēja būt ne runas!!

Vienīgais, ko iemācījos no tā sareibušā zviedra bija „Jūdringnatser” – kaut kādi kraukšķīgi virtuļi!!

GAN JAU KA JUMS IR KO PIEBILST IZ SAVAS PIEREDZES!!

Atbildi uz šo jautājumu nepilnas nedēļas laikā esmu sniedzis vairākkārt! Paskaidroju vēlreiz. Tā kā mans otrais vārds ir „atkarīgais” un reiz pa reizei nākas rakstīt ne vien stāstiņus par teātri un prezidenti ANO tribīnē, bet arī par sociāl(politiski) jūtīgākām tēmām, turklāt ne pārāk pozitīvā rakursā, daži lasītāji uzsākuši manis vajāšanas kampaņu, izsakot savus komentārus un piezīmes pa tiešo „draugos”!! Ar to es neesmu mierā, tāpēc uz brīdi kļuvu par „Labo puiku”. Kolēģi man teikuši, ka šī maskēšanās patiešām nostrādājusi, jo meklējuši mani pēc nika „SLIKTAIS”, bet fig vam…

Labā ziņa

Tomēr priecīgākā šodienas vēsts ir tā, ka Māris, tas kas TTris ir atļāvies veltīt man – pašlabuma meklētājam un egoistam veselu sadaļu savā burvīgajā mājas lapā!! Tas, protams, priecē, bet veidu, kā par to paziņot šis omulīgais jaunietis gan varēja izvēlēties citādu! Guļu es saldi un sapņoju par appludinātu piektā stāva dzīvokli piecstāvu mājā, ko it kā izdarījuši sestā stāva iemītnieki, kuru vispār nav… (sapnis pārtrūkst, pulksten tā ap 10.20) Nezināmā vietā telpā sāk vibrēt… telefons!! Taustos kā pusmiris kurmis un atrodu sasodīto pagali. Atlipinu vienu acu plakstiņu un ceru, ka tas būs paziņojums no bankas, ka kāds parādnieks pārskaitījis kaudzi naudas, vai kāda daiļava ielūdz vakariņas Revālī!! Še tev Mirtante, TTris atbliezis īso un paziņo sekojošo: „Tā kā pulkvedim neviens neraksta, būs jāraksta pašam. Un nav ko sutināt!!”

Par spīti šai satriecošajai ziņai, klausoties kā aiz loga pa metāliska izstrādājuma palodzi klauvē lietus lāses, nogulēju līdz pat pulksten 13.00. Jūs vaicāsiet kā es varu to atļauties – pavisam vienkārši – šo nedēļu esmu paņēmis nelielu otgulu no visām atkarību raisošajām aktivitātēm!!

P.S Joprojām gaidu ielūgumus uz vakariņām Revālī J!! ..un parādniekiem iesaku pieteikties pa labam!!

Alsunga ( senāk- Alšvanga ) atrodas Kuldīgas rajona R daļā 30 km no Kuldīgas.
Kauliņa (lejtecē- Sudmalupe) – Užavas labā pieteka Kuldīgas rajona austrumu daļā. Garums- 26 km, baseins- 84 km², kritums- 67 m.
Kauliņa iztek no nelielā Ērkuļa ezera (6,4 ha) Rietumkursas augstienē un 9 km tek ziemeļu virzienā cauri dīķiem un ezeriņiem. Netālu no Pinku ezera upe pagriežas uz rietumiem; gultne- līkumaina. Regulēti posmi ir tikai lejpus Almales un Kauliņas lejtecē. Alsungā upē ir dzirnavezers (9,6 ha). Lejtece Piejūras zemienē. Kauliņa ietek Užavā 3,5 km uz ziemeļrietumiem no Alsungas.
Alsunga kā sens kuršu zemes Bandavas novads rakstītajos avotos pirmo reizi minēta jau 1230. gadā pāvesta legāta līgumā ar kuršiem. Apmēram trīs gadsimtus tā ietilpa Livonijas ordeņa valsts teritorijā. 1372. g. Alsungā uzcēla mūra pili, kurā apmetās Kuldīgas komturam padotais ordeņa forgts. Līdz mūsdienām saglabājusies tikai daļa pils korpusa un pagrabu.
Starp pili un katoļu baznīcu atrodas kuršu pilskalns – Dižgabalkalns.
Ievērojamākais arhitektūras piemineklis Alsungā ir Sv. Miķeļa baznīca, kas celta 1567. gadā pārejas laikmetā no vēlīnās gotikas uz baroku.
Vietējos iedzīvotājus dēvē par suitiem.
Ciemata tiesības piešķirtas 1950. gadā, 1950. – 1956. tā bija rajona centrs.
Alsungas novadā ilgi saglabājās etnogrāfiskās īpatnības ( tērpi, instrumenti, paražas ). Šeit ir arī senā suitu novada ( Jūrkalne, Gudenieki ) centrs. 1623. gadā Alsungas īpašnieks J. U. Šverins novadā ieviesis katoļticību.
Alsungas ievērojamākās vietas

Kalnbirzes kapi

Mākslinieciski vērtīgs E. Knipas piemineklis. Te atradusies luteriešu baznīca. Šajos kapos aug priede 3,2 metru apmērā.

Zieduleja

Senais nosaukums Žīdu leja (pēc nostāstiem te kādreiz ir pakāries kāds ebrejs). Tagad šajā vietā atrodas estrāde. Cauri Ziedulejai tek Kauliņas upīte, kuras garums ir 26 km, upes kraujā aug liela dižkoku grupa (ozoli un gobas).

Alsungas ordeņa pils

Tās vecākā daļa (D korpusa centrālā daļa, kam mūra biezums ir līdz 2,3 metriem) celta 14. gs., aizsargtorņi un pārējās būves – 15. – 18. gs., R korpusa otrais stāvs – 1938. gadā.

Strenceles

Strenceļu mājās 1935. g. uzņemta pirmā latviešu etnogrāfiskā filma "Kāzas Alsungā". Saglabājusies filmā redzamā klētiņa; dzīvojamā māja pārbūvēta.

Dižgabalkalns

Kuršu pilskalns. Tā augstums- 8 m, platums- 54 x 22 metri. Vaļņu vietā visapkārt pilskalnam ir apmēram 9 m plata terase, uz kuras atradušās koka aizsargbūves.

Kalniņu kapulauks

Kalniņu kapulauka Ugunskapi, arheoloģiski pētīti no 1959. līdz 1960. gadam. Atsegti 36 apbedījumi, atrastas 1432 senlietas, no kurām liela daļa atbilstoši bēru tradīcijām ir salauztas. Viens no arheoloģiski visplašāk pētītajiem kuršu kapulaukiem Latvijā.

Sv. Miķeļa katoļu baznīca

Tā pabeigta 1623. gadā. 1882. gadā ir izveidots šķērsojums, iekārtoti divi sānu altāri. Galvenajā altārī ir glezna "Svētais Miķelis" . Baznīcas ērģeles taisījis F. Veisenborns Jēkabpilī 1893. g.

Mācītājmuiža

Bijusī mācītājmuižā, tagad tur atrodas Alsungas ciemata izpildkomiteja. Mācītājmuižas kūtsaugšā, domājams, 1905. g. notikusi pirmā teātra izrāde Alsungā – R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos".

Vecās skolas ēka

Pabeigta 1877. gadā. Atrodas Raiņa ielā 1. Tagad šeit ir Sabiedriskais Novadpētniecības muzejs. Te dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Šteinbriks. Ēkas priekšā ir piemineklis E. Upeslejam.

Dzērveņu kapi

Šajos kapos ir apglabāts ievērojamais koklētājs Nikolajs Heņķis(1864 – 1933). Pie kapiem apglabāti 2. pasaules kara laikā lazaretē mirušie vācu karavīri.

Tiesas kalns

Te ir 17. gs. sacēlušos zemnieku vadoņu soda vieta un 1905. g. revolucionāru mītņu vieta.

Lapu kapi

Kapos apglabāti 1905. g. revolucionāri A. Putniņš un A. Osis, kā arī kaujā pret landesvēristiem 1919. gadā februārī kritušais Jēkabs Dupats, izcilā tautasdziesmu teicēja Barbara Grundmane u.c.

Pūjalgu pilskalns

Tas atrodas mežā 1,1 km no ceļa, grūti atrodams. 13. gs. te atradusies pils, kas pilskalnā nogrimusi. Uz dienvidiem no pilskalna ir Baznīcas kalns – sena kulta vieta, kur 20. gs. sākumā ir uzrakts ogļains slānis.